Meklējot Sofijas noslēpumu


300x0_sofijasnoslepums_978-9934-0-6073-1Vasarai piestāv piedzīvojumi un noslēpumu šķetināšana – arī tad, ja tas tiek darīts caur grāmatas lapaspusēm. Tieši tāpēc Lindas Nemieras jaunākais romāns “Sofijas noslēpums” būs vasarai piemērota lasāmviela, kuru izbaudīt, sauļojoties pludmalē vai kliedējot nomāktību lietainā dienā.

Kad sirdssāpju nomāktā Maruta ierodas Rīgā, lai satiktu savu bērnības draudzeni un studiju biedreni Veroniku, kura Rīgā strādā par gidi, abas vēsturnieces nemaz nenojauš, kas viņas sagaida jau pavisam tuvā nākotnē. Maruta ir atradusi pavedienus, kas viņu varētu aizvest līdz zudušajai Atlantīdai, tomēr viņa nevēlas meklēt to viena, tāpēc pierunā Veru doties sev līdzi ceļojumā uz Stambulu, kur meklējamas pirmās norādes. Pēc nepārliecinošas pretošanās draudzenes trakajai idejai, Vera piekrīt uz laiku paņemt atvaļinājumu un jau pavisam drīz abas sēž lidmašīnā uz Stambulu, kur plānots ne tikai atpūsties no ikdienas rutīnas, bet arī noskaidrot, kādu noslēpumu glabā Svētās Sofijas katedrāle. Atpūsties īsti nesanāk, tomēr iekulties dažādos piedzīvojumos un iedzīvoties pirmajos sirmajos matos abām draudzenēm gan izdodas.

Jāatzīst, ka, lasot pirmo grāmatas nodaļu, bija nedaudz grūti pierast pie rakstnieces unikālā stila, kurš absolūti nav latviski depresīvs, bet ir dzīvespriecīgs, optimistisks un ar humoru pieliets. Dažbrīd gan tiek aizskarti arī nopietni temati, tomēr Linda necenšas savas varones pārāk žēlot, kā arī neļauj to darīt viņām pašām, kas man savā ziņa pat simpatizē, jo ne Vera, ne Maruta nav “pie visa vainīgi vīrieši” tipa sievietes. Protams, grāmatā ir lasāmi daži uz stereotipiem balstīti pieņēmumi par dzimumiem, tomēr nav arī tā, ka vismaz daļēji tie nebūtu patiesi.

Runājot par romāna vājajām vietām, jāatzīst, ka būtu gribējis, lai galveno varoņu ceļš būtu daudz sarežģītāks, jo diezgan bieži problēmas tika atrisinātas ar to, ka jauno sieviešu ceļā īstajā laikā un vietā parādījās īstie cilvēki. Kā arī nedaudz pietrūka varoņu iekšējo konfliktu, kas būtu padarījuši abas sievietes nedaudz dziļākas, tādējādi ļaujot lasītājiem labāk viņas izprast. Romāna stiprākās puses – vēsturisko faktu pārbagātība un dzirkstošais humors.

Var just, ka Linda iepriekš rakstījusi grāmatas jauniešiem, jo arī “Sofijas noslēpumā” ir atsauces uz bērnu un jauniešu iemīļotiem popkultūras darbiem, kā arī romāna valoda ir jauniešu romāniem diezgan tipiska, tāpēc lasīšanas process ir raits. Pieļauju, ka “Sofijas noslēpums” varētu patikt tiem lasītājiem, kas bērnībā fanoja par Enidas Blaitonas darbiem, jo šajā romānā ir vērtības, kuras ar savām grāmatām cītīgi popularizēja Blaitona.

Baidījos, ka rakstniece, izvēloties pārāk pompozu atrisinājumu, romānu varētu sabojāt, tomēr beigas bija labākas un piezemētākas nekā gaidīju, tāpēc, aizverot grāmatas aizmugurējo vāku, palika patīkama pēcgarša.

VĒRTĒJUMS: 6/10

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s