Romāns turpinājumos

“Visi monstri ir cilvēki” NOSLĒGUMS


2014. gada 16. jūnijs

Brīžiem šķita, ka gatavoju vakariņas valsts prezidentam, jo tieši tik satraukts es biju, domājot, ka tik kaut kas nenoietu greizi ar cūkgaļas cepeti cepeškrāsnī, zaļajiem zirnīšiem saldajā krējumā, kas sautējās mazajā katliņā, un kartupeļu biezeni, kuru jau biju sācis kult, lai ieputotu tajā gaisu. Man šķita būtiski, lai šīs vakariņas izdotos ideālas, tāpēc nemaz nebiju devies gulēt iepriekšējā naktī, jo visas miega stundas biju veltījis galdauta gludināšanai, salvešu locīšanai, trauku mazgāšanai, putekļu tīrīšanai, mēbeļu spodrināšanai, aizkaru mainīšanai, logu mazgāšanai un citiem mājas darbiem. Jo vairāk domāju par šīm vakariņām, jo vairāk spēka manā ķermenī ieplūda. Tagad gan beidzot sāku just, ka tomēr neesmu nekāds ar pārdabiskām spējām apveltīts radījums, jo nogurums piemeklēja arī mani.
– Vakariņas gatavas! – Priekpilnā balsī nodūdoju.
– Tad beidzot! – Deivids atviegloti nopūtās. – Es jau domāju, ka mums nāksies iet uz Hesīti vai Maķīti.
– Tu zini, kādas draņķības ir tajos burgeros?! – Sapratis savu vārdu tēvišķo raksturu, klusībā pasmaidīju. Pat nebija pagājusi diena aizbildņa lomā, bet runāju jau kā viens no tiem tipiskajiem vecākiem, kuriem ātrās apkalpošanas restorānu pasniegtie ēdieni šķita pasaules lielākais ļaunums.
– Smaržo gardi. – Dāvis piesteidzās pie plīts ar lielu šķīvi.
– Varēji jau pagaidīt. Es būtu pienesis jums ēdienu pie galda. – Iespēja par kādu rūpēties un apziņa, ka esmu kādam vajadzīgs, sniedza eiforijas sajūtu. Pat šīs šķietami ikdienišķās sarunas un darbības lika ap acīm savilkties smieklu krunciņām.
Porcionējot ēdienu šķīvjos, domāju par šodien notikušo bāreņtiesas sēdi, kuras iznākums mani pārsteidza, kaut gan vairāki man tuvi cilvēki bija paredzējuši tieši šādu rezultātu. Kaulainā bērnu nama direktore spēra zemes gaisā, kad sieviete ar gaļīgajiem vaigiem pārliecinoši nolasīja lēmumu un sagatavoja dokumentus, kas ļautu man pusbrāļus vest mājās jau šodien.
Kaulainā protestēja, bet manī valdīja tik nesatricināms miers, ka viņas lamas man slīdēja gar ausīm. Bāreņtiesas pārstāve apsveica mani ar vidusskolas absolvēšanu, paslavēja par iegūto algas pielikumu darbā un apsolīja, ka tuvākā mēneša laikā tikšot nokārtotas visas formalitātes, lai mēs varētu doties dzīvot uz Deivida un Dāvja tēva māju, kuras sniegtais plašums bērniem nākšot par labu. Mani gan nesajūsmināja doma, ka nāksies atgriezties mājā, kurā dzīvoja māte kopā ar manu pusbrāļu tēvu, kas tikai pirms pusgada bija šķīries no dzīvības.
Skatoties, kā mazie ķipari smaida un mielojas ar silto ēdienu, domāju par to, ko viņi jūt. Tik īsā laika posmā viņi bija palikuši bez abiem saviem vecākiem, kas par viņiem rūpējās un nenoliedzami arī mīlēja. Lieliski apzinājos, ka nekad nespēšu aizvietot viņu īstos vecākus, bet šodien man tika dota iespēja pierādīt to, ka spēju būt lielisks aizbildnis.
– Kā viņu sauc? – Dāvis baroja suņu puiku ar lielu cūkgaļas cepeša gabalu un skaļi iesmējās, kad taksis nolaizīja viņa mazos, smalkos pirkstiņus.
– Džimijs. Paņēmu viņu no dzīvnieku patversmes.
– Kāpēc viņš tika ielikts patversmē? – Dāvis vērās manī ar nopietnu skatienu. – Vai viņš slikti uzvedās?
– Es šaubos, ka Džimijs slikti uzvedās. – Pieliecos, lai noglaudītu radību, kas aktīvi luncināja asti, lai izrādītu simpātijas pret mazāko no brāļiem. – Vienkārši cilvēki ir savādas būtnes, kas nespēj novērtēt tos, kas sniedz viņiem visu labāko ne sevis. Tas, ja tevi nemitīgi kāds atgrūž, nenozīmē, ka esi slikts vai nemīlams, jo reizēm tā notiek, kad tu mīli kādu, kas nespēj tev atbildēt ar to pašu.
– Vai tu Džimiju paņēmi no patversmes tāpēc, ka tev viņa bija žēl? – Sarunā iesaistījās Deivids.
– Laikam jau es viņu paņēmu tāpēc, ka man bija žēl pašam sevis.

Kad bijām novākuši netīros traukus, saklāju gultu, lai brāļi varētu doties gulēt, bet pats sev uz grīdas noklāju matraci. Ieslēdzu arī iepriekšējā dienā nopirkto naktslampiņu, kuru biju iegādājies, domājot, ka brāļiem varētu būt bail no tumsas, bet atklājās, ka tā nemaz nav nepieciešama, jo abi puiši izrādījās īsti drosminieki, tāpēc ātri vien to izslēdzu, ļaujot istabai iegrimt tumsā.
Tomēr jau pēc pirmās stundas, kuru bijām pavadījuši savās guļvietās, sapratām, ka satraukums man un jaunā vide brāļiem kalpoja par bezmiega izraisītāju, tāpēc uzsākām naksnīgas sarunas, apspriežot to, kas kuram garšo, kāda krāsa patīk un kura multiplikācijas filma ir labākā. Tomēr starp šīm bērnišķīgajām sarunām ielauzās arī pāris nopietnāki temati.
– Tu mūs arī paņēmi aiz žēluma? Tāpat kā Džimiju? – Dāvis smalkā, bailīgā balstiņā vaicāja.
– Nē, nē… Es gribēju, lai mēs atkal esam ģimene, lai mēs esam laimīgi, tāpēc arī tik izmisīgi vēlējos iegūt aizbildniecības tiesības. Es jūs mīlu tikpat ļoti, kā jūs mīlēja mammīte.
– Tāpat kā mammīte mīlēja arī tevi? – Dāvis turpināja iztaujāšanu.
– Es… Es nezinu vai mamma mani mīlēja tā, kā jūs.
– Viņa mīlēja. – Mazākais no brāļiem apgalvoja.
– Kāpēc tu tā domā?
– Jo viņa tā teica.
Četri vārdi. Bet to spēks mani satricināja, izsitot visas domas no galvas.
– Mammīte ar tēti bieži strīdējās, jo viņa negribēja, lai tu dzīvo prom no mūsu ģimenes, bet tētis uzstāja, ka negribot audzināt sveša onkuļa dēlu.
– Viņa NEGRIBĒJA? – Neticīgi vaicāju un jau pēc mirkļa vēlējos, kaut nebūtu bijis tik tiešs.
– Bet viņa ļāva, lai tētis tevi izmet no mājas, jo tētis teica, ka tad, ja mammīte nepiekritīšot, viņš šķiršoties un paņemšot mūs līdzi.
Jutos vainīgs, jo tik ilgi biju turējis ļaunu prātu uz savu miesīgo radītāju, domājot, ka viņa bija tā, kas nevēlējās mani savā dzīvē. Jā, viņā noteikti bija rūgtums, ka manas neuzmanības dēļ gāja bojā viņas vienīgā meita, bet tāpēc māte nebija pārstājusi mani mīlēt.
– Mammīte naktīs nāca gulēt pie mums un teica, lai nedomājam, ka viņa ir slikta māte tikai tāpēc, ka ļāvusi tev iet. – Dāvis nopūtās un apzvērēju, ka viņa sejā manāmas skumjas, kaut gan istabā bija tik tumšs, ka nevarēja redzēt pat sejas priekšā izstieptu roku. – Viņa raudāja.
Un nu arī es raudāju.
– Viņa sūtīja tev naudu, bet, kad tētis uzzināja, viņš vairs neļāva to darīt, jo sacīja, ka esot jau pietiekami ilgi tevi uzturējis. – Nopūta. – Mammīte stāstīja, ka mums agrāk bijusi māsiņa, bet viņa tagad esot debesīs, jo Dieviņš tā gribējis. Viņam vajagot debesīs enģeļus, tāpēc daudzi labi cilvēki, arī bērni, mirstot jauni.
– Varbūt šonakt pietiks runāt?! – Ar T-krekla malu noslaucīju asaru sliedes no sejas un priecājos, ka pusbrāļi neredz manu seju. – Ir jau vēls un esmu ieplānojis jūs rīt aizvest uz kinoteātri.
– Vai mēs varēsim iet uz kādu multeni? – Beidzot ierunājās arī vecākais brālis – Deivids. – Zinu, ka tagad rāda vienu jaunu, bet aizmirsu nosaukumu.
– Kāda runa. – Iesaucos un baidījos no asarainā toņa, kas dažbrīd lika vārdiem izskanēt nazālā tonī. – Šogad jums būs labākais vasaras brīvlaiks, kādu jebkad būsiet piedzīvojuši.
– Un pēc tam aizbrauksim uz akvaparku. – Arī Dāvis bija iekarsis, runājot par nākamās dienas plāniem.
– Ei, ei! Es nedomāju jūs izlutināt.
Kādas desmit minūtes klusējām, domādami par dienu, kas nāks pēc šīs, bet tad ierunājās Dāvis.
– Daniel, vai Džimijs drīkst gulēt pie mums?
– Džimij! – Pasaucu suni, un, kad viņš pieskrēja man klāt, iecēlu silto radību pa vidu brāļiem un ļāvu, lai mazie rezgaļi priecājas par suņa bučām, ar kurām viņš noklāja puisēnu sejas no vienas vietas.

2014. gada 4. augusts

– Džimij, malā! – Ar kāju pagrūdu suni nost no paklājiņa, kas atradās pie mājas galvenās ieejas iekšdurvīm. Atkārtoti atskanēja durvju zvans. – Eju, jau eju.
Droši vien bāreņtiesas darbiniece atnākusi pārbaudīt, kā esam iekārtojušies Deivida un Dāvja tēva mājā, kuru viņi bija saņēmuši mantojumā no sava nelaiķa radītāja.
Noslaucīju rokas pret pelēkām kokvilnas sporta biksēm, kuras biju nopircis vietējā lietoto apģērbu veikalā, lai nevajadzētu sasmērēt kādas no izejamām drēbēm, kārtojot un tīrot māju. Pirms durvju atvēršanas paostīju paduses, lai pārliecinātos, ka, veicot neskaitāmos uzkopšanas darbus, neesmu pamanījies traki iesvīst, iemantojot nelāgu sviedru aromātu. Viss bija kārtībā. Izlaidu labās rokas pirkstus caur garajiem, tumši blondajiem matiem un tad atvēru durvis.
Domīgi paberzēju bārdas rugājus, kad ieraudzīju personu, kas stāvēja uz mājas sliekšņa.
– Vai nemaz nedomā sasveicināties? – Viņa ieķiķinājās un apkampa mani tik stipri, ka jutu gaisa trūkumu plaušās. – Tev ciema kukulis. – Meitene man pasniedza lielu augļu grozu, kurā starp vīnogām, banāniem, āboliem, persikiem un ķiršiem manīju arī šokolādes konfektes un sarullētu žurnālu.
– Braucot uz šejieni, laikam būsi aizmirsusi žurnālu manā dāvanā. – Joprojām stāvēju kā ieaudzis zemē.
– Muļķīt, tā ir daļa no dāvanas tev. – Zelda uzsita ar plaukstu man pa pakausi, bet tad izrāva žurnālu man no rokām un atrullēja to vaļā, lai varētu redzēt vāku, un pielika to sev pie sejas. – Esam līdzīgas?
Uz populārā modes žurnāla vāka bija redzama meitene ar apmēram desmit centimetrus gariem, gaiši blondiem matiem, viņas acis ieskāva garas, melnas skropstas, bet tumši sārtajā tonī iekrāsotās lūpas bija pavērtas, atklājot baltos zobus. Uz apakšlūpas daiļā būtne bija uzlikusi īkšķi ar melni lakotu nagu. Zem attēla ar lieliem burtiem bija rakstīts: „Neprātīgā Zelda – modele, kas parakstīja 200 000 dolāru vērtu līgumu”.
– Tu taču esi sasodīti bagāta. – Pārsteigts iesaucos un mēmi blenzu žurnāla vāka fotogrāfijā tā vietā, lai skatītos uz šīs būtnes miesisko versiju.
– Man tā nauda vēl jānopelna. Līgums paredz, ka es, sadarbojoties ar modeļu aģentūru, kas mani paņēma savā paspārnē, divu gadu laikā šo summu nopelnīšu, pateicoties viņu piesaistītajiem klientiem. Bet, ja nopelnītā summa būs mazāka, tad iztrūkstošo daļu man samaksās modeļu aģentūra.
– Apsveicu! – Apkampu draudzeni, bet tikai tad iedomājos, ka vajadzētu viņu ieaicināt iekšā. – Man te ir neliela nekārtība. Bērni un tā.
C’mon, es taču biju prom tikai nepilnus četrus mēnešus. Pa kuru laiku tu paspēji?
Bet atbilde jau skrēja mūsu virzienā.
– Daniel, Dāvi, šī ir Zelda, man ļoti tuva un laba draudzene. – Ļāvu, lai puikas paspiež meitenei roku, bet pēc tam iedevu bērniem augļu grozu, lai viņi dotos to izķidāt, atstājot mani un Zeldu divatā.
– Tie ir manas mammas un viņas drauga bērni. – Sausi informēju. – Pieņēmu viņus aizbildniecībā, jo…
– Es zinu. – Viņa atbildēja. – Man Juta visu pastāstīja, kad tikāmies dienā, kad mani izlaida no rehabilitācijas klīnikas.
– Vai jūs atkal esat kopā?
– Nē. – Balsī dzirdēju rūgtumu. – Bet viņa gribēja mani satikt, lai pateiktu, ka vēl man visu to labāko.
– Cik sen jau ir beidzies tavs rehabilitācijas kurss?
– Gandrīz divus mēnešus.
– Kāpēc tik ilgi nedevi ziņu par sevi?
– Man vajadzēja laiku, lai saprastu daudzas lietas. – Zelda sakrustoja rokas uz krūtīm, kuras sedza balta, vasarīga kleitiņa ar baltiem izšuvumiem augšdaļā. – Tad, kad es gribēju tevi apciemot, jo sapratu, ka esi bijis vienīgais mans draugs visu šo laiku, pienāca ziņa no modeļu aģentūras, kas piedāvāja piedalīties modeļu konkursā.
– Vai tu esi mainījusies?
– Nu, es vairs nelietoju narkotikas, no alkohola izvairos, bet smēķēšanu gan vēl neesmu atmetusi. – Viņa izvilka cigarešu paciņu no somiņas, lai jau pēc brīža aizsmēķētu vienu baltu zārka naglu.
Izrāvu no viņas lūpu satvēriena smēķi, pārlauzu to un iemetu metāla miskastē, kas stāveja priekšnamā.
– Nevajag! – Noskaldīju. – Labāk uzēdīsim kūku. Mans psihiatrs, kuru jau sen kā vairs neapmeklēju, iemācīja man gatavot brīnumgardu Filadelfijas siera kūku.

Rietēja saule un mēs divatā sēdējām uz lieveņa, malkodami kolu ar ledus gabaliņiem. Vērojām, kā Deivids tīšuprāt ļauj Dāvim iemest basketbola bumbu grozā vairākas reizes pēc kārtas, kam sekoja uzvaras kliedzieni no mazākā brāļa rīkles. Miers sildīja.
– Puikas, drīz būs jāiet mazgāties un tad pa gultām. – Uzkliedzu, bet šķita, ka bērni tik ļoti aizrāvušies ar sporta spēli, ka mani nemaz nedzirdēja.
Zelda apgūlās uz lieveņa, ielikdama savu galvu man klēpī – viņas gaišās, maiguma pilnās acis raudzījās manī, bet lūpas veidoja smaidu. Es noglaudīju meitenes galvu, atklādams savam un viņas skatienam rētu zem delnas – tikai tad atcerējos, ka šodien aprit tieši gads kopš dienas, kad mēģināju atņemt sev dzīvību.
Cik gan daudz kas varēja mainīties gada laikā. Un cik dīvainus ceļus reizēm mēroja laime, dedzinot un reizēm brucinot apkārtējo, lai tikai sasniegtu to vienu, kas visvairāk pēc tās izslāpis.
Un es skaidri zināju, ka visi monstri ir cilvēki. Bet starp šiem monstriem dzīvo arī eņģeļi, kas visbiežāk ir tieši bērni, kuru smaidos apslēpta visa pasaules godība, bet viņu sirdīs mīt mīlestība, kuru pieaugušais nav spējīgs pārspēt vai izmērīt.
Un laime vienmēr nedaudz sāp.

<<<BEIGAS>>>

“Visi monstri ir cilvēki” 22. turpinājums


2014. gada 12. jūnijs
Eksāmenu trakums beidzot bija galā, tāpēc varēju atvilkt elpu un veltīt laiku lietām, kuras jau tik sen plānoju izdarīt. Viena no tām mani biedēja, bet sapratu, ka dienā pirms izlaiduma man šo vietu vajag apmeklēt.

Uzmanīgi spēru soļus starp kapakmeņiem, rūpīgi sakoptajām kapu kopiņām un dažādu materiālu krustiem, cenšoties vienlaicīgi neizlaist no rokām trīs masīvus ziedu pušķus, kuros starp baltām lilijām vijās melni zīda lentes pavedieni. Pleca somā grabēja sešas kapu svecītes, ūdens pudele, šķiltavas un plastmasa vāzes ar asām pamatnēm, kuras iegremdēt baltajās kapu smiltīs, lai puķēm domātos traukus neapgāztu vējš.
Apstājos pie divām kapu kopiņām zem bērza – tā ūdenskritumam līdzīgie, zaļi salapojušie zari sniedza patīkami vēsu ēnu, kad stāvēju pretī baltajiem marmora kapakmeņiem, kurus rotāja vārdi SOFIJA HENSLIJA un LILIJA HENSLIJA. Kāds garāmgājējs, ielūkojoties dzimšanas un miršanas gados, kas bija iegravēti marmorā, varēja secināt vienu – abas šīs būtnes bija mirušas pāragri – viena no viņām tik agri, ka nebija pat paspējusi iepazīt, kāda izskatās pasaule ārpus naivuma un labestības prizmas.
Kapu kopiņas bija apkoptas, bet nebija nevienas vāzes ar grieztajiem ziediem, kas apliecinātu, ka nesen šeit kāds būtu bijis, lai apciemotu dusošo māti un meitu. Izņēmu no somas plastmasa vāzes, iegremdēju tās mīkstajā zemē, no ūdens pudeles ielēju katrā no tām pa puslitram ūdens, bet beigās iegremdēju ziedu pušķus ūdenī. Iededzu četras sveces, kuras novietoju kapakmeņu pakājē, un tad pēdējoreiz palūkojos uz vietu, kurā uz mūžīgiem laikiem dusēja man tik tuvās daiļās būtnes, bet tad, netērējot laiku liekām ceremonijām, devos tālāk, lai atbrīvotos no trešā liliju pušķa.

Šis kaps bija tikai nepilnu pusgadu vecs, bet jau izskatījās vientuļi pamests – tik ļoti, ka man sametās šeit apbedītā vīrieša žēl, pat par spīti tam, ka bija maz labu atmiņu, kas saistītas ar viņu. Tomēr viņš bija Deivida un Dāvja tēvs, kurš mīlēja gan savus dēlus, gan manu mammu, turklāt nevēlējos turēt naidu uz mirušu cilvēku.
Es piedodu.
Un kā piedošanas apliecinājumu atstāju uz kapa divas degošas sveces un liliju pušķi.
Gribēju neprātīgi smaidīt, kad neaprakstāms vieglums manas domas cēla debesīs, padarot visu apkārtni tik gaisīgu, ka šķita, es staigāju pa mīkstiem, pūkainiem mākoņiem.

2014. gada 13. jūnijs

– Diplomu par vidusskolas beigšanu saņem Daniels Henslijs. – Direktors skaļā balsī nodārdināja un kopā ar mācību pārzini, kas rokā turēja vienu baltu rozi, gaidīja, kad es piecelšos no krēsla, lai dotos saņemt diplomu un ziedu.
Zālē esošie cilvēki aplaudēja – lielākā daļa to darīja, jo tā bija pieņemts, bet tikai daži tāpēc, ka patiešām priecājās par mani. Tajā brīdī man bija vienalga, kādu motīvu vadīts katrs no zālē sēdošajiem cilvēkiem to dara, jo šī plaukstu sišanās skaņa lika man justies patiešām īpašam un laimīgam. Mugurā man bija jauns, pelēkas krāsas uzvalks, kuru biju iegādājies par algas pielikumu, ko man piešķīra kafejnīcas vadītāja, bet kājās – baltas ādas kurpes ar noapaļotiem purngaliem. Mati, kas vēl nebija paspējuši izbalot pavasara saulē, brīvās šķipsnās krita pāri ausīm, kaklam un dažbrīd arī sejai, radot bohēmisku izskatu.
Paspiedu direktora silto un plānās sviedru kārtiņas pārklāto plaukstu, lai ar smaidu sejā saņemtu diplomu, bet tad pagriezu vaigu mācību pārzinei, lai viņa varētu uzspiest ātru buču uz vaiga. Ar diplomu un baltu rozi rokās devos uz rindu, kurā stāvēja četri jau iepriekš izsauktie klasesbiedri. Nostājos rindas galā un zināju, ka tagad direktors aicinās apsveicējus nodot absolventiem ziedus.
Līdz ar diploma saņemšanu pazuda visas sliktās atmiņas, kas saistījās ar vidusskolā pavadītajiem gadiem. Tā nu tas bija, – lai arī kādai ellei nāktos iziet cauri, beigās, atskatoties uz pārvarētajām grūtībām, šķiet, ka nemaz tik traki nebija.
Daļa no telpā esošajiem cilvēkiem piecēlās kājās, sakārtoja tērpus, aplūkoja ziedus un stājās vienā no piecām rindām, lai apsveiktu savus tuviniekus. Mani pārsteidza tas, ka rindas patiešām bija piecas, nevis četras, jo arī mani bija ieradušies apsveikt cilvēki, kuru sejas man nešķita svešas.
– Apsveicu! – Gribēju smieties, kad Toms manās rokās iespieda dāvanu maisiņu un trīs gerberas, bet Marta klusēdama atdeva man vienu lielu saulespuķi. Draugs izskatījās apjucis, tāpēc nemaz nejautāju, kas viņam licis šeit ierasties – žēlums pret mani vai vienkārša pienākuma izjūta. – Man liels prieks par tevi.
Puisis brīdi mīņājās uz vietas, bet tad, draudzenes mudināts, devās atpakaļ sildīt savu sēdvietu.
Nākamo sveicēju pirmajā mirklī pat neatpazinu, jo viņa matus bija nokrāsojusi blondus, nogriezusi tos īsā, bet ļoti sievišķīgā griezumā, tomēr vislielākās pārmaiņas bija piemeklējušas kādreiz apaļīgo augumu. Nu meitene varēja lepoties ar labi trenētām kājām, kuras nekautrējās izrādīt ar minikleitas palīdzību, un ar šmaugu vidukli, kuru bija akcentējusi ar melnu josu.
Viņa man pasniedza sarkanu rožu pušķi, kurš sastāvēja vismaz no diviem dučiem ziedu.
– Apsveicu! – Viņa man uzspieda ilgu skūpstu uz lūpām, bet tad apkampa mani un sirsnīgi smējās vismaz desmit sekundes no vietas. – Dzirdēju par to, ko tu izdarīji ar Zeldu. Es lepojos ar tevi, Daniel. Ļoti.
Atbildes vietā pasmaidīju.
– Starp citu, tu izskaties patiesi laimīgs.
– Es tāds arī esmu. – Skatiens šaudījās no iespaidīgā rožu pušķa uz meitenes rūpīgi nogrimēto seju. – Tu… Tu izskaties satriecoši, Juta.
– To pašu domā arī mana jaunā draudzene.
– Tu esi laimīga? – Balss kļuva nopietna.
– Esmu gan. – Viņas acis staroja, apliecinādamas vārdu patiesumu. – Vēlreiz apsveicu un, lai tev veicas.
– Vai mēs kādreiz varētu tikties, lai pasēdētu kādā kafejnīcā un…
– Protams. – Viņa ātri atbildēja, pat nenoklausījusies jautājumu līdz galam. – Ja vien tu izmaksāsi.
Apsveicēju rindas lēnām sāka sarukt, bet tās vēl nebija pat pusē, tāpēc zināju, ka varēšu nedaudz parunāt arī ar beidzamo apsveicēju, lai nevajadzētu stāvēt kā muļķim, kamēr citu klēpjos tiek guldītas ziedu nastas.
– Apsveicu! – Staltais psihiatrs pasniedza man lielu, baltu liliju garā kātā, kurai bija izkniebti ziedputekšņu oranžie bumbuļi, lai nenosmērētu apģērbu, bet otrā rokā iespieda mazu, bet rūpīgi satītu kartona kasti cilindra formā. – Mana Filadelfijas siera kūka.
– Paldies. – Centos kasti turēt cieši, lai nenomestu to uz zemes, sabojājot tās saturu. – Vai jūs apsveicat visus savus pacientus izlaidumos?
– Nē. – Viņš saāķēja rokas aiz muguras un caur briļļu stikliņiem vērās manī ar lepnuma pilnu skatienu. – Gribēju tikai izmantot izdevību, lai satiktu tevi un novēlētu veiksmes pirmdien gaidāmajā bāreņtiesas sēdē.
– Man prieks, ka atnācāt.
– Neaizmirsti par blendētām ogām. – Krilova kungs norādīja uz iepakoto siera kūku. – Un vēlams arī labu tēju vai kafiju, bet šodien drīkst arī kādu glāzi vīna, lai atzīmētu.
– Noteikti neaizmirsīšu.
– Un, Daniel, atceries, ka pasaulē nav lielāka spēka par mīlestību. – Viņš uzsita knipi gaisā un pasmaidīja. – To nespēj salauzt nekas, pat ne nāve.
Domāju, ka psihiatrs citē kādu no Paulu Koelju darbiem, bet īsti drošs nebiju, tāpēc izvairījos no „tas taču Koelju!” un tamlīdzīgu frāžu lietošanas.
– Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. – Viņš nolaida skatienu un uz īsu mirkli nopētīja rūpīgi nospodrinātās kurpes, bet tad turpināja. – Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.
– Māte Terēze?
– Kā tu zināji?
– Mana mamma… Kad vēl bija dzīva, mēdza citēt Māti Terēzi reizēs, kad tētis viņai vai mums nodarīja pāri. Viņa šajos vārdos rada mierinājumu.
– Viņa noteikti bija gudra un mīloša sieviete.
– Iespējams. – Noriju rūgtumu, kas sāka krāties kaklā.
– Labi, beigšu tevi tincināt. – Vīrietis uz atvadām paspieda man roku un nopietnā balsī piebilda: – Parūpējies par saviem pusbrāļiem.
– Noteikti. – Ja vien man tiks dota tāda iespēja.
Mana apsveicēju rinda bija beigusies brīdī, kad citiem tā gausi tuvojās beigām.
Apkārtesošie cilvēki zāli piepildīja ar sviedru, parfīma, ziedu un cigarešu dūmu aromātiem, radot apdullinošu buķeti, kas lika uz mirkli galvā iedzelt sāpēm.
Pirmajā solu rindā zālē manīju sēžam arī manas klases audzinātāju Plikšķes kundzi, kura šodien izskatījās pēc klauna, kas noklīdis no ceļojošā cirka trupas. Smieklos iespurdzos un nemaz necentos emocijas apvaldīt, jo sievietes skābais ģīmis, kas pauda neapmierinātību par frizieres un grimētājas veikumu, skatu padarīja vēl komiskāku. Tagad es zināju, kā izskatās pūpēdis ar kosmētikas kārtu uz sejas.
Apsveicēju rindas izsīka un direktors izsauca nākamos piecus absolventus, pasniedza tiem diplomus, bet mācību pārzine katram uzspieda ātru skūpstu uz vaiga un rokā iespieda baltu rozi. Šis rituāls atkārtojās vairākas reizes, līdz zālē sēdošie jau bija noguruši, bet absolventi kļuvuši miegaini un stīvi no sēdēšanas uz cietajiem krēsliem.
Klusi pametu izlaidumu, kad sākās neoficiālā pasākuma daļa, kurā visi absolventi tika aicināti fotografēties kopā ar saviem tuviniekiem un draugiem. Ja šeit būtu Zelda, iespējams, būtu palicis, lai palūgtu kādam no zālē sēdošajiem uzņemt muļķīgu fotogrāfiju, kurā būtu redzams es kopā ar savu draudzeni. Varbūt es pat nofotografētos kopā ar mammu, ja viņa vēl būtu dzīva. Ja viņa ierastos uz manu izlaidumu. Vai viņa ierastos?! Ko darītu mamma, ja… Ja mamma būtu dzīva. Šādi jautājumi un dažādu situāciju modelēšana manas domas nomāca bieži, bet sapratu, ka vajag laikam dot laiku, lai ļautu sāpēm izgarot, bet rētām attīrīties, lai tās vēlāk spētu sadzīt. Steidzināt emociju virzību nebija vērts, jo skumjas nepazuda pēc burvju mājiena, tāpat kā tas bija ar visām citām emocijām. Cilvēks var piespiest sevi kaut ko darīt, bet ne just vai nejust kādas noteiktas emocijas. Es ticēju, ka labāk ir just sāpes, nekā nejust neko, jo jūtu esamība apliecināja, ka esi dzīvs. Un sāpes taču ir gluži kā strutas, kas palīdz visu slikto izvadīt no rētas, lai tā pēc laika skaisti sadzītu, atstājot tikai redzamu zīmi, ka kādreiz ir sāpējis.
Vienatnē devos mājās, lai kopā ar Džimiju notiesātu siera kūku, saliktu ziedus tukšās burkās un sameklētu apģērbu, ko vilkt uz pirmdienā paredzēto bāreņtiesas sēdi.
– Daniel, nesaki, ka tu jau dosies mājās? – Man klāt piesteidzās klasesbiedrene Klaudija, kura rokās jau turēja cigareti, kas lika viņai izskatīties kā Odrijai Hepbernai. – Būs taču izlaiduma balle un būtu reāli tizli, ja tu to ignorētu.
– Es nezinu, vai man vajadzētu iet. – Nedaudz mulsu no klasesbiedrenes skaistuma, kuru, tāpat kā meitenes intelekta trūkumu, bija grūti nepamanīt.
– Nu, lūdzu! Būs visa klase un būs limuzīns, šampis, pieļurbājušies skuķi un viss, kas nepieciešams, lai vakars būtu izdevies. – Meitene pieliecās man pie auss, lai kaut ko iečukstētu. – Olafs teica, ka dabūšot arī zālīti un, iespējams, arī ko jaudīgāku.
Brīdi domāju, lūkojoties uz šo meiteni, kura bija parakstījusi līgumu ar to pašu modeļu aģentūru, kurā strādāja arī Zelda, un atcerējos draudzenes teikto: „Pats labākais ir tas, ka, strādājot par modeli, tikpat kā nemaz nav jāizmanto smadzenes.” Tikko spēju apvaldīt smaidu, kas ar spēku cēla lūpu kaktiņus uz augšu.
– Piedod, bet nē. – Uzliku roku Klaudijai uz pleca. – Bet paldies par piedāvājumu.
– Ai, tu nu gan nemāki priecāties. – Meitene uzmeta lūpu.
– Lai priecājas tie, kas to māk.
Pagriezos un devos prom, lai visu brīvdienu garumā ļautos plānu kalšanai par to, kas notiks pirmdien.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 21. turpinājums


2014. gada 4. maijs

Pa pilsētas ielām maršēja Neatkarības dienas parāde, pieskandinot pēc pavasara silti smaržojošās ielas ar urravām un pacilājošu mūziku. Cilvēki ielenca ielas malas, lai tikai varētu vērot maršējošos karavīrus, pūtēju orķestri un pilsētas mēru, kurš maršēja pa priekšu visai šai parādei. Apkārt notiekošais gan nebija salīdzināms ar to, kas šodien notika galvaspilsētā, bet tas nemazināja svinīguma sajūtu un apziņu, ka mēs, latvieši, esam viens liels kopums.
Agresīvi lauzos cauri ļaužu pūlim, lai nokļūtu līdz lielas, baltas daudzstāvu mājas ieejai, kuras durvju brūnā krāsa bija sākusi lobīties un drupt, padarot koka durvju apdari asu un mākslinieciski skaistu. Parāvu koka rokturi, liekot eņģēm skaļi iečīkstēties, gluži kā zārka vākam vecās šausmu filmās par vampīriem. Degunā iecirtās asa tīrīšanas līdzekļu un terpentīna smarža, bet acis manīja, ka kāpņu telpa izstaro gaišumu un tīrību. Šādi izskatījās koplietošanas telpas daudzdzīvokļu mājās, kurās mitinājās patiešām ievērojami, turīgi un kulturāli ļaudis. Mans psihiatrs Roberts Krilovs dzīvoja otrā stāva sestajā dzīvoklī. Viņa adresi biju dabūjis no sekretāres, kura noticēja meliem par šizofrēnijas ārstēšanai domātu zāļu nozaudēšanu, tāpēc sievietei otrā vada galā pat nenācās uzdot mulsinošus un aizdomu pilnus jautājumus.
Nospiedu sudrabkrāsas zvana pogu un klausījos putnu balsīs, kuras atskanēja dzīvokļa iekšpusē. Lēni, klusināti soļi tuvojās durvīm, tad pavērās durvju actiņa, bet jau pēc mirkļa tika pavērtas arī dārgās metāla durvis, kuras no dzīvokļa iekšpuses klāja sarkans samta audums ar polsterējumu zem tā un dekoratīvām sudrabkrāsas kniedēm virs tā.
– Labdien. – Izskatīgais vīrietis nemaz nešķita apmulsis, kad ieraudzīja mani. – Daniels, vai ne? Natālijas Lorakas pacients, kurš šā gada sākumā tika man piespēlēts.
Apstiprinoši pamāju un tobrīd domāju, ka esmu nepieklājīgākais cilvēks pasaulē, jo traucēju ārstu ārpus darba laika, turklāt nebiju viņam nopircis nekādu ciemakukuli.
– Piedodiet, ka es tā pie jums iebrāžos svētku dienas viducī, bet man patiešām ir kāds svarīgs jautājums, kuru jums gribētu uzdot. Tas mani nomoka jau vairākas naktis un neļauj mierīgi gulēt.
– Ja jau reiz esi pacenties sadabūt manu adresi, tad esi pelnījis arī to, lai ieaicinu tevi uz tasi tējas. – Viņš pakāpās malā no durvju ailas un ar laipnu rokas žestu aicināja mani pārkāpt slieksni.
Terpentīna un pēc citrusaugļiem smaržojošo līdzekļu aromātu nomainīja maiga liliju smarža un svaigs, nedaudz mitrs gaiss.
– Jums ir skaists dzīvoklis. – Pārslidināju roku melnās šokolādes toņa kurpju plauktam, kurā novietoju arī savus melnos Nike sporta apavus. Visas mēbeles, kuras redzēju, bija saskaņotas un rūpīgi nopulētas un ievaskotas tā, ka tās mirdzēja kā eļļā izpeldinātas.
– Paldies. – Staltais vīrietis, kura deniņos jautās sirmums, pasmaidīja un pasniedza man istabas čības. – Kopā ar sievu paši remontējām un iekārtojām.
– Ja būtu zinājis, ka mājās neesat viens, būtu atnesis ziedus jūsu sievai. – Noplātīju rokas, lai parādītu, ka tajās neko neturu.
– Daniel, par to vari āāābsolūūūti neuztraukties. – Viņš pasmaidīja un uzrotīja koledžjakas piekurknes. – Ar sievu izšķīrāmies pirms pieciem gadiem, tāpēc tagad dzīvoju šajā elegantajā miteklī viens.
– Piedodiet, es tā negribēju.
– Tev nevajag atvainoties. – Atkal smaids. – Dzīvē nekas nenotiek bez iemesla, tāpēc nav pamata dusmoties par lietām, kuras nevaram mainīt.
Vai arī manas mātes nāvei bija kāds iemesls?
Laikam jau.
– Lūdzu, pagaidi viesistabā, kamēr es pagatavošu tasi labas angļu tējas un nogriezīšu katram pa Filadelfijas siera kūkas gabalam. – Un atkal šis smaids – atbruņojošs, nevainīgs un tik ļoti viesmīlīgs. Zināju, ka smaidi ir dažādi, bet šis bija viens no tiem, kas nešaubīgi izstaroja „esmu laimīgs” enerģiju.
Tiku ievests telpā, kurā uz galda stavēja liela vāze ar lilijām – tas arī izskaidroja saldeno aromātu, kas piepildīja māju, bet gaisa mitrinātājs uz masīvās palodzes lika man saprast, kāpēc gaiss šeit nav sauss un degunu kairinošs, bet gan patīkami mitrs, gluži kā silta migla. Augstie telpas griesti lika mēbelēm izskatīties mazām, bet man justies īsam, par spīti tam, ka gandrīz visi grāmatu plaukti un skapji šajā telpā bija vismaz divarpus metrus augsti, bet es – gandrīz metru un deviņdesmit centimetrus garš.
– Un tēja ir gatava! – Uz stikla galda virsmas nošķindēja sudraba paplāte, uz kuras bija divas porcelāna tasītes, kurās kūpēja tēja ar pienu, bet blakus tām atradās divi pieskaņoti deserta šķīvji ar gaišu siera kūku, kas bija pārlieta ar blendētām zemenēm. – Lūgtum!
Skeptiski uzlūkoju tējas tasi, jo nekad iepriekš nebiju dzēris tēju ar pienu, bet, kad to mazliet pagaršoju, sapratu, ka tā garšo neatkārtojami labi.
– Siera kūku pats gatavoju. – Krilova kungs pasniedza man deserta šķīvi, ļaujot aplūkot savus rūpīgi manikirētos nagus. – Man patīk rosīties virtuvē, remontēt, ķimerēties ap tehniku un… – Vīrietis uz mirkli samulsa. – Ak, lai nu paliek. Tu taču atnāci, lai man ko jautātu.
– Nuuuu, jā.
– Klāj vaļā!
– Es gribēju vaicāt, kāpēc jūs bāreņtiesas pārstāvjiem pateicāt, ka ar mani viss ir kārtībā, ka esmu vesels?
– Tāpēc, ka tā ir. – Sekoja kodolīga atbilde.
– Bet man nesen atausa atmiņā aina, kurā tēvs mani smagi piekāva…
– …pēc tam, kad uzzināja par savas meitas nāvi. – Psihiatrs pabeidza. – Es zinu.
– Bet kā?!
– Daniel, es vienmēr veicu izpēti, pirms piekrītu ārstēt kādu pacientu. Turklāt mūsdienās pastāv arhīvi, internets, sociālie portāli, kuros iespējams atrast visas liecības, sameklēt cilvēkus, kas varētu kaut ko zinātu un tā tālāk.
– Jūs mani izspiegojāt?
– Ja tev tā patīk domāt, tad, lūdzu. Bet man labpatīk uzskatīt, ka tikai veicu izpētes darbus un iemūrēju pamatus veiksmīgam terapijas iznākumam.
– Bet kāpēc tad jūs šo faktu ignorējāt? Kāpēc teicāt bāreņtiesas pārstāvjiem, ka ar mani viss kārtībā, ja manī ir tāds robs no pagātnes?
– Tāpēc, ka ticu, ka dzīve ar pusbrāļiem tevi spēs emocionāli salīmēt vienā veselumā un padarīt patiesi laimīgu. – Viņš ar deserta dakšiņu gaisā uzsita punktu un noknieba gabaliņu no siera kūkas. – Tā, manuprāt, būs arī noslēdzošā tavas ārstēšanas terapijas daļa. Ģimenes mīlestība un izjūta ir kas tāds, kas nepieciešams jebkuram – dažiem, lai sirdi atkausētu, citiem, lai saglabātu tās siltumu. Tev tā nepieciešama, lai liktu vēlmei dzīvot plosīties ar tādu spēku kā mežu ugunsgrēkiem Grieķijā.
– Tātad mana terapija nemaz nav beigusies?
– Ne jā, ne nē, bet tā būs pilnīga tikai tad, kad bāreņtiesa tevi iecels par pilntiesīgu pusbrāļu aizbildni.
– Un jūs domājat, ka tā notiks? – Noriju kūkas kumosu, kurš sprūda kaklā, bet ne tādēļ, ka tas būtu sauss. – Bāreņtiesa šīs lietas izskatīšanu atlika.
– Lai pēc vidusskolas diploma iegūšanas piešķirtu tev aizbildņa tiesības.
Klusēdams notiesāju atlikušo siera kūkas gabalu un klusībā gribēju smaidīt, lēkt gaisā un priekā kliegt. Drīz. Pavisam drīz es atpestīšu savus pusbrāļus no Kaulainās vadītā bērnu nama.

2014. gada 17. maijs

Mājas rezerves atslēgu atrast nebija grūti, jo tā stāvēja turpat, kur vienmēr – izdrupušā apmetuma caurumā zem virtuves loga palodzes. Lietus, kas gāza ar pamatīgu spēku, un debesis šķeļošie zibens žuburi lika man pasteigties brīdī, kad slēdzu vaļā durvis.
Iebrāzos gaitenī ar tādu sparu, ka gandrīz paslīdēju un nokritu uz flīzētās grīdas. Noāvu apavus no kājām un mitruma piesūcināto ādas jaku pakāru uz putekļiem noklātā pakaramā, kurš bija veidots no briežu ragu fragmentiem. Šīs mājas gaiss man šķita smags un smacējošs – gluži kā akmens tas spieda krūškurvi. Vajadzēja sadūšoties, lai atvērtu lielās, melnās koka durvis, kas veda uz virtuvi, jo nepameta sajūta, ka aiz tām mani gaida māte ar koka karoti rokās, maisot dārzeņu sautējumu. Jau spēju iztēloties viņas maigajā sejā smaidu – gluži tādu, kāds tas bija laikos, kad biju mazs. Bet, kad šī fantāzija pārtrūka, krāsas no gaiteņa noskalojās, padarot to tikpat pelēcīgu, kāds tas vienmēr bijis.
Te neviena nav.
Virtuves grīdu, pannas, katlus un mēbeles klāja bieza putekļu kārta, kas pacēlās gaisā līdz ar katru kustību, ko veicu. Tā bija tikai māja, bet tajā vairs nebija dzīvības. Mājai nav dvēseles, ja tajā neviens nedzīvo.
Smiekli. Tie šeit skanēja vienmēr, kad mamma ar savu draugu devās uz kādu svinīgu pasākumu, atstājot mani ar pusbrāļiem mājās vienus. Tad mēs ļāvāmies muļķīgiem un bezgala jautriem kulinārajiem eksperimentiem, kuru rezultāts bieži vien nebija ēdams, bet tas nemazināja prieku par paveikto. Mazākais no brāļiem bieži vien meloja, sakot, ka es protu gatavot gandrīz tikpat garšīgi kā mammīte, bet man šie meli patika – jo tie pierādīja, ka viņi grib, lai es jūtos labi. Un es justos labi arī tad, ja viņi būtu teikuši patiesību, atklājot, ka es gatavoju šausmīgākos un cietākos cepumus, kādi jebkad ēsti.
Devos augšup pa kāpnēm un apstājos uz pakāpiena, pret kuru Deivids bija salauzis labās kājas mazo pirkstiņu. Toreiz nesu viņu klēpī un teicu, lai neraud, jo viņš taču ir īsts spēkavīrs un drosminieks, kuru nekādas sāpes nespēj salauzt. Puisēns zināja, ka saku patiesību, tāpēc sakoda zobus un cieta sāpes klusēdams, kamēr es sazvanīju ātro palīdzību un sameklēju maisiņu ar ledu saldētavā, lai vēlāk to pieliktu pie lūzuma vietas, tādējādi mazinot uztūkumu.
Atmiņas. Tās bija visur, kur es gāju. Iespējams, ka tad, ja mana mamma būtu dzīva, viņa stāvētu uz šī kāpņu pakāpiena un atminētos, cik ļoti viņa todien uztraucās, bet, ienākot virtuvē, atcerētos par netīro trauku kalniem, kas viņu sagaidīja ikreiz pēc mūsu kulināro vakaru muļķošanās.
Un tur bija televizors viesistabā, kuru varēja redzēt arī no piektā kāpņu pakāpiena, uz kura parasti sēdēju kopā ar pusbrāļiem, lasot komiksus un spēlējoties ar transformeru rotaļlietām, kamēr vecāki nopietni bija pievērsušies ziņu raidījumiem. Gandrīz katru vakaru viņi skatījās ziņas, īpašu uzmanību pievēršot tematiem, kas skāra politiku, bet mamma, skatoties politikas jaunumus, vienmēr pateica savu iemīļotāko frāzi: „…stulbums galu galā ir pilna laika nodarbe.” Šī bija pirmā reize, kad es par to sirsnīgi iesmējos.
Mani pārņēma vieglums, kad biju nonācis savā vecajā, šaurajā istabā, kurā vairs nekas neliecināja, ka pirms pusotra gada šeit kāds būtu dzīvojis, lasījis grāmatas, spēlējis datorspēles, zīmējis dažādus abstraktus zīmējumus un radījis pašizdomātus komiksu varoņus. Tik ātri šī ēka bija gatava aprīt citus cilvēkus, lai tie ienestu sirdi un siltumu tajā. Pēc kārtas sāku vērt vaļa visas skapju durvis un rāvu vaļā Ikea rakstāmgalda atvilktnes, līdz no vienas no tām izkrita melnos vākos iesieta klade. Atvēru to vaļā un diezgan bērnišķīgā rokrakstā tajā bija noapaļotiem burtiem rakstīts teikums: „Ne vienmēr visvairāk sāp tam, kurš visvairāk raud.”
Vairākās lapās bija paša izdomātas dzīves atziņas – rakstītas dažādos vecuma posmos, bet vairākus atvērumus aizņēma fotogrāfijas un avīžu izgriezumi. Vienā no bildēm smaidīja mamma, kuru bija apķēris Deivida un Dāvja tēvs – viņam acis biju izskrāpējis ar šķēru aso galu, bet citā bija redzams mans tēvs ar augstskolas diplomu rokās un smaidu, kurā mājoja prieks, ar kuru spētu aplaimot visu pasauli. Kad pāršķīru klades nākamo lappusi, no atvēruma izkrita viena fotogrāfija, kuras stūri bija nodiluši un uzlocījušies uz augšu, un tā nokrita ar attēlu uz leju.
Pieliecos, lai to paceltu un sajutu kņudinošās putekļu vērpetes sasniedzam degunu. Nošķaudījos ar tādu spēku, ka manas mutes radītā vēja plūsma apmeta fotogrāfiju otrādāk, atklājot tajā attēloto – redzētais lika uz kādu pusminūti aizmirst par elpošanu.
SOFIJA!
Mazās meitenītes vārds triecās manā apziņā ar tādu spēku, ka acumirklī mani piemeklēja spēcīgai migrēnai līdzīgas galvassāpes. Šis smaids un acu skatiens lika izjust fiziskas sāpes – tās plosīja ķermeni, bet jo īpaši dūra sirdī un žņaudza elpceļus.
Iemetu fotoattēlu starp klades lapām un ātriem soļiem devos uz mājas izeju, lai pēc iespējas drīzāk tiktu svaigā gaisā.

Lietus bija pieņēmies spēkā un nu tas kapāja tikai pirms pāris nedēļām saplaukušās koku lapas un sazaļojušo piemājas zālienu.
Iebāzu melno kladi azotē zem ādas jakas, bet tad pametu skatienu atpakaļ, lai atvadītos no šīs mājas, kura nu piederēja Deividam un Dāvim – uz mirkli šķita, ka tā mani vēro, bet tad šīs domas nopurināju no sevis un devos tālāk, ļaudams, lai lietus izmērcē katru sīkāko drēbju vīlīti.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 20. turpinājums


2014. gada 12. aprīlis

Jau vairāk kā nedēļu visu brīvo laiku pavadīju rokoties arhīvos, kuros meklēju ziņas, kas spētu atkārtoti iedegt atmiņu liesmu, lai es beidzot atcerētos, kas notika pēc tam, kad sapratu, ka mazā māsiņa zaudējusi dzīvību. Pieļāvu iespējamību, ka daļu atmiņu izdzēsis satraukums, bet otru daļu tēva sitieni, kurus avīzes korespondentei pieminēja Emīlijas kundze no kaimiņmājas.
„Nerunāsim par to, jo vārdi nespēj mainīt notikušo.” Mātes balss galvā skanēja tik spilgti, ka spēju atcerēties to, cik skaidri viņa izteica katru vārdu un to, kā viņa to pateica – tonī, kas vēstīja par nogurumu un padošanos. Šķita, ka viņai bija iestājies dzīves apnikums, jo viss apkārt bruka tādā tempā, ka tas bija pārāk daudz – garās darba stundas, nogurdinošie ikdienas darbi mājās, vīrs alkoholiķis, meitas nāve un visbeidzot arī gaidāmais bāreņtiesas spriedums.
Atceros, ka kādā naktī, kad jau lēnām laidos miegā, Adrians apsēdās manas gultas kājgalī un runāja neierasti nopietni: „Vakar dzirdēju mammu un tēti strīdamies. Mamma teica, ka viņiem varētu atņemt vecāku tiesības, ja tu pastāstīšot, kas notika pēc tam, kad viņi uzzināja par… Nu, tu zini.” Māsas vārdu mēs nepieminējām un centāmies izvairīties arī no vārdiem „mirusi”, „nāve” un „bēres”, jo tie bija asi vārdi, kas dzēla mēlē. „Bet es neko neatceros.” Teicu brālim. „Es laikam nokritu pa kāpnēm. Tā teica tētis.” Adrians piecēlās, lai dotos uz savu istabu, bet uz atvadām noteica: „Tas labi.”
Pāris avīzēs atradu vienādus rakstus, kurus bija sagatavojusi kāda liela ziņu aģentūra – tie vēstīja, ka Hensliju ģimenes sēde bāreņtiesā beigusies paredzami, jo bāreņtiesa aprūpes tiesības vecākiem neesot atņēmusi, ļaujot, lai D. Henslijs un A. Henslijs aug savu vecāku gādīgajā paspārnē. Tobrīd, kad to lasīju, domāju, ka mamma nemaz nebūtu bijusi tik bēdīga, ja es tiktu piespiedu kārtā nošķirts no ģimenes – viņai nebūtu vairs jāredz mana seja, kas viņai tik ļoti derdzās kopš TĀS dienas.
Dažus avīžu atvērumus nokopēju un kopijas ievietoju pleca somā, kurā valdīja nekārtība un tukšo šokolādes batoniņu iepakojumu jūklis. Iedzēru pāris malkus no enerģijas dzēriena pudeles, bet tad pametu bibliotēku, lai dotos mājup, cerībā, ka mani sagaidīs karsta maltīte Zeldas gaumē.

Bija sajūta, ka katrs nākamais solis ir mans pēdējais, tāpēc labpatikā nopūtos, kad atslēdzu dzīvokļa durvis. Esmu gatavs aizmigt kaut vai uz paklāja. Degunā iesitās nevis tikko gatavota ēdiena smarža, bet gan cigarešu dūmu smārds un… Urīns?! Skatiens šaudījās pa telpu, meklējot dzeltenīgu Džimija atstātu peļķīti kaut kur istabas stūrī, bet neko neatradu.
Zelda aizmirsa izvest suņuku pastaigā.
Zelda – kur viņa vispār ir?!
Man pie kājām pieskrēja laimīgais takšu puika, kurš uzreiz mani gribēja aizvest līdz žurnālgaldiņam, kur, acīmredzot, mani gaidīja pārsteigums. Novilku plāno vējjaku un notinu no kakla plāno pavasara šalli, kad mans skatiens sastinga no ainas, kuru ieraudzīju. Gaišmatainā meitene gulēja uz paklāja aiz žurnālgaldiņa – acis pusaizvērtas, mutes kaktiņos putu kunkuļi, bet gaišo džinsu kājstarpi rotāja liels, slapjš pleķis.
– ZELDA! – Nometos uz grīdas, cenzdamies neizmērcēt ceļgalus urīnā.
Pieliku labās rokas rādītājpirkstu un vidējo pirkstu pie meitenes kakla un atviegloti nopūtos, jo sataustīju vāju pulsu.
Bet tu, Daniel, ja būtu īsts draugs, jau sen būtu to psihopāti aizsūtījis uz rehabilitācijas klīniku, nevis noskatījies, kā viņa sevi piebeidz. Atmiņā atausa Jutas teiktais un uzreiz zināju, kas jādara.
Trīs ātri pieskārieni telefona tastatūrai un es tiku savienots ar Neatliekamās medicīnas palīdzības dienestu. Noklausījies standarta frāzes, kuras ātri nobēra operatore, pastāstīju par radušos situāciju un sarunas beigās palūdzu, lai mediķi pasteidzas. Tad nospiedu sarkano, nolikšanas pogu, un skaļrunī atskanēja pīkstieni.
Notupos blakus Zeldai un glaudīju meitenes galvu, domājot par to, ka tā viņai būs labāk – pat tad, ja draudzene vēlēsies mani pēc tam nogalināt un vairs nekad nerunās ar mani. Jo īstam draugam draudzības vārdā jābūt gatavam upurēt pat pašu draudzību.

2014. gada 17. aprīlis

Sēdēju parkā uz soliņa, kura koka dēļos ar Zeldu bijām iegravējuši savus vārdus, izmantojot dzīvokļa atslēgas kā kaltu, lai katru burtu iegrieztu dziļi vecajā kokā. Uz meitenes vārda uzliku Narvesen kafijas glāzi un izdvesu smagu nopūtu – nu viņas vietā man blakus sēdēja vienreizlietojamais trauks ar karstu, melnu kafiju, jo Zelda jau ceturto dienu ārstējās rehabilitācijas klīnikā no narkotiku atkarības. Nebiju Zeldu saticis kopš divpadsmitā aprīļa – dienas, kad viņu nogādāja slimnīcā, tāpēc reizēm domāju, ko gan viņa domā, ko jūt un vai vēlēsies mani redzēt, kad ārstēšanās kursam tiks pielikts trekns punkts. Gribēju viņu savā dzīvē, bet ne šādu – sagrautu, haotisku, atkarību nomāktu un, pēc ārstu domām, iespējams, bipolāro traucējumu nomāktu.
Pa ceļam uz parku biju nopircis arī pāris žurnālus, kurus iestūķēju pleca somā blakus mācību grāmatām un kladēm, kurās ik vakaru centos rakstīt konspektus, lai labāk sagatavotos gaidāmajiem eksāmeniem. Gribēju sākt ar pierakstu pārlasīšanu, kad roka nonāca domstarpībās ar galvu un pasniedzās pēc tenku žurnāla, kura vāku rotāja liela Latviešu slavenības bilde. Fons – melns. Kā gan es to nepamanīju brīdī, kad iegādājos žurnālu?! Tā bija tā pati jaunā sieviete, kura pagājušā gada rudenī centās izdarīt pašnāvību, palecot zem automašīnas riteņiem. Toreiz viņa izdzīvoja, bet pašnāvības mēģinājums beidzās ar invaliditātes iegūšanu – skaistā būtne tika piekalta ratiņkrēslam.
Pēc tam presē bieži parādījās raksti, ka sieviete veiksmīgi tikusi pāri depresijai, ka velta laiku ģimenei, labdarības pasākumiem, memuāru rakstīšanai un bloga izveidei, kurā nolēmusi dalīties pieredzē ar cilvēkiem, kas cieš no depresijas un vēlmes mirt. Visās žurnālos publicētajās fotogrāfijās viņa smaidīja un izstaroja dzīvesprieku, tāpēc lasītāji noticēja šai laimes ilūzijai, kuru vietējā slavenība bija tik prasmīgi uzbūrusi.
Zem virsraksta „Valsts sēro!” bija arī apakšvirsraksts smalkākā drukā: „Šokējoši – viena no valsts mīlētākajām un smaidīgākajām slavenībām cietusi no depresijas jau kopš 12 gadu vecuma.” Ātri sameklēju atvērumu, kurš bija veltīts sievietes piemiņai – virsrakstā tika citēts viņas memuāru plānotais nosaukums: „Smaids ir tikai maska lēta”. Ievads bija rakstīts treknrakstā: Kopš vakardienas, kad jaunā sieviete labprātīgi šķīrās no dzīvības, pie viņas mājas redzami ziedu, svecīšu, plīša rotaļlietu un fotogrāfiju kalni. Nelaiķes radinieki, kolēģi un draugi atsakās sniegt komentārus, bet sola, ka runās tad, kad viss būs nedaudz norimis, jo pašlaik viņu dzīve pārvērtusies asaru jūrā un bezgalīgā bēdu ielejā. Šajā rakstā atskatīsimies uz Latvijā mīlētās slavenības spožākajiem mirkļiem un pēdējiem dzīves mēnešiem.
Kad beidzu lasīt rakstu, pāršķīru nākamo lappusi, kurā bija milzīga grāmatas reklāma, kas vēstīja: DRĪZUMĀ! Grāmata „Smaids ir tikai maska lēta” lielākajās Latvijas grāmatnīcās.
Jau tagad bija skaidrs, ka šī būs gada pirktākā, aktuālākā un apspriestākā grāmata visā valstī – iespējams, ka to pat kādreiz tulkos un izdos arī citās valstīs, ja vien Latvijas kūtrie grāmatu izdevēji pacentīsies šo stāstu veiksmīgi popularizēt, lai vēlāk pārdotu. Lai arī kā to reizēm gribētos noliegt, labākā reklāmas kampaņa ir nāve. Vai Džeimss Dīns, Kurts Kobeins un Dženisa Džoplina būtu tāda mēroga leģendas kā šobrīd, ja nebūtu nomiruši pāragri, bet gan nosirmotu un dotos uz viņsauli pensijas vecumā, sagaidījuši savas dzīves ziemu?! „Dzīvo ātri, mirsti jauns un atstāj skaistu līķi.” Šo vārdu paustā ideja fascinēja daudzus, jo, kā teicis Kobeins – labāk taču ir izdegt nekā izbalot.
Un tobrīd, sēžot uz soliņa, malkojot kafiju un ieelpojot svaigo, pēc zaļas zāles smaržojošo gaisu, es domāju, ka katram cilvēkam vajag atrast vismaz vienu iemeslu, lai dzīvotu. Vecākiem tie ir bērni, karjeristiem mērķi, kuriem katru gadu tiek paaugstināta latiņa, mīlētājiem otra pusīte, kuras mīlestību tie nespēj atdzerties, dabas bērniem tā ir visa pasaule, kuras skaistuma izbaudīšanai pat ar desmit mūžiem ir par maz, bet ir tādi, kas nomirst tā arī neatraduši savas dzīves jēgu. Mīlestībā patiešām ir meklējama dzīves jēga, tikai jāsaprot, ka tai ir dažādas izpausmes un ne visi spējīgi rast siltumu sirdī no vienas un tās pašas lietas.
Džimijs, kurš visu šo laiku bija sēdējis saulē sasilušajā, zaļajā zālītē, ielēca man klēpī un ļāva, lai es sabužinu tā spīdīgo spalvu, kas mirdzēja saules staru izgaismota. Un tas bija brīdis, kad visa mana mīlestība tika dāvāta suņa sirdij, kas bija tik plaša un gaiša kā svētajam.

2014. gada 30. aprīlis

Katrs solis lika kājām mežģīties un ik sīkākā bedrīte vai zemes pacēlums mani klupināja, bet centos nostāvēt kājās, jo man uz rokām gulēja viņa. Meitenītes labā roka nokarājās un šūpojās kā gaisu izlaidis balons vējā, bet no smalkajiem pirkstiem pilēja smagas ūdens piles. Mitrā kleitiņa, kas man spiedās pie krūškurvja, saldēja ķermeni, bet no viņas gaišajiem matiem tecēja smalkas ūdens tērcītes, kuras brīžiem trāpīja uz drēbēm, kājām, bet tad manīju tumšas, ūdens radītas svītras uz pelēka betona. Pagalms! Bijām jau mājas pagalmā. Fakts, ka tuvāko minūšu laikā satikšu tēvu, lika kuņģim sarauties čokurā un tā saturam celties pa kaklu augšup.
M…mm…mmās…māsa… N…nnn…nno…noslīka…
Valoda raustījās jau brīdī, kad vēl tikai domāju par šo vārdu izteikšanu skaļi. Šķita, ka šie vārdi nogalinās māsu pavisam, izsūcot pēdējās dzīvības paliekas, kuras patiesībā ķermeni bija pametušas jau pirms vairākām minūtēm. Sviedros izmirkusī plauksta apķēra durvju rokturi un nospieda to uz leju, liekot durvīm pavērties. Gaiss, kuru ieelpoju, svilināja rīkli un ķērās plaušās, kad centos to izpūst, bet ausīs spēcīgi šalca asinis, apklusinot apkārtējo pasauli uz laiku.
– Tēt?! – Balss skanēja nedroši un drebelīgi, gluži kā tāda apšu lapa vētras laikā. – Tēt! – Sauciens kļuva izmisīgāks un bailes tajā jaucās arvien vairāk. – TĒTI!!!
Jau gandrīz biju nokļuvis tēva istabā, kurā gaiss oda pēc cigaretēm, lēta, bet spēcīga pēcskūšanās līdzekļa un alkohola, kad izdzirdēju garu, gārdzošu krācienu. Šī skaņa lika aizturēt elpu.
– Tēt? – Nu jau klusi čukstēju.
Labā acs pavērās, tad atlipa vaļā arī kreisā un mirkli viņš, tērpies vienās apakšbiksēs, kurām dibengalā bija divu Eiro monētas lieluma caurums, apjucis palūkojās apkārt, līdz skatiens apstājās un palika piekalts manām rokām. Precīzāk – tam, kas tajās gulēja.
– Pie velna, kas par. – Viņš pielēca kājās un izrāva mazās meitenītes līķi no manām rokām. – KO TU VIŅAI NODARĪJI? – Viņš auroja kā saniknots zvērs, kuram visa pasaule pēkšņi aizplīvurojusies ar sarkanu šķidrautu. – SĪKAIS KROPLI, KO TU NODARĪJI MĀSAI? – Viņas smalkais augums tēva rokās šūpojās kā bezkaulaina lupatu lelle.
Māsa līgani tika noguldīta gultā, bet tā bija vienīgā maiguma izpausme, kuru todien varēja manīt tēva izpildījumā. Skumjas acīs pēkšņi pazuda un tajās iegailējās dzīvnieciskas dusmas.
Viņa smagā roka gluži kā demolēšanas bumba triecās manā sejā, aizlidinot manu smalko ķermeni pāri pusistabai. Metāliski sāļa garša ieplūda mutē un tā vietā, lai asinis izspļautu, es tās noriju, gluži kā lepnumu, aizvainojumu un sāpes, kuras tobrīd mani plosīja no visām pusēm. Skatiens pievērsās salātzaļam paklājam, kurā ik pēc pēdas varēja manīt taukainus pleķus un smilšainu apavu nospiedumus un mājdzīvnieku spalvas, kas lika mīkstajam grīdsegas materiālam ost pēc suņa. Sakodu zobus un biju gatavs visam, kas mani sagaidīja. Apvēlos uz muguras, lai redzētu, kur palicis mans tēvs, bet tad saņēmu spērienu pa ribām ar smagu armijas zābaku, kas lika sāpēm izkropļot gan skaņas, gan apkārtesošo pasauli.
Viņš speciāli bija uzvilcis smagos zābakus ar metāla purngaliem, lai tikai mani nosistu.
– Stulbais kucesdēl, ko tu nodarīji manai meitai? – Siekalas šķīda laukā no tēva mutes un dažas piles piezemējās uz manas sejas. – Es tevi nositīšu. Tici man, es tevi patiešām nositīšu, sīkā aborta atlieka.
Smagais, pēc ādas smaržojošais zābaks triecās žoklī ar tādu spēku, ka apsvieda mani otrādi, bet visvairāk sāpēja nevis sitiens, bet tas, ko es ieraudzīju brīdī, kad tiku apmests otrādi. Durvju ailē stāvēja māte ar brūnu ādas somu rokās, tērpusies vasarīgā kleitā, izlaistiem, gariem matiem un bezpalīdzīgu izteiksmi sejā. Viņas mute bija paplesta mēmā šausmu kliedzienā, kad viņa ieraudzīja savu mirušo meitu, bet neizskaidrojamas bija emocijas, kuras sejā parādījās, kad skatiens uzkavējās pie manas asiņainās sejas. Tur bija gan dusmas, gan apjukums, gan saltas skumjas.
Sitiens.
– Izbeidz! – Viņa nokliedzās un beidzot izkustējās.
Sārtā gaisma uz brīdi šķita kā mirdzums, bet tad tā kļuva ķiršsrakana, bet visbeidzot melna, liekot man atslēgties un aizmirst visu, kas notika pēc tam, kad izvilku māsas līķi no ūdens.

Elsodams pieslējos gultā tik strauji, ka Džimijs pamatīgi izbijās un paslēpās zem gultas. Slapjas, sviedru izmērcētas matu šķipsnas lipa pie karstās pieres, bet palagi, kas vēl smaržoja pēc veļas mīkstinātāja, tagad piegūla miesai gluži kā pielīmēti. Elpa normalizējās, bet sirds pamazām atguva ierasto ritmu. Parasti, kad cilvēki redz sliktu sapni, viņi sevi mierina ar vārdiem, ka tas bija tikai slikts sapnis.
Tas nebija tikai sapnis – beidzot biju atradis pazudušo puzles gabaliņu, kas lika bildes negatīvam pārvērsties pozitīvā, atklājot ainu, kas tik ilgi bija šķitusi neskaidra.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 19. turpinājums


2014. gada 31. marts

Bija pagājušas jau vairākas nedēļas kopš tikšanās ar bāreņtiesas pārstāvi, bet neviens no šīs iestādes nebija ar mani kontaktējies, lai informētu par to, kas turpmāk jādara, lai es varētu iegūt Deividu un Dāvi aizbildniecībā, tāpēc nolēmu rīkoties. Un šobrīd bija tikai viens cilvēks, kurš man varēja palīdzēt.
Trīs strauji un spēcīgi dūres triecieni atsitās pret metāla durvīm, bet tad iestājās klusums un man atlika vienīgi gaidīt, kad kāds atvērs durvis. Dzirdēju, kā pagriežas slēdzene un jau pēc brīža man sejā iesitās silts, pēc cigarešu dūmiem un piedegušiem kartupeļiem smaržojošs gaiss, kas ieplūda kāpņu telpā no dzīvokļa. Durvju spraugā parādījās samiegojusies sievietes seja – brāļa sieva izskatījās tā, it kā būtu parādā nāvei.
– Sveiks. – Viņa aizsmakušā balsī norūca. – Ko vaig?
– Sveika. – Samulsumā minstinājos. – Vai Adrians mājās?
– Izs’tās, ka viņš būtu mājās?!
– Es nezinu.
Fonā dzirdēju mazuļa raudas, kuru skaņa lika brāļa dzīvesbiedrenei nepatikā ierūkties.
– Tas ir svarīgi. Man vajag parunāt ar brāli, lai nokārtotu mūsu pusbrāļu aizbildniecības jautājumu.
– Un ko tu gribi, lai Adrians dar’? – Sievietes lūpu kaktiņā uzradās neaizdegta cigarete ar baltu filtru.
– Lai Adrians ņem viņus aizbildniecībā.
– Ha! Tā tik mums vēl trūka. – Viņa aizdedza cigareti, ievilka pamatīgu dūmu plaušās un tad iepūta baltu mākoni man sejā. – Neredzi, ka mums jau ir divi sīkie, kuriem mutes ar rijamo jāaizbāž?! Tu domā, ka mēs naudu no dirsas raujam?!
– Bet.
– Viss. – Nekoptā, jaunā sieviete noskaldīja. – Mums nevaig tos draņķa sīkos uz kakla. Saruna galā.
– Vai, lūdzu, es beidzot varētu parunāt ar savu brāli? – Pamazām sāku kļūt nepacietīgs un dusmu termometrs nemitīgi paaugstināja rādītājus. – Tas patiešām ir svarīgi.
– Viņa nav mājās. – Sieviete atcirta un aizvēra durvis, pirms tam pasakot man „Labāk ej prom!”, nevis „Uz redzi!”, lai liktu man saprast, ka vairs neesmu gaidīts ciemiņš viņas miteklī, kas ar katru nākamo apciemojumu sāka atgādināt mitekli, kādus parasti rāda kriminālziņu izlaidumos.
Pagriezos, lai dotos prom, bet tad mani uzrunāja kāda mīlīga, bet vārga balstiņa, kas atskanēja no kaimiņdzīvokļa puses.
– Puis, ienāc pie manis. – Vecā kundzīte bija salīkusi – apmēram pusotru metru gara, bet viņas galvu rotāja balti, sprogaini mati, kas līdzinājās tikko dzimuša jēra sasukai.
Sākumā domāju, ka večiņa grib man lūgt palīdzību, lai izdarītu kādu fiziski smagu darbu, kuru pati nav spējīga paveikt, bet tad viņa izklīdināja manas priekšnojautas.
– Es šo to gribu pastāstīt par jūsu brāli.
Nešauboties pieņēmu aicinājumu un devos iekšā pustumšajā dzīvoklī, kura interjerā valdīja brūnie toņi, bet kā dekorus viscaur varēja manīt izšuvumus un tamborējumus.
– Es uzvārīšu tēju, bet tikmēr klausies, puis, ko es tev teikšu. – Viņa ieveda mani virtuvē un norādīja uz mazu koka bluķīti, kurš, acīmredzot, pildīja krēsla funkcijas. – Tu droši vien domāsi, ka esmu bezkaunīga vecene, kad būsi noklausījies manu sakāmo, bet jūtu, ka labāk man to pateikt, nekā turēt mēli aiz zobiem.
– Es klausos. – Saliku rokas klēpī un nervozi pētīju priekšmetus, kas atradās virtuvē.
– Jūsu brālis tirgoja narkotikas. – Teiktais pārvērtās čukstā. – Viņš šo māju bija pārvērtis par narkotiku perēkli, apdraudot visus mājas iedzīvotājus, tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad policija viņu ieslēgs aiz restēm.
– Jūs gribat teikt, ka viņš ir apcietināts?
– Puis, tieši tā. – Man tika pasniegta karsta tējas krūze, no kuras plūstošie garaiņi smaržoja pēc piparmētrām. – Lūdzu, tikai nenosodi mani par to, ko es teikšu, bet esmu laimīga, ka viņš tagad ir ķurķī un tās draņķības vairs šajā māja netiek tirgotas, turot no šejienes tos salašņas pa gabalu.
– Bet, kad tas notika?
– Jau pirms pāris nedēļām. – Večiņa no kāda skapīša izvilka maisiņu ar cepumiem un izbēra tā saturu uz skaista kristāla šķīvja. – Kāds bija informējis policiju par šeit notiekošo un, kad ieradās policija, lai veiktu kratīšanu, tavs radinieks tikko bija saņēmis jaunu preču pievedumu.
– Cik ilgi viņš būs cietumā?
– Puis, to gan man nejautā. – Bezzobainā mute nolauza gabalu no cepuma un tad tas tika noskalots lejā ar pamatīgu karstās tējas malku. – Bet tā spindzele vienudien vāca naudu, lai varētu samaksāt drošības naudu par sava vīra izpestīšanu.
– Un?
– Tu domā, ka kāds labprātīgi dos ziedojumus, lai izpestītu no cietuma kaut kādu narkotiku tirgoni, kurš mums vajadzīgs tikpat ļoti kā čūskai slidas?! Heh, heh, he. – Viņa sirsnīgi smējās, liekot cepuma gabaliņiem lidot laukā no mutes. – Visi ir laimīgi, ka viņam nepieciešama liela drošības nauda, lai atsvabinātos no policijas uzliktajām ieslodzījuma važām.
– Tagad saprotu, cik ļoti muļķīga bija mana ideja vispār nākt šeit. – Bezcerīgums lieca manu galvu uz leju, bet skatienu iegremdēja tējas garaiņos.
– Kāpēc tad tu šeit nāci? – Viņa ziņkārīgi pieliecās man tuvāk.
– Jo gribēju lūgt, lai mans brālis ņem aizbildniecībā mūsu pusbrāļus, kas jau ilgāku laiku ir bāreņi.
– Bet ņem pats viņus aizbildniecībā! – Viņa optimistiski iesaucās un priekā sasita plaukstas. – Tu tak izskaties pēc lāga zeļļa, kurš varētu izaudzināt pat piecus bērnus – jauns, brašs, spēcīgs, izskatīgs.
– Es jau gribētu, bet pagaidām izskatās, ka bāreņtiesa mani neuzskata par piemērotu aizbildņa kandidatūru.
– Ak tā. – Šie vārdi izklausījās pēc nopūtas. – Bet tavs brālis noteikti arī nav tā labākā kandidatūra, turklāt pēc šī skandāla viņš noteikti var pat necerēt uz aizbildņa tiesībām. – Sievietes skatiens uz brīdi pievērsās virtuves logam, caur kuru telpā ielija apslāpēti saules stari. – Viņš arī saviem bērniem nav nekāds labais tēvs, ja man jāizsaka savs viedoklis.
Gribēju doties prom, jo dzirdētais mani smacēja. Visi ceļi veda strupceļā.
– Paldies par tēju. – Gandrīz pilno krūzi noliku uz galda.
– Tu jau dodies prom?
– Man pēc stundas jābūt darbā. – Tobrīd domāju, ka meloju, lai tikai tiktu prom no kundzītes dzīvokļa, bet, ieskatījies pulkstenī, sapratu, ka līdz darba sākumam atlikusi krietni mazāk nekā pusstunda. – Patiesībā izskatās, ka es jau kavēju.
– Bija jauki parunāties.
Neko neatbildēju, tikai steigā pametu dzīvokli, cenšoties nedomāt par to, kā rīkošos tālāk.

2014. gada 2. aprīlis

– Mēs drīz slēgsim. – Bibliotekāre informēja brīdī, kad ar grāmatu kaudzi rokās pagāja man garām.
Rakos lielā avīžu kaudzē, jo zināju, ka kādā no tām ir informācija par tās dienas notikumiem – noteikti, ka kriminālziņu sadaļā.
– Vēl desmit minūtes. – Sirmā grāmatu tempļa darbiniece mani steidzināja, bet ar acs kaktiņu jau manīju, ka kundze sāk vilkt mugurā virsdrēbes, gatavojoties pamest darba vietu jau tajā pat mirklī.
Rokas stresā sāka trīcēt, bet atradu meklēto – tas bija mazs raksts, bet ar to man pilnībā pietika, lai atsvaidzinātu atmiņu.
Pametu zaglīgu skatienu visapkārt un tad ar divām asām roku kustībām izplēsu rakstu no avīzes, bet tad to salocīju un iestūķēju džinsu kabatā.
– Jau eju. – Pametu avīžu kalnus uz galda nekārtīgā kaudzē, bet brīdī, kad gāju garām garlaikotā paskata kundzei, atvadījos. – Visu labu. Lai jums jauks vakars!

Raitā solī devos mājup, bet nepacietība mani tik ļoti mocīja, ka nācās apstāties pie tuvākās laternas, lai tās mestajā gaismā izlasītu avīžrakstu.

TRAĢISKĀ NEGADĪJUMĀ DZĪVĪBU ZAUDĒJUSI DIVGADĪGA MEITENE
Kādai divgadīgai meitenītei vakardien, 2. jūlijā, rotaļāšanās piemājas pagalmā beigusies traģiski – viņa noslīkusi piemājas dīķī. Policijas pārstāvis informēja medijus, ka meitenīte iemetusi ūdenī savu lelli, bet, kad pamanījusi, ka tā grimst, devusies ūdenī rotaļlietu glābt. Meitenīte nemācēja peldēt, tāpēc sāka slīkt, bet centieni izkļūt krastā diemžēl nevainagojās ar panākumiem.
Mūsu korespondente sazinājās ar mirušā bērna ģimenes kaimiņiem, kas laipni piekrita sniegt komentārus. Kaimiņos dzīvojošā Emīlijas kundze nespēja valdīt asaras, stāstot par pāris gadus veco nelaiķi: „Meitēns bija patiešām jauks – skaista un patīkama meitene, bet tie vecāki… Kur prāts?! Tēvs nodzēries, bet māte darbā no rīta līdz vakaram, lai tikai varētu pabarot bērnus un nopirkt vīram grādīgo. Tas viņas vecis sadzēries mīl skandalēt tā, ka varēja dzirdēt vismaz kilometra rādiusā. Protams, visi tagad vaino mazo Danielu [mirušās meitenītes brālis; red. piezīme], bet, manuprāt, tam puikam jau tā daudz ko nācies pārciest, tāpēc nešaubos, ka viņam tāpat ir grūti. Turklāt tēvs, uzzinājis, ka ģimenes pastarīte noslīkusi, sasita puiku tā, ka šis dabūja smadzeņu trīci un lauztu roku.”
Bet vīrietis no blakus esošās mājas, kurš atteicās nosaukt savu vārdu, bija kodolīgs, bilstot, ka pie visa vainīgs septiņus gadus vecais meitenītes brālis, kurš todien viņu pieskatīja: „Vajag būt uzmanīgam, ne sapņot, kad bērns jāuzmana.”
Bāreņtiesas darbiniece mūs informēja, ka pāragri mirušās meitenītes vecākiem nāksies stāties bāreņtiesas priekšā. Lai arī kāds būtu bāreņtiesas lēmums, skaidrs ir viens – nekas vairs nespēs atgriezt cilvēkbērnu dzīvē.

Rakstā minētā Emīlijas kundze nomira jau pirms vairākiem gadiem, kad viņai tika atklāts audzējs galvā, kurš bija sasniedzis pēdējo stadiju – slimība jauko sievieti padarīja tik juceklīgu, ka viņa vairs nesaprata, kas viņa ir, kur atrodas un kāpēc viņa zaudējusi redzi, bet vienu viņa zināja skaidri – nāve nebūs ilgi jāgaida. Arī „vīrietis no blakusmājas” jeb Īgnais Alfijs, kā visi tuvāko māju iedzīvotāji viņu sauca, bija miris, bet tikai pirms pāris gadiem, kad viņu notrieca kravas automašīna, brīdī, kad vīrietis centās šķērsot gājēju pāreju, ignorējot tobrīd luksoforā degošo sarkano gaismu. Alfija pārgalvības izraisītā nāve lika viņa teiktajam par būšanu uzmanīgam izklausīties ironiski.
Tomēr mani visvairāk šokēja viens teikums: „Turklāt tēvs, uzzinājis, ka ģimenes pastarīte noslīkusi, sasita puiku tā, ka šis dabūja smadzeņu trīci un lauztu roku.” Atceros, ka tad, kad pamodos slimnīcā, pie manas gultas sēdēja tēvs – gandrīz tikpat skaidrs kā stikls juvelierizstrādājumu veikalu vitrīnās. „Tu slēpies no manis bēniņos, bet, kad kāpi lejā pa stāvajām kāpnēm, laikam paslīdēji un stipri sasities.” Tā viņš apgalvoja, bet nespēju atcerēties, ka pēc māsas noslīkšanas būtu devies uz bēniņiem, lai slēptos. Nespēju apstrīdēt viņa teikto, jo neko citu arī neatcerējos. Tagad atmiņas sāka ataust prātā gluži kā bojāta filma, tomēr atmiņu ainas bija tik bojātas, ka lika galvai iesmelgties sāpēs.
PIETIEK!
Šodienai pietiek.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 18. turpinājums


2014. gada 10. marts

Skatījos tualetes poda mēmajā mutē, kas bija pilna ar zilganu ūdeni, kas oda pēc hlora un tīrāmajiem līdzekļiem, un turēju sažņaugtu dūri virs šī cauruma, kas veda uz netīrajām kanalizācijas caurulēm. Atlaidu dūri vaļīgāk un jutu, kā smalkie priekšmeti, ko tajā biju saspiedis, krīt caur pirkstu starpām, lai ar sīkiem plunkšķiem piezemētos un nogrimtu podā. Kad visas plaukstā esošās tabletes biju sabēris podā, zāļu skapītī sameklēju atlikušās un bez apstājas tās bēru podā, bet tad nolaidu ūdeni, ļaujot, lai ūdens virpulis tās noskalo kanalizācijā.
Man nevajag antidepresantus, lai es justos laimīgs, dārgais, jaunais psihiatr.
Devos uz dzīvokļa dzīvojamo telpu – tur jau mani gaidīja divas Caines cigarešu paciņas, kas gulēja uz dīvāna atzveltnes, aicinot, lai ievelku plaušās dūmus, lai bagātinu savu dzīvi ar nikotīnu.
Man nevajag cigaretes, lai nomierinātu nervus.
Un abas gandrīz pilnās paciņas ielidoja liesmojošā kamīna mutē, kas tās uzreiz notiesāja un piepildīja istabu ar pēc dūmiem viegli smaržojošu atraugu.
Man ir viss nepieciešamais, lai paņemtu no dzīves to, kas man pienākas.
Man jābūt stipram, jo zināju, ka bāreņtiesa rīt uzcels no miroņiem kādu notikumu, kas jau sen bija apglabāts – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

2014. gada 11. marts

Vēderā dūra asa sāpe, tāpēc lūdzu Dievu, lai tikai tas nebūtu apendicīts – tikai ne šodien. TIKAI NE TAGAD! Plaukstas svīda un jutos neveikli, jo nācās mitrumu nosusināt papīra salvetēs, kuras biju ielicis pleca somas sānu kabatā, lai lietotu tās gadījumā, ja nu nāktos raudāt. Cilvēki man apkārt sarunājās, bet skaņas te izklausījās kā čuksti, te pēkšņi kā agresīva kliegšana.
Izvilku no somas minerālūdens pudeli un vienā piegājienā izdzēru gandrīz pusi tās satura – viss mazliet noskaidrojās un varēju koncentrēties apkārt notiekošajam. Korpulenta sieviete melnā bikškostīmā apspriedās ar savu krietni jaunāko kolēģi, bet tad paņēma no viņas pāris mapes, lai, turot tās iespiestas padusē, dotos pie manis. Viņa demonstratīvi pasmaidīja, atklājot ar lūpukrāsu notraipītos zobus, un apsēdās man tieši pretī. Viņai blakus atradās divi tukši krēsli, kurus pavisam drīz aizņēma arī viņas slaidākā kolēģe un bērnu nama direktore.
– Labdien, Daniel. – Sieviete ar gaļīgajiem vaigiem uzsāka sarunu. – Esam te kopā sanākuši, lai nedaudz apspriestu tavu vēlmi ņemt aizbildniecībā pusbrāļus. – Ātrs skatiens vienā no mapēm. – Deividu un Dāvi.
– Zinu, kāpēc esam šeit sanākuši. – Strupi atcirtu un uzreiz sapratu, ka esmu izvēlējies nepareizu toni sarunas sākumam.
– Jaunais cilvēk, jums nu gan ir temperaments. – Korpulentās sievietes kolēģe sirsnīgi iesmējās un manīju, ka viņas seja ir jauneklīga, gluži kā vidusskolniecei, tāpēc atbildēju ar draudzīgu smaidu.
– Beigsim amzierēties! – Bērnu nama direktore strauji uzsita ar pildspalvas galu pa galdu, liekot visiem nomierināties. – Man tam galīgi nav laika, turklāt vēlos, lai šī Henslija jaunskunga bērnišķīgā prasība ātrāk tiktu noraidīta un miers. Bērniem vajag ģimeni, kurā augt, nevis kaut kādu aizbildni – gaisa grābsli.
– Es atvainojos, bet mēs nedrīkstam noraidīt aizbildniecības prasību, to nemaz neizskatot un neapsverot visus plusus un mīnusus, kurus varētu sniegt Daniels saviem pusbrāļiem un, iespējams, ka topošajiem audžubērniem. – Mīkstie vaigi ļumēja, kad sieviete runāja. – Turklāt būtu taču tik ļoti jauki, ja bērniem nevajadzētu ilgāk mocīties bērnu namā.
– Es atvainojos, bet vai jūs patiešām uzskatāt, ka Deivids un Dāvis bērnu namā piedzīvo mocības, netiek pienācīgi aprūpēti un ir nosaluši?! – Kaulainā sieviete izbolīja acis, liekot tām bezmaz vai sprāgt laukā no orbītām.
– Tā es neteicu. – Omulīgā sieviete mierīgi atbildēja. – Lūdzu, neburiet drāmu, jo man tādām lietām patiešām nav laika, turklāt drāmas es skatos televīzijā un ar tur redzētajām man pilnībā pietiek.
– Tad ar ko sāksim? – Jaunākā no sievietēm bikli pajautāja.
– Daniel, tu uz mūsu biroju pirms nedēļas atnesi visus nepieciešamos dokumentus, bet gribētu, lai tagad pastāsti par to, kā rūpēsies par saviem pusbrāļiem, kā uzturēsi, kur izguldīsi, ja mēs aizbildniecības tiesības tev piešķirsim.
– Es… – Minstinājos, jo biju gaidījis, ka aizbildniecības iegūšana sastāvēs no daudzu dokumentu iesniegšanas un veidlapu aizpildīšanas, ne no sarunām draudzīgā gaisotnē. – Man ir dzīvoklis.
– Kurš ir par mazu trim cilvēkiem. – Kaulainā sieviete pārtrauca mani.
– …un es strādāju kafejnīcā…
– Kurā nenopelni pietiekami daudz, lai spētu nodrošināt sevi un vēl divus cilvēkus.
– …bet pa dienu apmeklēju vidusskolu…
– Tāpēc tev neatliks laika, lai parūpētos par saviem pusbrāļiem.
– …un man mājās ir suns, kurš noteikti patiks Deividam un Dāvim.
– Kurš aplipinās nabaga puisēnus ar blusām, bet drēbes mūždien būs spalvainas. – Nu jau bērnu nama direktore grieza zobus riebumā pret mani.
– Lūdzu, runāsim pa vienam un nepārtrauksim cita teikto. – Lielie vaigi pavilkās uz augšu, atklādami mazus, pelēcīgus zobus. – Ņemsim vērā, ka Daniela brāļi mantojumā saņems māju, kas piederēja viņu tēvam, bet papildus ienākumus nodrošinās pabalsts, kuru valsts piešķirs Danielam, lai viņš varētu finansiāli nodrošināt aizbilstamos. Ja runājam par laika trūkumu, tad tā gan varētu būt problēma.
– Un viņš ir psihiski slims. – Atskanēja čūskai līdzīgs šņāciens.
– Nevajag mētāties ar šādiem apvainojumiem, ja vien jūs, godājamā direktores kundze, nevēlaties stāties tiesas priekšā par apmelošanu. – Pretimsēdošā kundze ieskatījās vienā no mapēm. – Daniel, esmu saņēmusi atskaites no tava patreizējā psihiatra un viss izskatās diezgan labi. Depresija pievarēta. Emocionālais stāvoklis stabils. Garīgā veselība absolūtā kārtībā.
Apstiprinoši pasmaidīju un jutos pārsteigts, jo nezināju, ko par manu garīgās veselības stāvokli domā psihiatrs, kuru man vajadzēja apmeklēt. Kaut gan man vajadzēja to nojaust, jo pēdējā seansā viņš lika man saprast, ka marta beigās būs mana pēdējā vizīte pie viņa.
– Bet iedomājieties, kāda trauma bērniem būs, ja viņš izdarīs pašnāvību un mazajiem būs lemts atrast viņa līķi vannā, karājamies pie griestu sijas vai uz grīdas, kur viņš gulēs ar mēmi pavērtu muti, no kuras laukā gāzīsies putas. – Ģindenim līdzīgā sieviete tēlotās šausmās ievaidējās. – Tā bērniem būs trauma.
– Esmu pārliecināta, ka Daniels viņiem neko tādu nenodarītu. – Mapes tika aizvērtas. – Pagaidām man jāapbēdina gan jūs, direktores kundze, gan tevi, Daniel, jo aizbildniecības prasības lietas izskatīšanu atliksim uz vēlāku laiku. Daniel, man patiešām žēl, bet vienā jautājumā man jāpiekrīt pašreizējai jūsu pusbrāļu uzraudzei. Es baidos, ka jūsu saspringtajā ikdienas grafikā patiešam nav pietiekami daudz laika, ko veltīt diviem maziem puišeļiem, tāpēc pagaidām, vismaz līdz laikam, kad absolvēsiet vidusskolu, man jānoraida šī aizbildniecības prasība.
– Stulbums! – Strauji piecēlos kājās. – Kāpēc viņi drīkst palikt tās maitas vadītajā bērnu namā, bet ne pie manis?
Kaulainā ļaunā triumfā iesmējās.
– Lūdzu. – Mazās āčteles, kuras bija iegrimušas tuklajā sejā, skumjās ietrīsējās. – Es zinu, ka pašlaik emocijas ir sakāpinātas, bet gribu lūgt jūs nomierināties, jo tikai tā mēs nonāksim pie kāda kopsaucēja.
– Kāda kopsaucēja?! – Bāreņtiesas telpas mani nepanesami sāka smacēt. – Es jau visu sapratu. Labāk, lai bērni uzaug smirdīgā bērnu namā, nevis pie mīloša brāļa.
– Brāļa, kurš reiz ļāva noslīkt savai divgadīgajai māsiņai. – Čūska izspļāva indes devu, no kuras es tik ilgi biju baidījies.
Tas bija sen. Biju tikai septiņus gadus vecs un mani vecāki vēl centās sagrābt saujās savas mīlestības un ģimenes paliekas, kuras ikreiz izbira caur pirkstiem gluži kā pludmales smiltis, izkaisoties vējā. Ģimenes smilšu pilis tika lipinātas kopā ar asarām, bet sāļo pilienu bija tik daudz, ka tie aizskaloja visu – gan sāpes, gan ticību, ka viss kādreiz nokārtosies. Mamma tolaik daudz strādāja, lai tikai mēs visi būtu labi apģērbti un paēduši, bet tētis daudz dzēra, lai aizmirstos un barotu dēmonus, kas lēnām sagrauza mūsu ģimenes laimīgo dienu pavedienus.
Māsu – vienu no vecāku centieniem glābt irstošo laulību – parasti pieskatīju es, kamēr mamma bija darbā, tētis mocījās dzēruma delīrijā, bet vecākais brālis izklaidējās ar draugiem. Tolaik mazo radībiņu ar zeltainajiem matiem un zvārgulītim līdzīgajiem smiekliem uztvēru kā sodību, kas radīta tāpēc, lai manu bērnību apkaltu ne tikai ar finansiālajiem, bet arī ar fiziskajiem ierobežojumiem. Biju nikns – citi bērni varēja spēlēties ar vienaudžiem un bezrūpīgā veiglprātībā notriekt vecāku nopelnīto naudu, bet man tikmēr bija jāpieskata mazā māsa, kas savā nodabā vienmēr kaut ko murmināja un pamanījās nosmērēt manas drēbes ar savām mūždien nosmulētajām rokām. Es tikai uz mirkli novērsos…
…un baltā kleitiņa, gluži kā tāds spokains burbulis virs ūdens, lika manam kuņģim sajust neredzamas dūres triecienu, bet kājām kļūt par vates gabaliem. Klupdams krizdams skrēju, lai tikai ātrāk izvilktu mazo cilvēkbērnu no ūdens, bet apzinājos, ka ir par vēlu. TU NOKAVĒJI! Šī apziņa izraisīja nelabumu un lika pamatam zem kājām grīļoties, bet debesīm griezties ar ātrumu, kas ainavu izplūdināja krāsainās līnijās.
Satvēru ļengano ķermeni un jutu, ka man tikko pietiek spēka, lai to izvilktu no ūdens. Noguldīju māsiņu zemē – mierīgā un dzīvības pamestā seja vērās debesīs, it kā lūkotos uz savu dvēseli, kas jau devās pie Dieva. Ja man kāds jautātu, kas ir šausmīgākā sajūta uz šīs pasaules, tad es pārliecinoši atbildētu, ka tā, kas pārņem brīdī, kad rokās turi maza bērna mirstīgās atliekas.
Biju pārliecināts, ka tā arī bija diena, kad mammas mīlestība pret mani sāka drupt, atstājot vien niecīgas kripatiņas – gluži vai tikai puteklīšus. Kopš tās dienas kļuvu par cilvēku, kura dēļ nomira maza, nevainīga meitenīte, tāpēc visi mani atraidīja, tāpēc neviens mani nevēlējās un nespēja mīlēt… TĀPĒC!
Šīs atmiņas. Galvā pulsēja vēna un domāju, ka tā plīsīs, izraisot asiņošanu, kas mani nonāvēs. Ja tā patiešām notiktu, tad es to būtu pelnījis.
– Beidziet! – Omulīgā sieviete pēkšņi zaudēja savaldību. – Viņam bija tikai septiņi gadi, velns parāvis. – Šķiet, ka šis mans pagātnes fakts bija minēts kādā no bāreņtiesas rīcībā esošajām mapēm. Protams, kā gan savādāk?! Tajās mapēs droši vien bija viss mans dzīvesstāsts.
Atmiņas no sejas aizdzina visas asinis, padarot ādu baltu kā tikko uzsnigušu sniegu, bet reibonis ietriecās galvā ar tādu spēku, ka tas vienā acumirklī skāra arī kājas, kuras, saņēmušas neredzamo triecienu, ļāva man krist. Es ģību. Spēcīgs galvas atsitiens. Gluži kā dribls basketbolā. Bam-ba-bam.
– Ožamo spirtu.
– Tam puikam viss ar galvu nav kārtībā. – Balsi dzirdēju kā no tālienes un tad atskanēja arī viļņveidīgi smiekli. – Ticiet man, bērni no šī deģenerāta jātur vairāku kilometru attālumā.
Un tumsa.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 17. turpinājums


2014. gada 20. februāris

Sēdēju bērnu nama direktores kabinetā un ar acīm novērtēju telpas atturīgo interjeru – baltās sienas, kuras rotāja vienīgi kalendārs un glezna, kurā bija atainots kāds dabasskats ar upi centrā, grīdas dēļus, kuri bija nodeldēti un nomazgāti līdz drūmi pelēkam tonim, mēbeles – tās telpā izcēlās visvairāk, jo tās šķita tik vēsas, pateicoties sudrabotajām metāla kājām un stikla un nerūsējošā tērauda virsmām. Aiz lielā rakstāmgalda sēdēja ļoti kalsna sieviete, kas savus garos, melnos matus bija pārmetusi pār labo plecu, ļaujot man novērtēt to šampūnu reklāmas cienīgo spožumu. Brīdi viņa lūkojās datora monitorā, bet pēc tam sāka ar sarkani lakotajiem nagiem bungot pa galda stikla virsmu.
– Henslija jaunskung, es diemžēl nevaru jūs iepriecināt, jo mēs, bērnu nama vadība, nedrīkstam jums tā vienkārši atdot jūsu pusbrāļus, pat par spīti tam, ka es patiešām priecātos, ja šos bērnus audzinātu kāds no piederīgajiem. – Sievietes balss šķita tikpat vēsa un atturīga kā šī telpa. – Turklāt es nedaudz papētīju jūsu slimības vēsturi. Pašnāvības mēģinājums. Vizītes pie psihiatres, kuras izpratne par ārstēšanu stipri atšķīrusies no viņas aroda brāļu un māsu metodēm un uzskatiem. Neesmu droša, vai Deivids un Dāvis jūsu kompānijā varētu justies droši.
– Kādas muļķības! – Sāku zaudēt savaldīšanos. – Ja jūs gribat pārliecināties par manu garīgo veselību, tad, lūdzu, vērsieties pie mana pašreizējā psihiatra, kurš man nozīmējis vizītes tikai divreiz mēnesī, jo domā, ka AR MANI PATIESĪBĀ VISS IR KĀRTĪBĀ.
Sieviete graciozi piecēlās kājās un pārskatīja plauktu saturu, līdz izvilka no daudzkrāsaino mapju burzmas vienu vienīgo, un tad to uzmeta uz rakstāmgalda. Viņa atkal apsēdās un sāka pārskatīt smalki apdrukātās lapas, kurās vietām rēgojās paraksti, piezīmes un zīmogi.
– Tas taču būtu šausmīgi, ja jūs atkal mēģinātu izdarīt pašnāvību, bet šoreiz jau laikā, kad jūs būtu ieguvis savu pusbrāļu aizgādniecības tiesības. – Slaidais rādītājpirksts pieskārās mēlei, bet tad pāršķīra nākamo lapu. – Mūsu bērnu nams un bāreņtiesa tiktu izvazāti pa avīzēm, televīziju, interneta portāliem. Nē, tas patiešām ir riskanti.
– Jūs man nevarat liegt aizgādniecības tiesības. Viņiem taču vairs neviena nav.
– Ja neskaita jūsu brāli Adrianu Hensliju. – Sievietes skatiens pārslīdēja pāri briļlu stiklu taisnstūriem, lai triumfējoši palūkotos man tieši sejā. – Mēs labprātāk aizbildnieka lomā vēlētos redzēt tieši viņu. Precējies. Ar plašu dzīvokli. Divi bērni. Manuprāt, lielisks aizbildnis.
– Vienīgā nelaime, ka Deividu un Dāvi viņš redzējis tikai pāris reizes, bet es šos puišeļus pazīstu jau kopš dienas, kad viņi piedzima. Es-viņus-pat-auklēju! Mans brālis pat neieradās pats uz savas mātes bērēm, bet jūs domājat, ka šis cilvēks varētu būt labs viņas bērnu aizgādnis. Labāks par mani?
– Tik sīki es neko nezinu.
– Tad, lūdzu, pirms mētājaties ar neapdomātiem spriedumiem un subjektīvu viedokli, pacentieties sagatavot vairākas šādas mapītes. – Pārliecos pār galdu un aizcirtu sarkano mapi, kuru sieviete tik uzmanīgi bija pētījusi. Nu visa uzmanība bija pievērsta tikai man. – Aizbildniecības tiesības es dabūšu, to es varu garantēt, bet jūs šo procesu varat tikai nedaudz paātrināt vai piebremzēt. Izvēle ir jūsu ziņā.
Pretimsēdošā sieviete pasmīnēja.
– Un kas jums šajā situācijā šķiet tik smieklīgs?
– Man bija taisnība, ka jums nevar uzticēt šos jaukos puisēnus. Henslija jaunskung, jūs absolūti nespējat savaldīt savas dusmas un cerat, ka kāds jums piešķirs aizbildniecības tiesības?! Lūdzu, nesmīdiniet mani.
– Bāreņtiesai tāpat šajā situācijā būs galavārds. – Centos nedaudz nomierināties, lai neizklausītos pēc histēriķa. – Es spēju sevi nodrošināt, man ir arī dzīvesvieta.
– Vienistabas dzīvoklis.
– Jūs laikam esat aizmirsusi, ka gadījumā, ja man piešķirs aizbildniecības tiesības, es varēšu savus pusbrāļus audzināt mājā, kas nu ir viņu īpašums – mantots no tēva. – Uzbūru sejā triumfējošu smaidu, kas no malas noteikti izskatījās drīzāk maniakāls. – Turklāt, ja Deividam ar Dāvi būs kāda teikšana bāreņtiesas priekšā, tad nešaubos, ka viņi izvēlēsies dzīvi kopā ar mani, nevis ar kādu svešinieku pāri. Neskatoties uz to, cik šie svešinieki, kas vēlēsies viņus adoptēt, būs bagāti, labi un gādīgi. Ģimene paliek ģimene, arī tad, ja tā nav ideāla.
– Man tikai rūp šo bērnu nākotne. – Viņa attaisnojoties piebilda. – Tā viņiem būs trauma, ja aizbildnis kādā jaukā dienā izdarīs pašnāvību un viņiem nāksies atrast šīs personas līķi.
– Viņi būs iemesls, kāpēc es nekad nevēlēšos izdarīt pašnāvību.
– Kā es varu būt par to droša? – Sieviete atkal atvēra sarkano mapi un skatiens ieslīdēja tajā, vairoties no acu kontakta ar mani.
– Dzīvē NAV tādas lietas, par kuru jūs varētu justies simtprocentīgi droša. Nekur nav garantijas, ka kāds jauks pāris, kurš vēlēsies adoptēt Deividu un Dāvi, nebūs izvirtuši pedofili, kas slēpjas aiz vecuma vai labklājības maskas.
– Bet man ir uzskatāmi pierādījumi, ka…
– Bet man ir pierādījumi, ka es spēju un gribu rūpēties par saviem mazajiem radiniekiem.
– Izskatās, ka katram no mums ir sava taisnība. – Sieviete piecēlās kājās un pasniedza man kopto roku, lai atvadītos. – Pieļauju, ka tiksimies bāreņtiesā.
– Jā. – Salti pasmaidīju. – Tā būs pēdējā reize, kad redzēsiet mani un manus pusbrāļus.

2014. gada 24. februāris

Dzīvokli piepildīja Pink Floyd dziesmas Wish You Were Here melodija un skaistās lirikas, kas izstaroja gandrīz sataustāmas skumjas un sāpes, kuras jutu ieplūstam savos elpceļos. Klausoties šīs dziesmas vārdos, domāju, ka vēlētos būt viens no šiem lieliskajiem mūziķiem vai dziesmu autoriem, jo radīt ko tādu, kas spēj iedvesmot un aizkustināt cilvēkus, noteikti liek justies īpašam un Dieva labvēlības apdāvinātam. Un tad es domāju, ka šie cilvēki, kas radījuši pasaules labākās un neaizmirstamākās dziesmas, tobrīd, kad tās ierakstījuši studijā, pat nav nojautuši, ka tās spēs izmainīt cilvēku dzīves. Kaut vai tikai nedaudz, bet mūzika to patiešām spēj.
Kad mamma un viņas draugs vēl bija dzīvi, reiz sastrīdējos ar savu labāko draugu Tomu, tāpēc meklēju kādu, kurš spētu mani uzklausīt un saprast to, ka man patiešām sāp, jo nepārtraukti jutos visiem nevajadzīgs, bet nevienam no maniem tuviniekiem nebija laika. Visi aizbildinājās ar atrunām, ka jāpabeidz sen iekrājušies darbi, jāpilda mājasdarbi, jāapciemo kāds pēkšņi apslimis radinieks vai jāizved suns vakara pastaigā. Biju palicis viens ar savām problēmām.
Tā ir jocīga sajūta, kad apkārt ir tik daudz cilvēku, bet tāpat nepamet vientulības sajūta. Manuprāt, tieši šī vientulības sajūta visvairāk raksturo mūsdienu sabiedrību – ar katru dienu planētas populācija palielinās, bet cilvēki kļust arvien vientuļāki. Paradoksāli.
Todien biju uzsācis mācības vidusskolā, tāpēc jutos īpaši nedrošs un viegli ievainojams. Vakarā ieslēdzos guļamistabā un izvilku no somas vairākus miega zāļu iepakojumus, kurus biju slepeni izzadzis no mammas un viņas drauga guļamistabas. Vispirms gan sameklēju atsauksmes internetā par šīm zālēm un secināju, ka tās ir pietiekami spēcīgas, lai panāktu man vēlamo efektu. Negribēju nomirt klusumā, tāpēc YouTube interneta vietnē centos sameklēt dziesmas, kuras klausīties pēdējās savas dzīves stundās un tad nāca trieciens… Tabletes no rokām izbira, atsitoties pret grīdu un aizripojot zem galda, gultas un naktsskapīša, bet dažas no tām palika tur, kur piezemējās.
Šis trieciens bija Adama Lamberta dziesma Whataya Want From Me. Tagad zinu, ka tā ir parasta popmūzikas balāde, bet tobrīd man šķita, ka tā ir pasaules skaistākā dziesma. Tā bija pirmā un pagaidām arī vienīgā reize, kad dziesma lika man raudāt – nezinu, vai aiz skumjām vai atvieglojuma, bet man šķita, ka šis dziedātājs, kuru nekad nebiju saticis dzīvē, mani patiešām saprot. Tas viss likās tik savādi – gluži kā viena no tām reizēm, kad satiec nepazīstamu cilvēku, bet rodas sajūta, ka esi viņu pazinis kopš neatminamiem laikiem.
Un šī dziesma. Mani pārņēma sajūta, ka es to neatradu, jo tā atrada mani.

2014. gada 26. februāris

Izmēģināju, kā darbojas kafijas automāts, kuru man bija atdevusi priekšniece, dienā, kad uzzināja, ka traģiskajā avārijā, par kuru ilgi runāja visa valsts, esmu zaudējis arī savu māti. Šķiet, ka katrs kaut kā vēlējās padarīt manu dzīvi labāku pēc šīs traģēdijas. Pat Toms atsāka ar mani runāt, kad satikāmies tirdzniecības centrā, kurā iegādājāmies jaunas pavasara sezonas drēbes, cerībā, ka siltais laiks pārņems valsti tuvāko dienu laikā. Puiša kustībās manīju to, ka viņš jūtas ārkārtīgi neveikli, bet viņš tomēr pamanījās piedāvāt savu un Martas palīdzību, bet uz atvadām uzaicināja mani pusdienās uz kādu no tuvējām picērijām, lai varētu man izmaksāt lielo četru sieru picu. Necentāmies izlikties, ka mūsu starpā nebūtu bijušas nesaskaņas, bet tīšuprāt tās arī nepieminējām – vienkārši apmainījāmies ar standarta jautājumiem un klusēdami uzklausījām viens otru. Toms nespēja valdīt sajūsmu, kad stāstīja par to, cik lieliski ir būt tēvam – pat skolā un darbā nogurdinātā seja uz brīdi zaudēja pelēcību, iegūstot apgarotības mirdzumu.

Iepildīju kafiju divās krūzēs un vienu no tām pasniedzu Jutai, kas sēdēja uz izgulētā dīvāna, kurā parasti Zeldai patika sēdēt, smēķēt marihuānas pīpi un dzert aukstu Tuborg alu.
– Daniel, es vispār nezinu, vai man vajadzēja nākt pie tevis ciemos, jo es patiesībā vairs negribu satikt Zeldu. – Meitene sakārtoja brilles uz deguna un rūpīgi lasīja kādu Forbes rakstu. – Man patiesībā prieks, ka starp mums viss beidzās tik ātri un es beidzot tam visam esmu tikusi pāri, tāpēc nebūtu prāta darbs uzplēst vecās brūces.
Atvērās dzīvokļa durvis. Pa tām atmuguriski ienāca Zelda, apkrāvusies ar iepirkumiem. Nezinu, kāpēc man tobrīd aizrāvās elpa – vai tāpēc, ka bija gaidāma bijušo draudzeņu satikšanās, vai tāpēc, ka mani šokēja Zeldas jaunais izskats. Viņai kājās bija masīvi ādas šņorzābaki, mugurā gara kleita ar krāsainu ziedu apdruku un melna ādas jaka, tomēr brīdī, kad viņa pagriezās, vislielāko uzmanību izpelnījās tieši seja un jaunā frizūra. No garajiem matiem pāri bija palicis vien labi ja centimetrs gaišās galvas rotas, bet meitenes apakšlūpā un labajā uzacī rēgojās divi pīrsingi.
– Tikai nesaki, ka tev nepatīk. – Zelda beidzot ieraudzīja Jutu, kura izskatījās izbiedēta. – Ak, tev ir ciemiņš.
Viņa nometa pirkumus uz žurnālgaldiņa un devās pie izlietnes, lai nomazgātu rokas.
– O, jauns kafijas automāts. – Draudzene centās uzsākt šķietami ikdienišķu sarunu tikai tāpēc, lai varētu ignorēt Jutu. – Vai jau esi izmēģinājis?
– Jā, pagatavoju kafiju sev un Jutai. Vari pagaršot no Jutas krūzītes, kāda tā izdevusies, bet tikmēr pagatavošu tasīti arī tev.
– Es labāk pagaršošu no tavējās. – Zelda apvija pirkstus ap manu krūzi un malkoja kafiju, kamēr bija izdzērusi pusi no trauka satura. – Patiešām laba.
– Ej labāk apsēdies, bet es tikmēr pagatavošu uzkodas. – Centos Zeldu piedabūt Jutai tuvāk, bet izskatījās, ka viņu spītībā spētu pārspēt tikai ēzelis.
– Es palīdzēšu. – Meitene sameklēja atvilktnē nazi un sāka griezt cieti žāvēto desu, bet tad ķērās klāt sieram un ķirštomātiem.
Kodu apakšlūpā, lai tikai apvaldītu dusmas, kuras manī spēcīgi uzbangoja, radot vēlmi uzkodu sastāvdaļa nevis sagriezt, bet gan haotiski un ar spēku sakapāt putrā.
– SASODĪTS! – Iekliedzos, kad nazis pāršķēla kreisās rokas rādītājpirkstu līdz kaulam, liekot asinīm gāzties pār ripiņās sagrieztajām gurķu šķēlēm.
– Tev viss kārtībā? – Reizē iesaucās abas meitenes un katra no savas puses piesteidzās man klāt.
Meiteņu rokas saskārās brīdī, kad viņas mēģināja notīrīt un dezinficēt brūci. Klusums šķita mulsinošs, bet vienlaicīgi arī daudzsološs, jo uz brīdi viņas bija pamanījušas un atzinušas viena otras eksistenci.
– Sameklē pārsējus, bet es tikmēr saspiedīšu brūci, lai tā neasiņotu. – Juta izrīkoja Zeldu un zināju, ka tobrīd ir atvērusies arī kāda cita brūce, bet ne manējā un ne tāda, kuru varētu redzēt ar acīm.
Kad kņada bija beigusies, asiņošana apturēta un brūce apsaitēta, ķērāmies klāt uzkodām un kafijai, kas jau bija manāmi atdzisusi.
– Tev piestāv jaunā frizūra. – Sabužināju Zeldas galvu, kuru nu rotāja blonda zēngalviņa. – Un pīrsingi.
– Paldies. – Meitene sirsnīgi pasmaidīja un ar roku pārbrauca pār galvu, it kā vēlēdamās izlaist pirkstus caur garajiem matiem, kuri nu bija zuduši uz ilgu laiku. – Šorīt man bija paredzēta viena fotosesija, kuras laikā stilists vienkārši ierosināja nogriezt matus. Es piekritu.
– Bet tie taču ataugs tikai pēc vairākiem gadiem.
– Dāāā, es pati to zinu. Turklāt pastāv tāda lieta kā matu pieaudzēšana, kuru man apmaksās modeļu aģentūra, ja nu gadījumā man atkal vajadzēs ātri tikt pie gariem matiem. – Meitene izvilka no somas paciņu, kurā iekšā bija kas līdzīgs vīrakam. – Gribat pamēģināt ķīmisko zāli?
Zelda to pateica tā, it kā piedāvātu mums šokolādi.
– Nē, paldies. – Juta strauji piecēlās no dīvāna. – Vari nobeigt sevi vienatnē.
– Tā ir tikai zālīte.
– Zelda, sākumā bija TIKAI zālīte, bet tagad tu esi sākusi lietot visādus ķīmiskos draņķus, kokaīnu, LSD. Velns parāvis, tu pat duries.
– Tā nav taisnība! – Arī Zelda pielēca kājās. – Es neduros.
– Parādi rokas!
Īsmatainā blondīne stāvēja kā zemē iemieta un atteicās kaut nedaudz pakustēties.
– Es teicu – parādi-savas-rokas!
Kad Zelda sakrustoja rokas sev uz krūtīm, Juta tās atrāva vaļā un norāva no meitenes pleciem ādas jaku, lai atklātu locītavu vēnas, kuras klāja dūrienu punkti, kas dažviet bija kļuvuši zili.
– Tev nebija tiesību. – Zelda izrāva no Jutas rokām jaku un aizvainojumā novērsās.
– Nē, Zelda, tev nebija tiesību tā izturēties pret mani, jo es tevi patiešām mīlēju. – Jutas acīs iemirdzējās asaras.
– Ha, tu mīlēji. – Zelda iesmējās. – Tad tu būtu man piedevusi.
– Bet tu būtu darījusi visu, lai radītu manī vēlmi piedot, nevis likusi man tevi ienīst vēl vairāk.
Zelda aizsmēķēja cigareti un apsēdās, lai savaldītu emocijas, bet manīju, ka vēna meitenes deniņos aktīvi pulsē, nododot saspringumu, kas valdīja viņā.
– Es gribu, lai tu ārstējies.
– No kā?! – Zelda asi atkliedza.
– Tu pati nesaproti? No narkotiku atkarības, protams. – Juta pietupās un uzlika roku uz meitenes ceļgala, bet roka asi tika atmesta atpakaļ.
– Pati ej ārstējies, resnā lezba.
Redzēju, ka šie vārdi Jutu traumē spēcīgāk, nekā simtiem sejā triektu pliķu.
– Man žēl, ka vispār uz šejieni nācu. – Zeldas bijusī mīļotā uzvilka mugurā virsjaku un devās uz durvju pusi. – Bet tu, Daniel, ja būtu īsts draugs, jau sen būtu to psihopāti aizsūtījis uz rehabilitācijas klīniku, nevis noskatījies, kā viņa sevi piebeidz.
Neko vairs nespēju pateikt, jo šo dienu absolūti nebiju tā iztēlojies, kad no rīta pamodos ar domu, ka viss beidzot tiks sakārtots – gluži kā preces lielveikalu plauktos. Varbūt es patiešām biju slikts draugs, jo man būtu vajadzējis Zeldas atkarības uztvert nopietnāk, tā vietā, lai ar tām vienkārši samierinātos, pieņemot draudzeni arī visiem viņas trūkumiem, neskatoties uz to, cik ļoti tie dzen viņu iznīcībā.

Turpinājums sekos…