Grāmatas

Stāstu krājums “Zilie jūras vērši”


Foto: grāmata vāciņš

Foto: grāmata vāciņš

“Zilie jūras vērši” ir jau otrais latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājums, kuru izdod izdevniecība Zvaigzne ABC, ļaujot debitēt daudziem jaunajiem rakstniekiem, kā arī jau zināmiem autoriem ļauj atkārtoti apliecināt sava talanta spožumu. 

Stāstu krājumā iekļauti 20 stāsti, kuru autori ir 18 rakstnieki – gan debitanti, gan pieredzējuši rakstnieki. Stāsti, kas publicēti šajā grāmatā, tika izvēlēti konkursā “Sapņu laiks 2″, kuru pagājušā gadā rīkoja izdevniecība Zvaigzne ABC. Pirmo vietu konkursā saņēma Tējtasītes bloga autore Anna Kalna, kura uzvaras laurus plūca ar veseliem trim stāstiem (“Domracis”, “SIA Harons” un “Skārda mūza Melānija”), otro vietu saņēma Lilija Berzinska ar stāstu “Filemons”, bet trešajā vietā ierindojās Džeina Tamuļeviča ar stāstu “Zilie jūras vērši”. Par spīti tam, ka stāstu krājumu radījuši 18 dažādi rakstnieki, grāmatā valda vienota noskaņa un saturiski vairāki stāsti ir diezgan līdzīgi un tādu izteiktu kontrastu ir samērā maz.

Sāksim ar favorītiem: Mani absolūti apbūra Lilijas Berzinskas stāsts “Filemons”, kurā reinkarnācijas tēma tika atspoguļota ļoti meistarīgi, iepinot stāstā šausmu stāsta elementus, turklāt priecē tas, ka autore lasītāju baida ne ar asinīm, bet gluži kingiskā manierē – dodot vaļu lasītāja fantāzijai. (Ja par šo stāstu man būtu jāliek atsevišķs vērtējums, tad tas noteikti būtu desmitnieks.) Varēja just, ka rakstniece veikusi rūpīgu izpētes darbu, kā arī pie stāsta strādājusi pedantiski, turklāt visu pasniegusi diezgan inteliģentā manierē.

No trim Annas Kalnas stāstiem man vislabāk patika “SIA Harons”, kura gaisotne ir samērā drūma, bet atstāj  pārdomu pēcgaršu, kā arī nepazūd no atmiņas nākamajā dienā, kā tas ir ar dažiem citiem stāstu krājumā iekļautajiem stāstiem.

Ja kāds no rakstniekiem spēj uzburt patiešām maģisku atmosfēru, tad tā ir Ieva Melgalve. Līdzīgi kā citi stāstu krājuma lasītāji, arī es īsti nesapratu, par ko ir stāsts “Jēzus ķirzaka”, bet tas bija kaut kas absolūti fantastisks – ja stāstam būtu garša, tad tā manas garšas kārpiņas nebūtu pametusi vēl tagad.

Daces Znotiņas “Deja ar citādo” ļoti simpatizēja ar savu saldsērīgumu un rūpīgi izplānoto stāstījumu, kā arī ar smalki aprakstītajām detaļām. Šis stāsts noteikti nav izcils, bet viennozīmīgi tas vērtējams kā ļoti labs un atmiņā paliekošs.

Stāstu krājumā iekļauti arī daži komiskie stāsti, no kuriem mans favorīts ir Riharda Buivida “Ķivere”, kurā dzirkstī ne tikai humors, bet arī ļoti reālistiski ieskicēta mūsdienu autoservisa atmosfēra ar spilgtiem varoņiem. Šeit gribētu arī pieminēt kādu citātu, kas man nakts vidū lika smieties balsī: “Tikmēr Ģirts tik skrēja un skrēja kā čigāns ar piezvanīšanai aizdotu telefonu.” Simpatizē, ka autors nebaidās no sava īpatnējā, bet ļoti dzīvā rakstīšanas stila.

Man patika arī Džeinas Tamuļevičas stāsta “Zilie jūras vērši” ideja, bet izpildījums liedza stāstu izbaudīt pilnvērtīgi, jo šaubos, ka diezgan tālā nākotnē eksistēs mūsdienās populārie sociālie portāli, turklāt tie stāstā aprakstīti nedaudz griezi. Piemēram, Instagram tāda lieta kā zvaigznītes neeksistē, bet autore norādījusi, ka tieši ar zvaigznītēm, ne sirsniņām, iespējams paust savu patiku pret Instagram lietotāju ievietotajām bildēm. Stāstam ir liels potenciāls, bet izpildījums šķita paviršs.

Bija stāsti, kas mani atstāja absolūti vienaldzīgu, bet bija arī tādi, kurus jau nākamajā dienā biju aizmirsis. Pieļauju, ka tā patīk/nepatīk padarīšana ir gaumes jautājums, bet skaidrs ir viens – daudziem autoriem idejas ir labas, bet tās nav līdz galam nostrādātas vai arī atgādina tādas ātras skices bez mugurkaula un jēgas.

Ļoti ceru, ka stāstu konkursu tradīcija tiks turpināta un autori vairāk piestrādās pie saviem stāstiem, kā arī nebaidīsies radīt ko patiešām īpašu un vairāk pievērsīsies šausmu žanram.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Par sniegpārslu, kas rada lavīnu


Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Katrreiz, kad sāku lasīt kādu triloģiju, zinu, ka riskēju, jo nekur nav garantijas, ka grāmatu sērijas noslēdzošā daļa būs tikpat laba kā pirmā grāmata. Turklāt pieredze rāda, ka visbiežāk noslēdzošā daļa ir visvājākā, bet reizēm tā ir pat tik slikta, ka spēj sabojāt visu triloģiju. Asinszāles triptiha noslēdzošā grāmata “Nepieciešamais ļaunums” noteikti nav šāds gadījums. 

Jāatzīst, ka Asinszāles triptihā ir viena lieta, kas man nepatīk – par šīm grāmatām ir sasodīti grūti uzrakstīt atsauksmes tā, lai nenāktos tekstā iepīt kādu spoileri. Rakstot par triptiha noslēdzošo grāmatu, izvairīties no spoileriem ir praktiski neiespējami, jo iepriekšējā grāmata “Visaukstākais karš” beidzās ar cliffhanger ainu, bet trešā sērijas grāmata veltīta tam, lai atrisinātu situāciju, kas radās otrās grāmatas beigās. Tieši tāpēc, lai nebojātu lasītprieku cilvēkiem, kas vēl tikai plāno lasīt Asinszāles triptihu, grāmatas notikumu atstāstu izlaidīšu.

Salīdzinot ar iepriekšējām divām triloģijas daļām, šajā ir daudz vairāk spriedzes un notikumu, kā arī robeža starp labo un ļauno ir tik ļoti izplūdusi, ka vienīgais izteikti labais tēls “Nepieciešamajā ļaunumā” ir Mārša sieva Līva, kura ir vienkāršs otrā plāna tēls, kas nenojauš par lielajām lietām, kuras spēj ietekmēt viņas vīrs un citas viņam tuvu stāvošas personas. Kaut gan lasītājam noteikti nevajadzētu Līvu novērtēt pārāk zemu, jo, lai arī kā varone viņa ir klusa un sirsnīga, viņas netiešā ietekme uz visu notiekošo ir visai iespaidīga.

Jau iepriekšējās grāmatās Īans Tregilliss iepazīstināja lasītājus ar vāciešiem, kas karā izmantoja apbrīnojamas tehnoloģijas, kas sniedza cilvēkiem prātam neaptveramas spējas, un britiem, kas karā izmantoja burvju un baiso eidolonu palīdzību. Trešajā grāmatā šie spēki vairs netiek slavināti un lasītājam tos ir diezgan grūti apbrīnot, neizjūtot pretīgumu pret cilvēkiem, kas šādus paņēmienus izmanto, lai manipulētu ar kara iznākumu. Tie, kas ir lasījuši otro triptiha grāmatu, zina, par ko ir runa.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Protams, lasot noslēdzošo sērijas grāmatu, vislielākā interese ir par to, kuram varonim autors būs piešķīris laimīgas beigas, kuram ne tik laimīgas, bet kuram trīs saujas baltu smilšu. Atzīšu, ka viena varoņa liktenis mani nedaudz sarūgtināja, jo autors, iespējams, bija domājis, ka konkrētā varoņa liktenis tiks uztverts kā kaut kas no sērijas visi-saņem-pēc-nopelniem, bet manā uztverē konkrētais personāžs, kura vārdu neminēšu, bija pelnījis labākas beigas, jo rīkojās patiesu jūtu vadīts.

Zinu, ka, lasot grāmatu sērijas, reti ir tā, ka noslēdzošā daļa ir labākā, bet šis nu ir tas gadījums – Tregilliss labāko pietaupījis beigām un “Nepieciešamais ļaunums” ir lielisks Asinszāles triptiha noslēgums, gluži kā putukrējums un ķirši uz kūkas. (Saturiski gan nekā salda šajā darbā nav, bet tieši tas man arī visvairāk patika.)

Noslēgumā citāts, kas diezgan spēcīgi raksturo visu grāmatas saturu un tajā pausto domu:

“Viens vienīgs olis var panākt, ka sākas zemes nogruvums; viena vienīga sniegpārsla var izraisīt sniega lavīnu.” – 12. lpp

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

No angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane; Izdevējs: Izdevniecība Prometejs.

Nopietni… Es jokoju


Foto: grāmatas vāks

Foto: grāmatas vāks

Elēna Dedženeresa neapšaubāmi ir viena no pasaules ietekmīgākajām un iedvesmojošākajām sievietēm – viņas vadītais televīzijas šovs The Ellen DeGeneres Show, kuru viņa vada jau kopš 2003. gada, ir mainījis dzīves ļoti daudziem cilvēkiem, uzdāvinot viņiem vērtīgas dāvanas, iepazīstinot fanus ar saviem elkiem, palīdzot jaunajiem talantiem izveidot spīdošas karjeras, kā arī vienkārši liekot šova skatītājiem pasmaidīt pēc nogurdinošas darbadienas.

Brīžiem šķiet, ka cilvēki ir gluži vai traki pēc filmām, šoviem, raidījumiem un seriāliem, kuros valda vardarbība, kailums, negācijas, publiska netīrās veļas mazgāšana, tāpēc nereti vien pieķeru sevi pie domas: “Vai cilvēki vispār grib ielaist sevī pozitīvo?!” Elēnas šovs ir pierādījums tam, ka cilvēki ir izslāpuši pēc pozitīvā.

Ziniet, kas, manuprāt, komiķu dzīvē ir visgrūtākais? Tas, ka cilvēki domā, ka viņi joko pat tad, kad ir absolūti nopietni. Elēnu šis lāsts pavada visu viņas dzīvi un ļoti šaubos, ka pienāks diena, kad viņas teiktais tiks uztverts absolūti nopietni. Viņas grāmatā Seriously… I’m Kidding, kas tika izdota 2011. gadā, runāts par diezgan nopietnām lietām, kas pasniegtas humoristiskā mērcē, kurai netrūkst arī liela deva sirsnības.

Jau pašā grāmatas sākumā lasītājs tiek brīdināts, ka grāmatā nebūs nekas par Elēnas romānu ar aktieri Havjeru Bardemu, nesen atklāto pusmāsu un nopludināto seksa ierakstu. Protams, tā ir tikai tāda muļķošanās, jo nekas no tā visa nav noticis, tāpēc jau pašā sākumā lasītājā tiek iedēstīta šaubu sēkla, kas liek domāt, kas grāmatā ir patiesība, bet kas ir Elēnas izdomājums. Lasot šo grāmatu, bieži vien nāksies iegūglēt dažādus faktus, lai pārbaudītu to patiesumu.

Foto: Elēna savā šovā kopā ar aktrisi Emmu Vatsoni

Foto: Elēna savā šovā kopā ar aktrisi Emmu Vatsoni

Lasot nodaļu par Elēnu kā CoverGirl kosmētikas seju, domāju, ka tas ir tikai joks, bet pēc iegūglēšanas pārliecinājos, ka viņa patiešām ir kosmētikas līnijas seja. Un kāds tur brīnums, jo viņa vadījusi Oskaru, Grammy un Emmy balvu pasniegšanas, pati saņēmusi 13 Emmy balvas, 14 People’s Choice Awards balvas, kā arī uzņēmusi pasaulē populārāko selfiju. Jebkurš uzņēmums varētu lepoties ar tik populāru un ietekmīgu sava zīmola seju. Šajā grāmatā Elēna sniedz arī padomus meitenēm, kā būt profesionālām topmodelēm. (Manā skatījumā šī arī ir visuzjautrinošākā grāmatas nodaļa.)

Grāmata ir tikai 241 lappusi gara, tāpēc tās lasīšana nesagādās nekādas grūtības, turklāt nodaļas tajā ir īsas, bet slinkākie var izvēlēties arī audiogrāmatu, kuru ierunājusi pati Elēna Dedženeresa. Ideāla lasāmviela, lai liktu sev uz dzīvi paskatīties caur nenopietnības prizmu.

Noslēgumā divi citāti no grāmatas:

“When you take risks you learn that there will be times when you succeed and there will be times when you fail, and both are equally important.”

“True beauty is not related to what color your hair is or what color your eyes are. True beauty is about who you are as a human being, your principles, your moral compass.”

VĒRTĒJUMS: 7/10

Romāns, kas norauj jumtu


Foto: grāmatas vāks

Foto: grāmatas vāks

Kad lasīju “Asinszāles triptiha” pirmo grāmatu “Rūgtās sēklas”, sapratu, ka neko tamlīdzīgu neesmu lasījis, tāpēc vēlme uzzināt to, kas notiks tālāk, bija tikai pašsaprotama. Ar ķeršanos pie otrās daļas nesteidzos, jo nedaudz šaubījos par to, vai Īans Tregilliss pietaupījis šaujampulveri arī atlikušajām divām triptiha daļām. 

Izdevniecības apraksts par grāmatu:

“Jau divdesmit gadus kopš Otrā pasaules kara angļu burvji ir vienīgais Britu impērijas glābiņš no Padomju Savienības – lielvaras, kuras teritorija sniedzas no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Katra burvja nāve ir trieciens britu nacionālajai aizsardzībai.

Tikmēr kāds brālis un māsa, kas nežēlīga nacistu eksperimenta rezultātā ieguvuši pārcilvēciskas spējas, izbēg no dziļi aiz dzelzs priekškara noslēptas slepenas bāzes un dodas uz Angliju.

Jo tajā dzīvo bijušais spiegs Reibolds Māršs. Un Grētai, vājprātīgajai gaišreģei, attiecībā uz viņu ir savi plāni. 

Tiekot atkal ierautam Asinszāles pasaulē, Māršs atklāj, ka, beidzoties karam, Lielbritānijas tumšajiem darbiem netika pielikts punkts. Un, kamēr viņš cenšas aizsargāt karalieni un valsti, vissmagākā cīņa viņam ir jāizcīna pašam ar sevi.”

Šajā romānā Māršs kļuvis nožēlojams, jo viņa attiecības ar sievu par normālu laulību ir grūti nosaukt, arī finansiālajā jomā neiet spoži, bet viņa dēls, kuram vajadzēja būt ģimenes prieka avotam, sirgst ar neizskaidrojamu garīgo slimību, radot Māršam un Līvai virkni problēmu. Tikmēr Vils dzīvo kā niere taukos un cenšas aizmirst tos tumšos laikus, kuros ietilpa cilvēku upurēšana valsts labā un pārrunas ar eidoloniem. Šķiet, ka liktenis lēmis Māršam mūžīgu pagrimumu, bet Vilam pārticības un miera pilnas vecumdienas, tomēr tad Londonā ierodas Grēta ar savu brāli Klausu un šī šķietami vājprātīgā sieviete abus šos vīriešus izrauj no ikdienas rutīnas un atkal padara viņus par šaha figūrām spēlē, kuru jau sen ir izplānojusi un izspēlējusi savā galvā.

Atšķirībā no pirmās triptiha grāmatas, otrajā grāmatā varoņi kļuvuši daudz dziļāki un katram no tiem ir savs stāsts un motīvi, kas attaisno viņu rīcību un ļauj lasītājiem izprast svarīgākos grāmatas varoņus. Tomēr ir arī kāda lieta, kas bija pirmajā grāmatā, bet otrajā grāmatā ir zudusi – tā ir drūmi valdzinošā atmosfēra, kas caurvija “Rūgtās sēklas”, bet “Visaukstākajā karā” ir palikusi tikai šīs atmosfēras vāja atblāzma, galveno uzsvaru liekot uz varoņiem un spraigo darbību.

Foto: Asinszāles triptiha autors Īans Tregilliss

Foto: Asinszāles triptiha autors Īans Tregilliss

Jau lasot “Rūgtās sēklas”, par manu favorīt-varoni kļuva gaišreģe Grēta, kura “Visaukstākajā karā” spēlē vienkārši prātu spridzinošu lomu – tas, kādus tīklus savijusi šī čigāniete, lasītājiem liek pārsteigumā noelsties un apbrīnot šo sievieti, kura noteikti nav nekāda everyone’s cup of tea, jo aiz viņas šķietamā vājprāta patiesībā slēpjas auksts aprēķins un apskaužama ģenialitāte.

Nezinu, kā vērtēt to, ka romāns noslēdzas visspraigākajā brīdī, bet ļoti pozitīvi vērtēju to, ka šajā grāmatā spriedzes netrūkst, bet klišeju trūkums patīkami pārsteidz.

Šo grāmatu droši varu ieteikt arī cilvēkiem, kuru vēstures zināšanas ir niecīgas, jo, kad sāku lasīt “Asinszāles triptihu”, baidījos, ka manas minimālās vēstures zināšanas neļaus šo darbu pilnībā izbaudīt, bet lasīšanas procesā pārliecinājos, ka šo grāmatu sēriju bez problēmām var izbaudīt cilvēks, kurš vēstures eksāmenā saņēmis piecinieku.

VĒRTĒJUMS: 8/10 (Būtu 9, ja Tregilliss būtu saglabājis to baisi valdzinošo atmosfēru, kas valdīja pirmajā triptiha grāmatā.)

Izdevējs: Izdevniecība “Prometejs”; No angļu valodas tulkojusi: Evita Bekmane.

Kāpēc neviens neko nedara lietas labā?


Foto: Grāmatas vāka noformējums

Foto: Grāmatas vāka noformējums

Katrs no mums taču kādreiz sev ir vaicājis: “Kāpēc neviens neko nedara lietas labā?” Vairums nepārtraukti brīnās, kāpēc tikpat kā nekad nenāk pārmaiņas, kuras tik ļoti gaidām?! Bestsellera “Dievs acis nemirkšķina” autore Regīna Breta savā jaunākajā darbā “Esi brīnums. 50 iedvesmojošas mācības, kā padarīt neiespējamo iespējamu” sniedz atbildi uz šiem jautājumiem, apgalvojot, ka brīnumi – tie slēpjas mūsos pašos un daudzos šķietami necilos cilvēkos. 

Nevajag daudz, lai paveiktu brīnumainas lietas. Par šī apgalvojuma patiesumu var pārliecināties, dzīvojot Latvijā, kur cilvēki dažu dienu laikā var saziedot naudu, lai izglābtu bērna dzīvību, aizmirst visas domstarpības, kas bijušas, lai tikai palīdzētu traģēdijās cietušajiem, kā arī pašaizliedzīgi ziedot savu laiku un naudu, lai tikai pasniegtu dienišķo bļodiņu zupas tiem, kuriem trūkst naudas ēdienam. Šādi cilvēki ir centrālie tēli Bretas jaunākajā grāmatā, kurā varoņu lomā nostādīti pašaizliedzīgi vecāki, vēža slimnieki, cilvēki, kas parastus darbus paveic neparasti, un daudzi citi cilvēki, kuriem sirds ir īstajā vietā.

“Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.” – Māte Terēze 

Šis Mātes Terēzes citāts kodolīgi atspoguļo to, ko Regīna Breta šajā grāmatā vēlējusies pateikt.

Sen zināju, ka manā dzīvē netrūkst brīnumainu cilvēku, kas ar saviem darbiem pierādījuši, ka viņi ir kas vairāk par parastiem cilvēkiem, bet, pateicoties šai grāmatai, atkārtoti un daudz dziļāk palūkojos uz šo tēmu, lai novērtētu šos personāžus.

Foto: rakstniece Regīna Breta

Foto: rakstniece Regīna Breta

Man īpaši nesimpatizē grāmatas apakšvirsraksts “50 iedvesmojošas mācības, kā padarīt neiespējamo iespējamu”, jo tas sniedz nedaudz maldinošu iespaidu par grāmatas saturu, jo patiesībā tās nav 50 mācības, bet gan 50 iedvesmojoši stāsti, kas neuzspiež autores viedokli lasītājiem. Bretas darbi no līdzīgas literatūras galvenokārt atšķiras ar to, ka Breta nemāca lasītājus dzīvot, viņa dalās ar neparastiem stāstiem un ļauj katram pašam izdarīt savus secinājumus.

Noslēgumā citāts no grāmatas: “…svarīgi ir nevis tas, vai cilvēka manieres ir labas vai sliktas, bet gan tas, ka viņa manieres ir vienādas pret visiem.” 

VĒRTĒJUMS: 8/10 (Bretas iepriekšējais darbs bija labāks, bet arī šis ir lasīšanas vērts.)

Digitālo neaizmirstulīšu lauks


Foto: grāmatas vāks

Foto: grāmatas vāks

Latviešu oriģinālliteratūru nelasu pārāk lielos apjomos, bet, ja lasu, tad cenšos izvēlēties jaunos autorus, lai saprastu – ir viņu radošajām darbībām vērts turpmāk pievērst uzmanību vai tomēr ne?! Šoreiz savu uzmanību un laiku veltīju Ellenas R. Landaras debijas romāna “Digitālo neaizmirstulīšu lauks” iepazīšanai.

“Suzuki Airī san, septiņpadsmit gadus veca, mācās vispārizglītojošā mācību iestādē, apguvusi mākslu,  valodu un tehnikas zināšanas, interesējas par vēsturi. Lai iegūtu praksi, vasaras sākumā iestājusies birojā “Dzīves Telpas Labiekārtošana”, kur nostrādājusi līdz aizvakardienas rītam. Lietderības koeficients 567.” – 37. lpp

Pusaudze Airī dzīvo Nironā – kādā nākotnes pilsētā, kurā valda šķietama harmonija un katrs pilsētas iedzīvotājs ir aprīkots ar bioaparātu, kas uzmana visas cilvēka ķermenī notiekošās darbības, kā arī sūta signālu mediķiem, ja kaut kas ar bioaparāta nēsātāja veselību nav kārtībā. Šķietami nevainīga ierīce, bet Nironas iedzīvotāji pat nenojauš, kādas vēl funkcijas pilda šī mazā, ērtā un šķietami nekaitīgā ierīce.

Kādu dienu meitenes prakses vadītājs liek Airī nogādāt īpašu sūtījumu uz ne to sociāli labvēlīgāko un tehniski attīstītāko Nironas daļu. Jaunā meitene uzdevumu izpilda, bet, kad atgriežas prakses vietā, atklāj, ka tur, kur agrāk slējusies viņas prakses vietas ēka, tagad atrodas gruveši un zem tiem guļ viņas priekšnieka Akusei mirstīgās atliekas. Airī nākas melot drošībniekiem par liktenīgās dienas uzdevumu, bet tikai vēlāk meitene uzzina, ka nav vienīgā, kas melojusi, jo visa viņas dzīve, sākot no agras bērnības, tikusi būvēta uz meliem.

Netipiski vairumam daiļā dzimuma rakstnieču, E. R. Landara savā romānā iekļāvusi dažādu tehnisko ierīču aprakstus, turklāt izdarījusi to patiešām labi, jo ne mirkli neradās šaubas par to, ka kaut kas no visa tekstos minētā būtu kas nereāls. Pieļauju, ka tuvākā vai tālākā nākotnē cilvēki patiešām zem ādas nēsās ko līdzīgu bioaparātiem, kas, iespējams, kontrolēs ne tikai veselības stāvokli, bet arī izvēles brīvību un uzvedību.

Iespējams, ka šim romānam esmu nedaudz par vecu, bet domāju, ka pusaudžiem šis darbs būs lieliska brīvā laika izklaide. (Grāmata “Digitālo neaizmirstulīšu lauks” ir konkursa Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem laureāte.) Romāna noslēgums liek domāt, ka būs vēl vismaz viena grāmata par Airī piedzīvojumiem.

Šajā grāmatā gan ir viena lieta, kas man ļoti nepatīk, un tas ir grāmatas vāks – manuprāt, ļoti bezgaumīgs un vairāk atgādina informātikas grāmatas noformējumu. Autorei ar noformējumu nav nekāda sakara, tāpēc varu tikai izteikt līdzjūtību par to, ka diezgan labam saturam ticis neizteiksmīgs un pircējus atbaidošs vāka dizains.

Noteikti vēlēšos sekot līdzi E. R. Landaras radošajām gaitām, jo ir skaidrs, ka meitenei ir gan talants, gan vieta izaugsmei.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Par laimi, piens…


Foto: Grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Foto: Grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Kad biju mazs, mamma man un manam vecākajam brālim katru vakaru priekšā lasīja H. K. Andersena pasakas, tomēr ātri vien mammu piemeklēja kāda problēma – viņa bija izlasījusi visas Andersena pasakas no lielā sējuma, tāpēc nācās jaunas izgudrot pašai. Protams, viņas izdomātās pasakas līdzinājās Andersena un brāļu Grimmu radītajām, turklāt tās bieži vien bija neticamas un ar dažādu varoņu pārbagātību, tāpēc tagad, atskatoties pagātnē, droši varu teikt, ka mamma tolaik nodarbojās ar plaģiātismu. Geimens, sarakstot grāmatu “Par laimi, piens…” darījis ko ļoti līdzīgu. 

Lai pierādītu, ka tēvi nav tikai cilvēki, kas nemitīgi slēpjas aiz avīzēm un neko nedara, Geimens sarakstījis grāmatu visu vecumu bērniem par kādu ļoti varonīgu tēvu, kurš, dodoties uz veikalu pēc piena, lai viņa atvases varētu paēst brokastu pārslas, iekuļas dažādos aizraujošos piedzīvojumos. Viņš satiek citplanētiešus, pirātus, džungļu iedzimtos un kādu dievību, vompīrus (jā, vompīrus, ne vampīrus), kā arī dinozaurus… un, protams, arī piraijas un ponijus. Īpaši uzjautrinošs man šķita vompīru pulciņš, jo tajā ietilpst romantiskais “Krēslas” pārītis Edvards un Bella, iespējams, baisākais vampīrs, kādu kino pasaule jebkad pieredzējusi – Nosferatu, kā arī grāfiene Batorī, kura, starp citu, ir reāli eksistējoša persona. (Grāmatā gan šie varoņi ir nodēvēti citādākos vārdos, bet vizuālā līdzība ir nepārprotama. Nedaudz gan šaubos, vai ar Grāfieni Volerī bija domāta grāfiene Batorī, bet pieļauju, ka jā.) Piekritīšu, ka izklausās patiešām neticami, bet atklāšu, ka šis darbs ir arī dzīvīga humora pilns un, sakausējot daudzas klišejas, Geimens radījis darbu, kuram līdzīgu jūs diez vai būsiet lasījuši.

Foto: Geimens dzīvē un ilustrācijās

Foto: Geimens dzīvē un ilustrācijās

Par grāmatas saturu mani daudz vairāk sajūsmināja Krisa Ridela ilustrācijas, kuras ir vienkārši izcilas – pēc “Par laimi, piens…” izlasīšanas tā vien gribas grāmatu vēlreiz pārlapot, lai tikai katru ilustrāciju rūpīgi aplūkotu un apbrīnotu. Uzreiz gan jāpiemin, ka grāmatā redzamais tētis ir pats Nīls Geimens, bet domāju, ka šo līdzību noteikti pamanīs katrs, kurš kaut reizi ir redzējis autoru fotogrāfijās vai videoierakstos.

Grāmata ir uzjautrinoša, krāšņa un izklaidējoša gan vecākiem, gan viņu bērniem, tāpēc būs lieliska lasāmviela, kuru lasīt pirms došanās gulēt. Krāsaini un fantāzijas elementiem pilni sapņi pēc tam garantēti!

VĒRTĒJUMS: par Ridela ilustrācijām 10/10, bet par Geimena tekstu 9/10