Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam


300x0_psihoanalitpiez_978-9934-0-5429-7Nešaubos, ka daudziem cilvēkiem vismaz reizi mūžā bijusi vēlēšanās ieskatīties tajā, kas notiek aiz psihoanalītiķa kabineta durvīm, jo psihoanalītiķi taču dzird daudz patiesākus un skandalozākus stāstus nekā mācītāji grēksūdžu laikā. Psihoanalītiķis Stīvens Gross savā grāmatā “Psihoanalītiķa piezīmes. Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam” ļauj ne tikai ielūkoties savā kabinetā pa atslēgas caurumu, bet arī ļauj saprast, kāpēc mēs tik bieži jūtamies nelaimīgi un apmaldījušies savās dzīvēs. 

Tos lasītājus, kas alkst pēc bezgaumīgas netīrās veļas mazgāšanas dzeltenās preses gaumē, uzreiz jāapbēdina, jo Gross pret saviem pacientiem ne mirkli nezaudē cieņu, kā arī viņa rakstītie teksti ir emocionāli ļoti dziļi. Gross raksta: “Lai sargātu pacientu anonimitāti, vienlaikus nesagrozot mūsu kopīgā darba saturu, es mainīju vārdus un visas īpašās pazīmes, kas varētu kalpot personas identifikācijai.” Grāmatas teksti ir saskaņoti ar Grosa pacientiem un viņi piekrituši stāstu publicēšanai, jo vēlējušies, lai viņu gūtā pieredze palīdzētu citiem cilvēkiem, kas saskārušies ar līdzīgām problēmām.

Šajā plānajā grāmatā iekļauts 31 īsais stāsts – daži no tiem ir šķietami ikdienišķi, bet vairums no tiem ir traģikomiski, vienkārši komiski, smeldzīgi, nostalģiski, skumīgi, dziļi un ar ļoti lielu dzīves patiesības devu. Daudzu Grosa pacientu problēmu saknes meklējamas viņu bērnībā, bet lielākā daļa stāstos minēto cilvēku savu skumju un nelaimju cēloni atraduši, kāds pārsteigums, paši sevī. Gandrīz visu stāstu vēstījumus veiksmīgi uztvēru, tomēr bija arī pāris tādu, kuru nozīmi šajā grāmatā tā līdz galam arī neizpratu, bet, iespējams, pie vainas nav Gross, bet gan es pats un man vienkārši šie stāsti vēlreiz rūpīgi jāpārlasa.

Esmu pārliecināts, ka daudzās Grosa aprakstītajās situācijās lasītāji spēs atpazīt paši sevi – varbūt ne tik saasinātā formā, bet kā atblāzmu pavisam noteikti, jo, lai arī psihoanalītiķa pacienti brīžiem rīkojas gaužām neloģiski, viņu rīcība un vēlmes ir viegli saprotamas un tik ļoti cilvēcīgas. Turklāt katrā no mums taču mīt dēmoni, neatkarīgi no tā, vai uzskatām sevi par emocionāli un garīgi veseliem vai salauztiem.

Īpaši trāpīgi Gross izteicies par mīlestību un sāpju nepieciešamību:

“Pēc mīlestības izslāpuši cilvēki vilcinās pārbaudīt savu fantāziju atbilstību realitātei.” 

“Ik pa laikam mēs mēģinām apslāpēt sāpīgas emocijas. Taču kolīdz mums sekmējas nejust neko, mēs zaudējam vienīgo līdzekli, kurš mums ļautu uzzināt, kas mūs sāpina un kāpēc.”

Ne mazāk simpātiskas man šķita Grosa atziņas par pacientiem, kā arī pacientu atziņas pašiem par sevi:

Kāda Grosa paciente psihoanalītiķim reiz teikusi šādi: “Es gandrīz nekad nezinu, ko jūtu. Es izsecinu, ko vajadzētu just, un atbilstoši rīkojos.” Manuprāt, šis ir ļoti raksturīgi tik daudziem cilvēkiem, tāpēc nereti gadās tā, ka apmaldāmies paši savās sajūtās.

“Piemēram, vēloties radīt priekšstatu par sevi kā labu cilvēku, mēs projicējam uz citām personām vai grupām tās savas iezīmes, ko uzskatām par kaunpilnām.” 

Un šis citāts būs saprotams katram, kurš pametis savas bērnības mājas (un ne tikai): “…mūsu apmeklētās vietas, palikušas bez cilvēkiem, kurus tēvs reiz mīlēja, vairs nebija tās vietas, ko viņš pazina.” 

Gross, liekot lietā zināšanas, kuras uzkrājis, strādājot psihoanalītiķa amatā vairāk nekā 25 gadus, radījis daudzkrāsainu darbu, kurš neatstāj lasītājus vienaldzīgus. Šī nav pašpalīdzības vai padomu grāmata – šis ir meistarīgi izstrādāts stāstu apkopojums, kurā atklājas cilvēku emocionālais trauslums, kā arī tieksme izvēlēties sarežģītus apkārtceļus, lai iegūtu vienkāršas un visiem saprotamas lietas. Turklāt Gross atklājis daudz ne tikai par saviem pacientiem, bet arī pats par savu cilvēcīgo pusi, kas spilgti izpaužas viņa domās, vārdos, ko viņš nepasaka saviem pacientiem, kā arī tajā, kā viņš dzīvo ārpus sava darba kabineta.

Un nekas šajā darbā nav melnbalts, jo tiek runāts gan par labajām sāpēm, gan par sliktajām uzslavām, gan par alkām pēc neziņas, gan par ilūzijām, kuras reizēm mums nepieciešamas, lai mēs turpinātu dzīvot.

VĒRTĒJUMS: 8/10

No angļu valodas tulkojusi Andžela Šuvajeva; Izdevējs: “Zvaigzne ABC”.

3 comments

    1. Daži stāsti tur tiešām neticamāki par dažiem romāniem – piemēram, stāsts par vīrieti, kurš simulēja savu nāvi.😀 Ir traki stāsti, bet ir arī tādi ļoti dziļi un viegli saprotami.
      Bet psihoterapeitiem jau parasti stāsta to, ko draugiem pie alus kausa vai draudzenēm pie vīna glāzes neviens nestāsta, tāpēc brīžiem tie stāsti šķiet diezgan neticami.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s