Grāmatas

Kurš nogalināja Kurtu Kobeinu?


Foto: grāmatas vāks

Foto: grāmatas vāks

“Grāmata, kas liks jums ienīst Kortniju Lovu.” Tā īsumā varētu raksturot Iana Halperina un Maksa Volesa grāmatu Love & Death: the Murder of Kurt Cobain, kas tapusi, sadarbojoties ar Kobeina atraitnes Kortnijas Lovas nolīgto izmeklētāju Tomu Grantu. 

Grāmatas nosaukumu latviski var tulkot divos variantos: “Mīla un Nāve: Kurta Kobeina slepkavība” un “Lova un Nāve: Kurta Kobeina slepkavība”. Manuprāt, otrais variants labāk atbilst grāmatas saturam, jo Kobeina atraitne Kortnija Lova spēlē centrālo lomu visās sazvērestības teorijās par mīklainajiem kulta grupas Nirvana līdera nāves apstākļiem. Daudzu gadu laikā Kortnijai bijušas neskaitāmas iespējas izkliedēt šaubu ēnas, kas apvij šo lietu, tomēr viņa šīs iespējas nav izmantojusi, pastiprinot aizdomas par to, ka Kobeina pašnāvība patiesībā bijusi slepkavība. Arī šīs grāmatas tapšanas procesā Kortnijai tika piedāvāta iespēja pastāstīt savu stāsta pusi, tomēr viņa šo iespēju neizmantoja, tāpēc Halperins un Voless iesaka šo grāmatu lasīt komplektā ar Čārlza R. Krosa grāmatu Heavier Than Heaven (“Smagāks par debesīm” – tulkojumu latviešu valodā 2012. gadā izdeva apgāds “Mansards”), kurā savu notikumu versiju izklāstījuši cilvēki, kas atteicās runāt ar abiem žurnālistiem.

“What good are we as human beings if we’re so afraid that we allow people to get away with murder?” Šādu jautājumu Toms Grants vēstulē uzdeva Kurta Kobeina advokātei Rozmarijai Kerolai, kura apgalvoja, ka Kobeins vēlējās šķirties no Kortnijas un sastādīt testamentu, kurā nebūtu iekļauta viņa sieva. Kortnijai bija motīvs, turklāt vesels lērums faktu padara Kurta pašnāvības lietu aizdomīgu: niecīgais pirkstu nospiedumu daudzums uz ieroča; mēģinājums izdarīt pašnāvību Romā, sadzeroties Kortnijas zāles; neatbildētais jautājums “kurš mēģināja izmantot Kurta kredītkarti pēc viņa nāves?”; Kortnijas mēģinājumi atdarināt Kurta rokrakstu; izmeklēšanas dokumentu un fotogrāfiju nepieejamība; paviršā un absolūti neprofesionālā policijas darbība; neskaitāmās reizes, kad Kortnija tika pieķerta melos; ārkārtīgi augstā heroīna koncentrācija Kurta asinīs, kā arī fakts, ka Kurta autopsiju veica tuvs Kortnijas draugs. Turklāt visu vēl dramatiskāku padara fakts, ka Kortnijas Lovas miesīgais tēvs tic, ka Kurts neizdarīja pašnāvību, un uzskata, ka viņa meitai ir cieša saistība ar Kurta slepkavību.

Foto: Grupa Nirvana pilnā sastāvā. Foto, kas pēc Kurta nāves vairs nešķita tik muļķīgs.

Foto: Grupa Nirvana pilnā sastāvā. Foto, kas pēc Kurta nāves vairs nešķita tik muļķīgs.

Atbildi uz jautājumu “kurš nogalināja Kurtu Kobeinu?” grāmatā diemžēl neatradīsiet, bet fakti, kas šajā pētnieciskās žurnālistikas darbā ir daudz un nav izpušķoti, runā paši par sevi, tāpēc lasītājs pats var izvēlēties, kam ticēt. Halperina un Volesa veikums Kortniju Lovu neparāda tajā labākajā gaismā, tāpēc es sev uzdevu jautājumu: “Ja jau Kortnija Lova nav līdzvainīga sava vīra nāvē, tad kāpēc viņa nav savu nevainību pierādījusi, jo to izdarīt taču ir gaužām vienkārši?” Protams, sazvērestības teoriju piekritēji teiks, ka atbilde uz šo jautājumu ir tāda, ka viņa nav to darījusi, jo patiešām ir izplānojusi slepkavību, kas izskatās pēc pašnāvības. Tomēr Kortnija vienmēr bijusi slavena ar savu vēlmi būt uzmanības centrā – ne velti viņa teikusi, ka visa publicitāte ir laba publicitāte, tāpēc, iespējams, viņa nemaz nevēlas, lai šīs sazvērestības teorijas beidzas, jo tās uztur mediju interesi par viņu. Pagājušā gadā Kortnija pat apgalvoja, ka atradusi pazudušo Malaizijas lidmašīnu – šis nesenais notikums, manuprāt, pierāda, cik šī būtne ir haotiska un absurda savos izteikumos.

Foto: Oficiālais policijas foto no pašnāvības/slepkavības (?) vietas.

Foto: Oficiālais policijas foto no pašnāvības/slepkavības (?) vietas.

Protams, daudzi cilvēki iegūtu sirdsmieru, ja tiktu veikta lietas atkārtota izskatīšana, bet ir maz ticams, ka tā notiks, turklāt kopš Kurta Kobeina nāves ir pagājis jau vairāk nekā 21 gads un laika zobs nav žēlojis ne liecinieku dzīvības, ne lietiskos pierādījumus.

Lasot šo grāmatu, daudz klausījos Nirvana un Hole (grupa, kuras līdere bija Kortnija Lova) mūziku un domāju, cik ģeniāls un vērā ņemams ir šo abu cilvēku ieguldījums alternatīvās mūzikas attīstībā. Tomēr, ja ņem vērā mūziķu privāto dzīvi, patiesas simpātijas spēju izjust tikai pret Kurtu, bet Kortnija diemžēl raisa pat zināmu riebumu.

Love & Death: The murder of Kurt Cobain, manuprāt, ir lielisks pētnieciskās žurnālistikas darbs, kurā informācijas avoti ir ticami, bet faktu pasniegšanas maniere ir intriģējoša un ļauj izvēlēties, kam ticēt, bet ko uzskatīt par Kortnijai Lovai nelabvēlīgu apstākļu sakritību.

Noslēgumā citāts:

“Unfortunately, it’s not really very difficult to get away with murder, particularly when the death involves a junkie.”

Iesaku noskatīties arī Bendžamina Steitlera režisēto dokumentālo filmu Soaked In Bleach (2015), kurā rekonstruēti Halperina un Volesa grāmatā aprakstītie notikumi, kā arī iekļauti fragmenti no skandalozajiem izmeklētāja Granta sarunu ierakstiem.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Doriana Greja ģīmetne


oskars_vailds_-_doriana_greja_gimetneNo savas bērnības vislabāk atceros Hansa Kristiana Andersena un Brāļu Grimmu pasakas, tomēr ļoti būtiska loma manas dzīves pirmajos gados bija arī Oskara Vailda saturiski nopietnajām un nedaudz drūmajām pasakām, kuras uz mani atstāja tik neizdzēšamu iespaidu, ka man joprojām šī britu rakstnieka darbi šķiet piesātināti ar nedaudz grēcīgu maģiju. Un grēcīgums ir atslēgas vārds, ja runa ir par viņa slavenāko darbu “Doriana Greja ģīmetne”.

1890. gadā žurnālā Lippincott’s Magazine pirmoreiz tika publicēts romāns “Doriana Greja ģīmetne’ (sastāvēja no 13 nodaļām), kas 1891. gadā tika publicēts arī grāmatas formātā (sastāvēja no 20 nodaļām, jo Vailds romānu papildināja ar jaunām nodaļām). Tiek uzskatīts, ka Doriana Greja prototips ir pats Oskars Vailds, mākslinieka Bazila Halvarda prototips ir gleznotājs Frenks Mailzs, kuru Vailds satika studiju gados Oksfordā, bet Lorda Henrija Votona prototips ir dzīves baudītājs Lords Ronalds Govers. 125 gadu laikā šī darba ietekme ir tikai augusi – romāns tulkots vairākos desmitos valodu, piedzīvojis daudzas ekranizācijas, iedvesmojis māksliniekus, ticis daudz apspriests, slavēts un kritizēts, kā arī ierakstījis Oskara Vailda vārdu literatūras zvaigznājā ar īpaši trekniem zelta burtiem.

Romāna galvenais varonis ir jauneklis Dorians Grejs, kurš, aplūkojot mākslinieka Bazila Halvarda gleznoto gleznu, vēlas, lai viņš pats nekad nenovecotu, bet laika zobs skartu tikai viņa ģīmetni. Lai šī vēlēšanās piepildītos, nav nepieciešama ne burvestība, ne maģiski rituāli pusnaktī – jaunā narcisa vēlme piepildās tajā pat brīdī, kad tā tiek izteikta skaļi. Glezna kļūst par Doriana dvēseles spoguli un atspoguļo sevī gadu un grēku uzkrauto nastu, bet Dorians, spītējot gadiem, kas iet, paliek jauns un skaists. (“Doriana grēki ģīmetnei bija tas pats, kas tārpi miesai” – 129. lpp.) Tomēr laika gaitā puisis, dzīvojot grēcīgu dzīvi, saprot, ka skaistums ir pārvērtēts, bet grēki spiež sirdi arī tad, ja dvēsele ir pārdota nelabajam.

“Doriana Greja ģīmetne” ir pirmais un vienīgais Vailda sarakstītais romāns, tāpēc mani pārņēma divējādas izjūtas – prieks, jo sen nebiju lasījis tik ģeniālu debijas romānu, un skumjas, jo tas tomēr ir vienīgais Vailda romāns. Gandrīz katrā lapaspusē atrodams kāds izrakstīšanas vērts citāts, kas liek domāt, ka Vailds pie šī darba strādājis ar ārkārtīgu rūpību, cenšoties noslīpēt katru teikumu līdz perfekcijai (un tas viņam patiešām ir izdevies).

Foto: Kadrs no režisora Olivera Pārkera veidotās romāna ekranizācijas Dorian Gray (2009).

Foto: Kadrs no režisora Olivera Pārkera veidotās romāna ekranizācijas Dorian Gray (2009).

Lai arī romānu uzskatu par meistardarbu, tajā tomēr bija viena lieta, kas man ne īpaši patika – tas, cik vienkārši Dorians pārdod savu dvēseli. Iespējams, Vailds ar to vēlējies pierādīt, cik skaļi izteiktiem vārdiem ir liels spēks, tomēr mani īsti nepārliecināja, ka dvēseles pārdošana ir tik nekomplicēts un vienlaicīgi diezgan nejaušs process.  Ja viss patiešām ir tik vienkārši, tad mūsdienās meitenes un puiši, pateicoties neapdomīgi izteiktiem vārdiem, ir pārdevuši savas dvēseles par lielākiem dibeniem, izteiktu vēdera muskulatūru, lielākām lūpām, garām skropstām un daudz ko citu, kas mūsdienās tik ļoti tiek apbrīnots.

Gluži kā Dorians Grejs, kurš iemantoja mūžīgo jaunību, arī šis romāns ieguvis ilgdzīvotāja statusu, jo arī mūsdienās, 125 gadus pēc romāna publicēšanas, tajā apspriestie temati joprojām ir aktuāli. Arī 21. gadsimtā bieži vien cilvēki labprātāk izvēlas rūpīgi izkopt savu ārieni un gatavi spert izmisuma pilnus soļus, lai tikai saglabātu jaunību, bet garīgo vērtību izkopšanu atstāj novārtā. Un jāatzīst, ka mēs daiļiem cilvēkiem grēkus piedodam daudz vieglāk, jo klusībā mēs visi taču apbrīnojam skaistumu un vēlamies būt daļa no tā.

Noslēgumā daži citāti no romāna:

“Kad mēs paši sevi apvainojam, mēs jūtam, ka nevienam citam nav vairs tiesības to darīt. Piedošanu mums dod nevis mācītājs, bet pats nožēlošanas akts.” – 106. lpp.

“Neviens savu ideālu nesastop divreiz. Un nav daudzi, kas to sastop kaut reizi.” – 126. lpp.

“Varbūt cilvēks nekad nešķiet tik brīvs kā tieši tad, kad viņam jāspēlē kāda loma.” – 190. lpp.

“Īstenība ir haoss, bet iedomās aizvien ir kaut kas nežēlīgi loģisks” – 216. lpp.

“Labāk ir nezināt. Zināšana būtu liktenīga. Tieši nezināšana ir vilinoša. Viegls miglājs spēj visu pārvērst burvībā.” – 222. lpp.

“Ja cilvēks skatās uz dzīvi kā mākslinieks, tad viņa prāts ir viņa sirdī.” – 231. lpp.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Izdevējs: Izdevniecība Liesma (1976. gads); Tulkojis: Jānis Ezeriņš.

Vils Greisons, Vils Greisons


9200000003760743Vai esi kādreiz domājis par to, cik dīvaini un reizē aizraujoši būtu satikt cilvēku, kuram ir tieši tāds pats vārds un uzvārds kā tev? Šo tēmu savā romānā Will Grayson, Will Grayson apspēlējuši rakstnieki Deivids Levitāns un Džons Grīns. 

Ideja par šādu grāmatu radās Deividam Levitānam, jo vienu no rakstnieka labākajiem draugiem sauc Deivids Leventāls – uzvārdi abiem nav vienādi, tomēr pietiekami līdzīgi, lai spētu radīt dažādus pārpratumus. Laikos, kad rakstnieks un Leventāls studēja Brauna Universitātē, vienādie vārdi un līdzīgie uzvārdi garantēja biežu otram paredzēto sūtījumu saņemšanu, kā arī uzslavas par panākumiem, kurus patiesībā guvis otrs Deivids.

Džona Grīna radītais Vils Greisons saimnieko nepāra skaitļu nodaļās un viņš ir vidusmēra puisis, kurš īsti nezina, ko no dzīves vēlas, turklāt viņa labākais draugs ir skolas bagātākais, milzīgākais un gejiskākais puisis Tainijs Kūpers, kurš atgādina Hagrida, Džūdijas Gārlendas, Teilores Sviftas un Ellas Vudas (filmas “Gudrā blondīne” galvenā varone) krustojumu. Tainijs Kūpers ir, manuprāt, literatūras vēsturē kaitinošākais varonis, tāpēc mani sarūgtināja tas, ka Grīns un Levitāns atvēlējuši šim labsirdīgajam, bet muļķīgajam milzim tik būtisku lomu šajā darbā.

Foto: no kreisās – Deivids Levitāns un Džons Grīns

Foto: no kreisās – Deivids Levitāns un Džons Grīns

Deivida Levitāna radītais Vils Greisons saimnieko pāra skaitļu nodaļās un viņš ir depresīvs jaunietis, kura dzīvē nav pārāk daudz prieka, ja neskaita ikdienišķo sarakstīšanos internetā ar kādu mistisku puisi vārdā Īzaks. Vila dzīve ir nonākusi posmā, kad depresija ir pārvarēta, bet laime vēl nav sākusies – ir tikai savāds tukšums, neziņa un ārsta izrakstīto medikamentu notrulinātas emocijas.

Abi šie varoņi dzīvo savas šķietami garlaicīgās un pelēcīgās dzīves, kad viņi pavisam nejauši tiekas kādā Čikāgas intīmpreču veikalā – pirmais Vils tur ieradies, lai nosistu laiku, kamēr viņa draugi apmeklē kādu koncertu, bet otrs Vils tur ieradies, lai satiktu savu internetā iepazīto draugu. Tā sākas piedzīvojums, kura centrā ir Tainijs Kūpers un viņa lielais, gejiskais mūzikls.

Grāmatu iegādājos tāpēc, ka uz tās bija Džona Grīna vārds, bet biju patīkami pārsteigts par Deivida Levitāna nodaļām, jo tieši viņa rakstītais uzrunāja – viņa nodaļās bija iekļautas reālas jauniešu problēmas, turklāt Levitāna rakstītajā ir saturisks dziļums un arī nedaudz depresīva noskaņa, kas man simpatizēja. Arī Grīna radītais Vils, manuprāt, ir ļoti veiksmīgs literārais tēls, tomēr es laikam nespēšu piedot rakstniekam to, ka viņš radījis Tainiju Kūperu. Saprotu, ka Tainijs ir šī romāna līme, tomēr viņa loma šajā stāstā ir pārspīlēta – viņš ir kā pārlieku liels cukura daudzums ļoti labā tējā, kas padara dzērienu nebaudāmu un nedaudz šķebinošu.

Grāmatas valoda ir diezgan vienkārša, turklāt notikumi rit raiti, tāpēc Will Grayson, Will Grayson lasīšana būs piemērota arī tiem, kuru angļu valodas prasmes nav tajā labākajā līmenī.

VĒRTĒJUMS: 6/10

Stāsts par romantisko patmīli


horizon54f7156bcbccdAmerikāņu rakstnieks Frensiss Skots Ficdžeralds tikai ar vienu savu darbu (“Lielisko Getsbiju”) nokļuva manu visu laiku mīļāko rakstnieku sarakstā, tāpēc ar zināmām bažām un cerībām ķēros klāt viņa debijas romānam “Šaipus paradīzes”. (2012. gadā šī romāna tulkojumu latviešu valodā, kura autore ir Dagnija Dreika, izdeva apgāds “Daugava”.) 

Romāna darbība norisinās 20. gadsimta sākumā – Amerika, tāpat kā visa pasaule, ir pārmaiņu priekšā un pa šo pārmaiņu straumi peld arī turīgas ģimenes atvase Emorijs Bleins. Jau kopš pusaudža vecuma Emorija dzīvē ļoti būtisku lomu ieņem sievietes, bet ar nevienu no viņām puisis nav spējīgs nodibināt ilgstošas attiecības, jo pats īsti nezina, ko vēlas saņemt no attiecībām un dzīves. Romāna galvenais varonis ir tik ļoti pārņemts ar faktu, ka ir izskatīgs un izglītots puisis no turīgas ģimenes, ka viņš pārāk neiespringst uz sevis pilnveidošanu, kā arī veselīga paškritika viņam ir svešs jēdziens. Tieši tāpēc vairumam “Šaipus paradīzes” lasītāju Emorijs diez vai šķitīs tas simpātiskākais tēls literatūras vēsturē. Kaut gan viņam piemīt rakstura īpašības, kuras ir katram cilvēkam – jāatzīst gan, ka vairumam ne tik lielā koncentrācijā kā Emorijam.

Jāatzīst, ka šajā romānā nācās vilties, jo stāsts nekur neved – Emorijs mētājas no vienas meitenes pie nākamās, turklāt viņa jūtas vienmēr tiek ietērptas skaistos vārdos, bet ne darbos, kas liek apšaubīt viņa jūtas pat pret tām daiļajām būtnēm, kuras viņš sakās mīlam. Arī viņa nākotnes plāni profesionālajā jomā ir miglā tīti un atliek vienīgi zīlēt kafijas biezumos to, kas tad no šī jaunieša varētu izveidoties, jo arī dažādiem darbiem un nākotnes plāniem vienā mirklī viņš dedzīgi pieķeras, bet jau nākamajā runā par tiem vēsi un pat ar zināmu nicinājumu.

Ficdžeralds šajā romānā spēlējas ar stāsta pasniegšanas formu – pamatā tas ir prozas darbs, bet stāstījumu bagātina daudzas dzejas rindas, bet, kad Emorijs satiek Rozalindu, stāstījums iegūst lugas formātu. Šāds risinājums, protams, ir ļoti īpatnējs, bet diez vai lasītājiem tīkamākais. Turklāt romānā no viena ceļa uz citu mētājas ne tikai Emorijs, bet arī pats Ficdžeralds, jo, lasot “Šaipus paradīzes”, man brīžiem šķita, ka autors rakstīšanas procesā nav zinājis, kādu darbu vēlas radīt. Jūtama romānā minēto autoru, kuru vārdi ļoti bagātīgi izraibina gan stāstījumu, gan zemteksta piezīmes, ietekme uz Ficdžeraldu, kas stāstījumam nenāk par labu, jo padara šo darbu saraustītu un beigās tas atgādina zupu, kurai pievienots par daudz garšvielu no dažādām paciņām.

Foto: F. S. Ficdžeralds ar meitu (1924. gads)

Foto: F. S. Ficdžeralds ar meitu (1924. gads)

Romānā spilgti atainota Amerika un tās sabiedrība 20. gadsimta sākumā, tāpēc šajā darbā vietām iepītas arī dažādas politiskās tēmas, bez kurām nevar iztikt, ja tiek rakstīts par tā laika Ameriku. Pārsteidzoši, ka daudzas romānā minētās tēmas un paustās atziņas ir aktuālas arī mūsdienās, kas apliecina Ficdžeralda darbu spilgtāko īpašību – bezlaicību. Tieši tāpēc droši var teikt, ka “Šaipus paradīzei” galvenā atziņa varētu būt šāda: “Laiki mainās, bet cilvēki ne!”

Ficdžeralda valoda ir brīnišķīga – viņš raksta patiešām baudāmus tekstus, kas ir meistarīgi savīti, turklāt viņš spēj uztvert tās lietas, kuras ir aktuālas visos laikos, kā arī viņa rakstīto caurstrāvo bagātīgas zināšanas par literatūru, tomēr šoreiz forma spēcīgi nomāc saturu, tāpēc diemžēl jāsaka, ka mani šis darbs neuzrunāja.

Noslēgumā daži spilgtākie citāti no romāna:

“Neiejaukšanās politikā ir apmēram tas pats kas lutināt bērnu, nemitīgi apgalvojot, ka beigās ar viņu tik un tā viss būs kārtībā.” 

“Laikam katra liela laime ir mazliet skumja.”

“Mūsu dienās neviens nespēj paciest skaļu slavu. Tā ir drošākais ceļš uz aizmirstību. Cilvēkiem apnīk nemitīgi klausīties, kā piemin vienu un to pašu vārdu.”

“Viņi uzskata, ka neskolotiem ļautiņiem nav daudz jāmaksā par darbu, bet nesaprot, ka tad, ja šie strādnieki nesaņems pieklājīgu algu, arī viņu bērni paliks nemācīti, un tā mēs riņķosim pa apli vien.”

VĒRTĒJUMS: 5,5/10

Ietaupām kopā ar Džeimiju


300x0_ietaupam_kopa_ar_dzeimiju_978-9934-0-4754-1Brits Džeimijs Olivers ir viens no pasaulē populārākajiem pavāriem – viņš vada kulinārijas raidījumus televīzijā, raksta pavārgrāmatas, kā arī darbojas dažādos fondos, lai izglītotu sabiedrību par veselīgu uzturu un mācītu to, kā pagatavot gardas un pilnvērtīgas maltītes taupības režīmā. Pavisam nesen Džeimija jaunāko pavārgrāmatu “Ietaupām kopā ar Džeimiju” izdeva izdevniecība Zvaigzne ABC, lai arī latvieši varētu savās virtuvēs izmēģināt jaunākās Džeimija receptes. 

“Jau gadiem ilgi es stāstu cilvēkiem, ka, paskatoties atpakaļ vēsturē, mēs redzam, ka pasaulē vislabāko ēdienu receptes nāk no sabiedrības slāņiem, kas atradušies grūtos finansiālos apstākļos, bet ar vienu nosacījumu: jums jāprot gatavot! Ja jūs to neprotat un jums nav naudas, tad sākas problēmas. Tādēļ šīs grāmatas mērķis ir ļoti skaidrs – tā jums iemācīs ēst labi un iepirkties gudri, gatavot atjautīgi, tērēt mazāk.” Šāds teksts lasāms pavārgrāmatas sākumā, tomēr jāņem vērā, ka tālāk tekstā atrodams arī šāds citāts: “runa ir nevis par lētu, bet gan par gudru iepirkšanos”. Džeimijs uzsver, ka Apvienotajā Karalistē katra ģimene gada laikā izmet pārtiku vidēji 680 sterliņu mārciņu vērtībā. Iespaidīgi, vai ne?! Pieļauju, ka Latvijā šie skaitļi nav tik iespaidīgi, bet tas nemaina faktu, ka pārtikas daudzums, ko izmetam atkritumos gada laikā, ir iespaidīgs un ne tikai naudas izteiksmē, jo izmesta pārtika nozīmē arī izniekotus dabas resursus.

Šajā grāmatā Džeimijs sniedz padomus par to, kam obligāti būtu jābūt saldētavā, ledusskapī un pieliekamajā, lai pamatlietas ēdienu pagatavošanai vienmēr būtu pieejamas. Daudziem noteikti noderīgs šķitīs atvērums “Iepērcies atjautīgi”, kurā atrodams arī padoms “Neiepērcieties, kad esat izsalkuši!”, kuru izmantoju praksē jau vairākus gadus – un, ticiet man, tas patiešām ļauj ietaupīt. Pavārgrāmatā atrodamas arī tādas noderīgas sadaļas kā “Iepazīsti savu… dārzeņu tirgotāju”, “Vai esat jebkad… atvēruši vīna pudeli, bet neesat to izdzēruši?”, “Vistas sadalīšana gabalos”, “Iepazīsti savu… miesnieku”, “Dodies sameklēt… noslēpumainos steikus”, “Vai esat jebkad… izmetuši laukā cepeša taukus?”, “Vai esat jebkad… izmetuši laukā pāri palikušus dārzeņu gabaliņus?”, “Saziedējusi maize ir lieliska” u.c. Grāmatā atrodamas arī 120 dažādas receptes, kuru izmaksas lielākoties ietilpst kategorijā “10€ un vairāk”, kā arī jāpiemin, ka “Ietaupām kopā ar Džeimiju” grāmatā minēto ēdienu pagatavošana ir diezgan laikietilpīga. Ja patīk garšīgi paēst un darbs virtuvē nebaida, tad šī pavārgrāmata būs lielisks mājas bibliotēkas papildinājums, kas ienesīs gardas un svaigas vēsmas ēdienkartē.

Foto: Paelja ar vistu un chorizo desu manā izpildījumā

Foto: Paelja ar vistu un chorizo desu manā izpildījumā

Jāatzīst, ka iepriekšējās Džeimija pavārgrāmatas, kas izdotas latviski (“30 minūtes virtuvē” un “15 minūtes virtuvē”), man patīk labāk – galvenokārt tāpēc, ka ēdienu receptes tajās ir vienkāršākas un to pagatavošana nav laikietilpīga. Nedaudz lika vilties arī grāmatas nosaukums, jo tas tikai daļēji atbilst tās saturam – pavārgrāmatas lietotāji tiek mācīti taupīt pārtikas produktus, bet, izmantojot pavārgrāmatā iekļautās receptes, finansiālos līdzekļus diez vai izdosies ietaupīt, jo vairumu recepšu grūti nosaukt par ikdienišķām.

Runājot par pozitīvo, varu teikt, ka šajā pavārgrāmatā atrodami lieliski padomi, kā ēdienu gatavošanā izmantot pārtikas pārpalikumus, lai nenāktos izmest ēdienu, turklāt grāmatas vizuālais noformējums ir bauda acīm. Skatoties uz ēdienu fotogrāfijām, ļoti ātri var atrast iedvesmu gardām improvizācijām virtuvē, kas, manuprāt, ir lielisks Džeimija un fotogrāfa Deivida Loftusa sasniegums, jo radošās enerģijas barošana reizēm ir svarīgāka par miesas barošanu.

Tiem, kas skaita kaloriju, tauku, ogļhidrātu un cukura daudzumu ēdienā, noteikti patiks grāmatas beigu daļā iekļautā sadaļa, kurā šie dati uzrādīti katrai receptei.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Meļi, kurus iemīlēt


5bb5d094254d97a956200253d518c480Literatūras mīļotāju portāls Goodreads E. Lokhārtas darbu “Mēs bijām Meļi” atzina par labāko 2014. gada jauniešu romānu, bet šā gada pavasarī, pateicoties izdevniecībai BaibaBooks, šis daudz aprunātais darbs nonāca arī pie lasītājiem Latvijā. Kas tad ir šie Meļi un kāpēc par viņiem literatūras pasaulē tiek runāts tik daudz? 

Romāna galvenā varone ir Keidensa – viena no četriem Meļiem, viņa ir arī vecākā Sinklēru impērijas īpašnieka mazmeita, tāpēc arī viena no galvenajām pretendentēm uz milzīgo mantojumu. Keidensas dzīves piecpadsmitajā vasarā, kas tika pavadīta uz vectēva privātās salas, kura atrodas netālu no Masačūsetsas, notika negadījums, kas meiteni traumēja tik ļoti, ka atmiņas par to laiku ir miglā tītas, bet pašas būtiskākās pagātnes ainas izdzisušas pilnībā. Kas notika tajā šķietami bezbēdīgajā vasarā, kas tika aizvadīta uz salas kopā ar viņas mīļajiem Meļiem, kuri pēc tās vasaras notikumiem pat pārtrauca sazināties ar Keidensu?

Šī grāmata manu paziņu un literatūras blogeru vidū jau bija paspējusi izpelnīties grāmata-kuras-beigas-satriec-kā-zibens-no-skaidrām-debesīm slavu, kad tās lasīšanai klāt ķēros arī es. Atzīšos, ka sākumā grāmatas valoda man šķita ūdeņaina, bet varoņi plakani kā kartona figūras, tāpēc šī nebija mīlestība no pirmajām lappusēm, patiesībā biju jau izlasījis pusi no romāna, kad man tas sāka iepatikties. Nenoteiktība un neskaidrība, kas valda pirmajā romāna pusē ir tikpat kaitinoša, cik nepieciešama, lai radītu to īpašo atmosfēru, kas šajā stāstā valda un sagatavo lasītāju stāsta nobeigumam, kas mani, tāpat kā vairumu “Mēs bijām Meļi” lasītāju, satrieca tā, ka vēl ilgi bija jūtama šī zibens spēriena radītā deguma smaka. Protams, es būtu juties varen attapīgs, ja būtu uzminējis romāna atrisinājumu, bet tā nenotika un neviens no manā prātā izspēlētajiem iespējamiem atrisinājumiem nebija pareizs. Un labi, ka tā, jo man netika laupīts pārsteiguma moments.

Foto no grāmatas

Foto no grāmatas

Nav gan tā, ka notikumus šajā romāna nav iespējams paredzēt, jo gandrīz katram jau sākumā ir skaidrs, ka šis spožais, ievaskotais importa ābols, ko sauc par Sinklēru ģimeni, ir ar sapuvušu serdi un tikai tā ārējais veidols ir skaists. Keidensa šo piķa melno tumsu iznes uz āru, radot patiešām valdzinošu un intriģējošu stāstījumu, kurš no bezrūpīga pārtop nedaudz gotiskā, atstājot neaizmirstamu pēcgaršu. Romāna stāstījums atgādina lūrēšanu pa atslēgas caurumu, jo tas, ko lasītājs redz, ir stipri ierobežots, bet tad durvis paveras un acis apžilbst no plašuma, kas atklājas skatienam.

Pirmā doma, kas caurstrāvoja manu prātu, kad biju beidzis lasīt “Mēs bijām Meļi”, bija: “Šo grāmatu neteikti vajag ekranizēt, jo laba režisora rokās šis romāns varētu kļūt par filmu, par kuru cilvēki runātu vēl ļoti ilgi.” Šis pat varētu būt viens no tiem retajiem gadījumiem, kad romāna ekranizācija pārspēj pašu grāmatu.

Romāns latviešu valodā izdots īstajā laikā, jo piestāv lasīšanai karstās vasaras dienās, guļot pludmalē, turklāt grāmatas glancētie vāki ir ideāli piemēroti aktīvai lasīšanai pie dabas krūts.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 (Ja vajadzētu vērtēt tikai grāmatas noslēgumu, tad to vērtētu kā ideālu.)

Kā kļūt par YouTube sensāciju?


work-in-progress-9781925184402_hrVidStatsX šī gada 30. maijā publicētā informācija liecina, ka 22 gadus vecais amerikānis Konors Franta (Connor Franta) ir pasaulē 5. populārākais YouTube vlogeris. Viņa YouTube kanālu abonējuši vairāk nekā 4,5 miljoni interneta lietotāju visā pasaulē, padarot viņu par pasaules mēroga interneta sensāciju. 

Šā gada aprīlī pie lasītājiem nonāca Konora biogrāfija A Work in Progress – tā ir pirmā Konora sarakstītā grāmata, kas pavisam īsā laika posmā kļuvusi par The New York Times bestselleri. Varētu šķist, ka šī puiša dzīve ir pasaka – veiksmīga vlogera karjera, popularitāte, iespaidīgi ienākumi, dažādi ceļojumi, veiksmīga debija literatūrā, bet ne viss ir tik rožaini kā sākotnēji šķiet, jo naudas daudzums un popularitāte nevienu nespēj paglābt no problēmām, ar kurām tik bieži nākas saskarties daudziem pusaudžiem un jauniešiem. Galu galā mēs visi taču esam tikai cilvēki.

Turot rokās šo grāmatu pirmo reizi, nespēju vien beigt apbrīnot tās izskatu – manuprāt, vizuālā noformējuma ziņā šis darbs ir absolūts laba dizaina paraugs, turklāt gandrīz visas grāmatā iekļautās fotogrāfijas ir paša Konora uzņemtas. Jāatzīst gan, ka, pateicoties dabīgi baltajiem grāmatas vākiem un sniegbaltajām lappusēm, šī ir vienlaicīgi gan ļoti eleganta, gan arī aktīvai lasīšanai ļoti nepiemērota grāmata, tomēr, redzot vizuāli skaistu grāmatu, ir nepieklājīgi sūkstīties par tās nepraktiskumu.

Foto: Konors Franta

Foto: Konors Franta

Lasot ļoti jaunu autoru darbus, pastāv pamatotas bažas par to, ka grāmatā paustās domas varētu būt nenobriedušas un nedaudz bērnišķīgas – tā tas ir šajā gadījumā, tomēr zināma pievilcība tajā visā ir, jo katrs no mums ir bijis (vai vēl tikai būs) pusaudzis un pavisam svaiga kaluma jaunietis, kura dzīves filozofija pilna ar naivām domām, idejām un pasaules redzējumu. Šī grāmata ir stāsts par ceļu uz sevis pieņemšanu – daudzajās īsajās nodaļās Konors atklāj dažādas savas dzīves epizodes, kurās viņš nav bijis patiess pret sevi, padarot sevi nelaimīgu, kā arī viņš atklāj, kā atradis ceļu uz sevis pieņemšanu, tādējādi ienesot savā dzīvē laimi, kura tik ilgi bija slēpusies viņā pašā.

Konors šajā grāmatā aizskāris arī dzimumu līdztiesības tematu:

“Girls can be athletic. Guys can have feelings. Girls can be smart. Guys can be creative. And vice versa. Gender is specific only to your reproductive organs (and sometimes not even to those), not your interests, likes, dislikes, goals, and ambitions. Guys need feminine energy as much as girls need masculine energy to get by in the world.”

Foto: neliels ieskats grāmatā

Foto: neliels ieskats grāmatā

Grāmatas autors atklāj, ka šīs nerakstītās normas, kurās jāiekļaujas kā vīriešiem, tā sievietēm, lai izdabātu sabiedrības vēlmēm, viņu smacējušas un profesionālajā jomā bremzējušas ļoti ilgi  – viņš pat baidījies izpaust savas radošās dotības, jo domāja, ka pretējā gadījumā tiks uzskatīts par sievišķīgu. Konora galvenā auditorija ir pusaudži un jaunieši, tāpēc man prieks, ka Konora ietekme uz sabiedrību ir patiešām milzīga, jo šis divdesmit divus gadus vecais vlogeris izmanto savu milzīgo popularitāti, lai vāktu līdzekļus labdarībai, rādītu priekšzīmi jauniešiem, kā arī aicinātu cilvēkus būt patiesiem pret sevi un saviem sapņiem.

Noslēgumā pāris citāti:

“Some things never really change. You can only control your perspective.” 

“But trust me, the judgment says more about the labeler than the labeled.”

A Work in Progress ir diezgan naivs, bet ļoti patiess un sirsnīgs darbs, kura lasīšana pusaudžiem noteikti nāks tikai un vienīgi par labu, jo iedvesmos strādāt pašiem ar sevi, pilnveidot savus talantus, nevis tiekties pēc vērtībām, kuras pjedestālā uzcēlusi sabiedrība un masu mediji.

Šoreiz forma nomāc saturu, bet, iespējams, tas tikai tāpēc, ka grāmatas dizaina autors ir bijis uzdevuma augstumos, kā arī Konors ir talantīgs fotogrāfs.

VĒRTĒJUMS: 7/10