Romāns turpinājumos

“Visi monstri ir cilvēki” 3. turpinājums


2013. gada 3. septembris
Mēroju ceļu pa gaiteni, lai nokļūtu līdz Natālijas Lorkas kabinetam, kad man garām, galvu nodūrusi, pagāja Zelda.
– Čau, Zelda. – Paspēju pieskarties viņas plecam, lai kaut nedaudz gājēju aizkavētu.
Viņa pameta skatienu atpakaļ, atklājot apsārtušas acis, zem kurām rotājās asaru izpludinātas tušas un acu ēnu sliedes. Zelda neko neteica, bet viņas sejā varēja lasīt sāpes un bailes – šis skats man lika izjust žēlumu pret šo šķietami bezrūpīgo skaistuli.
– Sveiks, Daniel. – Lorakas kundze gāja man pretī pa gaiteni, rokās turot savu plānotāju, kuru izraibināja līmlapiņu spārni. – Vari doties uz manu kabinetu, bet es tikmēr pagatavošu kafiju. Varbūt arī tu vēlies?
– Emmm… – Palūkojos Zeldas virzienā, bet viņa jau bija paspējusi pagriezties, lai ātrā solī dotos prom. – Labprāt.
Gribēju skriet Zedai pakaļ, bet mani atturēja gaidāmais seanss pie psihiatres, kurš bija obligāts.
– Kāpēc tā meitene bija šeit? – Vaicāju.
– To es nedrīkstu atklāt.
– Tātad viņa ir jūsu paciente?
– Arī to es nedrīkstu atklāt, Daniel.

Šodien mēs malkojām kafiju un runājām par visu to, kas noticis skolā. Arī par to, kā mani šodien pagrūda kāds gadu vecāks puisis, veltot man ne pārāk glaimojošus apzīmējumus. Tad man nācās stāstīt, kā tobrīd jutos. Biju absolūti godīgs un atklāju, ka tobrīd gribēju tam puisim sadauzīt seju tā, lai miesīgā māte nespētu viņu atpazīt, bet no šīs vēlmes īstenošanas mani atturēja fakts, ka tas puisis ir stiprāks par mani, bet, ja tomēr man viņu izdotos pieveikt, tad man būtu darīšana ar viņa draugiem, kuri ir ne mazāk spēcīgi.
Vēlāk man uzdeva vienkāršus jautājumus, uz kuriem atbildēju vienkārši pamājot ar galvu.
– Vai tu lieto manis izrakstītos antidepresantus?
Apstiprinoši pamāju.
– Vai dusmu savaldīšana tev sagādā problēmas?
Mirkli vilcinājos, bet tad apstiprinoši pamāju.
– Vai tu esi uzsācis darba meklējumus?
Noliedzoši pamāju.
– Vai vakar tu ar kādu runāji?
Man bija kauns atklāt patiesību.
– Daniel?
– Nē! Bet arī tad, kad ar mani viss ir kārtībā, es mēdzu vairākas dienas ar nevienu nerunāt, jo…
Tobrīd mans prāts vienkārši atslēdzās – skatījos vienā punktā un visas domas izbira no prāta. Klausījos tajā, ko stāsta psihiatre, bet vairs neko nedzirdēju. Tikai vēlāk noskaidroju, ka tas ir viens no antidepresantu blakusefektiem. Todien es sapratu, ka man patīk šī sajūta – vienaldzība, kas caurstrāvo visu ķermeni, tāpēc pirms gulētiešanas izdzēru dubultu devu.

2013. gada 15. septembris
Par spīti tam, ka dzīvojām kopā, Tomu un Martu tikpat kā vairs nesatiku, jo pirms pāris dienām biju uzsācis strādāt kādā mazā, omulīgā kafejnīcā, kas vienmēr smaržoja pēc kafijas un svaigi ceptas maizes. Bija pāragri spriest par to, vai šī vieta man patiks tikpat ļoti arī pēc pāris mēnešiem, bet biju absolūti pārliecināts, ka finansiālā stabilitāte manā dzīvē ienesīs tikai un vienīgi pozitīvas pārmaiņas.
Sēdēju viesistabā pie loga un skatījos, kā spēcīga lietusgāze noskalo visus putekļus, kas bija sakrājušies uz sadzeltējušām koku lapām un zāles, kura smaržoja tik patīkami un nomierinoši. Fonā skanēja jaunā britu mūziķa Toma Odella albums Long Way Down, kuru biju iegādājies par pēdējo naudu kopā ar MP3 atskaņotāju. Lorakas kundze man bija ieteikusi klausīties mūziku, kas mani nomierina un palīdz justies laimīgam – Odella mūzika mani tikai nomierināja, bet nelika izjust laimi, jo jaunā brita balsij piemita kaut kaut kas tāds, kas lika uzaust atmiņām, kuras dzēla sirdī.
Šodien atcerējos to dienu, kad man vajadzēja pamest mātes drauga mājas. Todien ārā sniga – bija 2013. gada pirmā diena – arī mana dzimšanas diena, kuru mēs nesvinējām. Mammas draugs, divu manu pusbrāļu tēvs, sacīja, ka pie pusdienu galda vēlētos ar mani šo to pārrunāt, jo es beidzot biju kļuvis pilngadīgs un manā dzīvē vajadzētu ieviest šādas tādas pārmaiņas.
„Man šķiet, ka pienācis laiks tev, Daniel, uzsākt patstāvīgu dzīvi. Es tavā vecumā jau īrēju pats savu dzīvokli, strādāju, maksāju rēķinus… Manuprāt, būtu tikai taisnīgi, ja tu vairs nedzīvotu man un savai mātei uz kakla, bet no tava tēva – alkoholiķa, mēs finansiālu palīdzību tevis uzturēšanai neesam saņēmuši jau gadiem ilgi.”
Šī nebija saruna par naudu vai patstāvīgumu. Viņš vienkārši gribēja, lai es – vienīgā niecīgā daļiņa, kas palikusi no mātes iepriekšējām attiecībām – pazustu no viņu idilliskās, laimīgās un labi pārtikušās ģimenītes.
Palūkojos mātes virzienā un biju drošs, ka viņa spēja nolasīt manā sejā tu-taču-to nepieļausi izteiksmi, bet viņa klusēja.
„Protams, kādu laiku mēs tev neliegsim finansiālu atbalstu, bet tev jāsaprot, ka katram no mums ir jāiet savs ceļš, kad tam pienāk īstais laiks. Tu taču esi nopietns puisis un man šķiet, ka tavs laiks ir pienācis šodien, kad tu esi pilntiesīgs pieņemt savus lēmumus, nedomājot, ko par tiem domās citi.”
„Bet man taču ir jāapmeklē skola.” Protestēju. „Kāpēc es nevarētu pabeigt mācības vidusskolā un tikai tad uzsākt patstāvīgu dzīvi?!”
Apņēmība nepameta mātes dzīvesbiedra seju.
„Labāk to visu sākt ātrāk.”
„Tad jau mācību gada beigās es izvākšos un…”
Rupja, smagnēja balss mani pārtrauca: „Nē, es domāju, ka tev jāizvācas jau šodien!”
Māte piespieda pie mutes plaukstu, lai apslāpētu smago nopūtu, ko viņa izdvesa, bet jau pēc mirkļa viņa pameta telpu, lai atstātu mūs divatā. Biju pamests viens.
„Bet tas taču nav reāli. Kā gan es tik ātri atradīšu jaunu dzīvesvietu un darbu, lai sevi nodrošinātu?”
„Tā. Vairs. Nav. Mana. Problēma.”
Staltais vīrietis pameta telpu, lai dotos pie manas mātes. Tobrīd nezināju, ko ienīstu vairāk – šo aukstsirdīgo vīrieti vai gļēvo sievieti, kura man bija devusi dzīvību.
Tovakar sakaravāju savas mantas un devos pie vecākā brāļa un viņa sievas, kura tolaik bija otrā bērna gaidībās. Zināju, ka viņi bija nonākuši finansiālās grūtībās, tāpēc piekrita mani uz laiku izmitināt, pretī par to saņemot divsimt latus mēnesī, kurus man solījās piešķirt mātes draugs līdz brīdim, kad būšu atradis stabilu un labi apmaksātu darbu. Tobrīd lieliski sapratu, ka vecākajam brālim esmu nepieciešams tikpat ļoti kā manu pusbrāļu tēvam, tomēr biju nonācis tādā bezizejas situācijā, ka man tas viss bija kļuvis vienaldzīgs.

Lietus bija pārstājis līt un tobrīd Toms Odells dziedāja par citu mīlestību.

2013. gada 20. septembris
Tā nu es stāvēju divdesmit kvadrātmetru lielā telpā, kuras centrā bija liels, vecs kamīns ar tumši nokvēpušu apdari. Blakus tam atradās noplucis dīvāns, ovālas formas spogulis un niecīgs galdiņš ar puķu vāzi uz tā. Divos mazajos grāmatu plauktos rindojās arī dažas grāmatas – lielākā daļa no tām izdotas vēl PSRS laikos, tāpēc manu uzmanību tās īpaši nepiesaistīja.
Dzīvokļa izīrētāja palūkojās uz istabas stūri, kurā atradās duškabīne, izlietne, gāzes plīts un tvaika nosūcējs. Apaļīgā pensijas vecuma sieviete nopūtās un tad pārslidināja roku pār auksto ķieģeļu sienu, veltot kritisku skatienu katrai detaļai istabā.
– Nav jau nekas dižs, turklāt ziemās šeit ir diezgan auksti, bet gribas jau, lai kāds šeiten arī dzīvo. Tāds jauns puisit’s kā tu to aukstumu jau varēs izturēt.
Apsēdos nodeldētajā dīvānā, uzliku rokas uz cietajiem roku balstiem un pasmaidīju.
– Nē, šeit viss ir tieši tā, kā es vēlos.
Domāju, ka šī sajūta mani pārņēma tāpēc, ka man beidzot bija mājas – pašam savas mājas, par kuru īri es maksāšu pats no savas algas. Dzīvokļa īpašniece tikai norādīja uz telpas trūkumiem, pieminot, ka vienīgā norobežotā telpa esot tualete, bet man tie visi likās esam sīkumi.
– Sotaks mēnesī par īri un komunālajiem! – Īpašniece savilka ciešāk sava halāta jostu un ieskatījās man tieši acīs. Tas bija nedrošs un šaubu pilns skatiens. – Protams, tu droši vari atteikties no šī dzīvokļa īrēšanas. Es to sapratīšu… Nav jau te nekāda pils.
– Esmu gatavs parakstīt īres līgumu kaut vai šodien.
Mēs saskatījāmies un mūsu sejās iezīmējās patiess prieks.
Jau vakarpusē līgums bija parakstīts un dzīvokļa atslēgas atradās manā kabatā. Šķita, ka nespēšu aizmigt, jo apziņa, ka man ir pašam savs dzīvoklis, nedeva mieru, radot svētlaimīgumu, kurš darbojās gluži kā kofeīns.
Lai nosvinētu līguma parakstīšanu, saimniece atnesa klēpi sausas malkas, sakārtoja to kamīna lielajā mutē, bet tad piešķīla uguni, ļaujot, lai liesmu mestās gaismas rada istabā patiesu omulību. Ietinies pledā malkoju kafiju, un sāku lasīt kādu no apdzeltējušām grāmatām, kuras lapas smaržoja pēc mitruma un dūmiem.
Vairākus mēnešus nebiju izjutis tādu laimi kā todien – patiesu laimi, kas nedaudz arī sāpēja.

2013. gada 21. septembris
„Beigu beigās vajag vairāk drosmes lai dzīvotu, nekā lai nogalinātu sevi.” – Albērs Kamī

2013. gada 22. septembris
Dzirdēju klauvējienus pie durvīm, tāpēc satrūkos. Nevienam taču nebiju teicis, ka šeit dzīvoju – to zināja vienīgi dzīvokļa īpašniece.
Uzmanīgi atvēru durvis un ieraudzīju gaitenī stāvam Tomu ar lielu somu rokās. Šo somu es pazinu – biju to nopircis pirms vairākiem gadiem, kad devos ceļojumā pa Eiropu kopā ar tūristu grupu. Tikai mierā nelika doma, kur Toms dabūjis manu somu, kas bija palikusi mammas drauga mājās.
– Bija atbraukusi tava mamma, jo gribēja satikt tevi, lai atdotu mantas, kuras biji atstājis viņas un sava brāļa mājokļos. – Draugs pasniedza man somu. – Viņa sacīja, ka tur esot bankas kartes, dažādi apģērbi, medikamenti, smaržas, pāris grāmatas, mobilais telefons un citas lietas…
– Bet kā tu uzzināji, kur mani meklēt? Es taču nevienam nepateicu, kur turpmāk dzīvošu.
– Savā dzīvoklī atradu sludinājumu avīzi, kurā biji apvilcis dažus piedāvājumus, tāpēc secināju, ka tava pašreizējā dzīvesvietas adrese jāmeklē tieši kādā no atzīmētajiem sludinājumiem.
– Un tu mani meklēji pa visu pilsētu, zvanoties pie svešu dzīvokļu durvīm?
– Patiesībā jau šis ir pirmais dzīvoklis, kuru apmeklēju, lai atrastu tevi. – Toma sejā parādījās triumfējošs smaids. – Jau lasot sludinājumu sapratu, ka šī dzīvokļa apraksts ļoti atbilst tavām vēlmēm un prasībām.
– Un finansiālajam stāvoklim.
Pavēru durvis plaši vaļā, lai Toms varētu ienākt dzīvoklī.
– Diemžēl man nav ar ko tevi pacienāt. Kafija vakarnakt beidzās, kad pildīju mājasdarbus un veidoju literatūras konspektus.
– Vecīt, nesatraucies. Viss taču kārtībā. – Draugs piegāja pie kamīna un nedaudz savieba seju, it kā viņam acīs būtu iespīdējusi spoža saule. – Jā, pēc nelieliem remontdarbiem šis dzīvoklis izskatīsies diezgan labi.
– Es šeit nedomāju veikt nekādus remontdarbus. – Noriju siekalas. – Man šeit viss patīk tā, kā ir.
– Tu taču to nedomā nopietni?!
– Domāju gan. Cilvēki mūsdienās ir aizrāvušies ar perfekti gludām sienām, faktūras maskēšanu, labošanu, krāsošanu, ignorējot to, ka arī raupjumā un vizuālos trūkumos ir savs skaistums.
– Kādu dienu varētu kaut kur aiziet? Marta aizbrauca nelielā ceļojumā kopā ar savu ģimeni, tāpēc iedomājos, ka mēs varētu vienkārši aiziet uz kādu bāru vai vienkārši nolūrēt kādu filmu ķinītī. Ko saki?
– Labprāt. – Biju pārsteigts, ka Toms vispār šādu piedāvājumu izteicis. – Tikai šodien noteikti nē, jo man pēc pusstundas jāskrien uz darbu.
– Labi, bet, kad atbrīvojies, tad uzzvani man. Tā kā telefons tev tagad ir, tad tai nevajadzētu būt problēmai.
– Sarunāts. – Pasmaidīju, bet, pirms Toms aizgāja, piebildu: – Lūdzu, Tom, nesaki nevienam, kur es dzīvoju. Īpaši jau manai mātei, ja viņa vēl kādu reizi izdomā parādīties tavā pusē.
– Okei.
Kad biju palicis viens, sāku prātot, ko mana māte bija teikusi Tomam? Varbūt viņa vienkārši klusēdama atdeva somu, bet tad, degot dusmās, devās prom. Šīs domas man nemaz nepalīdzēja, jo veidoju dažādus scenārijus, kas palīdzētu šo sievieti parādīt kaut nedaudz labvēlīgākā gaismā, tikai tāpēc, lai spētu viņai piedot. Bet varbūt viņa gaida, ka es lūgšu piedošanu? Par to, ka centos pārtraukt dzīvību, kuru viņa man bija dāvājusi.
Jā, viņa mani tikai dzemdēja, bet ar to viss taču nebeidzas. Būt mātei – tas taču nav tikai termins vai ģenētisks stāvoklis, kas neuzliek nekādu atbildību. Ja sievietei nav olnīcu vai dzemdes, tad viņa nevarot būt māte, bet man šķiet, ka sieviete nevar būt māte vienīgi tad, ja viņai nav mīloša sirds.

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” 2. turpinājums


 

2013. gada 16. augusts
Šorīt Toms mani pārsteidza, pasakot, ka mana māte ieskaitījusi naudu viņa bankas kontā – veselus divsimt latus. Viņa nojauta, ka man nav naudas. Tomēr ļaunākais bija tas, ka viņa zināja, kur pašlaik esmu apmeties uz dzīvi, ja jau pārskaitīja naudu uz Toma kontu. Labprāt būtu visu summu pārskaitījis atpakaļ uz mātes kontu, bet vienkārši nevarēju to atļauties.
Piecdesmit latus iedevu Tomam, bet pārējo paturēju sev. Draugs sapriecājās par pēkšņo finansiālā stāvokļa uzlabošanos, tāpēc nolēma sarīkot sev un Martai romantisku vakaru kinoteātrī ar turpinājumu restorānā.
Pie vienatnes biju pieradis jau tik ļoti, ka mani tas vairs īpaši nesatrauca. Cilvēks pie visa pierod tik pārsteidzoši ātri, ka brīžiem tas šķiet biedējoši.
– Sveiks, vientuļniek. – Zināju, ka šī balss ir pazīstama, tikai nespēju atcerēties, kur iepriekš to biju dzirdējis.
Tad uzlūkoju runātāju, kura stāvēja manā priekšā, turēdama starp lūpām aizdegtu cigareti. Viņai mugurā bija melns T-krekls ar baltu pentagrammu uz krūtīm, bet kājās plēsti zila auduma džinsi un melni, smagnēji šņorzābaki, bet ap smalkajām rokām vijās neskaitāmas ādas un metāla aproces. Tomēr seja bija tā, kas skatienu piesaistīja visvairāk – smalkos, meitenīgos vaibstus ieskāva garas matu šķipsnas, bet uzmanības centrā bija dzidri zilās acis, kuras ieskāva tumšas acu ēnas, kuras lika meitenei izskatīties pēc pandas.
– Zelda! – Priekā iesaucos, izlaistīdams daļu kafijas uz bruģētā celiņa. – Ej tu nost, šādā apģērbā un ar kosmētiku uz sejas tevi nemaz nepazinu.
Viņa koķeti pasmaidīja, likdama, lai novērtēju perfekti baltās zobu rindas viņas mutē, kuras ieskāva pilnīgas lūpas – pārklātas ar plānu lūpu balzama kārtiņu, kas mirdzēja kā cukurota glazūra.
– Priecē, ka atceries manu vārdu, kaut gan esam tikai vienreiz tikušies uz īsu brīdi. – Viņa apsēdās man blakus un es sajutu viņas maigo aromātu, kuru nenomāca ķīmiskās smaržvielas. – Starp citu, kāpēc biji nonācis slimnīcā?
Ko viņa domās, ja pateikšu, ka mēģināju izdarīt pašnāvību?!
– Man bija plaušu karsonis.
– Vasaras vidū? – Viņa neticīgi pajautāja. – Cmon, vecīt, tad nu gan tev ir draņķīga imūnsistēma.
– Šogad saslimu pirmo reizi. – Taisnojos. – Parasti man nekādi vīrusi un slimības nelīp klāt un viss ir kārtībā.
– Daniel, nomierinies! – Zelda mīļi pasmaidīja. – Viss kārtībā. Es tikai pajokoju par to imūnsistēmu. Ja godīgi, tad tev nevienam nebūtu jātaisnojas pat tad, ja tu slimotu trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā. Tā ir tava dzīve un tu ar to vari darīt visu, ko vien vēlies.
– Arī slimot katru dienu. – Nu jau arī es smējos.
–Visu. Tu drīksti visu! Cilvēki to ir aizmirsuši, tāpēc ik uz soļa domā par to, ko citi padomās, ja rīkosies tā, kā tobrīd viņi to grib. Vai nav vienalga, ko par mums padomās šodien, jo kādu dienu mēs visi nomirsim, bet pēc kāda laika mēs būsim nogrimuši aizmirstībā, paņemot līdzi arī visas stulbās lietas, kuras būsim darījuši savas dzīves laikā. Kāda jēga būt jaunam, ja tu nespēj būt neprātīgs, impulsīvs, spontāns un vienaldzīgs pret to, ko par tevi domā apkārtējie?!
– Tu taču esi galīgi traka.
– Esmu jukusi, bet sasodīti brīva. – Zelda uzlika roku man uz pleca. – Bet dažbrīd man šķiet, ka es nemaz neesmu jukusi, jo tāda ir pārējā pasaule. Cilvēki, kuri kalpo naudai, īpašumiem, dažādiem elkiem, modei, seksam, varai un pārējiem mēsliem, kas piesārņojuši pasauli, kura kādreiz bija tik sasodīti tīra un skaista.
Paskatījos uz cigareti, kuras izsmēķi Zelda bija nometusi zemē, un tikai tad sapratu, ka tā nebija nekāda parastā tabaka, bet gan marihuāna, ko viņa smēķēja. Tas izskaidroja to, kāpēc viņa runāja tik savādi, bet jāatzīst, ka man tas patika.
– Tu esi sapīpējusies.
– Nu un?! Zālīte vēl nevienu nav nogalinājusi. Džīzas, tu taču neesi viens no tiem svētuļiem, kuri iedala visu pareizajā un nepareizajā?
– Nē. Es vienkārši konstatēju faktus.
– Zini, kādu faktu konstatēju es?
– Nu? – Biju sagatavojies uzbrukumam.
Viņa neko neteica, tikai satvēra plaukstās manu galvu un noskūpstīja mani – kaislīgi, bet vienlaicīgi arī ļoti maigi. Tad viņa iesmējās, nolaizīja man vaigu un piecēlās kājās, lai dotos prom.
– Ko tas nozīmēja?
– Es ļāvos mirklim. – Viņa man atbildēja un ar katru sekundi distance starp mums palielinājās.

2013. gada 28. augusts
Psihiatres kabinets nebija mainījies, bet pamanīju, ka pati Natālija Loraka nesen apmeklējusi frizieri, jo viņas tumšie mati bija apgriezti īsāki par veselu sprīdi, piešķirot griezumam rotaļīgumu. Lorakas kundze izskatījās lieliski – varu derēt, ka viņa vakaros apmeklē trenažieru zāli vai fitnesa nodarbības, jo viņas bikškostīmā tērptais augums bija gandrīz tikpat slaids un lokans kā Zeldai.
– Daniel, man ir radies iespaids, ka tu tīšuprāt norobežojies no apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc man ir pamats satraukumam. Tev vajag kādu, kas uzklausa – kādu, kas vienmēr būs gatavs uzklausīt, kad tev būs grūti.
– Jūs neko nesaprotat! Man vajag vienatni. Turklāt man taču esat jūs, kam es visu stāstu. Visu. – Nemierīgi knosījos polsterētajā dīvānā un mīkstajā audumā nemitīgi slaucīju plaukstas, kuras pastiprināti svīda. – Man taču ir draugs.
– Kā viņu sauc?
– Kāda tam nozīme?
– Labi. Tad pajautāšu, kad tu ar viņu pēdējo reizi runāji?
– Šorīt.
– Kāda veida saruna tā bija? Vai jūs runājāt par ikdienišķiem sīkumiem, vai arī tomēr apspriedāt kādas nopietnākas tēmas?
– Jūs to domājat nopietni?
– Jā, nopietni, bet es palūgšu tevi turpmāk neatbildēt uz maniem jautājumiem ar pretjautājumiem. Tātad, jautāšu nedaudz tiešāk – vai tu esi savam draugam pastāstījis par to, kāpēc centies padarīt sev galu?
– Nē. Es vienkārši nejustos ērti, ja man būtu Tomam kas tāds jāstāsta.
– Dažreiz ir jāizkāpj no savas komforta zonas, lai turpinātu virzību uz priekšu. Tev, Daniel, šī virzība ir nepieciešama kā gaiss, jo pašlaik tu esi iesprūdis vienā stāvoklī, kurā jūties visiem nevajadzīgs.
– Jūs gribat, lai es Tomam izkratu sirdi, bet es varu pateikt, ka tas nenotiks. Nekad!
– Lai nu tā būtu, bet es gribu tev dot uzdevumu. Nopērc istabas augu vai mājdzīvnieku, lai tev būtu par ko rūpēties un tad, kad tev paliks ļoti grūti, sākumā par savām problēmām un bēdām pastāsti tam. Tas būs kā treniņš. Reizēm sāpes mazina tas, ja par tām tiek runāts.
– Es taču nevaru pirkt mājdzīvnieku.
– Kāpēc ne?
– Es dzīvoju pie sava drauga un viņa aptaurētās draudzenes.
– Tad es tev ieteiktu sākt dzīvot atsevišķi.
– Kā jūs domājat, par kādu naudu es varētu samaksāt dzīvokļa īri un nopirkt pārtiku?
– Ir tāda lieta kā darbs. Par to parasti maksā algu.
– Man no otrā septembra jāatsāk mācības vidusskolā. Man nebūs laika, lai strādātu.
– Atrodi pusslodzes darbu, bet par pirmo algu iegādājies mājdzīvnieku. Labi? Tas būs tavs pirmais mērķis. Tas būs tavas virzības sākums.
– Kāds man no tā būs labums?
– Nemeklē visās lietās labumu, bet, ja vēlies, tad varu pastāstīt, ko tu iegūsi, ja tieksies uz manu noteikto mērķi. – Viņa apsēdās uz masīvā ozolkoka rakstāmgalda malas. – Tu jutīsies kādam vajadzīgs un apzināsies to, ka kādam būs nepieciešamas tavas rūpes.
– Ja nu es to nevēlos?
– Tad tu vēl nezini, cik brīnišķīgu sajūtu spēj sniegt apziņa, ka esi kādam vajadzīgs.
– Jūs man neprasīsiet, kāpēc es gribēju nomirt?
– Domāju, ka pienāks diena, kad tu man par to pats pastāstīsi un tad mēs spēsim aprakt visus tavus skeletus tā, lai tie nekad nepiedzīvotu augšāmcelšanos.
Sejā iezagās tikko manāms smaids, kuru atkal aizēnoja šaubas un uztraukums.
– Izskatās, ka ar to šodienas seanss ir jānoslēdz, bet domāju, ka nākamo tikšanos mēs varētu sarunāt jau trešajā septembrī, kad tu man varēsi pastāstīt par savu atgriešanos skolā. Labi?
– Bet todien man jābūt skolā. – Protestēju.
– Tad tiksimies pēc nodarbībām, labi?
– Sarunāts.

2013. gada 30. augusts
Ar Tomu iepazinos laikā, kad sāku mācīties vidusskolā. Viņš gan bija nedaudz dīvains, tomēr tas netraucēja tolaik sešpadsmit gadus vecajam puisim kļūt par absolūtu meiteņu mīluli un siržu lauzēju, kurš varēja iegūt gandrīz jebkuru meiteni. Mēs abi bijām un joprojām esam dīvaiņi – to nevar apšaubīt neviens, tieši tāpēc kļuvām par labiem draugiem. Tad es viņam varēju stāstīt pilnīgi visu.
Viss mainījās, kad Toma dzīvē ienāca Marta – pirmā meitene, kuru viņš patiešām mīlēja. Tieši šī vizuāli necilā būtne lika draugam tik ļoti mainīties, ka viņš vairs nedomāja par sānsoļiem, ballītēm līdz rīta gaismai un arī vairs ne tik ļoti par ārišķībām, kuras jau bija kļuvušas par viņa vizītkarti.
Man bija prieks par to, ka Toms dzīvē atradis laimi, bet jutos arī sarūgtināts, jo lēnām mana vieta drauga dzīvē palika arvien mazāka un mazāka, līdz brīdim, kad mani pārņēma sajūta, ka man tajā vispār nav vietas. Kaut ko tamlīdzīgu piedzīvoju arī laikā, kad sāku dzīvot pie vecākā brāļa, kurš ir precējies un kopā ar savu sievu audzina divus bērnus. Tomēr tad es jau pašā sākumā sapratu, ka būšu lieks brāļa ģimenes dzīvē – gluži kā tāds apendicīts.
No draugiem ir grūti šķirties, bet reizēm pārņem sajūta, ka mēs viņus vairs nepazīstam, bet vēl šausmīgāka sajūta ir tad, ja mēs vairs nevēlamies viņus pazīt.

2013. gada 2. septembris
Pusdienlaikā bija paredzēts svinīgais pasākums par godu mācību gada sākumam, bet man bija tikai tas apģērbs, kurš bija paņemts līdzi uz slimnīcu, tāpēc nācās nedaudz patērēt mātes piešķirto naudu. Lietoto apģērbu veikalā nopirku rūtainu kreklu un tumšas bikses, bet sporta preču veikalā iegādājos melnus Nike ielas apavus, kas izskatījās pietiekami universāli, lai tos vilktu kājās arī uz kādu svinīgu pasākumu.
Zināju, ka man vajag apmeklēt frizieri, jo gaišās matu šķipsnas jau krita acīs, bet biju nolēmis taupīt naudu, turklāt centos vairīties no apkārtējo skatieniem un garie mati lieliski palīdzēja noslēpt vismaz daļu sejas. Iespējams, ka ar laiku sākšu līdzināties savam elkam Kurtam Kobeinam.
Dodoties uz skolu, apmeklēju arī parfimērijas veikalu, kurā bez jebkādas taupības apsmidzināju savas drēbes, matus un ādu pie kakla ar dārgākajām vīriešu smaržām, kādas veikalā bija atrodamas. Pārdevēja man veltīja pārmetošu un saltu skatienu, kurš mani atstāja vienaldzīgu, jo zināju par astronomiskajiem uzcenojumiem, kādi tiek piemēroti šādām precēm.
Centos izturēties tik neuzkrītoši, cik iespējams, bet tāpat pamanīju sev pievērstus skatienus, kad ierados aktu zālē, kurā notika svinīgais pasākums par godu mācību gada sākumam. Runāja skolas direktors, kurš vasaras atvaļinājuma laikā bija pieņēmies svarā vismaz par desmit kilogramiem, kas lika viņam vēl vairāk izskatīties pēc nīlzirga. Kamēr direktors veltīja visiem runu, kura ļoti līdzinājās tai, kuru biju dzirdējis jau pagājušā gadā, tikmēr es centos atrast savus klasesbiedrus, kuriem man vajadzēja pievienoties, lai arī cik ļoti es patiesībā to nevēlējos. Reizē jutos atvieglots un satraukts, kad ieraudzīju Klaudiju – klasesbiedreni, kura smēķēja ikreiz, kad vien radās tāda izdevība. Viņa ir skaista, bet nenoliedzami arī ļoti augstprātīga, jo bez apstājas var runāt par to, cik daudz komplimentu saņēmusi no vīriešiem, cik modeļu aģentūrām atteikusi parakstīt līgumus un arī par to, cik apkārtējie cilvēki ir nekopti un neglīti. Viņas teiktais manī regulāri izraisīja skumjas, jo nesapratu, kāpēc tik skaista meitene aprobežojusies tikai ar ārējo skaistumu, pametot novārtā savas iekšējās pasaules izkopšanu.
Centos atrast kādu brīvu sēdvietu, bet vienīgā vēl neaizņemtā atradās blakus Klaudijai, kas pašlaik turēja rokās savu dārgo mobilo telefonu, kurā bija atvērusi mikroblogu vietni Twitter.com, lai informētu savus daudzos sekotājus par to, cik svinīgais pasākums ir garlaicīgs un nogurdinošs. Jutu, kā viņa spēcīgi smird pēc cigarešu dūmu un saldena parfīma sajaukuma, kas kairināja nāsis. Iespējams, ka tieši tāpēc populārās un puišu apbrīnotās Klaudijas tuvumā daudziem atrasties šķita tik apgrūtinoši.
– Sveika! – Čukstus pasveicināju blakussēdošo meiteni, bet viņa mani atpakaļ nepasveicināja.
Rūpīgi krāsoto skropstu iekļautās acis palika ieurbtas telefona displejā, kurā ik pēc mirkļa uznira jauni ieraksti.
Atskanēja aplausi, kas liecināja par to, ka runa ir beigusies un beidzot visi var doties uz savām klasēm, lai noklausītos nākamo runu, kuru sagatavojušas audzinātājas. Mūsu klasei tā bija skaista, īsa auguma sieviete ar rūpīgi ieveidotiem matiem, smalku augumu un patīkamu balsi – skolotāja Plikšķe.
Audzinātāja mūs informēja par lietām, kuras obligāti būs nepieciešamas mācību procesam, kā arī uzsvēra to, cik ļoti šis gads ir nozīmīgs mūsu izglītībā, jo šajā mācību gadā mūs sagaidīja noslēdzošie eksāmeni, kas noteiks mūsu nākotni.
– Eksāmenu rezultāti var noteikt to, kādā augstskolā tiksiet. – Šo teikumu pavadīja dažu puišu izsaucieni, ka augstskolā viņi nemācīsies. – Ja veiksmīgi nokārtosiet noslēdzošos eksāmenus, tad jums būs vienkārši fantastiska iespēja ietaupīt saviem vecākiem mācību maksas naudu, jo teicamnieki ļoti bieži tiek uzņemti budžeta grupās. Daudzi pat iegūst stipendijas mācībām. Negribu jūs biedēt, bet pret mācībām šogad jāizturas īpaši nopietni…
Tas, ko turpmāk teica skolotāja, man aizplūda gar dzirdes kanāliem, jo sāku domāt par to, cik labi būtu, ja vismaz Toms šobrīd būtu šajā klasē. Pagājušā mācību gada beigās viņš paziņoja, ka mācīsies vakarskolā, lai varētu pa dienu strādāt. Tikai pēc tam atskārtu, ka bez Toma man klasē nav neviena drauga.
– Daniel, vai tu manī vispār klausies? – Plikšķes caururbjošais skatiens pievērsās man un tam pievienojās arī pārējie divdesmit deviņi acu pāri, kas atradās klasē. – Man šķiet, ka tu atrodies pavisam citur. Mosties!
Mani pārņēma dusmas. Dusmas pret šo sievieti, kuru līdz šim biju uzskatījis par jauku radījumu.
– Lūdzu, lieciet mani mierā! – Norūcu zem deguna un pavilku krekla piedurknes tā, lai nosegtu rētas.
– Vai es sadzirdēju pareizi?! Daniel, vai tu patiešām gribi jau pirmajā dienā apciemot direktoru?
– Man ir vienalga. – Piecēlos kājās un mēroju ceļu starp solu rindām līdz durvīm, bet, kad pieskāros durvju rokturim, mani apturēja ledaina balss.
– Nemaz nedomā pamest klasi, Daniel! – Šī bija pirmā reize, kad dzirdēju skolotāju Plikšķi tik saniknotu. – Nezinu, kas tev kait, bet es netaisos tavas problēmas risināt, tāpēc apsēdies atpakaļ solā un noklausies to, kas man sakāms.
Roka uzgūla uz roktura ar visu svaru un durvis atvērās. Spēru pirmo soli pāri slieksnim un spert katru nākamo kļuva arvien vieglāk.
– Daniel, es zvanīšu taviem vecākiem!
Izdzirdot, ka tiek pieminēti mani vecāki, dusmas manī saviļņojās, liekot uzkarst asinīm un pulsēt vēnai pie deniņiem. Es turpināju iet, līdz biju nonācis līdz skolas pagalmam, tad līdz parkam, bet visbeidzot līdz Toma un Martas dzīvokļa durvīm.
Nezinu, kas man notika, bet es gribēju tikt no visa prom – doties uz vietu, kurā justos iederīgs.

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” 1. turpinājums


2013. gada 12. augusts
– Paldies, ka piekriti mani izmitināt. – Teicu, nesdams rokās iepirkumu maisiņu, kura saturam biju iztērējis gandrīz visu naudu. – Pagaidām negribu atgriezties pie savējiem, jo tad nāktos noklausīties brāļa morāli par to, cik stulbs esmu, bet tizlākais būtu tad, ja man nāktos satikt arī muterīti.
– Vispār jau tu patiešām esi stulbs. – Teica Toms, nesdams iepirkumu maisiņu, kas bija divreiz lielāks par manējo. – Zini, ka pašnāvnieki ir lielākie egoisti uz visas pasaules?!
– Lūdzu, aizveries! Tu ne sūda nezini par dzīvi, tāpēc nespried.
– Zini, ja tu patiešām būtu mans labākais draugs, kā tev parasti patīk visiem kladzināt, tad tu būtu man pastāstījis par problēmām, kas tevi novedušas līdz tādam solim. – Toms iesprauda starp lūpām cigareti, lai pēc mirkļa to aizsmēķētu un iepūstu dūmus man sejā. – Īsti draugi parasti izstāsta pilnīgi visu, kas viņiem uz sirds.
– Nevienam cilvēkam nav viens tāds draugs, kuram tiek stāstīts pilnīgi viss. Katram cilvēkam ir noslēpumi.
– Un tu tagad gribi, lai es tevi izmitinu, slēpju no radiniekiem, nesaņemot pretī nekādus paskaidrojumus?
– Tom, zini – ej dirst! Tu esi kaut kāds nolādēts lohs, ne draugs, ja iedomājies, ka apmaiņā pret gultasvietu es tev stāstīšu lietas, kuras patiesībā nemaz negribu nevienam atklāt.
Apstājos un apsēdos uz kāpnēm pie kādas daudzdzīvokļu ēkas, cerēdams, ka Toms vienkārši dosies prom un atstās mani vienu.
– Nestāsti, ja negribi! – Toms apsēdās man blakus uz kāpnēm. – Bet tu paliksi pie manis un gribu, lai apsoli, ka nedarīsi nekādas muļķības. Dzīvokli, kurā kāds ir izdarījis pašnāvību, pēc tam ir ļoti grūti pārdot. – Draugs to pateica ļoti nopietni, bet tad skanīgi iesmējās.
– Tu esi totāls pakaļa. – Arī iesmējos un abi gandrīz vienlaicīgi piecēlāmies, lai dotos tālāk.

Atverot dzīvokļa durvis, nāsis uzreiz sasniedza kairinoša, bet ļoti apetelīga smarža, kurā jaucās diļļu, rozmarīna, siera, dārzeņu un gaļas buljona smarža.
– Tomiņ, tu jau mājās? – No virtuves skanēja Toma draudzenes balss. – Šodien no darbiņa atnācu nedaudz agrāk mājās, tāpēc nolēmu sagādāt tev pārsteigumu…
Viņa, turēdama rokā zupas karoti, bija iznākusi no virtuves, lai sagaidītu draugu mājās, bet tad, ieraudzījusi mani, neizpratnē saviebās.
– Tu neteici, ka Daniels atnāks ciemos. – Viņa perfekti notēloja viesmīlīgu smaidu, bet tad noskūpstīja Tomu uz vaiga. – Ceru, ka esmu pagatavojusi pietiekami daudz biezzupas, lai pietiktu mums visiem.
– Marta, nesatraucies. – Toms aplika rokas draudzenei ap vidukli un tad viņu pievilka sev tuvu klāt. – Daniels man tikai šodien piezvanīja, tāpēc man īsti nebija laika, lai tev pateiktu, ka viņš kādu laiku padzīvos pie mums. – Klusums. – Mēs taču esam runājuši par situāciju, kādā tagad Daniels atrodas, vai ne?! Tu taču atceries?
Biju pārliecināts, ka Martu šie jaunumi šokēja, īpaši jau tāpēc, ka mūsu starpā vienmēr bijusi savstarpēja nepatika, kuru centāmies slēpt tikai un vienīgi Toma dēļ, jo mums abiem viņš kaut ko nozīmēja. Tomēr mani nelika mierā ziņkārība, jo vēlējos zināt, ko Toms ar Martu savā starpā ir runājuši par mani. Droši vien, to pašu, ko lielākā daļa. Nezinu, kāpēc, bet es viņus tobrīd nenosodīju.

Pēc pusdienām kopā ar Tomu izgājām uz balkona, lai uzsmēķētu, bet Marta mums nepievienojās.
– Marta ir atmetusi? Cik atceros, tad pēdējoreiz, kad tikāmies, viņa vēl smēķēja.
– Jā, jau kādu laiku vairs nesmēķē. Tagad strādā skaistumkopšanas salonā par administratori, tāpēc apgalvo, ka grib būt vienmēr sakopta un smaržīga.
Marta – skaistumkopšanas salona administratore?! Šīs divas lietas manā prātā nelīmējās kopā, jo skaistumkopšanas salonu administratores parasti ir slaidas, skaistas, perfekti koptas un patīkamas, bet Marta taču ir masīva un par skaistu arī viņu būtu grūti nosaukt. Patiesību sakot, nesapratu, ko Toms viņā ir atradis, jo viņš taču ir izskatīgs puisis – metroseksuālis, apveltīts ar lielisku gaumi, humora izjūtu un harizmu.
Toma izvēli vienmēr respektēju, tāpēc nekad nebiju ar viņu runājis par to, ka man Marta nešķiet viņam piemērota draudzene, jo parasti jau cilvēki neiemīlās ar veselo saprātu, bet gan ar sirdi vai ko tamlīdzīgu. Bet es visām tām muļķībām neticēju, jo nekad savā mūžā nebiju iemīlējies nevienā meitenē.
– Ko tu domā darīt tālāk? – Draugs vaicāja.
– Protams, ka pabeigšu mācības vidusskolā, tad jau redzēs, ko tālāk.
– Nē, es domāju, ko darīsi, kad būsi kādu laiku padzīvojis pie manis? Tu taču saproti, ka Marta negribēs, lai tu te paliec mēnešiem ilgi.
Pie velna to stulbo Martu! Gribēju uzkliegt Tomam un pateikt, lai viņš to idioti beidzot pamet, bet nespēju – vismaz ne šoreiz.
– Mājās es netaisos atgriezties. – Strikti noteicu. – Varētu sameklēt kādu pusslodzes darbu, lai būtu nauda patstāvīgai dzīvei. Reāli man jau ir astoņpadsmit, tāpēc sencīši neko vairs nevar aizliegt.
– Nedomā, ka vajadzētu viņus informēt par to, kur tu esi un, ka ar tevi viss ir kārtībā?
– Ar tevi agrāk bija jautri. – Nodzēsu izsmēķi pelnu traukā un devos uz viesistabu, kura tagad bija kļuvusi par manu pagaidu guļamistabu. – Kas ir mainījies?
– Tu! – Toms kodolīgi atbildēja.

 

2013. gada 13. augusts
Zināju, ka man vajag vienatni, tāpat kā to vajadzēja arī Martai ar Tomu, tāpēc biju nolēmis doties nelielā pastaigā, lai sakārtotu domas. Tuvējā Narvesen kioskā iegādājos kafiju, kuru vientulīgi malkoju, sēdēdams parkā uz soliņa. Apkārt manīju pāris cilvēkus, kas bija izveduši pastaigā savus suņus, viena māmiņa ar savu atvasi spēlējās bērnu rotaļu laukumā, bet kāds vecs kungs, kura mugurā bija iemājojis kūkums, lēnā solī devās uz pīļu dīķa pusi, lai pabarotu putnus ar līdzpaņemto baltmaizi. Man šādas ainas šķita nedaudz skumjas, jo apzinājos, ka, ļoti iespējams, kādreiz šī vecā kunga vietā būšu arī es, tāpēc prātoju, vai viņu kāds mājās gaida. Varbūt viņš ir zaudējis visus, kas viņam mīļi. Varbūt kāds no viņa bērniem nomiris pirms viņa. Varbūt visi viņa radinieki nomiruši pirms viņa, atstājot šo veco kungu vienu, slīkstam skumjās un atmiņās, kuras sagrauž gan sirdi, gan acis, kurām cauri iztecējušas asaru jūras. Un pēkšņi kļuva nepanesami grūti skatīties uz šo veco vīrieti, tāpēc pievērsu skatienu māmiņai ar bērnu.
Viņi izskatījās laimīgi. Vismaz tobrīd noteikti, jo mātes smaids bija neviltots brīdī, kad bērns viņu apķēra, nosmērējot viņas rūtaino flaneļa kreklu, kurš gandrīz pilnībā nosedza viņas legingos iespīlēto dibenu. Māte smaidīja un viņu nesatrauca fakts, ka cauri pilsētai būs jāiet nosmērētās drēbēs. Vai tāda ir laime? Spēt priecāties arī tad, ja tavas drēbes ir netīras, ķermeņa formas neatbilst modeļu parametriem, bet bankā paņemts kredīts, lai labiekārtotu bērnistabu.
Tad es sāku prātot, kāds būs šīs sievietes bērns, kad izaugs liels. Varbūt viņš pusaudža vecumā tiks pazemots, tāpēc nolems pārdozēt miega zāles. Varbūt viņš būs gejs, tāpēc māte vairs nesmaidīs tāpat kā šobrīd, jo dziļi nicinās sava bērna seksuālo orientāciju. Varbūt šis bērns kļūs par valsts prezidentu, kad es jau būšu vecs vai miris. Man patika veikt šādus minējumus, jo tas pierādīja to, cik patiesībā daudz spēj paveikt cilvēka izvēles – šim bērnam bija visas iespējas, lai kļūtu gan par sabiedrības padibeni, gan par valsts galvu. Tikai tobrīd domāju, ka šis mazais ķipars pats to vēl neapzinājās.
Tad parkā pamanīju sievieti, kura līdzinājās manai mātei. Viņa bija ģērbusies garā kleitā, kas sniedzās līdz potītēm, vizuāli pagarinot īso augumu, bet kājās viņai bija vienkāršas gladiatoru sandales miesas krāsā. Saules izbalinātie mati brīžiem aizsedza smalko seju, noslēpjot smaidu, kurš uzplauka ikreiz, kad viņa paskatījās uz sev līdzās esošo vīrieti. Manī pēkšņi piedzima naids pret šo sievieti, jo atminējos visas tās reizes, kad mana māte pārveda mājās kārtējo mīļāko, sakot, ka šoreiz tas ir nopietni, ka viss būs savādāk, nekā citas reizes, jo šoreiz viņa zinot, ko darot. Vienmēr sekoja stāsti par to, cik kārtējais eksemplārs ir lielisks, bet es jau katra šī „mistera īstā” sejā spēju nolasīt, ka viņš ir vai nu totāls āksts, zīmulis vai jāklis. Tomēr pēc gadu ilgā randiņu perioda nāca viņš – misters īstais. Diemžēl.
Skatiens noslīdēja līdz rokām, kuras joprojām rotāja šuvju rinda. Zināju, ka zem delnām paliks garas, dziļas rētas, kuras vienmēr atgādinās, cik ļoti man sāpēja. Ne fiziski, bet garīgi. Griezuma vietas izstaroja to enerģiju, kas virmoja gaisā ceturtajā augustā, todien, kad nolēmu, ka labākās zāles pret sāpēm ir nāve. Un es joprojām nespēju piedot – tas mani iznīcināja.
Izvilku no naudas maka vizītkarti, kuru slimnīcā man bija iedevis ārsts, kurš uzraudzīja manu veselības stāvokli. „Psihiatre Natālija Loraka” – vēstīja drukātie burti, bet vizītkartes otrā pusē bija ar roku rakstīts teksts: „14. augustā, 14:00, ierašanās OBLIGĀTA!!!”
Zināju, ko šī Natālija darīs – liks man stāstīt par savu bērnību un izjūtām, kuras snieguši konkrēti manas dzīves notikumi. Tā tas vilksies vairāku mēnešu garumā, līdz viņa sapratīs, ka ar mani patiesībā viss ir kārtībā. Varbūt man izrakstīs prozaku vai citus spēcīgus antidepresantus, lai atturētu no destruktīvām darbībām.

 

2013. gada 14. augusts
Vizīte pie psihiatres nebija nemaz tik slikta, jo viņa man uzdeva tikai dažus jautājumus un atļāva pārējo seansa laiku runāt pašam, lai sākumā nedaudz mani iepazītu. Tā nu es stāstīju par savu ģimeni – vecāko brāli, kurš ir precējies un laulības laikā ticis pie diviem bērniem, par diviem jaunākajiem brāļiem, kurus līdz šim īsti tā arī nebiju paspējis iepazīt, kā arī par saviem vecākiem, kuri izšķīrās, kad es biju desmit gadus vecs. Viņa gribēja, lai es pastāstu par sajūtām, kādas mani pārņēma laika posmā, kad vecāki kārtoja šķiršanos.
– Atvieglojumu. – Iedzēru nedaudz no ūdens glāzes, kas bija man nolikta pretī uz stikla žurnālgaldiņa, jo no runāšanas bija izkaltusi rīkle. – Es jutu atvieglojumu, jo bija beidzies murgs, kurš sabojāja visu manu bērnību. Un mana māte… Mana māte no tēva izšķīrās tikai tāpēc, ka gribēja būt kopā ar citu vīrieti, nevis tāpēc, ka gribēja, lai mums, bērniem, būtu labāka dzīve. Protams, savām draudzenēm viņa stāstīja, ka no mana vardarbīgā tēva izšķīrusies tāpēc, lai pasaudzētu mūs, bet es zināju, ka tā nav taisnība. Viņai vienmēr paticis tēlot svēto – sievieti, kura uzupurējas citu labā.
– Daniel! – Psihiatre pieskrēja man klāt un satvēra roku. Tikai tad es pamanīju, ka dusmās esmu iecirtis nagus delnās tik stipri, ka no ādas izsprāgušas smalkas asiņu tērcītes. – Dusmas ir ļoti spēcīgs un destruktīvs spēks.
Tagad, kad viņa bija man tik tuvu klāt, sajutu smaržu, kas nāca no sievietes – tā bija patīkami saldena un nomierinoša – tā parasti smaržo pusaugu meitenes, kurām patīk ķemmēt lielveikalus atlaižu laikā.
– Lorakas kundze?
– Jā, Daniel? – Viņa runāja ļoti lēni, uzsverot katru vārdu.
– Vai jūs manā vecumā domājāt par pašnāvību?
– Man šķiet, ka šodienas seanss ir beidzies. – Viņa ar īsiem, lēniem soļiem aizgāja līdz rakstāmgaldam, kas atradās pie kabineta loga, un ierakstīja kaut ko savā plānotājā. – Nākamais seanss būs nākamnedēļ, laiks un vieta paliek nemainīgi.
– Bet kāpēc jūs neatbildējāt uz manu jautājumu?
– Nebūtu pareizi, ja es savu privāto dzīvi apspriestu ar saviem pacientiem. – Viņa vēsi atbildēja. – Ja es tā darītu, tad vairs nespētu būt objektīva.
– Neviens cilvēks nav objektīvs. – Protestēju. – Patiesībā visi cilvēki izdara subjektīvus spriedumus un secinājumus, jo neviens nespēj visus cilvēkus uztvert kā vienlīdzīgus.
– Tomēr es varu censties tāda būt. Esmu droša, ka pēc terapijas beigām man par tevi būs izveidojies arī kāds subjektīvs viedoklis, bet es to noteikti paturēšu pie sevis. Man nav tiesību kādu nosodīt, jo esmu ārste un mans pienākums ir palīdzēt saviem pacientiem, nevis viņus par kaut ko tiesāt.
– Kas notiks, ja jūs man nevarēsiet palīdzēt?
– Es dziļi apšaubu, ka tā varētu notikt.
– Kāds vispār ir jūsu mērķis?
– Saistībā ar tevi mans vienīgais mērķis ir tāds, lai tu vairs nenonāktu līdz pašnāvības mēģinājumam. – Psihiatre pēkšņi izskatījās ļoti nogurusi. – Labi, tev pienācis laiks doties prom, jo mēs jau labu laiku esam novirzījušies no šodienas plāna. Turklāt šeit jautājumus uzdodu es, nevis pacienti.
Lorakas kundze man iespieda rokās zāļu recepti, piekodinot, lai es tās obligāti iegādājos aptiekā un lietoju katru dienu, līdz laikam, kad viņa liks medikamentu lietošanu pārtraukt. Jau zināju, ka viņa man izrakstījusi spēcīgus antidepresantus.

2013. gada 15. augusts
Atmiņas atgriezās, sagraujot visu pašpārliecību un drosmi, kuru biju uzkrājis pēdējo dienu laikā, tāpēc nepameta aukstā un biedējošā sajūta, ka nekas vairs nebūs labi. Pat elpot kļuva nepanesami grūti un šķita, ka uz krūtīm uzgūlis milzīgs smagums.
Gribēju šīs atmiņas izdzēst, bet ar katru reizi tās atgriezās arvien spēcīgākas, turklāt katru reizi parādījās detaļas, kuras patiesībā es pats biju uzbūris savā iztēlē, padarot to atminēšanos vēl smagāku. Balsis! Tās skanēja manā prātā un es gribēju, lai viņi visi aizver savas mutes, pār kurām plūda žults un naids. Vārdi, kuros viņi mani sauca, dzēla spēcīgāk par sarūsējušām naglām, kurām es uzkāpu, pārdurot pēdas, kad biju vēl tikai astoņus gadus vecs. Toreiz viss bija savādāk, jo zināju, ka mani gaida vecāki, kas aprūpēs brūces, mierinās un dāvās mīlestību.
Jutu, ka acīs iezogas asaras, kurām negribēju dot brīvlaišanu. Neraudi! Neraudi! Neraudi! NOLĀDĒTS – NERAUDI! Un asaras vēlās pāri vaigiem un jutu, ka sāpes mani nepamet – tās tikai auga lielākas, jo atmiņām pievienojās nespēja kontrolēt notiekošo.

 

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” SĀKUMS


2013. gada 4. augusts
Mani pārņēma saldsērīgums, jo nespēju nošķirt sajūtas – skumjas jaucās ar prieku, radot prātā dueli bez iznākuma. Biju laimīgs, jo šajā mirklī vairs nekam nebija nozīmes. Drīz viss tāpat būs zudis un atpakaļceļa vairs nebūs. Tomēr arī skumjas mani nepameta tieši šī paša iemesla dēļ. Atpakaļceļa vairs nebūs.
Karstas, lipīgas asinis tecēja slābano pirkstu starpās, bet jau pēc sekundes dažas sārtas piles piezemējās uz baltās grīdas, kura spēcīgi oda pēc dezinfekcijas līdzekļiem. Tās sasniedza grīdu, radod skaņu, kādu parasti rada pilošs krāns, bet šoreiz tā bija citādāka, jo tai bija atbalss – klusa, bet stindzinoša kā skaļākais kliedziens. Tieši tobrīd sajutu sirdī iedzeļam asu sāpi. Viss sagriezās. Skaņas attālinājās.
„Stāvoklis ir kritisks!”
Dzirdēju nervozu sievietes balsi, kas man tobrīd šķita sveša. Tā varēja būt medmāsa, bet tikpat labi tā varēja būt arī mana māte, kuras seju spēju iztēloties – šausmu, sāpju un vilšanās izkropļotu.
Tobrīd sapratu, ka patiešām vēlos mirt un vairs nenožēloju dziļās brūces, kuras biju iegrebis savā miesā ar papīra naža palīdzību, liekot dzīvībai strauji pamest ķermeni.
Tumsa.
Klusums.
Nekā nav…
Nekā.

Silts, pēc zālēm garšojošs elpas malks svilināja rīkli. Šķita, ka esmu norijis uguni, jo sirds sāka sisties biedējošā tempā – tuktuktuktuktuktuktuktuktuk. Mazliet pavēru acis, ļaujot, lai spožā gaisma mani apžilbina un nogurdina tik ļoti, ka neatlika nekas cits, kā vien aizmigt nāvei līdzīgā mierā.
Tad es sapratu, ka vienmēr ir divi varianti – mirt vai mirt nedaudz vēlāk.

2013. gada 6. augusts
Šodien manā palātā ienāca ārsts baltā virsvalkā, lai pastāstītu jaunumus par manu turpmāko ārstēšanos.
–Tev būs jāapemklē psihiatrs. – Viņš to pateica saltā un šķietami vienaldzīgā balsī. – Nekur jau nav garantijas, ka tu nesadomāsi atkal graizīt vēnas. Vai vēl izdomāsi sarīties tabletes, pakārties, noslīcināties, noindēties ar tvana gāzi…
– PIETIEK! – Mani bija sadusmojis jau fakts vien, ka būs jāapmeklē psihiatrs, tāpēc nevēlējos uzklausīt kaut kāda sakaltuša daktera padomus. – Tā. Ir. Mana. Dzīve. Tāpēc nejaucies tajā! – Caur zobiem izgrūdu katru vārdu, gluži kā indi.
– Jaunais cilvēk, neesiet tāds egoists! Starp citu, būtu labi, ja jūs beidzot parunātu ar savu māti. – Viņš uzmeta bažīgu skatienu palātas durvīm. – Viņa par jums uztraucas.
– Kas tev kaiš?! – Pieslējos gultā sēdus un jutu, kā viss acumirklī sagriežas un kļūst tumšs, bet tēloju, ka jūtos labi. – Dieva dēļ, tu vari mani atstāt vienu, labi?
Ārsts kaut ko pierakstīja savā bloknotā un tēloja, ka neko no manis teiktā nav dzirdējis.
– C’mon, tu taču nedomā, ka es centīšos pakārties palagā vai pārgriezt vēnas ar karoti?! Ak, jā, ja es to gribētu, tad vienkārši varētu atraut vaļā šuves un atplēst brūces – tās vēl nav sadzijušas.
Viņš pienāca pie gultas, uzlika roku uz manas galvas, bet tad kaut ko pierakstīja. Es ceru, ka viņš ar plaukstu necentās izmērīt temperatūru, jo tad viņš būtu uzskatāms par sasodīti draņķīgu ārstu.
– Kad mani laidīs laukā no šitās smirdīgās slimnīcas? – Sāku lūkoties uz rokām, kuras klāja balti apsēji – āda zem tiem mežonīgi niezēja, bet spītīgi turējos pretī kārdinājumam tos noplēst, lai pakasītu niezošās rētas.
– Iespējams, ka jau pēc dažām dienām. – Viņš veica pēdējās piezīmes bloknotā un tad pameta palātu, atstājot mani vienu ar savām dusmām.
Viņi bija to pelnījuši. Viņi visi. Es taču gribēju, lai manus vecākus plosa vainas apziņa, lai mani draugi domā, cik draņķīgi sūda gabali viņi patiesībā ir, lai mans vecākais brālis saprot, ka patiesībā mani nekad nav novērtējis, lai visi, kas mani pazīst, mokās neziņā par to, kas tādu šķietami laimīgu puisi novedis līdz pašnāvībai.
Bet es viņiem nesniegšu atbildes, jo biju devis laiku, lai viņi uzdotu jautājumus, kurus neviens tā arī neuzdeva.

Kāds pieklauvēja pie durvīm. Tad durvju spraugā pavērās maza šķirbiņa, no kuras iznira tik ļoti pazīstama seja, kurā bija iegūlušas raizes un miega trūkums.
– Vai drīkstu ienākt?
Galvā sāka darboties karuselis, kurš domas izmētāja uz visām pusēm, bet pār lūpām pārlidoja tikai viens vienīgs vārds: – NĒ!
Mirklī, kad durvis aizvērās, pār vaigiem sāka ritēt karstas asaras, kurās bija sakrājušās visas sāpes.
Es nespēju viņu ienīst, lai arī cik ļoti to gribētu. Sasodīts! Just ko tādu pret miesīgo māti bija grūti.

2013. gada 11. augusts
Šodien mani izrakstīs no slimnīcas, tāpēc garastāvoklis bija nedaudz uzlabojies, tomēr biedēja tas, kas mani sagaidīs aiz slimnīcas durvīm. Šķita, ka pēc šīs nedēļas slimnīcā pasaule būs mainījusies – vismaz apkārtējo viedoklis par mani noteikti.
Ak Dievs, kā lai es izvairos no tuvinieku satikšanas?! Viņiem noteikti būs jautājumi, uz kuriem es nevēlēšos sniegt atbildes.
Centos novirzīt savas domas, lasot Stīvena Kinga „Keriju”, bet arī tas nelīdzēja, jo Kerija taču bija slimīgas kristīgās fanātiķes meita, kuru regulāri terorizēja klasesbiedri, padarot viņas dzīvi par elli. Šāda literatūra mani vedināja domāt, ka arī man elle nebūs tālu jāmeklē, jo tā jau gaidīja aiz slimnīcas parādes durvīm.
Pēc pāris stundām sāku grauzt nagus, līdz no ādas izsprāga pirmās asins lāses, līdzi atnesot arī nejaukas sāpes. Nebiju smēķējis veselu nedēļu, bet stresa situācijās man vajadzēja nikotīnu vai vismaz pāris pudeles gaišā alus.
Pēkšņi atvērās un tikpat ātri aizcirtās manas palātas duvis, pret kurām nu bija atspiedusies slaida blondīne, kurai mugurā bija pieticīgs slimnīcas halāts baltā krāsā.
– Sveiks! – Viņa piesmakušā balsī teica un iesmējās.
Klusēju, jo šīs nedēļas laikā viņa bija pirmā persona, kuru nevēlējos izraidīt no telpas, kurā gulēju. Viņa ir skaista – to sapratu uzreiz, turklāt viņas balss mani paralizēja.
– Aizbēgu no tām tizlajām māsiņām, kuras man regulāri grib iebarot to draņķi, kuru viņas sauc par pārtiku. – Viņa iesmējās un uz augšu uzrautie lūpu kaktiņi lika viņai izskatīties jaukai. – Lūdzu, tikai necel trauksmi!
Vārgi pasmaidīju, liekot noprast, ka protu klusēt, kad tas ir nepieciešams.
– Tās maitas manā palātā atrada cigarešu paciņu un gribēja man to atņemt, bet es, velns parāvis, gribēju uzpīpēt, savādāk sajukšu prātā.
– Tev ir smēķi? – Pēkšņi atdzīvojās viss mans ķermenis, zinot, ka, ļoti iespējams, plaušas drīz piepildīs dūmi.
– Jā! – Viņa strauji piegāja pie palātas loga, tad atrāva to vaļā un apsēdās uz palodzes. – Arī gribi? – Viņa izvilka no krūšu spraugas cigarešu paciņu un šķiltavas.
Piecēlos no gultas, lai izvilktu no paciņas vienu smēķi, bet tad apsēdos viņai blakus uz palodzes.
Pirmais dūms bija reibinošs – jutos tā, it kā būtu izdzēris pudeli alus vienā piegājienā. Tobrīd es meiteni uzskatīju par eņģeli, jo viņa iedrāzās manā palātā, lai izpildītu vēlmi, kas tik ļoti tobrīd dega manā prātā.
– Zelda. – Meitene padeva man karstu, sasvīdušu plaukstu, kuru es saudzīgi paspiedu.
– Daniels.
Smēķējām klusēdami un es domāju, ka viņa šos cigarešu dūmus izbauda tikpat ļoti kā es. Baidījos ielūkoties viņai sejā, bet vienreiz, kad to izdarīju, ievēroju, ka viņa ir viena no tām retajām meitenēm, kuras seja izskatās satriecoši un staro arī bez jebkādas kosmētikas.
Pēkšņi durvis tika atrautas ar tikpat lielu sparu kā tad, kad Zelda iebrāzās manā palātā, tikai šoreiz durvju ailē stāvēja kupla auguma sieviete ar copē saņemtiem matiem.
– Skuķēn, ja man vēl būs tevi jāmeklē pa visu slimnīcu, tad man pie tavas palātas būs jānorīko apsargs!
Medmāsa mierīgi pienāca mums abiem klāt, lai izrautu no pirkstiem cigaretes un pārmestu tās pāri palodzei.
– Un tu, jaunais cilvēk, – viņa norādīja uz mani. – Nevarēji pāris stundas paciesties, līdz tiksi izrakstīts?
Man atlika tikai nolūkoties, kā Zelda medmāsas pavadībā pamet mani vienu, atstājot aiz sevis vien cigarešu dūmus.

Turpinājums sekos…

Dziesmas, kuras iedvesmoja radīt “Krustnagliņas”


krustnaglinase28093d-g1.png

Mūzika iedvesmo! Arī tad, kad tiek radīti literārie darbi. Tā kā tagad modē ir publicēt grāmatu un literāro darbu skaņu celiņus, tad arī es nolēmu, ka publicēšu “Krustnagliņu” skaņu celiņu. Viss sākās ar Sam Tsui “The One That Got Away” dziesmas kaverversiju, kuras vārdi “In another life I Would make You stay” man nepārtraukti skanēja galvā, radīdami iedvesmu un pamatu jaunam romānam turpinājumos. Protams, rakstīšanas procesā bija vēl vairākas dziesmas, kas spēlēja būtisku lomu radīšanas procesā, tāpēc uzskaitīšu svarīgākās

Jessie J – Nobody’s Perfect 

Paramore – When It Rains

Radiohead – Separator 

Halestorm – Here’s To Us 

Sum 41 – Pieces 

Chase and Status – Time 

John Mayer – Free Fallin’ 

Emeli Sande – River 

Gavin DeGraw – Not Over You 

K’NAAN ft. Nelly Furtado – Is Anybody Out There?

Marlon Roudette – New Age 

Westlife – I’ll See You Again

Florence + The Machine – Shake It Out 

Johnny Cash – Hurt

Protams, bija vismaz vēl divtik vairāk dziesmu, kuras sniedza iedvesmu laikā, kad rakstīju “Krustnagliņas”, bet šajā rakstā minētās ir pašas svarīgākās, kuras visspēcīgāk mani ietekmēja. Brīžiem mūzika mani novirzīja no domām, brīžiem spēcīgi iedvesmoja, bet jāatzīst viens, – rakstot literāros darbus, mana “degviela” ir kafija un mūzika. Bez šiem diviem elementiem rakstīšanu nespēju iedomāties.

“Krustnagliņas” – NOSLĒGUMS


krustnaglinase28093d-g1.png

Četrdesmit pirmā nodaļa

Dzīvoklī viss smaržoja pēc mammas un tēta dāvātajām lilijām un tētis apsolīja, ka mana izlaiduma dāvana no viņa būs jauna automašīna, – tikai to es saņemšot tad, kad atgriezīšos no brīvprātīgo darba, kas, viņaprāt,  esot lielisks veids kā nobriest koledžas dzīvei. Tētis atklāja, ka jau kopš manas piedzimšanas sapņojot par mirkli, kad abi kopīgi dosimies uz autosalonu, lai izvēlētos tādu automašīnu, kas patiktu man. Zināju, ka viņš ir lepns, jo var atļauties tik dārgu dāvanu.

Mamma apsolīja, ka pēc gada mani aizvedīšot tādā šopinga maratonā, ka es momentā kļūšot par Īstonas labāk ģērbto puisi.

Visu vakaru sēdējām pie galda – atkal visi kopā. Domāju – varbūt nākotnē kaut kas vecāku starpā mainīsies?! Mamma būs izpriecājusies Skotijā, izbaudījusi brīvību un sapratusi, ka pasaulē tomēr nav viņai piemērotāka vīrieša par manu tēti. Par to es nemaz nešaubījos, tikai mammai vajadzēja laiku, lai to saprastu.

Dzērām jau kādu piekto tējas tasi un pamanījām, ka Grānts aizmidzis viesistabā uz dīvāna, viņa piemīlīgo apaļvaigu seju izgaismoja ieslēgtā televizora mirgošana.

Zināju, ka mammai rīt agri jābūt lidostā, bet izskatījās, ka viņa nemaz negrasās doties pie miera.

–Satikšu tevi tikai pēc gada, manu puisīt. – Piedevu mammai to, ka viņa sauca mani pamazināmajā formā, turklāt par puisīti.

Vecākiem, īpaši mammām, patika savus bērnus uzrunāt demunatīvā, bet viņas ignorēja bērnu nepatiku pret šo ieradumu.

–Mammu, lūdzu, nevajag tagad tādas sentimentālas muļķības. – Pukojos. – Neesmu vairs nekāds bērns.

–Tu zini, ka tev vienam tur nebūs skumji? Tavā vecumā taču jāsāk domāt par attiecībām un…

–Mammu, cik reizes esmu tev teicis, ka nevēlos par šo tematu runāt. – Ielūkojos krūzē, kura bija tikai līdz trešdaļai pilna ar piparmētru tēju, un izdzēru tās saturu. – Es labāk došos gulēt.

–Bet tā meitene, uz kuru tu skatījies, ir īsta skaistule. – Mamma smīnēja. – Droši vien, ka būs balles karaliene.

–Par kādu meiteni tu runā?

–Neliedzies! Tu taču pats zini par kuru es runāju. Par Skotu meiteni, to slaido blondīni ar tām skaistajām, lielajām acīm. – Mamma piespieda pie lūpām sarkani lakotu nagu. – Nevar būt, ka tā acu krāsa viņai ir dabīgā, jo izskatījās pēc īsta jūras toņa.

–Jā, nu labi, pieņemsim, ka man viņa patīk. Lai nu tā būtu. – Vēlējos, kaut saruna ar to būtu pabeigta.

–Man šķita, ka viņa arī tev velta samērā nevienaldzīgus skatienus. – Nu jau ar mammas muti runāja intrigante.

–Tu tagad centies visu piepušķot. – Norūcu. – Pat ja tā būtu, kāda tam vairs nozīme, jo pavisam drīz pametīšu valsti.

–Bet varēja redzēt, ka viņai tu patīc.

Sēdēju savā istabā un lūkojos uz sakravātajām somām un aviobiļeti uz naktsgaldiņa. No rīta aizbrauks mamma, bet pēcpusdienā es. Kas zina, kā viss šeit, Īstonā, būs, kad atgriezīšos. Varbūt tikšu nolaists zemāk par nulles punktu, kaut gan jau šajā brīdī šķita, ka esmu nulles punktā.

Varbūt, nonākot Āfrikā, sākšu domāt par to, kas ir manas dzīves prioritātes. Cerēju, ka svešumā sapratīšu, ko īsti vēlos saņemt no savas nākotnes.

Sākumā nospraud mērķi un tad tiecies uz to!

            Mans pirmais mērķis, – esot Āfrikā, atrast mērķi.

Četrdesmit otrā nodaļa

Rīta agrumā ierados kapsētā, – divriteni pieslēju pie metāla žoga, kas bija apaudzis ar vīnstīgām, pār plecu pārmetu mugursomu un devos ceļā pa kapsētas šaurajām taciņām.

Matiasa kapakmens atradās apmēram trīssimt metru attālumā no kapsētas ieejas, – netālu no bērza, kas meta ēnu pār drauga apbedījuma vietu.

Notupos zemē, raudzījos vārdos „MATIASS GUSTINS” un noglaudīju auksto akmens plāksni tik maigi, it kā skartu drauga vaigu.

–Man tevis pietrūkst. – Centos pasmaidīt. – Tā bija mana vaina, ka tu nonāci tādā bezizejā, mana vaina, ka tu vairs neesi šajā pasaulē. Man vienkārši vajadzēja turēt muti un vairāk censties tevi aizstāvēt…

Manīju, ka apmēram piecdesmit metru attālumā no manis kāda sakumpusi, kupraina večiņa lēnām staigā starp kapakmeņiem. Nolēmu ignorēt viņas klātbūtni.

–Es biju draņķīgs draugs. – Balss drebēja. – Ceru, ka spēsi man to piedot. – Pār vaigu pārritēja karsta asara. – Kādā citā dzīvē mēs tiksimies.

Uz Matiasa kapakmens nolaidās balodis, tas grozīja galvu un skatījās man tieši acīs un šķiet, ka gaidīja, lai to pabaroju, bet man somā nebija nekā ēdama.

–Es tikai gribēju atvadīties pirms pametu valsti uz laiku. Atgriezīšos no Āfrikas, iestāšos koledža, studēšu literatūru un apsolu, ka pirmo grāmatu veltīšu tev, mans draugs. – Noņēmu mugursomu no pleciem, atvēru un izņēmu no tās puķes un vēl kādu lietu. – Tomēr ir kas tāds, ko es vēlējos tev atdot.

Noliku pretī kapakmenim puķuzirnīšu pušķi un spīdīgu medaļu, – to, kuru es dabūju savā īpašumā „Sadraudzības spēlēs”.

–Patiesībā tā vienmēr ir piederējusi tev. – Piecēlos kājās un atkal uzmetu plecos mugursomu. – Pēc gada es tevi apciemošu atkal.

Galvā skanēja Westlife dziesmas vārdi, kuru Matiasa bēru dienā dziedāja Kerola:

„You’re gone now, gone but not forgotten

I can’t say this to your face

But I know you hear”

–Mēs vēl tiksimies. – Pasmaidīju un vēroju, kā balodis pamet kapakmeni un paceļas debesīs.

Četrdesmit trešā nodaļa

Lidmašīnai vajadzēja pacelties gaisā pēc divdesmit minūtēm, tāpēc izvilku no kabatas MP4 atskaņotāju un ieliku ausīs austiņas. Nospiedu Play pogu un apkārtējās skaņas apslāpēja Gavin DeGraw dziesma Not Over You. Man blakus apsēdās korpulenta pusmūža sieviete no kuras vēdīja gaļas smarža, – droši vien, pirms izlidošanas mielojusies kādā lidostas ātro uzkodu kafejnīcā ar taukainiem vistu stilbiņiem no kartona turzas.

Aizvēru acis un centos nedomāt par to, kas būs nākotnē, – jādzīvo šodienai, it kā nebūtu bijusi vakardiena un rītdiena nepienāks.

Vecāki pirms manas izlidošanas zvanīja gandrīz nepārtraukti, lai pateiktu, ka sūtīs man naudu, ja būs tāda nepieciešamība, ka parūpēsies par manu nokļūšanu atpakaļ no Āfrikas, ja nu es pēc mēneša sapratīšot, ka brīvprātīgo darbs nav domāts man. Šķita, ka visu šo laiku viņi nav ticējuši tam, ka patiešām esmu spējīgs pamest visu uz vienu gadu, lai mestos tādā avantūrā.

Zināju, ka vecāki būs tikai laimīgi, ja pēc mēneša vai ātrāk saņems zvanu no manis un es lūgšos, lai palīdz man tikt mājās, jo būšu pārdomājis un Āfrika man galīgi nepatiks. Tēvs apsolīja, ka nekādu problēmu ar brīvprātīgo organizāciju nebūs, jo viņš visu nokārtos tik tīri, ka neviens gailis pakaļ nedziedāšot.

Un tā man tika mācīta atbildības sajūta, kas jāuzņemas pēc tam, kad esmu izdarījis kādu nozīmīgu lēmumu.

„Neuztraucieties, ar mani viss būs kārtībā un mājās būšu pēc gada!” Mierināju vecākus rītā, kad mamma devās atpakaļ uz Skotiju. „Turklāt, esmu pieaudzis un nelīdzēs nekādi argumenti par to, ka esmu vēl bērns vai pārāk jauns, lai zinātu, ko vēlos.”

Dzīvei nav noteiktu šablonu un visas tās vērtību piramīdas ir muļķības, – tā tas vienmēr ir bijis. Tikai cilvēki mūždien skatās uz citiem un domā, ka viņš ir laimīgs, tāpēc neapzināti sāk kopēt viņu uzvedību, izskatu, ģērbšanās stilu un domā, ka ir nelaimīgi tāpēc, ka nevar atļauties milzīgu māju vai ekskluzīvas dārglietas.

Patērētājsabiedrībā vienmēr valdījis likums, ka cilvēks var būt laimīgs tikai tad, ja var nopirkt visu, ko vēlas. Bet reizēm vajag pajautāt sev, – vai tas ko vēlamies ir tas, ko mums vajag? Labāk krāt sajūtas nevis mantas.

Austiņās sāka skanēt Smash versija par Florence + The Machine dziesmu Shake It Out un tad atvēru acis, lai paskatītos uz savām džinsu auduma biksēm, kuras bija mazliet izbalojušā sarkanvīna tonī, kājās biju uzvilcis pelēka auduma kedas, bet mugurā man bija krekls pelnu krāsā un tādas pašas krāsas plāna kokvilnas jaka ar pogām.

Līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim bija atlicis pavisam nedaudz un tikai tad pamanīju, ka sēdvieta, kas atradās pa labi no manis bija tukša. Zināju, ka šis reiss ir izpārdots, tāpēc brīnījos, ka kāds no pasažieriem tā vienkārši nav ieradies, jo biļete maksāja sasodīti dārgi.

Atbrīvojos no mūzikas atskaņotāja austiņām un ieliku ierīci kabatā, kad izdzirdēju kādu balsi, kuras dēļ mani pārņēma sirreāla sajūta.

Tas taču nevar būt! 

            Viņa bija ģērbusies garā hipijkleitā, kuru rotāja ziedu apdruka, kājās viņai bija gladiatoru stila sandales. Mati brīvi krita uz pleciem un dažas šķipsnas aizsedza arī daļu sejas.

–Bet… – Sapratu, ka vairāk neko nespēju pateikt.

Viņa apsēdās man blakus.

–Cilvēks, kuram bija jālido kopā ar tevi atteicās no šīs iespējas. – Dezirē skatījās uz pretējā sēdekļa muguras balstu un neļāva emocijām pārņemt mīmiku. – Tā kā es biju rezerviste, tad šo vietu piedāvāja man. Es piekritu.

–Es tā skatos. – Joprojām nespēju noticēt savām acīm un klusībā priekā gavilēju. Nu skaidri zināju, ka no Āfrikas atgriezīšos ātrākais tikai pēc gada.

–Uzzināju to jau maijā, bet gribēju to paturēt noslēpumā. – Viņa beidzot paskatījās uz mani, manīju, ka meitenes acis mazliet trīc satraukumā. – Gribēju tev to pateikt jau ātrāk, bet tad tu man izstāstīji visu patiesību… Un es nolēmu, ka man vajag laiku, lai saprastu, ko darīt tālāk.

–Un? – Jutu, ka rīkle izkaltusi sausa.

–Un es sapratu, ka joprojām jūtu to pašu, ko iepriekš un sapratu, ka vienmēr ir bijis tā kā tagad.

Viņa satvēra manu roku, atpleta vaļā plaukstu un ielika tajā savu sažņaugto dūri. Tad viņa kaut ko ielika manā plaukstā.

Tajā pašā mirklī viņa aizgrieza seju no manis.

Atvēru plaukstu un manīju, ka tajā guļ oranžs cinnijas zieds. Par spīti tam, ka man šie ziedi nepatika, zināju, ka tam visam ir kāda nozīme.

–Ziedu valoda. – Meitene nočukstēja.

Es skumstu par tavu prombūtni.

            –Žēl, ka man nav neviena zieda pie rokas. – Kļuvu mazliet skumīgs.

–Kādu ziedu tad tu man uzdāvinātu? – Dezirē atkal lūkojās man sejā.

–Kreimeni. – Ātri noteicu un cerēju, ka neesmu kļūdījies. Pamanīju, ka Dezirē iegrimst domās, jo nesaprot, ko šis zieds nozīmē, tāpēc nolēmu izpalīdzēt ar tulkojumu. – Laimes atgriešanās. 

            Stjuarte informēja pasažierus, ka lidmašīna tūlīt pacelsies gaisā.

Dezirē man pieliecās tuvu klāt un uzspieda ātru skūpstu tieši uz lūpām.

Abi pasmaidījām un laimes sajūta ieplūda visās ķermeņa porās, – tik ļoti, ka jutos kā sapnī no kura nevēlējos pamosties.

Mēs nevaram būt perfekti, bet mēs varam tiekties uz to, lai tādi būtu.

            Un šis bija mans sākums.

<<<BEIGAS>>>

“Krustnagliņas” – 21. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīsdesmit devītā nodaļa

Aiz loga lija lietus un ar rādītājpirkstu vilku līdzi dažām lietus lāsēm, kuras ritēja pa stiklu. Istabā biju iededzis gandrīz visas sveces, kuras varēju atrast mājās, lai tikai būtu omulīgāk. Iekārtojos gultā pie loga un paņēmu rokās grāmatu, kurai pat virsrakstu nebiju izlasījis un labi apzinājos, ka to arī nesākšu lasīt.

Skapī uz pakaramā karājās ārkārtīgi smalks uzvalks, kuru mamma bija atvedusi man no Skotijas, – viņa apgalvoja, ka ar tanti Reičelu izstaigājušas gandrīz visus Invernesas un citu pilsētu veikalus, lai tikai atrastu man piemērotu uzvalku.

„Sāk šķist, ka būt tievam Skotijā ir kāda anomālija.” Mamma nebeidza apbrīnot manu uzvalku un radās sajūta, ka tad, ja viņa būtu mana auguma vīrietis, pati labprāt to valkātu. „Skaistums, ne uzvalks.”

Vecāki savā starpā runāja maz, bet pozitīvs bija fakts, ka mamma vairs nepārmeta tētim nemitīgo strādāšanu. Mamma visu vakaru tikai satraukti skraidīja apkārt, meklēdama piemērotākās kurpes, kleitu, kosmētiku, smaržas un matu kopšanas līdzekļus. Šaubījos vai kāda no absolventēm šim notikumam gatavojās tik īpaši.

Dažbrīd gan mamma sāka bubināt par to, ka esmu izvēlējies šogad neturpināt mācības, bet gan doties strādāt brīvprātīgo darbu.

„Un kāds tev no tā visa būs labums?! Gads izmests vējā un tu taču zini, cik laiks ir vērtīgs. Tante Reičela no sava tagadējā vīra negrib šķirties tikai tāpēc, ka viņiem ir kopīgi bērni un kopā nodzīvoti tik daudzi gadi. Laiks nemīl, ka ar to spēlējas un tas vienmēr uzgriež muguru, ja pret to pienācīgi neizturas.”

Mammas filozofiskās runas visbiežāk bija tīrākā ūdens liešana un biju pārliecināts, ka viņa pati nesaprata, ko ar sevis sacīto vēlējusies pavēstīt. Viņa nekad nav bijusi pārāk inteliģenta, – pilnīgs pretstats tēvam, bet stulbums jau nebija pasaules lielākais grēks. Protams, tikai ar tādu nosacījumu, ja tam komplektā nāca kāda absolūti skaista un tīra rakstura īpašība.

Ietērpos uzvalkā un vairākas minūtes skatījos spogulī, – manu seju izgaismoja siltas, drebelīgas sveču liesmas, bet mati šajā gaismā ieguva salmu krāsu. Biju pavisam drošs, ka pirms izlaiduma vajadzēja doties arī pie friziera, jo mati nosedza ausis un krita acīs, nu tie bija apmēram tikpat gari kā Tomasam.

–Vai esi jau kādu uzaicinājis uz izlaiduma balli? – Mamma vaicāja un sejā zibēja ieinteresētība. – Iesi ar Adeli?

–Mammu! Mēs ar Adeli jau sen kā vairs neesam kopā.

Viņa turpināja gludināt melnu mini kleitu ar mežģīņu piedurknēm, – nospriedu, ka tā daudz labāk piestāvētu kādai no absolventēm, nevis mammai, bet nebija vēlēšanās sniegt viņai konsultāciju par to, kas viņas vecumā būtu piemērotākais apģērbs.

Mamma izrāva no rozetes gludekļa kontaktdakšu un redzēju, kā acīs pazib šaubas, pirms viņa man uzdeva jautājumu.

–Jūs ar to puisi, Matiasu, taču bijāt tikai draugi… – Tā kā es klusēju, mamma nolēma precizēt jautājumu. – Tu taču neesi gejs?

–Mammu, lūdzu, beidz!

–Vienkārši katra bērna vecāki grib, lai viņu bērns būtu normāls, tāds kā visi.

–Matiass nebija nenormāls. – Gribēju, lai pēc iespējas ātrāk šis temats tiek slēgts, jo man riebās par to visu domāt. Godīgi sakot, sapratu, ka jebkura tēma, par kuru gribēja runāt mamma, mani sāpināja. – Ja es būtu gejs, tu mani taču mīlētu tāpat kā tagad?

Viņa piegāja man tuvu klāt un apskāva, cieši piespiežot savu galvu manam plecam. –Katra māte mīl savus bērnus, lai arī kādi viņi būtu. Katrai mammai savi bērni ir paši mīļākie un skaistākie. – Gar viņas labās acs kaktiņu noritēja viena asara. – Bet, ja es nebūtu tava māte, tad tāpat domātu, ka tu esi viens satriecoši izskatīgs pusaudzis.

Sāku smieties un biju patiešām priecīgs, ka mamma atlidojusi no Skotijas – kaut vai tikai uz pāris dienām, bet tomēr tas man daudz nozīmēja.

Mani vecāki nebija šķīrušies pavisam, – viņi tikai bija nolēmuši katrs iet savu ceļu, – nebija gan skaidrs vai tikai uz laiku vai arī pavisam. Nekad taču nebija par vēlu, lai sāktu dzīvot savādāk. Par vēlu ir vienīgi tad, kad uz tava zārka tiek uzmestas trīs saujas smilšu.

–Mammu? Es neesmu gejs. Patiesībā man patīk kāda meitene, bet apsoli, ka neko vairāk nejautāsi. Man viņa patiešām patīk, kaut gan šā gada sākumā man simpatizēja veselas trīs un biju pārliecināts, ka tas, ko jutu pret viņām ir mīlestība.

Mamma pasmaidīja un sakārtoja man krekla apkaklīti.

–Tikai laiks palīdz saprast to, kas ir patika pret kādu, kas ir parasta aizraušanās un kas ir mīlestība.

Beidzot mamma pateica kādu domu, kas bija citēšanas un pierakstīšanas vērta.

–Bet tagad pagriezies! – Mamma apsēdās uz gultas malas un kritiski nopētīja katru auduma centimetru un periodiski metās kārtot žaketes apkaklīti. – Vajadzētu vēl iestiprināt sarkanu rozi pogas caurumā un šķiet, ka tad gan būs viss.

Vēlreiz palūkojos spogulī un šķitu sev svešs, – nekad īpaši nebiju mīlējis ģērbties uzvalkā, jo tas man šķita stīvs un nopietnību piekabinošs apģērba gabals. Atceros, ka uzsākot mācības vidusskolā, vēlējos, lai man izlaidumā būtu spožas lakādas kurpes, melnas bikses, melns krekls un balta žakete, kas kontrastētu ar pārējo apģērbu.

–Ar matiem arī būs kaut kas jādara. – Mamma turpināja. – Par laimi, Skotijā esmu sākusi apgūt friziermākslu un drīz sākšu strādāt kādā frizētavā.

Apsēdos blakus mammai gultā un viņa pacēla gaisā dažas manu matu šķipsnas.

–Krāsa gan tev tiem skaista, tāda pati kā man, bet struktūru būsi mantojis no tēva. Domāju, ka pietiks, ja tos iztaisnosim un ieveidosim ar putām un tad nofiksēsim ar laku. Ko saki?

Teicu, ka tas būtu lieliski, kaut gan man bija pilnīgi vienalga, kas tiek darīts ar maniem matiem. Tikpat labi viņa varēja man noskūt galvu pavisam kailu.

Biju pārliecināts arī par to, ka uz balli nedošos, par spīti tam, ka mamma nebeidza jūsmot par izlaiduma baļļu skaistumu un maģiskumu. Labi zināju arī to, ka netrūks tādu meiteņu, kuras pēc deviņiem mēnešiem ieraudzīs patieso izlaiduma balles maģiju.

Tuvojās pusnakts un mamma mudināja doties pie miera.

–Arlabunakti, Den! – Viņa uzspieda man skūpstu uz pieres, ko nebija darījusi kopš manas bērnības. – Atceries, ka labs miegs ir svarīgs, nekas nav neglītāks par ziliem riņķiem zem acīm.

Nopūtu visas sveces istabā un aizmigu turpat uz grīdas.

Četrdesmitā nodaļa

            Garām man traucās cilvēku straumes – absolventi ar saviem vecākiem un skolotāji. Runu plūdu izraisītajā troksnī nevarēja dzirdēt nevienu konkrētu skaņu un jutu, ka manas domas šajā kņadā slīkst. Citu satraukums tikai vairoja manējo un gribēju tikt ārā no Lielās zāles, lai aiz skolas stūra ievilktu kādu dūmu, – šis bija izņēmuma gadījums, kad biju gatavs sev piedot smēķēšanu.

Bija gandrīz neiespējami tikt laukā pa parādes durvīm kādam neuzkāpjot uz kājas vai nepagrūžot, tāpēc izlauzu sev mirkli brīvības ar skaņu: „piedodiet, atvainojiet, es atvainojos!”

Iespējams, ka šādu satraukuma situāciju biju paredzējis un tieši tāpēc kabatā glabājās cigarešu paciņa un šķiltavas. Ātri aizsteidzos aiz skolas stūra, kur ziedēja milzīgi rododendru krūmi aiz kuriem bija ārkārtīgi ērti paslēpties no apkārtējo skatieniem.

Aizdedzu cigareti un ievilku pirmos dūmus, kad pamanīju kādu nākam. Gribēju jau iemīdīt degošo cigareti zemē, kad pamanīju, ka arī nācēji smēķē, – šie nācēji bija Adele un kāds gara auguma puisis, kurā atpazinu futbola komandas vārtu sargu.

Meitenei mugurā bija spoži balta kleita bez lencītēm, kas piekļāvās augumam līdz pat viduklim, bet no gurniem uz leju kļuva ārkārtīgi kupla, bet beidzās tieši virs ceļgaliem. Baltais tonis lieliski kontrastēja ar viņas tumši brūno ādu, kas, pienākot vasarai, bija kļuvis vēl tumšāks.

Bija jāatzīst, ka uz mirkli Adeles seksapīls sastindzināja skatienu.

–Sveika!

–Sveiks! – Adele uzmeta man samērā vienaldzīgu skatienu.

–Lieliski izskaties. – Iepūtu dūmus rododendru krūmos. – Es domāju, tā patiešām lieliski.

–Paldies. – Viņa atturīgi pasmaidīja, bet sapratu, ka ledus siena starp mums ir izkususi. – Es centos.

–Labi esi pacentusies. – Uzslavēju. – Starp citu, Dezirē neesi redzējusi?

–Laikam jau, ka nē. Vai kaut kas atgadījies?

–Nē. Es ceru. – Satraukumā sāka rūkt vēders un jutos mazliet apkaunots. – Vienkārši esmu stulbs.

Adele un viņas jaunais draugs iesmējās.

–Neuztraucies, gan jau viņa atnāks. – Adele ievilka kārtējo dūmu un sāka rakņāties pa rokas somiņu, kuru turēja pārmestu pār labo roku. – Viņa būtu muļķe, ja neizmantotu iespēju atrādīt savas firmīgās, superdārgās kurpītes, kuras viņai uzdāvināja tas cietumnieks.

–Vai tad tās ir tik īpašas? – Centos tēlot muļķi, kaut gan baumas par Dezirē un viņas bijušo puisi tā arī neapklusa. Pieļāvu iespējamību, ka pēc visa, ko viņai pastāstīju, viņa Maksimam piedos un uzticīgi gaidīs viņa atbrīvošanu.

–Tās firmas apavus valkā slavenības un arī ne tās vidējā vai zemā līmeņa, bet tādas, kuras ir patiešām pelnījušas saukties par zvaigznēm ar lielo burtu. – Adele mani pārsteidza, jo nekad nebūtu domājis, ka viņa kaut ko sajēdz no modes.

Varbūt tieši šis bija iemesls, kāpēc mūsu starpā neizveidojās saikne, – jo attiecībās biju pārāk paviršs un virspusējs, jo parasti necentos iedziļināties cilvēkos, kuru labvēlība bija viegli iegūstama?!

Iemetu izsmēķi pie krūma saknēm un grasījos jau doties atpakaļ uz Lielo zāli, kad mani apturēja Adeles balss.

–Košļeni? – Viņa stiepa man pretī roku, kurā turēja divus košļājamās gumijas spilventiņus. – Ak jā, varbūt arī smaržas?

Meitene izvilka no somiņas masīvu smaržu flakoniņu un uzpūta man uz kakla vīriešu smaržas ar lielisku aromātu.

–Mana Naidžela mīļākās. – Meitene patiešām staroja. – Tu taču negribi, lai māte saož cigarešu smaku, kad bučos tevi aiz prieka par to, ka viņas dēls saņēmis diplomu un turklāt ticis izvēlēts runas teikšanai?!

–Jūs noteikti būsiet balles karalis un karaliene. – Uzsmaidīju un patiešām izjutu prieku par to, ka Adele spējusi man piedot un man bija prieks par viņas laimi. – Jūs kopā izskatāties pēc zvaigžņu pāra un nekādas zīmolu kurpes tev, Adel, nav vajadzīgas, lai izskatītos karsti.

–Tik mīļi.

Viņas puisis gan man uzmeta skatienu, kas pauda „labāk uzmanies”.

Visi skolēni tika ietērpti vienādos melnos talāros un uz galvas tika uzliktas kantainas cepures ar bumbulīti vidū. Meitenes par šādu apģērbu nepriecājās, jo jau kopš mācību gada sākuma bija kalušas plānus par kleitas pirkšanu un kurpju pieskaņošanu, bet talāri nosedza tik ilgi meklētos tērpus.

Jutu, ka man svīst plaukstas un lapiņu ar izlaiduma runas tekstu vairākkārt sarullēju un atrullēju, atklājot, ka esmu izpludinājis daļu teksta ar sviedriem, kas vizēja uz plaukstām.

Uz izlaidumu nebija ieradies Tomass, – no klasesbiedriem biju dzirdējis, ka viņš pamatīgi izgāzies gandrīz visos noslēdzošajos testos un vidusskolas diploms viņam šogad nespīdot. Gudrītis Tomass, kurš sapņoja kļūt par inženieri, bija tik ļoti nogājis no ceļa, ka Īstonā viņam nāksies uzkavēties vismaz vēl vienu gadu.

–Diplomu saņem Dens Heriss. – Zāli piedārdināja skaļa balss.

Aplausi.

Notvēru mammas lepnuma pilno skatienu un pamanīju, ka tēvs smaida un viņa skatiens tika centrēts tikai uz mani. Tad pamanīju, ka ieradusies arī Dezirē, bet viņas seju rotāja atturīga izteiksme.

Saņemu diplomu un gaidīju, kad izsauks pēdējo absolventi – Dezirē.

Kad visi absolventi bija izsaukti, varēju beidzot teikt savu runu, – izlaiduma sākumā jau bija runājusi skolas teicamniece, kura valkāja biezas brilles un šķita, ka viņu redzu pirmo reizi. Tas vēl vairāk pastiprināja aizdomas, ka meitene līdz šim dzīvojusi skolas bibliotēkas tumšākajā stūrī un izlaidums ir pirmā reize, kad viņa parādījusies sabiedrībā. Meitene pateica patiešām teicamnieces cienīgu runu, bet nu bija mana kārta, – manās rokās bija kārtis, kuras noteiks toni, kādā tiks noslēgts šis izlaidums.

Stāvēju mikrofona priekšā uz paaugstinājuma un uzlūkoju visus viesus, absolventu ģimeņu locekļus, kuri gatavojās tam, ka drīz būs jāpamet Lielā zāle. Jutu gaisā virmojam ziedu, sviedru un parfīma aromātu, tas reibināja un baidījos no domas, ka varētu noģībt, zaudēt balsi vai uztraukumā apvemt mikrofonu.

–Sveicināti! – Pat šķita, ka šis vārds no manas mutes skan nožēlojami, tomēr turpināju, jo runa nevarēja sastāvēt tikai no uzrunas. – Zinu, ka visi esat noguruši un zālē virmojošā ziedu smarža jūs reibina, bet vēlētos vēl pateikt tikai dažus vārdus, pirms mēs visi šķiramies. Varbūt daudzi no mums pēc šīs izlaiduma dienas vairs netiksies, jo kāda kļūs par slavenu aktrisi, kāds par ziņu diktoru, bet kāds par apkopēju… – Saburzīju lapiņu uz kuras biju uzrakstījis runu un ieliku to bikšu kabatā. – Dzīvē tā notiek un ceļi šķiras biežāk nekā krustojas. Diemžēl… Mums sāksies pieaugušo dzīve un es tikai gribēju citēt kādu cilvēku. Draugiem nākotnē varēšu teikt, ka reiz mana vidusskolas skolotāja teica: “Ja cilvēks nemāk būt laimīgs viens, tad nekad nebūs laimīgs arī kopā ar kādu! Laime taču nav otrā cilvēkā, tā ir sevī pašā!” – Redzēju zālē literatūras skolotāju, kura lepni smaidīja. – Dzīve ir lielākā skolotāja un galvenais ir atrast mīlestību un laimi sevī, lai to varētu dāvāt citiem… Vardarbība nekad nav bijusi atbilde, bet mīlestība gan. – Pēdējo teikumu veltīju Matiasam un paskatījos zāles griestos, cerēdams ieraudzīt Matiasu, sēžam uz mākoņa maliņas pie telpas griestiem, un acīs sariesās asaras, tāpēc aizvēru plakstiņus. – Paldies par šiem gadiem vidusskolā!

Zāli pāršalca aplausi un sēdošie piecēlās kājās, bet mani pārsteidza tas, ka neviens nesteidzās pamest zāli, bet gan veltīja man šo pagodinājuma mirkli.

Turpinājums sekos…