Grāmatas

Katram ir sava tumšā puse


300x0_coverKad 2014. gadā visu pasauli pāršalca Sallijas Grīnas grāmatas “Tumšā puse” popularitātes vilnis, nosolījos, ka grāmatu nelasīšu, jo bieži vien izrādās, ka reklāmas kampaņa bijusi labāka par pašu grāmatu. Pateicoties draugu – grāmatu blogeru izdarītajam spiedienam, šogad nolēmu grāmatu tomēr izlasīt, lai uzzinātu, kas tad bija labāks – grāmata vai tai veltītā reklāmas kampaņa?! 

Grāmatas galvenais varonis ir Neitans – sešpadsmit gadus vecs puisis, kura dzīvi sarežģī fakts, ka viņa māte ir baltasiņu ragana, bet tēvs ir viens no pasaules dižākajiem melnasiņu burvjiem. Grīnas radītajā burvju pasaulē melnasiņu burvji tiek vajāti un nogalināti, tāpēc, dodoties uz kārtējo Padomes pārbaudi, Neitana vecmamma, kas audzina zēnu, ir ieinteresēta, lai mazdēlam tiktu piešķirts kods “nav konstatējams”, jo viņa lieliski apzinās, ka Neitans nekļūs par baltasiņu burvi. Tomēr ir skaidrs, ka ilgstoši koda piešķiršanu atlikt nevarēs un kādu dienu Neitans tiks atzīts par pilntiesīgu melno burvi, tāpēc puisim ir tikai divas izvēles iespējas – bēgt vai sadarboties ar Padomi.

Pirms sāku grāmatu lasīt, jau tiku brīdināts, ka neko pārāk dziļu vai filozofisku no tās nevajag gaidīt, jo “Tumšā puse” ir diezgan viegla izklaidējošā literatūra, kuras galvenā mērķauditorija ir pusaudži un jaunieši. Jāatzīst, ka sen nebiju lasījis grāmatu ar tik vienkāršu teikumu uzbūvi, bet tas pat īsti nešķita traucējoši, jo vienkāršie teikumi padarīja lasīšanas procesu ļoti ātru, turklāt pieļauju, ka vienkāršā valoda palīdzējusi Grīnai izvairīties no tukšu salmu kulšanas.

Lai arī kā man nepatiktu salīdzināt literāros darbus, jāatzīst, ka romāna pirmajā pusē ir jūtama “Harija Potera” ietekme, no kuras otrajā grāmatas pusē vairs nav ne smakas. (Saturiskā dziļuma un rakstības stila ziņā Grīnai gan vēl ir ļoti jāaug, lai sasniegtu Roulingas līmeni.)

Rakstniece Sallija grīna. Foto: Andrew Crowley

Rakstniece Sallija Grīna. Foto: Andrew Crowley

Visvairāk šajā darbā simpatizē tas, ka grāmatas galvenais varonis ir nosacīti sliktais tēls, kurš cīnās pret nosacīti labajiem varoņiem, tādējādi parādot, ka nekas šajā pasaulē nav tikai labs vai slikts. Protams, daudz lasīts, ka Grīna zemtekstos runā par rasismu, homofobiju un citiem svarīgiem tematiem, bet pa lielam jāpiekrīt, ka šis ir stāsts par sabiedrības nespēju un nevēlēšanos pieņemt atšķirīgo. Ja jaunais lasītājs, lasot šo romānu, iedarbina kritisko domāšanu un sāk prātot, kas tad īsti ir labs, bet kas slikts, tad, manuprāt, Grīna ir panākusi cerēto.

Šīs grāmatas lasīšana atgādina popkorna ēšanu – tu zini, ka tas nav nekāds smalkais ēdiens, bet tas ir garšīgs, atkarību izraisošs un apstāties var vien tad, kad turza izēsta tukša. Grīna mani ir apbūrusi ar sīkumiem – ar dažādo burvju spēju aprakstiem, ar rituālu, kurš jāizpilda, lai burvis varētu iegūt cita burvja spējas, kā arī ar izvairīšanos no moralizēšanas par to, kas tad īsti ir pareizs, bet kas ne.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Izdevējs: apgāds “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

Dzīve kā kino


skaistas.drupasZiemai piestāv grāmatas par siltajām zemēm un reibinošām kaislībām, tāpēc šoziem manā grāmatu plauktā nonāca izdevniecības BaibaBooks izdotais Džesa Voltersa romāns “Skaistās drupas”. 

Romāna darbība sākas 1962. gada aprīlī, kad kādā ļoti mazā Itālijas ciematā ierodas Holivudas aktrise Dī Moreja. Ar īpatnējo skaistumu apveltītajā sievietē ieskatās viesnīcas “Pienācīgs skats” īpašnieks Paskāls Tursi, kura attiecību pieredze ir diezgan niecīga, jo Portovergoņas ciematā jaunas sievietes ir reta parādība. Protams, jaunais vīrietis apzinās, ka iegūt amerikāņu sievietes sirdi ir gandrīz neiespējami, jo viņa ir Holivudas aktrise, bet viņš tikai noplukušas viesnīcas īpašnieks, turklāt Dī atklāj, ka viņai diagnosticēts vēzis.

Jau pēc pirmās nodaļas lasītājs tiek aizvests uz mūsdienu Holivudu, kur filmu producenta Maikla Dīna galvenā attīstības asistente Klēra Silvera nesaprot, ko darīt ar savu dzīvi, jo iestrēgusi attiecībās ar vīrieti, kurš ir atkarīgs no porno un striptīza klubiem, turklāt viņa ir vīlusies arī savā darbā, no kura negūst nekādu gandarījumu. Dienā, kad sieviete nolēmusi pamest darbu pie Dīna, viņa satiek Šeinu Vīleru, kurš ir dzīvē vīlies trīsdesmitgadnieks.

Romāns ir salīmēts no atmiņu ainām, mūsdienīgiem ieskatiem Holivudas aizkulisēs, fikcionāliem lugu, memuāru un romānu fragmentiem, tādējādi radot diezgan daudzkrāsainu stāstījumu, kas ar katru nākamo lappusi kļūst plašāks un dziļāks. Lasot pirmās romāna nodaļas, man grāmata šķita pārāk salkana, kā arī bija aizdomas, ka turpmākā notikumu attīstība būs viegli paredzama, tomēr ar katru nākamo nodaļu manas domas par šo darbu mainījās uz labo pusi. Varoņu ceļi nav ar rozēm kaisīti, turklāt vairumam no viņiem nav Holivudas romantisko filmu cienīgas dzīves, bet ir ikdienas pelēcība un rutīna, kurā netrūkst nožēlas un rūgtuma par pagātnē neizmantotajām iespējām. Lai stāstījums nešķistu pārāk depresīvs, Volters romānu piesātinājis ar dzirkstošu un brīžiem pat diezgan melnu humoru.

“Taču daži cilvēki gaida mūžīgi un tikai mūža beigās saprot, ka viņu dzīve ir ritējusi, kamēr viņi gaidīja tās sākšanos. (…) Viņš tieši tā jutās – it kā sēdētu kinoteātrī un gaidītu filmas sākšanos.” 

Šis citāts lieliski raksturo to, kā jūtas daudzi šī romāna varoņi – iestrēguši savās dzīvēs, gaidot, kad notiks lielais pavērsiens, kas atbrīvos iesprūdušo kinolenti. Volters lasītājiem izkliedē ilūzijas par žilbinošo Holivudu, parādot, ka kino industrijā valda nauda, zemas morāles normas un akla dzīšanās pēc jaunības un skaistuma, kas cilvēkiem liek izskatīties muļķīgi. Tomēr ne viss ir tik melns, kā tiek mālēts, jo māksla taču vienmēr prasa upurus un kino nav izņēmums.

Tomēr ne par kino ir šis romāns – tas ir par cilvēkiem, viņu cerībām un upurētiem sapņiem. “Skaistās drupas” noteikti nekļūs par literatūras klasiku, bet romānu ir vērts lasīt kaut vai tikai tāpēc, lai nezaudētu ticību labajam.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Izdevējs: SIA BaibaBooks, no angļu valodas tulkojusi Daiga Meldere.

Uz kraujas rudzu laukā


theCatcherInTheRyeTo, ka man jāizlasa Dž. D. Selindžera romāns “Uz kraujas rudzu laukā”, zināju jau sen, jo daudzi literatūras mīļotāji periodiski pamanījās ieminēties, ka man šis darbs noteikti patikšot. Protams, uzzināt, vai tā tiešām būs, varēja tikai vienā veidā: izlasot šo darbu. 

Romānā stāstīts par pusaudzi Holdenu Kolfīldu, kurš kārtējo reizi ticis izmests no skolas, jo nav spējis pakļauties mācību iestādes noteiktajai lietu kārtībai. Jaunais puisis visur saskata netaisnības un šķiet, ka viņu kaitina vai skumdina it viss, kas notiek apkārt. Tomēr viņš ir lāga puisis, kurš mīl savu mazo māsu, ilgojas pēc sava divus gadus jaunākā brāļa, kurš nesenā pagātnē miris no leikēmijas, kā arī ciena vecāko brāli, kurš strādā Holivudā. Vecāki viņā izraisa bijību, tāpēc, kad Holdens tiek izmests no skolas, viņš sapako mantas un dodas uz Ņujorku, lai nedaudz uzdzīvotu un izdomātu, kā paziņot slikto ziņu vecākiem.

Holdens daudz domā un viņa domas ir neparastas, bet viegli saprotamas, jo, manuprāt, katrs no mums kādā vecuma posmā ir uzskatījis, ka pasaule ir ārkārtīgi netaisnīga un lielākā daļa cilvēku vēl tev tikai ļaunu.

“People are always ruining things for you.”

Lasot Selindžera rakstīto, bieži nācās atcerēties laikus, kad pats biju pusaudzis, kurš plānoja būdiņas celšanu meža vidū, visur saskatīja netaisnības un klusībā necieta vismaz pusi no cilvēkiem, ar kuriem ikdienā nācās tikties. Selindžers lieliski uztvēris dumpiniecisko pusaudžu garu, kurš nav miris arī mūsdienās, tieši tāpēc šī romāna aktualitāte ir gandrīz nemirstīga.

tumblr_mv05c2qH4u1s1qix3o1_1280

Romāna panākumu atslēga, manuprāt, ir tā, kas tas pusaudžiem liek justies saprastiem, jo viņiem tiek nodots vēstījums, ka viņi nav vienīgie, kas ir apjukuši, nezina, ko vēlas no dzīves, kā arī visur saskata netaisnības. Un ir absolūti normāli to visu just, jo tā ir daļa no pieaugšanas procesa.

“But what I mean is, lots of time you don’t know what interests you most till you start talking about something that doesn’t interest you most.” 

Bieži nācies lasīt par to, ka daudzviet pasaulē šis romāns ir aizliegts arī mūsdienās, jo tajā tiekot zaimots Dievs, minoritātes un sievietes, kā arī Selindžera teksti esot neķītri un tajos valdot rasistiskas noskaņas. Jāatzīst, ka neko no visa iepriekš minētā šajā romānā nesaskatīju, turklāt, salīdzinot ar mūsdienu literārajiem darbiem, Selindžera veikums pat varētu atbilst tikumības normām.

Ārkārtīgi simpatizēja tas, ka Holdens, kurš pats ir domās un dzīvē apmaldījies, vēlas pasargāt savu māsu un citus bērnus no līdzīga likteņa, kas daļēji varētu būt pielīdzināms krišanai bezdibenī. Lai arī grāmatas galvenais varonis daudziem varētu šķist liels pasaules nīdējs, viņš spēj saskatīt skaistumu sīkumos, kas ir ne mazāk svarīgi, jo viss skaistums taču slēpjas detaļās.

Selindžera populārāko literāro darbu iecienījuši ne tikai pusaugu dumpinieki, bet arī slepkavas, piemēram, Marks Deivids Čepmens, kurš atbildīgs par Džona Lenona pāragro aiziešanu mūžībā. Rokgrupa Green Day grāmatai pat veltījusi dziesmu Who Wrote Holden Caufield?, bet daudz lielāka popularitāte Holdenam vienmēr bijusi aktieru vidū, jo spurainā pusaudža lomu jaunības gados vēlējušies iegūt Marlons Brando, Džeks Nikolsons, Leonardo Di Kaprio, Džons Kjūsaks, Džerijs Luiss un citi aktieri. Nevienu no šiem aktieriem gan mēs neesam redzējuši grāmatas ekranizācijā, jo Selindžers bija absolūti pret grāmatas iemūžināšanu kustīgajās bildēs. Iespējams, labi, ka tā, jo katrs Selindžera fans pats savā iztēlē var izvēlēties ideālo Holdena lomas atveidotāju, citus varoņus un vidi, ļaujot vaļu fantāzijai, kurai nepastāv nekādi budžeta griesti.

Un noslēgumā citāts, kurā Selindžers, manuprāt, iemūžinājis katra literatūras gardēža kvēlāko vēlmi:

“What really knocks me out is a book that, when you’re all done reading it, you wish the author that wrote it was a terrific friend of yours and you could call him up on the phone whenever you felt like it. That doesn’t happen much, though.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Grāmata, kuru noteikti periodiski vēlēšos pārlasīt.)

Briesmonis mūsos pašos


300x0_septinasminutespecpusnakts_978-9934-0-5099-2Grāmata, pēc kuras izlasīšanas vēlējos savas lauku mājas pagalmā iestādīt īves koku. Ja man būtu jāpastāsta par Patrika Nesa grāmatu “Septiņas minūtes pēc pusnakts” vienā teikumā, tad tas skanētu tieši tā. 

Grāmatas galvenais varonis ir pusaudzis Konors, kura dzīvē iestājies tumšais posms: pirms vairākiem gadiem ģimeni pametis viņa tēvs, mamma ilgstoši cīnās ar vēzi, pajukušās ģimenes dzīvē nemitīgi iejaucas vecmamma, kā arī skolā puisim nav miera, jo viņu apceļ vienaudži. Varētu šķist, ka vienam cilvēkam, kurš vēl nav sasniedzis pilngadību, ar šādu problēmu vezumu jau tā ir par daudz, bet tam visam klāt tiek piemesti arī mokoši nakts murgi un briesmoņa viesošanās, kas vienmēr notiek septiņas minūtes pēc pusnakts. Šis gan nav nekāds parastais briesmonis, jo tas nenāk ciemos, lai nogalinātu. Tas apciemo Konoru, lai izstāstītu viņam trīs stāstus.

Grāmatas idejas autore ir Šivona Dauda, kas pati nepaspēja to realizēt, jo 47 gadu vecumā rakstniece zaudēja cīņā ar vēzi, tāpēc grāmatas rakstīšana tika uzticēta “Haosa spēles” triloģijas autoram Patrikam Nesam. Uzdevums, protams, ārkārtīgi grūts un atbildīgs, bet Ness to ir izpildījis cieņpilni, nezaudējot savu rakstības stilu un nesabojājot Daudas lielisko ideju.

IMG_20151219_123329Grāmatu izdaiļo apbrīnojami skaistas Džima Keja ilustrācijas, kas tik organiski iekļaujas šajā darbā, ka ir grūti iztēloties “Septiņas minūtes pēc pusnakts” bez šiem nedaudz gotiskajiem, tumšajiem, bet tik ļoti valdzinošajiem mākslas darbiem. (Starp citu, savu darbu ilustrēšanu Kejam uzticējusi arī pasaulslavenā rakstniece Dž. K. Roulinga.) Kejs sev uzticētos darbus vienmēr uztver ļoti nopietni, sākotnēji veicot rūpīgu izpētes procesu, lai varētu radīt ilustrācijas, kas saslēdzas kopā ar rakstnieka darbu un atbilst viņa radītās pasaules redzējumam.

Šīs grāmatas lasīšanu varētu nodēvēt par sava veida emocionālās attīrīšanās procesu, jo šī nav muļķīga un bezbēdīga bērnu grāmatele, kuru vienā vakarā izlasīt, lai jau nākamās dienas rītā to aizmirstu. Patrika Nesa radītais stāsts brīžiem aizķer atmiņas, izvelk uz āru pārdomas un liek sev uzdot jautājumus. (Nesen kādā televīzijas raidījumā dzirdēju viedokli, ka mākslas galvenais uzdevums neesot atbilžu sniegšana, bet gan jautājumu uzdošana.) Autors īpaši uzsvēris to, ka pasaulē viss nav tikai melns un balts, kā arī to, ka katrā skumjā stāstā ir arī kas skaists.  “Septiņas minūtes pēc pusnakts” ir viens no tiem retajiem darbiem, kura lasīšanā piedalās ne tikai smadzenes un acis, bet arī sirds.

IMG_20151219_123529Izdevniecība “Zvaigzne ABC” šo darbu ievietojusi sadaļā “literatūra bērniem”, kas man šķiet nedaudz maldinoši, jo “Septiņas minūtes pēc pusnakts” ir liekams tajā pašā kategorijā, kurā atrodas Ekziperī “Mazais princis”, jo ir grāmatas, kuras ir tik labas, ka tām nepiedienas vecuma ierobežojumi.

Vēl pavisam nesen, kad man tika uzdots jautājums par 2015. gada mīļāko grāmatu, nezināju, ko atbildēt, bet izrādās, ka labāko biju pamanījies pietaupīt gada beigām. Esmu pārliecināts, ka šo grāmatu lasīšu atkārtoti, un uz īves kokiem vairs nekad nespēšu paskatīties tāpat kā agrāk.

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Šogad pirmoreiz daiļliteratūras darbam sniedzu šādu vērtējumu.) 

Izdevējs: “Zvaigzne ABC”; No angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa.

Šausmu karaļa zūdošais mirdzums


300x0_doktor_miegs“Ei, varbūt jums ir kāda nojēga, kas vēlāk notika ar to puiku no “Mirdzuma”?” Esmu pārliecināts, ka šo jautājumu rakstniekam Stīvenam Kingam uzdeva ne tikai kāds puisis, kurš vēlējās saņemt autora autogrāfu, bet arī vairums “Mirdzuma” lasītāju. Atbildi uz šo jautājumu vēlējās uzzināt arī pats Kings, tāpēc tika radīts romāns “Doktors Miegs”, kas pavisam nesen tika nodots arī Latvijas lasītāju vērtējumam. 

Šī romāna sākumā Kings ieskicē to, kā ar mirdzumu apveltītais Denijs Toranss no piemīlīga puisēna pārtop par pagrimušu alkoholiķi, kurš laikā, kad šķiet, ka vairs zemāk nav kur krist, apzog vientuļo māti ar kuru iepriekšējā naktī pārgulējis. Tomēr, laikam ejot, Denijs sastop cilvēkus, kas palīdz viņam dzīvi ievirzīt pareizajās sliedēs. Kad Denijs kļūst par hospisa darbinieku, šķiet, ka dzīve kļuvusi pavisam mierīga, turklāt darbs ļauj viņam izpirkt pagātnes grēkus, bet vienmēr klātesoša ir arī kāda maza meitene, kas Denu uzmeklē ar telepātijas palīdzību. Viņas mirdzums ir tik spēcīgs, ka uzreiz ir skaidrs – tas drīzāk ir lāsts, kas garantē nepatikšanas, ne svētība.

Kad uzzināju, ka “Mirdzumam” būs turpinājums, šīs ziņas uzņēmu ar zināmām bažām, jo nezināju, vai vēlos redzēt mazo Deniju pieaugušu, bet ziņkārība ņēma virsroku. Es, gluži tāpat kā daudzi citi “Mirdzuma” lasītāji, prātoju, kas notika ar Deniju un viņa māti pēc baisajiem notikumiem viesnīcā Overlook. Jāatzīst, ka lasot “Mirdzuma” turpinājumu, atviegloti nopūtos, jo, pat par spīti tam, ka pieaugušais Denijs ir pagrimis alkoholiķis, viņā joprojām jūtams tas pats mazais puisēns, kurš tik daudzus lasītājus apbūra jau tad, kad vēl rosījās Overlook viesnīcā. Un kas gan tas būtu par Kinga darbu, ja tā galveno varoni nevajātu pagātnes rēgi un neplosītu iekšējie dēmoni?!

doctor-sleep_fade-awayDomas par šo romānu dalās – esmu lasījis gan sajūsmas pilnas atsauksmes, gan dzirdējis viedokļus, ka Kings sevi ir izsmēlis un šīs ir tikai tādas šaujampulvera paliekas. Es gan nevaru pievienoties ne pēlējiem, ne slavinātājiem, jo darbs ir labs, baudāms, bet ne izcils. Šajā grāmatā ir fragmenti, kas spēj garlaikot, bet ir arī fragmenti, kas ir spīdoši un liek ticēt, ka vecais labais Kings ir atpakaļ.

Tulkojumā manāmas šādas tādas blusas: Emija Vainhausa (pareizi: Eimija), Hogvartsa (pareizi: “Cūkkārpa”), kvidičs (pareizi: kalambols) u. c. Nedaudz mulsināja arī “elementārskola”, jo latviskāks un ausīm tīkamāks vārds taču būtu “pamatskola”. Jāatzīst, ka tulkotājas Inas Strautnieces interpretācija par “Harija Potera” sāgas latviskojumiem man tīri labi patīk, tomēr labāk laikam būtu bijis izmantot jau esošos latviskojumus (“kalambols” un “Cūkkārpa”).

Diemžēl jāatzīst, ka Kinga mirdzums patiešām ir izbalojis – ir jūtamas tā dzirkstis, bet “Doktors Miegs” ne tuvu nestāv līdzās tiem darbiem, kurus viņš radīja vēl pirms jaunās tūkstošgades iestāšanās. Tomēr Kings, neesot savā labākajā formā, joprojām ir nopietns konkurents citiem rakstniekiem, kas pārstāv šo žanru, jo vārdus viņš virknē meistarīgi, kā arī prot kāpināt spriedzi visas grāmatas garumā.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Nedrīkst lasīt bērnam morāli no savām pieaugušā pozīcijām. Vai mācīt viņiem, kā dzīvot.” 

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Gregs atgriežas pie pārbaudītām vērtībām


grega.dienasgramata.autografsPar to, cik milzīga ietekme Grega dienasgrāmatām ir Latvijā, nesen varēja pārliecināties visi Rīgā (un ne tikai) dzīvojošie, jo vispasaules tūres ietvaros rakstnieks Džefs Kinnijs paviesojās arī pie mums. Iegādājoties jaunāko Kinnija veikumu “Grega dienasgrāmata 10. Vecā skola”, arī es ieņēmu vietu garajā fanu rindā, lai tiktu pie autora autogrāfa un zīmējuma savā grāmatas eksemplārā. 

Katrs no mums taču ir dzirdējis par “vecajiem labajiem laikiem”, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, bet, dzirdot šādu jūsmošanu par aizgājušajiem laikiem, rodas jautājums: vai tā patiešām bija? Atbildi uz šo jautājumu meklē arī Gregs Heflijs, kuram desmitajā grāmatā jātiek galā ar daudzām ķibelēm. Piemēram, Grega mājās ievākusies ne tikai cūka (!), bet arī viņa vectētiņš, kurš pamanās izjaukt ierasto lietu kārtību, kas līdz šim valdījusi Hefliju mājā. Turklāt miera nav arī tad, kad Gregs ierodas vasaras nometnē, jo tur jau rosās baisais Sailass Skrapšķis.

Foto no kreisās: Džefs Kinnijs, mans brālis Daniels un es.

Foto no kreisās: Džefs Kinnijs, mans brālis Daniels un es.

Jaunākā grāmata, tāpat kā visas iepriekšējās, ir aizraujoša un brīžiem izvilina gan smaidu, gan smieklus, kā arī liek atcerēties dažus labus bērnības nedarbus. Tajā ir visi nepieciešamie elementi, lai pieaugušie spētu to izbaudīt tikpat ļoti, cik viņu bērni, turklāt labai literatūrai taču nav ne dzimuma, ne vecuma ierobežojumu. (Par šī apgalvojuma patiesumu pārliecinājos, stāvot rindā pēc Kinnija autogrāfa, jo autoru satikt vēlējās ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki un pieaugušie bez bērniem.)

Foto: Aktieris Zakarijs Gordons.

Foto: Aktieris Zakarijs Gordons.

Grāmatas beigās pieminēts, ka Holivudā cilvēki jau strādā pie jaunāko Grega piedzīvojumu ekranizēšanas, tāpēc ir pamats cerēt, ka jau pavisam drīz sagaidīsim ceturto Diary of a Wimpy Kid filmu. Tikai esmu vairāk kā pārliecināts par to, ka Gregu Hefliju filmās vairs neatveidos aktieris Zakarijs Gordons, jo laiks ir darījis savu un viņš pašlaik izskatās vairāk pēc jauna vīrieša, ne pēc mazgadīga blēņdara. (Gordons šī gada 15. februārī nosvinēja savu 17 dzimšanas dienu.)

Kādu laiku klīda runas, ka desmitā Grega dienasgrāmata būšot noslēdzošā, tomēr, viesojoties Rīgā, Kinnijs atklāja, ka šajā sērijā būšot arī vienpadsmitā, divpadsmitā un trīspadsmitā grāmata.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Uzplēšot atmiņas par pirmo mīlestību


300x0_eleonoraunparks_978-9934-0-4900-2Lai arī cik laimīga vai nelaimīga katram no mums būtu bijusi pirmā mīlestība, to noteikti atceras katrs, jo mūsu sirdīs un atmiņās tā parasti tiek ierakstīta ar neizdzēšamu tinti. Lasot Reinbovas Rouelas jauniešu romānu “Eleonora un Pārks”, no atmiņām par savu pirmo sirdsāķīti noteikti būs grūti izvairīties. 

Eleonora skolā ir jauniņā. Viņai ir rudi mati, izteiksmīgas ķermeņa aprises un dīvains ģērbšanās stils, kas piesaista skatienus. Pārks ir skolā cienīts vienpatis. Viņš ir aziāts, kuram ļoti patīk komiksi un rokmūzika, turklāt puisis uzskata, ka savam tēvam liek nemitīgi vilties, jo viņu neinteresē tipiskās puišu lietas. Eleonora un Pārks pirmoreiz satiekas skolas autobusā un puisis pēc ilgas vilcināšanās ļauj meitenei apsēsties vienīgajā brīvajā vietā visā autobusā: sev blakus. Tā nav mīlestība no pirmā acu skatiena, jo jūtas uzplaukst pamazām un attiecību veidošana notiek ļoti dabiski, turklāt Eleonora nepārtraukti ir nedroša par šīm attiecībām, jo tās jātur noslēpumā no ģimenes.

Angļu valodā šī grāmata tika izdota laikā, kad Reinbova Rouela bija jau četrdesmit gadus veca, tāpēc, lasot šo darbu, apbrīnoju to, cik dabiski autore spējusi iejusties jauniešu ādās, radot ļoti ticamu jauniešu pasauli ar reālām problēmām un bez liekiem izskaistinājumiem. Daudzi rakstnieki jau trīsdesmit gadu vecumā paspējuši attālināties no atmiņām par pusaudžu gadiem tik ļoti, ka vairs nespēj radīt reālajai situācijai pietuvinātu jauniešu romānu, bet Rouela “Eleonoru un Pārku” uzrakstījusi gluži kā sešpadsmitgadniece ar divdesmit četru gadu pieredzi – ar padsmitgadnieces izpratni par sarežģīto pusaudžu pasauli un ar pieaugušas sievietes spēju to visu savirknēt skaisti plūstošā stāstījumā.

“Viņa izskatījās pēc mākslas darba, un mākslas uzdevums ir nevis izskatīties jauki, bet gan uzjundīt emocijas.” 

Romāna valoda ir diezgan vienkārša un stāstījums ir plūstošs, tāpēc ātriem lasītājiem nebūs problēmu šo grāmatu izlasīt arī vienā vakarā. Filozofiskus domu graudus šajā grāmatā gan pārāk aktīvi nevajadzētu meklēt, jo autore nav centusies ar tiem pārsātināt šo darbu, bet tas nekādā ziņā nemazina šī romāna vērtību.

Foto atrasts Tublr.

Foto atrasts Tublr.

Jāatzīst, ka “Eleonoru un Pārku” brīžiem uztvēru kā sava veida trilleri, jo vairāk par mīlas stāsta noslēgumu mani interesēja tas, pie kā novedīs spriedze Eleonoras un viņas patēva starpā, jo viņu savstarpējās attiecības lika domāt, ka romāns varētu beigties arī ar milzīgu traģēdiju. Ņemot vērā Rouelas tieksmi rakstīt ļoti reālistiski, šāds atrisinājums man nebūtu šķitis pat pārāk pārsteidzošs.

Visvairāk simpatizēja tas, kā autore bija atainojusi to, kas visvairāk rada nedrošību pusaugu puišos un meitenēs. Piemēram, meitenēm tas ir ārējais izskats, bet puišiem tā ir nespēja būt par alfa tēviņiem. Autore šajos jautājumos ir paudusi diezgan viegli nolasāmu nostāju un tā ir tāda, ka tas, ja tu neesi tāds kā visi, nepadara tevi mazāk mīlamu. Reizēm atšķirīgais padara tevi īpašu. Manuprāt, katram jaunam (un arī ne tik jaunam) cilvēkam ir svarīgi saņemt šādu vēstījumu.

“Eleonora un Pārks” ir jēgpilna jauniešu lasāmviela, kas noteikti vairāk patiks meitenēm, bet nešaubos, ka šo grāmatu spēs izbaudīt arī puiši un pieaugušie.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže.