Es domāju

Atmiņas par bibliotēku


IMG_20160513_142731Blogere Marī aizsāka patiešām burvīgu stafeti, kura, pateicoties Baltajam Runcim, nonākusi arī līdz manam blogam. Oriģinālais stafetes nosaukums gan ir “Atmiņas par bibliotēkām”, bet es atļāvos to nedaudz pārveidot, jo 26 gadu laikā regulāri esmu apmeklējis tikai vienu bibliotēku savos Ogres novada laukos.

Par Meņģeles pagasta bibliotēku gribēju uzrakstīt jau sen, jo tā ir viena no manām mīļākajām vietām mazajā lauku pagastā, kurā dzīvo apmēram 500 iedzīvotāju. Tā kā pēdējos divus gadus dzīvoju Rīgā, Meņģeles bibliotēku sanāk apmeklēt diezgan reti, bet katru reizi, kad aizbraucu uz laukiem, cenšos paviesoties bibliotēkā, lai atdotu grāmatas, kurām manos grāmatu plauktos vairs nav vietas, kā arī, lai apciemotu bibliotekāri Zaigu.

Lasīt iemācījos diezgan ātri (šķiet, ka 5 gadu vecumā), tāpēc bibliotēku sāku apmeklēt jau septiņu gadu vecumā un uz mājām vienmēr gribēju ņemt lielās, krāšņās grāmatas, kuras drīkstēja skatīties tikai bibliotēkā un uz mājām neizsniedza. Tolaik tādu grāmatu pirkšana bija dārgs prieks, jo atceros, ka vecāki reiz pārdeva teļu un par pusi no nopelnītās naudas nopirka man ārkārtīgi skaistu grāmatu, kuru vēlāk kāds bērnudārzā piesavināja sev.

Kad biju septiņus vai astoņus gadus vecs, pēc stundu beigām uzreiz devos uz bibliotēku, kur bieži uzkavējos līdz pat bibliotēkas slēgšanai. Pirmo reizi, kad aizkavējos bibliotēkā, mana mamma ieguva savus pirmos sirmos matus, jo gaidīja mani mājās no skolas, bet es aizkavējos par vairākām stundām, tāpēc viņa bija paspējusi apzvanīt visu pagastu un pat apsvēra domu izsaukt policiju. (Nezinu, vai tolaik pedofili uzdarbojās tā, kā mūsdienās; īsti neesmu interesējies, par ko uztraucās deviņdesmito gadu mammas, kad viņu bērni pazuda uz vairākām stundām.)

Līdz laikam, kad pie apvāršņa parādījās grāmatas par Hariju Poteru, ļoti fanoju par “Meža pasaku” grāmatu sēriju, kurā tika izdotas grāmatas par fejām, pūķiem, milžiem, mazām radībām un daudz ko citu. Un tad parādījās “Bērnu žūrija”, kas, manuprāt, ir viena no labākajām lietām, kas notikusi gan saistībā ar bibliotēku dzīvi, gan ar kvalitatīvas bērnu un jauniešu literatūras popularizēšanu. Kad ikgadējā “Bērnu žūrijas” grāmatu vērtēšana tuvojās noslēgumam, Zaigas tante sapulcināja visus mazos lasītājus kopā, lai kopīgi apspriestu izlasītās grāmatas. Atceros, ka reiz man lika pastāstīt citiem bērniem par grāmatu, kuru nebiju lasījis, un es centos izlocīties ar frāzēm, kuras derētu gandrīz jebkurai bērnu un jauniešu grāmatai: “interesanta, aizraujoša, piedzīvojumiem bagāta” utt.

Gadiem ejot, bibliotekāre Zaiga man kļuva arī par ļoti labu draugu, jo kā gan citādi var nodēvēt cilvēku, kurš tevi bibliotēkā sagaida ar jaunāko Poteriādes grāmatu, kas vēl smaržo pēc tipogrāfijas?! Lielajās pilsētas bibliotēkās, protams, bibliotekārēm nav laika uzturēt draudzīgas attiecības ar vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem lasītāju, tāpēc, iespējams, Rīgā savu bibliotēku tā arī neesmu atradis. Būtisku lomu spēlē arī tas, ka, pateicoties blogošanai par literatūru, došanās uz bibliotēku pēdējo gadu laikā nav pārāk aktuāla, jo izveidojusies sadarbība ar grāmatu izdevniecībām, kā arī reizēm grāmatas dāvina rakstnieki un bloga lasītāji, turklāt lasāmvielu angļu valodā regulāri iegādājos interneta grāmatnīcā Bookdepository.

Protams, kā jau daudzviet, arī Meņģelē cilvēki lasa arvien mazāk – vietējā skolā mācās vien daži desmiti skolēnu, mirstība ir lielāka par dzimstību, vairums jauniešu izbraukuši uz ārzemēm vai tuvākajām pilsētām, bet pagastā palikušie nav pārāk aktīvi lasītāji. Tomēr Meņģelē nebūt nav drūmi – te ir ārkārtīgi skaista daba, mēs mākam svinēt svētkus, kā arī meņģeliešiem ir lieliska humora izjūta, kas mūs nepamet arī drūmos brīžos.

Arī tad, ja pienāks laiki, kad Meņģelē vairs nebūs bibliotēkas, man par to vienmēr būs patīkamas atmiņas, jo tieši bibliotēka man bērnībā šķita kā saldumu veikals, kur varēja ņemt visu, ko vien sirds kāro, nemaksājot par to ne santīma. (Ar norunu, ka vēlāk paņemtais jāaiznes atpakaļ.)

Ļoti gribētu lasīt Norelles, Elzas un Andas atmiņas par viņu bibliotēkām, tāpēc, meitenes, stafetes kociņu nododu jums!

Vārdi, kurus aizmirstam pateikt


Mēs mīlam un nereti pat dievinām lietas (ēdienus, filmas, vietas, mūziku utt.), neapdomīgi mētājoties ar vārdu “mīlu” pa labi un pa kreisi, bet tajā pašā laikā ar šo vārdu mēs ļoti skopojamies, kad tas jāpasaka kādam, kuru patiešām ļoti mīlam. 

Atceros, ka laikos, kad biju mazs, nevarēju aiziet gulēt, ja nepateicu mammai, ka viņu mīlu – reizēm, kad aizmirsu to pateikt, piecēlos pat no silti iesildītas gultas, lai pateiktu to mammai, lai tikai viņa neaizietu gulēt, nesaņēmusi šo atgādinājumu. Tomēr vienā mirklī šī tradīcija pārtrūka. Ne tāpēc, ka es būtu pārstājis mīlēt savu mammu, bet, iespējams, tāpēc, ka es pieaugu un sāku kautrēties šo tradīciju turpināt. (Un arī tāpēc, ka kopš sešpadsmit gadu vecuma lielākoties savu mammu satieku tikai nedēļas nogalēs.)

Reizēm es iedomājos: “Nez, vai mana mamma joprojām zina, ka viņu mīlu?!” Parasti cenšos to parādīt ar darbiem, jo tā ir vieglāk, turklāt, laikam ejot, ir vārdi, kurus pateikt kļūst arvien grūtāk – visbiežāk šie vārdi ir “piedod” un “mīlu”. Diemžēl!

Pateicoties mammām, mums taču ir tik daudz skaistu un siltu atmiņu, turklāt katram no mums mamma ir iemācījusi vismaz pāris noderīgu dzīves mācību. Lai arī cik nopietnu vecumu mēs būtu sasnieguši, lai arī cik augstas skolas pabeiguši, pēc padoma mēs vienmēr vērsīsimies pie mammas, bet, ja padoma lūgšanai būs jau par vēlu, tad atceries – neviens nemāk nomierināt tā, kā to spēj mamma. Lai arī pusaudžu gados mēs visi esam spurojušies pretī savām mammām, pieaugot mēs saprotam, ka mamma nav tikai mamma, bet arī viens no labākajiem draugiem, kādu var vēlēties.

Ne tikai Māmiņdienā, bet arī citās dienās pateiksim savām mammām to, ko ikdienā aizmirstam vai kautrējamies viņām atgādināt.

Piedod, ka tik reti es Tev to saku, bet, mammu, es Tevi mīlu! Un tas, ka nesaku Tev to katru dienu, nenozīmē, ka kaut kas ir mainījies.

Plāni blogam un dzīvei ārpus tā


Esmu nolēmis nedaudz paeksperimentēt, tāpēc šoreiz tiekamies video formātā, lai parunātu par literatūru, kino, seriāliem, pasākumiem, nākotnes plāniem un dzīvi ārpus bloga. Priecāšos uzklausīt ierosinājumus, kritiku, kā arī atbildēšu uz jautājumiem, ja tādi būs. 

Neturēt mēli aiz zobiem


42528712954ddebef15fe09.93531036Katrs taču kādreiz ir atvēris ziņu portālu komentāru sadaļu, tāpēc tur valdošā žults izgāztuve diez vai kādu vairs spēj pārsteigt, bet ne par sliktajiem komentētājiem šoreiz gribu runāt. Jautājums ir šāds: kāpēc mēs turam mēli aiz zobiem (vai pirkstus nost no taustiņiem), kad sakāms kas labs?

Veidojot blogu, sešu gadu laikā komentētāji bijuši ļoti aktīvi un atstājuši vairākus tūkstošus komentāru, no kuriem tikai kāds ducis ir ar izteikti negatīvu vēstījumu, bet pārējie komentāri ir jautājumi, konstruktīva kritika, lasītāju iespaidi, kā arī uzslavas un ieteikumi. Tieši tāpēc man ir tāda absolūti naiva vīzija, ka kādreiz visi cilvēki internetā uzvedīsies tā, kā mana bloga lasītāji: būs atvērti diskusijām, neskoposies ar labajiem vārdiem, bet kritiku vienmēr pamatos.

Manuprāt, latviešiem (un ne tikai) ir tāds kā netikums – turēt mēli aiz zobiem tad, kad gribas pateikt ko labu. Arī es nereti noriju kādu komplimentu, kurš ilgi svilis uz mēles gala, bet beigās palicis neizteikts, jo virsroku ņēmusi kautrība vai bailes, ka mani varētu pārprast.  Būtu ārkārtīgi skaisti, ja mēs šo netikumu izskaustu, iemācoties izteikt komplimentus citiem, kā arī rakstītu labus vārdus katru reizi, kad rastos vēlme to darīt, jo no labu vārdu teikšanas neviens taču nav izputējis.

Iespējams, kāds tavu komentāru izlasīs tieši brīdī, kad jutīsies absolūti draņķīgi, un tieši tavs komentārs kļūs par viņa dienas labāko notikumu. (Piemēram, viens no maniem sadarbības partneriem gandrīz katru vēstuli pabeidz ar tekstu: “Paldies par lielisko darbu!” It kā īss un pat nedaudz banāls teksts, bet mani tas iepriecina katru reizi, kad saņemu vēstuli, kā arī palīdz nezaudēt motivāciju, strādājot pie šī cilvēka pasūtītajiem darbiem.)

Amerikāņu poproka grupai Paramore ir tāda dziesma Last Hope, kurā ir šāds teksts: It’s just a spark / But it’s enough to keep me going / And when it’s dark out, no one’s around / It keeps glowing. Ja arī kāds labs komentārs vai kompliments ir tikai tāda maza dzirkstelīte, iespējams, ar to kādam ir pietiekami, lai viņš turpinātu iet un viņa sejā iedegtos smaids. Te vietā arī teiciens par sveci, kas neko nezaudē, ja ar savu liesmu aizdedz citu sveci.

Noslēgumā gribu citēt rakstnieci Vizmu Belševicu, kas trāpīgi izteikusies par komplimentiem sievietēm:

“Pasaki sievietei, ka viņa ir skaista, un viņa ir skaista – it kā spuldzīte iekšā iedegas, un uzreiz var redzēt, kas viņā jauks.”

Subjektīvs atskats uz 2015. gadu


Jauna gada sākums parasti ir laiks, kad visi atskatās uz aizgājušo gadu, tāpēc arī es esmu nolēmis uzrakstīt īsu kopsavilkumu par to, kas tad aizgājušā gadā bijis svarīgākais manā dzīvē. Ļoti subjektīvi, protams! 

Foto: Ekrānuzņēmums no Pieci.lv

Foto: Ekrānuzņēmums no Pieci.lv

Šis gads man bija diezgan raibs, jo tas iesākās ar traģiskām ziņām, bet beidzās ar brālēna kāzām, kā arī pa vidu bija daudz kas cits. Pateicoties jaunajai dzejniecei Ingai Pizānei-Dilbai, aprīļa sākumā man bija tas gods atklāt jaunu rubriku (“Iepazīstam Latvijas grāmatu blogerus”) “Jāņa Rozes” apgāda ikmēneša izdevumā “Ziņnesis”.  Tajā pašā mēnesī filmējos “Latvijas failu” dokumentālajā filmā “25 neatkarības gadu cilvēkstāsti” un pārliecinājos, ka uztraukumā iespējams aizmirst pat savu vārdu (pavisam nopietni).  Pateicoties Arnim Krauzem, satiku Anatoliju Gorbunovu, kurš arī nāk no manas dzimtās puses, un pavisam neplānoti arī Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci. (Par šo notikumu bija arī neliels rakstiņš Fenikss Fun portālā.) Pēc pāris nedēļām sniedzu pavisam īsu interviju “Latvijas Radio”, bet oktobra sākumā paviesojos radio “Pieci.lv” pie grāmatu fejas Spīganas, kur runājām par literatūru un blogošanu, kā arī par citām lietām. (Un jau atkal pierādījās, ka kameru klātbūtne man izraisa amnēziju, jo šoreiz aizmirsu blogeres Andas uzvārdu. Ceru, ka Anda man piedos!)

Foto: "25 neatkarības gadu cilvēkstāstu" filmēšanas process.

Foto: “25 neatkarības gadu cilvēkstāstu” filmēšanas process.

2015. gadā atsāku strādāt pie vairākiem literārajiem projektiem un pabeidzu darbu pie diviem īsajiem stāstiem, kuriem pašlaik ļauju nostāvēties, lai vēlāk ar svaigu skatu varētu ķerties klāt rediģēšanai. Ir idejas arī apjomīgākam darbam, bet pagaidām tikai pierakstu idejas un ļauju izkristalizēties tam, ko vēlos redzēt savā literārajā darbā, bet kam jāpaliek ārpus tā.

Ar pasākumu apmeklēšanu varēja iet spožāk, bet sūdzēties nevaru: ar blogeriem februārī apmeklējām stāstu krājuma “Zilie jūras vērši” atvēršanas svētkus, bet septembra sākumā Lauras Dreižes triloģijas Danse Macabre prezentācijas pasākumu; oktobra beigās ar blogeriem, rakstniekiem un lasītājiem izbaudījām pasākumu “Spoku nakts grāmatnīcā”; novembra sākumā devos uz Daces Rukšānes stāstu krājuma “Mīlasstāsti” prezentāciju, kas bija absolūti burvīgs un pozitīvām emocijām piepildīts pasākums; decembra sākumā ar jaunāko brāli devāmies uz tikšanos ar amerikāņu rakstnieku Džefu Kinniju, kurš ir “Grega dienasgrāmatu” autors, bet neilgi pēc Kinnija aizbraukšanas blogeri satikās izdevniecības “Zvaigzne ABC” telpās, lai jau ceturto reizi kopā svinētu Ziemassvētkus, kas šogad izvērtās īpaši jautri.

Foto: Spīgana Spektore

Foto: Spīgana Spektore P. S. Varu pretendēt uz titulu “Garākais literatūras blogeris Latvijā”.

Dzīvē ārpus interneta vides gāja raibi, bet par to daudz nerunāšu, jo dzīvē tā notiek: izveidojas jaunas draudzības, bet dažas vecās pajūk. Un nav iemesla par to dusmoties vai justies nomāktam, jo tā vienkārši notiek – mainies tu pats un mainās cilvēki tev apkārt, tāpēc pienāk brīdis, kad ar kādu vairs nav īsti pa ceļam.

Kādi ir mani plāni 2016. gadam? Noteikti turpināšu rakstīt par kino, literatūru, lietām, kas mani satrauc, kultūras notikumiem, modi un mūziku. 2015. gadā neizlasīju pat 40 grāmatas, tāpēc arī šogad īpaši necentīšos spiest uz kvantitāti, bet priekšplānā izvirzīšu kvalitāti un savus guilty pleasures, par kuriem patiesībā nekādu kaunu neizjūtu.

Ja gribat sekot manām gaitām ārpus bloga, tad manas īsās pārdomas var lasīt mikroblogošanas vietnē Twitter, bet manas ikdienas gaitas bildēs var apskatīt Instagram. Priecāšos būt ar jums kopā arī 2016. gadā, tāpēc droši izsakiet savu viedokli bloga ierakstu komentāros vai sociālajos tīklos! Esiet laimīgi un baudiet kultūru!

 

Aprobežotā salīdzināšana


12376433_1474557652659891_2520656715662814870_n

Šķiet, ka tieksme visu salīdzināt tikusi ielikta mums jau šūpulī, jo daudzas mammas taču izmantojušas teikumu “Bet citiem bērniem…”, kura mērķis vienmēr bijis parādīt mūsu problēmu maznozīmīgumu. Bērni izaug lieli, bet tieksme noniecināt citu cilvēku problēmas paliek. 

Ziemassvētku dienā, klaiņojot Facebook, uzdūros fotogrāfijai (redzama augstāk), kurā ieliktais zemteksts mani zināmā mērā nokaitināja, jo šķita ārkārtīgi ignorants. Īsumā: 1944. gadā tikko pilngadību sasnieguši jaunieši karoja, bet mūsdienās jaunieši šajā vecumā meklē patvērumu no emocionālās vardarbības. Zemteksts viegli nolasāms: mūsdienu jaunieši ir nepateicīgi čīkstuļi un viņiem nedrīkst būt problēmu, jo vairāk kā pirms pusgadsimta cilvēki karoja.

Rakstnieks Stīvens Čboski par šādu salīdzināšanu ir izteicies ārkārtīgi trāpīgi:

„Es domāju: ja kādreiz man būs bērni un viņi jutīsies apbēdināti, es viņiem nestāstīšu par cilvēkiem Ķīnā, kuri cieš badu vai kaut ko tamlīdzīgu, jo tas nespēj mainīt realitāti, kad viņi ir apbēdināti.”

Tikai, lūdzu, nepārprotiet mani, jo mans mērķis nav karavīru noniecināšana. Viens no maniem vectēviem ir gan karojis, gan devies izsūtījumā uz Sibīriju, bet otrs vectēvs cieta no garīgās veselības problēmām. Un man nekad nav šķitis, ka kāds no viņiem ir bijis mazāk varonīgs par otru tikai tāpēc, ka viņu izcīnītās cīņas dzīves laikā bijušas tik ļoti atšķirīgas. Reizēm cīnīties ar to, kas ir tevī pašā, ir grūtāk, nekā cīnīties ar redzamu pretinieku.

The strain of battle for Dong Xoai is shown on the face of U.S. Army Sgt. Philip Fink, an advisor to the 52nd Vietnamese Ranger battalion, shown June 12, 1965. The unit bore the brunt of recapturing the jungle outpost from the Viet Cong. (AP Photo/Steve Stibbens)

Foto: Steve Stibbens

Cilvēkiem joprojām ir aizspriedumi par garīgās veselības problēmām un bieži vien tās tiek uzskatītas par kaprīzēm, kuras cilvēks pats sev izvēlējies, lai pievērstu apkārtējo uzmanību. Ir muļķīgi glorificēt karu un vienlaicīgi noniecināt jauniešu problēmas, jo no šādas rīcības nav labuma nevienam. Cilvēki, kas atgriežas no kara, bieži vien nevar tikt pāri emocionālajām traumām, kuras nereti pāraug garīgās veselības traucējumos, tāpēc sabiedrības izglītošana par garīgo veselību sniedz labumu ne tikai tiem, kas meklē emocionālo drošību, bet arī tiem, kas vēlas izdziedēt brūces, kuras nav ar acīm redzamas.

Beigsim noniecināt citu cilvēku problēmas, sakot, ka citiem klājas daudz sliktāk, jo tas taču nevienu problēmu nepadara par nebijušu. Noslēgumā citāts, kura autors ir Guntis Bojārs:

“Sāp visiem vienādi, vai viņš būtu zaudējis māti, savus bērnus vai tikai santīmu. Ja cilvēks raud, nekad nesakiet, ka par niekiem, jo, ja viņš raud, tad viņam sāp un viņa asarās nieku nav. Pat ja jums šķitīs citādi.”

Ko dāvināt grāmatu mīļotājiem?


Literatūras mīļotāju apdāvināšana svētkos ne vienmēr ir vienkāršs uzdevums, jo dāvināt grāmatu ir diezgan riskanti – gaumes ir dažādas, tāpēc pastāv liela iespējamība uzdāvināt grāmatu, kuru tās saņēmējs nekad neizlasīs. Kādas tad ir alternatīvas? 

DSC07344Pateicoties meitenei, ar kuru mācījos bārmeņu kursos, uzzināju, ka Latvijā tiek ražotas skaistas grāmatzīmes no metāla. Pagaidām MOONLIGHT piedāvā četrus atšķirīgus grāmatzīmju dizainus: ar jūras motīvu, ar Jūgendstila ornamentu, ar Saules motīvu, kā arī ar krustu.

il_570xN.820522860_5pdsJa zini, kāda ir apdāvināmā cilvēka mīļākā grāmata, vari uzdāvināt viņam mākslas darbu, kas saistīts ar šo grāmatu. Piemēram, ierāmētu lielformāta fotogrāfiju ar grāmatas vāka ilustrāciju. Attēlā redzamo iespējams iegādāties Etsy, bet lētāk būs, ja pats atradīsi lielformāta foto internetā un izdrukāsi to kādā no foto drukas saloniem, bet vēlāk to ierāmēsi.

il_570xN.778807083_r5j5Aromātiskā svece, kas smaržo pēc bibliotēkas. Kāpēc gan ne?! Iespējams iegādāties Etsy.

el-dk-sarkGrāmatnīcas dāvanu karte. Zinu, ka daudzi par dāvanu kartēm zem eglītes izsakās negatīvi, bet, ticiet man, grāmatu mīļotājs zinās, ko ar tām darīt. Turklāt, dāvinot grāmatnīcas dāvanu karti, tu ļausi tās saņēmējam izvēlēties sen kāroto grāmatu, bet sevi būsi pasargājis no raizēm par to, vai uzdāvināta īstā grāmata.

Reading-image-reading-36324909-500-333Vairums man pazīstamo literatūras mīļotāju ciena ne tikai labu literatūru, bet arī garšīgus un veselīgus karstos dzērienus, tāpēc laba ideja dāvanai ir tēju maisījumi. Rīgā vairākās vietās iespējams iegādāties diezgan eksotiskus tēju maisījumus (blogere Anda nesen ieteica tējnīcu “Illuseum”, kas atrodas Miera ielā 19), bet tie, kas atbalsta pašmāju ražotājus, droši var izvēlēties arī “Rūķīšu tējas”.

original_vintage-notebook-bicycle-designLasot grāmatas, bieži vien nākas izrakstīt kādu spožu citātu vai pierakstīt savas pārdomas, tāpēc gaumīgu piezīmju bloknotu spēs novērtēt katrs, kurš daudz lasa. Attēlā redzamo bloknotu iespējams iegādāties Not On The High Street interneta veikalā, bet ne mazāk gaumīgi bloknoti pieejami arī Latvijas grāmatnīcās.

Ceru, ka jums kāda no šīm idejām noderēs! Lai gaišs un sirdsmiera piepildīts jums šis svētku gaidīšanas laiks!