Zem Jamagatas debesīm. Intervija ar Ellenu R. Landaru


Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Sakravāt somas un doties tālā ceļā, lai uzsāktu dzīvi citā, daudz eksotiskākā valstī, kuras kultūra reizē ir tik ļoti sveša, bet vienlaicīgi maģiska un vilinoša. Šāds sapnis ir daudziem cilvēkiem, tomēr tikai retais uzdrošinās to piepildīt. Bailes no nezināmā neaizkavēja latviešu rakstnieci Ellenu R. Landaru, kad viņa pirms gandrīz četriem gadiem pirmoreiz devās uz Japānu, lai iepazītu šo valsti nevis kā tūriste, bet gan kā pilntiesīga Japānas iedzīvotāja. 

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Pastāsti, kā sākās Tavs ceļš uz dzīvi Japānā? Ilgstoši to plānoji vai lēmums nāca spontāni? 

Mans ceļš uz dzīvi Japānā sākotnēji bija gluži nejaušs, taču tagad, atskatoties šķiet, ka visas zvaigznes nostājās īstajās vietās debesu jumā, lai viss varētu sākties.
Vidusskolā sāku aizrauties ar Āzijas rakstnieku darbiem un interesēties par viņu mūziku. Ja runājam par grāmatām, tad tajā laikā lasīju tulkoto daiļliteratūru (piemēram Akutagava Rjūnosuke un Natsume Sōseki), bet mūziku aktīvi klausījos Youtube – visu, sākot ar saldām pop balādēm, līdz stilam, ko dēvē par Visual K, kas ir Japāņu roka apakšžanrs. Tajā laikā gan vēl nedomāju, ka šajā kultūrā tik ļoti iemīlēšos, taču, kad literatūras pasniedzēja vaicāja, ko grasos darīt pēc skolas absolvēšanas, es īpaši neaizdomājoties atbildēju, ka studēšu japāņu valodu. Tajā brīdī cita varianta nebija.
Tā nu trīs studiju gadus vēlāk ieguvu bakalaura grādu, taču sapratu, ka ar zināšanām, kuras man sniedza Latvijas Universitāte, smagi nepietiek, ja vēlos savu dzīvi saistīt ar šo valsti (tolaik apsvēru iespējas vai nu kļūt par Japāņu valodas pasniedzēju vai daiļliteratūras tulkotāju) un iestājos maģistrantūrā. Studējot radās iespēja pieteikties uz gadu ilgu stipendiju Jamagatas Universitātē un no manas puses lēmums bija nepārprotams un skaidrs – ja ir iespēja, tā jāizmanto. Par laimi, vecāki īpaši neiebilda. Nācās gan pasvīst (nokārtot eksāmenu un atbildēt uz komisijas jautājumiem intervijas laikā), bet beigās saņēmu priecīgo vēsti, ka esmu apstiprināta stipendijas iegūšanai. Tā nu 2012. gada rudenī sakravāju divus milzu koferus un devos gandrīz 11 stundu garajā ceļā uz Naritas lidostu Tokijā.
Nonākot Jamagatā, tik ļoti iemīlējos šajā pilsētā, ka sapratu – vēlos šeit atgriezties. Protams, bija jādomā arī par maģistra studiju beigšanu un zināju, ka  Jamagatas Universitātē esošie materiāli man palīdzēs uzrakstīt daudz kvalitatīvāku darbu, tāpēc pēc studiju beigām, atgriežoties mājās, pārliecināju pasniedzējus un izcīnīju iespēju atgriezties Jamagatā uz vēl vienu studiju gadu.
Un te nu es esmu gandrīz trīs gadus vēlāk: savā nelielajā, omulīgajā dzīvoklī tepat Jamagatā, kura skats pa logu ved uz tik skaistajiem kalniem un pilsētas ainavu.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Kad pirmoreiz ieradies Jamagatā, japāņi Tevi ātri pieņēma kā savējo vai arī vajadzēja ilgu laiku, lai ar viņiem sadraudzētos? 

Šeit jāņem vērā japāņu pieklājība. Sākumā šķita, ka visi man apkārt ir tik izpalīdzīgi un draudzīgi, palīdz iejusties un ir gatavi atbildēt uz visiem maniem jautājumiem (un to bija daudz), taču pēc tam sāku saprast, ka tā ir japāņu kultūras iezīme un tas, ka viņi pret mani ir laipni, nebūt vēl nenozīmē, ka esam ātri kļuvuši par labākajiem draugiem uz mūžu, vai, ka esmu kļuvusi par “savējo”. Ir jāpadzīvo šeit ilgāk par gadu, lai to pienācīgi saprastu, jo tas, ko redzi tik īsā laika posmā kā gads, nepietiek, lai acu priekšā rastos pilnvērtīga bilde par reālo situāciju.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Iepriekš jau nedaudz pieskārāmies literatūras tematam, tāpēc jautāšu, kādi ir iespaidi par japāņu literatūru? Japāņi tiešām lasa tikai mangas vai tas ir tikai tāds stereotips par japāņiem?

Mani pirmie iespaidi bija sajūsmas pilni mirkļi vidusskolā, kad saskāros ar Japāņu autoru darbiem. Kopš tā laika pagājuši gadi, bet viedoklis nav mainījies. Japāņu autori mani piesaista ar savu stilu un to, cik meistarīgi viņi spēlējas ar pašu valodu. Mums būtu ko pamācīties arī tajā, cik lielā cieņā ir pašmāju autoru darbi. Jau sen esmu pamanījusi, ka grāmatnīcās pašmāju autoru darbi ir daudz plašāk pārstāvēti nekā tulkotā literatūra.
Vēl mani sajūsmina tas, cik plaši pārstāvēti japāņu literatūrā ir dažādi žanri – šeit var atrast romantiskos dāmu romānus, detektīvus, šausmu trillerus, fantāziju, visu, ko vien sirds kāro. Pastāv arī žanri, par kuriem mūsu pusē praktiski nekas nav dzirdēts, piemēram, telefona romāni (šeit jāpiemin salīdzinoši nesen iznākušais “Faķīrs, kas iesprūda Ikea skapī”, kuru, kā izrādās, autors sācis rakstīt tieši savā telefonā) un “vieglās noveles”(light novel).
Manga jeb komiksi noteikti ir milzīgs apakšžanrs tā dēvētajai otaku subkultūrai, un no malas varētu izskatīties, ka šeit visi lasa vien manga, taču tas, ko redzam medijos, pārāk bieži atspoguļo pārspīlētas situācijas nevis realitāti. Japāņi ar manga aizraujas tikpat ļoti, kā latvieši ar fantāzijas literatūru – ir pietiekami plaši pārstāvēta saujiņa cilvēku, kuriem tas ļoti patīk, taču vienkāršu grāmatu mīļu tomēr ir daudz vairāk. Neapšaubāmi otaku un manga subkultūras ir pietiekami lielas un tām ir jūtama ietekme uz jaunatni, taču tā jau laikam ir cita tēma.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Varbūt ir kas tāds, ko no Latviešu kultūras (literatūras, mākslas, ēdieniem u. c. lietām) esi aizvedusi uz Japānu? 

Jā, no mūsu kultūras līdz Jamagatai ir atceļojušas dažas lietas. Pirmkārt, tā ir mūsu mūzika. Vairākkārt esmu uzstājusies dažādos vietēja mēroga koncertos, izpildot latviešu grupu dziesmas (šeit jāpiemin kāds students no Armēnijas, kas man ar prieku paziņoja, ka viņam ļoti patīkot “Prāta Vētra”) . Otrkārt, tas ir ēdiens. Studiju laikā bija vairāki pasākumi, kuros bija jāierodas ar pašgatavotu ēdienu. Tā nu ne tikai japāņi, bet arī cittautu studenti nogaršoja kartupeļu pankūkas, saldo biezpienu, rasolu un citas mūsu pusē esošas gardumlietas.
Taču vissvarīgākais, ko esmu aizvedusi, ir izpratne. Kad pirmo reizi ierados Jamagatas Universitātē, sapratu, cik Latvija patiesi ir maziņa – nevienam nebija ne jausmas par to, ka tāda valsts vispār eksistē. Taču pēc trim gadiem pamazām sāku sastapt cilvēkus, kas, izdzirdot vārdus “Esmu no Latvijas”, nebola acis un neskatās uz mani kā no mēness nokritušu indivīdu, bet gan atbild ar “Baltijas valstis, vai ne?” vai  arī “Tas ir blakus Igaunijai/Lietuvai, vai ne?”. Par to, ka cilvēki sāk saprast, ka mēs esam un kur atrodamies, pašai ir liels prieks. Ir arī krietns skaits japāņu, kas no Jamagatas izvēlas doties ceļojumā uz Latviju, dažreiz pat dodas studēt uz mūsu pašu Latvijas Universitāti.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Un ko no japāņu kultūras Tu gribētu atvest uz Latviju?

Japāņiem ir viens lielisks termins – omotenashi, kas latviski tulkotos kā: bez slēptiem nodomiem. Šāda uzvedība ļoti atspoguļojas Japānas sabiedrībā, vismaz Jamagatas prefektūrā noteikti. Labs piemērs ir viņu pieklājība un laipnība, kad mājās tiek uzņemts ciemiņš. Darba ietvaros bieži sanāk braukāt uz dažādām pilsētiņām, kur satieku simtiem cilvēku, kas uzņem tā, ka jūtos kā sen pazudusi meita, kas atgriezusies mājās. Tiek pasniegta tēja, cepumi un dažreiz es pat saņemu kādu mazu dāvanu (vēl gluži nesen no laipnas vecmāmiņas saņēmu viņas pašdarinātos origami un tie bija patiesi ievērojami darinājumi). Tas viss notiek bez jebkādiem nodomiem, jo ir skaidrs, ka šos cilvēkus visdrīzāk vairs nesatikšu un pienācīgi pateikties varu tikai vārdiski.
Vēl viena lieta ir likumu ievērošana. Sākumā, kad tikko kā biju šeit ieradusies, mani kaitināja skrupulozā birokrātija, taču tad es sapratu, cik patiesībā tā ir pilnvērtīgi izveidota. Tas viss sniedz neaprakstāmu drošības sajūtu. Es zinu, ka cilvēks, kas man blakus nostājies pārpildītā autobusā, negrasās mani aplaupīt. Es varētu mierīgi aizmirst telefonu vai maku restorānā, atgriezties pēc stundas, un tas tur vēl joprojām būtu – sveiks un vesels. Skumji teikt, ka pie mums tā gandrīz nenotiek.
Šīs divas lietas es visvairāk gribētu pārvest mājās.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Jau pieminēji darbu, tāpēc vaicāšu, kāda izskatās Tava tipiskā diena Jamagatā?

Darba dienās (jeb no pirmdienas līdz sestdienai) mostos nedaudz pēc sešiem. Zombijiskā paskatā aizklumburēju līdz virtuvei (šo skatu varētu šausmu filmās rādīt), lai atmodinātu sevi ar glāzi vēsa ūdens. Darbs sākas pusdeviņos. Kas ir interesanti un ar ko līdz šim neesmu sastapusies pie mums: šeit katru rītu notiek mini sanāksmes. Visi nodaļas darbinieki sanāk kopā, apspriež todien padarāmos darbus un novēl visiem labu dienu. Tas ir ļoti patīkams rīta sākums. Tālāk katra diena atkarīga no tā, kāds ir mans grafiks (un tas ir ārkārtīgi haotisks). Dažreiz jādodas filmēt vai veidot videomateriālu nākamās dienas ziņām, citreiz sēžu visu dienu ofisā, strādājot ar dokumentiem vai tulkojot. To, cik gara ir mana darba diena, nosaka padarāmo darbu daudzums un nodošanas termiņš (pulkstenī šeit īpaši neviens neskatās, līdz ar to gadās būt mājās arī ap deviņiem vakarā un vēlāk). Pirms miega noteikti palasu (šobrīd esmu aizrāvusies ar Marissa Mayer Lunar Chronicles grāmatām), ja atliek laiks, noteikti izkustos (parasti tā ir aerobika un joga).
Svētdiena gan ir cits stāsts. Tā ir mana vienīgā brīvdiena un cenšos to aizvadīt pēc iespējas interesantāk – dodos mini ceļojumos apkārt Jamagatas prefektūrai, satiekos ar draugiem vai izgaršoju kādu pašai vēl nezināmu ēdienu. Dažreiz satiekos ar pasniedzēju, kurš aizrāvies ar galda spēlēm un iesaistījis šajā trakumā arī mani, lai aizvadītu garas stundas dažādu spēļu pasaulē.
Drīzumā sāksies pavasaris un domāju nopirkt riteni, kas paplašinās manas pārvietošanās iespējas prefektūras ietvaros. Nevaru sagaidīt, kad sāks ziedēt sakura!
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Tavs debijas romāns “Digitālo neaizmirstulīšu lauks” tika izdots 2011. gadā, tāpēc bieži nācies lasīt un dzirdēt jautājumus par to, vai šim darbam būs arī turpinājums. Vai Tavos nākotnes plānos ietilpst “Digitālo Neaizmirstulīšu Lauka” turpinājuma rakstīšana vai kāda cita literārā darba radīšana latviešu valodā?

Varu pačukstēt, ka šobrīd uz redaktores virtuālā darba galda stāv viens darbs bērniem/pusaudžiem, kas ir pilnīgi nesaistīts ar manu pirmo romānu. Lai gan arī šajā darbā esmu palikusi uzticīga sev tik ļoti mīļajam fantāzijas un fantastikas žanram, šis stāsts ir vairāk balstīts uz mītiem un leģendām, kā arī japāņu pasakām.
Bez šī stāsta ir tapis vēl viens romāns jauniešiem, kura saknes meklējamas pašmāju mitoloģijā un dievturības tradīcijās, taču tas nav izgājis rediģēšanas procesu, tāpēc līdz šī darba izdošanai paies vēl kāds laiks (uzsauciens draugiem un faniem iespert man pa vietu, kur mugura zaudē savu godpilno nosaukumu, lai cītīgāk strādāju).
Japānā pirms gada  krājumā tika publicēta viena mana eseja un šobrīd strādāju pie īsā stāsta bērniem, ko vēlos izdot japāņu valodā.
Savukārt, runājot tieši par “Digitālo Neaizmirstulīšu Lauku”, tad daļa no turpinājuma ir tapusi jau ļoti sen. Diemžēl kopš tā laika (šo varētu saprast daudzi mani rakstošie draugi) esmu zaudējusi saikni ar darbu, ar varoņiem un ar pasauli. Kamēr es neiejutīšos atpakaļ tajā atmosfērā tā, ka spēšu uzrakstīt darbu, kas pašai šķitīs pietiekami interesants, tikmēr turpinājums netiks izdots. Taču kādreiz, tuvākā vai tālākā nākotnē nešaubīgi paveikšu šo darbu.
Vēlot veiksmi radošajos darbos, saku Ellenai paldies par interviju un ceru, ka jau tuvā nākotnē varēsim savās rokās turēt kādu no viņas jaunākajiem literārajiem darbiem.

7 comments

  1. Atpakaļ ziņojums: Interesantie raksti #3 |
    1. Paldies! Ellena lieliska personība, kuru pēc kāra laika varētu intervēt arī atkārtoti (protams, ja viņa piekristu).🙂
      Ellena vispār kliedē to mītu, ka rakstnieki ir klusi mājās sēdētāji.
      Tad būs vien jāieplāno nākamās intervijas. Iepriekš interviju sadaļu biju pametis novārtā, šķiet, ka uz gandrīz diviem gadiem. Apsolu – šogad noteikti BŪS! vēl intervijas.🙂

      Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s