Grāmatas

Dzīve un ķibeles Spānijā


stjuarts_4Daudzi no mums kādreiz sapņojuši par dzīvi kādā no siltajām zemēm, kur var bezrūpīgi sauļoties, izbaudīt gardas dabas veltes un vietējo kultūru, tomēr dzīvei svešumā komplektā nāk arī problēmas. Rakstot autobiogrāfiskā darba “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā” turpinājumu “Papagailis piparu kokā”, Kriss Stjuarts nav aizmirsis ne par priekiem, ne par bēdām, ko sniedz dzīve Spānijas lauku ciematā. 

Jau pašā grāmatas sākumā Stjuarts ieskicē El Valero saimniecības ēnas pusi – lai nodrošinātu iztikas līdzekļus savai saimniecībai un ģimenei, viņam jādodas uz Zviedriju cirpt aitas. Stjuarts nav sajūsmā ne par garo ceļu cauri sniegputeņiem, ne par būšanu prom no ģimenes, ne arī par aitu cirpšanu, kas ir fiziski nogurdinošs darbs. Zviedrijai veltīta tikai viena īsa grāmatas nodaļa, kuru autors uzrakstījis tik meistarīgi un spilgti, ka labprāt būtu lasījis vēl un vēl par skarbās Ziemeļvalsts burvību. Stāsts par Zviedriju ir lielisks grāmatas ievads, jo lasītājiem parāda, ka Stjuarta ģimene nav nekādi priviliģēti miljonāri, kas ar savām bagātībām atkūlušies uz Spāniju, lai atpūstos un nedaudz patēlotu lauciniekus.

Pats lielāko dzīves daļu esmu nodzīvojis Ogres novada laukos, tāpēc dažus grāmatas fragmentus lasīju ar šausmām. Īpaši šokēja tas, kā autors ar sievu sagatavoja lielo kartupeļu ražu uzglabāšanai: klusi pie sevis murmināju “nē, nē, nē”, kad lasīju, ka Stjuarts kopā ar sievu kartupeļus divreiz mazgāja, lai sagatavotu tos glabāšanai. Vēlāk grāmatā tiek atklāts, ka lielā kartupeļu raža sapuva, bet autors neko nav minējis par mazgāšanas negatīvo ietekmi, tāpēc es ļoti ceru, ka kāds Stjuartam ir pateicis, ka kartupeļus pirms uzglabāšanas nedrīkst mazgāt. Rūdīti laucinieki šo grāmatu var lasīt kā trilleri, jo, pateicoties savam naivumam un pieredzes trūkumam, Stjuarts pieļauj ne vienu vien muļķīgu kļūdu. Bet te vietā teiciens, ka nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.

“Papagailis piparu kokā” pārspēj pirmo grāmatu, jo autors šo grāmatu padarījis daudz personiskāku, ievijot tajā stāstus no savas jaunības, kā arī uzsverot daudzās ēnas puses, ar kurām jārēķinās, dzīvojot Spānijā, turklāt darbība kļūst daudz dinamiskāka un ir arī vairāki notikumi, kas uztur intrigu. Jāatzīst, ka būtu vēlējies, lai grāmatu no paša sākuma līdz pat beigām caurvītu kāda centrālā intriga, piemēram, dambja būvniecība: grāmatas sākumā autors varēja ieskicēt faktu par dambja būvniecību, bet beigās pastāstīt, kā tas viss beidzās, tādējādi radot grāmatas centrālo intrigu.

“No ūdens virsmas dibenu redzēt nevar, redz tikai debesu atspīdumu. Un tas ir pārāk nepatiess iespaids, lai uz to paļautos.”

Lasot grāmatu, brīžiem man autora ģimenes bija žēl, jo pašam nav nācies dzīvot tik pieticīgos apstākļos, turklāt Ziemassvētku sagaidīšana mitrā, aukstā mājā bez elektrības nešķiet tas jaukākais svētku pavadīšanas veids. Stjuarts lasītājiem pierāda to, ka nevajag kaudzēm naudas, lai izbaudītu skaistos dzīves mirkļus, turklāt šajā grāmatā viņš attaisno sev piešķirto Andalūzijas optimista titulu. Grāmatai pievienoto vērtību sniedz zīmēta tuvākās apkārtnes karte, fotogrāfijas katras nodaļas sākumā, kā arī grāmatas beigās pievienotā intervija ar autoru.

Pozitīva, izklaidējoša un skarbās dzīves realitātes piepildīta lasāmviela.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Izdevējs: “BaibaBooks”; No angļu valodas tulkojusi Ilze Burnovska.

Mātes un meitas attiecību labirintos


lusija-bartoneBieži vien dzirdēts apgalvojums, ka katras sievietes labākā draudzene ir viņas māte, tomēr tā tas nav vienmēr, jo netrūkst tādu sieviešu, kurām attiecības ar māti nav tās labākās. Elizabetes Strautas romānā “Mani sauc Lūsija Bārtone” stāstīts par vienu no šādiem gadījumiem. 

“Tas bija ļoti sen, kad gandrīz deviņas nedēļas man bija jāpavada slimnīcā.” Ar šādu teikumu tiek uzsākts Strautas romāns “Mani sauc Lūsija Bārtone”. Šķietami vienkārša operācija izraisa sarežģījumus, kuru dēļ Lūsijai slimnīcas palātā nākas pavadīt daudz ilgāku laiku, nekā sākotnēji tika plānots. Viņas vīrs parūpējies par to, lai Lūsijai nebūtu mirstošu palātas biedreņu, kā arī par to, lai palātā būtu televizors, kurš Lūsijā nekādu lielo interesi nerada, pat par spīti tam, ka viņas bērnībā televizors bija ekstra, par kuru varēja tikai sapņot. Ciemos pie Lūsijas ierodas gadiem ilgi nesatiktā māte, kura sev līdzi atnes pagātnes rēgus un sāpīgas atmiņas, no kurām Lūsijai tā arī nekad nav izdevies aizbēgt. Jaunā sieviete priecājas par mātes ierašanos, bet nenoliedzama ir viņu starpā valdošā spriedze, kas krājusies un biezējusi vairāku gadu garumā.

Sākot lasīt grāmatu, mani pārsteidza vīrišķīgi lakoniskais rakstības stils, kas nav izcakots un izskaistināts, lai tikai padarītu stāstu mazāk skarbu. Grāmatas nodaļas ir tikai dažas lapaspuses garas un tās vairāk atgādina tādus kā spilgtus uzplaiksnījumus, ar kuriem tiek ieskicēta Lūsijas bērnība, slimnīcā pavadītais laiks, kā arī saldsērīgā tagadne, kurā ir visi laimei nepieciešamie lielumi, tomēr pašas laimes bez skumju piejaukuma nav. Lasītājs var tikai filozofēt, kāpēc tā?! Iespējams, prieku par ģimeni un stabilo finansiālo stāvokli viņa pilnībā nevar izbaudīt tāpēc, ka pati bērnībā augusi nelabvēlīgā, disfunkcionālā ģimenē, kurā vecāku mīlestības un rūpju izpausmes bijušas ārkārtīgi retas un niecīgas. Iespējams, laime nav pilnīga, jo viņas attiecības nekad nesaņēma vecāku svētību. Iespējams, augot lielā nabadzībā, Lūsijai izveidojās priekšstats, ka turīgs dzīvesveids ir kaut kas tāds, par ko būtu jāizjūt kauns.

“Mans darbs nav lasītājam mācīt, kā atšķirt stāstījuma balsi no autora personīgā viedokļa.”

img_20161224_210550

Ļoti simpatizē tas, ka autore lasītājam neuzspiež savu viedokli vai emocijas – tiek izstāstīti notikumi un katra lasītāja paša ziņā ir tas, ko just pret katru no varoņiem.

Jāatzīst, ka daži stāsta pavedieni šķita traucējoši, jo beigās tie nekur neaizveda un palika karājamies gaisā. Ņemot vērā, ka grāmata ir tikai 142 lapaspuses gara, katrs lieks stāsta pavediens vērtējams kā mīnuss, jo laupa uzmanību grāmatas centrālajiem notikumiem. Būtu vēlējies arī rūpīgāk izstrādātus grāmatas varoņus, jo brīžiem pat galvenā varone šķita divdimensionāla, bet pieļauju, ka tas tā ir tāpēc, jo Strauta gribējusi izstāstīt Lūsijas stāstu, saglabājot neitrālu nostāju pret saviem varoņiem.

“Tieši tas mani visvairāk skumdina, ka tik skaistas un patiesas rindas tiek lietotas tik bieži, ka iegūst tādas uzlīmes seklo būtību.”

Šī viennozīmīgi ir grāmata, kas lasītāju nepamet vēl ilgi pēc tam, kad aizvērts grāmatas vāks.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Izdevējs: SIA “BaibaBooks”; No angļu valodas tulkojusi Santa Liģere. 

Harijs Poters un Nolādētais bērns


harry_potter_and_the_cursed_child_special_rehearsal_edition_book_coverPēdējoreiz lugu lasīju savos vidusskolas laikos un īpaši veiksmīgi tas nebeidzās, jo par “Jāzepa un viņa brāļu” tēmas eseju saņēmu piecinieku literatūrā. Lai es atgrieztos pie lugu lasīšanas, vajadzēja vairākus gadus un spēcīgu motivāciju, kuras vārds ir Dž. K. Roulinga. 

Harry Potter and The Cursed Child lugas autors ir Džeks Torns, kurš iedvesmojies no Dž. K. Roulingas radītā stāsta. Teātra izrādes, kura balstīta uz šīs lugas un ir izpelnījusies lielākoties pozitīvas atsauksmes, režisors ir Džons Tifanijs. Šis trio gan nav tik leģendārs un lielisks kā Harijs, Hermione un Rons, jo viņu radīto lugu par varoņdarbu nevarētu nosaukt. Luga it kā ir un reizē arī it kā nav Poteriādes turpinājums, jo tajā stāstīts par Poteriādes varoņu gaitām pēc Cūkkārpas kaujas, bet tajā pat laikā pati Roulinga nevēlas atzīt, ka šis ir grāmatu sērijas turpinājums, turklāt Harry Potter and The Cursed Child galvenais autors ir Torns, ne Roulinga.

Lugas galvenie varoņi ir Albuss (Džinnijas Vīzlijas un Harija Potera dēls) un Skorpiuss (Drako Malfoja dēls), kuri, par spīti leģendārā trio nepatikai pret Malfoju dzimtu, pamanījušies ne tikai nonākt Slīdeņa tornī, bet arī kļūt par labākajiem draugiem. Bērnu draudzībai šķēršļus liek slava, kas apvij viņu vecākus – viens ir burvju pasaules glābēja Harija Potera dēls, bet otrs uz visu mūžu ir sasaistīts ar Malfoju dzimtu, kura daudzus gadus bijusi uzticīga Voldemortam un tumšajiem spēkiem. Bērni, īpaši Albuss, par savu vecāku slavu nav sajūsmā, jo tā uzliek zīmogu, kas atstāj ēnā viņu pašu personības un vēlmes. Lai arī lugā ir daudz maģisku notikumu, tās centrā tomēr ir vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, kā arī patiesa draudzība.

Harry Potter and The Cursed Child, manuprāt, ir lielisks pierādījums tam, kāpēc Dž. K. Roulingai nekad nevajadzētu turpināt Poteriādes grāmatu sēriju. Labākajā gadījumā šī luga ir kvalitatīvs fan-fiction līmeņa darbs, bet ne grāmatu sērijas papildinājums. Es pat gribētu teikt, ka Torna darbs ir Poteriādes sērijas apendicīts – tas neko vajadzīgu grāmatu sērijai nepiešķir.

1481730328636

Lasot lugu, bieži zuda ticamības moments, jo tajā nav jūtams Roulingas unikālais stils, kā arī vairāki lugas varoņi nelīmējas kopā ar tiem varoņiem, kurus iepazinām septiņās Poteriādes grāmatās. Iespējams, ka teātra izrādēm piestāv meksikāņu seriālu dramatiskums, bet, lasot lugu, vairāki sižeta pavērsieni šķita uzspēlēti un nevajadzīgi. Jāatzīst, ka man ļoti patīk fakts, ka Harija un Drako dēli ir labākie draugi, jo tas tikai paspilgtina faktu, ka bērni savus vecākus neizvēlas, tomēr brīžiem mani pārņēma sajūta, ka šī draudzība ir teatrāla un samākslota. Vislielākais lugas mīnuss, protams, ir laikgrieža izmantošana, jo Roulingas grāmata “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” saņēma kritiku par laikgrieža iekļaušanu tajā, tāpēc nesaprotu, kāpēc Tornam vajadzēja kāpt uz tā paša grābekļa, turklāt ne reizi vien. Laikgrieža iekļaušana lugā bija vienkāršākais veids, kā izdomāt dažādus sižeta pavērsienus, bet tas arī bija vienkāršākais veids, kā lugu sabojāt.

Ja Roulinga lugas rakstīšanas grožus būtu ņēmusi savās rokās, tā noteikti būtu bijusi baudāmāka, bet Tornu varu tikai apbrīnot par drosmi, jo, pārņemot stafeti no Dž. K. Roulingas, viņš zināja, kādu atbildības slogu un risku uzņēmies. Ir tēli un notikumi, kas Tornam izdevušies ticami un saistoši, bet mīnusu lugā ir vairāk nekā plusu, tāpēc uzskatu, ka lugas rakstīšana bija kļūda. Tas gan nemaina faktu, ka lugas lasīšana bija diezgan aizraujošs process.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Harry, there is never a perfect answer in this messy, emotional world. Perfection is beyond the reach of humankind, beyond the reach of magic. In every shining moment of happiness is that drop of poison: the knowledge that pain will come again. Be honest to those you love, show your pain. To suffer is as human as to breathe.”

VĒRTĒJUMS: 5/10

Tenesija Viljamsa atmiņas


4b6f808e9f90e06ac28075fedb88c92dTenesija Viljamsa vārds paskaidrojumus neprasa, jo šis pretrunīgi vērtētais un skandalozais amerikānis bija viens no visu laiku izcilākajiem dramaturgiem, kura ieguldījums kultūrā novērtēts ar veselām divām Pulicera balvām. Autobiogrāfisko grāmatu “Atmiņas” Viljamss sāka rakstīt 1972. gadā un darbu pie tās pabeidza 1975. gadā, iekļaujot grāmatā tiem laikiem skandalozu informāciju. 

“Gribu atzīties, ka piekritu rakstīt šīs atmiņas materiālu apsvērumu dēļ. Patiesību sakot, tas ir pirmais literārais darbs, kuru uzņemos peļņas nolūkos. Taču jums jāzina, ka drīz vien pēc tam kad biju pie tā ķēries, es aizmirsu finansiālo pusi un arvien vairāk aizrāvos ar šo jauno formu, šo neslēpto pašatklāsmi.”

Šādu atklāsmi Viljamss lasītājiem sniedz jau pašā grāmatas sākumā, liekot noprast, ka arī turpmāko lapaspušu saturā valdīs vaļsirdība. Par spīti tam, ka grāmatas autors paudis nepatiku pret dzeltenās preses pārstāvjiem, viņš pats “Atmiņās” iekļāvis ārkārtīgi daudz stāstu, kas būtu bijuši dzeltenās preses cienīgi. Sākumā šis dzelteno ziņu sulīgums šķiet izklaidējošs un nedaudz komisks, bet grāmatas otrajā pusē jau sāk nogurdināt, jo priekšplānā tiek nostādīts dramaturga izlaidīgais dzīvesveids un daudzās mīlas dēkas, otrajā plānā atstājot radošā procesa un teātra aizkulises. Ņemot vērā to, ka Viljamss strādājis ar Eliju Kazanu, Marlonu Brando, Vivjenu Lī, Annu Manjani un Elizabeti Teilori, teātra un kino nostādīšana otrajā plānā šai grāmatai nākusi tikai par sliktu.

Tomēr jāatzīst, ka šī grāmata lasītājiem parāda to, cik kolorīts un sarežģīts Viljamss bijis savā privātajā dzīvē, kuru patiesībā ir diezgan grūti nošķirt no radošās dzīves, jo, manuprāt, mākslinieks un viņa māksla ir nešķirami lielumi.

“Cik sāpīga māksliniekam ir šķiršanās no viņa mākslas! Manuprāt, tā ir ļaunāka par nāvi…”

Simpatizē tas, kā autors ir izteicies par savu darbu varoņiem:

“Rakstu par “mazajiem ļaudīm”. Bet vai tādi vispār eksistē? Reizēm domāju, ka ir tikai mazi un trūcīgi priekšstati par cilvēkiem. Tas, kurš intensīvi dzīvo un jūt, nav mazs.”

man-walking-in-mysterious-dark-forest-4378x2708_20129Nevaru teikt, ka, lasot “Atmiņas”, es izjutu dziļas simpātijas pret Viljamsu, jo viņa dzīvesveidam, uzvedībai un attieksmei pret cilvēkiem ar augstām morāles normām bijis maz kā kopīga, tomēr es viņu cienu kā dramaturgu, jo viņa darbi ir nozīmīgs kultūras mantojums, turklāt viņa atklāsmes ir patiešām skaistas un ļoti trāpīgas.

“Un kāds jau ir gudri konstatējis – ja nevari būt pats, kāda jēga vispār kaut kam būt?”

Rakstot par savu dzīvesveidu, Viljamss atzīst:

“Es patiešām neuzskatu, ka jebkad būtu gribējis apzināti kādu sāpināt, bet ir gandrīz neiespējami nodzīvot mūžu, nenodarot kādam pāri, un parasti ir jācieš tieši vistuvākajiem cilvēkiem.”

Viljamsa rakstības stils ir ļoti dzīvs, tajā dzirkstī melnais humors, turklāt viņš neliekuļo un sauc lietas īstajos vārdos, kas padara viņu tik ļoti unikālu un brīvu radošajā jomā. “Atmiņās” Viljamss raksta, ka daudzi rakstnieki ir profesionāli nodarbināti, bet ne brīvi, jo viņi tur ausi pie zemes, lai saklausītu, ko vēlas lasītāji un izdevēji, tādējādi nogalinot savu brīvību un tiesības saukties par rakstnieku.

Notikumi grāmatā nav atainoti hronoloģiskā secībā, kas nedaudz pabojā lasīšanas procesu, jo Viljamss lasītāju mētā no viena gada uz otru, tādējādi lasītāju galvās nedaudz saputrojot notikumu secību. (Kā atklāts grāmatas pēcvārdā, arī pats autors dažos faktos nedaudz saputrojies.)

Noslēgumā šis citāts:

“Cik daudz sīkumu gan ir cilvēka dzīvesstāstā! Starp rindām noteikti slēpjas daudz kas tāds, ko atcerēties būtu bijis svarīgāk, bet tas kaut kā paliek atmiņas miglā tīts, kamēr virspusējie fakti iespiedušies prātā skaidri.”

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Apgāds “Atēna”; No angļu valodas tulkojusi Maija Andersone.

Troņu spēles pusaudžiem


300x0_puskenins_978-9934-0-5542-3Lai arī apsolīju pats sev, ka grāmatu triloģijas vairs nelasīšu, pateicoties literatūras blogeru pozitīvajām atsauksmēm, sāku lasīt jaunu triloģiju, kura, cerams, noturēs manu uzmanību līdz trešās grāmatas beigām. Džo Aberkrombija grāmata “Pusķēniņš” ir “Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā daļa, kuras latviskais tulkojums pavisam nesen nonācis pie lasītājiem Latvijā. 

Kad tiek nogalināti prinča Jārvi tēvs un brālis, jaunais puisis pats pret savu gribu kļūst par kādas mazas valstiņas ķēniņu. Drīzāk jau par pusķēniņu, jo Jārvi nekad nav vēlējies kļūt par ķēniņu, turklāt puisis ir kropls un vārgs, tāpēc gan viņš, gan valsts iedzīvotāji lieliski apzinās, ka no viņa nekāds izcilais vadonis neizveidosies. Tomēr jaunajam ķēniņam tā pat īsti nesanāk iesildīt troni, kad viņš jau piedzīvo pirmo nodevību, kuras rezultātā Jārvi attopas uz “Dienvidvēja” klāja, kur viņam jāpilda verga-airētāja pienākumi. Lai arī Jārvi tiek strauji nomests no saviem augstumiem (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), nokļūšana jaunajā vidē viņam kļūst par lielisku iespēju ne tikai norūdīties, bet arī rūpīgi izkalt atriebības plānus, kā arī iegūt dažus labus draugus un pāris jaunus ienaidniekus.

Pēc tik daudzu slavinošu atsauksmju lasīšanas biju gaidījis ko krietni vien iespaidīgāku, bet arī man jāatzīst, ka Aberkrombijs radījis patiešām spraigu un aizraujošu literāro darbu jauniešiem. Lai arī “Pusķēniņu” izdevniecība pieteikusi kā fantāzijas žanra romānu, nākas secināt, ka fantāzijas žanra elementu šajā darbā ir gaužām maz – tik tāda piegarša, bez kuras “Pusķēniņš” savu vērtību nebūtu zaudējis. Iespējams, ar daudzo dievību piesaukšanu un pielūgšanu Aberkrombijs bija vēlējies radīt mistiskāku atmosfēru, bet man neskaitāmo dievību pielūgšana šķita kaitinoša un traucējoša.

Foto: Džo Aberkrombijs

Foto: Džo Aberkrombijs

Grāmatā nav izteiktu labo un slikto varoņu, jo, ja grāmata būtu sarakstīta no cita varoņa skatpunkta, tad Jārvi tikpat labi varētu būt arī sliktais varonis, jo bieži vien viņa lēmumi ir egoistiski un neapdomīgi. Šī neskaidrā robeža starp balto un melno, manuprāt, ir viens no grāmatas lielākajiem plusiem, jo arī jebkurā reālā karā “ļaunā” varoņa vārds atkarīgs no tā, kurā ierakumu pusē tu atrodies. Mani absolūti neizbrīna tas, ka par “Sašķeltās jūras” triloģiju sajūsmā ir rakstnieks Dž. R. R. Mārtins, jo Aberkrombijs piekopj labākās “Troņu spēļu” tradīcijas, nogalinot varoņus, kurus lasītāji tikko sākuši iemīļot.

“Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu.”

Pāris notikumi grāmatā ir baltiem diegiem šūti, dažbrīd zūd ticamības moments, bet vairāki sižeta pavērsieni ir kā no meksikāņu seriāliem – autors izvēlējies šķietami šokējošākos, bet vienlaicīgi arī banālākos sižeta pavērsienus, lai sagrieztu visu kājām gaisā. Lasīšanas procesu nedaudz pabojāja arī latviskais tulkojums, kas vietām ir diezgan samocīs, kā arī pavirši izrediģēts.

Noteikti lasīšu arī grāmatas turpinājumus un centīšos atrast sevī simpātijas pret grāmatas galveno varoni, jo pēc pirmās grāmatas izlasīšanas man Jārvi nešķiet pārāk patīkams.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Apgāds “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Ligita Lukstraupe.

Grega dienasgrāmata 11. Uz naža asmens


300x0_gregadienasgramatauznazaasmens_978-9934-0-6492-0Pie latviešu lasītājiem nonākusi jau vienpadsmitā Džefa Kinnija grāmata par komisko puisēnu Gregu Hefliju, kura piedzīvojumiem seko līdzi miljoniem lasītāju visā pasaulē. Washington Post apgalvo, ka šī ir viena no visu laiku veiksmīgākajām bērnu grāmatu sērijām, turklāt Forbes 2016. gada labāk apmaksāto rakstnieku saraksts šo apgalvojumu apstiprina – ar gada ienākumiem, kas mērāmi 19,5 miljonos ASV dolāru, Kinnijs ierindojas saraksta 2. vietā, atstājot aiz sevis Dž. K. Roulingu, un piekāpjoties vienīgi Džeimsam Patersonam. 

“Grega dienasgrāmata 11. Uz naža asmens” sākas ar to, ka Gregs ir iedomājies, ka par viņu slepeni tiek veidots populārs realitātes šovs, turklāt tā nav viņa vienīgā problēma, jo mamma vēlas, lai Gregs met mieru datorspēlēm un attīsta kādu no saviem slēptajiem talantiem. Galvassāpes sagādā arī Helovīna saldumi, vecākā brāļa Rodrika izdomātās pasaciņas par naudas koku, Roku feju, Kāju feju un daudz ko citu, kā arī mamma nepadara dzīvi vieglāku, jo apgalvo, ka Grega mīļākais rakstnieks E. S. Spokainis nav īsts cilvēks.

“Es pateicu mammai, ka tas ir smieklīgs pieņēmums, ja runājam par cilvēku, kurš sarakstījis gandrīz 200 grāmatu.”

Šajā grāmatā Kinnijs arī atklāj, ka kopš pirmajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem pagājis tikai pusotrs gads, kas man nešķiet pārāk ticami, jo iepriekšējās desmit grāmatās aprakstītie notikumi diez vai satilpināmi tik ļoti īsā laika nogrieznī. (Piemēram, Gregs šo 11 grāmatu laikā jau vismaz trešo reizi uzsācis jaunu mācību gadu.) It kā sīkums, turklāt šī taču ir bērnu grāmatu sērija, bet, manuprāt, rakstniekiem arī bērnu grāmatas būtu rūpīgi jāplāno un jānoslīpē katrs sīkums.

Ja parasti identificējos ar Gregu, tad, lasot jaunāko Kinnija grāmatu, sirdij tuvāki bija Rodriks un viņa mamma, jo pret jaunāko brāli mēdzu izturēties gan kā Rodriks, gan kā puišu mamma. Grega mammu, manuprāt, sapratīs jebkurš cilvēks, kurš audzina vai kādreiz audzinājis bērnus, jo viena no aktuālākajām vecāku problēmām ir jēgpilnas brīvā laika nodarbes atrašana saviem bērniem. Un kurš gan vecāks nav izmantojis zinātniski nepamatotus apgalvojumus, lai atrautu bērnus no televizora vai datorspēlēm?!

Foto no kreisās: Jaunie Roulija (Owen Asztalos) un Grega (Jason Drucker) lomu atveidotāji.

Foto no kreisās: Jaunie Roulija (Owen Asztalos) un Grega (Jason Drucker) lomu atveidotāji.

Jāatzīst, ka grāmatas sākums man nešķita izdevies un uz brīdi māca aizdomas, ka Kinnijs zaudējis rakstības stilu, kas apbūra tik daudzus lasītājus visā pasaulē, bet, tiekot pāri pirmajai grāmatas trešdaļai, manas šaubas tika izkliedētas un sākās īstā jautrība. Dažbrīd pat smējos balsī.

Grāmatas noslēgumā Kinnijs izsaka pateicību visiem tiem cilvēkiem Holivudā, kas strādā pie Grega jaunāko piedzīvojumu atdzīvināšanas uz lielajiem ekrāniem. Filma Diary of Wimpy Kid: The Long Haul pie skatītājiem nonāks jau 2017. gadā un tajā nebūs redzams neviens no pirmajās trīs Diary of Wimpy Kid filmās redzamajiem aktieriem, jo mazie aktieri sešu gadu laikā ir pamatīgi paaugušies, bet pieaugušie aktieri aizstāti ar citiem.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Citādība profesionālajā sportā


51inufhdbylAstoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados citādība profesionālajā sportā, īpaši komandu sporta veidos, sportistiem varēja sagādāt pamatīgas problēmas: treneri un aģenti viņus pieklājīgi atšuva vai ignorēja, komandas biedri izstūma no sava bariņa, bet fani spēļu laikā viņus izsvilpa. Savā biogrāfijā Going the Other Way profesionālā beisbola spēlētājs Billijs Bīns atklāti runā par to, kāda tad ir citādības cena profesionālajā sportā. (Precīzāk – kāda bija citādības cena profesionālajā beisbolā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.) 

Par Billiju Bīnu, iespējams, nav dzirdējuši pat daudzi aktīvie beisbola fani, jo, kā beisbola spēlētājs pats atzīst, savas karjeras laikā viņš bijis kaskadieris – profesionāls pamatsastāva spēlētāju aizvietotājs. Bērnībā Billijs bija pēdējais, kuru skolasbiedri izvēlējās savai komandai, turklāt arī auguma parametri viņam nebija pārāk spīdoši, tāpēc sapnis par profesionālo sportu šķita nesasniedzams. Par spīti tam, ka viņš uzauga daudzbērnu ģimenē, kurā finansiālie līdzekļi bija ļoti ierobežoti, Billijs, pateicoties savai milzīgajai degsmei un mīlestībai pret sportu, ātri vien tika pamanīts. Nokļūstot profesionālajā sportā, viņš sāka cīnīties ne tikai par savu vietu komandā, bet arī pats ar saviem iekšējiem dēmoniem, jo saprata, ka ir homoseksuāls.

“People forget that athletes are as emotionally fragile as anybody else.”

Lai slēptu savu patieso būtību, agrā jaunībā sportists apprecējās.

“The more worried I became about my true nature, the more desperate I became for merriage to “fix” my “problem”.”

Protams, nekādu “problēmu” laulība neatrisināja, tieši pretēji – padarīja situāciju vēl briesmīgāku, jo tika sāpināta brīnišķīga sieviete, kura sportistu mīlēja. Par savu kopdzīvi ar sievu Annu Billijs stāsta diezgan daudz, bet par to, kā Anna reaģēja, uzzinot par bijušā vīra homoseksualitāti, Billijs runā ļoti izvairīgi. Tas gan ir saprotams, jo, ja kādu viņš savā dzīvē ir sāpinājis, tad tā ir viņa bijusī sieva.

Foto: Beisbolists Billijs Bīns.

Foto: Beisbola spēlētājs Billijs Bīns.

Billijs grāmatā runā par daudziem ļoti svarīgiem tematiem: par HIV stigmu, rasismu, homofobiju un dubultajiem standartiem profesionālajā sportā, kā arī sportistu dzīvi pēc karjeras beigām.

“I’d heard the stories about retired athletes, old warriors who struggled with drug and alcohol abuse, chronic pain from injuries, and the lack of financial and professional skills to exist outside the game.” 

Savas patiesās būtības noliegšana Billijam maksāja dārgi, jo viņš nodarīja pāri savai sievai, uz laiku atsvešinājās no savas ģimenes un draugiem, kā arī nevarēja izrādīt pienācīgu cieņu savam pirmajam dzīvesbiedram Semam, kurš nomira no AIDS radītām komplikācijām. Tāpēc, ka Billijs slēpa savas attiecības, viņam nebija ļauts sērot par zaudējumu, un jau tajā pašā dienā, kad Sems nomira, Billijam bija jādodas pildīt profesionālos pienākumus.

“I saw plenty of players lovingly kiss a wife or girlfriend good-bye only to spend the next two weeks on the road screwing around. It was nobody’s business but theirs. Yet it seems hypocritical to turn our heads away from heterosexual mischief, while the mere thought of the most committed same-sex companionship is still taboo.”

Billijs grāmatā sniedzis lielisku padomu, kā sportistiem atbildēt uz žurnālistu jautājumiem par seksuālo orientāciju: “Why does it matter?” Jā, kāpēc tam vispār ir kāda nozīme, runājot par sportu?! Par spīti kritikai, kuru viņš veltījis profesionālā sporta pasaulei, Billija stāstījumu caurstrāvo mīlestība pret sportu, cieņa pret līdzgaitniekiem, komandas biedriem un tuviniekiem, kā arī pozitīvs skats nākotnē. Simpatizē, ka Billijs sevi nav nostādījis svētā mocekļa lomā, jo atzīst, ka daudz smagāku cīņu nācās izcīnīt beisbola spēlētājam Džekijam Robinsonam, kurš kļuva par pirmo afro-amerikāņu MLB spēlētāju. (Robinsonam tika izteikti nāves draudi, spēļu laikā fani viņu sauca par nēģeri, arbūzu puiku, kā arī izkliedza frāzes, aicinot Robinsonu atgriezties džungļos.) Billija dzīve profesionālajā sportā bija nesalīdzināmi vieglāka, jo viņš nebija tik augsta līmeņa spēlētājs, turklāt savu seksuālo orientāciju viņš medijiem publiski atklāja tikai pēc karjeras beigām.

Protams, var jau teikt, ka diskriminācija profesionālajā sportā ir vēsture, bet tā tas nav, jo arī mūsdienās daudzi sportisti slēpj savu seksuālo orientāciju un veido mākslīgas attiecības ar skaistām modelēm, lai uzturētu savu publisko tēlu maksimāli heteroseksuālu.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10