Grāmatas

Obligātā lasāmviela tiem, kas skrien


300x0_skriesanaunmaratons_978-9934-0-5129-6Daudziem varētu šķist, ka skriešana nav nekas sarežģīts: nopērc labus sporta apavus, skriešanas bikses, kreklu, aprīko telefonu ar skriešanas aplikāciju un Aiziet!, bet viss nav nemaz tik vienkārši, jo, lai ar skriešanu vairotu veselību, sasniegtu maksimāli labus rezultātus, kā arī neiegūtu traumas skriešanas laikā, jāmāk to darīt gudri. Tieši tāpēc izdevniecība Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu “Skriešana & Maratons. Kā skriet ātrāk, ilgāk, efektīvāk”, kuru es gribētu nodēvēt par skriešanas bībeli, jo tai jābūt katra cilvēka, kurš nodarbojas ar skriešanu, grāmatu plauktā. 

Atzīšos, ka vidusskolas laikos man skriešana riebās, jo par to lika atzīmes, tāpēc bija grūti šo procesu izbaudīt, turklāt īsajās distancēs man allaž pinās garās kājas un tas nozīmēja, ka septītnieks žurnālā ir labākais, uz ko varu cerēt par 100 metru skrējienu. Pavisam citas emocijas radīja garās distances, jo, mērojot lielākus ceļa gabalus, garās kājas sniedza priekšrocības, turklāt stunda, kas pavadīta skrējienā, vienmēr ļauj sakārtot domas, smelties iedvesmu radošajiem darbiem, atbrīvoties no negācijām, kā arī, protams, katrs noskrietais metrs uzlabo veselību. Tomēr gribu iemest pāris akmeņus sporta skolotāju lauciņā, jo sporta stundās skolēniem liek skriet katrā nodarbībā, bet neiemāca, kā to darīt pareizi.

Šī grāmata sastāv no sešām nodaļām: skriešanas laboratorija; sagatavošanās skriešanai; treniņu plānošana; kļūstiet spēcīgāks; sacensības; veselības saglabāšana. Šajās nodaļās pieejami padomi iesācējiem un tiem, kas vēlas paaugstināt savus mērķus, padomi treniņu žurnāla veidošanai un aizpildīšanai, gatavas treniņu programmas (pamata, 5 km, 10 km, pusmaratona un maratona), kā arī padomi, kā kļūt par labāku skrējēju. Īsumā šo grāmatu varētu raksturot šādi: viss no A līdz Z par to, kā skriet gudri. “Skriešana & Maratons” noteikti ir plašākā un saturiski vērtīgākā grāmata par šo tēmu, kas pieejama latviešu valodā, tāpēc silti gribētu ieteikt šo grāmatu ne tikai tiem, kam skriešana ir aizraušanās, bet arī visiem sporta skolotājiem, lai liek skolēniem ne tikai skriet, bet arī iemāca to, kā to darīt pareizi.

Skriešanas traumas man nav svešas, tāpēc visvairāk šajā grāmatā novērtēju tabulu “Kā uzlabot savu skriešanas stilu?”, kurā iekļautas pazīmes, kas liecina par nepareizu skriešanu, paskaidrojumi, kā arī problēmu risinājumi. Protams, vienas dienas vai nedēļas laikā visas skriešanas kļūdas nevar izlabot, bet, lai varētu kļūdas labot, ir jāuzzina, kā to darīt, un šī tabula kļūdu labošanas procesā ir lielisks palīgs.

Plašā vingrinājumu sadaļa šķita ļoti noderīga, lai sagatavotu savu ķermeni skriešanai, kā arī esmu pārliecināts, ka sadaļu “Sacensības” novērtēs tie, kas skriešanai pievērsušies nopietni. Šī grāmata ļauj ne tikai uzlabot savu sniegumu, bet arī ļauj izprast pašam savu ķermeni, kas, manuprāt, ir galvenais ceļā uz panākumiem sportā. (Neatkarīgi no tā, vai nodarbojies ar skriešanu profesionāli vai tikai pats savam priekam un veselības uzlabošanai.)

Šī ir grāmata, kuru noteikti vajadzētu iekļaut obligātās literatūras sarakstā visās skolās, jo, manuprāt, veltīt pāris sporta stundas teorijai un labai sporta literatūrai būtu tieši tas, kas jauniešiem nepieciešams.

VĒRTĒJUMS: 10/10  

Grega Dienasgrāmata 9: Garais ceļojums


300x0_grega_dienasgr_9_garais_978-9934-0-5087-9Džefa Kinnija radītā puisēna Grega Heflija piedzīvojumi turpinās un pie mazajiem un ne tik mazajiem latviešu lasītājiem nonākusi jau devītā grāmata par puisēnu, kurš vienmēr iekuļas kutelīgās un diezgan smieklīgās situācijās. 

Esmu ievērojis tendenci, ka katra nākamā šīs sērijas grāmata atspoguļo arvien īsāku posmu no Grega Heflija dzīves, lai tikai pagarinātu šī amizantā puisēna bērnību, jo katram, kurš kaut ko saprot no izdevējdarbības, ir skaidrs, ka Gregs ienes diezgan iespaidīgas naudas summas gan grāmatu izdevniecībām, gan grāmatu autoram Džefam Kinnijam. Kinnija darbi sāk kļūt par komerciālu projektu, tomēr jāatzīst, ka šis projekts ir veiksmīgs un jaunākajā grāmatā “Grega dienasgrāmata 9: Garais ceļojums” joki ir gana gaumīgi, turklāt netrūkst arī dažādu pārpratumu un piedzīvojumu.

Devītajā Grega dienasgrāmatā stāstīts par dažu dienu garu izbraukumu, kuru Grega mamma izplānojusi, iedvesmojoties no žurnāla “Laiks ģimenei”, – šajā ceļojumā dodas visa Grega ģimene un par ceļojuma līdzgaitnieku kļūst arī sivēns. Šajā grāmatā ir situācijas, kuras daudziem lasītājiem noteikti nešķitīs svešas: piemēram, hoteļa meklēšana, negribētu dāvanu saņemšana, kaitinoši radinieki, nedienas akvaparkā, atslēgu nozaudēšana un daudz kas cits. Tāpat kā iepriekšējās grāmatās par Gregu, arī šajā man ļoti patika ģimenes vienīgā dāma – mamma, kuras pareizībā un vēlmē būt ideālai mammai ir kaut kas patiešām amizants un brīžiem tik pārspīlēts, ka izvilina patiesus smieklus.

Foto: autors Džefs Kinnijs

Foto: autors Džefs Kinnijs

Grega dienasgrāmatās ir kaut kas patiešām īpašs, jo Kinnija darbus cenšas atdarināt daudzi bērnu literatūras autori (jāatzīst, ka viņi to dara neveiksmīgi un neoriģināli) un viņa radītos darbus lasa visu vecumu cilvēki, arī tādi, kas apgalvo, ka grāmatas nelasa. Protams, ir skolas, kurās skolotāji grib aizliegt saviem audzēkņiem lasīt Kinnija darbus, tomēr vajadzētu ņemt vērā, ka jebkuras grāmatas lasīšana ir labāka nekā grāmatu nelasīšana. Kinnijs bērniem pierāda, ka grāmatu lasīšana var būt aizraujoša un jautra, turklāt, kas zina – varbūt Grega fani pēc gadiem desmit vai divdesmit ķersies pie klasiķu darbiem un tas tā notiks, pateicoties Kinnijam, kurš viņus bērnībā būs ievedis aizraujošajā literatūras pasaulē.

Pieļauju, ka Gregs Heflijs kļūs par izdevējdarbības Pīteru Penu un nenovecos tik ilgi, kamēr vien spēs nodrošināt izdevējiem un grāmatu autoram regulārus un iespaidīgus ienākumus. Tomēr, kamēr saturs ir baudāms, man pret Grega mūžīgo jaunību nav nekādu pretenziju.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Ja Kenedijs paliktu dzīvs


Foto: latviskotā izdevuma vāciņš

Foto: latviskotā izdevuma vāciņš

Droši vien katrs no mums kādreiz ir domājis par to, kāda būtu tagadne, ja pagātnē kāds no lielumiem tiktu izmainīts – piemēram, ja tiktu panākts, ka Hitleru uzņem Vīnes Mākslas akadēmijā. Stīvena Kinga romānā “22.11.1963” gan nekas nav minēts par Hitleru vai vispār par Eiropas vēsturi, jo romāna darbība norisinās Amerikā un tā centrālā tēma ir Džona F. Kenedija slepkavība, kas notika 1963. gada 22. novembrī. 

2009. gada 2. janvārī, kad Stīvens Kings sāka rakstīt šo romānu, arī viņš pats atgriezās pagātnē, jo alternatīvās vēstures romānu par Kenedija slepkavību viņš bija plānojis uzrakstīt jau 1972. gadā, bet, sapratis, ka materiālu vākšana romānam būs pārāk laikietilpīgs process, atlika “22.11.1963” rakstīšanu uz vēlāku laiku. Pats Šausmu Karalis atzīst, ka par šo lēmumu priecājas, jo idejas, gluži kā labs vīns, ar laiku nobrieda un kļuva tikai labākas, turklāt līdz 2009. gada 2. janvārim Kings bija paspējis izlasīt kaudzēm dažādu materiālu par Kenedija liktenīgo dienu no dažādiem skatpunktiem. Uzreiz gan gribu piebilst, ka Kenedija slepkavība aizņem mazu daļu romāna un šis ir tikai viens no tematiem, kas tiek apspēlēts šajā darbā, jo romāna galvenais varonis Džeiks Epings jeb Džordžs Ambersons, kā viņš sevi dēvē pagātnes pasaulē, devies uz pagātni, lai izpildītu arī citus uzdevumus.

Romānā stāstīts par trīsdesmit piecus gadus vecu angļu valodas skolotāju, kurš nav pārāk emocionāls (neraud bērēs, kā arī tad, kad izšķiras no mīļotās), tomēr kādā dienā viņu līdz asaru plūdiem noved kāda skolnieka sacerējums, kurā audzēknis izklāsta savu drūmo bērnību, kurā viņš bijis liecinieks tam, kā vardarbīgais tēvs nogalina viņa māti, divus brāļus un nopietni ievaino māsu, kura pēc 3 komā pavadītiem gadiem arī nomirst. Tad kāds labvēlis, ja viņu tā varētu nosaukt, piedāvā angļu valodas skolotājam Džeikam kļūt par Džordžu, lai dotos ceļojumā uz pagātni, kurā viņam jānovērš Džona F. Kenedija slepkavība. Džeiks piekrīt, tomēr ne Kenedija dēļ, bet gan tāpēc, ka vēlas novērst traģēdiju sava skolnieka ģimenē. Ne velti romānā bieži tiek piesaukts Tauriņa efekts (katrs, kurš redzējis 2004. gada filmu The Butterfly Effect ar Eštonu Kačeru galvenajā lomā, zina, par ko ir runa), jo katra darbība, kas notiek pagātnē, mazākā vai lielākā mērā ietekmē nākotni. Tieši tāpēc romāna “22.11.1963” lasītājus lielākoties nodarbina jautājumi par to, kā katra Džordža darbība ietekmēs nākotni, bet jo īpaši aktuāls ir jautājums: kāda izskatītos tagadne, ja Lī Osvalds Hārvijs nebūtu nogalinājis Džonu F. Kenediju?

Foto: aktieris Džeimss Franko, kurš atveidos galveno lomu romāna ekranizācijā

Foto: aktieris Džeimss Franko, kurš atveidos galveno lomu romāna ekranizācijā

Rakstot par alternatīvās vēstures literatūru, jau esmu minējis, ka ne pārāk labi pārzinu vēsturi, īpaši jau Amerikas, tāpēc gandrīz vienmēr cenšos izvairīties no romāniem, kuros vēsture ir centrālais temats, tomēr ne velti Kings ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem – viņš pat šķietami smagas tēmas spēj pasniegt meistarīgi, bet vienlaicīgi arī pietiekami saprotami, lai katram romāna lasīšana šķistu izklaidējoša un izglītojoša vienlaicīgi.

Šis noteikti nav mans mīļākais Kinga romāns (joprojām “Zvēru kapiņi” ir mana topa augšgalā), tomēr to vērtēju kā ļoti labu un lasīšanas vērtu. Romāna beigu daļā bija daži notikumi, kas man šķita diezgan nereāli un bija kā niecīgi darvas pilieni stāstā, turklāt biju cerējis, ka romānā būs arī šausmu žanra elementi, tomēr pašas romāna beigas bija skaistas un lika pasmaidīt. Tomēr, runājot par nereālām lietām, arī caurums pa kuru nokļūt pagātnē ir kaut kas nereāls, vai ne?! Bet tas taču neliedz pasapņot (vai pamurgot) par tēmu “kā būtu, ja būtu”. Protams, man vēl ir daudz sakāmā par šo darbu, tomēr tad es riskētu sabojāt lasītprieku tiem, kas vēl tikai plāno šo darbu lasīt, tāpēc turēšu mēli aiz zobiem un ar spoileriem nemētāšos.

Iesaku šo romānu izlasīt šā gada laikā, jo jau nākamgad skatītāju vērtējumam tiks nodots seriāls ar izcilo aktieri Džeimsu Franko galvenajā lomā, kurš balstīts uz šī romāna.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Taču stulbums ir viena no tām īpašībām, kas labāk redzama no laika attāluma. Otra ir zaudētas iespējas.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

Vasarīga lasāmviela ceļojumu faniem


SapnuSala_Cover1Nekad neesmu sapņojis par dzīvi siltajās zemēs, bet labu literatūru par dzīvi un kultūru eksotiskās valstīs nekad neesmu smādējis, jo vienmēr interesējis, kāda tad ir dzīve vidē, kas krasi atšķiras no Latvijā esošās.

Dženiferas Bārklejas biogrāfiskais romāns “Sapņu sala” ir stāsts par dzīvi un mīlestību kādā ļoti saulainā un mierīgā Grieķijas salā, kurā valda bezrūpība, dabas skaistums un cilvēku sirsnība. Pēc tam, kad Dženifera piedzīvo sāpīgu šķiršanos no sava ilggadējā dzīvesbiedra, viņa sāk izvērtēt savas dzīves prioritātes, kā arī nopietni apsver domu par pārcelšanos uz dzīvi Grieķijā. Tomēr Dženiferas ceļš uz laimi nav tas vieglākais, turklāt vienām sirdssāpēm seko nākamās.

Ļoti reti nākas lasīt tādas grāmatas, par kurām visu sakāmo varu izlikt dažās rindkopās – “Sapņu sala” ir viena no šīm nedaudzajām grāmatām. Man simpatizēja saulainās salas apraksts, par spīti tam, ka man ļoti patīk vietas, kurās valda aukstums, lietus, migla, sniegs un vējš, kā arī man patika kārdinošie ēdienu apraksti, tomēr vislielākās problēmas sagādāja stāsta galvenā varone, kas vairāk atgādina kaprīzu skuķi, ne pieaugušu sievieti, kurai nedaudz pāri trīsdesmit.

Stāstījums šķita haotisks un apaudzēts ar dažādām liekām detaļām, kuras stāstījumu dažbrīd padarīja garlaicīgu. Apbrīnojama šķiet arī autores tieksme kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem uzreiz pēc tam, kad viņa apņēmusies atšķirt kārtējo jauno nodaļu savā dzīvē, kas stipri līdzinās visām iepriekšējām. Man nav tiesību nosodīt kāda cilvēka dzīvesveidu, bet Dženifera Bārkleja ir diezgan kaitinoša grāmatas galvenā varone, pret kuru ir samērā grūti izjust simpātijas. Pieļauju, ka šis darbs varētu patikt daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras nesen piedzīvojušas šķiršanos vai vienkārši ilgojas pēc saulainas un mīlestības pielietas vasaras.

VĒRTĒJUMS: 5/10 

Stāstu krājums “Zilie jūras vērši”


Foto: grāmata vāciņš

Foto: grāmata vāciņš

“Zilie jūras vērši” ir jau otrais latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājums, kuru izdod izdevniecība Zvaigzne ABC, ļaujot debitēt daudziem jaunajiem rakstniekiem, kā arī jau zināmiem autoriem ļauj atkārtoti apliecināt sava talanta spožumu. 

Stāstu krājumā iekļauti 20 stāsti, kuru autori ir 18 rakstnieki – gan debitanti, gan pieredzējuši rakstnieki. Stāsti, kas publicēti šajā grāmatā, tika izvēlēti konkursā “Sapņu laiks 2″, kuru pagājušā gadā rīkoja izdevniecība Zvaigzne ABC. Pirmo vietu konkursā saņēma Tējtasītes bloga autore Anna Kalna, kura uzvaras laurus plūca ar veseliem trim stāstiem (“Domracis”, “SIA Harons” un “Skārda mūza Melānija”), otro vietu saņēma Lilija Berzinska ar stāstu “Filemons”, bet trešajā vietā ierindojās Džeina Tamuļeviča ar stāstu “Zilie jūras vērši”. Par spīti tam, ka stāstu krājumu radījuši 18 dažādi rakstnieki, grāmatā valda vienota noskaņa un saturiski vairāki stāsti ir diezgan līdzīgi un tādu izteiktu kontrastu ir samērā maz.

Sāksim ar favorītiem: Mani absolūti apbūra Lilijas Berzinskas stāsts “Filemons”, kurā reinkarnācijas tēma tika atspoguļota ļoti meistarīgi, iepinot stāstā šausmu stāsta elementus, turklāt priecē tas, ka autore lasītāju baida ne ar asinīm, bet gluži kingiskā manierē – dodot vaļu lasītāja fantāzijai. (Ja par šo stāstu man būtu jāliek atsevišķs vērtējums, tad tas noteikti būtu desmitnieks.) Varēja just, ka rakstniece veikusi rūpīgu izpētes darbu, kā arī pie stāsta strādājusi pedantiski, turklāt visu pasniegusi diezgan inteliģentā manierē.

No trim Annas Kalnas stāstiem man vislabāk patika “SIA Harons”, kura gaisotne ir samērā drūma, bet atstāj  pārdomu pēcgaršu, kā arī nepazūd no atmiņas nākamajā dienā, kā tas ir ar dažiem citiem stāstu krājumā iekļautajiem stāstiem.

Ja kāds no rakstniekiem spēj uzburt patiešām maģisku atmosfēru, tad tā ir Ieva Melgalve. Līdzīgi kā citi stāstu krājuma lasītāji, arī es īsti nesapratu, par ko ir stāsts “Jēzus ķirzaka”, bet tas bija kaut kas absolūti fantastisks – ja stāstam būtu garša, tad tā manas garšas kārpiņas nebūtu pametusi vēl tagad.

Daces Znotiņas “Deja ar citādo” ļoti simpatizēja ar savu saldsērīgumu un rūpīgi izplānoto stāstījumu, kā arī ar smalki aprakstītajām detaļām. Šis stāsts noteikti nav izcils, bet viennozīmīgi tas vērtējams kā ļoti labs un atmiņā paliekošs.

Stāstu krājumā iekļauti arī daži komiskie stāsti, no kuriem mans favorīts ir Riharda Buivida “Ķivere”, kurā dzirkstī ne tikai humors, bet arī ļoti reālistiski ieskicēta mūsdienu autoservisa atmosfēra ar spilgtiem varoņiem. Šeit gribētu arī pieminēt kādu citātu, kas man nakts vidū lika smieties balsī: “Tikmēr Ģirts tik skrēja un skrēja kā čigāns ar piezvanīšanai aizdotu telefonu.” Simpatizē, ka autors nebaidās no sava īpatnējā, bet ļoti dzīvā rakstīšanas stila.

Man patika arī Džeinas Tamuļevičas stāsta “Zilie jūras vērši” ideja, bet izpildījums liedza stāstu izbaudīt pilnvērtīgi, jo šaubos, ka diezgan tālā nākotnē eksistēs mūsdienās populārie sociālie portāli, turklāt tie stāstā aprakstīti nedaudz griezi. Piemēram, Instagram tāda lieta kā zvaigznītes neeksistē, bet autore norādījusi, ka tieši ar zvaigznītēm, ne sirsniņām, iespējams paust savu patiku pret Instagram lietotāju ievietotajām bildēm. Stāstam ir liels potenciāls, bet izpildījums šķita paviršs.

Bija stāsti, kas mani atstāja absolūti vienaldzīgu, bet bija arī tādi, kurus jau nākamajā dienā biju aizmirsis. Pieļauju, ka tā patīk/nepatīk padarīšana ir gaumes jautājums, bet skaidrs ir viens – daudziem autoriem idejas ir labas, bet tās nav līdz galam nostrādātas vai arī atgādina tādas ātras skices bez mugurkaula un jēgas.

Ļoti ceru, ka stāstu konkursu tradīcija tiks turpināta un autori vairāk piestrādās pie saviem stāstiem, kā arī nebaidīsies radīt ko patiešām īpašu un vairāk pievērsīsies šausmu žanram.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Par sniegpārslu, kas rada lavīnu


Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Katrreiz, kad sāku lasīt kādu triloģiju, zinu, ka riskēju, jo nekur nav garantijas, ka grāmatu sērijas noslēdzošā daļa būs tikpat laba kā pirmā grāmata. Turklāt pieredze rāda, ka visbiežāk noslēdzošā daļa ir visvājākā, bet reizēm tā ir pat tik slikta, ka spēj sabojāt visu triloģiju. Asinszāles triptiha noslēdzošā grāmata “Nepieciešamais ļaunums” noteikti nav šāds gadījums. 

Jāatzīst, ka Asinszāles triptihā ir viena lieta, kas man nepatīk – par šīm grāmatām ir sasodīti grūti uzrakstīt atsauksmes tā, lai nenāktos tekstā iepīt kādu spoileri. Rakstot par triptiha noslēdzošo grāmatu, izvairīties no spoileriem ir praktiski neiespējami, jo iepriekšējā grāmata “Visaukstākais karš” beidzās ar cliffhanger ainu, bet trešā sērijas grāmata veltīta tam, lai atrisinātu situāciju, kas radās otrās grāmatas beigās. Tieši tāpēc, lai nebojātu lasītprieku cilvēkiem, kas vēl tikai plāno lasīt Asinszāles triptihu, grāmatas notikumu atstāstu izlaidīšu.

Salīdzinot ar iepriekšējām divām triloģijas daļām, šajā ir daudz vairāk spriedzes un notikumu, kā arī robeža starp labo un ļauno ir tik ļoti izplūdusi, ka vienīgais izteikti labais tēls “Nepieciešamajā ļaunumā” ir Mārša sieva Līva, kura ir vienkāršs otrā plāna tēls, kas nenojauš par lielajām lietām, kuras spēj ietekmēt viņas vīrs un citas viņam tuvu stāvošas personas. Kaut gan lasītājam noteikti nevajadzētu Līvu novērtēt pārāk zemu, jo, lai arī kā varone viņa ir klusa un sirsnīga, viņas netiešā ietekme uz visu notiekošo ir visai iespaidīga.

Jau iepriekšējās grāmatās Īans Tregilliss iepazīstināja lasītājus ar vāciešiem, kas karā izmantoja apbrīnojamas tehnoloģijas, kas sniedza cilvēkiem prātam neaptveramas spējas, un britiem, kas karā izmantoja burvju un baiso eidolonu palīdzību. Trešajā grāmatā šie spēki vairs netiek slavināti un lasītājam tos ir diezgan grūti apbrīnot, neizjūtot pretīgumu pret cilvēkiem, kas šādus paņēmienus izmanto, lai manipulētu ar kara iznākumu. Tie, kas ir lasījuši otro triptiha grāmatu, zina, par ko ir runa.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Protams, lasot noslēdzošo sērijas grāmatu, vislielākā interese ir par to, kuram varonim autors būs piešķīris laimīgas beigas, kuram ne tik laimīgas, bet kuram trīs saujas baltu smilšu. Atzīšu, ka viena varoņa liktenis mani nedaudz sarūgtināja, jo autors, iespējams, bija domājis, ka konkrētā varoņa liktenis tiks uztverts kā kaut kas no sērijas visi-saņem-pēc-nopelniem, bet manā uztverē konkrētais personāžs, kura vārdu neminēšu, bija pelnījis labākas beigas, jo rīkojās patiesu jūtu vadīts.

Zinu, ka, lasot grāmatu sērijas, reti ir tā, ka noslēdzošā daļa ir labākā, bet šis nu ir tas gadījums – Tregilliss labāko pietaupījis beigām un “Nepieciešamais ļaunums” ir lielisks Asinszāles triptiha noslēgums, gluži kā putukrējums un ķirši uz kūkas. (Saturiski gan nekā salda šajā darbā nav, bet tieši tas man arī visvairāk patika.)

Noslēgumā citāts, kas diezgan spēcīgi raksturo visu grāmatas saturu un tajā pausto domu:

“Viens vienīgs olis var panākt, ka sākas zemes nogruvums; viena vienīga sniegpārsla var izraisīt sniega lavīnu.” – 12. lpp

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

No angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane; Izdevējs: Izdevniecība Prometejs.

Nopietni… Es jokoju


Foto: grāmatas vāks

Foto: grāmatas vāks

Elēna Dedženeresa neapšaubāmi ir viena no pasaules ietekmīgākajām un iedvesmojošākajām sievietēm – viņas vadītais televīzijas šovs The Ellen DeGeneres Show, kuru viņa vada jau kopš 2003. gada, ir mainījis dzīves ļoti daudziem cilvēkiem, uzdāvinot viņiem vērtīgas dāvanas, iepazīstinot fanus ar saviem elkiem, palīdzot jaunajiem talantiem izveidot spīdošas karjeras, kā arī vienkārši liekot šova skatītājiem pasmaidīt pēc nogurdinošas darbadienas.

Brīžiem šķiet, ka cilvēki ir gluži vai traki pēc filmām, šoviem, raidījumiem un seriāliem, kuros valda vardarbība, kailums, negācijas, publiska netīrās veļas mazgāšana, tāpēc nereti vien pieķeru sevi pie domas: “Vai cilvēki vispār grib ielaist sevī pozitīvo?!” Elēnas šovs ir pierādījums tam, ka cilvēki ir izslāpuši pēc pozitīvā.

Ziniet, kas, manuprāt, komiķu dzīvē ir visgrūtākais? Tas, ka cilvēki domā, ka viņi joko pat tad, kad ir absolūti nopietni. Elēnu šis lāsts pavada visu viņas dzīvi un ļoti šaubos, ka pienāks diena, kad viņas teiktais tiks uztverts absolūti nopietni. Viņas grāmatā Seriously… I’m Kidding, kas tika izdota 2011. gadā, runāts par diezgan nopietnām lietām, kas pasniegtas humoristiskā mērcē, kurai netrūkst arī liela deva sirsnības.

Jau pašā grāmatas sākumā lasītājs tiek brīdināts, ka grāmatā nebūs nekas par Elēnas romānu ar aktieri Havjeru Bardemu, nesen atklāto pusmāsu un nopludināto seksa ierakstu. Protams, tā ir tikai tāda muļķošanās, jo nekas no tā visa nav noticis, tāpēc jau pašā sākumā lasītājā tiek iedēstīta šaubu sēkla, kas liek domāt, kas grāmatā ir patiesība, bet kas ir Elēnas izdomājums. Lasot šo grāmatu, bieži vien nāksies iegūglēt dažādus faktus, lai pārbaudītu to patiesumu.

Foto: Elēna savā šovā kopā ar aktrisi Emmu Vatsoni

Foto: Elēna savā šovā kopā ar aktrisi Emmu Vatsoni

Lasot nodaļu par Elēnu kā CoverGirl kosmētikas seju, domāju, ka tas ir tikai joks, bet pēc iegūglēšanas pārliecinājos, ka viņa patiešām ir kosmētikas līnijas seja. Un kāds tur brīnums, jo viņa vadījusi Oskaru, Grammy un Emmy balvu pasniegšanas, pati saņēmusi 13 Emmy balvas, 14 People’s Choice Awards balvas, kā arī uzņēmusi pasaulē populārāko selfiju. Jebkurš uzņēmums varētu lepoties ar tik populāru un ietekmīgu sava zīmola seju. Šajā grāmatā Elēna sniedz arī padomus meitenēm, kā būt profesionālām topmodelēm. (Manā skatījumā šī arī ir visuzjautrinošākā grāmatas nodaļa.)

Grāmata ir tikai 241 lappusi gara, tāpēc tās lasīšana nesagādās nekādas grūtības, turklāt nodaļas tajā ir īsas, bet slinkākie var izvēlēties arī audiogrāmatu, kuru ierunājusi pati Elēna Dedženeresa. Ideāla lasāmviela, lai liktu sev uz dzīvi paskatīties caur nenopietnības prizmu.

Noslēgumā divi citāti no grāmatas:

“When you take risks you learn that there will be times when you succeed and there will be times when you fail, and both are equally important.”

“True beauty is not related to what color your hair is or what color your eyes are. True beauty is about who you are as a human being, your principles, your moral compass.”

VĒRTĒJUMS: 7/10