Es domāju

Plāni blogam un dzīvei ārpus tā


Esmu nolēmis nedaudz paeksperimentēt, tāpēc šoreiz tiekamies video formātā, lai parunātu par literatūru, kino, seriāliem, pasākumiem, nākotnes plāniem un dzīvi ārpus bloga. Priecāšos uzklausīt ierosinājumus, kritiku, kā arī atbildēšu uz jautājumiem, ja tādi būs. 

Neturēt mēli aiz zobiem


42528712954ddebef15fe09.93531036Katrs taču kādreiz ir atvēris ziņu portālu komentāru sadaļu, tāpēc tur valdošā žults izgāztuve diez vai kādu vairs spēj pārsteigt, bet ne par sliktajiem komentētājiem šoreiz gribu runāt. Jautājums ir šāds: kāpēc mēs turam mēli aiz zobiem (vai pirkstus nost no taustiņiem), kad sakāms kas labs?

Veidojot blogu, sešu gadu laikā komentētāji bijuši ļoti aktīvi un atstājuši vairākus tūkstošus komentāru, no kuriem tikai kāds ducis ir ar izteikti negatīvu vēstījumu, bet pārējie komentāri ir jautājumi, konstruktīva kritika, lasītāju iespaidi, kā arī uzslavas un ieteikumi. Tieši tāpēc man ir tāda absolūti naiva vīzija, ka kādreiz visi cilvēki internetā uzvedīsies tā, kā mana bloga lasītāji: būs atvērti diskusijām, neskoposies ar labajiem vārdiem, bet kritiku vienmēr pamatos.

Manuprāt, latviešiem (un ne tikai) ir tāds kā netikums – turēt mēli aiz zobiem tad, kad gribas pateikt ko labu. Arī es nereti noriju kādu komplimentu, kurš ilgi svilis uz mēles gala, bet beigās palicis neizteikts, jo virsroku ņēmusi kautrība vai bailes, ka mani varētu pārprast.  Būtu ārkārtīgi skaisti, ja mēs šo netikumu izskaustu, iemācoties izteikt komplimentus citiem, kā arī rakstītu labus vārdus katru reizi, kad rastos vēlme to darīt, jo no labu vārdu teikšanas neviens taču nav izputējis.

Iespējams, kāds tavu komentāru izlasīs tieši brīdī, kad jutīsies absolūti draņķīgi, un tieši tavs komentārs kļūs par viņa dienas labāko notikumu. (Piemēram, viens no maniem sadarbības partneriem gandrīz katru vēstuli pabeidz ar tekstu: “Paldies par lielisko darbu!” It kā īss un pat nedaudz banāls teksts, bet mani tas iepriecina katru reizi, kad saņemu vēstuli, kā arī palīdz nezaudēt motivāciju, strādājot pie šī cilvēka pasūtītajiem darbiem.)

Amerikāņu poproka grupai Paramore ir tāda dziesma Last Hope, kurā ir šāds teksts: It’s just a spark / But it’s enough to keep me going / And when it’s dark out, no one’s around / It keeps glowing. Ja arī kāds labs komentārs vai kompliments ir tikai tāda maza dzirkstelīte, iespējams, ar to kādam ir pietiekami, lai viņš turpinātu iet un viņa sejā iedegtos smaids. Te vietā arī teiciens par sveci, kas neko nezaudē, ja ar savu liesmu aizdedz citu sveci.

Noslēgumā gribu citēt rakstnieci Vizmu Belševicu, kas trāpīgi izteikusies par komplimentiem sievietēm:

“Pasaki sievietei, ka viņa ir skaista, un viņa ir skaista – it kā spuldzīte iekšā iedegas, un uzreiz var redzēt, kas viņā jauks.”

Subjektīvs atskats uz 2015. gadu


Jauna gada sākums parasti ir laiks, kad visi atskatās uz aizgājušo gadu, tāpēc arī es esmu nolēmis uzrakstīt īsu kopsavilkumu par to, kas tad aizgājušā gadā bijis svarīgākais manā dzīvē. Ļoti subjektīvi, protams! 

Foto: Ekrānuzņēmums no Pieci.lv

Foto: Ekrānuzņēmums no Pieci.lv

Šis gads man bija diezgan raibs, jo tas iesākās ar traģiskām ziņām, bet beidzās ar brālēna kāzām, kā arī pa vidu bija daudz kas cits. Pateicoties jaunajai dzejniecei Ingai Pizānei-Dilbai, aprīļa sākumā man bija tas gods atklāt jaunu rubriku (“Iepazīstam Latvijas grāmatu blogerus”) “Jāņa Rozes” apgāda ikmēneša izdevumā “Ziņnesis”.  Tajā pašā mēnesī filmējos “Latvijas failu” dokumentālajā filmā “25 neatkarības gadu cilvēkstāsti” un pārliecinājos, ka uztraukumā iespējams aizmirst pat savu vārdu (pavisam nopietni).  Pateicoties Arnim Krauzem, satiku Anatoliju Gorbunovu, kurš arī nāk no manas dzimtās puses, un pavisam neplānoti arī Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci. (Par šo notikumu bija arī neliels rakstiņš Fenikss Fun portālā.) Pēc pāris nedēļām sniedzu pavisam īsu interviju “Latvijas Radio”, bet oktobra sākumā paviesojos radio “Pieci.lv” pie grāmatu fejas Spīganas, kur runājām par literatūru un blogošanu, kā arī par citām lietām. (Un jau atkal pierādījās, ka kameru klātbūtne man izraisa amnēziju, jo šoreiz aizmirsu blogeres Andas uzvārdu. Ceru, ka Anda man piedos!)

Foto: "25 neatkarības gadu cilvēkstāstu" filmēšanas process.

Foto: “25 neatkarības gadu cilvēkstāstu” filmēšanas process.

2015. gadā atsāku strādāt pie vairākiem literārajiem projektiem un pabeidzu darbu pie diviem īsajiem stāstiem, kuriem pašlaik ļauju nostāvēties, lai vēlāk ar svaigu skatu varētu ķerties klāt rediģēšanai. Ir idejas arī apjomīgākam darbam, bet pagaidām tikai pierakstu idejas un ļauju izkristalizēties tam, ko vēlos redzēt savā literārajā darbā, bet kam jāpaliek ārpus tā.

Ar pasākumu apmeklēšanu varēja iet spožāk, bet sūdzēties nevaru: ar blogeriem februārī apmeklējām stāstu krājuma “Zilie jūras vērši” atvēršanas svētkus, bet septembra sākumā Lauras Dreižes triloģijas Danse Macabre prezentācijas pasākumu; oktobra beigās ar blogeriem, rakstniekiem un lasītājiem izbaudījām pasākumu “Spoku nakts grāmatnīcā”; novembra sākumā devos uz Daces Rukšānes stāstu krājuma “Mīlasstāsti” prezentāciju, kas bija absolūti burvīgs un pozitīvām emocijām piepildīts pasākums; decembra sākumā ar jaunāko brāli devāmies uz tikšanos ar amerikāņu rakstnieku Džefu Kinniju, kurš ir “Grega dienasgrāmatu” autors, bet neilgi pēc Kinnija aizbraukšanas blogeri satikās izdevniecības “Zvaigzne ABC” telpās, lai jau ceturto reizi kopā svinētu Ziemassvētkus, kas šogad izvērtās īpaši jautri.

Foto: Spīgana Spektore

Foto: Spīgana Spektore P. S. Varu pretendēt uz titulu “Garākais literatūras blogeris Latvijā”.

Dzīvē ārpus interneta vides gāja raibi, bet par to daudz nerunāšu, jo dzīvē tā notiek: izveidojas jaunas draudzības, bet dažas vecās pajūk. Un nav iemesla par to dusmoties vai justies nomāktam, jo tā vienkārši notiek – mainies tu pats un mainās cilvēki tev apkārt, tāpēc pienāk brīdis, kad ar kādu vairs nav īsti pa ceļam.

Kādi ir mani plāni 2016. gadam? Noteikti turpināšu rakstīt par kino, literatūru, lietām, kas mani satrauc, kultūras notikumiem, modi un mūziku. 2015. gadā neizlasīju pat 40 grāmatas, tāpēc arī šogad īpaši necentīšos spiest uz kvantitāti, bet priekšplānā izvirzīšu kvalitāti un savus guilty pleasures, par kuriem patiesībā nekādu kaunu neizjūtu.

Ja gribat sekot manām gaitām ārpus bloga, tad manas īsās pārdomas var lasīt mikroblogošanas vietnē Twitter, bet manas ikdienas gaitas bildēs var apskatīt Instagram. Priecāšos būt ar jums kopā arī 2016. gadā, tāpēc droši izsakiet savu viedokli bloga ierakstu komentāros vai sociālajos tīklos! Esiet laimīgi un baudiet kultūru!

 

Aprobežotā salīdzināšana


12376433_1474557652659891_2520656715662814870_n

Šķiet, ka tieksme visu salīdzināt tikusi ielikta mums jau šūpulī, jo daudzas mammas taču izmantojušas teikumu “Bet citiem bērniem…”, kura mērķis vienmēr bijis parādīt mūsu problēmu maznozīmīgumu. Bērni izaug lieli, bet tieksme noniecināt citu cilvēku problēmas paliek. 

Ziemassvētku dienā, klaiņojot Facebook, uzdūros fotogrāfijai (redzama augstāk), kurā ieliktais zemteksts mani zināmā mērā nokaitināja, jo šķita ārkārtīgi ignorants. Īsumā: 1944. gadā tikko pilngadību sasnieguši jaunieši karoja, bet mūsdienās jaunieši šajā vecumā meklē patvērumu no emocionālās vardarbības. Zemteksts viegli nolasāms: mūsdienu jaunieši ir nepateicīgi čīkstuļi un viņiem nedrīkst būt problēmu, jo vairāk kā pirms pusgadsimta cilvēki karoja.

Rakstnieks Stīvens Čboski par šādu salīdzināšanu ir izteicies ārkārtīgi trāpīgi:

„Es domāju: ja kādreiz man būs bērni un viņi jutīsies apbēdināti, es viņiem nestāstīšu par cilvēkiem Ķīnā, kuri cieš badu vai kaut ko tamlīdzīgu, jo tas nespēj mainīt realitāti, kad viņi ir apbēdināti.”

Tikai, lūdzu, nepārprotiet mani, jo mans mērķis nav karavīru noniecināšana. Viens no maniem vectēviem ir gan karojis, gan devies izsūtījumā uz Sibīriju, bet otrs vectēvs cieta no garīgās veselības problēmām. Un man nekad nav šķitis, ka kāds no viņiem ir bijis mazāk varonīgs par otru tikai tāpēc, ka viņu izcīnītās cīņas dzīves laikā bijušas tik ļoti atšķirīgas. Reizēm cīnīties ar to, kas ir tevī pašā, ir grūtāk, nekā cīnīties ar redzamu pretinieku.

The strain of battle for Dong Xoai is shown on the face of U.S. Army Sgt. Philip Fink, an advisor to the 52nd Vietnamese Ranger battalion, shown June 12, 1965. The unit bore the brunt of recapturing the jungle outpost from the Viet Cong. (AP Photo/Steve Stibbens)

Foto: Steve Stibbens

Cilvēkiem joprojām ir aizspriedumi par garīgās veselības problēmām un bieži vien tās tiek uzskatītas par kaprīzēm, kuras cilvēks pats sev izvēlējies, lai pievērstu apkārtējo uzmanību. Ir muļķīgi glorificēt karu un vienlaicīgi noniecināt jauniešu problēmas, jo no šādas rīcības nav labuma nevienam. Cilvēki, kas atgriežas no kara, bieži vien nevar tikt pāri emocionālajām traumām, kuras nereti pāraug garīgās veselības traucējumos, tāpēc sabiedrības izglītošana par garīgo veselību sniedz labumu ne tikai tiem, kas meklē emocionālo drošību, bet arī tiem, kas vēlas izdziedēt brūces, kuras nav ar acīm redzamas.

Beigsim noniecināt citu cilvēku problēmas, sakot, ka citiem klājas daudz sliktāk, jo tas taču nevienu problēmu nepadara par nebijušu. Noslēgumā citāts, kura autors ir Guntis Bojārs:

“Sāp visiem vienādi, vai viņš būtu zaudējis māti, savus bērnus vai tikai santīmu. Ja cilvēks raud, nekad nesakiet, ka par niekiem, jo, ja viņš raud, tad viņam sāp un viņa asarās nieku nav. Pat ja jums šķitīs citādi.”

Ko dāvināt grāmatu mīļotājiem?


Literatūras mīļotāju apdāvināšana svētkos ne vienmēr ir vienkāršs uzdevums, jo dāvināt grāmatu ir diezgan riskanti – gaumes ir dažādas, tāpēc pastāv liela iespējamība uzdāvināt grāmatu, kuru tās saņēmējs nekad neizlasīs. Kādas tad ir alternatīvas? 

DSC07344Pateicoties meitenei, ar kuru mācījos bārmeņu kursos, uzzināju, ka Latvijā tiek ražotas skaistas grāmatzīmes no metāla. Pagaidām MOONLIGHT piedāvā četrus atšķirīgus grāmatzīmju dizainus: ar jūras motīvu, ar Jūgendstila ornamentu, ar Saules motīvu, kā arī ar krustu.

il_570xN.820522860_5pdsJa zini, kāda ir apdāvināmā cilvēka mīļākā grāmata, vari uzdāvināt viņam mākslas darbu, kas saistīts ar šo grāmatu. Piemēram, ierāmētu lielformāta fotogrāfiju ar grāmatas vāka ilustrāciju. Attēlā redzamo iespējams iegādāties Etsy, bet lētāk būs, ja pats atradīsi lielformāta foto internetā un izdrukāsi to kādā no foto drukas saloniem, bet vēlāk to ierāmēsi.

il_570xN.778807083_r5j5Aromātiskā svece, kas smaržo pēc bibliotēkas. Kāpēc gan ne?! Iespējams iegādāties Etsy.

el-dk-sarkGrāmatnīcas dāvanu karte. Zinu, ka daudzi par dāvanu kartēm zem eglītes izsakās negatīvi, bet, ticiet man, grāmatu mīļotājs zinās, ko ar tām darīt. Turklāt, dāvinot grāmatnīcas dāvanu karti, tu ļausi tās saņēmējam izvēlēties sen kāroto grāmatu, bet sevi būsi pasargājis no raizēm par to, vai uzdāvināta īstā grāmata.

Reading-image-reading-36324909-500-333Vairums man pazīstamo literatūras mīļotāju ciena ne tikai labu literatūru, bet arī garšīgus un veselīgus karstos dzērienus, tāpēc laba ideja dāvanai ir tēju maisījumi. Rīgā vairākās vietās iespējams iegādāties diezgan eksotiskus tēju maisījumus (blogere Anda nesen ieteica tējnīcu “Illuseum”, kas atrodas Miera ielā 19), bet tie, kas atbalsta pašmāju ražotājus, droši var izvēlēties arī “Rūķīšu tējas”.

original_vintage-notebook-bicycle-designLasot grāmatas, bieži vien nākas izrakstīt kādu spožu citātu vai pierakstīt savas pārdomas, tāpēc gaumīgu piezīmju bloknotu spēs novērtēt katrs, kurš daudz lasa. Attēlā redzamo bloknotu iespējams iegādāties Not On The High Street interneta veikalā, bet ne mazāk gaumīgi bloknoti pieejami arī Latvijas grāmatnīcās.

Ceru, ka jums kāda no šīm idejām noderēs! Lai gaišs un sirdsmiera piepildīts jums šis svētku gaidīšanas laiks!

Idejas Ziemassvētku dāvanām


gramata.davanaiiŠogad grāmatu izdevniecība “Zvaigzne ABC” aizsāka akciju #SvētkosDāviniGrāmatas, kurai ātri vien pievienojās arī citas izdevniecības un literatūras blogeri, tāpēc arī es nolēmu nestāvēt malā. Šajā bloga ierakstā padalīšos ar idejām, kādas grāmatas dāvināt saviem tuviniekiem. 

Puišiem: White Book izdotā Ernesta Klaina grāmata “Spēle sākas” ir izteikta puišu lasāmviela, tomēr to noteikti nesmādēs arī meitenes, kurām patīk datorspēles un spriedzes pilni literārie darbi. Manuprāt, šis Klaina darbs spēs sajūsmināt pat tos, kas gada laikā izlasa tikai dažas grāmatas.

Meitenēm: Džons Grīns īpašus komentārus neprasa, tāpēc domāju, ka izdevniecības “Zvaigzne ABC” izdotā Džona Grīna grāmata “Papīra pilsētas” varētu sajūsmināt katru meiteni, kas to saņems zem eglītes. Ja persona, kurai tiek meklēta dāvana, šo grāmatu jau ir lasījusi, tad lieliska alternatīva būs Reinbovas Rouelas grāmata “Eleonora un Pārks”.

Omītei: Izdevniecības BaibaBooks izdotā Gabrielas Zevinas grāmata “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi” ir ļoti sirsnīgs darbs, kas noteikti spēs aizkustināt ne tikai vecmāmiņas, bet katru, kurš augstu vērtē grāmatas un cilvēciskās vērtības, kā arī nekad nezaudē ticību labajam.

Opim: Kāpēc gan lai opim Ziemassvētkos neuzdāvinātu kaut ko no zelta klasikas?! Viljama Goldinga “Mušu valdnieks”, manuprāt, būtu ideāla izvēle. Ja opis ir liels četrdesmito un piecdesmito gadu kino cienītājs, tad viņš noteikti novērtēs Ditas Rietumas absolūti brīnišķīgo grāmatu “Film Noir. No pagātnes līdz mūsdienām”.

davini.gramatasBērniem: Protams, ka izdevniecības “Zvaigzne ABC” izdotās Džefa Kinnija grāmatas par Gregu Hefliju, kuras, starp citu, autors sākotnēji esot rakstījis pieaugušajiem. “Grega dienasgrāmatas” noteikti būs lasāmviela, kuru vecāki ļoti labprāt vakaros lasīs priekšā saviem bērniem, izbaudot šo procesu.

Tētim: Par spīti tam, ka skolas laikos ar vēsturi man gāja smagi, ļoti izbaudīju izdevniecības “Prometejs” izdoto Asinszāles triptihu, kas, manuprāt, varētu patikt katram tētim, kurš izbauda labu alternatīvās vēstures literatūru ar diezgan pamatīgu fantastikas piešprici.

Sportistiem: “Zvaigzne ABC” izdotā rokasgrāmata “Skriešana un maratons. Kā skriet ātrāk, ilgāk, efektīvāk” ir absolūts must have tiem, kas ikdienā skrien. Manuprāt, informācijas ziņā bagātākā grāmata par skriešanu, kas pieejama latviešu valodā.

Mammai: “Zvaigzne ABC” izdotais Daces Rukšānes stāstu krājums “Mīlasstāsti” vai Džeimija Olivera pavārgrāmata “Ietaupām kopā ar Džeimiju”, bet vislabāk abas.

Citas idejas svētku dāvanām var smelties Marī un Spīganas blogos.

Galds kā liecinieks


Jūsuprāt, cik daudz par cilvēku var uzzināt, aplūkojot to, kas atrodas uz viņa galda? Bloga Liliju Bērns autore aizsākusi stafeti blogeriem un cilvēkiem, kas aktīvi rosās sociālajos portālos, lai palīdzētu rast atbildi uz šo jautājumu. 

Stafetes noteikumi pavisam vienkārši: publicē savā blogā vai kādā no sociālajiem portāliem sava rakstāmgalda bildi un pastāsti, kas uz tā atrodas, bet beigās, ja vēlies, izdari secinājumus. Tieši tik vienkārši! IMG_20151201_174838

  1. Sveces uz mana rakstāmgalda ir vienmēr, bet dedzinu gan tās samērā reti.
  2. Rudens sākumā papildināju galdu ar telpaugiem, bet tie laikam nemīl dzīvokļa karsto un sauso gaisu, tāpēc izskatās, ka ilgdzīvotāji tie nebūs.
  3. Ķirbis vienmēr šķitusi tāda liela, dzīvespriecīga oga, tāpēc dekoratīvie ķirbji mani uzmundrina garajās darbadienās.
  4. Agrāk visi sīkumi bija izmētāti pa galdu, tādējādi apgrūtinot putekļu slaucīšanu, tāpēc iegādājos mantu grozu, kurā tagad ir salikti matu veidošanas līdzekļi, smaržas, daži uztura bagātinātāji, sejas kopšanas līdzekļi, nepieciešamākie medikamenti un citi sīkumi.
  5. Pašlaik uz galda ir 3 plānotāji – 2014. gada, 2015. gada un 2016. gada, jo bez plānotājiem man grūti iedomāties savu ikdienu. Neesmu pārāk aizmāršīgs, bet ir patīkami, ja viss svarīgākais ir pierakstīts.
  6. Bez grāmatām un žurnāliem nu nekādi, jo esmu atkarīgs no lasīšanas – kaut tikai pārdesmit lappušu izlasīšana jebkuru dienu spēj nedaudz uzlabot, sniedzot garīgu atslodzi.
  7. Konfekšu traukos manā dzīvoklī parasti nav konfekšu, jo tajos tiek glabāti dažādi sīkumi: baterijas, gredzeni, pildspalvas, piezīmju lapiņas, sērkociņi un daudz kas cits.
  8. Bez datora mana ikdiena nav iedomājama, jo pa dienu pie tā strādāju, bet vakaros tas mani izklaidē ar seriāliem vai kādu labu filmu (priekšroku dodu piecdesmito, sešdesmito un deviņdesmito gadu filmām). Ja nu kādu interesē, kas rotā mana datora desktopu, tad varu pastāstīt, ka tā ir melnbalta fotogrāfija ar aktieri Džeimsu Dīnu un aktrisi Natāliju Vudu. (Atkārtošos, bet piecdesmito gadu kino un melnbaltās fotogrāfijas ir manas vājības, turklāt Džeimss Dīns ir viens no maniem elkiem.)
Foto: Natālija Vuda un Džeimss Dīns.

Foto: Natālija Vuda un Džeimss Dīns.

Secinājumi: Man ir svarīgi, lai pie sava rakstāmgalda es justos mājīgi, tāpēc turu visu nepieciešamāko pa rokai. Turklāt lietas, kuras novietoju uz sava rakstāmgalda, manuprāt, spēj diezgan daudz pastāstīt par mani.