Grāmatas

Gultā ar Džeimsu Dīnu


james.dean.boulevard.of.broken.dreamsMākslinieks Endijs Vorhols par Džeimsu Dīnu ir teicis tā: “Viņš ir mūsu varonis ne tāpēc, ka viņš bija perfekts, bet gan tāpēc, ka viņš perfekti parādīja ievainoto, bet vienlaicīgi skaisto mūsu laiku dvēseli.” Astoņdesmitajos gados Dīns bija kļuvis par vienu no trim Amerikas populārākajiem kultūras cilvēkiem, atpazīstamības ziņā piekāpjoties vien Elvisam Preslijam un Merilinai Monro. 

1994. gadā izdotā Pola Aleksandra grāmata James Dean: Boulevard of Broken Dreams divdesmit divu gadu laikā savu skandalozitāti nav zaudējusi, izpelnoties pretrunīgas atsauksmes un pat atklātu leģendārā aktiera fanu naidu, tāpēc tā vairākkārt piedzīvojusi atkārtotus izdevumus. Rakstnieks dzimis 1955. gadā – gadā, kad traģiskā negadījumā bojā gāja Džeimss Dīns. Tieši tāpēc šajā grāmatā nav atrodamas autora personīgās atmiņas par Dīnu, bet tikai rūpīgi apkopota informācija no laikrakstiem un atmiņu stāsti, kuros dalījušās Dīnam tuvu stāvošas personas, viņu vidū arī Dīna tēvs Vintons Dīns, kurš savas dzīves laikā ar žurnālistiem izvairījās runāt. Daudziem, kas šo darbu nav lasījuši, varētu rasties jautājums: “Kas tad tajā tik skandalozs?” Atbilde ir vienkārša – Aleksandrs daudz runā par Dīna seksuālajām gaitām, pasniedzot baumas par aktiera homoseksualitāti kā pierādītu patiesību.

Par šīs grāmatas pirkšanu un lasīšanu domāju ilgi, jo internetā lasītās atsauksmes nekādu skaidrību neviesa, tikai saduļķoja manas domas vēl vairāk. Daudzi aktiera fani apgalvo, ka Aleksandrs Dīnu nomelnojis, lai mazinātu viņa vērtību sabiedrības acīs, bet netrūkst arī tādu lasītāju, kas apgalvo, ka šī ir labākā biogrāfija par Dīnu. Daļēji varu piekrist abām šīm pusēm, jo grāmatā netrūkst ne absurdu apgalvojumu, ne arī lieliskas, neapgāžamas informācijas. Piemēram, Aleksandrs ir tik ļoti pārņemts ar Dīna seksuālās dzīves iztirzāšanu, ka vairākas intīmās epizodes no aktiera dzīves aprakstījis ārkārtīgi smalki – pieminot pat to, kā Dīns juties un ko domājis seksa laikā. Patīkami pārsteidza smalkie ģimenes attiecību apraksti un hronoloģiski atainotais Dīna ceļš uz panākumiem, kurā autors iekļāvis pat sīkākās Dīna lomas, profesionālo pilnveidošanos, kā arī kritiķu atsauksmes par Dīna darbiem.

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Dīna seksuālā orientācija tikusi apspriesta jau vairākas desmitgades – labs aktiera draugs Lū Brakers, kurš pieminēts arī Aleksandra grāmatā, apgalvo, ka Dīns bija heteroseksuāls, bet daudz lasīts arī par to, ka Dīns, lai dabūtu lomas, bija gatavs gulēt arī ar vīriešiem, kā arī netrūkst tādu, kas apgalvo, ka Dīns bija absolūts homoseksuālis, kurš ar sievietēm tikās tikai tāpēc, ka tā vēlējās kinostudijas reklāmas cilvēki. Lai arī kā būtu bijis, tas nemaina faktu, ka Dīns bija lielisks aktieris, kurš izmainīja ne tikai kino pasauli, bet arī sabiedrību, turklāt, manuprāt, ir muļķīgi iespringt par to, kurš ar kuru gulēja pirms vairākām desmitgadēm.

Grāmatā minēts arī tas, ka Džeimss Dīns izmainīja to, kā cilvēki dzīvo, jo viņa atveidotie varoņi stipri atšķīrās no tolaik populāro aktieru (Hamfrijs Bogarts, Gērijs Kūpers, Džons Veins) atveidotajiem varoņiem, kuri vienmēr bija stipri, neatkarīgi vīrieši, kas vienmēr dabūja, ko vēlējās. Dīns atveidoja piecdesmitajiem gadiem neparastus varoņus, kas lielā mērā līdzinājās viņam pašam, jo tie bija apjukuši, dumpīgi autsaideri, kas par visu visvairāk vēlējās iederēties sabiedrībā, kā arī kāroja izpelnīties ģimenes atzinību. (Pēc Dīna mātes nāves aktieri audzināja viņa mātes māsa ar vīru, bet Dīna tēvam ar jaunieti bija vēsas attiecības, kas kļuva vēl vēsākas, kad Dīns nopietni pievērsās aktiermākslai.)

Video: Dīna pirmais apmaksātais aktiera darbs – epizodiska loma 1950. gada Pepsi reklāmā.

Grāmatā iekļautas arī dažādas fotogrāfijas, kuru kvalitāte varēja būt daudz labāka, turklāt būtu bijis lieliski, ja tās būtu uzdrukātas uz kvalitatīva glancētā papīra, jo esošais tehniskais izpildījums šai grāmatai ir vājš. Ja atmet manas pretenzijas par tehnisko izpildījumu un Aleksandra apmātību ar Dīna seksuālo dzīvi, tad jāsaka, ka grāmata ir lasīšanas vērta, jo tajā ir daudz vērtīgas informācijas, kurā spilgti atainota ne tikai Dīna dzīve, bet arī piecdesmito gadu kino industrija.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam


300x0_psihoanalitpiez_978-9934-0-5429-7Nešaubos, ka daudziem cilvēkiem vismaz reizi mūžā bijusi vēlēšanās ieskatīties tajā, kas notiek aiz psihoanalītiķa kabineta durvīm, jo psihoanalītiķi taču dzird daudz patiesākus un skandalozākus stāstus nekā mācītāji grēksūdžu laikā. Psihoanalītiķis Stīvens Gross savā grāmatā “Psihoanalītiķa piezīmes. Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam” ļauj ne tikai ielūkoties savā kabinetā pa atslēgas caurumu, bet arī ļauj saprast, kāpēc mēs tik bieži jūtamies nelaimīgi un apmaldījušies savās dzīvēs. 

Tos lasītājus, kas alkst pēc bezgaumīgas netīrās veļas mazgāšanas dzeltenās preses gaumē, uzreiz jāapbēdina, jo Gross pret saviem pacientiem ne mirkli nezaudē cieņu, kā arī viņa rakstītie teksti ir emocionāli ļoti dziļi. Gross raksta: “Lai sargātu pacientu anonimitāti, vienlaikus nesagrozot mūsu kopīgā darba saturu, es mainīju vārdus un visas īpašās pazīmes, kas varētu kalpot personas identifikācijai.” Grāmatas teksti ir saskaņoti ar Grosa pacientiem un viņi piekrituši stāstu publicēšanai, jo vēlējušies, lai viņu gūtā pieredze palīdzētu citiem cilvēkiem, kas saskārušies ar līdzīgām problēmām.

Šajā plānajā grāmatā iekļauts 31 īsais stāsts – daži no tiem ir šķietami ikdienišķi, bet vairums no tiem ir traģikomiski, vienkārši komiski, smeldzīgi, nostalģiski, skumīgi, dziļi un ar ļoti lielu dzīves patiesības devu. Daudzu Grosa pacientu problēmu saknes meklējamas viņu bērnībā, bet lielākā daļa stāstos minēto cilvēku savu skumju un nelaimju cēloni atraduši, kāds pārsteigums, paši sevī. Gandrīz visu stāstu vēstījumus veiksmīgi uztvēru, tomēr bija arī pāris tādu, kuru nozīmi šajā grāmatā tā līdz galam arī neizpratu, bet, iespējams, pie vainas nav Gross, bet gan es pats un man vienkārši šie stāsti vēlreiz rūpīgi jāpārlasa.

Esmu pārliecināts, ka daudzās Grosa aprakstītajās situācijās lasītāji spēs atpazīt paši sevi – varbūt ne tik saasinātā formā, bet kā atblāzmu pavisam noteikti, jo, lai arī psihoanalītiķa pacienti brīžiem rīkojas gaužām neloģiski, viņu rīcība un vēlmes ir viegli saprotamas un tik ļoti cilvēcīgas. Turklāt katrā no mums taču mīt dēmoni, neatkarīgi no tā, vai uzskatām sevi par emocionāli un garīgi veseliem vai salauztiem.

Īpaši trāpīgi Gross izteicies par mīlestību un sāpju nepieciešamību:

“Pēc mīlestības izslāpuši cilvēki vilcinās pārbaudīt savu fantāziju atbilstību realitātei.” 

“Ik pa laikam mēs mēģinām apslāpēt sāpīgas emocijas. Taču kolīdz mums sekmējas nejust neko, mēs zaudējam vienīgo līdzekli, kurš mums ļautu uzzināt, kas mūs sāpina un kāpēc.”

Ne mazāk simpātiskas man šķita Grosa atziņas par pacientiem, kā arī pacientu atziņas pašiem par sevi:

Kāda Grosa paciente psihoanalītiķim reiz teikusi šādi: “Es gandrīz nekad nezinu, ko jūtu. Es izsecinu, ko vajadzētu just, un atbilstoši rīkojos.” Manuprāt, šis ir ļoti raksturīgi tik daudziem cilvēkiem, tāpēc nereti gadās tā, ka apmaldāmies paši savās sajūtās.

“Piemēram, vēloties radīt priekšstatu par sevi kā labu cilvēku, mēs projicējam uz citām personām vai grupām tās savas iezīmes, ko uzskatām par kaunpilnām.” 

Un šis citāts būs saprotams katram, kurš pametis savas bērnības mājas (un ne tikai): “…mūsu apmeklētās vietas, palikušas bez cilvēkiem, kurus tēvs reiz mīlēja, vairs nebija tās vietas, ko viņš pazina.” 

Gross, liekot lietā zināšanas, kuras uzkrājis, strādājot psihoanalītiķa amatā vairāk nekā 25 gadus, radījis daudzkrāsainu darbu, kurš neatstāj lasītājus vienaldzīgus. Šī nav pašpalīdzības vai padomu grāmata – šis ir meistarīgi izstrādāts stāstu apkopojums, kurā atklājas cilvēku emocionālais trauslums, kā arī tieksme izvēlēties sarežģītus apkārtceļus, lai iegūtu vienkāršas un visiem saprotamas lietas. Turklāt Gross atklājis daudz ne tikai par saviem pacientiem, bet arī pats par savu cilvēcīgo pusi, kas spilgti izpaužas viņa domās, vārdos, ko viņš nepasaka saviem pacientiem, kā arī tajā, kā viņš dzīvo ārpus sava darba kabineta.

Un nekas šajā darbā nav melnbalts, jo tiek runāts gan par labajām sāpēm, gan par sliktajām uzslavām, gan par alkām pēc neziņas, gan par ilūzijām, kuras reizēm mums nepieciešamas, lai mēs turpinātu dzīvot.

VĒRTĒJUMS: 8/10

No angļu valodas tulkojusi Andžela Šuvajeva; Izdevējs: “Zvaigzne ABC”.

Diena, kad Lāgerkrancs bija Lārsons


300x0_meiten_zirnekla_978-9934-0-5737-3Kad pagājušā gadā uzzināju, ka zviedru žurnālists un rakstnieks Dāvids Lāgerkrancs sarakstījis turpinājumu Stīga Lārsona radītajai Millennium triloģijai, mani pārņēma dalītas izjūtas, jo bija prieks, ka atkal būs iespēja satikt kolorīto hakeri Līsbetu Salanderi, bet pārņēma arī zināmas bažas un skumjas, jo, manuprāt, Lārsonu aizvietot nespēj neviens. 

Pēc tam, kad 2004. gadā nomira Stīgs Lārsons, viņa grāmatu triloģija Millennium piedzīvoja galvu reibinošus panākumus, kuriem komplektā nāca arī iespaidīgi ienākumi. Starp Lārsona radiniekiem un civilsievu Evu Gabrielsoni sākās cīņa par Lārsona darbu autortiesībām, kurā uzvarēja Lārsona tēvs un brālis, iegūstot tiesības turpināt Millennium triloģiju. Pirmā turpinājuma rakstīšanai tika izraudzīts zviedru žurnālists un rakstnieks Dāvids Lāgerkrancs, kurš ir sarakstījis zviedru futbolista Zlatana Ibrahimoviča biogrāfiju I am Zlatan Ibrahimović. Lāgerkrancs intervijās atzinis, ka romāna “Meitene zirnekļa tīklā” radīšana esot bijis emocionāli grūts un ļoti atbildīgs process, bet Lārsona ilggadējā dzīvesbiedrene izteikumos ir asa, apgalvojot, ka zagt citu cilvēku darbus neesot labi. Literatūras kritiķis no zviedru laikraksta Aftonbladet izteicies vēl asāk, apgalvojot, ka Millennium triloģijas turpināšana līdzinoties sava veida kapu izlaupīšanai.

Lāgerkrancam darbs pie “Meitenes zirnekļa tīklā” sākās no pilnīgi baltas lapas – rakstnieks par Līsbetu Salanderi un Mīkaelu Blumkvistu zināja tieši tikpat daudz, cik kārtīgs Lārsona darbu fans, jo Eva Gabrielsone liedza pieeju Lārsona atstātajām piezīmēm, kuras joprojām glabājas pie viņas.

IMG_20160223_112750Kad sāku lasīt Lāgerkranca darbu, bija grūti pieņemt faktu, ka tas ir Millennium triloģijas turpinājums, jo nemitīgi galvā šaudījās domas “Līsbeta tā nedarītu”, “Mīkaels nav tāds” un “Lārsons tā nerakstītu”, bet jau pēc pirmajām 150 lapaspusēm biju no šīm sajūtām daļēji atbrīvojies un sāku izbaudīt 53 gadus vecā rakstnieka veikumu. Lārsona rakstības stilu viņš nav atdarinājis perfekti, bet šaubos, ka kāds to būtu spējis izdarīt labāk, jo brīžiem patiešām aizmirsu, ka teksta autors nav Lārsons.

Šajā romānā galvenais uzsvars likts uz mākslīgo intelektu, hakeriem, intrigām Millennium žurnālā, kā arī savantiem, kas ir īpaši apdāvināti autisma slimnieki. Romāna sākumā tiek nogalināts Franss Balders: “Viens no slavenākajiem starptautiska mēroga zinātniekiem Zviedrijā. Viņš ir viens no pasaulē pazīstamākajiem pētniekiem MI tehnoloģijās.” Slepkavības naktī pie zinātnieka ierodas arī Mīkaels Blumkvists, kuram zinātnieks vēlējies atklāt noslēpumus, kuru dēļ viņa dzīvība tikusi apdraudēta. Žurnālists tiek ierauts intrigu virpulī, kurā nozīmīga loma ir arī viņa senajai draudzenei Līsbetai Salanderei un zinātnieka ar autismu slimajam dēlam Augustam, kurš kļuvis par tēva slepkavības aculiecinieku.

Foto: Dāvids Lāgerkrancs

Foto: Dāvids Lāgerkrancs

Lāgerkranca veikums nenoliedzami ir ar inteliģenci piesātināts, kā arī tajā netrūkst cieņas pret Lārsona radītajiem varoņiem un viņu augstajām ētikas normām. Šajā romānā jūtama Lārsonam raksturīgā apsēstība ar detaļām, varoņu emocionālais dziļums, kā arī stāstījuma maniere, kas gluži kā atvars lasītāju nemanāmi ievelk un vairs nelaiž vaļā.

Jāatzīst, ka manāmi kaitināja tas, ka Līsbeta kļuvusi nedaudz par daudz cilvēciska, bet Mīkaels mazliet zaudējis savu asumu un pārliecību par savu misiju žurnālistikā. Lārsons Millennium sērijā bija paredzējis izdot veselas 10 grāmatas, tāpēc, iespējams, kādā no tām patiešām būtu atklājušās varoņu vājās puses un šaubas par savu sūtību šajā pasaulē, bet to mēs, protams, nekad neuzzināsim. Lārsona radītajā Līsbetā mani visvairāk valdzina tas, ka viņa ir sieviete noslēpums, tāpēc esmu drošs, ka nespēšu Lāgerkrancam piedot, ja nākamajos romānos viņš Līsbetu padarīs par parastu panku meiteni ar hakeres dotībām. Tomēr jāatzīst arī tas, ka ārkārtīgi simpatizē kā Lāgerkrancs atainojis Līsbetas bērnību, jo šīs ainiņas lieliski līmējas kopā ar to ainu, kādu Lārsons uzbūra savos tekstos par šīs valdonīgās meitenes bērnību.

Lasot romānu, var just, ka Lāgerkrancs ir ne tikai rakstnieks, bet arī žurnālists, jo atainotās žurnālistikas aizkulises ir reālistiskas, ticamas un ārkārtīgi aizraujošas. Autoram par žurnālistiku ir arī kāds ļoti trāpīgs citāts: “Ne jau raksta temats nosaka žurnālistikas kvalitāti.”

Vai Lāgerkrancs ir pārspējis Lārsonu? Noteikti nē! Vai šis ir aizraujošs kriminālromāns? Pavisam noteikti!

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 

No zviedru valodas tulkojusi Ieva Pudure; Izdevējs: apgāds “Zvaigzne ABC”.

“Meitene zirnekļa tīklā” grāmatnīcās būs pieejama jau no 7. marta.

Tumšās puses otrā puse


300x0_mezoniga_puse_vaksIevas Melgalves grāmatas “Mēness teātris” prezentācijas pasākumā, tiekoties ar citiem blogeriem un izdevniecības “Zvaigzne ABC” darbiniekiem, nejauši sanāca Sallijas Grīnas grāmatu “Mežonīgā puse” nodēvēt nevis par “Tumšās puses” turpinājumu, bet gan par otro pusi. Bet skan taču labi, vai ne – “Tumšās puses” otrā puse?! 

Otrajā triloģijas grāmatā tās galvenais varonis Neitans daļu problēmu ir atrisinājis, bet to vietā ir nācis vesels vezums ar jaunām un daudz lielākām problēmām. Septiņpadsmit gadus vecajam puisim jāatrod draugs Gabriels, jāizpestī mīļotā Annalīsa no spēcīgās raganas Merkūrijas gūsta, kā arī jāatgūst nozaudētais Tīrdzimušais – nazis, kurš, ja var ticēt pareģojumam, tiks izmantots, lai nogalinātu Neitana tēvu Markusu. Turklāt plaisa starp baltasiņu un melnasiņu burvjiem kļuvusi lielāka, tādējādi garantējot, ka līs asinis. Vesela asiņu jūra!

Ja salīdzina pirmo Grīnas grāmatu ar tās turpinājumu, tad jāatzīst, ka stila ziņā nekas būtiski nav mainījies. Teikumu uzbūve joprojām ir ārkārtīgi vienkārša, stāstījums ir raits un spriedzes piepildīts, kā arī vairums varoņu atgādina fona dekorācijas, jo tie ir diezgan virspusēji ieskicēti. Varoņu emocionālais dziļums ir tas, kas man Grīnas darbos pietrūkst visvairāk: varoņi daudz runā un dara, bet es kā lasītājs viņiem nenoticu, jo rodas sajūta, ka viņi nerīkojas paši, bet Grīna viņus bīda no punkta A uz punktu B. Arī pēc divām grāmatām ir grūti noticēt Neitana un Annalīsas mīlestībai, jo tā šķiet mākslīgi radīta, lai tikai romānā būtu konfliktsituācija, kas visu sarežģī vēl vairāk, uzturot papildus spriedzi. Ir pamats domāt, ka aiz šīs “mīlestības” slēpjas aukstasinīgs aprēķins no Annalīsas puses.

Ļoti ceru, ka Sallija Grīna izdarīs to pašu, ko reiz izdarīja Sūzena Kolinsa, radot “Bada Spēļu” triloģiju. (Kolinsa pirmajās divās triloģijas grāmatās lasītājus izklaidēja ar spēli uz dzīvību un nāvi, bet noslēdzošajā grāmatā lika lasītājiem par šo izklaidi pamatīgi nokaunēties, jo karā taču nav uzvarētāju, turklāt, nogalinot slepkavu, slepkavu skaits pasaulē paliek nemainīgs.) Ja Grīna Neitana rīcību trešajā grāmatā izskaidros ar faktu, ka viņš tāds vienkārši ir piedzimis un nespēj to mainīt, tad būšu patiesi vīlies, bet jāatzīst, ka noteikti negribu arī to, lai viņš kļūst cukursalds un balts.

Ir jūtams, ka Grīna diezgan mērķtiecīgi cenšas lasītājiem parādīt niecīgo robežu, kas eksistē starp labo un ļauno. Šī doma man ārkārtīgi simpatizē, jo šķiet, ka šis darbs varētu palīdzēt daudziem jauniem cilvēkiem atbrīvoties no melnbaltās domāšanas.

Lai arī brīžiem šķita, ka šī grāmata īsti nav my cup of tea, bija diezgan grūti atrauties no tās lasīšanas, jo Grīna lieliski spēj radīt lasītājos interesi par triloģijas varoņu turpmākajiem likteņiem.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Tā sāls – būt labam – slēpjas tajā, ka labam jābūt brīžos, kad tas ir grūti, nevis tad, kad tas ir viegli.” 

VĒRTĒJUMS: 6/10

Izdevējs: apgāds “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

Katram ir sava tumšā puse


300x0_coverKad 2014. gadā visu pasauli pāršalca Sallijas Grīnas grāmatas “Tumšā puse” popularitātes vilnis, nosolījos, ka grāmatu nelasīšu, jo bieži vien izrādās, ka reklāmas kampaņa bijusi labāka par pašu grāmatu. Pateicoties draugu – grāmatu blogeru izdarītajam spiedienam, šogad nolēmu grāmatu tomēr izlasīt, lai uzzinātu, kas tad bija labāks – grāmata vai tai veltītā reklāmas kampaņa?! 

Grāmatas galvenais varonis ir Neitans – sešpadsmit gadus vecs puisis, kura dzīvi sarežģī fakts, ka viņa māte ir baltasiņu ragana, bet tēvs ir viens no pasaules dižākajiem melnasiņu burvjiem. Grīnas radītajā burvju pasaulē melnasiņu burvji tiek vajāti un nogalināti, tāpēc, dodoties uz kārtējo Padomes pārbaudi, Neitana vecmamma, kas audzina zēnu, ir ieinteresēta, lai mazdēlam tiktu piešķirts kods “nav konstatējams”, jo viņa lieliski apzinās, ka Neitans nekļūs par baltasiņu burvi. Tomēr ir skaidrs, ka ilgstoši koda piešķiršanu atlikt nevarēs un kādu dienu Neitans tiks atzīts par pilntiesīgu melno burvi, tāpēc puisim ir tikai divas izvēles iespējas – bēgt vai sadarboties ar Padomi.

Pirms sāku grāmatu lasīt, jau tiku brīdināts, ka neko pārāk dziļu vai filozofisku no tās nevajag gaidīt, jo “Tumšā puse” ir diezgan viegla izklaidējošā literatūra, kuras galvenā mērķauditorija ir pusaudži un jaunieši. Jāatzīst, ka sen nebiju lasījis grāmatu ar tik vienkāršu teikumu uzbūvi, bet tas pat īsti nešķita traucējoši, jo vienkāršie teikumi padarīja lasīšanas procesu ļoti ātru, turklāt pieļauju, ka vienkāršā valoda palīdzējusi Grīnai izvairīties no tukšu salmu kulšanas.

Lai arī kā man nepatiktu salīdzināt literāros darbus, jāatzīst, ka romāna pirmajā pusē ir jūtama “Harija Potera” ietekme, no kuras otrajā grāmatas pusē vairs nav ne smakas. (Saturiskā dziļuma un rakstības stila ziņā Grīnai gan vēl ir ļoti jāaug, lai sasniegtu Roulingas līmeni.)

Rakstniece Sallija grīna. Foto: Andrew Crowley

Rakstniece Sallija Grīna. Foto: Andrew Crowley

Visvairāk šajā darbā simpatizē tas, ka grāmatas galvenais varonis ir nosacīti sliktais tēls, kurš cīnās pret nosacīti labajiem varoņiem, tādējādi parādot, ka nekas šajā pasaulē nav tikai labs vai slikts. Protams, daudz lasīts, ka Grīna zemtekstos runā par rasismu, homofobiju un citiem svarīgiem tematiem, bet pa lielam jāpiekrīt, ka šis ir stāsts par sabiedrības nespēju un nevēlēšanos pieņemt atšķirīgo. Ja jaunais lasītājs, lasot šo romānu, iedarbina kritisko domāšanu un sāk prātot, kas tad īsti ir labs, bet kas slikts, tad, manuprāt, Grīna ir panākusi cerēto.

Šīs grāmatas lasīšana atgādina popkorna ēšanu – tu zini, ka tas nav nekāds smalkais ēdiens, bet tas ir garšīgs, atkarību izraisošs un apstāties var vien tad, kad turza izēsta tukša. Grīna mani ir apbūrusi ar sīkumiem – ar dažādo burvju spēju aprakstiem, ar rituālu, kurš jāizpilda, lai burvis varētu iegūt cita burvja spējas, kā arī ar izvairīšanos no moralizēšanas par to, kas tad īsti ir pareizs, bet kas ne.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Izdevējs: apgāds “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

Dzīve kā kino


skaistas.drupasZiemai piestāv grāmatas par siltajām zemēm un reibinošām kaislībām, tāpēc šoziem manā grāmatu plauktā nonāca izdevniecības BaibaBooks izdotais Džesa Voltersa romāns “Skaistās drupas”. 

Romāna darbība sākas 1962. gada aprīlī, kad kādā ļoti mazā Itālijas ciematā ierodas Holivudas aktrise Dī Moreja. Ar īpatnējo skaistumu apveltītajā sievietē ieskatās viesnīcas “Pienācīgs skats” īpašnieks Paskāls Tursi, kura attiecību pieredze ir diezgan niecīga, jo Portovergoņas ciematā jaunas sievietes ir reta parādība. Protams, jaunais vīrietis apzinās, ka iegūt amerikāņu sievietes sirdi ir gandrīz neiespējami, jo viņa ir Holivudas aktrise, bet viņš tikai noplukušas viesnīcas īpašnieks, turklāt Dī atklāj, ka viņai diagnosticēts vēzis.

Jau pēc pirmās nodaļas lasītājs tiek aizvests uz mūsdienu Holivudu, kur filmu producenta Maikla Dīna galvenā attīstības asistente Klēra Silvera nesaprot, ko darīt ar savu dzīvi, jo iestrēgusi attiecībās ar vīrieti, kurš ir atkarīgs no porno un striptīza klubiem, turklāt viņa ir vīlusies arī savā darbā, no kura negūst nekādu gandarījumu. Dienā, kad sieviete nolēmusi pamest darbu pie Dīna, viņa satiek Šeinu Vīleru, kurš ir dzīvē vīlies trīsdesmitgadnieks.

Romāns ir salīmēts no atmiņu ainām, mūsdienīgiem ieskatiem Holivudas aizkulisēs, fikcionāliem lugu, memuāru un romānu fragmentiem, tādējādi radot diezgan daudzkrāsainu stāstījumu, kas ar katru nākamo lappusi kļūst plašāks un dziļāks. Lasot pirmās romāna nodaļas, man grāmata šķita pārāk salkana, kā arī bija aizdomas, ka turpmākā notikumu attīstība būs viegli paredzama, tomēr ar katru nākamo nodaļu manas domas par šo darbu mainījās uz labo pusi. Varoņu ceļi nav ar rozēm kaisīti, turklāt vairumam no viņiem nav Holivudas romantisko filmu cienīgas dzīves, bet ir ikdienas pelēcība un rutīna, kurā netrūkst nožēlas un rūgtuma par pagātnē neizmantotajām iespējām. Lai stāstījums nešķistu pārāk depresīvs, Volters romānu piesātinājis ar dzirkstošu un brīžiem pat diezgan melnu humoru.

“Taču daži cilvēki gaida mūžīgi un tikai mūža beigās saprot, ka viņu dzīve ir ritējusi, kamēr viņi gaidīja tās sākšanos. (…) Viņš tieši tā jutās – it kā sēdētu kinoteātrī un gaidītu filmas sākšanos.” 

Šis citāts lieliski raksturo to, kā jūtas daudzi šī romāna varoņi – iestrēguši savās dzīvēs, gaidot, kad notiks lielais pavērsiens, kas atbrīvos iesprūdušo kinolenti. Volters lasītājiem izkliedē ilūzijas par žilbinošo Holivudu, parādot, ka kino industrijā valda nauda, zemas morāles normas un akla dzīšanās pēc jaunības un skaistuma, kas cilvēkiem liek izskatīties muļķīgi. Tomēr ne viss ir tik melns, kā tiek mālēts, jo māksla taču vienmēr prasa upurus un kino nav izņēmums.

Tomēr ne par kino ir šis romāns – tas ir par cilvēkiem, viņu cerībām un upurētiem sapņiem. “Skaistās drupas” noteikti nekļūs par literatūras klasiku, bet romānu ir vērts lasīt kaut vai tikai tāpēc, lai nezaudētu ticību labajam.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Izdevējs: SIA BaibaBooks, no angļu valodas tulkojusi Daiga Meldere.

Uz kraujas rudzu laukā


theCatcherInTheRyeTo, ka man jāizlasa Dž. D. Selindžera romāns “Uz kraujas rudzu laukā”, zināju jau sen, jo daudzi literatūras mīļotāji periodiski pamanījās ieminēties, ka man šis darbs noteikti patikšot. Protams, uzzināt, vai tā tiešām būs, varēja tikai vienā veidā: izlasot šo darbu. 

Romānā stāstīts par pusaudzi Holdenu Kolfīldu, kurš kārtējo reizi ticis izmests no skolas, jo nav spējis pakļauties mācību iestādes noteiktajai lietu kārtībai. Jaunais puisis visur saskata netaisnības un šķiet, ka viņu kaitina vai skumdina it viss, kas notiek apkārt. Tomēr viņš ir lāga puisis, kurš mīl savu mazo māsu, ilgojas pēc sava divus gadus jaunākā brāļa, kurš nesenā pagātnē miris no leikēmijas, kā arī ciena vecāko brāli, kurš strādā Holivudā. Vecāki viņā izraisa bijību, tāpēc, kad Holdens tiek izmests no skolas, viņš sapako mantas un dodas uz Ņujorku, lai nedaudz uzdzīvotu un izdomātu, kā paziņot slikto ziņu vecākiem.

Holdens daudz domā un viņa domas ir neparastas, bet viegli saprotamas, jo, manuprāt, katrs no mums kādā vecuma posmā ir uzskatījis, ka pasaule ir ārkārtīgi netaisnīga un lielākā daļa cilvēku vēl tev tikai ļaunu.

“People are always ruining things for you.”

Lasot Selindžera rakstīto, bieži nācās atcerēties laikus, kad pats biju pusaudzis, kurš plānoja būdiņas celšanu meža vidū, visur saskatīja netaisnības un klusībā necieta vismaz pusi no cilvēkiem, ar kuriem ikdienā nācās tikties. Selindžers lieliski uztvēris dumpiniecisko pusaudžu garu, kurš nav miris arī mūsdienās, tieši tāpēc šī romāna aktualitāte ir gandrīz nemirstīga.

tumblr_mv05c2qH4u1s1qix3o1_1280

Romāna panākumu atslēga, manuprāt, ir tā, kas tas pusaudžiem liek justies saprastiem, jo viņiem tiek nodots vēstījums, ka viņi nav vienīgie, kas ir apjukuši, nezina, ko vēlas no dzīves, kā arī visur saskata netaisnības. Un ir absolūti normāli to visu just, jo tā ir daļa no pieaugšanas procesa.

“But what I mean is, lots of time you don’t know what interests you most till you start talking about something that doesn’t interest you most.” 

Bieži nācies lasīt par to, ka daudzviet pasaulē šis romāns ir aizliegts arī mūsdienās, jo tajā tiekot zaimots Dievs, minoritātes un sievietes, kā arī Selindžera teksti esot neķītri un tajos valdot rasistiskas noskaņas. Jāatzīst, ka neko no visa iepriekš minētā šajā romānā nesaskatīju, turklāt, salīdzinot ar mūsdienu literārajiem darbiem, Selindžera veikums pat varētu atbilst tikumības normām.

Ārkārtīgi simpatizēja tas, ka Holdens, kurš pats ir domās un dzīvē apmaldījies, vēlas pasargāt savu māsu un citus bērnus no līdzīga likteņa, kas daļēji varētu būt pielīdzināms krišanai bezdibenī. Lai arī grāmatas galvenais varonis daudziem varētu šķist liels pasaules nīdējs, viņš spēj saskatīt skaistumu sīkumos, kas ir ne mazāk svarīgi, jo viss skaistums taču slēpjas detaļās.

Selindžera populārāko literāro darbu iecienījuši ne tikai pusaugu dumpinieki, bet arī slepkavas, piemēram, Marks Deivids Čepmens, kurš atbildīgs par Džona Lenona pāragro aiziešanu mūžībā. Rokgrupa Green Day grāmatai pat veltījusi dziesmu Who Wrote Holden Caufield?, bet daudz lielāka popularitāte Holdenam vienmēr bijusi aktieru vidū, jo spurainā pusaudža lomu jaunības gados vēlējušies iegūt Marlons Brando, Džeks Nikolsons, Leonardo Di Kaprio, Džons Kjūsaks, Džerijs Luiss un citi aktieri. Nevienu no šiem aktieriem gan mēs neesam redzējuši grāmatas ekranizācijā, jo Selindžers bija absolūti pret grāmatas iemūžināšanu kustīgajās bildēs. Iespējams, labi, ka tā, jo katrs Selindžera fans pats savā iztēlē var izvēlēties ideālo Holdena lomas atveidotāju, citus varoņus un vidi, ļaujot vaļu fantāzijai, kurai nepastāv nekādi budžeta griesti.

Un noslēgumā citāts, kurā Selindžers, manuprāt, iemūžinājis katra literatūras gardēža kvēlāko vēlmi:

“What really knocks me out is a book that, when you’re all done reading it, you wish the author that wrote it was a terrific friend of yours and you could call him up on the phone whenever you felt like it. That doesn’t happen much, though.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Grāmata, kuru noteikti periodiski vēlēšos pārlasīt.)