Bagāto deģenerātu klubs


rsz-quad-aw-26097-the-riot-clubLones Šērfigas režisēto filmu The Riot Club (2014) nolēmu noskatīties tikai tāpēc, ka vēlējos uzzināt, vai dziedātājs un britu grupas Years & Years līderis Olijs Aleksandrs tēlo tikpat labi, cik dzied. Aleksandra aktiermeistarību novērtēt varēju tikai daļēji, jo viņam filmā ir maznozīmīga otrā plāna loma, bet man prieks, ka dziedātājs/aktieris mani aizveda līdz šai neparastajai filmai. 

Filmas pamatā ir Loras Veidas 2010. gada luga Posh, kuru pati Veida tad arī nedaudz pārveidojusi, lai padarītu stāstu filmas formātam draudzīgāku. Filmā stāstīts par lorda Riota dibinātu klubu, kas tiek dēvēts par Dumpja klubu (no angļu valodas riot-dumpis) – tajā tiek uzņemti tikai augstdzimuši jaunie Oksfordas Universitātes studenti. Klubs ir elitārs un iekļūšana tajā nozīmē rozēm kaisītu nākotni, jo visi, kas reiz bijuši Dumpja kluba biedri, pēc Oksfordas absolvēšanas ieņēmuši vadošus amatus. Sākumā varētu šķist, ka tas ir nūģu un intelektuāļu klubs, tomēr ātri vien top skaidrs, ka augstdzimušie jaunieši ālējas trakāk nekā vidusmēra koledžas studenti, bet brīžiem viņu izdarības kļūst izteikti kriminālas. (Vārda vistiešākajā nozīmē.)

Viens no jaunākajiem kluba biedriem ir Mailzs Ričards (Makss Aironss), kurš atšķiras no pārējiem kluba biedriem, jo netīksminās par savu statusu sabiedrībā, kā arī ātri vien iemīlas jaukajā Lorenā (Holideja Greindžere), kura nāk no gluži parastas vidusmēra ģimenes. Reizē ar Mailzu klubā tiek uzņemts arī Alisters (Sems Klaflins), kurš jau no paša sākuma izjūt konkurences garu un dažādos veidos cenšas ieriebt Mailzam. Dumpja klubā, kurā valda bohēmiskas ballītes, bezgaumīgi un pat ļauni joki, kā arī uzskats, ka par naudu var nopirkt visu, Mailzs lēnām zaudē savas augstās morāles normas un sāk pakļauties harizmātisko jauniešu spiedienam.

Dumpja kluba biedru tumšā daba atklājas, kad viņi sapulcējas nomaļā kafejnīcā, kurā saimnieko kāds tēvs ar savu meitu – nonākot saskarsmē ar vienkāršiem, smagi strādājošiem cilvēkiem, jaunieši noraujas no ķēdes un izrāda savu pārākumu visos iespējamos veidos.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Jāatzīst, ka neesmu pārāk liels “sliktie bagātie un labie nabagie” tipa filmu fans, tomēr šī Šērfigas filma ir diezgan daudzkrāsaina, kā arī tās radītā pēcgarša ir spēcīga. Turklāt arī nosacīti labie varoņi šajā filmā ļauj savus ideālus nopirkt par naudu, kā arī sēž maliņā klusēdami brīžos, kad varētu kādu aizstāvēt un cīnīties par taisnību. Arī klišejisks filmas atrisinājums izpaliek, jo viss notiek līdzīgi kā reālajā dzīvē – noteikumus diktē tie, kam ir nauda. Iespējams, daudziem skatītājiem šī filma varētu sagādāt zināmu rūgtumu, tomēr jāņem vērā, ka šis nav nekāds Disnejs, kur godīgais nabadziņš uzvar visus noziedzniekus un augstdzimušos bagātniekus, kas tīksminās par savu varu.

Aktieru sniegums šķita pārliecinošs un īpaši patika Maksa Aironsa un Holidejas Greindžeres sniegums, bet Olija Aleksandra atveidotais pamuļķītis Tobijs pazuda starp daudzajiem varoņiem, kas bija spilgtāki par viņu. Kritiķi The Riot Club pārsvarā vērtējuši kā viduvēju filmu, bet man tā šķita diezgan laba un atmiņā paliekoša, ne viduvēja. Katrā ziņā man nebūtu nekādu iebildumu pret šīs filmas atkārtotu skatīšanos, jo tehniski tā ir izveidota baudāma, kā arī par aktieru sastāvu un viņu sniegumu sūdzēties nevar.

Daži kritiķi pat izteikušies, ka līdzīgos klubos noteikti aug arī topošā Lielbritānijas elite, tāpēc domāju, ka tas vien ir labs iemesls, kāpēc šo filmu ir vērts noskatīties.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s