Es domāju

Laba garastāvokļa receptes


Foto: Ekrānuzņēmums no "Origo" mājaslapas.

Foto: Ekrānuzņēmums no “Origo” mājaslapas.

“Origo” 2016. gada vasaras izdevumā iejutos viesredaktora lomā un pastāstīju par laba garastāvokļa receptēm grāmatās, mūzikā un filmās, kā arī ieteicu pāris lietas, kas spēj uzlabot manu dienu vai nedēļas nogali. Ar saviem ieteikumiem nolēmu padalīties arī ar jums, bloga lasītāji! 

Grāmatas: Pēdējo pāris gadu laikā ļoti esmu iemīļojis klasisko literatūru – īpaši patīk Dž. D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”, Viljama Goldinga “Mušu valdnieks” un F. S. Ficdžeralda “Lieliskais Getsbijs”, bet arī jaunākajā literatūrā ir daudz spilgtu grāmatu. Uz klasikas statusu var pretendēt pagājušā gadā izdotais Patrika Nesa darbs “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, bet tiem, kas mīl nervus kutinošu un izklaidējošu lasāmvielu, iesaku pievērsties Roberta Golbraita (Dž. K. Roulingas pseidonīms) kriminālromāniem par kolorīto privātdetektīvu Kormoranu Straiku.

Mūzika: Siltā pavasara vai vasaras vakarā, baudot kādu dzērienu, klausīties Frenka Sinatras “Moon River” – manuprāt, šī ir perfekta kombinācija, lai sajustu laimes pielietu mieru. Patīkami pēdējo pāris gadu atklājumi ir sintpopa grupa Years and Years un alternatīvā roka pārstāvji Wolf Alice; abas šīs grupas šogad varēsim dzirdēt un vērot arī Positivus festivālā.

Par indie duetu Aquilo, iespējams, dzirdējis tikai retais, bet esmu drošs, ka ikvienam, kurš izbauda relaksējošu mūziku, patiks Bena un Toma radītās dziesmas.

Filmas: Bleika Edvardsa “Breakfast at Tiffany’s” un Elia Kazana “East of Eden” ir tās divas filmas, kuras varu skatīties atkal un atkal, jo tām piemīt šarms, kas raksturīgs tikai piecdesmito un sešdesmito gadu kino. Ne mazāk mīļa man ir Sema Mendesa zināmākā filma “Amerikāņu skaistums”, kura man joprojām liek uz vējā plīvojošiem plastikāta maisiņiem skatīties kā uz mākslu. Silti iesaku redzeslokā paturēt arī 27 gadus veco kanādiešu režisoru/aktieri Ksavjē Dolanu, kurš režisējis ne tikai sešas pilnmetrāžas filmas, bet arī britu dziedātājas Adeles “Hello” mūzikas videoklipu. Pieļauju, ka par Dolana sesto filmu “Juste la fin du mondešogad tiks runāts daudz, jo viņš nebaidās būt neparasts, atsakoties no standarta risinājumiem un viegli pārdodama satura.

Lietas, kas uzlabo garastāvokli:

  1. Brauciens pie radiniekiem uz Latgali vienmēr ir notikums, jo latgaliešu raupjā nesamākslotība un siltā sirsnība liek aizmirst par mazsvarīgo, liekot novērtēt cilvēciskas vērtības.
  2. Mans labākais pēdējā gada pirkums ir hanteles un jogas paklājiņš, jo, ja mājās ir viss treniņam nepieciešamais, ir grūti atrast attaisnojumu, lai netrenētos, turklāt apziņa, ka treniņa beigās gaidāms endorfīnu pieplūdums, vienmēr motivē.

Lai jums saulaina nedēļas nogale un arī visa vasara! 

Video: Subjektīvi par literatūru un kultūru


IMG_20160522_190926Kas ilgi nāk, tas labi nāk! Solīju, ka centīšos mēnesī uzfilmēt un publicēt vismaz vienu video, bet tā nu ir sanācis, ka video filmēšanu atliku no dienas uz dienu, līdz nemanāmi aizritēja veseli 3 mēneši. Paldies jums par jaukajiem komentāriem blogā, YouTube, Facebook un Twitter, kas motivēja mani iesākto turpināt. 

Šoreiz nedaudz par Stipro skrējienu, izlasītajām grāmatām, noskatītajiem seriāliem, kā arī turpmākajiem plāniem un nedaudz arī par literatūras jaunumiem.

Atmiņas par bibliotēku


IMG_20160513_142731Blogere Marī aizsāka patiešām burvīgu stafeti, kura, pateicoties Baltajam Runcim, nonākusi arī līdz manam blogam. Oriģinālais stafetes nosaukums gan ir “Atmiņas par bibliotēkām”, bet es atļāvos to nedaudz pārveidot, jo 26 gadu laikā regulāri esmu apmeklējis tikai vienu bibliotēku savos Ogres novada laukos.

Par Meņģeles pagasta bibliotēku gribēju uzrakstīt jau sen, jo tā ir viena no manām mīļākajām vietām mazajā lauku pagastā, kurā dzīvo apmēram 500 iedzīvotāju. Tā kā pēdējos divus gadus dzīvoju Rīgā, Meņģeles bibliotēku sanāk apmeklēt diezgan reti, bet katru reizi, kad aizbraucu uz laukiem, cenšos paviesoties bibliotēkā, lai atdotu grāmatas, kurām manos grāmatu plauktos vairs nav vietas, kā arī, lai apciemotu bibliotekāri Zaigu.

Lasīt iemācījos diezgan ātri (šķiet, ka 5 gadu vecumā), tāpēc bibliotēku sāku apmeklēt jau septiņu gadu vecumā un uz mājām vienmēr gribēju ņemt lielās, krāšņās grāmatas, kuras drīkstēja skatīties tikai bibliotēkā un uz mājām neizsniedza. Tolaik tādu grāmatu pirkšana bija dārgs prieks, jo atceros, ka vecāki reiz pārdeva teļu un par pusi no nopelnītās naudas nopirka man ārkārtīgi skaistu grāmatu, kuru vēlāk kāds bērnudārzā piesavināja sev.

Kad biju septiņus vai astoņus gadus vecs, pēc stundu beigām uzreiz devos uz bibliotēku, kur bieži uzkavējos līdz pat bibliotēkas slēgšanai. Pirmo reizi, kad aizkavējos bibliotēkā, mana mamma ieguva savus pirmos sirmos matus, jo gaidīja mani mājās no skolas, bet es aizkavējos par vairākām stundām, tāpēc viņa bija paspējusi apzvanīt visu pagastu un pat apsvēra domu izsaukt policiju. (Nezinu, vai tolaik pedofili uzdarbojās tā, kā mūsdienās; īsti neesmu interesējies, par ko uztraucās deviņdesmito gadu mammas, kad viņu bērni pazuda uz vairākām stundām.)

Līdz laikam, kad pie apvāršņa parādījās grāmatas par Hariju Poteru, ļoti fanoju par “Meža pasaku” grāmatu sēriju, kurā tika izdotas grāmatas par fejām, pūķiem, milžiem, mazām radībām un daudz ko citu. Un tad parādījās “Bērnu žūrija”, kas, manuprāt, ir viena no labākajām lietām, kas notikusi gan saistībā ar bibliotēku dzīvi, gan ar kvalitatīvas bērnu un jauniešu literatūras popularizēšanu. Kad ikgadējā “Bērnu žūrijas” grāmatu vērtēšana tuvojās noslēgumam, Zaigas tante sapulcināja visus mazos lasītājus kopā, lai kopīgi apspriestu izlasītās grāmatas. Atceros, ka reiz man lika pastāstīt citiem bērniem par grāmatu, kuru nebiju lasījis, un es centos izlocīties ar frāzēm, kuras derētu gandrīz jebkurai bērnu un jauniešu grāmatai: “interesanta, aizraujoša, piedzīvojumiem bagāta” utt.

Gadiem ejot, bibliotekāre Zaiga man kļuva arī par ļoti labu draugu, jo kā gan citādi var nodēvēt cilvēku, kurš tevi bibliotēkā sagaida ar jaunāko Poteriādes grāmatu, kas vēl smaržo pēc tipogrāfijas?! Lielajās pilsētas bibliotēkās, protams, bibliotekārēm nav laika uzturēt draudzīgas attiecības ar vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem lasītāju, tāpēc, iespējams, Rīgā savu bibliotēku tā arī neesmu atradis. Būtisku lomu spēlē arī tas, ka, pateicoties blogošanai par literatūru, došanās uz bibliotēku pēdējo gadu laikā nav pārāk aktuāla, jo izveidojusies sadarbība ar grāmatu izdevniecībām, kā arī reizēm grāmatas dāvina rakstnieki un bloga lasītāji, turklāt lasāmvielu angļu valodā regulāri iegādājos interneta grāmatnīcā Bookdepository.

Protams, kā jau daudzviet, arī Meņģelē cilvēki lasa arvien mazāk – vietējā skolā mācās vien daži desmiti skolēnu, mirstība ir lielāka par dzimstību, vairums jauniešu izbraukuši uz ārzemēm vai tuvākajām pilsētām, bet pagastā palikušie nav pārāk aktīvi lasītāji. Tomēr Meņģelē nebūt nav drūmi – te ir ārkārtīgi skaista daba, mēs mākam svinēt svētkus, kā arī meņģeliešiem ir lieliska humora izjūta, kas mūs nepamet arī drūmos brīžos.

Arī tad, ja pienāks laiki, kad Meņģelē vairs nebūs bibliotēkas, man par to vienmēr būs patīkamas atmiņas, jo tieši bibliotēka man bērnībā šķita kā saldumu veikals, kur varēja ņemt visu, ko vien sirds kāro, nemaksājot par to ne santīma. (Ar norunu, ka vēlāk paņemtais jāaiznes atpakaļ.)

Ļoti gribētu lasīt Norelles, Elzas un Andas atmiņas par viņu bibliotēkām, tāpēc, meitenes, stafetes kociņu nododu jums!

Vārdi, kurus aizmirstam pateikt


Mēs mīlam un nereti pat dievinām lietas (ēdienus, filmas, vietas, mūziku utt.), neapdomīgi mētājoties ar vārdu “mīlu” pa labi un pa kreisi, bet tajā pašā laikā ar šo vārdu mēs ļoti skopojamies, kad tas jāpasaka kādam, kuru patiešām ļoti mīlam. 

Atceros, ka laikos, kad biju mazs, nevarēju aiziet gulēt, ja nepateicu mammai, ka viņu mīlu – reizēm, kad aizmirsu to pateikt, piecēlos pat no silti iesildītas gultas, lai pateiktu to mammai, lai tikai viņa neaizietu gulēt, nesaņēmusi šo atgādinājumu. Tomēr vienā mirklī šī tradīcija pārtrūka. Ne tāpēc, ka es būtu pārstājis mīlēt savu mammu, bet, iespējams, tāpēc, ka es pieaugu un sāku kautrēties šo tradīciju turpināt. (Un arī tāpēc, ka kopš sešpadsmit gadu vecuma lielākoties savu mammu satieku tikai nedēļas nogalēs.)

Reizēm es iedomājos: “Nez, vai mana mamma joprojām zina, ka viņu mīlu?!” Parasti cenšos to parādīt ar darbiem, jo tā ir vieglāk, turklāt, laikam ejot, ir vārdi, kurus pateikt kļūst arvien grūtāk – visbiežāk šie vārdi ir “piedod” un “mīlu”. Diemžēl!

Pateicoties mammām, mums taču ir tik daudz skaistu un siltu atmiņu, turklāt katram no mums mamma ir iemācījusi vismaz pāris noderīgu dzīves mācību. Lai arī cik nopietnu vecumu mēs būtu sasnieguši, lai arī cik augstas skolas pabeiguši, pēc padoma mēs vienmēr vērsīsimies pie mammas, bet, ja padoma lūgšanai būs jau par vēlu, tad atceries – neviens nemāk nomierināt tā, kā to spēj mamma. Lai arī pusaudžu gados mēs visi esam spurojušies pretī savām mammām, pieaugot mēs saprotam, ka mamma nav tikai mamma, bet arī viens no labākajiem draugiem, kādu var vēlēties.

Ne tikai Māmiņdienā, bet arī citās dienās pateiksim savām mammām to, ko ikdienā aizmirstam vai kautrējamies viņām atgādināt.

Piedod, ka tik reti es Tev to saku, bet, mammu, es Tevi mīlu! Un tas, ka nesaku Tev to katru dienu, nenozīmē, ka kaut kas ir mainījies.

Plāni blogam un dzīvei ārpus tā


Esmu nolēmis nedaudz paeksperimentēt, tāpēc šoreiz tiekamies video formātā, lai parunātu par literatūru, kino, seriāliem, pasākumiem, nākotnes plāniem un dzīvi ārpus bloga. Priecāšos uzklausīt ierosinājumus, kritiku, kā arī atbildēšu uz jautājumiem, ja tādi būs. 

Neturēt mēli aiz zobiem


42528712954ddebef15fe09.93531036Katrs taču kādreiz ir atvēris ziņu portālu komentāru sadaļu, tāpēc tur valdošā žults izgāztuve diez vai kādu vairs spēj pārsteigt, bet ne par sliktajiem komentētājiem šoreiz gribu runāt. Jautājums ir šāds: kāpēc mēs turam mēli aiz zobiem (vai pirkstus nost no taustiņiem), kad sakāms kas labs?

Veidojot blogu, sešu gadu laikā komentētāji bijuši ļoti aktīvi un atstājuši vairākus tūkstošus komentāru, no kuriem tikai kāds ducis ir ar izteikti negatīvu vēstījumu, bet pārējie komentāri ir jautājumi, konstruktīva kritika, lasītāju iespaidi, kā arī uzslavas un ieteikumi. Tieši tāpēc man ir tāda absolūti naiva vīzija, ka kādreiz visi cilvēki internetā uzvedīsies tā, kā mana bloga lasītāji: būs atvērti diskusijām, neskoposies ar labajiem vārdiem, bet kritiku vienmēr pamatos.

Manuprāt, latviešiem (un ne tikai) ir tāds kā netikums – turēt mēli aiz zobiem tad, kad gribas pateikt ko labu. Arī es nereti noriju kādu komplimentu, kurš ilgi svilis uz mēles gala, bet beigās palicis neizteikts, jo virsroku ņēmusi kautrība vai bailes, ka mani varētu pārprast.  Būtu ārkārtīgi skaisti, ja mēs šo netikumu izskaustu, iemācoties izteikt komplimentus citiem, kā arī rakstītu labus vārdus katru reizi, kad rastos vēlme to darīt, jo no labu vārdu teikšanas neviens taču nav izputējis.

Iespējams, kāds tavu komentāru izlasīs tieši brīdī, kad jutīsies absolūti draņķīgi, un tieši tavs komentārs kļūs par viņa dienas labāko notikumu. (Piemēram, viens no maniem sadarbības partneriem gandrīz katru vēstuli pabeidz ar tekstu: “Paldies par lielisko darbu!” It kā īss un pat nedaudz banāls teksts, bet mani tas iepriecina katru reizi, kad saņemu vēstuli, kā arī palīdz nezaudēt motivāciju, strādājot pie šī cilvēka pasūtītajiem darbiem.)

Amerikāņu poproka grupai Paramore ir tāda dziesma Last Hope, kurā ir šāds teksts: It’s just a spark / But it’s enough to keep me going / And when it’s dark out, no one’s around / It keeps glowing. Ja arī kāds labs komentārs vai kompliments ir tikai tāda maza dzirkstelīte, iespējams, ar to kādam ir pietiekami, lai viņš turpinātu iet un viņa sejā iedegtos smaids. Te vietā arī teiciens par sveci, kas neko nezaudē, ja ar savu liesmu aizdedz citu sveci.

Noslēgumā gribu citēt rakstnieci Vizmu Belševicu, kas trāpīgi izteikusies par komplimentiem sievietēm:

“Pasaki sievietei, ka viņa ir skaista, un viņa ir skaista – it kā spuldzīte iekšā iedegas, un uzreiz var redzēt, kas viņā jauks.”

Subjektīvs atskats uz 2015. gadu


Jauna gada sākums parasti ir laiks, kad visi atskatās uz aizgājušo gadu, tāpēc arī es esmu nolēmis uzrakstīt īsu kopsavilkumu par to, kas tad aizgājušā gadā bijis svarīgākais manā dzīvē. Ļoti subjektīvi, protams! 

Foto: Ekrānuzņēmums no Pieci.lv

Foto: Ekrānuzņēmums no Pieci.lv

Šis gads man bija diezgan raibs, jo tas iesākās ar traģiskām ziņām, bet beidzās ar brālēna kāzām, kā arī pa vidu bija daudz kas cits. Pateicoties jaunajai dzejniecei Ingai Pizānei-Dilbai, aprīļa sākumā man bija tas gods atklāt jaunu rubriku (“Iepazīstam Latvijas grāmatu blogerus”) “Jāņa Rozes” apgāda ikmēneša izdevumā “Ziņnesis”.  Tajā pašā mēnesī filmējos “Latvijas failu” dokumentālajā filmā “25 neatkarības gadu cilvēkstāsti” un pārliecinājos, ka uztraukumā iespējams aizmirst pat savu vārdu (pavisam nopietni).  Pateicoties Arnim Krauzem, satiku Anatoliju Gorbunovu, kurš arī nāk no manas dzimtās puses, un pavisam neplānoti arī Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci. (Par šo notikumu bija arī neliels rakstiņš Fenikss Fun portālā.) Pēc pāris nedēļām sniedzu pavisam īsu interviju “Latvijas Radio”, bet oktobra sākumā paviesojos radio “Pieci.lv” pie grāmatu fejas Spīganas, kur runājām par literatūru un blogošanu, kā arī par citām lietām. (Un jau atkal pierādījās, ka kameru klātbūtne man izraisa amnēziju, jo šoreiz aizmirsu blogeres Andas uzvārdu. Ceru, ka Anda man piedos!)

Foto: "25 neatkarības gadu cilvēkstāstu" filmēšanas process.

Foto: “25 neatkarības gadu cilvēkstāstu” filmēšanas process.

2015. gadā atsāku strādāt pie vairākiem literārajiem projektiem un pabeidzu darbu pie diviem īsajiem stāstiem, kuriem pašlaik ļauju nostāvēties, lai vēlāk ar svaigu skatu varētu ķerties klāt rediģēšanai. Ir idejas arī apjomīgākam darbam, bet pagaidām tikai pierakstu idejas un ļauju izkristalizēties tam, ko vēlos redzēt savā literārajā darbā, bet kam jāpaliek ārpus tā.

Ar pasākumu apmeklēšanu varēja iet spožāk, bet sūdzēties nevaru: ar blogeriem februārī apmeklējām stāstu krājuma “Zilie jūras vērši” atvēršanas svētkus, bet septembra sākumā Lauras Dreižes triloģijas Danse Macabre prezentācijas pasākumu; oktobra beigās ar blogeriem, rakstniekiem un lasītājiem izbaudījām pasākumu “Spoku nakts grāmatnīcā”; novembra sākumā devos uz Daces Rukšānes stāstu krājuma “Mīlasstāsti” prezentāciju, kas bija absolūti burvīgs un pozitīvām emocijām piepildīts pasākums; decembra sākumā ar jaunāko brāli devāmies uz tikšanos ar amerikāņu rakstnieku Džefu Kinniju, kurš ir “Grega dienasgrāmatu” autors, bet neilgi pēc Kinnija aizbraukšanas blogeri satikās izdevniecības “Zvaigzne ABC” telpās, lai jau ceturto reizi kopā svinētu Ziemassvētkus, kas šogad izvērtās īpaši jautri.

Foto: Spīgana Spektore

Foto: Spīgana Spektore P. S. Varu pretendēt uz titulu “Garākais literatūras blogeris Latvijā”.

Dzīvē ārpus interneta vides gāja raibi, bet par to daudz nerunāšu, jo dzīvē tā notiek: izveidojas jaunas draudzības, bet dažas vecās pajūk. Un nav iemesla par to dusmoties vai justies nomāktam, jo tā vienkārši notiek – mainies tu pats un mainās cilvēki tev apkārt, tāpēc pienāk brīdis, kad ar kādu vairs nav īsti pa ceļam.

Kādi ir mani plāni 2016. gadam? Noteikti turpināšu rakstīt par kino, literatūru, lietām, kas mani satrauc, kultūras notikumiem, modi un mūziku. 2015. gadā neizlasīju pat 40 grāmatas, tāpēc arī šogad īpaši necentīšos spiest uz kvantitāti, bet priekšplānā izvirzīšu kvalitāti un savus guilty pleasures, par kuriem patiesībā nekādu kaunu neizjūtu.

Ja gribat sekot manām gaitām ārpus bloga, tad manas īsās pārdomas var lasīt mikroblogošanas vietnē Twitter, bet manas ikdienas gaitas bildēs var apskatīt Instagram. Priecāšos būt ar jums kopā arī 2016. gadā, tāpēc droši izsakiet savu viedokli bloga ierakstu komentāros vai sociālajos tīklos! Esiet laimīgi un baudiet kultūru!