Grāmatas

Par papīra cilvēkiem, kas dzīvo papīra pilsētās


300x0_978-9934-0-4998-9“Papīra pilsētas” ir jau trešais amerikāņu rakstnieka Džona Grīna darbs, kas tulkots un izdots latviešu valodā (izdevniecība “Zvaigzne ABC” izdevusi arī “Mūsu zvaigžņu vainu” un “Meklējot Aļasku”). Protams, kā jau visi Grīna jauniešu romāni, arī šis ieguvis kulta romāna statusu un paspējis iekarot miljoniem lasītāju (lielākoties jauniešu un pusaudžu) sirdis visā pasaulē. 

Romānā stāstīts par vidusskolnieku Kventinu Džeikobsenu – vidusmēra puisi, kurš nāk no vidusmēra ģimenes, draudzējas ar diviem uzticamiem draugiem: Benu jeb Asiņaino Benu un Radaru, kā arī aizvada savas dienas, sapņojot par Margo Rotu Špīgelmani. Margo ir Kventina jeb Kv bērnības dienu draudzene, skolasbiedrene un kaimiņiene, kas laika gaitā no puiša attālinājusies un kļuvusi par vidusskolas populārāko meiteni, kura Kv iztēlē kļuvusi par sava veida Afrodīti – teiksmainu būtni, no kuras grūti novērst acu skatienu. Kādu nakti Margo sagādā Kv pārsteigumu, nakts vidū ierodoties pie viņa ciemos, lai aicinātu puisi piedalīties smalki izplānotā atriebības plānā, kurš sastāv no vienpadsmit punktiem. Atriebības plāns tiek realizēts, bet nākamās dienas rītā Kv saprot, ka Margo ir pazudusi. Kur un kāpēc Margo ir pazudusi? Šie ir jautājumi, uz kuriem Kv cenšas rast atbildes, lai atkal satiktu Margo Rotu Špīgelmani – meiteni, kuras vārds un personība romāna galveno varoni apbur un reibina.

No “Papīra pilsētām” neko daudz negaidīju, jo iepriekšējais Džona Grīna darbs (“Mūsu zvaigžņu vaina”), kuru lasīju, man īsti pie sirds negāja, jo šķita pārāk banāls un nespēja manī radīt tās emocijas, kurām vajadzētu rasties, lasot par diviem ar vēzi slimiem jauniešiem, kas tumšākajā savas dzīves laikā atraduši patiesu mīlestību. Tomēr jau ar pirmajām “Papīra pilsētu” lappusēm Grīns mani patīkami pārsteidza, radot interesi par Margo un Kv turpmākajām gaitām, kā arī liekot noticēt Margo Rotas Špīgelmanes neapstrīdamajai burvībai. Atklāšu, ka lasīšanas laikā nedaudz traucēja fakts, ka pirms tam biju noskatījies filmas traileri, kurā Margo lomu atveido slavenā modele Kara Delavinja, jo nespēju atdalīt grāmatas Margo no filmas Margo. Tomēr jāsaka, ka Kara Delavinja ir pareizā izvēle Margo lomai, jo modelei, kas tiek dēvēta gan par jauno Keitu Mosu, gan par jauno Milu Javoviču, pat nav jāpiepūlas atveidot dzīvu leģendu, kurai prāts nesas uz šķietamām muļķībām, jo viņa jau tāda ir arī ārpus filmēšanas laukuma.

Foto: kadrs no drīzumā gaidāmās romāna ekranizācijas

Foto: kadrs no drīzumā gaidāmās romāna ekranizācijas

Visvairāk grāmatā man patika dzīvie un jauneklīgie dialogi, kas lika skaļi smieties pat nakts vidū, kā arī šajā darbā iepītās filozofiskās domas, kuras deva vielu pārdomām. Humors  šajā grāmatā dzirkstī, brīžiem tas kļūst nedaudz piedauzīgs, tomēr nepārkāpj normas robežas, tādējādi liekot jauniešiem (un ne tikai) uzskatīt “Papīra pilsētas” par izklaidējošu lasāmvielu ar labu morāles devu, kas pasniegta neuzbāzīgā manierē.

“Papīra pilsētās” būtisku lomu spēlē Volta Vitmena dzejas rindas no dzejas krājuma “Zāles stiebri”, kuras caurvij stāstījumu, sniedzot norādes uz to, kur varētu meklēt Margo Rotu Špīglemani. Vitmena dzejas rindas šo stāstu lieliski papildina un liek lasītājam vēlēties pēc “Papīra pilsētu” izlasīšanas ķerties klāt “Zāles stiebriem”, lai paildzinātu Grīna romāna pēcgaršu un apmierinātu izsalkumu pēc Vitmena dzejas, ar kuru Grīns tik veiksmīgi spēj sakārdināt lasītājus.

Šis ir romāns par cilvēku čaulām, kuras mēs tik ļoti apbrīnojam, ka reizēm aizmirstam, ka aiz katras šīs čaulas slēpjas cilvēks ar savām ilgām, skumjām, tukšumu, plaisām un devu nedrošības.

Citu “Papīra pilsētu” lasītāju atsauksmēs esmu lasījis, ka grāmatas noslēgums viņiem īsti neesot gājis pie sirds, bet man patīk tas, kā Grīns šim romānam pielicis punktu, padarot stāstu ne pārāk sērīgu un arī ne pārāk salkanu.

Noslēgumā pāris citāti no grāmatas:

“Tu klausies cilvēkus, lai varētu iztēloties, kādi viņi ir, un dzirdi, cik šausmīgi un cik brīnišķīgi viņi izturas pret sevi un cits pret citu, bet galu galā šī klausīšanās vairāk atklāj tevi pašu nekā cilvēkus, kuros esi centies klausīties.”

“Ar čurāšanu ir kā ar ļoti, ļoti labu grāmatu: kad esi sācis, ir grūti apstāties.” 

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi


gramatnieks_web_1000x716px2-600x600Ir tādas grāmatas, kuras lasīt ar acīm un prātu, bet ir tādas grāmatas, kuru lasīšanas procesā piedalās arī sirds. Tādu grāmatu nav daudz, bet viena no tādām noteikti ir Gabrielas Zevinas “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”, kuru no angļu valodas tulkojusi Santa Liģere un izdevusi izdevniecība BaibaBooks

Grāmatas galvenais varonis Eidžejs Fikrijs ir diezgan liels īgņa – nesen nomirusi viņa sieva un viņam piederošais grāmatu veikals Salas grāmatas nav tālu no bankrota, turklāt kāds nozog viņam piederošo Edgara Alana Po “Tamerlānu”, kurš 1827. gadā izdots vien 50 eksemplāru lielā tirāžā, tāpēc tā vērtība ir milzīga un šādas grāmatas zaudēšana ir pielīdzināma finansiālai katastrofai. Neilgi pēc grāmatas zādzības Eidžejam piederošajā veikalā tiek atstāta maza meitenīte, kura sākotnēji šķiet kā traucēklis, bet vēlāk atkausē šī vīrieša sirdi un kļūst par cilvēku, kas sagriež Eidžeja dzīvi kājām gaisā un liek viņam uz dzīvi paskatīties caur laimes prizmu.

Grāmata ir pārpildīta ar atsaucēm uz dažādiem literārajiem darbiem, turklāt katra nodaļa tiek sākta ar kādu grāmatas galvenajam varonim tuva literārā darba atsauksmi, kas ļauj iepazīt stāsta varoni no literārās puses, jo, kā teikts romānā: “Par cilvēku tu vari uzzināt pilnīgi visu, saņemot atbildi uz jautājumu: ”Kāda ir tava mīļākā grāmata?”” 

Vairums romāna notikumu ir diezgan paredzami, bet pa vidu paredzamajiem iestarpināti arī notikumi, kas zināmā mērā pārsteidz lasītāju, piešķirot stāstam dziļāku jēgu un mazākā vai lielākā mērā mainot turpmāko sižeta attīstību. Šim darbam nav tās romāniskās noskaņas, kas ir vairumam romānu, tāpēc stāsts par Eidžeju vairāk atgādina garu un skarbu pasaku, kurā nopietni un pat ļoti traģiski notikumi pasniegti diezgan gaisīgā manierē, sniedzot lasītājam sajūtu, ka viss nav tik nopietni, kā sākotnēji šķiet. Un varbūt šīs grāmatas morāle ir tieši tāda: neuztvert visu notiekošo pārāk nopietni, ne mirkli nezaudējot mīlestību pret savu dzīvi un īpašajiem cilvēkiem, kas ir tajā. Turklāt kā var nemīlēt pasauli, kurā ir tik daudz lielisku literāro darbu, kuru izlasīšanai ar vienu mūžu ir par maz?!

maxresdefault (3)

Foto: grāmatas autore Gabriela Zevina

“Dažreiz grāmatām pie mums jāatnāk īstajā brīdī.” Šāds citāts atrodams Zevinas darbā un ne bez iemesla to citēju, jo “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi” ir grāmata, kas pie manis atnāca pašā īstākajā brīdī, nospēlējot pareizās notis, lai sniegtu man pozitīvas emocijas lasīšanas procesā, kā arī pēc tam, kad grāmatas vāks tika aizvērts. Grāmatas citāti jau ir pavisam atsevišķs temats, kuram varētu veltīt veselu rakstu, jo skaistu rindiņu šajā darbā netrūkst un domāju, ka katrs grāmatu mīļotājs Zevinas tekstos spēs atrast savai sirdij tuvu citātu, kurš atmodinās siltas un reiz piedzīvotas sajūtas.

Grāmatā ir daudz klišeju, bet mistiskā veidā tās nešķiet kaitinošas un neiederīgas, bet gan apbur lasītāju, aizskarot īstās emociju stīgas. Iespējams, ka lasītāju šīs klišejas nekaitina, jo tieši to arī viņš vēlas – darbu, kurš liek ticēt skaistajam un labajam arī tādās situācijās, kurās šķiet, ka zudušas visas cerības un pasaule kļuvusi pelēka vai pat melna.

Noslēgumā viens citāts no grāmatas, kurš man īpaši patīk: “labāk ir mīlēt un zaudēt (…) labāk ir būt vienam, nekā būt kopā ar kādu, kas nepatīk.” 

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Briesmonis, kas mīt mūsos pašos


300x0_cover (1)Ir grāmatas bērniem par pieaugušajiem un ir pieaugušo grāmatas par bērniem, tāpēc, iedalot grāmatas kategorijās “bērnu grāmatas” un “pieaugušo grāmatas”, nevajadzētu domāt, ka visi stāsti, kuros galvenie varoņi ir bērni, ir domātas bērniem. Britu rakstnieka Viljama Goldinga darbs “Mušu valdnieks” ir viens no šādiem darbiem, kas mistisku iemeslu dēļ samērā regulāri tiek likts bērnu literatūras plauktiņā, kaut gan tā mērķauditorija ir pieaugušie. 

Pēc aviokatastrofas bariņš bērnu nonāk uz vientuļas un ļoti eksotiskas salas, kurā viņiem jāizdzīvo mežonīgos apstākļos. Tiek izdoti nerakstīti likumi, kā arī tiek ievēlēts vadonis – Ralfs, kuram vienmēr līdzās ir lempīgais, bet gudrais palīgs Ruksis. Varētu šķist, ka salā valdīs miermīlīga un saliedēta atmosfēra, cenšoties sagādāt ēdamo un ar dūmu palīdzību piesaistot kāda garām braucoša kuģa uzmanību, tomēr ar esošo kārtību jau pašā sākumā nav apmierināts Ralfa vienaudzis Džeks Meridjū – spēcīgs, rudmatains puisēns ar valdonīgu raksturu. Džekā dzimst pirmatnēji instinkti un varas kāre apreibina viņu, liekot smalkajai pretošanās dzirkstelītei pāraugt milzīgā un postošā ugunsgrēkā. Turklāt bērniem jācīnās ne tikai par izdzīvošanu un garām slīdošo kuģu uzmanību, bet arī pret kādu baisu briesmoni, kas izlien no okeāna un klaiņo pa salu. Viens no zēniem (Saimons) nonāk pie atziņas: “Bet varbūt tas ir… tikai mēs paši…”

Ja pirmā grāmatas puse šķiet nevainīga un brīžiem pat bērnišķīgi muļķīga, tad, lasot otro pusi, sāk palikt neomulīgi, jo Goldings lasītājiem liek ieskatīties cilvēka dvēseles tumšākajās dzīlēs, kurās mīt ne tikai mežonība, bet arī dēmoni. Ienirstot šajās tumšajās dzīlēs, aukstums liek aizrauties elpai un izsit visu gaisu no plaušām, jo šī robeža starp cilvēcisko un dzīvniecisko ir tik ļoti trausla un biedējoša, ka šī darba pēcgarša nepazūd vēl ilgi pēc tā izlasīšanas. Turklāt, lai šo apslēpto dzīvnieciskumu lasītājiem nodemonstrētu maksimāli spilgti, Goldings par stāsta galvenajiem varoņiem izvēlējies šķietami nevainīgus bērnus, no kuriem vecākie knapi pieskaitāmi pusaudžu kategorijai.

Foto: kadrs no režisora Pītera Bruka veidotās romāna ekranizācijas Lord of The Flies (1963)

Foto: kadrs no režisora Pītera Bruka veidotās romāna ekranizācijas Lord of The Flies (1963)

Šī grāmata man daudz lika domāt arī par mūsdienu sabiedrību, jo divdesmit pirmā gadsimta cilvēki daudz neatšķiras no šajā romānā aprakstītajiem bērniem, kuriem vara un vēlēšanās izrādīt savu pārākumu aizplīvurojusi visu pasauli tik ļoti, ka viņi vairs nespēj ieklausīties saprāta balsī, kā arī nedomā par rītdienu un to, kā visiem būtu labāk. Vara ir bīstama, ja tā nonāk harizmātiska un spēcīga cilvēka rokās, kurš ļauj dusmām un kārei pēc atriebības vaļu, kā arī vēlas savu varenību izrādīt, nedomājot par rīcības sekām.

Foto: citāts no grāmatas

Foto: citāts no grāmatas

Šis ir viens no retajiem romāniem, kuru vēlēšos lasīt atkārtoti, turklāt nešaubos, ka katrā nākamajā lasīšanas reizē es tajā atradīšu sev ko jaunu, jo šī romāna lasīšana ir kā skatīšanās spogulī, kā ieniršana dziļos, tumšos ūdeņos, kuros peldēt nav īpaši omulīgi, bet ir vilinoši, jo dod iespēju ieskatīties acīs Zvēram.

Izdevējs: Zvaigzne ABC; No angļu valodas tulkojusi Lūcija Rambeka.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Literārais darbs kā atriebība


Foto: grāmatas vāka noformējums

Foto: grāmatas vāka noformējums

2014. gada vasarā pie lasītājiem nonāca jau otrais detektīvromāns par privātdetektīvu Kormoranu Straiku, kura autors ir Dž. K. Roulingas alter ego Roberts Golbraits. Straika sērijas otrā romāna nosaukums ir The Silkworm (latviski: zīdtārpiņš) un literatūras kritiķi jau paspējuši veltīt šim darbam pozitīvas atsauksmes. 

Pateicoties modeles Lulas Landrijas lietai (Lula ir Golbraita pirmā romāna The Cuckoo’s Calling centrālā varone), privātdetektīvam Kormoranam Straikam darba netrūkst un bijušais karavīrs, kurš Afganistānā zaudējis kāju, beidzot var atļauties īrēt mazu dzīvoklīti, lai nebūtu jāguļ savā darba kabinetā uz saliekamās gultas. Detektīva ikdiena tiek piepildīta ar sīkiem, bet finansiāli izdevīgiem darbiņiem, bet tā tas ir tikai līdz brīdim, kad pie viņa ierodas Leonora Kvina, kura vēlas izmantot Staika pakalpojumus, lai atrastu savu vīru – mazpazīstamu, bet ekscentrisku rakstnieku Ouvenu Kvinu. Kvina kundze nespēj detektīvam piedāvāt pienācīgu atalgojumu, tomēr Straiks piekrīt šai avantūrai, iesaistot tajā arī savu uzticamo un skaisto asistenti Robinu. Jau izmeklēšanas sākumā tiek noskaidrots, ka slepkavības motīvs meklējams romāna Bombyx Mori manuskriptā, kurā galvenie varoņi ir Ouvena tuvinieki, darba kolēģi un draugi. Kad tiek atrasts Ouvena līķis, visus šokē tas, kā rakstnieks ticis noslepkavots – kļūst skaidrs, ka vīrieša slepkava ir kāds, kurš lasījis romāna manuskriptu.

Atšķirībā no Golbraita pirmā romāna, kurā upura lomā bija skaista, bipolāro traucējumu nomocīta pasaulslavena modele, kas lasītājiem simpatizēja, otrajā romānā upuris ir tāds, pret kuru grūti izjust simpātijas, jo viņš savas dzīves laikā krāpis sievu, izturējies zemiski pret līdzcilvēkiem, pārvērtējis savu talantu, kā arī, iespējams, uzrakstījis parodiju par sava drauga sievas pirmo literāro darbu, tādējādi novedot viņu līdz pašnāvībai. Lasītājiem patiešām vajag papūlēties, lai atrastu sevī kaut niecīgu līdzjūtības dzirkstelīti pret šo vīrieti.

Foto: citāts no grāmatas

Foto: citāts no grāmatas

Romānā spilgti atainotas izdevējdarbības intrigas un tā literatūras pasaules daļa, kuru grāmatu lasītājiem parasti nav lemts redzēt. (Par laimi vai diemžēl (paši varat izvēlēties pareizo variantu) Latvijas literatūras pasaulei ir maz kā kopīga ar to vidi un intrigām, kas aprakstītas romānā, jo Anglijā tomēr šis bizness ir pavisam citā līmenī: ar miljoniem, kas likti uz spēles, kā arī ar aģentiem, kas cīnās par rakstniekiem, nežēlīgām intrigām un daudz ko citu.)

Varoņu stāsti šajā romānā ir meistarīgi sapīti lielā zirnekļu tīklā un brīžos, kad šķiet, ka zini, kāds varētu būt atrisinājums, tu tiec aizvests pa citu pavedienu un pienāk brīdis, kad vairs nezini, kurš saka patiesību, bet kurš melo, lai novērstu aizdomas no sevis. Jāatzīst, ka jau pašā romāna sākumā bija viens aizdomās turamais, kuru no sava potenciālo slepkavu saraksta simtprocentīgi izslēdzu, jo būtu vienkārši muļķīgi, ja otrais Straika sērijas romāns beigtos gandrīz identiski kā pirmais. Ja The Cuckoo’s Calling romāna noslēgums mani nedaudz sarūgtināja, tad ar The Silkworm noslēgumu bija tā, ka tas šķita galvu reibinošs un atklāja smalki izstrādātu noziegumu. Man atlika tikai priekā pasmaidīt par Straika izmeklētāja prasmēm, kā arī par Roulingas, atvainojos, Golbraita brīnišķīgo talantu savā galvā savīt un izstrādāt kaut ko tik aizraujošu, aukstasinīgu un samērā grūti atšķetināmu. Bija gan viens pavediens (precīzāk: viena klišeja), kas mani uzvedināja uz pareizā ceļa, bet gandrīz visa romāna garumā turēju aizdomās vismaz piecus romāna varoņus, tāpēc, ja teiktu, ka man bija skaidrs, kurš ir slepkava, es melotu.

The Silkworm ir romāns ar rūpīgi izstrādātiem varoņiem, aizraujošu sižetu, kā arī ar lielisku klasisko detektīvromānu šarmu.

Pagaidām gan izskatās, ka Golbraita darbi latviešu valodā netiks izdoti, bet tiem, kuriem slinkums lasīt grāmatas angļu valodā, ir arī kāda priecīga ziņa: Straika sērijas romāni tiks iemūžināti seriālā, kuru demonstrēs Lielbritānijas telekanāls BBC One. 

Jau šī gada rudenī pie lasītājiem nonāks trešais Straika sērijas romāns, kura centrālā tēma būs karavīri un militārā vide.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Obligātā lasāmviela tiem, kas skrien


300x0_skriesanaunmaratons_978-9934-0-5129-6Daudziem varētu šķist, ka skriešana nav nekas sarežģīts: nopērc labus sporta apavus, skriešanas bikses, kreklu, aprīko telefonu ar skriešanas aplikāciju un Aiziet!, bet viss nav nemaz tik vienkārši, jo, lai ar skriešanu vairotu veselību, sasniegtu maksimāli labus rezultātus, kā arī neiegūtu traumas skriešanas laikā, jāmāk to darīt gudri. Tieši tāpēc izdevniecība Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu “Skriešana & Maratons. Kā skriet ātrāk, ilgāk, efektīvāk”, kuru es gribētu nodēvēt par skriešanas bībeli, jo tai jābūt katra cilvēka, kurš nodarbojas ar skriešanu, grāmatu plauktā. 

Atzīšos, ka vidusskolas laikos man skriešana riebās, jo par to lika atzīmes, tāpēc bija grūti šo procesu izbaudīt, turklāt īsajās distancēs man allaž pinās garās kājas un tas nozīmēja, ka septītnieks žurnālā ir labākais, uz ko varu cerēt par 100 metru skrējienu. Pavisam citas emocijas radīja garās distances, jo, mērojot lielākus ceļa gabalus, garās kājas sniedza priekšrocības, turklāt stunda, kas pavadīta skrējienā, vienmēr ļauj sakārtot domas, smelties iedvesmu radošajiem darbiem, atbrīvoties no negācijām, kā arī, protams, katrs noskrietais metrs uzlabo veselību. Tomēr gribu iemest pāris akmeņus sporta skolotāju lauciņā, jo sporta stundās skolēniem liek skriet katrā nodarbībā, bet neiemāca, kā to darīt pareizi.

Šī grāmata sastāv no sešām nodaļām: skriešanas laboratorija; sagatavošanās skriešanai; treniņu plānošana; kļūstiet spēcīgāks; sacensības; veselības saglabāšana. Šajās nodaļās pieejami padomi iesācējiem un tiem, kas vēlas paaugstināt savus mērķus, padomi treniņu žurnāla veidošanai un aizpildīšanai, gatavas treniņu programmas (pamata, 5 km, 10 km, pusmaratona un maratona), kā arī padomi, kā kļūt par labāku skrējēju. Īsumā šo grāmatu varētu raksturot šādi: viss no A līdz Z par to, kā skriet gudri. “Skriešana & Maratons” noteikti ir plašākā un saturiski vērtīgākā grāmata par šo tēmu, kas pieejama latviešu valodā, tāpēc silti gribētu ieteikt šo grāmatu ne tikai tiem, kam skriešana ir aizraušanās, bet arī visiem sporta skolotājiem, lai liek skolēniem ne tikai skriet, bet arī iemāca to, kā to darīt pareizi.

Skriešanas traumas man nav svešas, tāpēc visvairāk šajā grāmatā novērtēju tabulu “Kā uzlabot savu skriešanas stilu?”, kurā iekļautas pazīmes, kas liecina par nepareizu skriešanu, paskaidrojumi, kā arī problēmu risinājumi. Protams, vienas dienas vai nedēļas laikā visas skriešanas kļūdas nevar izlabot, bet, lai varētu kļūdas labot, ir jāuzzina, kā to darīt, un šī tabula kļūdu labošanas procesā ir lielisks palīgs.

Plašā vingrinājumu sadaļa šķita ļoti noderīga, lai sagatavotu savu ķermeni skriešanai, kā arī esmu pārliecināts, ka sadaļu “Sacensības” novērtēs tie, kas skriešanai pievērsušies nopietni. Šī grāmata ļauj ne tikai uzlabot savu sniegumu, bet arī ļauj izprast pašam savu ķermeni, kas, manuprāt, ir galvenais ceļā uz panākumiem sportā. (Neatkarīgi no tā, vai nodarbojies ar skriešanu profesionāli vai tikai pats savam priekam un veselības uzlabošanai.)

Šī ir grāmata, kuru noteikti vajadzētu iekļaut obligātās literatūras sarakstā visās skolās, jo, manuprāt, veltīt pāris sporta stundas teorijai un labai sporta literatūrai būtu tieši tas, kas jauniešiem nepieciešams.

VĒRTĒJUMS: 10/10  

Grega Dienasgrāmata 9: Garais ceļojums


300x0_grega_dienasgr_9_garais_978-9934-0-5087-9Džefa Kinnija radītā puisēna Grega Heflija piedzīvojumi turpinās un pie mazajiem un ne tik mazajiem latviešu lasītājiem nonākusi jau devītā grāmata par puisēnu, kurš vienmēr iekuļas kutelīgās un diezgan smieklīgās situācijās. 

Esmu ievērojis tendenci, ka katra nākamā šīs sērijas grāmata atspoguļo arvien īsāku posmu no Grega Heflija dzīves, lai tikai pagarinātu šī amizantā puisēna bērnību, jo katram, kurš kaut ko saprot no izdevējdarbības, ir skaidrs, ka Gregs ienes diezgan iespaidīgas naudas summas gan grāmatu izdevniecībām, gan grāmatu autoram Džefam Kinnijam. Kinnija darbi sāk kļūt par komerciālu projektu, tomēr jāatzīst, ka šis projekts ir veiksmīgs un jaunākajā grāmatā “Grega dienasgrāmata 9: Garais ceļojums” joki ir gana gaumīgi, turklāt netrūkst arī dažādu pārpratumu un piedzīvojumu.

Devītajā Grega dienasgrāmatā stāstīts par dažu dienu garu izbraukumu, kuru Grega mamma izplānojusi, iedvesmojoties no žurnāla “Laiks ģimenei”, – šajā ceļojumā dodas visa Grega ģimene un par ceļojuma līdzgaitnieku kļūst arī sivēns. Šajā grāmatā ir situācijas, kuras daudziem lasītājiem noteikti nešķitīs svešas: piemēram, hoteļa meklēšana, negribētu dāvanu saņemšana, kaitinoši radinieki, nedienas akvaparkā, atslēgu nozaudēšana un daudz kas cits. Tāpat kā iepriekšējās grāmatās par Gregu, arī šajā man ļoti patika ģimenes vienīgā dāma – mamma, kuras pareizībā un vēlmē būt ideālai mammai ir kaut kas patiešām amizants un brīžiem tik pārspīlēts, ka izvilina patiesus smieklus.

Foto: autors Džefs Kinnijs

Foto: autors Džefs Kinnijs

Grega dienasgrāmatās ir kaut kas patiešām īpašs, jo Kinnija darbus cenšas atdarināt daudzi bērnu literatūras autori (jāatzīst, ka viņi to dara neveiksmīgi un neoriģināli) un viņa radītos darbus lasa visu vecumu cilvēki, arī tādi, kas apgalvo, ka grāmatas nelasa. Protams, ir skolas, kurās skolotāji grib aizliegt saviem audzēkņiem lasīt Kinnija darbus, tomēr vajadzētu ņemt vērā, ka jebkuras grāmatas lasīšana ir labāka nekā grāmatu nelasīšana. Kinnijs bērniem pierāda, ka grāmatu lasīšana var būt aizraujoša un jautra, turklāt, kas zina – varbūt Grega fani pēc gadiem desmit vai divdesmit ķersies pie klasiķu darbiem un tas tā notiks, pateicoties Kinnijam, kurš viņus bērnībā būs ievedis aizraujošajā literatūras pasaulē.

Pieļauju, ka Gregs Heflijs kļūs par izdevējdarbības Pīteru Penu un nenovecos tik ilgi, kamēr vien spēs nodrošināt izdevējiem un grāmatu autoram regulārus un iespaidīgus ienākumus. Tomēr, kamēr saturs ir baudāms, man pret Grega mūžīgo jaunību nav nekādu pretenziju.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Ja Kenedijs paliktu dzīvs


Foto: latviskotā izdevuma vāciņš

Foto: latviskotā izdevuma vāciņš

Droši vien katrs no mums kādreiz ir domājis par to, kāda būtu tagadne, ja pagātnē kāds no lielumiem tiktu izmainīts – piemēram, ja tiktu panākts, ka Hitleru uzņem Vīnes Mākslas akadēmijā. Stīvena Kinga romānā “22.11.1963” gan nekas nav minēts par Hitleru vai vispār par Eiropas vēsturi, jo romāna darbība norisinās Amerikā un tā centrālā tēma ir Džona F. Kenedija slepkavība, kas notika 1963. gada 22. novembrī. 

2009. gada 2. janvārī, kad Stīvens Kings sāka rakstīt šo romānu, arī viņš pats atgriezās pagātnē, jo alternatīvās vēstures romānu par Kenedija slepkavību viņš bija plānojis uzrakstīt jau 1972. gadā, bet, sapratis, ka materiālu vākšana romānam būs pārāk laikietilpīgs process, atlika “22.11.1963” rakstīšanu uz vēlāku laiku. Pats Šausmu Karalis atzīst, ka par šo lēmumu priecājas, jo idejas, gluži kā labs vīns, ar laiku nobrieda un kļuva tikai labākas, turklāt līdz 2009. gada 2. janvārim Kings bija paspējis izlasīt kaudzēm dažādu materiālu par Kenedija liktenīgo dienu no dažādiem skatpunktiem. Uzreiz gan gribu piebilst, ka Kenedija slepkavība aizņem mazu daļu romāna un šis ir tikai viens no tematiem, kas tiek apspēlēts šajā darbā, jo romāna galvenais varonis Džeiks Epings jeb Džordžs Ambersons, kā viņš sevi dēvē pagātnes pasaulē, devies uz pagātni, lai izpildītu arī citus uzdevumus.

Romānā stāstīts par trīsdesmit piecus gadus vecu angļu valodas skolotāju, kurš nav pārāk emocionāls (neraud bērēs, kā arī tad, kad izšķiras no mīļotās), tomēr kādā dienā viņu līdz asaru plūdiem noved kāda skolnieka sacerējums, kurā audzēknis izklāsta savu drūmo bērnību, kurā viņš bijis liecinieks tam, kā vardarbīgais tēvs nogalina viņa māti, divus brāļus un nopietni ievaino māsu, kura pēc 3 komā pavadītiem gadiem arī nomirst. Tad kāds labvēlis, ja viņu tā varētu nosaukt, piedāvā angļu valodas skolotājam Džeikam kļūt par Džordžu, lai dotos ceļojumā uz pagātni, kurā viņam jānovērš Džona F. Kenedija slepkavība. Džeiks piekrīt, tomēr ne Kenedija dēļ, bet gan tāpēc, ka vēlas novērst traģēdiju sava skolnieka ģimenē. Ne velti romānā bieži tiek piesaukts Tauriņa efekts (katrs, kurš redzējis 2004. gada filmu The Butterfly Effect ar Eštonu Kačeru galvenajā lomā, zina, par ko ir runa), jo katra darbība, kas notiek pagātnē, mazākā vai lielākā mērā ietekmē nākotni. Tieši tāpēc romāna “22.11.1963” lasītājus lielākoties nodarbina jautājumi par to, kā katra Džordža darbība ietekmēs nākotni, bet jo īpaši aktuāls ir jautājums: kāda izskatītos tagadne, ja Lī Osvalds Hārvijs nebūtu nogalinājis Džonu F. Kenediju?

Foto: aktieris Džeimss Franko, kurš atveidos galveno lomu romāna ekranizācijā

Foto: aktieris Džeimss Franko, kurš atveidos galveno lomu romāna ekranizācijā

Rakstot par alternatīvās vēstures literatūru, jau esmu minējis, ka ne pārāk labi pārzinu vēsturi, īpaši jau Amerikas, tāpēc gandrīz vienmēr cenšos izvairīties no romāniem, kuros vēsture ir centrālais temats, tomēr ne velti Kings ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem – viņš pat šķietami smagas tēmas spēj pasniegt meistarīgi, bet vienlaicīgi arī pietiekami saprotami, lai katram romāna lasīšana šķistu izklaidējoša un izglītojoša vienlaicīgi.

Šis noteikti nav mans mīļākais Kinga romāns (joprojām “Zvēru kapiņi” ir mana topa augšgalā), tomēr to vērtēju kā ļoti labu un lasīšanas vērtu. Romāna beigu daļā bija daži notikumi, kas man šķita diezgan nereāli un bija kā niecīgi darvas pilieni stāstā, turklāt biju cerējis, ka romānā būs arī šausmu žanra elementi, tomēr pašas romāna beigas bija skaistas un lika pasmaidīt. Tomēr, runājot par nereālām lietām, arī caurums pa kuru nokļūt pagātnē ir kaut kas nereāls, vai ne?! Bet tas taču neliedz pasapņot (vai pamurgot) par tēmu “kā būtu, ja būtu”. Protams, man vēl ir daudz sakāmā par šo darbu, tomēr tad es riskētu sabojāt lasītprieku tiem, kas vēl tikai plāno šo darbu lasīt, tāpēc turēšu mēli aiz zobiem un ar spoileriem nemētāšos.

Iesaku šo romānu izlasīt šā gada laikā, jo jau nākamgad skatītāju vērtējumam tiks nodots seriāls ar izcilo aktieri Džeimsu Franko galvenajā lomā, kurš balstīts uz šī romāna.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Taču stulbums ir viena no tām īpašībām, kas labāk redzama no laika attāluma. Otra ir zaudētas iespējas.”

VĒRTĒJUMS: 8/10