Es domāju

Vai latvieši ir rasisti?!


racism_0Neviens no maniem draugiem nav tumšādains vai aziāts, tāpēc daudzi man varētu vaicāt, kāpēc mani tik ļoti satrauc rasisms Latvijā?! Atbilde varētu būt ļoti īsa – jo man riebjas aizspriedumi un tumsonība, kas valda cilvēku prātos. 

Daudzi man pazīstami cilvēki, paziņas, kā arī man nezināmi cilvēki raida manā virzienā neizpratnes pilnus skatienus brīžos, kad nosaucu kādu tumšādainu cilvēku par latvieti, jo viņu paustais viedoklis ir tāds: latvietis var būt tikai eiropeīdās rases pārstāvis. Bieži vien, kad vaicāju, kāpēc gan melnādains cilvēks, kurš dzimis Latvijā vai arī pieņēmis Latviju kā savas mājās, kā arī ciena šo valsti un tās iedzīvotājus, nedrīkstētu saukt sevi par latvieti, atbildē saņemu tu-to-nopietni? skatienu. Tādos brīžos nedaudz uzliesmo niknums un rodas vēlme uzsākt strīdu: protams, reizēm tā arī daru, bet tikpat bieži nolemju paturēt mēli aiz zobiem, lai tikai saglabātu mieru, jo saprotu, ka jānotiek brīnumam, lai šis cilvēks atteiktos no sava viedokļa.

Pirms vairākiem mēnešiem pirmo reizi noskatījos videoklipu When Did You Choose To Be Straight? un tas man liek vēlēties daudziem latviešiem uzdot jautājumu: “Kad jūs izvēlējāties būt eiropeīdās rases pārstāvji?” Protams, mēs to neizvēlamies, tāpēc te vietā ir citāts no Dž. K. Roulingas grāmatas “Harijs Poters un Noslēpumu kambaris”: “Tieši mūsu izvēle, Harij, parāda, kas mēs esam…” Latvietība noteikti neslēpjas ādas krāsā – to lieliski pierāda daudzi eiropeīdās rases pārstāvji, kas dzimuši Latvijā, bet pret šo valsti un tās vērtībām izturas bez jebkādas cieņas, pierādot, ka nav cienīgi saukties par latviešiem. Tāpēc man rodas vēl kāds jautājums: ar ko tādu baltas ādas īpašnieks, kas dzimis Latvijā un neciena šo valsti, ir izpelnījies, lai sauktos par latvieti, bet ko tumšādains cilvēks, kurš šo valsti ciena un ir pieņēmis Latviju kā savas mājas, ir nogrēkojies, lai nedrīkstētu saukties par latvieti?

Foto: kāda diskusija interneta vidē, kurā nesen tiku iesaistīts, kad izteicu savu sajūsmu par Aminatas dziesmu "Love Injected"

Foto: kāda diskusija interneta vidē, kurā nesen tiku iesaistīts, kad izteicu savu sajūsmu par Aminatas dziesmu “Love Injected”

Rasisms Latvijā eksistē – par to esmu pārliecinājies pat vietās, kurās vajadzētu valdīt iecietībai un mīlestībai. (Piemēram, baznīcā, kuru apmeklēju, reiz vecs vīrs izteica rasistiska satura piezīmi par kādu aziātu, kurš bija ieradies uz dievkalpojumu.) Es jums varētu nosaukt vismaz duci dažādu piemēru, bet visvairāk skumdina tas, ka šāda rakstura piezīmes vienmēr tiek izteiktas ar pārākuma sajūtu un gandrīz vai lielīgu bravūru uzvedībā, nekaunoties no savas ignorances. Man gribas vaicāt: “Nu un, tev ir balta ādas krāsa. Vai tas ir viss, ko dzīvē esi sasniedzis, ka nav nekā cita, ar ko tu varētu paspīdēt?!”

Vienmēr esmu apbrīnojis to, cik gramatiski pareizi un skaisti latviešu valodā runā dziedātājs Džordžs Stīls, kā arī to, cik patriotiska ir modele un baltu filoloģijas studente Lingita Bopulu, no kuras latvisko vērtību zināšanas un tradīciju cienīšanu varētu pamācīties katrs latvietis. Tieši tāpēc gribētu aicināt: neliegsim citiem būt latviešiem, bet, pirms spriedīsim, kādas citiem ir tiesības saukties par latviešiem, centīsimies izkopt un stiprināt paši savu latviskumu.

Nemeklēsim atšķirīgo, bet gan kopīgo!

Katram cilvēkam, kuru nomoka aizspriedumi, iesaku noskatīties divas filmas: The Help un Crash.

Drīzumā jauns romāns turpinājumos


Pastāvīgie bloga lasītāji noteikti pamanījuši, ka periodiski tiek atdzīvināta bloga sadaļa “Romāns turpinājumos”, kurā līdz šim publicēti jau trīs romāni – futūristiskais fantāzijas darbs “Lielās sacensības”, romāns pieaugušajiem “Bez jūtām”, kā arī jauniešu romāns “Krustnagliņas”. Februāra vidū šim sarakstam tiks pievienots jau ceturtais romāns turpinājumos – jauniešu romāns “Visi monstri ir cilvēki”.

Romāna galvenie varoņi ir divi jaunieši, kas mēģinājuši labprātīgi šķirties no dzīves, bet tikuši izglābti. Jauniešu atlabšana un dzīves gaišās puses meklēšana nebūt nav tie vieglākie uzdevumi, turklāt viņiem jāmēģina izlīgt ar pagātni, kā arī jāapmeklē skola un darbs.

Šo literāro darbu sāku rakstīt tieši gadu pēc kāda traģiska notikuma, kurš mani un daudzus man tuvus cilvēkus pamatīgi izsita no sliedēm, radot ļoti daudzus jautājumus un neskaitāmas domas, kas nepameta nakts stundās. Strādājot pie “Visi monstri ir cilvēki”, centos rast atbildes vismaz uz dažiem jautājumiem, bet vienlaicīgi rakstīšana man bija arī kā sava veida terapija. Lai arī šis romāns man ir emocionāli tuvs, to noteikti nevajadzētu uztvert kā autobiogrāfisku, kā arī nevajadzētu meklēt literāro varoņu līdzību ar reālām personām, jo visi šī stāsta varoņi dzīvo tikai un vienīgi manā galvā un rakstītajos tekstos.

Pateicoties māksliniecei Anetei Aizbaltei, jaunais romāns turpinājumos ticis pie ļoti skaistas titul-bildes. Citus Anetes darbus iespējams apskatīt viņas blogā.

Jau pavisam drīz lasītāji varēs pirmoreiz iepazīties ar romāna varoņiem, tāpēc ceru, ka jums patiks tas, ko esmu radījis! Uz tikšanos!

“Visi monstri ir cilvēki” – SĀKUMS

“Visi monstri ir cilvēki” – 1. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 2. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 3. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 4. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 5. turpinājums 

Atskats uz 2014. gadu un plāni 2015. gadam


Tikai pašās 2014. gada beigās sapratu, ka bija taču mans, zirga gads, jo esmu dzimis tieši šajā ķīniešu zodiaka zīmē. Horoskopiem neticu, bet, atskatoties uz pagājušo gadu, nākas secināt, ka tas bijis patiešām ļoti zirdzisks – gada sākumā strādāju kā zirgs, bet reizēm cerētā vietā saņēmu ko tādu, ka pat zirgam būtu jāsmejas. Katrā ziņā ir bijuši veiksmīgāki gadi, tāpēc ir pamatotas cerības, ka šis gads būs daudz labāks. 

gramatas

Gada grāmatas: Par spīti tam, ka pagājušā gadā izlasīju tikai 24 grāmatas, lielākā daļa no tām man ļoti patika. Laikam jau tāpēc, ka, pateicoties laika trūkumam, izvēlējos lasāmvielu rūpīgāk, lai varētu veltīt laiku tām grāmatām, kuras patiešām ļoti vēlējos izlasīt. Par gada grāmatām varētu nosaukt vairākas: Marī dāvāto Metjū Kvika audiogrāmatu “Forgive Me Leonard Peacock”, kura lika man mainīt domas par audiogrāmatām, Roberta Golbraita aka Dž. K. Roulingas romānu “The Cuckoo’s Calling”, Volfganga Herndorfa “Čiks”, kas ir vienkāršs, neticams un dzīvespriecīgs pusaudžu romāns, Īana Tregillisa “Rūgtās Sēklas”, kas mainīja manas domas par to, ka alternatīvās vēstures romāni ir garlaicīgi, kā arī F. S. Ficdžeralda “Lieliskais Getsbijs”, kas uzreiz kļuva par manu mīļāko klasiskās literatūras darbu.

filmas

Gada filmas: Filmas skatījos daudz, rakstīju par tām samērā maz, bet ir trīs absolūtās favorītes: Džona Velsa režisētā “Augusts: Osedžas zeme” – filma, kas spēj salauzt sirdi, kā arī divas kanādiešu brīnumbērna Ksavjē Dolana filmas – “Toms fermā” un “Māmiņa”.

Gada seriāls: BBC zombijseriāls “In The Flesh” bez šaubām ir pelnījis gada seriāla titulu, jo absolūti atšķiras no visiem citiem zombijseriāliem, kā arī tas ir uzvarējis vairākās skatītāju aptaujās par 2014. gada mīlētāko seriālu. Diemžēl tas nemaina faktu, ka seriāla turpmākais liktenis ir miglā tīts, jo pagaidām nav ziņu, kad un vai vispār būs seriāla turpinājums. Pēc otrās sezonas seriāla sižets palika karājamies gaisā, tāpēc skatītāju vēlme redzēt trešo sezonu ir absolūti saprotama.

Plāni 2015. gadam: Krasas pārmaiņas bloga darbībā neplānoju, bet domāju, ka atsauksmes par grāmatām būs vairāk, kā arī centīšos rakstīt vairāk par kino, jo filmas skatos ļoti daudz, bet uzrakstu blogā tikai par ļoti niecīgu daļu no tām. Šogad jau ceturto reizi tiks atdzīvināta sadaļa “Romāns turpinājumos”, kurā parādīsies jauns jauniešu romāns “Visi monstri ir cilvēki”, kura centrālie varoņi būs jaunieši – pašnāvnieki. Pirmoreiz iepazīt romāna varoņus bloga lasītāji varēs jau janvāra beigās vai februāra sākumā.

Paldies, ka lasījāt manu blogu 2014. gadā, un ļoti ceru, ka būsiet kopā ar mani arī 2015. gadā!

2014. gada mēnešu pirmie teikumi


101829840

Pateicoties blogerei Anetei, līdz manam blogam nonākusi stafete, kuru aizsāka blogeris Ritvars. Uzdevums pavisam vienkāršs – izveidot sarakstu ar katra 2014. gada mēneša pirmajiem teikumiem un pēc tam nodot stafetes kociņu tālāk. 

Janvāris “Ir maz tādu literatūras cienītāju, kas nav dzirdējuši par rakstnieku Džonu Grīnu, jo šis trīsdesmit sešus gadus vecais amerikānis ar savu romānu “Mūsu zvaigžņu vaina” paspējis salauzt miljoniem lasītāju (pārsvarā daiļā dzimuma) sirdis.”

Februāris “Kāds būtu bijis Otrais pasaules karš, ja tajā būtu izmantoti pārdabiskie spēki – burvestības un pārcilvēki, kuru spējas ir grūti aptvert?”

Marts “Apskatot šova “Lielā Lasīšana” balsošanas rezultātus, nedaudz saskumu, jo neviena grāmata no mana TOP 5 tā arī neiekļuva Latvijas grāmatu lasītāju lielajā TOP 100, kurā tika apkopotas latviešu mīļākās grāmatas.”

Aprīlis “Šā gada 1. aprīlī “Grega dienasgrāmatu” galvenais varonis Gregs Heflijs svinēja savu septīto dzimšanas dienu, jo tieši 2007. gada 1. aprīlis bija tas datums, kad pie lasītājiem nonāca pirmā grāmata par šo zīmēto puisēnu, kurš šo gadu laikā paspējis iekarot miljoniem lasītāju simpātijas visā pasaulē.”

Maijs “Žurnāls Parade šā gada aprīlī veica aptauju, lai noskaidrotu, kuras ir 10 amerikāņu iecienītākās grāmatas.”

Jūnijs “Jau pagājušā gada pirmajā pusē Dž. K. Roulinga un britu telekanāls BBC ziņoja, ka pirmais Roulingas pēc-Poteriādes romāns “Nejaušā vakance” tiks ekranizēts un mini-seriāla formātā tiks demonstrēts BBC kanālā.”

Jūlijs “15 minūtes virtuvē – tā īsumā varētu raksturot manu sapņu piepildījumu, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kam patīk vairākas stundas veltīt maltītes gatavošanai.”

Augusts “…no one is gone, as long as someone remembers them.” 

Septembris “19 gadus vecais austrāliešu mūziķis un aktieris Trojs Sivāns (Troye Sivan) ir viens no šā gada patīkamākajiem atklājumiem mūzikā, gluži tāpat kā britu dziedātājs Sems Smits (Sam Smith).”

Oktobris “18 gadu vecumā viņš piedalījās šova X-Faktors atlasē, izpildot šova tiesnešiem grupas The Script dziesmu The Man Who Can’t Be Moved – Šerila Kola uzslavēja gan dziesmas izvēli, gan puiša balsi, Luiss Volšs apgalvoja, ka no puiša varētu sanākt kas ļoti labs, atbalstītājiem pievienojās arī Danija Minoga, bet ietekmīgais mūzikas producents Saimons Kauels veltīja puisim šādus vārdus: “Es nedomāju, ka tu kādreiz būsi pietiekami labs.””

Novembris “Gilianas Flinnas romāns Gone Girl pie lasītājiem nonāca 2012. gada jūnijā un ļoti īsā laika posmā kļuva par The New York Times bestselleri, kā arī saņēma daudz slavinošu atsauksmju no kritiķiem, rakstniekiem un lasītājiem.”

Decembris “Vakar, 3. decembrī notika jau trešā grāmatu blogeru “Klases eglīte”, kuru rīkoja izdevniecības Zvaigzne ABC čaklie rūķīši jeb, kā blogere Laura pagājušā gadā viņas nodēvēja – grāmatu eņģelīši izslāpušajiem burtu ēdājiem.”

Sanāca gandrīz vai gada kopsavilkums, pateicoties kuram, nonācu pie secinājuma, ka katra mēneša pirmais teikums šogad blogā bijis diezgan plašs, kā arī šī stafete palīdzēja man saprast, kāpēc tieši ievada uzrakstīšanai man vajag tik daudz laika.

Stafetes kociņu tālāk nododu Tējtasītei, Lasītājai un Burtkokiem.

Ziemassvētku dāvanu idejas grāmatu mīļotājiem


Foto: kadrs no Poteriādes

Foto: kadrs no Poteriādes

Sagādāt Ziemassvētku dāvanu grāmatu mīļotājam, manuprāt, nav nekāds vieglais uzdevums, tāpēc padalīšos ar vairākām samērā oriģinālām dāvanu idejām, kuras, es ļoti ceru, iedvesmos jūs sarūpēt dāvanu kādam tuviniekam – literatūras mīļotājam.

davanasPersonalizēts New York Times izdevums cietajos vākos, kurā atspoguļoti svarīgākie pasaules notikumi, kas notikuši dienā, kad dzimis cilvēks, kuram šī dāvana paredzēta. (Cena: apmēram 75,00€)

Saspraude grāmatai, kas nofiksēs grāmatu nepieciešamajā atvērumā. (Cena: apmēram 3,00€)

Elegantas, ar rokām darinātas grāmatzīmes. (Cena: 11,52€)

davanas2BookBook for MacBook soma. (Cena: Apmēram 62,00€)

Unisex Paper Passion parfīms, kas smaržo pēc svaigi drukātas grāmatas (tilpums 50ml). (Cena: apmēram 77,00€)

Frostbeard Studio sojas svece Old Books, kura radīta, iedvesmojoties no vecu grāmatu smaržas. Degšanas laikā rada koksnes, baltās tējas un avīžpapīra aromātus. (Cena: 12,34€)

Lampa grāmatas formā. (Cena: 79,00€)

davanas3Zīmuļi ar citātiem no populārām grāmatām. Roku darbs. (Cena par komplektu: 6,58€)

Kājainās grāmatzīmes. (Cena: 15,43€)

Personalizēta reljefspiede, ar kuru iezīmēt visas svarīgās grāmatas. Reljefspiedes teksts sastāv no “Library of (maksimums 18 paša izvēlētie simboli)”. (Cena: apmēram 20,00€)

Skaistu, sniegotu un sirdsmiera pilnu jums visiem šo svētku gaidīšanas laiku! Un iesaku atcerēties, ka labākā dāvana, ko sniegt citiem, ir mīlestība, cieņa un kopā pavadīts laiks, kā arī kāds paša pagatavots nieciņš.

Vai māksla bez sāpēm ir iespējama?!


Foto: aktieris Džeimss Dīns

Foto: aktieris Džeimss Dīns

Bieži dzirdēts, ka dzejnieka uzdevums esot publiski noasiņot – šo apgalvojumu arodvidusskolas laikos pieminēja arī mana literatūras skolotāja, kuras vadītās literatūras lekcijas joprojām atceros ar labpatiku. Manuprāt, publiski noasiņo ne tikai dzejnieki, bet arī mūziķi, rakstnieki, aktieri un arī mākslinieki, kas izpaužas citās jomās. 

Daudzi sāpes uztver kā kaut ko sliktu un nevajadzīgu, tomēr nekas šajā pasaulē nav lieks – arī sāpes. Uzskatu, ka mākslas pasaule bez sāpēm nemaz nebūtu iedomājama, jo tik daudz ģeniālu mākslas darbu radīti laika periodos, kas māksliniekiem nav bijuši tie gaišākie. Kā piemēru varu minēt britu dziedātāju Džeimsu Arturu, kurš šovasar viesojās Latvijā. The James Arthur Band laikos, kas dziedātājam iezīmējās ar naudas trūkumu, domām par pašnāvību un lielveikalu apzagšanu, Džeimss radīja patiešām lielisku, emocionāli izjustu un ļoti kvalitatīvu mūziku, bet pēc tam, kad viņš uzvarēja šovā X-Faktors un parakstīja līgumu ar SyCo ierakstu kompāniju, viņa radītā mūzika kļuva nedaudz tukšāka – kaut kas ļoti būtisks no Džeimsa agrākā skanējuma bija zudis. (Iespējams, tas tāpēc, ka SyCo ierakstu kompānija Džeimsam uzspieda sev vēlamo formātu, bet, iespējams, tāpēc, ka Džeimss bija kļuvis laimīgs, jo rada sapņu piepildījumu.) Šogad Džeimss pārtrauca sadarbību ar SyCo un šā gada 19. oktobrī viņš izdeva savu jaunāko singlu Kryptonite, kurā atkal jūtamas sāpes un pilnīgs emocionālais kailums, kas daudziem tik ļoti pietrūka Džeimsa debijas albumā, kuru izdeva SyCo. Singls Kryptonite tika radīts laika posmā, kad Džeimss mikroblugu vietnē Twitter neslēpa savas dusmas, sāpes un neapmierinātību ar apkārt notiekošo – nepamanīt, ka viņš ir apjucis, sāpināts un dusmu pilns, bija neiespējami.

Foto: Kāda fana komentārs par Džeimsa dziesmām un sāpju ietekmi uz viņa mūziku.

Foto: Kāda fana komentārs par Džeimsa dziesmām un sāpju ietekmi uz viņa mūziku.

Protams, netrūkst arī lielisku dziesmu, dzejoļu un literāro darbu, kas radīti prieka un eiforijas iespaidā, bet atmiņā paliekošākie ir tieši tie darbi, kurus caurstrāvo sāpes un spēcīgi emocionālie pārdzīvojumi, kuriem bijusi tumša nokrāsa. Arī Harijs Poters tā autorei Dž. K. Roulingai fantāzijā piedzima laikos, kad viņa nesen bija izšķīrusies no vīra, kļuvusi par vientuļo māti, iztika no ļoti niecīgas naudas summas un dzīvoja ļoti pieticīgā miteklī – īsumā sakot, tolaik jaunajai sievietei tie bija emocionāli un finansiāli grūti laiki, bet tas netraucēja viņai uzrakstīt vienu no pasaulē populārākajām un finansiāli veiksmīgākajām fantāzijas literatūras sāgām.

Foto: rakstniece Dž. K. Roulinga

Foto: rakstniece Dž. K. Roulinga

Varu minēt arī kādu pašmāju piemēru: Ieva Akuratere dziesmu “Manai tautai (Palīdzi Dievs)”, kas man vienmēr liek skriet skudriņām pār ķermeni, radīja laikos, kad izsāpēja ne tikai savu, bet visas latviešu tautas sāpi. Tādu piemēru ir bezgala daudz, tāpēc uzskaitīt tos visus būtu neiespējami.

Šādas pārdomas mani bieži vedina uzdot sev retorisku jautājumu: Vai laimīgs mākslinieks ir labs mākslinieks?!

Saprotu, ka māksliniekam nav jābūt emocionālam graustam, lai radītu mākslu, bet, manuprāt, bez sāpēm un iekšējā pārdzīvojuma kaut ko labu radīt ir gandrīz neiespējami.

Kimbrielas Dīnas rakstā Is pain the key to good art? minēts, ka, balstoties uz dažādiem pētījumiem, mākslinieki biežāk cieš no depresijas, šizofrēnijas, bipolārajiem traucējumiem un maniakālās depresijas , nekā cilvēki, kas nav saistīti ar mākslu.

Reizēm ar emocionālajām sāpēm ir līdzīgi kā ar fiziskajiem treniņiem – ja pēc treniņa sāp muskuļi, tas nozīmē, ka tie aug un treniņš bijis produktīvs, tāpat ir ar emocionālajām sāpēm, jo tās ir jāpārvar un jāizsāp, lai turpinātu garīgo izaugsmi.

Noslēgumā gribu citēt poproka grupas Paramore solisti Heiliju Viljamsu, kurai par šo tēmu ir patiešām lielisks citāts:

“It’s not that I don’t feel the pain it’s just I’m not afraid of hurting anymore.”

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi


Foto: aktieris Džeimss Dīns

Foto: aktieris Džeimss Dīns lasīšanas procesā

Pateicoties blogerei Anetei un blogerim Andrim, arī līdz manam blogam nonākusi blogeres Spīganas aizsāktā akcija, kuras noteikumi skan šādi (citēju Spīganu): “doma ir pavisam vienkārša – katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu.“ 

Uzdevums nebija pārāk grūts, jo savas dzīves svarīgākās grāmatas uzrakstīju uz baltas papīra lapas 10 minūšu laikā, tomēr problēmas sākās, kad uzzināju to skaitu – 13. Atsijāt 3, kas paliks ārpus saraksta, bija diezgan sarežģīti, jo kod kurā pirkstā gribi, visi sāp. Tomēr ar atsijāšanu tiku galā un te nu būs 10 grāmatas, kas manu dzīvi ietekmējušas visvairāk.

10. vieta “Bībele” 

Ne mirkli nešaubījos par šīs Grāmatas iekļaušanu savā TOP 10, jo šī ir tā Grāmata, kura vienmēr bijusi manās rokās tajos dzīves mirkļos, kad klājies visgrūtāk. Baznīcu apmeklēju reizi gadā un no Bībeles labi ja simto daļu esmu izlasījis, bet vienmēr ir nostrādājis triks, kuru iemācīja Babiņa (mana Latgales vecmamma, kura jau 10 gadus ir viņsaulē) – kad ir grūti, šķir Bībeli un apstājies, kad jūti, ka vajag apstāties, un tad izlasi, ko esi uzšķīris. Un man vienmēr sanācis uzšķirt tādu tekstu, kurš konkrētajā brīdī uz mani nostrādā vislabāk.

9. vieta F. S. Ficdžeralds – “Lieliskais Getsbijs” 

Te īpaši daudz nav ko komentēt – manuprāt, labākais klasikas darbs, kādu esmu lasījis. Zinu, ka daudzus šis romāns kaitina, bet man ļoti patīk tas, cik spilgti un meistarīgi Ficdžeralds spējis atainot cilvēku liekulīgo un divkosīgo dabu.

8. vieta Stīgs Lārsons – Millennium triloģija  

Lārsons lika man no jauna iemīlēt kriminālromānu žanru. Vairākus gadus kriminālromānus nelasīju, jo šķita, ka šis žanrs ir sevi izsmēlis un nespēj piedāvāt neko jaunu, bet Lārsona darbi mainīja manas domas. Līsbetu Salanderi joprojām uzskatu par spilgtāko tēlu mūsdienu literatūrā.

7. vieta Brets Īstons Eliss – “Mēness Parks”  

Eliss ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem un viņa romāns “Mēness Parks” mani savaldzināja ar emocionālo kailumu, tumšo atmosfēru, šausmu stāstu elementiem un ļoti drosmīgo sižeta līniju, kurā autora biogrāfija savijas ar fantāziju un narkotiku radītajām halucinācijām. Pēc šī romāna izlasīšanas vienmēr paliek tāda saldsērīga sajūta un jautājums – kas no tā visa bija īstenība?!

6. vieta Stīvens Kings – “Zvēru kapiņi” 

Kur tad bez Šausmu Karaļa?! Tieši Kinga “Zvēru kapiņi” bija pirmā grāmata, kura laupīja man miega stundas arī pēc tam, kad grāmatu biju nolicis malā. Laikā, kad pirmoreiz lasīju šo grāmatu, dzīvoju ģimenes lauku mājā, kurai tuvākie kaimiņi bija kilometra attālumā, tāpēc lasīšanas process man vienmēr lika uzmesties zosādai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pāri ceļam bijām ierīkojuši savus zvēru kapiņus, kuros apglabājām vairāku gadu laikā dabiski mirušos un savvaļas dzīvnieku nokostos mājdzīvniekus.

5. vieta Sandro Veronēzi – “XY”

Veronēzi ir rakstnieks, kurš man pierādīja, ka uz pasaules ir kāds, kurš šausmu žanrā ir spēcīgāks par Stīvenu Kingu. Ja es varētu izvēlēties tikai vienu romānu, kura autors es vēlētos būt, tad tas noteikti būtu “XY”. Šis romāns nav domāts visiem grāmatu mīļotājiem, jo tas ir absolūts love-it-or-hate-it gabals, bet, manuprāt, “XY” ir tāds darbs, kuru droši varu saukt par perfektu. Man šis ir perfektais romāns.

4. vieta Sūzena Kolinsa – Bada Spēļu triloģija 

Zinu, ka šīs grāmatas nav literatūras šedevri, bet tās ir sasodīti izklaidējošas un tieši to es visbiežāk meklēju literatūrā. Mīlestības trijstūris mani kaitināja, bet ļoti simpatizēja romāna morāle – par to, ka karā nav uzvarētāju.

3. vieta Regīna Breta – “Dievs acis nemirkšķina” 

Man riebjas pašpalīdzības grāmatas un tamlīdzīgas muļķības, bet šī ir vienkārši izcila, jo Breta nemoralizē, bet dalās savā pieredzē un pārdzīvojumos, kas mainījuši viņas dzīvi. Šī grāmata ir kā spēriens pa dibenu brīžos, kad gribas gausties par dzīvi. Grāmata mūsmājās ir nolasīta tā, ka drīz vairs vākos neturēsies, turklāt tajā paustās gudrības palīdzējušas man un maniem tuviniekiem biežāk ļauties dzīves svinēšanai.

2. vieta Stīvens Čboski – The Perks of Being a Wallflower  

Šis ir tas romāns, kuru es ļoti būtu vēlējies lasīt savos pusaudža gados, jo Čboski rakstītais sniedz atbalstu pusaudžiem, liekot viņiem justies saprastiem. The Perks of Being a Wallflower citēju bieži un mana bloga līdzautore Elīna pat vienu citātu no šīs grāmatas ir iemūžinājusi uz savas ādas (tetovējuma formātā). Romānā iekļautas kutelīgas tēmas, par kurām vairums vecāku izvairās runāt, tāpēc šis, manuprāt, ir tas romāns, kuru vajadzētu izlasīt katram loģiski domājošam pusaudzim un jaunietim.

1. vieta Dž. K. Roulinga – Harija Potera sāga  

Šis laikam nevienam nav pārsteigums – ne velti blogeris Baltais Runcis mani jau paspējis nodēvēt par oficiālo Roulingas pārstāvi Latvijā. Grāmatas par burvju puisēnu Hariju man vienmēr asociējas ar bērnību un, kā Roulinga teikusi: “I think it’s the books that you read when you’re young that live with you forever.”  

 

Stafetes kociņu nododu Rutai, Līgai un Burtnīcai. Veiksmi jums savu TOP 10 sastādīšanā!