Es domāju

Nepareizais tievums


tumblr_m945oi25FM1rzc0p3o1_1280

“Tu vispār ēd?”, “Ārprāts, cik tu esi kaulains!”, “Tu gadījumā neesi slims?”, “Tev gadījumā nav anoreksija?”, “Tev vajadzētu uzēst dažus kilogramus.” Ja tu esi dabiski kalsns, tad šādas frāzes un jautājumi tev noteikti ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. 

Jā, es ēdu, iespējams, pat vairāk nekā tu. Patiesībā es brokastīs apēdu omleti no sešām olām un divas picas maizītes. Nē, es neesmu slims un mani veselības stāvokļa rādītāji ir krietni virs vidējā. Nē, man nav anoreksija. Jā, es zinu, ka izskatītos labāk, ja mans svars būtu par dažiem kilogramiem lielāks, bet esmu vairākus gadus strādājis pie tā, lai pieņemtu savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Bija laiks, kad centos ar speciālu treniņu programmu un diētu palīdzību pieņemties svarā, bet tas viss beidzās ar fiasko, jo trīs mēnešu laikā pieņēmos svarā tikai par sešiem kilogramiem un pašsajūta nebija tā labākā, jo ēšanas ierobežojumi mani nomocīja. Tā īsumā varētu atbildēt uz jautājumiem, kas man regulāri tiek uzdoti tikai tāpēc, ka esmu mantojis tievuma gēnus no sava tēva.

d2a24ee3198c48d7c8c5a0ac0fb478fc

Angļu valodā pastāv tāds jēdziens kā body shaming jeb ķermeņa kaunināšana, kas, manuprāt, ir aktuāla problēma mūsdienu sabiedrībā, kurā pašlaik valda fitnesa kults – tu nedrīksti būt kaulains vai resns, jo tikai muskuļots ķermenis ir skaists. Skumjākais ir tas, ka ķermeņa kaunināšanu piekopj tie, kas paši no tās cieš. Piemēram, manā paziņu lokā sievietes ar lieko svaru ļoti nicinoši izsakās par sievietēm, kuras ir dabiski kārnas, kā arī bez jebkādas kautrēšanās uzdod augstāk minētos jautājumus šīm sievietēm. Te jau mēs nonākam pie cita temata, kurš saucas “dubultie standarti”, jo ir normāli tievam cilvēkam teikt “Ārprāts, cik tu esi kaulains!“, bet apaļīgam cilvēkam veltīts teikums “Ārprāts, cik tu esi resns!” visticamāk izsauks zināmu šoku apkārtējos. Cilvēks nevar gaidīt to, ka apkārtējie būs pret viņu iecietīgi, ja viņš pats nicinoši izteiksies par tiem, kuru vizuālais izskats atšķiras no viņējā.

Runājot ar draugiem un paziņām, bieži it-kā-starp-citu manierē tiek izteikts viedoklis par to, ka tievi cilvēki nedrīkst justies nedroši par savu ķermeni, jo tievums, viņuprāt, ir gandrīz vai ekvivalents augstai pašpārliecinātībai. Droši varu teikt, ka tievi cilvēki par savu ķermeni komplekso tikpat ļoti, kā jebkurš cilvēks, neatkarīgi no ādas krāsas, vecuma vai dzimuma, jo, kā teicis rakstnieks Džons Grīns: “Ir riskanti ticēt, ka cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai cilvēks.” 

Domāt, ka tavs ārējais veidols dod tiesības nosodīt tos, kuri izskatās atšķirīgi, ir absolūti muļķīgi, tieši tāpēc vajadzētu aizmirst arī dubulto standartu piekopšanu, jo nosaukt kādu par kaulu kambari ir tikpat slikti, kā nosaukt kādu par resnu govi.

Bailes pazaudēt laiku


9167917106_13f05fd899_b

Ir maz tādu lietu, kurām es spēju nodoties pilnībā, jo pat tad, kad mazgāju zobus, cenšos ar brīvo roku izmazgāt ziepju trauku un noslaucīt putekļus no vannas istabas plauktiņiem, lai tikai lietderīgi izmantotu laiku. Tomēr pavisam nesen, kad centos ar dzīvokļa atslēgu izķemmēt matus un ar ķemmi gatavojos atslēgt dzīvokļa durvis, sapratu, ka šāda lietderīga laika izmantošana, darot vairākus darbus vienlaicīgi, varbūt arī nav tā labākā lieta, ko piekopt ikdienā. 

Vairāku lietu darīšana vienlaicīgi varētu šķist ļoti labs veids, kā nepazaudēt laiku un dienas laikā izdarīt vairāk, tomēr esmu novērojis, ka šāda rīcība gandrīz vienmēr noved pie viena rezultāta – minimāli ietaupīta laika un vairākiem ne īpaši rūpīgi izdarītiem darbiem.

Īpaši tracinošs šis netikums, ja to tā drīkst saukt, ir reizēs, kad tiecies ar kādu draugu vai paziņu, un viņš tikšanās laikā savā viedtālrunī paspēj izlasīt jaunākās ziņas, ielikt Instagram jaunu bildi, iečivināt Twitter par tikšanos, atbildēt uz pienākušajām īsziņām, kā arī atbildēt uz dažiem ne pārāk svarīgiem telefona zvaniem. Otram cilvēkam prieks no šādas tikšanās ir tuvu nullei, jo viņš var sākt justies nevis kā cilvēks, bet kā ķeksītis darāmo lietu sarakstā.

Foto: leģendārais aktieris Džeimss Dīns rotaļājas kopā ar savu brālēnu

Foto: leģendārais aktieris Džeimss Dīns rotaļājas kopā ar savu brālēnu

Protams, ir situācijas, kad vairāku lietu darīšana vienlaicīgi ir jauka un nepieciešama – piemēram, audiogrāmatas klausīšanās, kad tiek veikti mājas uzkopšanas darbi, vai seriālu skatīšanās, kad tiek mizoti dārzeņi vakariņām. Tomēr cilvēks nav daudzfunkcionāla iekārta, tāpēc nav jāsatraucas, ja ir lietas, kuras tu nespēj apvienot ar blakusdarbiem, kā arī nevajadzētu izjust iekšēju trauksmi, ja ir vēlme nodoties tikai vienai nodarbei, lai arī cik nelietderīga tā būtu.

Bailes pazaudēt laiku liedz mums laiku izbaudīt. Laiks ir domāts lai to tērētu, nevis lai satilpinātu vienā laika sprīdī pēc iespējas vairāk darbību, tādējādi liedzot sev izbaudīt to, cik lielisku sajūtu sniedz koncentrēšanās tikai uz kaut ko vienu, neizjūtot steigu un nepieciešamību paralēli darīt vēl ko citu.

Bet ko gribu es?!


1322044

Bieži ar draugiem un paziņām diskusijas ievirzās kāpēc-man-vēl-nav-tā-kas-ir-citiem sliedēs, tāpēc regulāri manu prātu nodarbina viens jautājums, kurš patiesībā ir arī atbilde uz jautājumu “kāpēc mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz nelaimīgu cilvēku?”. Šis jautājums ir – kāpēc mēs ļaujam sabiedrībai diktēt mūsu laimes formulu un pazemīgi to pieņemam, tā vietā, lai dzīvotu saskaņā ar sevi?

Bieži mikroblogošanas vietnē Twitter nākas lasīt lietotāju (lielākoties jaunu sieviešu) neliela izmisuma pilnus ierakstus par to, ka viņi ir brīvi no attiecībām, kamēr viņu skolasbiedri un draugi jau pirms vairākiem gadiem apprecējušies un laiduši pasaulē skaistus bērnus. Protams, nevajag šādus ierakstus uztvert pārāk nopietni, tomēr tajos diezgan spilgti iezīmējas nopietna mūsdienu sabiedrības problēma – nespēja nošķirt tās lietas, kuras dara tevi laimīgu, no lietām, kuras apkārtējie atzinuši par laimes ekvivalentiem. Par spīti tam, ka tas ir skaisti, ne katra cilvēka laimes etalons ir ģimene ar pāris bērneļiem, kas skraida pa lielas privātmājas pagalmu, kurā ir rotaļlaukums, bet mājas priekšplānā gozējas skaisti nopulēts biznesa klases auto. Tomēr daudzās ģimenēs un draugu kompānijās tiek uzspiests tieši šāds dzīves modelis, jo tikai tā cilvēks varot būt laimīgs, turklāt, jo vecāks tu kļūsti, jo biežāk nākas dzirdēt piezīmes par attiecību statusu, pēcnācēju neesamību, darba vietas izvēli, neskaidrajiem nākotnes plāniem un daudz ko citu. Protams, bieži vien tas tiek darīts tāpēc, ka apkārtējie nevēlas, lai tu attaptos pusmūža vecumā bez sievas vai vīra, nožēlojot jaunībā neizmantotās iespējas, bet tikai retais aizdomājas par to, kas tad cilvēku, kura laime tiek iztirzāta, dara laimīgu? Iespējams, tā nemaz nav ģimenes dzīve un tieši tāpēc viņš tādu nav izveidojis.

Foto:

Foto: PEPIART

Lai neviens neapvainotos, par piemēru izmantošu pats sevi. Ļoti lielu dzīves daļu (patiesībā lielāko) pavadu vienatnē, reizēm pat vesela mēneša garumā nesatiekos un nesazvanos ar draugiem, kā arī pastaigās dodos vienatnē. (Šis laikam ir brīdis, kad varu pateikties saviem draugiem, kas ir pieņēmuši manas dīvainības.) Esmu domājis, ka, vērojot mani no malas, varētu rasties iespaids, ka esmu vientuļš un nelaimīgs, tomēr vienatne nav vientulības sinonīms – vismaz ne man, jo vienatnē jūtos ļoti komfortabli. Ir diezgan muļķīgi mērīt cita cilvēka laimi pēc savas mērauklas, bet vēl muļķīgāk ir pieņemt kāda cita mērauklu par savējo. Daudzi cilvēki ap sevi rada laimes ilūziju, bet lieta tāda, ka laime ir iekšējs stāvoklis – no malas ģimene, kas pārvietojas dārgā auto, varētu šķist laimīga, bet puisis, kurš vienatnē pastaigājas pa meža ceļiem, varētu šķist nelaimīgs, bet neviens taču nevar pilnīgi precīzi noteikt, kurš no šiem cilvēkiem ir laimīgāks.

Jā, vairums vecāku vēlas, lai arī viņu bērnam kādreiz būtu bērni, labi apmaksāts darbs un pašam sava māja, bet ko tad, ja šis bērns izdomā, piemēram, strādāt brīvprātīgo darbu, nedibināt ģimeni un nepirkt māju vai dzīvokli?! Viņa nākotnes vīzija dara viņu laimīgu, bet to laimi īsti neļauj izbaudīt spiediens no vecāku puses un fakts, ka viņš savus radītājus sarūgtinās, darot to, kas ir viņa sirds aicinājums. Šādās situācijās izveidojas apburtais loks, jo, lai arī ko šis cilvēks darītu, viņš nejutīsies pilnībā laimīgs. Tieši tāpēc izdzīvosim savas laimes vīzijas paši un necentīsimies savos laimīgās dzīves šablonos ietilpināt savus līdzcilvēkus, jo, visticamāk, viņiem jau ir savi šabloni – kādam ar bērniem, kādam bez, kādam ar kaudzi naudas, kādam ar slikti apmaksātu sirds darbu utt. utt. Un nav viena pareizā vai nepareizā modeļa, jo, kā filmā “Donijs Darko” teica Donijs Darko: “Tu nevari vienkārši sadalīt visu šajās divās kategorijās un tad vienkārši noliegt visu pārējo.”

Nespriedīsim par citu cilvēku laimi tikai tāpēc, ka viņu dzīves modelis neatbilst mūsu izpratnei par laimīgu dzīvi.

Skolotājs kā iedvesmotājs


1950 --- 1950s Teacher In Front Of Classroom Writing Confidence On Blackboard --- Image by © DeBrocke/ClassicStock/Corbis

1950 — 1950s Teacher In Front Of Classroom Writing Confidence On Blackboard — Image by © DeBrocke/ClassicStock/Corbis

Labs skolotājs sava skolnieka dzīvi var ietekmēt tikpat ļoti, cik viņa vecāki, bet reizēm pat vēl vairāk. Šī apgalvojuma patiesumam ticu, jo manos skolas gados bija skolotājas, kuras palīdzēja saprast, ko es vēlos darīt turpmākajā dzīvē, kā arī to, kas man nepieciešams, lai savus plānus īstenotu. 

Lielākā vai mazākā mērā katrs skolotājs ietekmē mūsu dzīvi – kāda atstātie nospiedumi izgaist jau pēc ziedu saņemšanas skolas izlaidumā, bet cita skolotāja atstātie nospiedumi ir jūtami pat vairākas desmitgades pēc mācību iestādes absolvēšanas. Protams, atmiņā paliek ne tikai labie skolotāji, kuri ielikuši zināšanu bagāžu turpmākajai dzīvei, bet arī skolotāji, kuri iecirtuši kādu dziļāku brūci ar kādu asāku vārdu vai savu rīcību. Skolas laikos biju gana spurains, lai sagādātu problēmas ne vienai vien skolotājai – kad mācījos devītajā klasē, bija tikai dažas skolotājas, kuras mani nekad nebija izraidījušas no klases, veltot man kādu spārnotu teicienu. Arodvidusskolas laikos gan šis process šķita daudz jautrāks, jo kopā ar mani no nodarbībām vienmēr izmeta arī manu sola biedreni, tāpēc vismaz nebija jāgarlaikojas un, kamēr kursabiedri cītīgi mācījās, mēs skolas kafejnīcā dzērām saldējuma kokteiļus. Tomēr bija nodarbības, no kurām nevēlējos tikt izmests, jo bija skolotājas, pret kurām izjutu dziļu cieņu un biju ieinteresēts tajā, ko viņas savās nodarbībās mācīja, turklāt katrā no šīm skolotājām bija kas tāds, ko ļoti apbrīnoju – kādai tā bija principialitāte un neatlaidība, bet kādai citai dzīvesspars un nezūdošs pozitīvisms.

Foto no mana arodvidusskolas izlaiduma. (Kopā ar Ēriku, Lauru (sola biedrene, kuru arī bieži izmeta no nodarbībām), Matīsu un Moniku.

Foto no mana arodvidusskolas izlaiduma. (Kopā ar kursabiedriem – Ēriku, Lauru (sola biedrene, kuru arī bieži izmeta no nodarbībām), Matīsu un Moniku.)

Labas skolotājas ir tās, kuras liek tev augt un attīstīties. Par to pārliecinājos, kad sāku mācīties arodvidusskolā, – pamatskolas laikos vienmēr tiku slavēts par domrakstiem un plašajām literatūras zināšanām, tāpēc iekšēji bija tāda sajūta, ka es taču visu zinu un šajā jomā esmu ļoti spējīgs, tomēr jaunā latviešu valodas skolotāja ātri vien nosēdināja mani uz zemes. Ticiet man, sākumā es par to īgņojos, bet tikai vēlāk sapratu, ka šīs skolotājas kritiskā un vienlaicīgi godīgā attieksme pret mani nebija gluži tas, ko es vēlējos, bet bija tieši tas, kas man visvairāk bija nepieciešams, lai rastos radošā attīstība. Ļoti bieži skolotājam no malas vislabāk ir redzams tas, kas viņa audzēkņiem visvairāk nepieciešams, tāpēc skolniekiem vajadzētu saprast, ka nevajag spuroties pretī, ja kāds cenšas kaut ko iemācīt – iespējams, šis cilvēks nevēlas, lai tavs talants noslīktu pašapmierinātībā.

Ja mana pamatskolas angļu valodas skolotāja vai arodvidusskolas latviešu valodas skolotāja būtu man ļāvusi gulēt uz veciem lauriem, tad, ļoti iespējams, darbs reklāmas aģentūrā un žurnālistikas lauciņā man ietu secen, bet kultūras blogu visticamāk nemaz nerakstītu. Cilvēkam ir svarīgi saprast, ka viņš ir darbs progresā, lai pilnveidošanās process nekad neapstātos, jo tieši tas ir labākais dzinulis dzīvē. Un ir svarīgi, lai tavā dzīvē būtu kāds cilvēks, kurš liek tev to saprast.

Video par skolotāju, kurai bijušie audzēkņi sagādāja pārsteigumu, lai pateiktos par viņas darbu. 

Atskatoties uz saviem skolas gadiem, varu teikt, ka visvairāk iemācīja tieši tie skolotāji, kas ar labām atzīmēm nemētājās, bet lika tās nopelnīt diezgan grūtā darbā – ja tajos laikos tas reizēm šķita negodīgi, tad tagad to visu atceros ar prieku, jo dzīvojot ārpus skolas sienām, nākas saprast, ka panākumi dzīvē nāk vēl daudz grūtāk un pasaulē ir tūkstošiem nepatīkamāku lietu par mācīšanos. Arī man skola brīžiem šķita kā elle zemes virsū, bet varu brīdināt visus, kas domā, ka pieaugušo dzīve ir paradīze – arī dzīve ārpus skolas sola reizēm ir elle, bet tas nenozīmē, ka tajā nav labu mirkļu un gaišu cilvēku.

Bieži vien skolotājs iemāca daudz vairāk par priekšmetu, kurā ir specializējies, un, manuprāt, šīs mācības ir vissvarīgākās. Tieši tāpēc tagad, kad ir viskarstākais izlaidumu laiks, aicinu pateikt saviem skolotājiem paldies par visu labo, ko viņi jūsu labā darījuši, arī tad, ja skolu esat absolvējuši jau labi sen.

Vai vīrietis drīkst raudāt?


Foto: kadrs no seriāla Supernatural

Foto: kadrs no seriāla Supernatural

Dzirdot vārdu salikumu “dzimumu vienlīdzība”, visbiežāk cilvēki domā tieši par sieviešu tiesībām un to, cik ļoti sievietes cieš no seksisma, bet tikai retais aizdomājas par to, ka dzimumu vienlīdzība ir arī vīriešu temats, jo nereti arī vīrieši kļūst par seksisma mērķiem. 

Pagājušā gadā, kad aktrise Emma Vatsone kļuva par ANO labās gribas vēstnesi, viņa dažādos ANO organizācijas “ANO sievietes” rīkotajos pasākumos izvēlējās runāt ne tikai par sieviešu tiesībām, bet arī par to, ka vīrieši ikdienā cieš no dažādiem sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, kā arī nerakstītām normām. Savā pirmajā ANO runā Vatsone uzsvēra, ka feministes visbiežāk tiek uztvertas kā vīriešu nīdējas, bet tam tā nevajadzētu būt, jo dzimumu līdztiesība ir jautājums, par kuru aktīvi vajadzētu diskutēt arī vīriešiem. Īpaši viņa izcēla sabiedrībā kultivēto stereotipu, ka vīrieši nedrīkst būt emocionāli un vāji, kas bieži vien vīriešiem liek iztikt bez speciālistu palīdzības, kad viņi saskārušies ar depresiju vai kādu citu garīgo slimību, jo kauns un bailes viņiem liedz šo emocionālo vājumu atzīt. Rezultāts: Lielbritānijā visbiežākais nāves cēlonis vīriešiem vecumā no 20 līdz 49 gadiem ir pašnāvība.

Citāts no intervijas, kuru Emma Vatsone sniedza šī gada 8. martā HeForShe kampaņas ietvaros:

Foto: aktrise Emma Vatsone

Foto: aktrise Emma Vatsone

“Mani patiešām satrauc šī doma, ka vīrieši nedrīkst raudāt, un nedrīkst izteikties un runāt par to, kā viņi jūtas. Es domāju, ka tā ir skumjākā lieta pasaulē. Būt dedzīgam, būt emocionālam – tas nav tas, kas tevi padara par meiteni. Tas ir tas, kas padara tevi par cilvēku.” – Emma Vatsone 

Domāju, ka gandrīz katrs taču ir dzirdējis jautājumu “Kādam ir jābūt īstam vīrietim?”, kurš tiek uzdots dažādās intervijās televīzijā, radio un drukātajā presē, kad tiek intervētas sievietes. Ziniet, kādai vajadzētu būt atbildei uz šo jautājumu: tādam, kāds viņš vēlas būt. (Tieši tas pats attiecas uz sievietēm.) Šādi jautājumi, manuprāt, ir diezgan muļķīgi un vairo seksismu, jo liek mums ielikt sievietes un vīriešus kaut kādos noteiktos normu un rīcības rāmjos, tādējādi nostiprinot stereotipus, kas liek cilvēkiem justies slikti un nevīrišķīgi vai nesievišķīgi, ja viņi neatbilst savam dzimumam noteiktajām normām.

f0df7769a381e0c12b0391c21878fdb5

Bija laiks, kad ļoti vēlējos mācīties par pirmsskolas izglītības pedagogu, jo man patīk auklēt mazus bērnus, bet šī vēlme palika tikai idejas līmenī, jo nobijos no tā, ka mūsdienu sabiedrība (īpaši jau Latvijā) nav gatava pieņemt to, ka vīrieši strādā jomās, kurās ilgstoši strādājušas tikai sievietes. (Ar ļoti retiem izņēmumiem.) Vēl samērā nesenā pagātnē viens no maniem paziņām līdzīgu iemeslu dēļ sapņus par nākotnes karjeru iebradāja dubļos: viņš vēlējās kļūt par frizieri, bet no šīs ieceres atteicās, jo saprata, ka tad viņu uzskatītu par geju. (Šis paziņa ir absolūti heteroseksuāls.) Protams, lai lauztu šos stereotipus ir jāiet un jādara – jāmācās profesija, kas patīk, un jādara darbs, kurš ir sirdij tuvs, bet reizēm bailes, kuras cilvēkos iedēsta sabiedrība, ir stiprākas par sapņiem, tāpēc ne viens vien cilvēks izvēlas izdabāt sabiedrībai, ne sev. Muļķīgi, bet ne katrs ir tik stiprs, lai nostātos pret straumi un nepazustu tajā. Skumjākais laikam ir tas, ka šo stereotipu kultivēšanu mēs ļoti bieži saucam par izglītību, jo dzimumam uzliktās normas tiek mācītas jau tad, kad sēžam pamatskolas solā, bet reizēm šī izglītošana notiek vēl agrākā vecumā.

Daļēji pie vainas ir arī bērnu vecāki, kas puikām bērnībā stāsta, ka viņi nedrīkst raudāt, bet meitenēm, ka viņām nevajadzētu spēlēties ar mašīnām. Varētu šķist, ka tie ir tikai tādi sīkumi, tomēr šī doma iesēžas dziļi zemapziņā un vēlāk, kad šie bērni kļuvuši par pieaugušajiem, meitenes baidās iekarot savu vietu “vīriešu pasaulē”, bet vīrieši cenšas slēpt emocijas un izjūt kaunu brīžos, kad ir ļāvuši tām vaļu.

Savā HeForShe runā Vatsone pieminēja arī to, ka tad, kad vīrieši tiks atbrīvoti no stereotipu važām, situācija mainīsies arī sievietēm. Jo tikai tad, kad cilvēks jūtas pieņemts, kā arī netiek vērtēts pēc sava dzimuma, viņš spēj sniegt sabiedrībai labāko no sevis. Gan vīriešiem, gan sievietēm vajadzētu darīt to, ko viņi vēlas, neizpelnoties sabiedrības nosodījumu par dzīvošanu saskaņā ar sevi un vēl vairāk – par savām emocijām.

Justies labi pašam savā ādā


body-3

Šķiet, ka vārdu salikums “iemīli savu ķermeni” ir kļuvis tikpat banāls kā “esi tu pats”, tomēr, kad tajā visā iedziļinās, šie vārdi nemaz nešķiet tik muļķīgi. Visbiežāk par ķermeņa mīlēšanu runā cilvēki, kas fitnesam un bodībildingam pievērsušies diezgan nopietni, bet, ko tad darīt tiem, kas nevar lepoties ar Women’s Health vai Men’s Health žurnālu vāku modeļu cienīgiem augumiem?! 

Neatkarīgi no tā, cik apaļš, tievs, muskuļots, garš vai īss tu esi, jārēķinās ar to, ka tev diezgan regulāri nāksies saskarties ar kritiku, kas saistīta ar taviem fiziskajiem parametriem. Protams, šāda kritika šķiet sāpīga un nereti noved pie tā, ka tu baidies publiski izģērbties, apmeklēt dušas sporta zālē, sauļoties pludmalē, kā arī izvairies no pretējā dzimuma, jo pats esi pieņēmis domu, ka tavs augums ir pretīgs un jebkuram citam cilvēkam tas šķitīs atbaidošs. Kādā amerikāņu pētījumā noskaidrots, ka 12% vidusskolas vecuma puišu lieto steroīdus, lai izskatītos muskuļotāki, bet katrai ceturtajai vidusskolniecei ir ēšanas traucējumi, turklāt 78% sieviešu, kas vecākas par 17 gadiem, ir neapmierinātas ar savu ķermeni. Zināma paškritika ir veselīga un palīdz pilnveidoties, tomēr arvien biežāk nākas novērot galējības – daļa cilvēku kļūst gluži vai apmāta ar ķermeņa pilnveidošanu un gatavi piepumpēt sevi ar ķīmiju, lai tikai panāktu vēlamo izskatu, bet ir arī daļa, kas savu ķermeni ienīst tik ļoti, ka slīkst smagā depresijā un nespēj ar prieku skatīties spoguļattēlā pat tad, ja ķermenis izskatās vairāk kā tikai normāli.

Foto: modele Vinnija Hārlova

Foto: modele Vinnija Hārlova

Zināmu nosodījumu šeit pelnījušas slavenības, jo daudzas neļauj publicēt bildes žurnālos, pirms tās nav pamatīgi apstrādātas ar dažādām programmām, turklāt daudzas slavenības izmanto pat tādas galējības kā kāju grimētāja (jā, tāds eksistē) pakalpojumus, lai arī klātienē panāktu maksimāli skaistu efektu. Un kā lai cilvēks iemīl savu ķermeni, ja Bejonse aktīvi aicina cilvēkus mīlēt pašiem sevi, bet tajā pat laikā dziedātāja liek speciālistiem apstrādāt pat viņas koncertu bildes, lai tikai radītu ilūziju, ka viņa vienmēr ir perfektā fiziskajā formā. Kādu mācību sniedz cilvēks, kurš pats nespēj pieņemt savus trūkumu un ar lepnumu atzīt tos, bet tajā pat laikā māca to darīt citiem? Tieši tāpēc man patīk slavenības, kas atzīst savas problēmas, sadzīvo ar tām un saviem faniem nodod vēstījumu, ka tas nav nekas traģisks, ja tu neatbilsti mistiskiem skaistuma standartiem un tavs ķermenis neizskatās kā no Sports Illustrated vai Men’s Fitness vākiem. Kā lieliskus piemērus šeit varu minēt dziedātāju Kelliju Klārksoni, kas pēc dzemdībām nesteidzās zaudēt svaru (kā to dara vairums slavenību), bet gan maksimāli daudz laika veltīja jaundzimušajai meitai, kā arī ne sliktāks piemērs ir aktieris Džeimss Franko, kurš bez kautrēšanās sociālajos portālos publicē ne tos pievilcīgākos foto, pierādot, ka arī zvaigznes mēdz izskatīties kā parasti cilvēki – bez jebkāda glamūra un uzlabojumiem. Turklāt Franko ir arī izcils aktieris un tas man liek cienīt viņu vēl vairāk.

Ja sievietēm savu ķermeni liek ienīst dažādi žurnāli un mediji, tad vīriešu pašapziņu nereti iedragā porno industrija, bet tas jau ir cits stāsts, tomēr domāju, ka ideju jūs uztvērāt.

Foto: birkas ir domātas drēbēm, ne cilvēkiem

Foto: birkas ir domātas drēbēm, ne cilvēkiem

Balstoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka, lai pieņemtu savu ķermeni tādu, kāds tas ir, vajag daudz laika – man vajadzēja gandrīz desmit gadus, kuru laikā mēģināju pieņemties svarā, uzaudzēt muskuļus, nomocīju sevi ar sporta diētām, kā arī bija laika posms, kurā nopietni apsvēru domu par deguna samazināšanas operāciju. Atskatoties uz to visu, varu teikt, ka lielākā daļa no tā visa bija absolūtas muļķības un par dažām lietām man pat ir kauns. Sadzīvo ar to: vienmēr būs kāds, kuram tu nebūsi gana labs, bet tas nenozīmē, ka tev jāizdabā šo cilvēku viedoklim. Bieži vien ir tā, ka tavi trūkumi ir citu problēmas, bet ne tavējās, jo tu lieliski spēj ar tām sadzīvot. Lielisks piemērs, lai apstiprinātu manis rakstīto, ir stāsts par dejotāju Kasandru, kurai zem labās acs ir iespaidīga dzimumzīme, bet viņa atsakās to noņemt, izmantojot plastisko ķirurģiju, jo viņa dzimumzīmi neuzskata par defektu, bet gan pieņem to kā efektu, kas palīdz viņai izcelties citu vidū. Līdzīgu vēstījumu mums sniedz modele Vinnija Hārlova (īstajā vārdā Šantelle Brauna-Janga), kuras tumšo ādu klāj plankumi. Pateicoties šiem plankumiem, jauno sievieti bērnībā sauca par govi un zebru, bet tieši šie paši plankumi, kurus radījuši pigmentācijas traucējumi jeb Vitiligo slimība, palīdzēja viņai kļūt par pasaules mēroga sensāciju modeļu biznesā. Šie stāsti pierāda, ka skaistumam nav rāmju vai parametru – kāds tevi par tavu īpašo skaistumu var apmētāt ar dubļiem, bet kāds cits uzcelt pjedestālā.

Foto: cilvēks nav skice

Foto: cilvēks nav skice

Pats savu ķermeni sāku pieņemt ar visiem tā trūkumiem un plusiem tikai tad, kad izveidojās manas pirmās nopietnās attiecības, kurām laimīgas beigas gan nebija paredzētas, tomēr tas nemaina faktu, ka no tām guvu vērtīgu mācību, jo sapratu, ka esmu mīlams cilvēks arī ar visām nepilnībām. Viņa bija absolūti ārpus manas līgas: turīga, satriecoši skaista, sportiska, inteliģenta, jauka, apveltīta ar humora izjūtu, burvīgu smaidu un skatienu, kas liek kājām saļimt. Tas, ka mūs vienoja romantiskas jūtas, šķita kā banāls sižets no skolēnu vasaras brīvlaika filmām, kurās skolas nūģis beigās ir kopā ar skolas seksīgāko meiteni. Reiz, kad ar viņu runājām, viņa sāka sūdzēties, ka viņas gurni ir pārāk resni, lūpas plānas, bet acis šauras. Un tajā brīdī es sapratu, ka arī satriecoši skaisti cilvēki reizēm jūtas nedroši par savu ķermeni, tomēr tas nenozīmē, ka uzreiz jāpievēršas drastiskām diētām, katru dienu jāiet uz sporta zāli vai jāpierakstās rindā pie plastiskā ķirurga. (Nepārprotiet, es nesludinu to, ka nevajag sportot.)

Domājot par skaistumu, neaizmirsti, ka katram skaistuma ideāli ir atšķirīgi. Piemēram, man nepatīk izteiktas vēdera preses ar reljefu, bet tas nemaina faktu, ka kādam citam sieviete ar sešpaku liek prātā iezagties pavasarim. Ir muļķīgi iedomāties, ka pasaules iedzīvotājus var iedalīt divās grupās: skaistajos un neglītajos, jo skaistums, manuprāt, ir vissubjektīvākais jēdziens, kāds uz šīs pasaules jebkad pastāvējis. Turklāt skaistumu ir tikpat grūti definēt kā mīlestību, tāpēc nemaz necentīsimies to darīt.

Kas manā grāmatu ne-plauktā?!


WP_20150319_009Aktīvākie blogu lasītāji noteikti pamanījuši, ka pa blogiem klīst stafetes veida akcija, kurā blogeri un ne tikai tiek aicināti atrādīt savus grāmatu plauktus un to saturu. Šo akciju aizsāka blogere un rakstniece Līga Sproģe, bet stafetes kociņu saņēmu no blogeres Elzas, kā arī no jau pieminētās Līgas.  

WP_20150319_002

Un tagad izskaidrošu, kāpēc šim ierakstam ir tāds virsraksts: patiesībā man nemaz nav grāmatu plaukta! Savas grāmatas glabāju lauku dzīvoklī, kurā nav grāmatu plauktu, tāpēc daļa manu grāmatu glabājas drēbju skapī, bet daļa salikta uz skapja, lai mazā brāļameita netiktu tām klāt. (Maziem bērniem ir niķis plēst grāmatas un mana mazā radiniece pamanījusies nodarīt bojājumus tieši tām grāmatām, kuras man ir vissvarīgākās.)

WP_20150319_007

Manā lauku māju istabā glabājas tieši 101 grāmata, tāpēc kādam noteikti varētu rasties jautājums: “Kāpēc tik maz?” Ļoti labprāt grāmatas dāvinu, atdodu vietējai lauku bibliotēkai vai labiem draugiem, kā arī daļa tiek glabāta manās Rīgas mājās, kur uzturos lielāko daļu sava laika. Ja agrāk vēlējos, lai visas manas istabas sienas klāj ar grāmatām pārpildīti grāmatu plaukti, tad jau pāris gadus to vairs nevēlos. Esmu pat sev apsolījis, ka man nekad nebūs vairāk par 100 grāmatām – tāds kā manu mīļāko grāmatu TOP 100, kurā pašlaik desmito daļu aizņem Dž. K. Roulingas darbi, bet tikai nedaudz mazākā skaitā ir Stīvena Kinga darbi.

Tā kā šī ieraksta veidošanu atliku no dienas uz dienu gandrīz nedēļas garumā, tad vairums aktīvo blogeru jau ir nominēti šai akcijai, tāpēc aicinu savu grāmatu plauktu blogā vai sociālajos portālos atrādīt katram, kuram ir tāda vēlēšanās.