Grāmatas

Vils Greisons, Vils Greisons


9200000003760743Vai esi kādreiz domājis par to, cik dīvaini un reizē aizraujoši būtu satikt cilvēku, kuram ir tieši tāds pats vārds un uzvārds kā tev? Šo tēmu savā romānā Will Grayson, Will Grayson apspēlējuši rakstnieki Deivids Levitāns un Džons Grīns. 

Ideja par šādu grāmatu radās Deividam Levitānam, jo vienu no rakstnieka labākajiem draugiem sauc Deivids Leventāls – uzvārdi abiem nav vienādi, tomēr pietiekami līdzīgi, lai spētu radīt dažādus pārpratumus. Laikos, kad rakstnieks un Leventāls studēja Brauna Universitātē, vienādie vārdi un līdzīgie uzvārdi garantēja biežu otram paredzēto sūtījumu saņemšanu, kā arī uzslavas par panākumiem, kurus patiesībā guvis otrs Deivids.

Džona Grīna radītais Vils Greisons saimnieko nepāra skaitļu nodaļās un viņš ir vidusmēra puisis, kurš īsti nezina, ko no dzīves vēlas, turklāt viņa labākais draugs ir skolas bagātākais, milzīgākais un gejiskākais puisis Tainijs Kūpers, kurš atgādina Hagrida, Džūdijas Gārlendas, Teilores Sviftas un Ellas Vudas (filmas “Gudrā blondīne” galvenā varone) krustojumu. Tainijs Kūpers ir, manuprāt, literatūras vēsturē kaitinošākais varonis, tāpēc mani sarūgtināja tas, ka Grīns un Levitāns atvēlējuši šim labsirdīgajam, bet muļķīgajam milzim tik būtisku lomu šajā darbā.

Foto: no kreisās – Deivids Levitāns un Džons Grīns

Foto: no kreisās – Deivids Levitāns un Džons Grīns

Deivida Levitāna radītais Vils Greisons saimnieko pāra skaitļu nodaļās un viņš ir depresīvs jaunietis, kura dzīvē nav pārāk daudz prieka, ja neskaita ikdienišķo sarakstīšanos internetā ar kādu mistisku puisi vārdā Īzaks. Vila dzīve ir nonākusi posmā, kad depresija ir pārvarēta, bet laime vēl nav sākusies – ir tikai savāds tukšums, neziņa un ārsta izrakstīto medikamentu notrulinātas emocijas.

Abi šie varoņi dzīvo savas šķietami garlaicīgās un pelēcīgās dzīves, kad viņi pavisam nejauši tiekas kādā Čikāgas intīmpreču veikalā – pirmais Vils tur ieradies, lai nosistu laiku, kamēr viņa draugi apmeklē kādu koncertu, bet otrs Vils tur ieradies, lai satiktu savu internetā iepazīto draugu. Tā sākas piedzīvojums, kura centrā ir Tainijs Kūpers un viņa lielais, gejiskais mūzikls.

Grāmatu iegādājos tāpēc, ka uz tās bija Džona Grīna vārds, bet biju patīkami pārsteigts par Deivida Levitāna nodaļām, jo tieši viņa rakstītais uzrunāja – viņa nodaļās bija iekļautas reālas jauniešu problēmas, turklāt Levitāna rakstītajā ir saturisks dziļums un arī nedaudz depresīva noskaņa, kas man simpatizēja. Arī Grīna radītais Vils, manuprāt, ir ļoti veiksmīgs literārais tēls, tomēr es laikam nespēšu piedot rakstniekam to, ka viņš radījis Tainiju Kūperu. Saprotu, ka Tainijs ir šī romāna līme, tomēr viņa loma šajā stāstā ir pārspīlēta – viņš ir kā pārlieku liels cukura daudzums ļoti labā tējā, kas padara dzērienu nebaudāmu un nedaudz šķebinošu.

Grāmatas valoda ir diezgan vienkārša, turklāt notikumi rit raiti, tāpēc Will Grayson, Will Grayson lasīšana būs piemērota arī tiem, kuru angļu valodas prasmes nav tajā labākajā līmenī.

VĒRTĒJUMS: 6/10

Stāsts par romantisko patmīli


horizon54f7156bcbccdAmerikāņu rakstnieks Frensiss Skots Ficdžeralds tikai ar vienu savu darbu (“Lielisko Getsbiju”) nokļuva manu visu laiku mīļāko rakstnieku sarakstā, tāpēc ar zināmām bažām un cerībām ķēros klāt viņa debijas romānam “Šaipus paradīzes”. (2012. gadā šī romāna tulkojumu latviešu valodā, kura autore ir Dagnija Dreika, izdeva apgāds “Daugava”.) 

Romāna darbība norisinās 20. gadsimta sākumā – Amerika, tāpat kā visa pasaule, ir pārmaiņu priekšā un pa šo pārmaiņu straumi peld arī turīgas ģimenes atvase Emorijs Bleins. Jau kopš pusaudža vecuma Emorija dzīvē ļoti būtisku lomu ieņem sievietes, bet ar nevienu no viņām puisis nav spējīgs nodibināt ilgstošas attiecības, jo pats īsti nezina, ko vēlas saņemt no attiecībām un dzīves. Romāna galvenais varonis ir tik ļoti pārņemts ar faktu, ka ir izskatīgs un izglītots puisis no turīgas ģimenes, ka viņš pārāk neiespringst uz sevis pilnveidošanu, kā arī veselīga paškritika viņam ir svešs jēdziens. Tieši tāpēc vairumam “Šaipus paradīzes” lasītāju Emorijs diez vai šķitīs tas simpātiskākais tēls literatūras vēsturē. Kaut gan viņam piemīt rakstura īpašības, kuras ir katram cilvēkam – jāatzīst gan, ka vairumam ne tik lielā koncentrācijā kā Emorijam.

Jāatzīst, ka šajā romānā nācās vilties, jo stāsts nekur neved – Emorijs mētājas no vienas meitenes pie nākamās, turklāt viņa jūtas vienmēr tiek ietērptas skaistos vārdos, bet ne darbos, kas liek apšaubīt viņa jūtas pat pret tām daiļajām būtnēm, kuras viņš sakās mīlam. Arī viņa nākotnes plāni profesionālajā jomā ir miglā tīti un atliek vienīgi zīlēt kafijas biezumos to, kas tad no šī jaunieša varētu izveidoties, jo arī dažādiem darbiem un nākotnes plāniem vienā mirklī viņš dedzīgi pieķeras, bet jau nākamajā runā par tiem vēsi un pat ar zināmu nicinājumu.

Ficdžeralds šajā romānā spēlējas ar stāsta pasniegšanas formu – pamatā tas ir prozas darbs, bet stāstījumu bagātina daudzas dzejas rindas, bet, kad Emorijs satiek Rozalindu, stāstījums iegūst lugas formātu. Šāds risinājums, protams, ir ļoti īpatnējs, bet diez vai lasītājiem tīkamākais. Turklāt romānā no viena ceļa uz citu mētājas ne tikai Emorijs, bet arī pats Ficdžeralds, jo, lasot “Šaipus paradīzes”, man brīžiem šķita, ka autors rakstīšanas procesā nav zinājis, kādu darbu vēlas radīt. Jūtama romānā minēto autoru, kuru vārdi ļoti bagātīgi izraibina gan stāstījumu, gan zemteksta piezīmes, ietekme uz Ficdžeraldu, kas stāstījumam nenāk par labu, jo padara šo darbu saraustītu un beigās tas atgādina zupu, kurai pievienots par daudz garšvielu no dažādām paciņām.

Foto: F. S. Ficdžeralds ar meitu (1924. gads)

Foto: F. S. Ficdžeralds ar meitu (1924. gads)

Romānā spilgti atainota Amerika un tās sabiedrība 20. gadsimta sākumā, tāpēc šajā darbā vietām iepītas arī dažādas politiskās tēmas, bez kurām nevar iztikt, ja tiek rakstīts par tā laika Ameriku. Pārsteidzoši, ka daudzas romānā minētās tēmas un paustās atziņas ir aktuālas arī mūsdienās, kas apliecina Ficdžeralda darbu spilgtāko īpašību – bezlaicību. Tieši tāpēc droši var teikt, ka “Šaipus paradīzei” galvenā atziņa varētu būt šāda: “Laiki mainās, bet cilvēki ne!”

Ficdžeralda valoda ir brīnišķīga – viņš raksta patiešām baudāmus tekstus, kas ir meistarīgi savīti, turklāt viņš spēj uztvert tās lietas, kuras ir aktuālas visos laikos, kā arī viņa rakstīto caurstrāvo bagātīgas zināšanas par literatūru, tomēr šoreiz forma spēcīgi nomāc saturu, tāpēc diemžēl jāsaka, ka mani šis darbs neuzrunāja.

Noslēgumā daži spilgtākie citāti no romāna:

“Neiejaukšanās politikā ir apmēram tas pats kas lutināt bērnu, nemitīgi apgalvojot, ka beigās ar viņu tik un tā viss būs kārtībā.” 

“Laikam katra liela laime ir mazliet skumja.”

“Mūsu dienās neviens nespēj paciest skaļu slavu. Tā ir drošākais ceļš uz aizmirstību. Cilvēkiem apnīk nemitīgi klausīties, kā piemin vienu un to pašu vārdu.”

“Viņi uzskata, ka neskolotiem ļautiņiem nav daudz jāmaksā par darbu, bet nesaprot, ka tad, ja šie strādnieki nesaņems pieklājīgu algu, arī viņu bērni paliks nemācīti, un tā mēs riņķosim pa apli vien.”

VĒRTĒJUMS: 5,5/10

Ietaupām kopā ar Džeimiju


300x0_ietaupam_kopa_ar_dzeimiju_978-9934-0-4754-1Brits Džeimijs Olivers ir viens no pasaulē populārākajiem pavāriem – viņš vada kulinārijas raidījumus televīzijā, raksta pavārgrāmatas, kā arī darbojas dažādos fondos, lai izglītotu sabiedrību par veselīgu uzturu un mācītu to, kā pagatavot gardas un pilnvērtīgas maltītes taupības režīmā. Pavisam nesen Džeimija jaunāko pavārgrāmatu “Ietaupām kopā ar Džeimiju” izdeva izdevniecība Zvaigzne ABC, lai arī latvieši varētu savās virtuvēs izmēģināt jaunākās Džeimija receptes. 

“Jau gadiem ilgi es stāstu cilvēkiem, ka, paskatoties atpakaļ vēsturē, mēs redzam, ka pasaulē vislabāko ēdienu receptes nāk no sabiedrības slāņiem, kas atradušies grūtos finansiālos apstākļos, bet ar vienu nosacījumu: jums jāprot gatavot! Ja jūs to neprotat un jums nav naudas, tad sākas problēmas. Tādēļ šīs grāmatas mērķis ir ļoti skaidrs – tā jums iemācīs ēst labi un iepirkties gudri, gatavot atjautīgi, tērēt mazāk.” Šāds teksts lasāms pavārgrāmatas sākumā, tomēr jāņem vērā, ka tālāk tekstā atrodams arī šāds citāts: “runa ir nevis par lētu, bet gan par gudru iepirkšanos”. Džeimijs uzsver, ka Apvienotajā Karalistē katra ģimene gada laikā izmet pārtiku vidēji 680 sterliņu mārciņu vērtībā. Iespaidīgi, vai ne?! Pieļauju, ka Latvijā šie skaitļi nav tik iespaidīgi, bet tas nemaina faktu, ka pārtikas daudzums, ko izmetam atkritumos gada laikā, ir iespaidīgs un ne tikai naudas izteiksmē, jo izmesta pārtika nozīmē arī izniekotus dabas resursus.

Šajā grāmatā Džeimijs sniedz padomus par to, kam obligāti būtu jābūt saldētavā, ledusskapī un pieliekamajā, lai pamatlietas ēdienu pagatavošanai vienmēr būtu pieejamas. Daudziem noteikti noderīgs šķitīs atvērums “Iepērcies atjautīgi”, kurā atrodams arī padoms “Neiepērcieties, kad esat izsalkuši!”, kuru izmantoju praksē jau vairākus gadus – un, ticiet man, tas patiešām ļauj ietaupīt. Pavārgrāmatā atrodamas arī tādas noderīgas sadaļas kā “Iepazīsti savu… dārzeņu tirgotāju”, “Vai esat jebkad… atvēruši vīna pudeli, bet neesat to izdzēruši?”, “Vistas sadalīšana gabalos”, “Iepazīsti savu… miesnieku”, “Dodies sameklēt… noslēpumainos steikus”, “Vai esat jebkad… izmetuši laukā cepeša taukus?”, “Vai esat jebkad… izmetuši laukā pāri palikušus dārzeņu gabaliņus?”, “Saziedējusi maize ir lieliska” u.c. Grāmatā atrodamas arī 120 dažādas receptes, kuru izmaksas lielākoties ietilpst kategorijā “10€ un vairāk”, kā arī jāpiemin, ka “Ietaupām kopā ar Džeimiju” grāmatā minēto ēdienu pagatavošana ir diezgan laikietilpīga. Ja patīk garšīgi paēst un darbs virtuvē nebaida, tad šī pavārgrāmata būs lielisks mājas bibliotēkas papildinājums, kas ienesīs gardas un svaigas vēsmas ēdienkartē.

Foto: Paelja ar vistu un chorizo desu manā izpildījumā

Foto: Paelja ar vistu un chorizo desu manā izpildījumā

Jāatzīst, ka iepriekšējās Džeimija pavārgrāmatas, kas izdotas latviski (“30 minūtes virtuvē” un “15 minūtes virtuvē”), man patīk labāk – galvenokārt tāpēc, ka ēdienu receptes tajās ir vienkāršākas un to pagatavošana nav laikietilpīga. Nedaudz lika vilties arī grāmatas nosaukums, jo tas tikai daļēji atbilst tās saturam – pavārgrāmatas lietotāji tiek mācīti taupīt pārtikas produktus, bet, izmantojot pavārgrāmatā iekļautās receptes, finansiālos līdzekļus diez vai izdosies ietaupīt, jo vairumu recepšu grūti nosaukt par ikdienišķām.

Runājot par pozitīvo, varu teikt, ka šajā pavārgrāmatā atrodami lieliski padomi, kā ēdienu gatavošanā izmantot pārtikas pārpalikumus, lai nenāktos izmest ēdienu, turklāt grāmatas vizuālais noformējums ir bauda acīm. Skatoties uz ēdienu fotogrāfijām, ļoti ātri var atrast iedvesmu gardām improvizācijām virtuvē, kas, manuprāt, ir lielisks Džeimija un fotogrāfa Deivida Loftusa sasniegums, jo radošās enerģijas barošana reizēm ir svarīgāka par miesas barošanu.

Tiem, kas skaita kaloriju, tauku, ogļhidrātu un cukura daudzumu ēdienā, noteikti patiks grāmatas beigu daļā iekļautā sadaļa, kurā šie dati uzrādīti katrai receptei.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Meļi, kurus iemīlēt


5bb5d094254d97a956200253d518c480Literatūras mīļotāju portāls Goodreads E. Lokhārtas darbu “Mēs bijām Meļi” atzina par labāko 2014. gada jauniešu romānu, bet šā gada pavasarī, pateicoties izdevniecībai BaibaBooks, šis daudz aprunātais darbs nonāca arī pie lasītājiem Latvijā. Kas tad ir šie Meļi un kāpēc par viņiem literatūras pasaulē tiek runāts tik daudz? 

Romāna galvenā varone ir Keidensa – viena no četriem Meļiem, viņa ir arī vecākā Sinklēru impērijas īpašnieka mazmeita, tāpēc arī viena no galvenajām pretendentēm uz milzīgo mantojumu. Keidensas dzīves piecpadsmitajā vasarā, kas tika pavadīta uz vectēva privātās salas, kura atrodas netālu no Masačūsetsas, notika negadījums, kas meiteni traumēja tik ļoti, ka atmiņas par to laiku ir miglā tītas, bet pašas būtiskākās pagātnes ainas izdzisušas pilnībā. Kas notika tajā šķietami bezbēdīgajā vasarā, kas tika aizvadīta uz salas kopā ar viņas mīļajiem Meļiem, kuri pēc tās vasaras notikumiem pat pārtrauca sazināties ar Keidensu?

Šī grāmata manu paziņu un literatūras blogeru vidū jau bija paspējusi izpelnīties grāmata-kuras-beigas-satriec-kā-zibens-no-skaidrām-debesīm slavu, kad tās lasīšanai klāt ķēros arī es. Atzīšos, ka sākumā grāmatas valoda man šķita ūdeņaina, bet varoņi plakani kā kartona figūras, tāpēc šī nebija mīlestība no pirmajām lappusēm, patiesībā biju jau izlasījis pusi no romāna, kad man tas sāka iepatikties. Nenoteiktība un neskaidrība, kas valda pirmajā romāna pusē ir tikpat kaitinoša, cik nepieciešama, lai radītu to īpašo atmosfēru, kas šajā stāstā valda un sagatavo lasītāju stāsta nobeigumam, kas mani, tāpat kā vairumu “Mēs bijām Meļi” lasītāju, satrieca tā, ka vēl ilgi bija jūtama šī zibens spēriena radītā deguma smaka. Protams, es būtu juties varen attapīgs, ja būtu uzminējis romāna atrisinājumu, bet tā nenotika un neviens no manā prātā izspēlētajiem iespējamiem atrisinājumiem nebija pareizs. Un labi, ka tā, jo man netika laupīts pārsteiguma moments.

Foto no grāmatas

Foto no grāmatas

Nav gan tā, ka notikumus šajā romāna nav iespējams paredzēt, jo gandrīz katram jau sākumā ir skaidrs, ka šis spožais, ievaskotais importa ābols, ko sauc par Sinklēru ģimeni, ir ar sapuvušu serdi un tikai tā ārējais veidols ir skaists. Keidensa šo piķa melno tumsu iznes uz āru, radot patiešām valdzinošu un intriģējošu stāstījumu, kurš no bezrūpīga pārtop nedaudz gotiskā, atstājot neaizmirstamu pēcgaršu. Romāna stāstījums atgādina lūrēšanu pa atslēgas caurumu, jo tas, ko lasītājs redz, ir stipri ierobežots, bet tad durvis paveras un acis apžilbst no plašuma, kas atklājas skatienam.

Pirmā doma, kas caurstrāvoja manu prātu, kad biju beidzis lasīt “Mēs bijām Meļi”, bija: “Šo grāmatu neteikti vajag ekranizēt, jo laba režisora rokās šis romāns varētu kļūt par filmu, par kuru cilvēki runātu vēl ļoti ilgi.” Šis pat varētu būt viens no tiem retajiem gadījumiem, kad romāna ekranizācija pārspēj pašu grāmatu.

Romāns latviešu valodā izdots īstajā laikā, jo piestāv lasīšanai karstās vasaras dienās, guļot pludmalē, turklāt grāmatas glancētie vāki ir ideāli piemēroti aktīvai lasīšanai pie dabas krūts.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 (Ja vajadzētu vērtēt tikai grāmatas noslēgumu, tad to vērtētu kā ideālu.)

Kā kļūt par YouTube sensāciju?


work-in-progress-9781925184402_hrVidStatsX šī gada 30. maijā publicētā informācija liecina, ka 22 gadus vecais amerikānis Konors Franta (Connor Franta) ir pasaulē 5. populārākais YouTube vlogeris. Viņa YouTube kanālu abonējuši vairāk nekā 4,5 miljoni interneta lietotāju visā pasaulē, padarot viņu par pasaules mēroga interneta sensāciju. 

Šā gada aprīlī pie lasītājiem nonāca Konora biogrāfija A Work in Progress – tā ir pirmā Konora sarakstītā grāmata, kas pavisam īsā laika posmā kļuvusi par The New York Times bestselleri. Varētu šķist, ka šī puiša dzīve ir pasaka – veiksmīga vlogera karjera, popularitāte, iespaidīgi ienākumi, dažādi ceļojumi, veiksmīga debija literatūrā, bet ne viss ir tik rožaini kā sākotnēji šķiet, jo naudas daudzums un popularitāte nevienu nespēj paglābt no problēmām, ar kurām tik bieži nākas saskarties daudziem pusaudžiem un jauniešiem. Galu galā mēs visi taču esam tikai cilvēki.

Turot rokās šo grāmatu pirmo reizi, nespēju vien beigt apbrīnot tās izskatu – manuprāt, vizuālā noformējuma ziņā šis darbs ir absolūts laba dizaina paraugs, turklāt gandrīz visas grāmatā iekļautās fotogrāfijas ir paša Konora uzņemtas. Jāatzīst gan, ka, pateicoties dabīgi baltajiem grāmatas vākiem un sniegbaltajām lappusēm, šī ir vienlaicīgi gan ļoti eleganta, gan arī aktīvai lasīšanai ļoti nepiemērota grāmata, tomēr, redzot vizuāli skaistu grāmatu, ir nepieklājīgi sūkstīties par tās nepraktiskumu.

Foto: Konors Franta

Foto: Konors Franta

Lasot ļoti jaunu autoru darbus, pastāv pamatotas bažas par to, ka grāmatā paustās domas varētu būt nenobriedušas un nedaudz bērnišķīgas – tā tas ir šajā gadījumā, tomēr zināma pievilcība tajā visā ir, jo katrs no mums ir bijis (vai vēl tikai būs) pusaudzis un pavisam svaiga kaluma jaunietis, kura dzīves filozofija pilna ar naivām domām, idejām un pasaules redzējumu. Šī grāmata ir stāsts par ceļu uz sevis pieņemšanu – daudzajās īsajās nodaļās Konors atklāj dažādas savas dzīves epizodes, kurās viņš nav bijis patiess pret sevi, padarot sevi nelaimīgu, kā arī viņš atklāj, kā atradis ceļu uz sevis pieņemšanu, tādējādi ienesot savā dzīvē laimi, kura tik ilgi bija slēpusies viņā pašā.

Konors šajā grāmatā aizskāris arī dzimumu līdztiesības tematu:

“Girls can be athletic. Guys can have feelings. Girls can be smart. Guys can be creative. And vice versa. Gender is specific only to your reproductive organs (and sometimes not even to those), not your interests, likes, dislikes, goals, and ambitions. Guys need feminine energy as much as girls need masculine energy to get by in the world.”

Foto: neliels ieskats grāmatā

Foto: neliels ieskats grāmatā

Grāmatas autors atklāj, ka šīs nerakstītās normas, kurās jāiekļaujas kā vīriešiem, tā sievietēm, lai izdabātu sabiedrības vēlmēm, viņu smacējušas un profesionālajā jomā bremzējušas ļoti ilgi  – viņš pat baidījies izpaust savas radošās dotības, jo domāja, ka pretējā gadījumā tiks uzskatīts par sievišķīgu. Konora galvenā auditorija ir pusaudži un jaunieši, tāpēc man prieks, ka Konora ietekme uz sabiedrību ir patiešām milzīga, jo šis divdesmit divus gadus vecais vlogeris izmanto savu milzīgo popularitāti, lai vāktu līdzekļus labdarībai, rādītu priekšzīmi jauniešiem, kā arī aicinātu cilvēkus būt patiesiem pret sevi un saviem sapņiem.

Noslēgumā pāris citāti:

“Some things never really change. You can only control your perspective.” 

“But trust me, the judgment says more about the labeler than the labeled.”

A Work in Progress ir diezgan naivs, bet ļoti patiess un sirsnīgs darbs, kura lasīšana pusaudžiem noteikti nāks tikai un vienīgi par labu, jo iedvesmos strādāt pašiem ar sevi, pilnveidot savus talantus, nevis tiekties pēc vērtībām, kuras pjedestālā uzcēlusi sabiedrība un masu mediji.

Šoreiz forma nomāc saturu, bet, iespējams, tas tikai tāpēc, ka grāmatas dizaina autors ir bijis uzdevuma augstumos, kā arī Konors ir talantīgs fotogrāfs.

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Par papīra cilvēkiem, kas dzīvo papīra pilsētās


300x0_978-9934-0-4998-9“Papīra pilsētas” ir jau trešais amerikāņu rakstnieka Džona Grīna darbs, kas tulkots un izdots latviešu valodā (izdevniecība “Zvaigzne ABC” izdevusi arī “Mūsu zvaigžņu vainu” un “Meklējot Aļasku”). Protams, kā jau visi Grīna jauniešu romāni, arī šis ieguvis kulta romāna statusu un paspējis iekarot miljoniem lasītāju (lielākoties jauniešu un pusaudžu) sirdis visā pasaulē. 

Romānā stāstīts par vidusskolnieku Kventinu Džeikobsenu – vidusmēra puisi, kurš nāk no vidusmēra ģimenes, draudzējas ar diviem uzticamiem draugiem: Benu jeb Asiņaino Benu un Radaru, kā arī aizvada savas dienas, sapņojot par Margo Rotu Špīgelmani. Margo ir Kventina jeb Kv bērnības dienu draudzene, skolasbiedrene un kaimiņiene, kas laika gaitā no puiša attālinājusies un kļuvusi par vidusskolas populārāko meiteni, kura Kv iztēlē kļuvusi par sava veida Afrodīti – teiksmainu būtni, no kuras grūti novērst acu skatienu. Kādu nakti Margo sagādā Kv pārsteigumu, nakts vidū ierodoties pie viņa ciemos, lai aicinātu puisi piedalīties smalki izplānotā atriebības plānā, kurš sastāv no vienpadsmit punktiem. Atriebības plāns tiek realizēts, bet nākamās dienas rītā Kv saprot, ka Margo ir pazudusi. Kur un kāpēc Margo ir pazudusi? Šie ir jautājumi, uz kuriem Kv cenšas rast atbildes, lai atkal satiktu Margo Rotu Špīgelmani – meiteni, kuras vārds un personība romāna galveno varoni apbur un reibina.

No “Papīra pilsētām” neko daudz negaidīju, jo iepriekšējais Džona Grīna darbs (“Mūsu zvaigžņu vaina”), kuru lasīju, man īsti pie sirds negāja, jo šķita pārāk banāls un nespēja manī radīt tās emocijas, kurām vajadzētu rasties, lasot par diviem ar vēzi slimiem jauniešiem, kas tumšākajā savas dzīves laikā atraduši patiesu mīlestību. Tomēr jau ar pirmajām “Papīra pilsētu” lappusēm Grīns mani patīkami pārsteidza, radot interesi par Margo un Kv turpmākajām gaitām, kā arī liekot noticēt Margo Rotas Špīgelmanes neapstrīdamajai burvībai. Atklāšu, ka lasīšanas laikā nedaudz traucēja fakts, ka pirms tam biju noskatījies filmas traileri, kurā Margo lomu atveido slavenā modele Kara Delavinja, jo nespēju atdalīt grāmatas Margo no filmas Margo. Tomēr jāsaka, ka Kara Delavinja ir pareizā izvēle Margo lomai, jo modelei, kas tiek dēvēta gan par jauno Keitu Mosu, gan par jauno Milu Javoviču, pat nav jāpiepūlas atveidot dzīvu leģendu, kurai prāts nesas uz šķietamām muļķībām, jo viņa jau tāda ir arī ārpus filmēšanas laukuma.

Foto: kadrs no drīzumā gaidāmās romāna ekranizācijas

Foto: kadrs no drīzumā gaidāmās romāna ekranizācijas

Visvairāk grāmatā man patika dzīvie un jauneklīgie dialogi, kas lika skaļi smieties pat nakts vidū, kā arī šajā darbā iepītās filozofiskās domas, kuras deva vielu pārdomām. Humors  šajā grāmatā dzirkstī, brīžiem tas kļūst nedaudz piedauzīgs, tomēr nepārkāpj normas robežas, tādējādi liekot jauniešiem (un ne tikai) uzskatīt “Papīra pilsētas” par izklaidējošu lasāmvielu ar labu morāles devu, kas pasniegta neuzbāzīgā manierē.

“Papīra pilsētās” būtisku lomu spēlē Volta Vitmena dzejas rindas no dzejas krājuma “Zāles stiebri”, kuras caurvij stāstījumu, sniedzot norādes uz to, kur varētu meklēt Margo Rotu Špīglemani. Vitmena dzejas rindas šo stāstu lieliski papildina un liek lasītājam vēlēties pēc “Papīra pilsētu” izlasīšanas ķerties klāt “Zāles stiebriem”, lai paildzinātu Grīna romāna pēcgaršu un apmierinātu izsalkumu pēc Vitmena dzejas, ar kuru Grīns tik veiksmīgi spēj sakārdināt lasītājus.

Šis ir romāns par cilvēku čaulām, kuras mēs tik ļoti apbrīnojam, ka reizēm aizmirstam, ka aiz katras šīs čaulas slēpjas cilvēks ar savām ilgām, skumjām, tukšumu, plaisām un devu nedrošības.

Citu “Papīra pilsētu” lasītāju atsauksmēs esmu lasījis, ka grāmatas noslēgums viņiem īsti neesot gājis pie sirds, bet man patīk tas, kā Grīns šim romānam pielicis punktu, padarot stāstu ne pārāk sērīgu un arī ne pārāk salkanu.

Noslēgumā pāris citāti no grāmatas:

“Tu klausies cilvēkus, lai varētu iztēloties, kādi viņi ir, un dzirdi, cik šausmīgi un cik brīnišķīgi viņi izturas pret sevi un cits pret citu, bet galu galā šī klausīšanās vairāk atklāj tevi pašu nekā cilvēkus, kuros esi centies klausīties.”

“Ar čurāšanu ir kā ar ļoti, ļoti labu grāmatu: kad esi sācis, ir grūti apstāties.” 

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi


gramatnieks_web_1000x716px2-600x600Ir tādas grāmatas, kuras lasīt ar acīm un prātu, bet ir tādas grāmatas, kuru lasīšanas procesā piedalās arī sirds. Tādu grāmatu nav daudz, bet viena no tādām noteikti ir Gabrielas Zevinas “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”, kuru no angļu valodas tulkojusi Santa Liģere un izdevusi izdevniecība BaibaBooks

Grāmatas galvenais varonis Eidžejs Fikrijs ir diezgan liels īgņa – nesen nomirusi viņa sieva un viņam piederošais grāmatu veikals Salas grāmatas nav tālu no bankrota, turklāt kāds nozog viņam piederošo Edgara Alana Po “Tamerlānu”, kurš 1827. gadā izdots vien 50 eksemplāru lielā tirāžā, tāpēc tā vērtība ir milzīga un šādas grāmatas zaudēšana ir pielīdzināma finansiālai katastrofai. Neilgi pēc grāmatas zādzības Eidžejam piederošajā veikalā tiek atstāta maza meitenīte, kura sākotnēji šķiet kā traucēklis, bet vēlāk atkausē šī vīrieša sirdi un kļūst par cilvēku, kas sagriež Eidžeja dzīvi kājām gaisā un liek viņam uz dzīvi paskatīties caur laimes prizmu.

Grāmata ir pārpildīta ar atsaucēm uz dažādiem literārajiem darbiem, turklāt katra nodaļa tiek sākta ar kādu grāmatas galvenajam varonim tuva literārā darba atsauksmi, kas ļauj iepazīt stāsta varoni no literārās puses, jo, kā teikts romānā: “Par cilvēku tu vari uzzināt pilnīgi visu, saņemot atbildi uz jautājumu: ”Kāda ir tava mīļākā grāmata?”” 

Vairums romāna notikumu ir diezgan paredzami, bet pa vidu paredzamajiem iestarpināti arī notikumi, kas zināmā mērā pārsteidz lasītāju, piešķirot stāstam dziļāku jēgu un mazākā vai lielākā mērā mainot turpmāko sižeta attīstību. Šim darbam nav tās romāniskās noskaņas, kas ir vairumam romānu, tāpēc stāsts par Eidžeju vairāk atgādina garu un skarbu pasaku, kurā nopietni un pat ļoti traģiski notikumi pasniegti diezgan gaisīgā manierē, sniedzot lasītājam sajūtu, ka viss nav tik nopietni, kā sākotnēji šķiet. Un varbūt šīs grāmatas morāle ir tieši tāda: neuztvert visu notiekošo pārāk nopietni, ne mirkli nezaudējot mīlestību pret savu dzīvi un īpašajiem cilvēkiem, kas ir tajā. Turklāt kā var nemīlēt pasauli, kurā ir tik daudz lielisku literāro darbu, kuru izlasīšanai ar vienu mūžu ir par maz?!

maxresdefault (3)

Foto: grāmatas autore Gabriela Zevina

“Dažreiz grāmatām pie mums jāatnāk īstajā brīdī.” Šāds citāts atrodams Zevinas darbā un ne bez iemesla to citēju, jo “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi” ir grāmata, kas pie manis atnāca pašā īstākajā brīdī, nospēlējot pareizās notis, lai sniegtu man pozitīvas emocijas lasīšanas procesā, kā arī pēc tam, kad grāmatas vāks tika aizvērts. Grāmatas citāti jau ir pavisam atsevišķs temats, kuram varētu veltīt veselu rakstu, jo skaistu rindiņu šajā darbā netrūkst un domāju, ka katrs grāmatu mīļotājs Zevinas tekstos spēs atrast savai sirdij tuvu citātu, kurš atmodinās siltas un reiz piedzīvotas sajūtas.

Grāmatā ir daudz klišeju, bet mistiskā veidā tās nešķiet kaitinošas un neiederīgas, bet gan apbur lasītāju, aizskarot īstās emociju stīgas. Iespējams, ka lasītāju šīs klišejas nekaitina, jo tieši to arī viņš vēlas – darbu, kurš liek ticēt skaistajam un labajam arī tādās situācijās, kurās šķiet, ka zudušas visas cerības un pasaule kļuvusi pelēka vai pat melna.

Noslēgumā viens citāts no grāmatas, kurš man īpaši patīk: “labāk ir mīlēt un zaudēt (…) labāk ir būt vienam, nekā būt kopā ar kādu, kas nepatīk.” 

VĒRTĒJUMS: 8/10