Grāmatas

Troņu spēles pusaudžiem


300x0_puskenins_978-9934-0-5542-3Lai arī apsolīju pats sev, ka grāmatu triloģijas vairs nelasīšu, pateicoties literatūras blogeru pozitīvajām atsauksmēm, sāku lasīt jaunu triloģiju, kura, cerams, noturēs manu uzmanību līdz trešās grāmatas beigām. Džo Aberkrombija grāmata “Pusķēniņš” ir “Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā daļa, kuras latviskais tulkojums pavisam nesen nonācis pie lasītājiem Latvijā. 

Kad tiek nogalināti prinča Jārvi tēvs un brālis, jaunais puisis pats pret savu gribu kļūst par kādas mazas valstiņas ķēniņu. Drīzāk jau par pusķēniņu, jo Jārvi nekad nav vēlējies kļūt par ķēniņu, turklāt puisis ir kropls un vārgs, tāpēc gan viņš, gan valsts iedzīvotāji lieliski apzinās, ka no viņa nekāds izcilais vadonis neizveidosies. Tomēr jaunajam ķēniņam tā pat īsti nesanāk iesildīt troni, kad viņš jau piedzīvo pirmo nodevību, kuras rezultātā Jārvi attopas uz “Dienvidvēja” klāja, kur viņam jāpilda verga-airētāja pienākumi. Lai arī Jārvi tiek strauji nomests no saviem augstumiem (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), nokļūšana jaunajā vidē viņam kļūst par lielisku iespēju ne tikai norūdīties, bet arī rūpīgi izkalt atriebības plānus, kā arī iegūt dažus labus draugus un pāris jaunus ienaidniekus.

Pēc tik daudzu slavinošu atsauksmju lasīšanas biju gaidījis ko krietni vien iespaidīgāku, bet arī man jāatzīst, ka Aberkrombijs radījis patiešām spraigu un aizraujošu literāro darbu jauniešiem. Lai arī “Pusķēniņu” izdevniecība pieteikusi kā fantāzijas žanra romānu, nākas secināt, ka fantāzijas žanra elementu šajā darbā ir gaužām maz – tik tāda piegarša, bez kuras “Pusķēniņš” savu vērtību nebūtu zaudējis. Iespējams, ar daudzo dievību piesaukšanu un pielūgšanu Aberkrombijs bija vēlējies radīt mistiskāku atmosfēru, bet man neskaitāmo dievību pielūgšana šķita kaitinoša un traucējoša.

Foto: Džo Aberkrombijs

Foto: Džo Aberkrombijs

Grāmatā nav izteiktu labo un slikto varoņu, jo, ja grāmata būtu sarakstīta no cita varoņa skatpunkta, tad Jārvi tikpat labi varētu būt arī sliktais varonis, jo bieži vien viņa lēmumi ir egoistiski un neapdomīgi. Šī neskaidrā robeža starp balto un melno, manuprāt, ir viens no grāmatas lielākajiem plusiem, jo arī jebkurā reālā karā “ļaunā” varoņa vārds atkarīgs no tā, kurā ierakumu pusē tu atrodies. Mani absolūti neizbrīna tas, ka par “Sašķeltās jūras” triloģiju sajūsmā ir rakstnieks Dž. R. R. Mārtins, jo Aberkrombijs piekopj labākās “Troņu spēļu” tradīcijas, nogalinot varoņus, kurus lasītāji tikko sākuši iemīļot.

“Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu.”

Pāris notikumi grāmatā ir baltiem diegiem šūti, dažbrīd zūd ticamības moments, bet vairāki sižeta pavērsieni ir kā no meksikāņu seriāliem – autors izvēlējies šķietami šokējošākos, bet vienlaicīgi arī banālākos sižeta pavērsienus, lai sagrieztu visu kājām gaisā. Lasīšanas procesu nedaudz pabojāja arī latviskais tulkojums, kas vietām ir diezgan samocīs, kā arī pavirši izrediģēts.

Noteikti lasīšu arī grāmatas turpinājumus un centīšos atrast sevī simpātijas pret grāmatas galveno varoni, jo pēc pirmās grāmatas izlasīšanas man Jārvi nešķiet pārāk patīkams.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Apgāds “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Ligita Lukstraupe.

Grega dienasgrāmata 11. Uz naža asmens


300x0_gregadienasgramatauznazaasmens_978-9934-0-6492-0Pie latviešu lasītājiem nonākusi jau vienpadsmitā Džefa Kinnija grāmata par komisko puisēnu Gregu Hefliju, kura piedzīvojumiem seko līdzi miljoniem lasītāju visā pasaulē. Washington Post apgalvo, ka šī ir viena no visu laiku veiksmīgākajām bērnu grāmatu sērijām, turklāt Forbes 2016. gada labāk apmaksāto rakstnieku saraksts šo apgalvojumu apstiprina – ar gada ienākumiem, kas mērāmi 19,5 miljonos ASV dolāru, Kinnijs ierindojas saraksta 2. vietā, atstājot aiz sevis Dž. K. Roulingu, un piekāpjoties vienīgi Džeimsam Patersonam. 

“Grega dienasgrāmata 11. Uz naža asmens” sākas ar to, ka Gregs ir iedomājies, ka par viņu slepeni tiek veidots populārs realitātes šovs, turklāt tā nav viņa vienīgā problēma, jo mamma vēlas, lai Gregs met mieru datorspēlēm un attīsta kādu no saviem slēptajiem talantiem. Galvassāpes sagādā arī Helovīna saldumi, vecākā brāļa Rodrika izdomātās pasaciņas par naudas koku, Roku feju, Kāju feju un daudz ko citu, kā arī mamma nepadara dzīvi vieglāku, jo apgalvo, ka Grega mīļākais rakstnieks E. S. Spokainis nav īsts cilvēks.

“Es pateicu mammai, ka tas ir smieklīgs pieņēmums, ja runājam par cilvēku, kurš sarakstījis gandrīz 200 grāmatu.”

Šajā grāmatā Kinnijs arī atklāj, ka kopš pirmajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem pagājis tikai pusotrs gads, kas man nešķiet pārāk ticami, jo iepriekšējās desmit grāmatās aprakstītie notikumi diez vai satilpināmi tik ļoti īsā laika nogrieznī. (Piemēram, Gregs šo 11 grāmatu laikā jau vismaz trešo reizi uzsācis jaunu mācību gadu.) It kā sīkums, turklāt šī taču ir bērnu grāmatu sērija, bet, manuprāt, rakstniekiem arī bērnu grāmatas būtu rūpīgi jāplāno un jānoslīpē katrs sīkums.

Ja parasti identificējos ar Gregu, tad, lasot jaunāko Kinnija grāmatu, sirdij tuvāki bija Rodriks un viņa mamma, jo pret jaunāko brāli mēdzu izturēties gan kā Rodriks, gan kā puišu mamma. Grega mammu, manuprāt, sapratīs jebkurš cilvēks, kurš audzina vai kādreiz audzinājis bērnus, jo viena no aktuālākajām vecāku problēmām ir jēgpilnas brīvā laika nodarbes atrašana saviem bērniem. Un kurš gan vecāks nav izmantojis zinātniski nepamatotus apgalvojumus, lai atrautu bērnus no televizora vai datorspēlēm?!

Foto no kreisās: Jaunie Roulija (Owen Asztalos) un Grega (Jason Drucker) lomu atveidotāji.

Foto no kreisās: Jaunie Roulija (Owen Asztalos) un Grega (Jason Drucker) lomu atveidotāji.

Jāatzīst, ka grāmatas sākums man nešķita izdevies un uz brīdi māca aizdomas, ka Kinnijs zaudējis rakstības stilu, kas apbūra tik daudzus lasītājus visā pasaulē, bet, tiekot pāri pirmajai grāmatas trešdaļai, manas šaubas tika izkliedētas un sākās īstā jautrība. Dažbrīd pat smējos balsī.

Grāmatas noslēgumā Kinnijs izsaka pateicību visiem tiem cilvēkiem Holivudā, kas strādā pie Grega jaunāko piedzīvojumu atdzīvināšanas uz lielajiem ekrāniem. Filma Diary of Wimpy Kid: The Long Haul pie skatītājiem nonāks jau 2017. gadā un tajā nebūs redzams neviens no pirmajās trīs Diary of Wimpy Kid filmās redzamajiem aktieriem, jo mazie aktieri sešu gadu laikā ir pamatīgi paaugušies, bet pieaugušie aktieri aizstāti ar citiem.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Citādība profesionālajā sportā


51inufhdbylAstoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados citādība profesionālajā sportā, īpaši komandu sporta veidos, sportistiem varēja sagādāt pamatīgas problēmas: treneri un aģenti viņus pieklājīgi atšuva vai ignorēja, komandas biedri izstūma no sava bariņa, bet fani spēļu laikā viņus izsvilpa. Savā biogrāfijā Going the Other Way profesionālā beisbola spēlētājs Billijs Bīns atklāti runā par to, kāda tad ir citādības cena profesionālajā sportā. (Precīzāk – kāda bija citādības cena profesionālajā beisbolā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.) 

Par Billiju Bīnu, iespējams, nav dzirdējuši pat daudzi aktīvie beisbola fani, jo, kā beisbola spēlētājs pats atzīst, savas karjeras laikā viņš bijis kaskadieris – profesionāls pamatsastāva spēlētāju aizvietotājs. Bērnībā Billijs bija pēdējais, kuru skolasbiedri izvēlējās savai komandai, turklāt arī auguma parametri viņam nebija pārāk spīdoši, tāpēc sapnis par profesionālo sportu šķita nesasniedzams. Par spīti tam, ka viņš uzauga daudzbērnu ģimenē, kurā finansiālie līdzekļi bija ļoti ierobežoti, Billijs, pateicoties savai milzīgajai degsmei un mīlestībai pret sportu, ātri vien tika pamanīts. Nokļūstot profesionālajā sportā, viņš sāka cīnīties ne tikai par savu vietu komandā, bet arī pats ar saviem iekšējiem dēmoniem, jo saprata, ka ir homoseksuāls.

“People forget that athletes are as emotionally fragile as anybody else.”

Lai slēptu savu patieso būtību, agrā jaunībā sportists apprecējās.

“The more worried I became about my true nature, the more desperate I became for merriage to “fix” my “problem”.”

Protams, nekādu “problēmu” laulība neatrisināja, tieši pretēji – padarīja situāciju vēl briesmīgāku, jo tika sāpināta brīnišķīga sieviete, kura sportistu mīlēja. Par savu kopdzīvi ar sievu Annu Billijs stāsta diezgan daudz, bet par to, kā Anna reaģēja, uzzinot par bijušā vīra homoseksualitāti, Billijs runā ļoti izvairīgi. Tas gan ir saprotams, jo, ja kādu viņš savā dzīvē ir sāpinājis, tad tā ir viņa bijusī sieva.

Foto: Beisbolists Billijs Bīns.

Foto: Beisbola spēlētājs Billijs Bīns.

Billijs grāmatā runā par daudziem ļoti svarīgiem tematiem: par HIV stigmu, rasismu, homofobiju un dubultajiem standartiem profesionālajā sportā, kā arī sportistu dzīvi pēc karjeras beigām.

“I’d heard the stories about retired athletes, old warriors who struggled with drug and alcohol abuse, chronic pain from injuries, and the lack of financial and professional skills to exist outside the game.” 

Savas patiesās būtības noliegšana Billijam maksāja dārgi, jo viņš nodarīja pāri savai sievai, uz laiku atsvešinājās no savas ģimenes un draugiem, kā arī nevarēja izrādīt pienācīgu cieņu savam pirmajam dzīvesbiedram Semam, kurš nomira no AIDS radītām komplikācijām. Tāpēc, ka Billijs slēpa savas attiecības, viņam nebija ļauts sērot par zaudējumu, un jau tajā pašā dienā, kad Sems nomira, Billijam bija jādodas pildīt profesionālos pienākumus.

“I saw plenty of players lovingly kiss a wife or girlfriend good-bye only to spend the next two weeks on the road screwing around. It was nobody’s business but theirs. Yet it seems hypocritical to turn our heads away from heterosexual mischief, while the mere thought of the most committed same-sex companionship is still taboo.”

Billijs grāmatā sniedzis lielisku padomu, kā sportistiem atbildēt uz žurnālistu jautājumiem par seksuālo orientāciju: “Why does it matter?” Jā, kāpēc tam vispār ir kāda nozīme, runājot par sportu?! Par spīti kritikai, kuru viņš veltījis profesionālā sporta pasaulei, Billija stāstījumu caurstrāvo mīlestība pret sportu, cieņa pret līdzgaitniekiem, komandas biedriem un tuviniekiem, kā arī pozitīvs skats nākotnē. Simpatizē, ka Billijs sevi nav nostādījis svētā mocekļa lomā, jo atzīst, ka daudz smagāku cīņu nācās izcīnīt beisbola spēlētājam Džekijam Robinsonam, kurš kļuva par pirmo afro-amerikāņu MLB spēlētāju. (Robinsonam tika izteikti nāves draudi, spēļu laikā fani viņu sauca par nēģeri, arbūzu puiku, kā arī izkliedza frāzes, aicinot Robinsonu atgriezties džungļos.) Billija dzīve profesionālajā sportā bija nesalīdzināmi vieglāka, jo viņš nebija tik augsta līmeņa spēlētājs, turklāt savu seksuālo orientāciju viņš medijiem publiski atklāja tikai pēc karjeras beigām.

Protams, var jau teikt, ka diskriminācija profesionālajā sportā ir vēsture, bet tā tas nav, jo arī mūsdienās daudzi sportisti slēpj savu seksuālo orientāciju un veido mākslīgas attiecības ar skaistām modelēm, lai uzturētu savu publisko tēlu maksimāli heteroseksuālu.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Sarkastiskās pašnāvības vēstules


3097601Sākot lasīt literāro darbu, kura galvenais varonis ir pusaudzis, kurš mēģinājis izdarīt pašnāvību, vairums lasītāju visdrīzāk sagatavojas ļoti depresīvam saturam un gaudulīgam galvenajam varonim. Maikla Tomasa Forda pusaudžu romāns Suicide Notes noteikti nav viens tiem darbiem, kura lasīšana pielīdzināma iekrišanai bēdu ielejā. 

Piecpadsmit gadus vecais Džefs jaunu gadu neuzsāk pārāk veiksmīgi, jo ar apsaitētām rokām pamostas psihiatriskajā slimnīcā, kurā gaiss dīvaini ož, bet visapkārt ir vieni vienīgi dīvaiņi un trakie. Jau drīz pēc pamošanās viņam jāuzsāk četrdesmit piecas dienas ilgs psihoterapijas kurss pie psihoterapeita Kaķa Kakas (tas, protams, nav viņa īstais vārds, bet ārsta uzvārds ir tik dīvains, ka Džefs nolemj viņu saukt vienkārši par Kaķa Kaku). Psihoterapijas seansi notiek gan grupās, gan individuāli, tāpēc viņam ir iespēja satikt arī citus slimnīcā ievietotos jauniešus: piromāni Alisi, noslēpumaino Bounu, Džuljetu, kura dzīvo iedomu pasaulē, un destruktīvo, bet jauko Seidiju. Sākumā Džefs cenšas distancēties no grupas biedriem, jo uzskata, ka viņi visi ir traki, bet, laikam ejot, viņš sadraudzējas ar Seidiju un sāk saprast, ka mēs visi esam nedaudz traki.

Gandrīz visas grāmatas garumā aktuāli ir divi jautājumi: “Kāpēc Džefs centās izdarīt pašnāvību?” un “Kas notika starp Džefu un viņa labāko draudzeni Aliju?”

Grāmatas galvenais varonis ir diezgan cinisks, brīžiem viņam pazūd empātijas spēja, turklāt sarkasms ir viņa otrā valoda, tieši tāpēc Suicide Notes nav depresīva lasāmviela. Grāmatā dzirkstī melnā humora pērles, kas vienlaicīgi liek gan smieties, gan nedaudz izjust vainas apziņu par to, ka esi smējies par tik melniem jokiem. Pa vidu visiem jokiem ir arī ļoti nopietnas atziņas, piemēram, šī: “I’m just saying that sometimes forgetting how much things hurt makes you do them again.” 

Foto: Rakstnieks Maikls Tomass Fords

Foto: Rakstnieks Maikls Tomass Fords

Džefu, manuprāt, spēs saprast gandrīz jebkurš pusaudzis, jo viņa emocionālā pasaule ir dusmu, cinisma, baiļu, vientulības, apmulsuma un, jā, arī mīlestības kokteilis. No visām minētajām lietām visspēcīgākā tomēr ir bailes – bailes no atšķirīgā, kā arī bailes no tā, ka paši tuvākie varētu viņu nesaprast. Piecpadsmit gadus vecais pusaudzis ir sevis izzināšanas procesā, kas katra cilvēka dzīvē ir sarežģīts un reizē biedējošs posms, tāpēc Džefam ir paveicies (viņš pats gan tā neuzskata), ka viņam cīņā ar iekšējiem dēmoniem palīdz psihoterapeits Kaķa Kaka. Džefa cīņu ar savām bailēm spilgti raksturo šis citāts: “That’s what people do, kill the things they’re afraid of.” 

Grāmata sarakstīta vienkāršā angļu valodā un tās nodaļas ir īsas, tāpēc Suicide Notes var izlasīt vienā piegājienā. Tomass Fords lieliski spēj radīt intrigu, tāpēc grāmatas izlasīšana vienā vakarā ir tieši tas, ko, manuprāt, vairums lasītāju vēlēsies izdarīt. Pēc grāmatas aizvēršanas nākas atzīt, ka Tomass Fords sarakstījis jēgpilnu, saistošu un jauniešiem aktuālu darbu, vienlaicīgi izvairoties no daudzām kaitinošām pusaudžu literatūras klišejām. Vienīgais šīs grāmatas mīnuss ir tāds, ka būtu vēlējies to par vismaz 100 lapaspusēm biezāku, lai varētu labāk iepazīt Džefu un citus grāmatas varoņus.

Jāatzīst, ka mani pamatīgi pārsteidza fakts, ka 48 gadus vecais Tomass Fords ir vairāk nekā 50 (!) grāmatu autors. Iespējams, tuvā nākotnē izlasīšu vēl kādu šī autora darbu, tomēr jāatzīst, ka iespaidīgais grāmatu skaits nedaudz liek šaubīties par to, vai tik kvantitāte nav uzvarējusi cīņā ar kvalitāti.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Vladimirs Nabokovs – “Lolita”


300x0_cover-1Nabokova “Lolitu” lasīju tik ilgi, ka vairāki cilvēki jau sāka jokot par manu cīņu ar klasiskās literatūras meistardarbu. Piemēram, blogeris Andris jokoja, ka pēc gadiem cilvēki strīdēsies, kura no cīņām bijusi episkāka: Lords Voldemorts pret Hariju Poteru vai Dainis pret “Lolitu”. 

Lai pieveiktu “Lolitu”, man nevajadzēja septiņus gadus (kā Harija Potera un Voldemorta gadījumā), bet, ja Nabokovs Lolitas un Humberta Humberta piedzīvojumus būtu iemūžinājis septiņās grāmatās, tad nešaubos, ka man, gluži tāpat kā Harijam, nāktos cīnīties septiņus gadus. “Lolita” noteikti nav grāmata, kuru nav iespējams nolikt malā, kamēr lasītājs nav uzzinājis stāsta atrisinājumu. Šo Nabokova darbu vairākkārt noliku malā, lai dotu priekšroku citu grāmatu lasīšanai, bet, kad atkārtoti nolēmu ķerties klāt “Lolitai”, biju jau aizmirsis vairākus grāmatā aprakstītos notikumus, tāpēc atkal sāku lasīt grāmatu no pirmās lapas.

Romānā stāstīts par pusmūža vecuma vīrieti Humbertu Humbertu, kurš apprec divpadsmitgadīgās Lolitas jeb Doloresas Heizas māti tikai tāpēc, lai būtu pēc iespējas tuvāk daiļajai nimfetei (izredzēta būtne – vecumā starp deviņiem un četrpadsmit gadiem). Humberts pret Lolitas māti izjūt nicinājumu, bet Lolitu dievina un apbrīno ikkatru viņas miesas centimetru, katru mazo pūciņu uz meitenes maigās ādas, tāpēc Humberts Humberts ir laimīgs, kad meitenes māte traģiski zaudē dzīvību, tādējādi padarot vīrieti par Lolitas vienīgo aizbildni.

Foto: Kadrs no Adriana Laina režisētās "Lolitas" ekranizācijas.

Foto: Kadrs no Adriana Laina režisētās “Lolitas” ekranizācijas.

Nav šaubu – Nabokovs ir ģeniāls rakstnieks un vārdus viņš virknē ārkārtīgi meistarīgi, tomēr “Lolita” noteikti nav ne tuvu manu mīļāko grāmatu topam. Lasot šo romānu, savā galvā nemitīgi veicu galveno varoņu psihoanalīzi: iespējams, Humberts iekāro nimfetes, jo viņa pirmā seksuālā pieredze bērnībā beidzās tā īsti nemaz nesākusies, kad viņa pirmās mīļotās dzīvību atņēma tīfs. Būdams jau četrdesmit gadus vecs, viņš stājas intīmos sakaros ar nimfetēm, lai dabūtu to, ko nepaspēja iegūt bērnībā. Lolitas tieksme pavedināt vecākus vīriešus, manuprāt, ir vieglāk izskaidrojama, jo Lolita, izvēloties par savu seksuālo partneri vīrieti, kurš vecuma ziņā varētu būt viņas tēvs, kompensē tēvišķas figūras trūkumu savā bērnībā (angļu valodā to dēvē par daddy issues).

Ja pret Lolitu izjutu žēlumu, tad Humberts man šķita vienkārši nožēlojams, jo viņš ir vīrietis, kura lielākais un šausmīgākais cietums ir viņa paša slimīgā iekāre. Tomēr visu cieņu Nabokovam, kurš šo romānu pirmoreiz izdeva 1955. gadā, jo pat pēc mūsdienu standartiem šis romāns ir skandalozs.

VĒRTĒJUMS: Šoreiz atturēšos no grāmatas vērtēšanas 10 ballu skalā, jo pat nezinu, kādu atzīmi šim darbam likt. “Lolita” man nepatika, bet tajā pat laikā tas ir unikāls un literatūras vēsturē ļoti nozīmīgs un ārkārtīgi drosmīgs darbs. 

Izdevējs: Zvaigzne ABC; No krievu valodas tulkojusi Ilga Kalnciema.

Uzķerties uz stereotipu āķa


jerkbait-9781631630668Par Mias Sīgertes debijas romānu Jerkbait pirmoreiz dzirdēju, kad skatījos literatūras vlogeru video par 2016. gada lasīšanas plāniem – vairāki vlogeri Sīgertes pirmo romānu minēja kā vienu no gada gaidītākajām grāmatām. Pateicoties pozitīvajām atsauksmēm un romāna žanram, arī manā lasāmo grāmatu sarakstā nonāca šis jauniešu romāns. 

Romāna galvenie varoņi ir dvīņubrāļi Tristans un Robijs. Abi spēlē vienā hokeja komandā, tomēr tikai Robijam hokejs ir sirdslieta, jo Tristans hokeju spēlē tāpēc, ka tā vēlas viņa vecāki. Tristans slepus raksta stāstus, fano par Brodvejas mūzikliem, kā arī sapņo par veiksmīgu karjeru teātrī. Dvīņu vecāki ir diezgan aizspriedumaini, tāpēc Tristanam jāapslāpē savas radošās izpausmes, kā arī sakostiem zobiem jāatbalsta talantīgais dvīņubrālis ceļā uz NHL. Robijs ir skolas slavenība, vairāku hokeja klubu favorīts, kā arī vecāku mīļākais dēls, tāpēc ģimeni īpaši satriec Robija pašnāvības mēģinājums. Vecāki liek mazāk mīlētajam dēlam pieskatīt topošo NHL spēlētāju, tāpēc Tristans jūtas vēl vairāk aizkaitināts, jo viņam ne tikai jādzīvo brāļa ēnā, bet arī jāupurē sava privātā telpa, brīvais laiks un nākotnes plāni, lai tikai pasargātu Robiju un izdabātu vecākiem. Laika gaitā Tristans atklāj, ka tā pa īstam Robiju nepazīst neviens, un tieši Tristans ir tas, kuram lemts pirmajam atklāt brāļa patieso būtību.

Romāna valoda ir patīkami plūstoša un vienkārša, bez klasiķu cienīgiem citātiem vai meistarības paraugdemonstrējumiem, tāpēc grāmatu bez jebkādām problēmām var izlasīt arī viena vakara laikā. Grāmatas varoņus gan būtu vēlējies rūpīgāk izstrādātus, jo lielākā daļa no tiem ir diezgan melnbalti – Tristana bijusī labākā draudzene Hetere lieliski iederētos filmā “Nekrietneles”, bet visvairāk pietrūka paša Robija padziļināta skatījuma uz visu apkārt notiekošo. Sīgertes romānā uzsvars likts uz aizspriedumiem, drošību internetā, homofobiju profesionālajā sportā, brāļu savstarpējām attiecībām, kā arī vardarbību skolās – lieliskas un ļoti aktuālas tēmas, kuru potenciālu Sīgerte diemžēl nav maksimāli izmantojusi.

IMG_20160614_170725Absolūti neesmu hokeja fans, tomēr grāmatā atainotā pēdējā spēle šķita kā izgriezta no kādas ļoti banālas deviņdesmito gadu bērnu filmas, jo tā bija pārāk neticama un klišejiska, lai es spētu tai ticēt. Bija arī pāris citas vietas grāmatā, kas uz mirkli sašķobīja manu ticību notiekošajam, bet par tām nerunāšu, lai nesabojātu lasītprieku citiem Jerkbait lasītājiem. Katrā ziņā robi romānā nebija tik lieli, lai uz tiem nevarētu pievērt acis, turklāt kā debijas romāns šis darbs nemaz nav zemē metams.

Šī grāmata ir ļoti jēgpilna lasāmviela jauniešiem, jo tajā ir atainoti pirmās mīlestības radītie prieki un bēdas, saskaršanās ar pirmajām grūtībām, tiecoties pēc savu sapņu īstenošanas, sarežģītais un reizē skaistais savu tuvinieku iepazīšanas process, kā arī ērkšķiem kaisītais vidusskolas laiks. Lai arī Jerkbait brīžiem šķiet nomācoša grāmata, tajā bieži dzirkstī pozitīvisms, kā arī romānu caurstrāvo doma, ka beigās viss taču būs labi.

Pats galvenais – Jerkbait palīdz atbrīvoties no stereotipiem, kas tik ļoti iesakņojušies sabiedrībā, īpaši nenobriedušos prātos un sporta pasaulē. (Spilgts piemērs ir profesionālais futbols, kur daudziem futbolistiem attiecības ar modelēm ir tikai PR triks, lai slēptu patieso seksuālo orientāciju, jo arī 21. gadsimtā sporta pasaule ir diezgan aizspriedumaina.)

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Nindzja Timijs un nozagtie smiekli


300x0_timijs_vaksHenrika Tamma bērnu grāmata “Nindzja Timijs un nozagtie smiekli” jau vairākas nedēļas dzīvojas pa grāmatnīcu pirktāko grāmatu topu augšgaliem, tāpēc pieļauju, ka par Timiju dzirdējis gandrīz katrs, kuram mājās ir mazāki vai lielāki bērni, kas lasa grāmatas. 

Grāmatas galvenais varonis ir šķietami parasts kaķēns Timijs, kurš kopā ar savu labāko draugu ūdeļpuiku Simonu izgudro dažādas lietas, kuras vēlāk pārdod, lai nodrošinātu sev iztiku. Kādu dienu, nesot savu jaunāko izgudrojumu pircējam, draugus apzog Gribļu brālēni, tādējādi radot Timijā un viņa draugos vēlmi apkarot noziedzību. Tiek izveidota nindzju komanda, kas naktīs patrulē, lai atklātu, kāpēc tiek zagti izgudrojumi, kā arī to, kas un kāpēc zog bērnu smieklus. Protams, kā jau vairumā grāmatu, arī šajā netrūkst piedzīvojumu un mīlestības.

Foto: Ilustrācija no grāmatas.

Foto: Ilustrācija no grāmatas.

Pirmais, kas mani šajā grāmatā piesaistīja, protams, bija ilustrācijas, kurās varētu ilgi lūkoties, apbrīnojot smalkās detaļas un meistarīgo izpildījumu. Tamms strādājis arī pie Šreka un Nārnijas filmām, kas ir jūtams grāmatas ilustrācijās, jo galvenie varoņi līdzinās Šreka filmu varoņiem, bet pilsētas vide savā iespaidīgumā daudz neatpaliek no Nārnijas pasaules. Autoram gan neko nevar pārmest, jo katram māksliniekam taču ir savs rokraksts, turklāt katra ilustrācija ir kā maza, skaista glezniņa, tāpēc sūdzēties par vizuālo saturu būtu grēks.

Teksta saturs gan nav tik spēcīgs kā ilustrācijas, jo stāsts neko īpaši jaunu nepiedāvā – ir galvenais varonis ar augstām morāles normām, talantīgs izgudrotājs, pāris ne pārāk inteliģenti draugi, viens izskatīgs draugs, noslēpumaina skaistule, kā arī ļaundaris, kura ļaunumam nav tāda īsti pārliecinoša pamatojuma. Īsti arī nesapratu, kāpēc ļaundaris tik ļoti vēlas iegūt sev dvēseli, jo kāds labums sliktajam džekam no dvēseles?! Man nedaudz pietrūka arī humora, jo, manuprāt, katra kārtīga bērnu grāmata pelnījusi pamatīgu humora devu. (Šajā jomā Tamms varētu pamācīties no latviešu rakstnieka Māra Putniņa, kurš ne tikai spēj sasmīdināt visu vecumu lasītājus, bet arī prot radīt ļoti oriģinālus grāmatu varoņus.)

Grāmatas vēstījums ir pozitīvs, kā arī galvenie stāsta varoņi ir patīkami un harizmātiski, tomēr, kā jau minēju, būtu vēlējies, lai Tamma ideja būtu daudz oriģinālāka. Ja neskatās uz oriģinalitātes trūkumu, tad jāatzīst, ka Tamma grāmata nostrādāta izcili – sākot ar ilustrācijām un beidzot ar lielisko tehnisko izpildījumu. Noteikti vēlēšos izlasīt arī nākamo šīs sērijas grāmatu, kuras ilustrācijas, starp citu, jau var apskatīt autora mājaslapā. (Un tās ir patiešām elpu aizraujošas.)

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

No zviedru valodas tulkojusi Rute Lediņa; Izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”.