Grāmatas

Uzķerties uz stereotipu āķa


jerkbait-9781631630668Par Mias Sīgertes debijas romānu Jerkbait pirmoreiz dzirdēju, kad skatījos literatūras vlogeru video par 2016. gada lasīšanas plāniem – vairāki vlogeri Sīgertes pirmo romānu minēja kā vienu no gada gaidītākajām grāmatām. Pateicoties pozitīvajām atsauksmēm un romāna žanram, arī manā lasāmo grāmatu sarakstā nonāca šis jauniešu romāns. 

Romāna galvenie varoņi ir dvīņubrāļi Tristans un Robijs. Abi spēlē vienā hokeja komandā, tomēr tikai Robijam hokejs ir sirdslieta, jo Tristans hokeju spēlē tāpēc, ka tā vēlas viņa vecāki. Tristans slepus raksta stāstus, fano par Brodvejas mūzikliem, kā arī sapņo par veiksmīgu karjeru teātrī. Dvīņu vecāki ir diezgan aizspriedumaini, tāpēc Tristanam jāapslāpē savas radošās izpausmes, kā arī sakostiem zobiem jāatbalsta talantīgais dvīņubrālis ceļā uz NHL. Robijs ir skolas slavenība, vairāku hokeja klubu favorīts, kā arī vecāku mīļākais dēls, tāpēc ģimeni īpaši satriec Robija pašnāvības mēģinājums. Vecāki liek mazāk mīlētajam dēlam pieskatīt topošo NHL spēlētāju, tāpēc Tristans jūtas vēl vairāk aizkaitināts, jo viņam ne tikai jādzīvo brāļa ēnā, bet arī jāupurē sava privātā telpa, brīvais laiks un nākotnes plāni, lai tikai pasargātu Robiju un izdabātu vecākiem. Laika gaitā Tristans atklāj, ka tā pa īstam Robiju nepazīst neviens, un tieši Tristans ir tas, kuram lemts pirmajam atklāt brāļa patieso būtību.

Romāna valoda ir patīkami plūstoša un vienkārša, bez klasiķu cienīgiem citātiem vai meistarības paraugdemonstrējumiem, tāpēc grāmatu bez jebkādām problēmām var izlasīt arī viena vakara laikā. Grāmatas varoņus gan būtu vēlējies rūpīgāk izstrādātus, jo lielākā daļa no tiem ir diezgan melnbalti – Tristana bijusī labākā draudzene Hetere lieliski iederētos filmā “Nekrietneles”, bet visvairāk pietrūka paša Robija padziļināta skatījuma uz visu apkārt notiekošo. Sīgertes romānā uzsvars likts uz aizspriedumiem, drošību internetā, homofobiju profesionālajā sportā, brāļu savstarpējām attiecībām, kā arī vardarbību skolās – lieliskas un ļoti aktuālas tēmas, kuru potenciālu Sīgerte diemžēl nav maksimāli izmantojusi.

IMG_20160614_170725Absolūti neesmu hokeja fans, tomēr grāmatā atainotā pēdējā spēle šķita kā izgriezta no kādas ļoti banālas deviņdesmito gadu bērnu filmas, jo tā bija pārāk neticama un klišejiska, lai es spētu tai ticēt. Bija arī pāris citas vietas grāmatā, kas uz mirkli sašķobīja manu ticību notiekošajam, bet par tām nerunāšu, lai nesabojātu lasītprieku citiem Jerkbait lasītājiem. Katrā ziņā robi romānā nebija tik lieli, lai uz tiem nevarētu pievērt acis, turklāt kā debijas romāns šis darbs nemaz nav zemē metams.

Šī grāmata ir ļoti jēgpilna lasāmviela jauniešiem, jo tajā ir atainoti pirmās mīlestības radītie prieki un bēdas, saskaršanās ar pirmajām grūtībām, tiecoties pēc savu sapņu īstenošanas, sarežģītais un reizē skaistais savu tuvinieku iepazīšanas process, kā arī ērkšķiem kaisītais vidusskolas laiks. Lai arī Jerkbait brīžiem šķiet nomācoša grāmata, tajā bieži dzirkstī pozitīvisms, kā arī romānu caurstrāvo doma, ka beigās viss taču būs labi.

Pats galvenais – Jerkbait palīdz atbrīvoties no stereotipiem, kas tik ļoti iesakņojušies sabiedrībā, īpaši nenobriedušos prātos un sporta pasaulē. (Spilgts piemērs ir profesionālais futbols, kur daudziem futbolistiem attiecības ar modelēm ir tikai PR triks, lai slēptu patieso seksuālo orientāciju, jo arī 21. gadsimtā sporta pasaule ir diezgan aizspriedumaina.)

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Nindzja Timijs un nozagtie smiekli


300x0_timijs_vaksHenrika Tamma bērnu grāmata “Nindzja Timijs un nozagtie smiekli” jau vairākas nedēļas dzīvojas pa grāmatnīcu pirktāko grāmatu topu augšgaliem, tāpēc pieļauju, ka par Timiju dzirdējis gandrīz katrs, kuram mājās ir mazāki vai lielāki bērni, kas lasa grāmatas. 

Grāmatas galvenais varonis ir šķietami parasts kaķēns Timijs, kurš kopā ar savu labāko draugu ūdeļpuiku Simonu izgudro dažādas lietas, kuras vēlāk pārdod, lai nodrošinātu sev iztiku. Kādu dienu, nesot savu jaunāko izgudrojumu pircējam, draugus apzog Gribļu brālēni, tādējādi radot Timijā un viņa draugos vēlmi apkarot noziedzību. Tiek izveidota nindzju komanda, kas naktīs patrulē, lai atklātu, kāpēc tiek zagti izgudrojumi, kā arī to, kas un kāpēc zog bērnu smieklus. Protams, kā jau vairumā grāmatu, arī šajā netrūkst piedzīvojumu un mīlestības.

Foto: Ilustrācija no grāmatas.

Foto: Ilustrācija no grāmatas.

Pirmais, kas mani šajā grāmatā piesaistīja, protams, bija ilustrācijas, kurās varētu ilgi lūkoties, apbrīnojot smalkās detaļas un meistarīgo izpildījumu. Tamms strādājis arī pie Šreka un Nārnijas filmām, kas ir jūtams grāmatas ilustrācijās, jo galvenie varoņi līdzinās Šreka filmu varoņiem, bet pilsētas vide savā iespaidīgumā daudz neatpaliek no Nārnijas pasaules. Autoram gan neko nevar pārmest, jo katram māksliniekam taču ir savs rokraksts, turklāt katra ilustrācija ir kā maza, skaista glezniņa, tāpēc sūdzēties par vizuālo saturu būtu grēks.

Teksta saturs gan nav tik spēcīgs kā ilustrācijas, jo stāsts neko īpaši jaunu nepiedāvā – ir galvenais varonis ar augstām morāles normām, talantīgs izgudrotājs, pāris ne pārāk inteliģenti draugi, viens izskatīgs draugs, noslēpumaina skaistule, kā arī ļaundaris, kura ļaunumam nav tāda īsti pārliecinoša pamatojuma. Īsti arī nesapratu, kāpēc ļaundaris tik ļoti vēlas iegūt sev dvēseli, jo kāds labums sliktajam džekam no dvēseles?! Man nedaudz pietrūka arī humora, jo, manuprāt, katra kārtīga bērnu grāmata pelnījusi pamatīgu humora devu. (Šajā jomā Tamms varētu pamācīties no latviešu rakstnieka Māra Putniņa, kurš ne tikai spēj sasmīdināt visu vecumu lasītājus, bet arī prot radīt ļoti oriģinālus grāmatu varoņus.)

Grāmatas vēstījums ir pozitīvs, kā arī galvenie stāsta varoņi ir patīkami un harizmātiski, tomēr, kā jau minēju, būtu vēlējies, lai Tamma ideja būtu daudz oriģinālāka. Ja neskatās uz oriģinalitātes trūkumu, tad jāatzīst, ka Tamma grāmata nostrādāta izcili – sākot ar ilustrācijām un beidzot ar lielisko tehnisko izpildījumu. Noteikti vēlēšos izlasīt arī nākamo šīs sērijas grāmatu, kuras ilustrācijas, starp citu, jau var apskatīt autora mājaslapā. (Un tās ir patiešām elpu aizraujošas.)

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

No zviedru valodas tulkojusi Rute Lediņa; Izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”.

Meklējot Sofijas noslēpumu


300x0_sofijasnoslepums_978-9934-0-6073-1Vasarai piestāv piedzīvojumi un noslēpumu šķetināšana – arī tad, ja tas tiek darīts caur grāmatas lapaspusēm. Tieši tāpēc Lindas Nemieras jaunākais romāns “Sofijas noslēpums” būs vasarai piemērota lasāmviela, kuru izbaudīt, sauļojoties pludmalē vai kliedējot nomāktību lietainā dienā.

Kad sirdssāpju nomāktā Maruta ierodas Rīgā, lai satiktu savu bērnības draudzeni un studiju biedreni Veroniku, kura Rīgā strādā par gidi, abas vēsturnieces nemaz nenojauš, kas viņas sagaida jau pavisam tuvā nākotnē. Maruta ir atradusi pavedienus, kas viņu varētu aizvest līdz zudušajai Atlantīdai, tomēr viņa nevēlas meklēt to viena, tāpēc pierunā Veru doties sev līdzi ceļojumā uz Stambulu, kur meklējamas pirmās norādes. Pēc nepārliecinošas pretošanās draudzenes trakajai idejai, Vera piekrīt uz laiku paņemt atvaļinājumu un jau pavisam drīz abas sēž lidmašīnā uz Stambulu, kur plānots ne tikai atpūsties no ikdienas rutīnas, bet arī noskaidrot, kādu noslēpumu glabā Svētās Sofijas katedrāle. Atpūsties īsti nesanāk, tomēr iekulties dažādos piedzīvojumos un iedzīvoties pirmajos sirmajos matos abām draudzenēm gan izdodas.

Jāatzīst, ka, lasot pirmo grāmatas nodaļu, bija nedaudz grūti pierast pie rakstnieces unikālā stila, kurš absolūti nav latviski depresīvs, bet ir dzīvespriecīgs, optimistisks un ar humoru pieliets. Dažbrīd gan tiek aizskarti arī nopietni temati, tomēr Linda necenšas savas varones pārāk žēlot, kā arī neļauj to darīt viņām pašām, kas man savā ziņa pat simpatizē, jo ne Vera, ne Maruta nav “pie visa vainīgi vīrieši” tipa sievietes. Protams, grāmatā ir lasāmi daži uz stereotipiem balstīti pieņēmumi par dzimumiem, tomēr nav arī tā, ka vismaz daļēji tie nebūtu patiesi.

Runājot par romāna vājajām vietām, jāatzīst, ka būtu gribējis, lai galveno varoņu ceļš būtu daudz sarežģītāks, jo diezgan bieži problēmas tika atrisinātas ar to, ka jauno sieviešu ceļā īstajā laikā un vietā parādījās īstie cilvēki. Kā arī nedaudz pietrūka varoņu iekšējo konfliktu, kas būtu padarījuši abas sievietes nedaudz dziļākas, tādējādi ļaujot lasītājiem labāk viņas izprast. Romāna stiprākās puses – vēsturisko faktu pārbagātība un dzirkstošais humors.

Var just, ka Linda iepriekš rakstījusi grāmatas jauniešiem, jo arī “Sofijas noslēpumā” ir atsauces uz bērnu un jauniešu iemīļotiem popkultūras darbiem, kā arī romāna valoda ir jauniešu romāniem diezgan tipiska, tāpēc lasīšanas process ir raits. Pieļauju, ka “Sofijas noslēpums” varētu patikt tiem lasītājiem, kas bērnībā fanoja par Enidas Blaitonas darbiem, jo šajā romānā ir vērtības, kuras ar savām grāmatām cītīgi popularizēja Blaitona.

Baidījos, ka rakstniece, izvēloties pārāk pompozu atrisinājumu, romānu varētu sabojāt, tomēr beigas bija labākas un piezemētākas nekā gaidīju, tāpēc, aizverot grāmatas aizmugurējo vāku, palika patīkama pēcgarša.

VĒRTĒJUMS: 6/10

Satiekoties ar pagātnes dēmoniem


career-of-evil-robert-galbraith

Career of Evil ir jau trešais Roberta Golbraita aka Dž. K. Roulingas kriminālromāns par privātdetektīvu Kormoranu Straiku un viņa asistenti Robinu Elakotu. Grāmata pie lasītājiem nonāca 2015. gada 20. oktobrī un ātri vien saņēma lielākoties pozitīvas atsauksmes gan no literatūras kritiķiem, gan no Golbraita darbu cienītājiem. 

Jau pats romāna sākums ir spraigs, jo Straika asistentei uz biroju tiek piegādāts liels sūtījums, kurā ir jaunas meitenes kāja. Šis notikums pamatīgi izjauc ierasto mieru, kas kādu laiku valdījis abu galveno romāna varoņu dzīvēs, turklāt notikums spilgti tiek atainots arī presē, tādējādi aizbaidot gandrīz visus potenciālos Straika klientus. Privātdetektīvam uzreiz ir skaidrs, ka tikai četri cilvēki no viņa pagātnes būtu spējīgi uz šādu noziegumu, tāpēc vainīgā noskaidrošana un apcietināšana ir laika jautājums, bet laiks rit un tas nozīmē, ka kājas īpašniece nebūs vienīgais slepkavas upuris. Nopietni tiek apdraudēta arī Robinas drošība un dzīvība, kas vēl vairāk pastiprina abpusējās antipātijas Straika un viņa asistentes līgavaiņa Metjū starpā.

Rakstot šo romānu, Roulinga rakusi dziļāk Straika un Robinas atmiņās, liekot uzpeldēt ne vienam vien pagātnes rēgam, no kuriem daži varētu pārsteigt tos, kas lasījuši pirmās divas šīs sērijas grāmatas. Varoņi šajā grāmatā kļuvuši daudz-dimensionāli un sarežģīti, kā arī robeža starp “pareizo” un “nepareizo” ir stipri vien izpludināta, tāpēc atšķirīgiem lasītājiem viens un tas pats grāmatas varonis varētu radīt pilnīgi pretējas emocijas. Jāatzīst, ka manas simpātijas pret privātdetektīvu sāk sarukt, bet pret viņa asistenti tās diezgan strauji aug, jo, manuprāt, Robina ir ļoti veiksmīgi izveidots literārais varonis, kurā ir daudz īstuma un cilvēcīguma. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo daiļā dzimuma varones Roulinga vienmēr pratusi radīt spēcīgas un atmiņā paliekošas.

Foto: Fanart no Tumblr. Kormorans un Robina.

Foto: Fanart no Tumblr. Kormorans un Robina.

Romānā īpašs uzsvars likts uz cilvēkiem ar ķermeņa integritātes identitātes traucējumiem – cilvēkiem, kas kādu no savām veselajām ķermeņa daļām jūt kā lieku un uzskata sevi par invalīdiem, par spīti tam, ka fiziski viņi ir pilnībā veseli. Ne mazāka uzmanība veltīta pedofilu un izvarotāju upuriem, liekot grāmatas lasītājiem aizdomāties par to, cik negodīga cīņa tiesas zālēs notiek starp seksuālās vardarbības upuriem un tiem, kas pret viņiem pastrādājuši nepiedodamus noziegumus. (Lasot Career of Evil, sev vairākas reizes vaicāju: “Kāpēc tiesu sistēma ir tik maiga pret dzimumnoziegumos apsūdzētājiem?!”)

Gandrīz katra romāna nodaļa tiek sākta ar citātiem no amerikāņu rokgrupas Blue Öyster Cult dziesmu lirikām, jo Straika mātei, kura bija super-grūpija, šī grupa bija īpaši mīļa, kā arī ne mazāk tuva šī grupa ir cilvēkam, kurš nosūtīja Straika asistentei Robinai jaunas meitenes kāju.

Romāns ir aizraujošs, tā valoda ir plūstoša un nav daudz tādu nodaļu, kuras radītu garlaicību, turklāt atainotie notikumi ir ticami, jo Roulinga nav centusies mākslīgi radīt situācijas, lai tikai šokētu lasītājus. Tāpat kā pirmās divas šīs sērijas grāmatas, arī Career of Evil ir ieturēta klasiskajās angļu kriminālromānu noskaņās. Šoreiz vainīgā atrašana gan nešķita šokējoša, jo jau pašā sākumā tika piedāvāti četri potenciālie vaininieki, kuru skaits pavisam ātri tika samazināts līdz trīs aizdomās turamajiem. Līdz pat pašām romāna beigām svārstījos starp diviem variantiem un pat cerēju, ka no Straika pagātnes tiks izvilkts vēl kāds viņa ienaidnieks, bet romāna noslēgums vienlaicīgi bija gan paredzams, gan nervus kutinošs.

Protams, tas ir tikai mans subjektīvais skatījums, bet pirmais sērijas romāns The Cuckoo’s Calling noskaņas ziņā man patika labāk un otrajā sērijas romānā The Silkworm man ļoti patika izvēlētā tēma, tomēr jāatzīst, ka izpildījuma ziņā Career of Evil ir labākais Kormorana sērijas romāns. (Ja savienotu pirmā romāna noskaņu ar otrā romāna tēmu un trešā romāna izpildījumu, tad sanāktu ideāls kriminālromāns.)

Pavisam noteikti turpināšu sekot Kormorana un Robinas piedzīvojumiem, kā arī turēšu visus īkšķus, lai starp galvenajiem varoņiem neuzplauktu romantiskas jūtas.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Gultā ar Džeimsu Dīnu


james.dean.boulevard.of.broken.dreamsMākslinieks Endijs Vorhols par Džeimsu Dīnu ir teicis tā: “Viņš ir mūsu varonis ne tāpēc, ka viņš bija perfekts, bet gan tāpēc, ka viņš perfekti parādīja ievainoto, bet vienlaicīgi skaisto mūsu laiku dvēseli.” Astoņdesmitajos gados Dīns bija kļuvis par vienu no trim Amerikas populārākajiem kultūras cilvēkiem, atpazīstamības ziņā piekāpjoties vien Elvisam Preslijam un Merilinai Monro. 

1994. gadā izdotā Pola Aleksandra grāmata James Dean: Boulevard of Broken Dreams divdesmit divu gadu laikā savu skandalozitāti nav zaudējusi, izpelnoties pretrunīgas atsauksmes un pat atklātu leģendārā aktiera fanu naidu, tāpēc tā vairākkārt piedzīvojusi atkārtotus izdevumus. Rakstnieks dzimis 1955. gadā – gadā, kad traģiskā negadījumā bojā gāja Džeimss Dīns. Tieši tāpēc šajā grāmatā nav atrodamas autora personīgās atmiņas par Dīnu, bet tikai rūpīgi apkopota informācija no laikrakstiem un atmiņu stāsti, kuros dalījušās Dīnam tuvu stāvošas personas, viņu vidū arī Dīna tēvs Vintons Dīns, kurš savas dzīves laikā ar žurnālistiem izvairījās runāt. Daudziem, kas šo darbu nav lasījuši, varētu rasties jautājums: “Kas tad tajā tik skandalozs?” Atbilde ir vienkārša – Aleksandrs daudz runā par Dīna seksuālajām gaitām, pasniedzot baumas par aktiera homoseksualitāti kā pierādītu patiesību.

Par šīs grāmatas pirkšanu un lasīšanu domāju ilgi, jo internetā lasītās atsauksmes nekādu skaidrību neviesa, tikai saduļķoja manas domas vēl vairāk. Daudzi aktiera fani apgalvo, ka Aleksandrs Dīnu nomelnojis, lai mazinātu viņa vērtību sabiedrības acīs, bet netrūkst arī tādu lasītāju, kas apgalvo, ka šī ir labākā biogrāfija par Dīnu. Daļēji varu piekrist abām šīm pusēm, jo grāmatā netrūkst ne absurdu apgalvojumu, ne arī lieliskas, neapgāžamas informācijas. Piemēram, Aleksandrs ir tik ļoti pārņemts ar Dīna seksuālās dzīves iztirzāšanu, ka vairākas intīmās epizodes no aktiera dzīves aprakstījis ārkārtīgi smalki – pieminot pat to, kā Dīns juties un ko domājis seksa laikā. Patīkami pārsteidza smalkie ģimenes attiecību apraksti un hronoloģiski atainotais Dīna ceļš uz panākumiem, kurā autors iekļāvis pat sīkākās Dīna lomas, profesionālo pilnveidošanos, kā arī kritiķu atsauksmes par Dīna darbiem.

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Dīna seksuālā orientācija tikusi apspriesta jau vairākas desmitgades – labs aktiera draugs Lū Brakers, kurš pieminēts arī Aleksandra grāmatā, apgalvo, ka Dīns bija heteroseksuāls, bet daudz lasīts arī par to, ka Dīns, lai dabūtu lomas, bija gatavs gulēt arī ar vīriešiem, kā arī netrūkst tādu, kas apgalvo, ka Dīns bija absolūts homoseksuālis, kurš ar sievietēm tikās tikai tāpēc, ka tā vēlējās kinostudijas reklāmas cilvēki. Lai arī kā būtu bijis, tas nemaina faktu, ka Dīns bija lielisks aktieris, kurš izmainīja ne tikai kino pasauli, bet arī sabiedrību, turklāt, manuprāt, ir muļķīgi iespringt par to, kurš ar kuru gulēja pirms vairākām desmitgadēm.

Grāmatā minēts arī tas, ka Džeimss Dīns izmainīja to, kā cilvēki dzīvo, jo viņa atveidotie varoņi stipri atšķīrās no tolaik populāro aktieru (Hamfrijs Bogarts, Gērijs Kūpers, Džons Veins) atveidotajiem varoņiem, kuri vienmēr bija stipri, neatkarīgi vīrieši, kas vienmēr dabūja, ko vēlējās. Dīns atveidoja piecdesmitajiem gadiem neparastus varoņus, kas lielā mērā līdzinājās viņam pašam, jo tie bija apjukuši, dumpīgi autsaideri, kas par visu visvairāk vēlējās iederēties sabiedrībā, kā arī kāroja izpelnīties ģimenes atzinību. (Pēc Dīna mātes nāves aktieri audzināja viņa mātes māsa ar vīru, bet Dīna tēvam ar jaunieti bija vēsas attiecības, kas kļuva vēl vēsākas, kad Dīns nopietni pievērsās aktiermākslai.)

Video: Dīna pirmais apmaksātais aktiera darbs – epizodiska loma 1950. gada Pepsi reklāmā.

Grāmatā iekļautas arī dažādas fotogrāfijas, kuru kvalitāte varēja būt daudz labāka, turklāt būtu bijis lieliski, ja tās būtu uzdrukātas uz kvalitatīva glancētā papīra, jo esošais tehniskais izpildījums šai grāmatai ir vājš. Ja atmet manas pretenzijas par tehnisko izpildījumu un Aleksandra apmātību ar Dīna seksuālo dzīvi, tad jāsaka, ka grāmata ir lasīšanas vērta, jo tajā ir daudz vērtīgas informācijas, kurā spilgti atainota ne tikai Dīna dzīve, bet arī piecdesmito gadu kino industrija.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam


300x0_psihoanalitpiez_978-9934-0-5429-7Nešaubos, ka daudziem cilvēkiem vismaz reizi mūžā bijusi vēlēšanās ieskatīties tajā, kas notiek aiz psihoanalītiķa kabineta durvīm, jo psihoanalītiķi taču dzird daudz patiesākus un skandalozākus stāstus nekā mācītāji grēksūdžu laikā. Psihoanalītiķis Stīvens Gross savā grāmatā “Psihoanalītiķa piezīmes. Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam” ļauj ne tikai ielūkoties savā kabinetā pa atslēgas caurumu, bet arī ļauj saprast, kāpēc mēs tik bieži jūtamies nelaimīgi un apmaldījušies savās dzīvēs. 

Tos lasītājus, kas alkst pēc bezgaumīgas netīrās veļas mazgāšanas dzeltenās preses gaumē, uzreiz jāapbēdina, jo Gross pret saviem pacientiem ne mirkli nezaudē cieņu, kā arī viņa rakstītie teksti ir emocionāli ļoti dziļi. Gross raksta: “Lai sargātu pacientu anonimitāti, vienlaikus nesagrozot mūsu kopīgā darba saturu, es mainīju vārdus un visas īpašās pazīmes, kas varētu kalpot personas identifikācijai.” Grāmatas teksti ir saskaņoti ar Grosa pacientiem un viņi piekrituši stāstu publicēšanai, jo vēlējušies, lai viņu gūtā pieredze palīdzētu citiem cilvēkiem, kas saskārušies ar līdzīgām problēmām.

Šajā plānajā grāmatā iekļauts 31 īsais stāsts – daži no tiem ir šķietami ikdienišķi, bet vairums no tiem ir traģikomiski, vienkārši komiski, smeldzīgi, nostalģiski, skumīgi, dziļi un ar ļoti lielu dzīves patiesības devu. Daudzu Grosa pacientu problēmu saknes meklējamas viņu bērnībā, bet lielākā daļa stāstos minēto cilvēku savu skumju un nelaimju cēloni atraduši, kāds pārsteigums, paši sevī. Gandrīz visu stāstu vēstījumus veiksmīgi uztvēru, tomēr bija arī pāris tādu, kuru nozīmi šajā grāmatā tā līdz galam arī neizpratu, bet, iespējams, pie vainas nav Gross, bet gan es pats un man vienkārši šie stāsti vēlreiz rūpīgi jāpārlasa.

Esmu pārliecināts, ka daudzās Grosa aprakstītajās situācijās lasītāji spēs atpazīt paši sevi – varbūt ne tik saasinātā formā, bet kā atblāzmu pavisam noteikti, jo, lai arī psihoanalītiķa pacienti brīžiem rīkojas gaužām neloģiski, viņu rīcība un vēlmes ir viegli saprotamas un tik ļoti cilvēcīgas. Turklāt katrā no mums taču mīt dēmoni, neatkarīgi no tā, vai uzskatām sevi par emocionāli un garīgi veseliem vai salauztiem.

Īpaši trāpīgi Gross izteicies par mīlestību un sāpju nepieciešamību:

“Pēc mīlestības izslāpuši cilvēki vilcinās pārbaudīt savu fantāziju atbilstību realitātei.” 

“Ik pa laikam mēs mēģinām apslāpēt sāpīgas emocijas. Taču kolīdz mums sekmējas nejust neko, mēs zaudējam vienīgo līdzekli, kurš mums ļautu uzzināt, kas mūs sāpina un kāpēc.”

Ne mazāk simpātiskas man šķita Grosa atziņas par pacientiem, kā arī pacientu atziņas pašiem par sevi:

Kāda Grosa paciente psihoanalītiķim reiz teikusi šādi: “Es gandrīz nekad nezinu, ko jūtu. Es izsecinu, ko vajadzētu just, un atbilstoši rīkojos.” Manuprāt, šis ir ļoti raksturīgi tik daudziem cilvēkiem, tāpēc nereti gadās tā, ka apmaldāmies paši savās sajūtās.

“Piemēram, vēloties radīt priekšstatu par sevi kā labu cilvēku, mēs projicējam uz citām personām vai grupām tās savas iezīmes, ko uzskatām par kaunpilnām.” 

Un šis citāts būs saprotams katram, kurš pametis savas bērnības mājas (un ne tikai): “…mūsu apmeklētās vietas, palikušas bez cilvēkiem, kurus tēvs reiz mīlēja, vairs nebija tās vietas, ko viņš pazina.” 

Gross, liekot lietā zināšanas, kuras uzkrājis, strādājot psihoanalītiķa amatā vairāk nekā 25 gadus, radījis daudzkrāsainu darbu, kurš neatstāj lasītājus vienaldzīgus. Šī nav pašpalīdzības vai padomu grāmata – šis ir meistarīgi izstrādāts stāstu apkopojums, kurā atklājas cilvēku emocionālais trauslums, kā arī tieksme izvēlēties sarežģītus apkārtceļus, lai iegūtu vienkāršas un visiem saprotamas lietas. Turklāt Gross atklājis daudz ne tikai par saviem pacientiem, bet arī pats par savu cilvēcīgo pusi, kas spilgti izpaužas viņa domās, vārdos, ko viņš nepasaka saviem pacientiem, kā arī tajā, kā viņš dzīvo ārpus sava darba kabineta.

Un nekas šajā darbā nav melnbalts, jo tiek runāts gan par labajām sāpēm, gan par sliktajām uzslavām, gan par alkām pēc neziņas, gan par ilūzijām, kuras reizēm mums nepieciešamas, lai mēs turpinātu dzīvot.

VĒRTĒJUMS: 8/10

No angļu valodas tulkojusi Andžela Šuvajeva; Izdevējs: “Zvaigzne ABC”.

Diena, kad Lāgerkrancs bija Lārsons


300x0_meiten_zirnekla_978-9934-0-5737-3Kad pagājušā gadā uzzināju, ka zviedru žurnālists un rakstnieks Dāvids Lāgerkrancs sarakstījis turpinājumu Stīga Lārsona radītajai Millennium triloģijai, mani pārņēma dalītas izjūtas, jo bija prieks, ka atkal būs iespēja satikt kolorīto hakeri Līsbetu Salanderi, bet pārņēma arī zināmas bažas un skumjas, jo, manuprāt, Lārsonu aizvietot nespēj neviens. 

Pēc tam, kad 2004. gadā nomira Stīgs Lārsons, viņa grāmatu triloģija Millennium piedzīvoja galvu reibinošus panākumus, kuriem komplektā nāca arī iespaidīgi ienākumi. Starp Lārsona radiniekiem un civilsievu Evu Gabrielsoni sākās cīņa par Lārsona darbu autortiesībām, kurā uzvarēja Lārsona tēvs un brālis, iegūstot tiesības turpināt Millennium triloģiju. Pirmā turpinājuma rakstīšanai tika izraudzīts zviedru žurnālists un rakstnieks Dāvids Lāgerkrancs, kurš ir sarakstījis zviedru futbolista Zlatana Ibrahimoviča biogrāfiju I am Zlatan Ibrahimović. Lāgerkrancs intervijās atzinis, ka romāna “Meitene zirnekļa tīklā” radīšana esot bijis emocionāli grūts un ļoti atbildīgs process, bet Lārsona ilggadējā dzīvesbiedrene izteikumos ir asa, apgalvojot, ka zagt citu cilvēku darbus neesot labi. Literatūras kritiķis no zviedru laikraksta Aftonbladet izteicies vēl asāk, apgalvojot, ka Millennium triloģijas turpināšana līdzinoties sava veida kapu izlaupīšanai.

Lāgerkrancam darbs pie “Meitenes zirnekļa tīklā” sākās no pilnīgi baltas lapas – rakstnieks par Līsbetu Salanderi un Mīkaelu Blumkvistu zināja tieši tikpat daudz, cik kārtīgs Lārsona darbu fans, jo Eva Gabrielsone liedza pieeju Lārsona atstātajām piezīmēm, kuras joprojām glabājas pie viņas.

IMG_20160223_112750Kad sāku lasīt Lāgerkranca darbu, bija grūti pieņemt faktu, ka tas ir Millennium triloģijas turpinājums, jo nemitīgi galvā šaudījās domas “Līsbeta tā nedarītu”, “Mīkaels nav tāds” un “Lārsons tā nerakstītu”, bet jau pēc pirmajām 150 lapaspusēm biju no šīm sajūtām daļēji atbrīvojies un sāku izbaudīt 53 gadus vecā rakstnieka veikumu. Lārsona rakstības stilu viņš nav atdarinājis perfekti, bet šaubos, ka kāds to būtu spējis izdarīt labāk, jo brīžiem patiešām aizmirsu, ka teksta autors nav Lārsons.

Šajā romānā galvenais uzsvars likts uz mākslīgo intelektu, hakeriem, intrigām Millennium žurnālā, kā arī savantiem, kas ir īpaši apdāvināti autisma slimnieki. Romāna sākumā tiek nogalināts Franss Balders: “Viens no slavenākajiem starptautiska mēroga zinātniekiem Zviedrijā. Viņš ir viens no pasaulē pazīstamākajiem pētniekiem MI tehnoloģijās.” Slepkavības naktī pie zinātnieka ierodas arī Mīkaels Blumkvists, kuram zinātnieks vēlējies atklāt noslēpumus, kuru dēļ viņa dzīvība tikusi apdraudēta. Žurnālists tiek ierauts intrigu virpulī, kurā nozīmīga loma ir arī viņa senajai draudzenei Līsbetai Salanderei un zinātnieka ar autismu slimajam dēlam Augustam, kurš kļuvis par tēva slepkavības aculiecinieku.

Foto: Dāvids Lāgerkrancs

Foto: Dāvids Lāgerkrancs

Lāgerkranca veikums nenoliedzami ir ar inteliģenci piesātināts, kā arī tajā netrūkst cieņas pret Lārsona radītajiem varoņiem un viņu augstajām ētikas normām. Šajā romānā jūtama Lārsonam raksturīgā apsēstība ar detaļām, varoņu emocionālais dziļums, kā arī stāstījuma maniere, kas gluži kā atvars lasītāju nemanāmi ievelk un vairs nelaiž vaļā.

Jāatzīst, ka manāmi kaitināja tas, ka Līsbeta kļuvusi nedaudz par daudz cilvēciska, bet Mīkaels mazliet zaudējis savu asumu un pārliecību par savu misiju žurnālistikā. Lārsons Millennium sērijā bija paredzējis izdot veselas 10 grāmatas, tāpēc, iespējams, kādā no tām patiešām būtu atklājušās varoņu vājās puses un šaubas par savu sūtību šajā pasaulē, bet to mēs, protams, nekad neuzzināsim. Lārsona radītajā Līsbetā mani visvairāk valdzina tas, ka viņa ir sieviete noslēpums, tāpēc esmu drošs, ka nespēšu Lāgerkrancam piedot, ja nākamajos romānos viņš Līsbetu padarīs par parastu panku meiteni ar hakeres dotībām. Tomēr jāatzīst arī tas, ka ārkārtīgi simpatizē kā Lāgerkrancs atainojis Līsbetas bērnību, jo šīs ainiņas lieliski līmējas kopā ar to ainu, kādu Lārsons uzbūra savos tekstos par šīs valdonīgās meitenes bērnību.

Lasot romānu, var just, ka Lāgerkrancs ir ne tikai rakstnieks, bet arī žurnālists, jo atainotās žurnālistikas aizkulises ir reālistiskas, ticamas un ārkārtīgi aizraujošas. Autoram par žurnālistiku ir arī kāds ļoti trāpīgs citāts: “Ne jau raksta temats nosaka žurnālistikas kvalitāti.”

Vai Lāgerkrancs ir pārspējis Lārsonu? Noteikti nē! Vai šis ir aizraujošs kriminālromāns? Pavisam noteikti!

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 

No zviedru valodas tulkojusi Ieva Pudure; Izdevējs: apgāds “Zvaigzne ABC”.

“Meitene zirnekļa tīklā” grāmatnīcās būs pieejama jau no 7. marta.