Sarkastiskās pašnāvības vēstules


3097601Sākot lasīt literāro darbu, kura galvenais varonis ir pusaudzis, kurš mēģinājis izdarīt pašnāvību, vairums lasītāju visdrīzāk sagatavojas ļoti depresīvam saturam un gaudulīgam galvenajam varonim. Maikla Tomasa Forda pusaudžu romāns Suicide Notes noteikti nav viens tiem darbiem, kura lasīšana pielīdzināma iekrišanai bēdu ielejā. 

Piecpadsmit gadus vecais Džefs jaunu gadu neuzsāk pārāk veiksmīgi, jo ar apsaitētām rokām pamostas psihiatriskajā slimnīcā, kurā gaiss dīvaini ož, bet visapkārt ir vieni vienīgi dīvaiņi un trakie. Jau drīz pēc pamošanās viņam jāuzsāk četrdesmit piecas dienas ilgs psihoterapijas kurss pie psihoterapeita Kaķa Kakas (tas, protams, nav viņa īstais vārds, bet ārsta uzvārds ir tik dīvains, ka Džefs nolemj viņu saukt vienkārši par Kaķa Kaku). Psihoterapijas seansi notiek gan grupās, gan individuāli, tāpēc viņam ir iespēja satikt arī citus slimnīcā ievietotos jauniešus: piromāni Alisi, noslēpumaino Bounu, Džuljetu, kura dzīvo iedomu pasaulē, un destruktīvo, bet jauko Seidiju. Sākumā Džefs cenšas distancēties no grupas biedriem, jo uzskata, ka viņi visi ir traki, bet, laikam ejot, viņš sadraudzējas ar Seidiju un sāk saprast, ka mēs visi esam nedaudz traki.

Gandrīz visas grāmatas garumā aktuāli ir divi jautājumi: “Kāpēc Džefs centās izdarīt pašnāvību?” un “Kas notika starp Džefu un viņa labāko draudzeni Aliju?”

Grāmatas galvenais varonis ir diezgan cinisks, brīžiem viņam pazūd empātijas spēja, turklāt sarkasms ir viņa otrā valoda, tieši tāpēc Suicide Notes nav depresīva lasāmviela. Grāmatā dzirkstī melnā humora pērles, kas vienlaicīgi liek gan smieties, gan nedaudz izjust vainas apziņu par to, ka esi smējies par tik melniem jokiem. Pa vidu visiem jokiem ir arī ļoti nopietnas atziņas, piemēram, šī: “I’m just saying that sometimes forgetting how much things hurt makes you do them again.” 

Foto: Rakstnieks Maikls Tomass Fords

Foto: Rakstnieks Maikls Tomass Fords

Džefu, manuprāt, spēs saprast gandrīz jebkurš pusaudzis, jo viņa emocionālā pasaule ir dusmu, cinisma, baiļu, vientulības, apmulsuma un, jā, arī mīlestības kokteilis. No visām minētajām lietām visspēcīgākā tomēr ir bailes – bailes no atšķirīgā, kā arī bailes no tā, ka paši tuvākie varētu viņu nesaprast. Piecpadsmit gadus vecais pusaudzis ir sevis izzināšanas procesā, kas katra cilvēka dzīvē ir sarežģīts un reizē biedējošs posms, tāpēc Džefam ir paveicies (viņš pats gan tā neuzskata), ka viņam cīņā ar iekšējiem dēmoniem palīdz psihoterapeits Kaķa Kaka. Džefa cīņu ar savām bailēm spilgti raksturo šis citāts: “That’s what people do, kill the things they’re afraid of.” 

Grāmata sarakstīta vienkāršā angļu valodā un tās nodaļas ir īsas, tāpēc Suicide Notes var izlasīt vienā piegājienā. Tomass Fords lieliski spēj radīt intrigu, tāpēc grāmatas izlasīšana vienā vakarā ir tieši tas, ko, manuprāt, vairums lasītāju vēlēsies izdarīt. Pēc grāmatas aizvēršanas nākas atzīt, ka Tomass Fords sarakstījis jēgpilnu, saistošu un jauniešiem aktuālu darbu, vienlaicīgi izvairoties no daudzām kaitinošām pusaudžu literatūras klišejām. Vienīgais šīs grāmatas mīnuss ir tāds, ka būtu vēlējies to par vismaz 100 lapaspusēm biezāku, lai varētu labāk iepazīt Džefu un citus grāmatas varoņus.

Jāatzīst, ka mani pamatīgi pārsteidza fakts, ka 48 gadus vecais Tomass Fords ir vairāk nekā 50 (!) grāmatu autors. Iespējams, tuvā nākotnē izlasīšu vēl kādu šī autora darbu, tomēr jāatzīst, ka iespaidīgais grāmatu skaits nedaudz liek šaubīties par to, vai tik kvantitāte nav uzvarējusi cīņā ar kvalitāti.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

7 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s