Mūzika

Atgriezties no aizmirstības


back_from_the_edgesTrīs gadus pēc debijas albuma James Arthur izdošanas britu dziedātājs Džeimss Arturs gandrīz pilnībā pazuda no redzesloka – 3 gadu laikā kopā ar MOKS tika izdota dziesma Otherwise, bet sadarbībā ar Rymez tika radīta dziesma Kryptonite. Abas šīs dziesmas lielus panākumus dziedātājam neatnesa, turklāt Džeimss pēdējo trīs gadu laikā paspēja sanaidoties ar vairākiem mūziķiem, iekulties homofobijas skandālā, kā arī lauzt līgumu ar SyCo ierakstu kompāniju. Izdodot savu otro studijas albumu Back From The Edge, kurš pie klausītājiem nonāca šī gada 28. oktobrī, Džeimss beidzot pārtraucis neveiksmju sēriju. 

Intervijā Fault Magazine Džeimss atzinis, ka pēdējo 3 gadu laikā juties tā, it kā izciestu cietumsodu. (Par to Džeimss dzied arī savā dziesmā Prisoner.) Pēdējo gadu laikā dziedātājs cietis no dažādām garīgās veselības problēmām, tāpēc, atgriežoties starmešu gaismā, viņš izmanto savu atpazīstamību, lai popularizētu SANE labdarības organizāciju, kas sniedz palīdzību cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām. Plānojot jauno albumu, Džeimss vēlējās radīt kaut ko emocionāli atklātu un godīgu, tāpēc pirms 18 mēnešiem, uzrakstot dziesmu Train Wreck, tika likts pirmais pamatakmens jaunajam albumam. Šī dziesma bija kā atzīšanās: “Te nu es esmu, savā zemākajā punktā.” Dziedātājs atzīst, ka šis ir sava veida pašpalīdzības albums, jo dziesmu rakstīšana viņam bija kā terapija.

Kad dzirdēju pirmo singlu no šī albuma, biju nedaudz skeptiski noskaņots, jo, lai arī Say You Won’t Let Go ir ārkārtīgi skaista un melodiska balāde, man tā nešķita tik ļoti atmiņā paliekoša, lai tā spētu kļūt par veiksmīgu atgriešanās dziesmu. Manas bažas ātri vien tika izkliedētas, jo šī dziesma iekaroja mūzikas topu pirmās vietas Austrālijā, Īrijā, Jaunzēlandē, Skotijā, Zviedrijā un Anglijā. Ļoti cerēju, ka visas albuma dziesmas nebūs tik sentimentālas un saldas, tāpēc biju patīkami pārsteigts, kad klausītāju vērtējumam tika nodota dziesma Sermon, kurā dzirdama arī britu repera Shotty Horror balss. Ar Sermon Džeimss ir atgriezies pie savām saknēm, jo The James Arthur Band pastāvēšanas laikā reps bija neiztrūkstošs Džeimsa mūzikas elements.

Foto: Fault Magazine

Foto: Fault Magazine

Albuma favorīt-dziesmas izkristalizējās pēc vairākām klausīšanās reizēm. Pirmajā klausīšanās reizē veiksmīgākās šķita: Train Wreck, kura ir arī paša Džeimsa mīļākā dziesma no albuma; jau iepriekš pieminētā Sermon; emocionāli uzlādētā The Truth, kuras lirikas ir Džeimsam dziļi personiskas; romantiskā Let Me Love The Lonely. Otrajā un trešajā klausīšanās reizē favorītēm pievienojās: I am, kurā Džeimsa balss skan fenomenāli; Back From The Edge, kas spilgti raksturo gan šo albumu, gan Džeimsa atgriešanos populārās mūzikas apritē; smeldzīgā Can I Be Him; jaudīgā If Only, kura, manuprāt, varētu būt arī ļoti veiksmīgs singls; noteikti nedrīkst aizmirst arī bezrūpīgi pozitīvo Sober un pārdomu pilno Finally.

Foto: Džeimss mikroblogošanas vietnē Twitter aktīvi komunicē ar saviem faniem – arī ar mani.

Foto: Džeimss mikroblogošanas vietnē Twitter aktīvi komunicē ar saviem faniem – arī ar mani.

Ne bez iemesla albumā ir dziesma ar nosaukumu Phoenix, jo arī Džeimss, gluži kā fēnikss, ir atdzimis no pelniem, atgriežoties pie klausītājiem daudz labāks nekā iepriekš. Manuprāt, savā debijas albumā Džeimss nebija godīgs ne pret sevi, ne pret klausītājiem, jo viņš radīja produktu, kuru vēlējās Saimons Kauels, tādējādi apslāpējot pats savu radošo brīvību. Līguma laušana ar Sony Music Entertainment paspārnē esošo SyCo ierakstu kompāniju nākusi viņam tikai pa labu, jo, parakstot jaunu līgumu ar citu Sony Music Entertainment paspārnē esošu ierakstu kompāniju – Columbia Records, Džeimss atguvis savus spārnus un ieguvis lielāku radošo brīvību.

Ko es ieteiktu katram, kurš klausās šo albumu? Izbaudiet Džeimsa unikālo balsi un noteikti ieklausieties dziesmu vārdos! Ja rodas tāda iespēja, tad noteikti ieteiktu apmeklēt arī kādu no Džeimsa koncertiem (Latvijā viņš paviesojies divreiz), jo dzīvajā viņš dzied fantastiski.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Sievišķās enerģijas altāris


Foto: Albuma vāciņš.

Foto: Albuma vāciņš.

Šī gada 30. septembrī pie klausītājiem nonāca jau otrais amerikāņu dziedātājas Banks albums The Altar, kurš jau izpelnījies lielākoties pozitīvas mūzikas kritiķu atsauksmes. 

2013. gadā Banks koncertēja kopā ar kanādiešu dziedātāju The Weeknd, bet jau nākamajā gadā izdeva savu pirmo studijas albumu Goddess, kurš nodrošināja dziedātājai plašu atpazīstamību. Vairāki mūzikas kritiķi viņu nodēvēja par the next big thing mūzikas lauciņā, tādējādi uzstādot ārkārtīgi augstu latiņu nākamajam dziedātājas albumam. Lai arī dziesmu kvalitātes līmenis nav krities un Banks joprojām bauda kritiķu labvēlību, vairākās albuma recenzijās nācies lasīt, ka 28 gadus vecās dziedātājas izaugsme ir apstājusies un viņa turpina pirmajā albumā iesākto, tādējādi nepiedāvājot klausītājiem svaigu skanējumu.

Daļēji piekrītu profesionālajiem mūzikas kritiķiem, tomēr ne par visiem 100%, jo Banks turpina būt Banks, kas, manuprāt, ir pats svarīgākais, jo, iegādājoties The Altar, klausītāji grib dzirdēt to pašu dziedātāju, kas viņus apbūra ar savu pirmo albumu. Intervijā Chart Attach dziedātāja atzinusi, ka, ierakstot mūziku, dod vaļu saviem dzīvnieciskajiem instinktiem, tādējādi nojaucot visas robežas. To ļoti labi var just Banks jaunākajā albumā, jo dziesmas caurstrāvo tumšas un dažbrīd pat mežonīgas noskaņas, kā arī jūtami rituālu un afrikāņu motīvi (piemēram, dziesmā Haunt). Simpatizē arī tas, ka dziedātāja spēlējas pati ar savu balsi, radot gan ļoti maigas dziesmas, gan agresīvas un seksuāli uzlādētas dziesmas.

Foto: Kadrs no Gemini Feed dziesmas videoklipa.

Foto: Kadrs no Gemini Feed dziesmas videoklipa.

Albuma favorītes izkristalizējās ātri: hipnotizējošā Gemini Feed, ritmiski izaicinošā Fuck With Myself, enerģiskā Trainwreck, harmoniskā Mother Earth, rituāla noskaņās ieturētā Judas, nedaudz afrikāniskā Haunt, spēcīgi uzlādētā 27 Hours. (27 Hours diemžēl nav pieejama kompaktdiska pircējiem, jo šī ir digitālā albuma bonusa dziesma.) Pārējās sešas albuma dziesmas arī nav zemē metamas, tomēr dažas no tām man šķiet garlaicīgas: piemēram, To The Hilt un Lovesick. Esmu vīlies, ka albumā netika iekļauta dziesma Better, jo tā ir labāka par vismaz pusi dziesmu, kuras albumā tika iekļautas, turklāt dziesmā Better spilgti izpaužas dziedātājas unikālais stils un īpatnēji skaistā balss.

Šis albums ir īsts sievišķās enerģijas altāris, kurā tiek cildināts sievietes spēks, seksualitāte, garīgā pasaule un uzdrīkstēšanās nepakļauties. Manuprāt, albums patiks R&B un alternatīvās popmūzikas cienītājiem, kā arī dziedātājas Lorde faniem un tiem mūzikas mīļotājiem, kas noguruši no vienveidīgās meinstrīma mūzikas.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Sliktā meitene kļuvusi laba


rihanna-anti-album-cover Kas ilgi nāk, tas labi nāk. Šo teicienu noteikti var attiecināt uz barbadosiešu dziedātājas Riannas jauno albumu Anti, kurš klausītāju vērtējumam tika nodots šī gada 28. janvārī. 

Iepriekšējie albumi tika izdoti diezgan raitā tempā – 2005., 2006., 2007., 2009., 2010., 2011. un 2012. gadā, tāpēc četrus gadus ilgā pauze starp septīto albumu (Unapologetic) un astoto albumu (Anti) ir kas nebijis šīs dziedātājas karjerā. Veidojot Anti, dziedātāja noraidīja veselu lērumu dziesmu, kuras viņai piedāvāja daudzi patiešām ietekmīgi mākslinieki un dziesmu autori (piemēram, Grimes, Kiesza, Kelvins Heriss, Tinashe un citi). Rūpīgais dziesmu atlases process un ilgais laiks, ko Rianna pavadīja ierakstu studijās, lika domāt, ka gaidāms kaut kas patiešām īpašs.

Iespējams, klausoties Anti, daudzi dziedātājas fani būs vīlušies, jo Rianna atbrīvojusies no kliedzošās vulgaritātes, kā arī agresija viņas tekstos ir zudusi, turklāt albums ieturēts diezgan klasiskā RnB stilā. Jāatzīst, ka man patīk gan dziedātājas jaunais tēls, gan nedaudz oldskūlīgais albuma skanējums, jo tas padara Riannu tīkamu arī nobriedušiem mūzikas mīļotājiem, ne tikai pusaudžiem un jauniešiem.

Publicitātes foto.

Publicitātes foto.

The Guardian mūzikas kritiķi šo albumu nodēvējuši par drosmīgu, neskaidru un pusceptu – varbūt vaina slēpjas faktā, ka Anti producentu sarakstā atrodami 23 vārdi un uzvārdi. Dažbrīd albums patiešām atgādina taustīšanos tumsā, tomēr ir jūtams, ka Rianna tiecas pretī RnB mūzikas saknēm. Divdesmit septiņus gadus vecā dziedātāja arī izvairījusies no popmūzikas dziesmu šablonu izmantošanas, tāpēc albumā nav atrodamas We Found Love vai Diamonds līmeņa līdzi dungojamās dziesmas. Vadošais albuma singls Work, kurā dzirdama arī Deika balss, ir populārās mūzikas topiem piemērotākais gabals no šī albuma.

Foto no dziedātājas Instagram konta.

Foto no dziedātājas Instagram konta.

Vērtējot subjektīvi, labākās albuma dziesmas ir šīs: Work, kura skanējuma ziņā ir vislipīgākā un komerciālākā albuma dziesma; vesternu tematikā ieturētā Desperado; relaksējošā Yeah, I Said It; Same Ol’ Mistakes, kas ir austrāliešu grupas Tame Impala dziesmas New Person Same Old Mistakes pārveidotā versija; Love On The Brain, kurā dzirdams Aretas Frenklinas cienīgs vokāls, kas ir īsta bauda ausīm. Mana absolūtā Anti favorīte ir dziesma Never Ending, pie kuras radīšanas strādājusi arī britu dziedātāja Daido. Pēc Anti noklausīšanās, visvairāk simpatizē tas, ka Riannas dziesmu lirikas kļuvušas dziļākas, bet vokāls krietni vien izkoptāks.

Daudziem Anti varētu šķist garlaicīgs, bet šis viennozīmīgi ir Riannas labākais albums.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Iespējams, Coldplay pēdējais albums


homepage_large.64b8f1daUzzinot, ka Coldplay jaunākais albums A Head Full Of Dreams, iespējams, būs arī pēdējais, pārņēma dalītas izjūtas, jo, no vienas puses, skumji, ka jaunu albumu no grupas nebūs, bet, no otras puses, prieks, ka grupa spēj nokāpt no lielās skatuves laikā, kad tā vēl atrodas popularitātes virsotnē. 

Septītais britu grupas Coldplay studijas albums A Head Full Of Dreams klausītāju vērtējumam tika nodots 2015. gada 4. decembrī. Divas dziesmas no albuma jau izdotas kā singli: pozitīvi uzlādējošā Adventure of a Lifetime, kas tika izdota pagājušā gada novembrī, un romantiskā Birds, kas tika izdota šī gada janvārī. Ja grupas iepriekšējais albums Ghost Stories (2014) tika dēvēts par šķiršanās albumu, tad viņu jaunāko veikumu varētu dēvēt par vientuļā optimista albumu.

Ja bija tādi Coldplay fani, kurus skumdināja fakts, ka iepriekšējā grupas albumā nebija dzirdami viesmākslinieki, tad A Head Full Of Dreams daudzus varētu pārsteigt, jo albumā dzirdamas Bejonses, zviedru dziedātājas Tove Lo, aktrises Gvinetas Paltrovas un pat ASV prezidenta Baraka Obamas (!) balsis.

Albumā atrodamas 11 dziesmas, no kurām tikai deviņas, manuprāt, ir pelnījušas saukties par pilntiesīgām dziesmām, jo divas (Colour Spectrum un Kaleidoscope, kurā dzirdama ASV prezidenta balss) ir tikai minūti vai nedaudz vairāk garas, turklāt tajās pat nav dzirdama paša Mārtina balss. Ne velti dziesmās tiek piesaukts gan krāsu spektrs, gan kaleidoskops, jo albumā jūtama šī daudzkrāsainība un vēlme eksperimentēt – grupa nav baidījusies no riska, radot skanējuma ziņā ļoti atšķirīgas dziesmas dažādām gaumēm. Jāatzīst, ka no sevis aizbēgt nav iespējams, tāpēc nekur nav pazudis arī tikai Coldplay tik ļoti raksturīgais skanējums, kas patiesībā ļoti priecē, jo, pērkot Coldplay albumu, cilvēks taču vēlas dzirdēt Coldplay mūziku.

Foto: grupa Coldplay

Foto: grupa Coldplay

Šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visas manas favorītes atrodamas albuma pirmajā pusē: pozitīvi uzlādētā A Head Full Of Dreams; Birds, kuru daudzi mūzikas kritiķi dēvē par albuma labāko dziesmu; lieliskā Hymn For The Weekend, kurā dzirdama arī Bejonses balss; harmoniski romantiskā Everglow, kas ir mana absolūtā favorīte no šī albuma; albuma enerģiskākā dziesma Adventure Of A Lifetime, kas daudziem mūzikas mīļotājiem, pateicoties dziesmas video, paliks atmiņā ar dejojošiem mērkaķiem. Lai arī man patīk tas, ko mūzikas pasaulē dara Tove Lo, duets ar Krisu Mārtinu dziesmā Fun mani īsti neuzrunāja. Pieminēšanas vērta ir arī dziesma Army Of One, kurā, starp citu, ir apslēpta dziesma X Marks The Spot, tāpēc nemelos ne tie, kas teiks, ka albumā ir 11 dziesmas, ne tie, kas teiks, ka patiesībā ir veselas 12.

Ja Coldplay savā divdesmitajā pastāvēšanas gadā patiešām uz neatgriešanos aizies no mūzikas pasaules, tad jāsaka, ka atvadas būs notikušas uz ļoti pozitīvas un komerciāli veiksmīgas nots. Es gan sliecos domāt, ka jau pēc dažiem gadiem pie klausītājiem nonāks atkalapvienošanās albums, jo šaubos, ka kaut kam, kas pastāvējis divas desmitgades, iespējams tik vienkārši pielikt punktu.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 

Ilgi gaidītais Troja Sivāna debijas albums ir klāt!


1800x1800srTroja Sivāna vārdu un dziesmas noteikti dzirdējuši daudzi, tāpēc jaunā puiša mūzikas cienītājus varētu pārsteigt fakts, ka viņa kontā ir četri minialbumi, bet līdz decembra sākumam nebija neviens studijas albums. Šī gada 4. decembrī šī statistika izmainījās, jo klausītāju vērtējumam tika nodots Troja Sivāna debijas albums Blue Neighbourhood.

Tie, kas iepazinušies ar šī gada 4. septembrī izdotā minialbuma Wild saturu, noteikti atpazīs pirmās trīs Blue Neighbourhood dziesmas, jo tās iekļautas gan minialbumā, gan studijas albumā. Manuprāt, šis fakts daudziem Troja faniem varētu sagādāt vilšanos, jo, iegādājoties dziedātāja debijas albumu, viņi iegūs tikai septiņas pilnībā jaunas dziesmas un trīs dziesmas, kuras jau ieguvuši, iegādājoties šīgada rudenī izdoto minialbumu. Turklāt, ja tiek pirkta studijas albuma deluxe versija, tad jārēķinās, ka tajā ir visas sešas Wild minialbumā iekļautās dziesmas, viens remikss un deviņas pilnībā jaunas dziesmas.

Trojs pārstāv pašlaik tik ļoti aktuālos indie, sintpopa un drīmpopa žanrus, kas viņa balsij ļoti piestāv, turklāt pie savu dziesmu radīšanas dziedātājs strādā pats, sadarbojoties ar citiem dziedātājiem, dziesmu autoriem un producentiem. Veidojot Blue Neighbourhood dziesmas, Trojs visaktīvāk sadarbojies ar divdesmit divus gadus veco dziesmu autori Aleksu Houpu, kura vairākām dziesmām ir līdzautore un producente, turklāt dziesmā Blue dzirdama arī Aleksas balss. Kopumā albumā iekļauti pieci dueti ar mazpazīstamiem māksliniekiem, no kuriem mūzikas mīļotājiem zināmākais varētu būt Broods: harmoniskais māsas un brāļa indie duets no Jaunzēlandes.

Līdz pirmā studijas albuma izdošanas dienai klausītāju vērtējumam tika nodoti četri singli no tā: Wild, FOOLS, Talk Me Down un Youth, tādējādi sniedzot ieskatu Blue Neighbourhood albuma noskaņās. Jāatzīst, ka albuma noskaņas ir patīkamas un dziesmu temati ir nopietni un dziļi – diezgan netipiski jaunietim, kurš tikai pirms pusgada nosvinējis savu divdesmito dzimšanas dienu. Piemēram, rakstot dziesmu Heaven, Trojs esot domājis par to, vai eksistē Dievs, un, ja eksistē, vai viņš ienīst puisi par to, kas viņš ir. (Šīs domas viņu piemeklējušas jau 14 gadu vecumā.)

Foto: Dziedātājs Trojs Sivāns.

Foto: Dziedātājs Trojs Sivāns.

Blue Neighbourhood albums man asociējas ar Lana Del Rey mūziku, jo Trojs Lanai raksturīgā manierē sapludinājis priecīgo ar skumīgo un nostalģisko, radot skanējumu, kas vienlaicīgi liek vēlēties gan smaidīt, gan iegrimt dziļās pārdomās. Grūti pat izšķirt, kuras tad ir albuma labākās dziesmas, bet, vērtējot subjektīvi, visvairāk piesaistīja Wild, Bite, Fools, Talk Me Down, Heaven, Youth, Suburbia, Too Good un Blue. Mana absolūtā šī albuma favorīte ir Heaven (kopdarbs ar dziedātāju Betty Who), kurā dzirdamas patiešām skaistas lirikas:

“Without losing a piece of me
How do I get to heaven?
Without changing a part of me
How do I get to heaven?
All my time is wasted
Feeling like my heart’s mistaken, oh
So if I’m losing a piece of me
Maybe I don’t want heaven?”

Kopumā jāpiekrīt laikraksta The Guardian mūzikas kritiķim, kurš apgalvojis, ka atrast trūkumus Troja debijas albumā ir sarežģīti. Protams, trūkumi ir, bet, manuprāt, tie nav tik nopietni, lai tie spētu kļūt par darvas karoti medus mucā, tādējādi sabojājot veiksmīgo albumu. Četru minialbumu izdošana Troju viennozīmīgi ir pietiekami norūdījusi un sagatavojusi, lai viņš spētu radīt patiešām veiksmīgu pirmo studijas albumu, kuru atzinīgi vērtē ne tikai viņa fani, bet arī mūzikas kritiķi.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

2015. gada “X-Faktora” prognozes


Foto no kreisās: Nikolass Grimšovs, Rita Ora, Šerila Fernandesa-Versini, Saimons Kauels.

Foto no kreisās: Nikolass Grimšovs, Rita Ora, Šerila Fernandesa-Versini, Saimons Kauels.

Pēdējos trīs gadus esmu aktīvi sekojis līdzi britu šovam “X-Faktors”, kā arī katru gadu esmu centies prognozēt, kurš tad plūks uzvaras laurus, iegūstot vērtīgu līgumu ar ierakstu kompāniju. Divus gadus uzvarētāju prognozēju veiksmīgi, bet pagājušā gadā pat neiedomājos, ka varētu uzvarēt Bens, kurš šovā neizcēlās ar neko īpašu. Kurš tad varētu uzvarēt šajā šovā šogad?

Foto no kreisās: Bupsija, Antons un Makss.

Foto no kreisās: Bupsija, Antons un Makss.

Saimons Kauels neizrādīja nekādu sajūsmu, kad uzzināja, ka arī šogad viņam nāksies būt mentoram dalībniekiem, kas vecāki par 25 gadiem, un viņu ir viegli saprast, jo šī kategorija šogad, manuprāt, ir visvājākā. Buspija ir harismātiska, bet redzu viņu kā izklaidētāju, ne dziedātāju; Antonam ir spēcīga balss, bet kaut kas viņā atgrūž; pieļauju, ka Makss varētu būt tumšais zirdziņš Saimona kategorijā.

Foto no augšas: 4th Impact, Alien Uncovered, Reggie n Bollie.

Foto no augšas: 4th Impact, Alien Uncovered, Reggie n Bollie.

Šerilas kategorijā ir divas ļoti spēcīgas meiteņu grupas un viens duets, kurš atgādina sliktu joku, ne muzikālo projektu, kas būtu spējīgs pārdot ierakstus. 4th Impact meitenēm piemīt milzīga harisma, bet Alien Uncovered piemīt unikāls skatuves tēls un arī viņu priekšnesumi ir nostrādāti, tomēr vokāli meiteņu sniegums brīžiem šķiet ausīm nedraudzīgs. Pieļauju, ka meitenes varētu tikt tālu, bet uzvaras laurus neviena no grupām neplūks.

Foto no kreisās: Meisons, Če, Šons.

Foto no kreisās: Meisons, Če, Šons.

Biju vīlies, kad Nikolass savam TOP3 izvēlējās augstprātīgo Meisonu, bet ārpus strīpas atstāja Džošu, kurš atlases kārtās pierādīja, ka ir apveltīts gan ar spēcīgu vokālu, gan harismu. Tomēr jāatzīst, ka Meisona balss, kas atgādina Džastina Timberleika vokālu, ir ausīm tīkama, tomēr harismas trūkuma dēļ viņš noteikti neuzvarēs. Če ir vokāli ārkārtīgi spēcīgs, bet neredzu viņā neko unikālu. Šons Mailijs Mūrs dzied gluži kā Fredijs Merkūrijs, bet viņa izskats ir ārkārtīgi dīvains: trenēts ķermenis, skūta galva, lūpu krāsa, auskari, kleitas ar dziļiem šķēlumiem un kurpes uz augstiem papēžiem. Kaut kas starp vīrieti un sievieti, bet, ja neskatās uz bildi, tad jāatzīst, ka vokāls ir patīkams un labprāt klausītos viņa dziesmas radio, bet mūzikas videoklipus gan viņam ieteiktu neizdot. Šons noteikti ieņems augstu vietu konkursā, bet, pateicoties ekscentriskajam izskatam, diez vai plūks uzvaras laurus, kaut gan pieļauju, ka brīnumainā kārtā viņš varētu arī uzvarēt.

Foto no kreisās: Luisa, Lorena un Kira.

Foto no kreisās: Luisa, Lorena un Kira.

Bukmeikeri prognozē, ka šogad uzvaras laurus Ritas Oras komandai atnesīs Luisa Džonsona, kura apveltīta ar spēcīgu vokālu un kautrību, kas skatītājiem patīk. Lorena un Kira man nešķiet nekas īpašs – pieļauju, ka meitenes netiks līdz finālam, ļaujot Ritai veltīt visu savu uzmanību Luisai, kura noteikti tiks līdz finālam, kā arī, visticamākais, iegūs šova galveno balvu. Nedaudz žēl, ka Rita savā meiteņu komandā neiekļāva Moniku, kura šovam būtu piešķīrusi nedaudz alternatīvu garšu.

Izskanējušas baumas, ka arī šogad kāds no atsijātajiem dalībniekiem atgriezīsies šovā kā wildcard – pieļauju, ka varētu atgriezties Monika vai Džoss. Viņu atgriešanās šovā varētu ievērojami pamainīt prognozes, jo Monika un Džošs iemantojuši patiešām milzīgas skatītāju simpātijas. (Džoša atlases video skatīts vairāk nekā 25 miljonus reižu!)

Un kurš ir Tavs 2015. gada britu “X-Faktora”favorīts?

Melanholiskais medusmēnesis ar sirēnu


Lana-Del-Rey-Honeymoon-Album-1440206077Šī gada 18. septembrī pie klausītājiem nonāca jau ceturtais amerikāņu dziedātājas Lana Del Rey studijas albums Honeymoon, kas piedāvā klausītājus aizvest melanholiskā, nedaudz gotiskā un nedaudz skumjā medusmēnesī retro noskaņās. 

Honeymoon sastāv no 14 dziesmām, kuras galvenokārt radījusi pati Lana, sadarbojoties ar Riku Novelu, tāpēc katrs dziedātājas fans, klausoties šo albumu, var saņemt tieši to, ko vēlas – gabaliņu no trīsdesmitgadīgās daiļavas emocionālās pasaules. Albums ieturēts drīmpopa jeb sapņainās popmūzikas žanrā, kas Lanas balsij ļoti piestāv. Dziedātāja izstaro destruktīvu auru, kāda piemita arī Eimijai Vainhausai, Dženisai Džoplinai, Kurtam Kobeinam un Merilinai Monro, padarot viņu par dzīvu leģendu, kuras retro dīvas tēls nenoliedzami ir valdzinošs. Ne velti mūzikas kritiķis Jānis Žilde Lanu pielīdzinājis sirēnai, kuras balss spēks vienlaicīgi ir gan vilinošs, gan iznīcinošs.

Jāatzīst, ka Lanas iepriekšējais albums Ultraviolence, kas tika izdots pagājušā gada jūnijā, man sagādāja pamatīgu vilšanos, jo, klausoties to, šķita, ka izbalojis Lanas mitoloģiskās būtnes starojums. Tieši tāpēc prieks, ka šajā albumā Lana atgriezusies pie pamatiem, ar savu medaino balsi vilinot klausītājus savas tumšās paradīzes skavās.

Pirmās favorīt-dziesmas izkristalizējās ļoti ātri: Music To Watch Boys To, High By The Beach, Freak, The Blackest Day un Swan Song. Vismazāk pie sirds gāja Don’t Let Me Be Misunderstood un 24. Albumu caurstrāvo vienota tematika un atmosfēra, kas liecina, ka dziesmas albumam izvēlētas un radītas ar lielu rūpību, turklāt kvalitātes un mākslinieciskās vērtības ziņā albums vērtējams kā ļoti labs. Arī mūzikas kritiķi šo albumu atzinuši par labu esam, novērtējot to ar vidēji 7-8 ballēm no 10 iespējamām.

Foto: Kadrs no Music To Watch Boys To dziesmas video.

Foto: Kadrs no Music To Watch Boys To dziesmas video.

Medusmēnesis Lanas interpretācijā ir kaut kas maģisks un vienlaicīgi traģisks, kurā netrūkst sentimentālu atmiņu un nolemtības sajūtas, jo, iespējams, līdz ar medusmēneša beigām būs beidzies arī skaistais mīlas stāsts, bet, iespējams, tas nekad nebūs sācies. Lai arī cik tumšas būtu Lanas izdziedātās mīlestības mokas, viņas balss ir pietiekami jutekliska un nomierinoša, lai papildinātu daudz romantiskāka medusmēneša atmosfēru jaunlaulātajiem, bet tikpat labi šo albumu var baudīt vienatnē pēc nogurdinošas darbadienas.

Šis aizgājušo gadu desmitu šarms ir pietiekami valdzinošs, lai tas spētu apburt klausītājus, kuri nekad nav dzīvojuši dekādēs, kurās iedvesmu savam stilam, dziesmām un videoklipu noskaņām smēlusies Lana Del Rey jeb Elizabete Grānta. Ir gan nedaudz savādi, ka mūsdienu jauniešus pārņem nostalģiskas jūtas par piecdesmitajiem, sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem, tomēr ir patīkami, ka ir māksliniece, kas rada jaunos cilvēkos interesi par klasiku un kultūru, kas eksistējusi vēl pirms viņu dzimšanas.

Ja Lanas Honeymoon albums tiktu izdots astoņdesmitajos gados, iespējams, tas vairumam cilvēku nešķistu nekas īpašs, bet 2015. gadā, kad drīmpops nav populārākais mūzikas žanrs, šis albums patīkami izceļas uz pārējo albumu fona, sniedzot klausītājiem zināmu svaiguma dvesmu.

Šis albums noteikti domāts tiem, kas bija sajūsmā par Born To Die albumu, bet pēc Ultraviolence izjuta nelielu vilšanos.

VĒRTĒJUMS: 8/10