Es domāju

Justies labi pašam savā ādā


body-3

Šķiet, ka vārdu salikums “iemīli savu ķermeni” ir kļuvis tikpat banāls kā “esi tu pats”, tomēr, kad tajā visā iedziļinās, šie vārdi nemaz nešķiet tik muļķīgi. Visbiežāk par ķermeņa mīlēšanu runā cilvēki, kas fitnesam un bodībildingam pievērsušies diezgan nopietni, bet, ko tad darīt tiem, kas nevar lepoties ar Women’s Health vai Men’s Health žurnālu vāku modeļu cienīgiem augumiem?! 

Neatkarīgi no tā, cik apaļš, tievs, muskuļots, garš vai īss tu esi, jārēķinās ar to, ka tev diezgan regulāri nāksies saskarties ar kritiku, kas saistīta ar taviem fiziskajiem parametriem. Protams, šāda kritika šķiet sāpīga un nereti noved pie tā, ka tu baidies publiski izģērbties, apmeklēt dušas sporta zālē, sauļoties pludmalē, kā arī izvairies no pretējā dzimuma, jo pats esi pieņēmis domu, ka tavs augums ir pretīgs un jebkuram citam cilvēkam tas šķitīs atbaidošs. Kādā amerikāņu pētījumā noskaidrots, ka 12% vidusskolas vecuma puišu lieto steroīdus, lai izskatītos muskuļotāki, bet katrai ceturtajai vidusskolniecei ir ēšanas traucējumi, turklāt 78% sieviešu, kas vecākas par 17 gadiem, ir neapmierinātas ar savu ķermeni. Zināma paškritika ir veselīga un palīdz pilnveidoties, tomēr arvien biežāk nākas novērot galējības – daļa cilvēku kļūst gluži vai apmāta ar ķermeņa pilnveidošanu un gatavi piepumpēt sevi ar ķīmiju, lai tikai panāktu vēlamo izskatu, bet ir arī daļa, kas savu ķermeni ienīst tik ļoti, ka slīkst smagā depresijā un nespēj ar prieku skatīties spoguļattēlā pat tad, ja ķermenis izskatās vairāk kā tikai normāli.

Foto: modele Vinnija Hārlova

Foto: modele Vinnija Hārlova

Zināmu nosodījumu šeit pelnījušas slavenības, jo daudzas neļauj publicēt bildes žurnālos, pirms tās nav pamatīgi apstrādātas ar dažādām programmām, turklāt daudzas slavenības izmanto pat tādas galējības kā kāju grimētāja (jā, tāds eksistē) pakalpojumus, lai arī klātienē panāktu maksimāli skaistu efektu. Un kā lai cilvēks iemīl savu ķermeni, ja Bejonse aktīvi aicina cilvēkus mīlēt pašiem sevi, bet tajā pat laikā dziedātāja liek speciālistiem apstrādāt pat viņas koncertu bildes, lai tikai radītu ilūziju, ka viņa vienmēr ir perfektā fiziskajā formā. Kādu mācību sniedz cilvēks, kurš pats nespēj pieņemt savus trūkumu un ar lepnumu atzīt tos, bet tajā pat laikā māca to darīt citiem? Tieši tāpēc man patīk slavenības, kas atzīst savas problēmas, sadzīvo ar tām un saviem faniem nodod vēstījumu, ka tas nav nekas traģisks, ja tu neatbilsti mistiskiem skaistuma standartiem un tavs ķermenis neizskatās kā no Sports Illustrated vai Men’s Fitness vākiem. Kā lieliskus piemērus šeit varu minēt dziedātāju Kelliju Klārksoni, kas pēc dzemdībām nesteidzās zaudēt svaru (kā to dara vairums slavenību), bet gan maksimāli daudz laika veltīja jaundzimušajai meitai, kā arī ne sliktāks piemērs ir aktieris Džeimss Franko, kurš bez kautrēšanās sociālajos portālos publicē ne tos pievilcīgākos foto, pierādot, ka arī zvaigznes mēdz izskatīties kā parasti cilvēki – bez jebkāda glamūra un uzlabojumiem. Turklāt Franko ir arī izcils aktieris un tas man liek cienīt viņu vēl vairāk.

Ja sievietēm savu ķermeni liek ienīst dažādi žurnāli un mediji, tad vīriešu pašapziņu nereti iedragā porno industrija, bet tas jau ir cits stāsts, tomēr domāju, ka ideju jūs uztvērāt.

Foto: birkas ir domātas drēbēm, ne cilvēkiem

Foto: birkas ir domātas drēbēm, ne cilvēkiem

Balstoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka, lai pieņemtu savu ķermeni tādu, kāds tas ir, vajag daudz laika – man vajadzēja gandrīz desmit gadus, kuru laikā mēģināju pieņemties svarā, uzaudzēt muskuļus, nomocīju sevi ar sporta diētām, kā arī bija laika posms, kurā nopietni apsvēru domu par deguna samazināšanas operāciju. Atskatoties uz to visu, varu teikt, ka lielākā daļa no tā visa bija absolūtas muļķības un par dažām lietām man pat ir kauns. Sadzīvo ar to: vienmēr būs kāds, kuram tu nebūsi gana labs, bet tas nenozīmē, ka tev jāizdabā šo cilvēku viedoklim. Bieži vien ir tā, ka tavi trūkumi ir citu problēmas, bet ne tavējās, jo tu lieliski spēj ar tām sadzīvot. Lielisks piemērs, lai apstiprinātu manis rakstīto, ir stāsts par dejotāju Kasandru, kurai zem labās acs ir iespaidīga dzimumzīme, bet viņa atsakās to noņemt, izmantojot plastisko ķirurģiju, jo viņa dzimumzīmi neuzskata par defektu, bet gan pieņem to kā efektu, kas palīdz viņai izcelties citu vidū. Līdzīgu vēstījumu mums sniedz modele Vinnija Hārlova (īstajā vārdā Šantelle Brauna-Janga), kuras tumšo ādu klāj plankumi. Pateicoties šiem plankumiem, jauno sievieti bērnībā sauca par govi un zebru, bet tieši šie paši plankumi, kurus radījuši pigmentācijas traucējumi jeb Vitiligo slimība, palīdzēja viņai kļūt par pasaules mēroga sensāciju modeļu biznesā. Šie stāsti pierāda, ka skaistumam nav rāmju vai parametru – kāds tevi par tavu īpašo skaistumu var apmētāt ar dubļiem, bet kāds cits uzcelt pjedestālā.

Foto: cilvēks nav skice

Foto: cilvēks nav skice

Pats savu ķermeni sāku pieņemt ar visiem tā trūkumiem un plusiem tikai tad, kad izveidojās manas pirmās nopietnās attiecības, kurām laimīgas beigas gan nebija paredzētas, tomēr tas nemaina faktu, ka no tām guvu vērtīgu mācību, jo sapratu, ka esmu mīlams cilvēks arī ar visām nepilnībām. Viņa bija absolūti ārpus manas līgas: turīga, satriecoši skaista, sportiska, inteliģenta, jauka, apveltīta ar humora izjūtu, burvīgu smaidu un skatienu, kas liek kājām saļimt. Tas, ka mūs vienoja romantiskas jūtas, šķita kā banāls sižets no skolēnu vasaras brīvlaika filmām, kurās skolas nūģis beigās ir kopā ar skolas seksīgāko meiteni. Reiz, kad ar viņu runājām, viņa sāka sūdzēties, ka viņas gurni ir pārāk resni, lūpas plānas, bet acis šauras. Un tajā brīdī es sapratu, ka arī satriecoši skaisti cilvēki reizēm jūtas nedroši par savu ķermeni, tomēr tas nenozīmē, ka uzreiz jāpievēršas drastiskām diētām, katru dienu jāiet uz sporta zāli vai jāpierakstās rindā pie plastiskā ķirurga. (Nepārprotiet, es nesludinu to, ka nevajag sportot.)

Domājot par skaistumu, neaizmirsti, ka katram skaistuma ideāli ir atšķirīgi. Piemēram, man nepatīk izteiktas vēdera preses ar reljefu, bet tas nemaina faktu, ka kādam citam sieviete ar sešpaku liek prātā iezagties pavasarim. Ir muļķīgi iedomāties, ka pasaules iedzīvotājus var iedalīt divās grupās: skaistajos un neglītajos, jo skaistums, manuprāt, ir vissubjektīvākais jēdziens, kāds uz šīs pasaules jebkad pastāvējis. Turklāt skaistumu ir tikpat grūti definēt kā mīlestību, tāpēc nemaz necentīsimies to darīt.

Kas manā grāmatu ne-plauktā?!


WP_20150319_009Aktīvākie blogu lasītāji noteikti pamanījuši, ka pa blogiem klīst stafetes veida akcija, kurā blogeri un ne tikai tiek aicināti atrādīt savus grāmatu plauktus un to saturu. Šo akciju aizsāka blogere un rakstniece Līga Sproģe, bet stafetes kociņu saņēmu no blogeres Elzas, kā arī no jau pieminētās Līgas.  

WP_20150319_002

Un tagad izskaidrošu, kāpēc šim ierakstam ir tāds virsraksts: patiesībā man nemaz nav grāmatu plaukta! Savas grāmatas glabāju lauku dzīvoklī, kurā nav grāmatu plauktu, tāpēc daļa manu grāmatu glabājas drēbju skapī, bet daļa salikta uz skapja, lai mazā brāļameita netiktu tām klāt. (Maziem bērniem ir niķis plēst grāmatas un mana mazā radiniece pamanījusies nodarīt bojājumus tieši tām grāmatām, kuras man ir vissvarīgākās.)

WP_20150319_007

Manā lauku māju istabā glabājas tieši 101 grāmata, tāpēc kādam noteikti varētu rasties jautājums: “Kāpēc tik maz?” Ļoti labprāt grāmatas dāvinu, atdodu vietējai lauku bibliotēkai vai labiem draugiem, kā arī daļa tiek glabāta manās Rīgas mājās, kur uzturos lielāko daļu sava laika. Ja agrāk vēlējos, lai visas manas istabas sienas klāj ar grāmatām pārpildīti grāmatu plaukti, tad jau pāris gadus to vairs nevēlos. Esmu pat sev apsolījis, ka man nekad nebūs vairāk par 100 grāmatām – tāds kā manu mīļāko grāmatu TOP 100, kurā pašlaik desmito daļu aizņem Dž. K. Roulingas darbi, bet tikai nedaudz mazākā skaitā ir Stīvena Kinga darbi.

Tā kā šī ieraksta veidošanu atliku no dienas uz dienu gandrīz nedēļas garumā, tad vairums aktīvo blogeru jau ir nominēti šai akcijai, tāpēc aicinu savu grāmatu plauktu blogā vai sociālajos portālos atrādīt katram, kuram ir tāda vēlēšanās.

Rokraksta atrādīšana


Foto: Mans rokraksts un Stīvena Čboski citāts.

Foto: Mans rokraksts un Stīvena Čboski citāts.

Blogeris Baltais Runcis uzsāka ļoti intriģējošu blog-ierakstu stafeti, kurā blogeriem jāatrāda savs rokraksts, un nu steidzu izpildīt pienākumu, jo stafetes kociņu saņēmu arī es. Ikdienā rakstu diezgan daudz – izmantoju papīra plānotāju, pierakstu idejas uz lapiņām, aizpildu dokumentus un citādi izpaužos ar papīru un pildspalvu. Ja rokraksts man vēl ir ciešams, tad ar parakstu gan ir traki – tas ir diezgan neglīts jau kopš pamatskolas laikiem, tāpēc priecājos, ka neviens nelūdz to atrādīt publiski. Laika gaitā rokraksts gan ir mainījies un esmu ievērojis, ka konkrētā laikā dominējošās rakstura īpašības pamanās izpausties arī rokrakstā. 

Tālāk stafetes kociņu nododu Mēnessmeitēnam, Tējtasītei, Norellei un Doronikei.

Vai latvieši ir rasisti?!


racism_0Neviens no maniem draugiem nav tumšādains vai aziāts, tāpēc daudzi man varētu vaicāt, kāpēc mani tik ļoti satrauc rasisms Latvijā?! Atbilde varētu būt ļoti īsa – jo man riebjas aizspriedumi un tumsonība, kas valda cilvēku prātos. 

Daudzi man pazīstami cilvēki, paziņas, kā arī man nezināmi cilvēki raida manā virzienā neizpratnes pilnus skatienus brīžos, kad nosaucu kādu tumšādainu cilvēku par latvieti, jo viņu paustais viedoklis ir tāds: latvietis var būt tikai eiropeīdās rases pārstāvis. Bieži vien, kad vaicāju, kāpēc gan melnādains cilvēks, kurš dzimis Latvijā vai arī pieņēmis Latviju kā savas mājās, kā arī ciena šo valsti un tās iedzīvotājus, nedrīkstētu saukt sevi par latvieti, atbildē saņemu tu-to-nopietni? skatienu. Tādos brīžos nedaudz uzliesmo niknums un rodas vēlme uzsākt strīdu: protams, reizēm tā arī daru, bet tikpat bieži nolemju paturēt mēli aiz zobiem, lai tikai saglabātu mieru, jo saprotu, ka jānotiek brīnumam, lai šis cilvēks atteiktos no sava viedokļa.

Pirms vairākiem mēnešiem pirmo reizi noskatījos videoklipu When Did You Choose To Be Straight? un tas man liek vēlēties daudziem latviešiem uzdot jautājumu: “Kad jūs izvēlējāties būt eiropeīdās rases pārstāvji?” Protams, mēs to neizvēlamies, tāpēc te vietā ir citāts no Dž. K. Roulingas grāmatas “Harijs Poters un Noslēpumu kambaris”: “Tieši mūsu izvēle, Harij, parāda, kas mēs esam…” Latvietība noteikti neslēpjas ādas krāsā – to lieliski pierāda daudzi eiropeīdās rases pārstāvji, kas dzimuši Latvijā, bet pret šo valsti un tās vērtībām izturas bez jebkādas cieņas, pierādot, ka nav cienīgi saukties par latviešiem. Tāpēc man rodas vēl kāds jautājums: ar ko tādu baltas ādas īpašnieks, kas dzimis Latvijā un neciena šo valsti, ir izpelnījies, lai sauktos par latvieti, bet ko tumšādains cilvēks, kurš šo valsti ciena un ir pieņēmis Latviju kā savas mājas, ir nogrēkojies, lai nedrīkstētu saukties par latvieti?

Foto: kāda diskusija interneta vidē, kurā nesen tiku iesaistīts, kad izteicu savu sajūsmu par Aminatas dziesmu "Love Injected"

Foto: kāda diskusija interneta vidē, kurā nesen tiku iesaistīts, kad izteicu savu sajūsmu par Aminatas dziesmu “Love Injected”

Rasisms Latvijā eksistē – par to esmu pārliecinājies pat vietās, kurās vajadzētu valdīt iecietībai un mīlestībai. (Piemēram, baznīcā, kuru apmeklēju, reiz vecs vīrs izteica rasistiska satura piezīmi par kādu aziātu, kurš bija ieradies uz dievkalpojumu.) Es jums varētu nosaukt vismaz duci dažādu piemēru, bet visvairāk skumdina tas, ka šāda rakstura piezīmes vienmēr tiek izteiktas ar pārākuma sajūtu un gandrīz vai lielīgu bravūru uzvedībā, nekaunoties no savas ignorances. Man gribas vaicāt: “Nu un, tev ir balta ādas krāsa. Vai tas ir viss, ko dzīvē esi sasniedzis, ka nav nekā cita, ar ko tu varētu paspīdēt?!”

Vienmēr esmu apbrīnojis to, cik gramatiski pareizi un skaisti latviešu valodā runā dziedātājs Džordžs Stīls, kā arī to, cik patriotiska ir modele un baltu filoloģijas studente Lingita Bopulu, no kuras latvisko vērtību zināšanas un tradīciju cienīšanu varētu pamācīties katrs latvietis. Tieši tāpēc gribētu aicināt: neliegsim citiem būt latviešiem, bet, pirms spriedīsim, kādas citiem ir tiesības saukties par latviešiem, centīsimies izkopt un stiprināt paši savu latviskumu.

Nemeklēsim atšķirīgo, bet gan kopīgo!

Katram cilvēkam, kuru nomoka aizspriedumi, iesaku noskatīties divas filmas: The Help un Crash.

Drīzumā jauns romāns turpinājumos


Pastāvīgie bloga lasītāji noteikti pamanījuši, ka periodiski tiek atdzīvināta bloga sadaļa “Romāns turpinājumos”, kurā līdz šim publicēti jau trīs romāni – futūristiskais fantāzijas darbs “Lielās sacensības”, romāns pieaugušajiem “Bez jūtām”, kā arī jauniešu romāns “Krustnagliņas”. Februāra vidū šim sarakstam tiks pievienots jau ceturtais romāns turpinājumos – jauniešu romāns “Visi monstri ir cilvēki”.

Romāna galvenie varoņi ir divi jaunieši, kas mēģinājuši labprātīgi šķirties no dzīves, bet tikuši izglābti. Jauniešu atlabšana un dzīves gaišās puses meklēšana nebūt nav tie vieglākie uzdevumi, turklāt viņiem jāmēģina izlīgt ar pagātni, kā arī jāapmeklē skola un darbs.

Šo literāro darbu sāku rakstīt tieši gadu pēc kāda traģiska notikuma, kurš mani un daudzus man tuvus cilvēkus pamatīgi izsita no sliedēm, radot ļoti daudzus jautājumus un neskaitāmas domas, kas nepameta nakts stundās. Strādājot pie “Visi monstri ir cilvēki”, centos rast atbildes vismaz uz dažiem jautājumiem, bet vienlaicīgi rakstīšana man bija arī kā sava veida terapija. Lai arī šis romāns man ir emocionāli tuvs, to noteikti nevajadzētu uztvert kā autobiogrāfisku, kā arī nevajadzētu meklēt literāro varoņu līdzību ar reālām personām, jo visi šī stāsta varoņi dzīvo tikai un vienīgi manā galvā un rakstītajos tekstos.

Pateicoties māksliniecei Anetei Aizbaltei, jaunais romāns turpinājumos ticis pie ļoti skaistas titul-bildes. Citus Anetes darbus iespējams apskatīt viņas blogā.

Jau pavisam drīz lasītāji varēs pirmoreiz iepazīties ar romāna varoņiem, tāpēc ceru, ka jums patiks tas, ko esmu radījis! Uz tikšanos!

“Visi monstri ir cilvēki” – SĀKUMS

“Visi monstri ir cilvēki” – 1. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 2. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 3. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 4. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 5. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 6. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 7. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 8. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 9. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 10. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 11. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 12. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 13. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 14. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 15. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 16. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 17. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 18. turpinājums

Atskats uz 2014. gadu un plāni 2015. gadam


Tikai pašās 2014. gada beigās sapratu, ka bija taču mans, zirga gads, jo esmu dzimis tieši šajā ķīniešu zodiaka zīmē. Horoskopiem neticu, bet, atskatoties uz pagājušo gadu, nākas secināt, ka tas bijis patiešām ļoti zirdzisks – gada sākumā strādāju kā zirgs, bet reizēm cerētā vietā saņēmu ko tādu, ka pat zirgam būtu jāsmejas. Katrā ziņā ir bijuši veiksmīgāki gadi, tāpēc ir pamatotas cerības, ka šis gads būs daudz labāks. 

gramatas

Gada grāmatas: Par spīti tam, ka pagājušā gadā izlasīju tikai 24 grāmatas, lielākā daļa no tām man ļoti patika. Laikam jau tāpēc, ka, pateicoties laika trūkumam, izvēlējos lasāmvielu rūpīgāk, lai varētu veltīt laiku tām grāmatām, kuras patiešām ļoti vēlējos izlasīt. Par gada grāmatām varētu nosaukt vairākas: Marī dāvāto Metjū Kvika audiogrāmatu “Forgive Me Leonard Peacock”, kura lika man mainīt domas par audiogrāmatām, Roberta Golbraita aka Dž. K. Roulingas romānu “The Cuckoo’s Calling”, Volfganga Herndorfa “Čiks”, kas ir vienkāršs, neticams un dzīvespriecīgs pusaudžu romāns, Īana Tregillisa “Rūgtās Sēklas”, kas mainīja manas domas par to, ka alternatīvās vēstures romāni ir garlaicīgi, kā arī F. S. Ficdžeralda “Lieliskais Getsbijs”, kas uzreiz kļuva par manu mīļāko klasiskās literatūras darbu.

filmas

Gada filmas: Filmas skatījos daudz, rakstīju par tām samērā maz, bet ir trīs absolūtās favorītes: Džona Velsa režisētā “Augusts: Osedžas zeme” – filma, kas spēj salauzt sirdi, kā arī divas kanādiešu brīnumbērna Ksavjē Dolana filmas – “Toms fermā” un “Māmiņa”.

Gada seriāls: BBC zombijseriāls “In The Flesh” bez šaubām ir pelnījis gada seriāla titulu, jo absolūti atšķiras no visiem citiem zombijseriāliem, kā arī tas ir uzvarējis vairākās skatītāju aptaujās par 2014. gada mīlētāko seriālu. Diemžēl tas nemaina faktu, ka seriāla turpmākais liktenis ir miglā tīts, jo pagaidām nav ziņu, kad un vai vispār būs seriāla turpinājums. Pēc otrās sezonas seriāla sižets palika karājamies gaisā, tāpēc skatītāju vēlme redzēt trešo sezonu ir absolūti saprotama.

Plāni 2015. gadam: Krasas pārmaiņas bloga darbībā neplānoju, bet domāju, ka atsauksmes par grāmatām būs vairāk, kā arī centīšos rakstīt vairāk par kino, jo filmas skatos ļoti daudz, bet uzrakstu blogā tikai par ļoti niecīgu daļu no tām. Šogad jau ceturto reizi tiks atdzīvināta sadaļa “Romāns turpinājumos”, kurā parādīsies jauns jauniešu romāns “Visi monstri ir cilvēki”, kura centrālie varoņi būs jaunieši – pašnāvnieki. Pirmoreiz iepazīt romāna varoņus bloga lasītāji varēs jau janvāra beigās vai februāra sākumā.

Paldies, ka lasījāt manu blogu 2014. gadā, un ļoti ceru, ka būsiet kopā ar mani arī 2015. gadā!

2014. gada mēnešu pirmie teikumi


101829840

Pateicoties blogerei Anetei, līdz manam blogam nonākusi stafete, kuru aizsāka blogeris Ritvars. Uzdevums pavisam vienkāršs – izveidot sarakstu ar katra 2014. gada mēneša pirmajiem teikumiem un pēc tam nodot stafetes kociņu tālāk. 

Janvāris “Ir maz tādu literatūras cienītāju, kas nav dzirdējuši par rakstnieku Džonu Grīnu, jo šis trīsdesmit sešus gadus vecais amerikānis ar savu romānu “Mūsu zvaigžņu vaina” paspējis salauzt miljoniem lasītāju (pārsvarā daiļā dzimuma) sirdis.”

Februāris “Kāds būtu bijis Otrais pasaules karš, ja tajā būtu izmantoti pārdabiskie spēki – burvestības un pārcilvēki, kuru spējas ir grūti aptvert?”

Marts “Apskatot šova “Lielā Lasīšana” balsošanas rezultātus, nedaudz saskumu, jo neviena grāmata no mana TOP 5 tā arī neiekļuva Latvijas grāmatu lasītāju lielajā TOP 100, kurā tika apkopotas latviešu mīļākās grāmatas.”

Aprīlis “Šā gada 1. aprīlī “Grega dienasgrāmatu” galvenais varonis Gregs Heflijs svinēja savu septīto dzimšanas dienu, jo tieši 2007. gada 1. aprīlis bija tas datums, kad pie lasītājiem nonāca pirmā grāmata par šo zīmēto puisēnu, kurš šo gadu laikā paspējis iekarot miljoniem lasītāju simpātijas visā pasaulē.”

Maijs “Žurnāls Parade šā gada aprīlī veica aptauju, lai noskaidrotu, kuras ir 10 amerikāņu iecienītākās grāmatas.”

Jūnijs “Jau pagājušā gada pirmajā pusē Dž. K. Roulinga un britu telekanāls BBC ziņoja, ka pirmais Roulingas pēc-Poteriādes romāns “Nejaušā vakance” tiks ekranizēts un mini-seriāla formātā tiks demonstrēts BBC kanālā.”

Jūlijs “15 minūtes virtuvē – tā īsumā varētu raksturot manu sapņu piepildījumu, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kam patīk vairākas stundas veltīt maltītes gatavošanai.”

Augusts “…no one is gone, as long as someone remembers them.” 

Septembris “19 gadus vecais austrāliešu mūziķis un aktieris Trojs Sivāns (Troye Sivan) ir viens no šā gada patīkamākajiem atklājumiem mūzikā, gluži tāpat kā britu dziedātājs Sems Smits (Sam Smith).”

Oktobris “18 gadu vecumā viņš piedalījās šova X-Faktors atlasē, izpildot šova tiesnešiem grupas The Script dziesmu The Man Who Can’t Be Moved – Šerila Kola uzslavēja gan dziesmas izvēli, gan puiša balsi, Luiss Volšs apgalvoja, ka no puiša varētu sanākt kas ļoti labs, atbalstītājiem pievienojās arī Danija Minoga, bet ietekmīgais mūzikas producents Saimons Kauels veltīja puisim šādus vārdus: “Es nedomāju, ka tu kādreiz būsi pietiekami labs.””

Novembris “Gilianas Flinnas romāns Gone Girl pie lasītājiem nonāca 2012. gada jūnijā un ļoti īsā laika posmā kļuva par The New York Times bestselleri, kā arī saņēma daudz slavinošu atsauksmju no kritiķiem, rakstniekiem un lasītājiem.”

Decembris “Vakar, 3. decembrī notika jau trešā grāmatu blogeru “Klases eglīte”, kuru rīkoja izdevniecības Zvaigzne ABC čaklie rūķīši jeb, kā blogere Laura pagājušā gadā viņas nodēvēja – grāmatu eņģelīši izslāpušajiem burtu ēdājiem.”

Sanāca gandrīz vai gada kopsavilkums, pateicoties kuram, nonācu pie secinājuma, ka katra mēneša pirmais teikums šogad blogā bijis diezgan plašs, kā arī šī stafete palīdzēja man saprast, kāpēc tieši ievada uzrakstīšanai man vajag tik daudz laika.

Stafetes kociņu tālāk nododu Tējtasītei, Lasītājai un Burtkokiem.