Dzīve kā kino


skaistas.drupasZiemai piestāv grāmatas par siltajām zemēm un reibinošām kaislībām, tāpēc šoziem manā grāmatu plauktā nonāca izdevniecības BaibaBooks izdotais Džesa Voltersa romāns “Skaistās drupas”. 

Romāna darbība sākas 1962. gada aprīlī, kad kādā ļoti mazā Itālijas ciematā ierodas Holivudas aktrise Dī Moreja. Ar īpatnējo skaistumu apveltītajā sievietē ieskatās viesnīcas “Pienācīgs skats” īpašnieks Paskāls Tursi, kura attiecību pieredze ir diezgan niecīga, jo Portovergoņas ciematā jaunas sievietes ir reta parādība. Protams, jaunais vīrietis apzinās, ka iegūt amerikāņu sievietes sirdi ir gandrīz neiespējami, jo viņa ir Holivudas aktrise, bet viņš tikai noplukušas viesnīcas īpašnieks, turklāt Dī atklāj, ka viņai diagnosticēts vēzis.

Jau pēc pirmās nodaļas lasītājs tiek aizvests uz mūsdienu Holivudu, kur filmu producenta Maikla Dīna galvenā attīstības asistente Klēra Silvera nesaprot, ko darīt ar savu dzīvi, jo iestrēgusi attiecībās ar vīrieti, kurš ir atkarīgs no porno un striptīza klubiem, turklāt viņa ir vīlusies arī savā darbā, no kura negūst nekādu gandarījumu. Dienā, kad sieviete nolēmusi pamest darbu pie Dīna, viņa satiek Šeinu Vīleru, kurš ir dzīvē vīlies trīsdesmitgadnieks.

Romāns ir salīmēts no atmiņu ainām, mūsdienīgiem ieskatiem Holivudas aizkulisēs, fikcionāliem lugu, memuāru un romānu fragmentiem, tādējādi radot diezgan daudzkrāsainu stāstījumu, kas ar katru nākamo lappusi kļūst plašāks un dziļāks. Lasot pirmās romāna nodaļas, man grāmata šķita pārāk salkana, kā arī bija aizdomas, ka turpmākā notikumu attīstība būs viegli paredzama, tomēr ar katru nākamo nodaļu manas domas par šo darbu mainījās uz labo pusi. Varoņu ceļi nav ar rozēm kaisīti, turklāt vairumam no viņiem nav Holivudas romantisko filmu cienīgas dzīves, bet ir ikdienas pelēcība un rutīna, kurā netrūkst nožēlas un rūgtuma par pagātnē neizmantotajām iespējām. Lai stāstījums nešķistu pārāk depresīvs, Volters romānu piesātinājis ar dzirkstošu un brīžiem pat diezgan melnu humoru.

“Taču daži cilvēki gaida mūžīgi un tikai mūža beigās saprot, ka viņu dzīve ir ritējusi, kamēr viņi gaidīja tās sākšanos. (…) Viņš tieši tā jutās – it kā sēdētu kinoteātrī un gaidītu filmas sākšanos.” 

Šis citāts lieliski raksturo to, kā jūtas daudzi šī romāna varoņi – iestrēguši savās dzīvēs, gaidot, kad notiks lielais pavērsiens, kas atbrīvos iesprūdušo kinolenti. Volters lasītājiem izkliedē ilūzijas par žilbinošo Holivudu, parādot, ka kino industrijā valda nauda, zemas morāles normas un akla dzīšanās pēc jaunības un skaistuma, kas cilvēkiem liek izskatīties muļķīgi. Tomēr ne viss ir tik melns, kā tiek mālēts, jo māksla taču vienmēr prasa upurus un kino nav izņēmums.

Tomēr ne par kino ir šis romāns – tas ir par cilvēkiem, viņu cerībām un upurētiem sapņiem. “Skaistās drupas” noteikti nekļūs par literatūras klasiku, bet romānu ir vērts lasīt kaut vai tikai tāpēc, lai nezaudētu ticību labajam.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Izdevējs: SIA BaibaBooks, no angļu valodas tulkojusi Daiga Meldere.

One comment

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s