Romāns turpinājumos

Stāsts “Lāsts”


Kā jau solīju – jauna nedēļa, jauns stāsts! Kad sāku rakstīt šo stāstu, domāju, kāda varētu būt 21. gadsimta ragana?! Iespējams, viņa ir viena no mums – apveltīta ar ļoti cilvēciskām vājībām un diezgan parastām vēlmēm, kuras cenšas īstenot ar ne pārāk ētiskiem, bet ļoti efektīviem paņēmieniem.

P. S. Visi varoņi un notikumi ir izdomāti.  

Foto: Wall Devil

Foto: Wall Devil

Elīza modās no saldā miega, kad izdzirdēja telefona zvanu, kas agrajā rīta stundā skanēja īpaši kaitinoši un griezīgi, neļaujot pat kārtīgi izstaipīties, lai izdzenātu miegu.

–Jā, klausos. – Sievietes balss skanēja īgni, bet to tikpat labi varēja noturēt par rīta aizsmakumu.

–Elīz, es pat nezinu, kā lai tev to pasaka. – Zvanītājas balsī drīzāk valdīja vēlme padalīties jaunumos, ne uztraukums vai skumjas. – Janss šorīt nomira.

Elīza pasmaidīja, bet nerunāja, kamēr smaids vismaz daļēji nepameta seju, lai zvanītāja nesadzirdētu līksmību viņas balsī.

–Ar kolēģiem vienojāmies, ka katrs pasūtīsim pa vainagam, jo viens liels vainags no visa kolektīva taču būtu pārāk pieticīgs žests, ņemot vērā, ka viņš bija mūsu priekšnieks.

–Kas būs ar uzņēmumu? – Elīza, sakopojusi spēkus, lai izklausītos nomākta, vaicāja. – Nekas taču nemainīsies?

–Nē, nē! – Zvanītāja jau mundrāk noteica. – Viņa sieva Agnese tuvākajā laikā pārņems vadības grožus savās rokās, jo viss par uzņēmuma nākotni ticis pārrunāts jau laikā, kad Janss uzzināja diagnozi.

–Skaidrs. – Elīza bezemocionāli noņurdēja. – Tad jau sazvanīsimies vēlāk vai arī parunāsim, kad tiksimies darbā.

–Sarunāts! – Zvanītāja mundri iesaucās. – Čaviņa!

Elīza neatvadījusies pārtrauca sarunu.

–Stulbā bezsmadzeņu zoss.

Sievieti garlaikoja kolēģes, kuras bija staigājošas bārbijas ar Vinnija Pūka cienīgu smadzeņu pildījumu. Viņu dēļ pat nebija vērts tērēt lāstu kvotas, lai kādai ieriebtu, jo kolēģes šķita tikpat nekaitīgas kā tarakāni. Ar priekšnieku gan bija citādi. Viņš savas dzīves laikā bija īsta suņa nagla pakaļā, bet Elīza negribēja, lai viņš vienkārši nomirst. Janss bija pelnījis ilgas ciešanas par visu, ko bija nodarījis Elīzai.

–Kuņas bērns. – Elīza ielēja vīnu lielā sulas glāzē un aizdedza cigareti, lai izbaudītu kārtējo ideāli izplānoto atriebību. – Tas tev par to, ka nepalaidi mani uz mātes bērēm. – Kaklā uzradās kamols, bet tas netraucēja turpināt monologu. – Būtu tu zinājis, cik labu raganu mammīte izaudzināja, nebūtu spēlējies ar uguni.

Elīza palūkojās uz labo kāju, kurai trūka īkšķa, un viņa iesmējās. Tas bija tā vērts. Jansam vēzi atklāja pirms gada un visi ārsti bija šokā, jo pirms pāris nedēļām tas viņa kuņģī nebija, bet pēkšņi tas bija parādījies, turklāt pēdējā stadijā. Sāpes bija tik mokošas, ka savā darba kabinetā trīsdesmit gadus vecais vīrietis parādījās tikai pāris reizes pēc vēža diagnosticēšanas. Padotie baumoja, ka ārsti devuši priekšniekam tikai pusgadu, bet Elīza cerēja, ka viņš nodzīvos ilgāk, lai izbaudītu visu spektru, ko sniedz mokošas sāpes, kuras pat morfijs spēj apslāpēt tikai daļēji. Kad priekšnieks vēl bija dzīvs, sieviete izjuta nepārvaramu vēlmi piezvanīt viņam, lai atzītos grēkos, jo varas izrādīšana sniedza baudu, kādu nespēja sniegt nekas cits.

Atriebībai vienmēr bija cena un dēmons, kurš dzīvoja guļamistabas drēbju skapī noslēptajā spogulī, vienmēr zināja, cik ļoti Elīza vēlas atriebt konkrēto pāridarījumu. Par Jansa mokām un nāvi tas gribēja kājas īkšķi. Ardievu skaistās vasaras sandales! Sieviete centās cenu nokaulēt, jo līdz šim dēmons bija vēlējies tikai asinis, kādu zobu, reizēm pietika ar kādu mazu miesas gabaliņu, pavisam sīciņu, bet kājas īkšķis bija līdz šim augstākā cena.

Elīzas māte reiz stāstīja meitai, ka atriebības cena augot, un, jo lielāks naids atriebējā valda, jo augstāka ir atriebības cena. Laikam ejot, ienaidnieku ciešanu garša izraisa atkarību, tāpēc tā pazudina daudzas raganas, kuru populācija divdesmit pirmajā gadsimtā bija kļuvusi apdraudēta.

 

Vakarā Elīza devās šo notikumu nosvinēt uz naktsklubu kopā ar draudzenēm, kurām bija uzlikusi neglītuma lāstu, tādējādi padarot sevi salīdzinoši skaistāku. Patiesībā viņas bija diezgan skaistas sievietes, tomēr vienmēr pamanījās iekulties nepatikšanās, kas ārējo izskatu sabojāja – viena sadedzināja matus ar taisnotāju, otrai uz sejas uzmetās izsitumi no šķietami dabiskas sejas maskas, bet trešajai īsā laika posmā izpuva visi zobi. Elīza vienmēr tēloja iejūtīgo draudzeni un allaž bija klāt, lai mierinātu dāmas, kad atgadījās kārtējā ķibele, tādējādi iemantojot draudzeņu grupas līderes lomu. Kas bija ne mazāk svarīgi – viņa bija cienīta līdere, kuras pavēlēm, kas tika maskētas kā lūgumi, draudzenes vienmēr paklausīja.

                Maitām jāturas kopā!

Brīžiem gan jaunā ragana nesaprata, kāpēc šo lāstu vispār likusi lietā, jo apzinājās, ka arī bez lāstiem ir skaistākā no draudzenēm un arī par seksapīla trūkumu viņa sūdzēties nevarēja. Viņu vienmēr pavadīja vīriešu skatieni un reizēm viņas sēžamvieta tika nodēvēta par apetelīgu. Sasodīts, cik tas izklausījās muļķīgi. It kā viņi vakariņās gribētu notiesāt manas perfekti veidotās bulkas. 

–Šampis uz mana rēķina! – Elīza iesaucās un padeva bārmenim divas divdesmit eiro banknotes. – Šodien svētki.

–Kas tad nu, mīļā? – Samanta nožilbināja savu mākslīgo zobu smaidu, kas, jāatzīst, izskatījās labāk nekā tad, kad viņai vēl bija īstie zobi. Jā, daži lāsti nenostrādā tā, kā cerēts.

–Panākumi darbā. – Elīza veltīja draudzenēm nešpetnu smaidu.

–Apsveicu! – Annas joprojām apsārtušajā sejā uzpaluka smaids. – Draudzenīt, tu to esi pelnījusi.

Elīza malkoja šampānieti, kad skatiens sastinga pie kāda naktskluba apmeklētāja. Vīrietis tikko bija ienācis pa iestādes parādes durvīm un nu vilka nost virsjaku, atklājot labi trenētu, tomēr ne pārāk muskuļotu augumu. Viņš noteikti bija vismaz trīsdesmit gadus vecs, tomēr vīrieša sejā jautās kas bērnišķīgs un maigs – šādas sejas parasti rada acumirklīgu uzticību un spēj apburt sievietes, nepielietojot īpašu piepūli. Viņš atglauda no pieres tumši brūnu, biezu matu šķipsnu, atklājot skatienu, kurā iemirdzējās kas medains un gaišs.

Lai arī kā Elīza vēlējās apslāpēt visas emocijas un cilvēciskās iegribas, viņa tomēr bija sieviete, kura nespēja izvairīties no kārdinājumiem. Fakts, ka viņas gultā jau pāris gadus neviens nebija viesojies, nepadarīja situāciju vienkāršāku, turklāt viņai bija ķermenis, kas funkcionēja kā jebkurai normālai sievietei.

Meitiņ, atceries, ka visu nelaimju cēlonis ir vīrieši, galvā slāpēti skanēja mātes balss. Elīzas vecākajam brālim, kurš pusaudža vecumā mira no leikēmijas, viņa gan teica, ka visas problēmas sākoties ar sievietēm, bet, iespējams, viņa nebija melojusi ne meitai, ne dēlam.

Viņa pēkšņi skaļi iesmējās, izbiedējot draudzenes, bet uzdevums bija panākts – vīrietis palūkojās dāmu kompānijas virzienā un lēnā solī uzsāka ceļu pie viņām. Ak, Dievs, cik es kļūstu nožēlojama, kad runa ir par vīriešiem. 

–Kas tas bija? – Samanta iespurdzās.

–Atcerējos nepiedienīgu joku, ko stāstīja kolēģis. – Elīza izdzēra atlikušo glāzes saturu vienā piegājienā un atmeta matus uz aizmuguri, atklājot valdzinošu smaidu vīrietim, kurš nu bija soļa attālumā no viņas.

–Sveicinātas! – Viņa balss bija skanīga un dobja. Šī bija balss, kuru vīrieši apskauda, bet sievietēm tā lika iekārē notrīsēt. – Drīkstu jums, dāmas, uzsaukt dzērienus?

–Vispār jau mēs pašas varam atļauties. – Pirmoreiz visa vakara gaitā ierunājās Linda – pārliecināta feministe, kura uz naktsklubu bija ieradusies ar iespaidīgu, popmpozu matu rotu no krāsainām spalvām, lai novērstu apkārtējo skatienus no neglābjami sabojātajiem matiem.

–Neņem viņu vērā! – Anna veltīja vīrietim absolūti stulbu un intelekta neapgarotu smaidu. – Paķer krēslu un piesēdi!

Elīza nolēma tēlot nepieejamo – sieviešu žurnālos viņa bija lasījusi, ka stiprajam dzimumam patīk iekarot šķietami vēsas sievietes. Es lieku lietā Cosmo padomus – vai iespējams krist vēl zemāk?!  Raganu biedēja niecīgā attiecību pieredze, kas varētu likt viņai izskatīties pēc totālas nejēgas, un pazemojošas situācijas Elīza necieta.

–Man sarkanvīnu pēc tavas izvēles. – Elīza centās izskatīties maksimāli neieinteresēta.

–Es diemžēl dzeru tikai alu un vīnos neorientējos. – Vīrietis apsēdās Elīzai blakus, neuzkrītoši ignorējot viņas draudzenes. – Starp citu, Ēriks. – Viņš katrai dāmai maigi paspieda roku un ar smaidu uzklausīja katras vārdu.

–Žēl! – Elīza gari novilka. – Simpātiskam vīrietim piedienētos kaut mazliet pārzināt vīnus.

Sieviete bārmenim norādīja uz vīnu, kurš glāzē maksāja divdesmit piecus eiro, un veltīja Ērikam skatienu, kas pauda “tas ir mans iecienītais”, kaut gan nekad iepriekš viņa nebija to dzērusi. Patiesībā viņa daudz labprātāk dzertu alu vai vodkas šotus, bet tas nespētu radīt nepieciešamo iespaidu. Draudzenes uz Elīzu skatījās kā uz svešinieci, jo nekad nebija viņu redzējušas tādu – kā sievieti, kuras uzvedību spēj mainīt vīrieša klātbūtne.

–Es arī labprāt pamēģinātu to, bet šaubos, vai manas neizglītotās garšas kārpiņas spētu ko tādu novērtēt. – Elīza pamanīja, ka vīrietis iemet raižpilnu skatienu naudas maka banknošu atvērumā.

Kad tika pasniegti dzērieni (Elīzai vīns, bet pārējiem alus un šampānietis), ragana centās izlikties, ka vīnu izbauda, bet patiesībā pat tā norīšana sagādāja nelielas mokas.

–Patiešām izsmalcināts. – Elīzas balss skanēja skābi, līdzīgi kā nebaudāmais vīns. – Nākamajā piegājienā es varētu pamēģināt alu vai kādu vieglu kokteili. – Viņa uzsmaidīja Ērikam un uzsita ar plaukstu pa viņa džinsos tērpto kāju. – Mēs taču negribam tevi izputināt.

Vīrietis pasmaidīja tik sirsnīgi, ka šķita, smaida pat viņa acis.

–Tu taču neesi armijnieks? – Elīza caur biezajām skropstām koķeti uzlūkoja vīrieti.

–Tev ir kaut kas pret armijniekiem?

–Man patīk inteliģenti vīrieši. – Elīza strupi atcirta, jo nevēlējās klāstīt, ka armijnieki viņai uzdzen nelabumu, jo viņas tēvs, kurš dzērumā regulāri piekāva visu savu ģimeni, bija armijas virsnieks.

–Neesi nu aizspriedumaina. – Vīrietis pievērsās bārmenim un pasūtīja jaunu dzērienu porciju. – Starp citu, pazīstu vairākus armijniekus, kuri pat ir sarakstījuši grāmatas.

–Tu tā arī neatbildēji uz manu jautājumu. – Elīza pieslēdzās kokteiļa glāzei, kuru viņai pasniedza bārmenis.

–Esmu redaktors kādā lielā grāmatu izdevniecībā. – Ēriks pašapmierināti pasmaidīja, jo zināja, kādu iespaidu tas atstās uz sievietēm. – Strādāju lielākoties ar tulkoto literatūru.

–Un es domāju, ka esi modelis. – Samanta neveikli centās koķetēt. – Tev noteikti šajā jomā būtu panākumi.

–Kad man bija divdesmit pieci, es patiešām strādāju modes industrijā, bet tā nespēja apmierināt manas ambīcijas. Modes bizness ir pārāk virspusējs un, strādājot tajā, vienā brīdī tu saproti, ka neattīsties kā garīga būtne, bet tikai izkop savu ārējo čaulu.

–Bet modeļa darbs taču ir labāk apmaksāts. – Anna ieminējās.

–Kāda jēga no labi apmaksāta darba, ja tu neizjūti gandarījumu par to. Vienā brīdī tu sāc just, ka darbs tevi morāli iztukšo un tu izmaini sevi sīknaudā.

 

Kad pulkstenis rādīja jau trīs stundas pēc pusnakts, Elīza un Ēriks bija vienīgie no kompānijas, kas bija palikuši naktsklubā. Fonā skanēja skaļa deju mūzika, kuru abi bija dzirdējuši jau neskaitāmas reizes, bet cigarešu dūmu vērpetes bija tik cieši pieblīvējušas gaisu, ka atgādināja miglu. Vīrieša acu plaksti bija kļuvuši smagi, bet Elīza izjuta nepārvaramu vēlmi pieskarties katram Ērika miesas centimetram.

–Ko tu teiktu, ja mēs dotos pie tevis? – Elīza nolēma, ka, turpinot spēlēt nepieejamo, viņa šo vīrieti aizbiedēs, tāpēc bija pienācis laiks dot nepārprotamus mājienus.

Šķita, ka Ērika acu plaksti acumirklī kļuvuši vieglāki, bet lūpas pavērās vieglam smaidam.

 

Karstums, ko ragana izjuta ieplūstam savā ķermenī, bija neaprakstāmi patīkams un pārspēja pat atriebības radīto baudu, piepildot katru poru ar vēl neizjustām sajūtām. Garie, melni lakotie nagi ieurbās kailajā vīrieša mugurā, kuru klāja daudzas sīkas dzimumzīmes. Elsas kļuva smagākas un Ērika lūpas pieplaka Elīzas krūšu bedrītei, kuru klāja smalkas sviedru pērlītes, kas garšoja sāļi, bet reizē tik ļoti patīkami un veldzējoši. Sieviete zināja, ka ir par ātru tādām domām, bet viņa jutās iemīlējusies – tik ļoti, ka slīka šajā mīlestībā un nevēlējās pamest tikai šonakt satiktā vīrieša ciešās skavas. Viņa nebija gatavojusies šim notikumam, pielietojot burvestības, tāpēc nezināja, vai arī Ēriks jūt to pašu pret viņu un tas zināmā mērā biedēja.

Ērika rokas uzgūla uz sievietes krūtīm, kuras ideāli iegūla viņa lielajās plaukstās. Elīza ievilka dziļu elpu un šķita, ka skatienam paveras viss izplatījums. Ēriks atslāba, maigi noskūpstīja sievietes pilnīgās, biezās lūpas un tad apgūlās viņai blakus.

 

–Man šķiet, ka esmu iemīlējusies. – Elīza, atguvusi elpu, izdvesa.

–Tu taču saproti, ka šis bija… – Ēriks nevarēja sadūšoties, lai pabeigtu teikumu, īpaši jau tāpēc, ka sekss ar Elīzu bija patiešām lielisks.

–Kas? – Elīza piecēlās gultā sēdus un apvija ap krūtīm palagu, kautrēdamās pati no sava kailuma.

–Nu, tu taču saproti. – Dobjās balss basi dunēja raganas galvā.

–Baidos, ka nesaprotu vis. – Viņa baidījās, ka balsī varētu iezagties asarains tonis.

–Vienas nakts sakars. – Lai arī Elīza bija gaidījusi, ka viņš tā sacīs, tas nemainīja faktu, ka šie vārdi dzēla.

Elīza steidzīgi savāca vienkopus visus ap gultu izmētātos apģērba gabalus un haotiski sāka ģērbties. Viņa gaidīja, ka Ēriks ko teiks, lai atvainotos vai censtos atturēt viņu no došanās prom, bet telpā valdīja tikai smags un neveikluma pilns klusums.

Stulbais, stulbais, stulbais jāklis! Ko viņš iedomājas, ka savos trīsdesmit ar astīti var maukoties apkārt kā tāds divdesmitgadnieks?! Neesi tu nemaz tik skaists. Drīz savītīsi un neviena tevi negribēs. Elīza domās lādējās, negribēdama sev atzīt, ka tieši viņa ir tā, kurai bail kļūt par savītušu, vientuļu vecmeitu.

Sieviete piegāja pie spoguļa, kas bija iebūvēts divdurvju skapī, lai izķemmētu piķa melnos matus, kas sniedzās gandrīz līdz viduklim, un pārklātu lūpas ar jaunu asins sarkanas lūpu krāsas kārtu. Arī skropstas derētu uzkrāsot. Viņa nodomāja, tomēr to neizdarīja, jo vēlējās pamest Ērika dzīvokli pēc iespējas ātrāk.

Veltījot pēdējo skatienu gultai, kurā gulēja vīrietis, viņa redzēja, ka viņš cenšas izvairīties no skatīšanās viņas virzienā.

Pametot dzīvokli, viņa izņēma atslēgu no slēdzenes un aizslēdza durvis no ārpuses, bet atslēgu izmeta atkritumu konteinerā, kas atradās daudzdzīvokļu mājas iekšpagalmā.

 

Jau pusotru mēnesi Elīza dzīvoja uz slimības lapas un izvairījās no draudzeņu satikšanas, aizbildinoties ar smagu, lipīgu infekciju.

Viņa zināja, ka drīz gribēs no drēbju skapja izvilkt spoguli, kurā dzīvoja dēmons, bet Elīza vēlējās tam saņemties, apslāpēt dusmas un naidu, lai atriebības cena nebūtu pārāk augsta.  Kaut gan dziļi sirdī viņa zināja, ka dusmas tikai nobriedīs kā labs vīns – tās kļūs spēcīgākas, to garša daudzkrāsaināka, bet baudījums, ko sniegs atbrīvošanās no tām, būs neaprakstāms. Turklāt  līdz atriebības realizēšanai naids bija jāatdala no mīlestības, kas viņā mita, jo ikreiz, kad viņa atcerējās medainās gaismas pielietās acis, Elīza to dzelmēs slīka un atgriešanās realitātē šķita kā skriešana cauri labirintam.

–Sasodītais maita! – Elīza dusmās norūca un uzlika uz gāzes plīts katlu, lai sāktu vārīt mīlestības uzlējumu, kuru izlēja izlietnē, kad tas bija sasniedzis pusgatavību. – Kāda gan jēga kādam ar varu likt just to, ko viņš patiesībā nejūt?!

Slaidā sieviete, kuras slaidums pēdējo nedēļu laikā sāka pārvērsties neveselīgā kalsnumā, sabruka uz grīdas un ar pēdējiem spēkiem centās apvaldīt asaras, kuras tiecās izlauzties brīvībā.

Kad jaunās raganas māte bija Elīzas vecumā, viņa satika Elīzas tēvu – ārkārtīgi izskatīgu vīrieti, kurš sievieti divreiz padarīja grūtu un, pēc vairākiem gadiem, kad uzzināja par vecākā bērna nāvējošo slimību, sakravāja somas un pazuda. Sākumā sieviete pārdzīvoja un vēlējās bērnu tēvu uzmeklēt, bet sāpes pārvērtās naidā un viņa devās ciemos pie savas mātes, kura bēniņos glabāja dzimtas relikviju – vecu spoguli saplaisājušā ozolkoka rāmī ar skaistām metāla detaļām. Tas gan nebija nekāds parastais spogulis, jo tajā spēcīgas raganas bija ieslodzījušas atriebības dēmonu, kurš barojās no asinīm un ciešanām, apmaiņā sniedzot smalki izstrādātu atriebību raganu pāridarītājiem.

Elīzas tēvs mira baisā nāvē – tīrot šķietami nepielādētu ieroci, tas izšāva, noraujot daļu no reiz tik labi veidotās galvas. Vīrietis vairākas stundas nekustīgi gulēja armijas kazarmās uz grīdas, mokoties agonijā, līdz beidzot viņu apciemoja nāve. Vēlāk gan baumoja, ka viņš izdarījis pašnāvību, jo neesot spējis samierināties ar domu, ka viņa dēls varētu nomirt pirms viņa.

 

Pēc vēl četriem mēnešiem Elīzu atlaida no darba, jo ārste atteicās pagarināt viņas slimības lapu, sakot, ka ar sievietes veselību viss esot vislabākajā kārtībā. Šos vārdus ārste veltīja vienu metru un septiņdesmit centimetrus garai būtnei, kura svēra četrdesmit četrus kilogramus. Krūtis šķita iesūkušās miesā, bet dibens pieplacis pie miesas no nebeidzamās gulēšanas un bezjēdzīgās sēdēšanas pie rakstāmgalda.

Elīza izņēma no drēbju skapja ar aizkaru pārklāto spoguli, kurš nepilna pusgada laikā bija kļuvis vismaz uz pusi smagāks. Vismaz raganai tā šķita.

Viņa apsēdās uz grīdas un, uzstutējusi spoguli uz ciskām, norāva no tā biezā auduma pārsegu. Spoguļa sudrabainā virsma nerādīja atspulgu, bet gan acumirklī satumsa piķa melnumā un tumsā iegailējās divas sārtas acis, bet tad uzzibēja daži apdzeltējuši zobi.

–Sveika sen neredzētā! – Atskanēja nazāla balss un šķita, ka telpu piepilda sēra un kanalizācijas smaka. – Jau nojaušu, ko vēlies šoreiz.

–Viņu sauc Ēriks.

–Es zinu, zinu. Vīrietis, kurš aukstsirdīgajai maitai salauza sirdi.

–Mēs varētu iztikt bez detaļām?! – Elīza atglauda trauslos, lūztošos matus no sejas, atklājot iekritušus vaigus un duļķainas acis. – Es vienkārši gribu zināt, cik tas maksās.

–Tas atkarīgs no tā, kādas ciešanas tu vēlies sagādāt misteram Vienas Nakts Sakars.

–Es gribu, lai viņš… – Elīza par šo lēmumu bija šaubījusies pietiekami bieži, tāpēc uzrunāja atriebības dēmonu tikai vairākus mēnešus pēc nelaimīgi laimīgā notikuma. – mirst.

–Esi droša?

–Ja nebūtu, tad šobrīd ar tevi nerunātu. – Elīza bezemocionāli noņurdēja. – Saki cenu un es samaksāšu!

Smagais spogulis nospieda niecīgo miesas daudzumu, kas atradās uz sievietes ciskām, tāpēc viņa izcēla to no klēpja un atbalstīja pret nodilušajām drēbju skapja durvīm, pie kurām gulēja putekļu kamoli.

–Ļauj man padomāt. – Spogulis uz mirkli satumsa, bet tad tajā atkal iezibējās sarkanās acis un sērainā kanalizācijas smaka uzvirmoja ar jaunu spēku. – Atzīšos, ka visas manas eksistences laikā neviens pie manis nav vērsies ar tik spēcīgu naidu, tāpēc jāsaka, ka cena būs augsta.

–Saki, kāda!

–Asinis.

–Cik daudz? – Elīza paņēma no gultas jau sagatavoto nazi, kuram iepriekš bija rūpīgi uztrinusi asmeni.

–Visas, cik tev ir.

–Bet tad taču es nomiršu. – Elīza nometa nazi pie spoguļa un ar neticības pilnu skatienu uzlūkoja dēmonu. Sieviete zināja, ka spogulī mītošo radījumu nav iespējams apmānīt ar svešām asinīm. Vienīgais mēģinājums to izdarīt beidzās ar to, ka dēmons pazuda uz veselu gadu, liekot Elīzai pašai rūpēties par atriebību. – Es varu tev sadabūt savu draudzeņu asinis, lai…

–Pietiek! – Dēmons ieaurojās. – Domā, ka man vajadzīgas nevērtīgu mamzeļu asinis?! Man vajag raganas asinis.

–Es tev katru mēnesi varēšu dot pa drusciņai.

–Vai es tev izskatos pēc bankas, kas izsniedz kredītus?!

Nu ragana zināja, ka nav vērts kaulēties.

–Bet kādu atriebību par šo samaksu saņems viņš? – Elīzas balss drebēja.

–Viņš mirs tieši tāpat kā tu, un īsu mirkli pirms nāves iestāšanās uzzinās, ka tas ir bijis tavs pirksts.

Ragana tik sen nebija smaidījusi, bet nu lūpu kaktiņi nedaudz pacēlās uz augšu. Viņa viņu mīl, viņš viņu nē, tāpēc viņa nogalina viņu un beigās mirst pati. Gluži kā tādi stulbi Romeo un Džuljeta. 

                Atskanēja nedaudz vājprātīgi Elīzas smiekli un, pārplēšot bālo roku ādu, nošvirkstēja nazis.

Asinis ritēja pār spoguļa gludo virsmu un Elīza ar katru nākamo sekundi kļuva arvien miegaināka.

–Kā tu dzīvosi bez manis?

–Uzmeklēšu kādu citu raganu, kas vēlēsies iegūt mani savā īpašumā. – Dēmons tēlotās skumjās noteica un turpināja uzsūkt līstošās asinis. – Ar mazvērtības kompleksiem nemokos, tāpēc zinu, ka ilgi viens nepalikšu.

 

Pirms Elīza zaudēja samaņu, dēmons viņai sagādāja nelielu pārsteigumu: spoguļa virsmā parādījās Ērika istabas attēls. Vīrietis gulēja baltos palagos, kurus klāja asinis, bet viņš nespēja pakustēties, lai pēkšņi sākušos asiņošanu apturētu. Viņu acumirklī sasniedza dēmona raidīts ziņojums un lūpas, kuras reiz bija skūpstījušas skaisto raganu, izveidoja vienu vārdu –

Elīza

                Elīza pasmaidīja un zaudēja samaņu.

Ēriks, neilgi pirms samaņas zaudēšanas, izteica vēl vienu pēdējo vārdu.

Maita!

BEIGAS! 

Stāsts “Mākslīgā sirds”


Kā jau solīju pagājušā nedēļā, katru nedēļu blogā publicēšu vienu īso stāstu. Šoreiz pienākusi kārta stāstam “Mākslīgā sirds”, kurš ir sarakstīts zinātniskās fantastikas žanrā. Ideja šim stāstam radās laikā, kad daudz domāju par to, kāpēc tehnoloģiju laikmetā tik daudzi cilvēki ir vientuļi – vai tiešām tehnoloģijas un sociālie tīkli mūs patiesībā padara tik ļoti anti-sociālus, ka vistuvākās un ciešākās attiecības mums ir tieši ar tehnoloģijām. Stāsta galveno varoni nosapņoju, tāpēc man atlika stāstu tikai uzrakstīt. 

P. S. Visi notikumi un varoņi ir izdomāti. 

Foto: Wall Devil

Foto: Wall Devil

Kira pamodās agri no rīta savā pieticīgajā piepilsētas dzīvoklī un, sajutusi aukstumu, kas piepildīja telpu, ietinās ciešāk siltajās segās. Roka sataustīja viedtālruni uz naktsgaldiņa un sieviete ar īkšķi atbloķēja telefonu, kura ekrānā iedegās gaisma un atskanēja patīkama vīrieša balss: „Labrīt, Kira! Ir divi tūkstoši četrdesmitā gada otrais septembris. Pulkstenis ir septiņi no rīta. Tev jābūt darbā deviņos no rīta.” Kiru telefona programmatūras balss reizē kaitināja un iepriecināja, jo a) vīrišķīgā balss bija patīkama, b) tā tomēr bija tikai programmatūras radīta, ne īsta vīrieša balss.

Sasodīts! Mana trīsdesmit piektā dzimšanas diena. Kiras galvu caurstrāvoja šī apjausma un viņa nolēma, ka darīs visu iespējamo, lai šodien noslēptu dzimšanas dienas faktu, jo nevēlējās, lai kāds viņu apsveic. Katram apsveikumam parasti sekoja žēluma pilns skatiens, jo gadi skrēja, bet viņa nespēja izveidot attiecības un bija jau samierinājusies ar domu, ka atlikušo dzīves daļu pavadīs viena un, pavisam iespējams, nāvi sagaidīs kādā pansionātā. Vientulībā. Šī doma Kiru saldēja vairāk nekā aukstais septembra gaiss, kuru vēl netīkamāku darīja augstais mitruma līmenis. Paldies Dievam, ka mamma un tētis mani neredz šādu. 

Kira izrausās no gultas un, pirms cēlās kājās, pamatīgi izstaipījās, izberzēja acis un izlaida pirkstus caur garajiem, tumši brūnajiem matiem. Mākslīgā intelekta un robotu būves institūtā, kurā viņa strādāja, tik gari mati bija tikai viņai, jo citas institūtā strādājošās sievietes bija pārāk aizņemtas, lai koptu tik apjomīgu un garu galvas rotu, turklāt garie mati nereti traucēja darba procesā. Īpaši jau tad, ja nācās strādāt pie ļoti smalku objektu radīšanas – mākslīgajām acīm, mākslīgajām ausīm, mākslīgajām rokām un daudz kā cita, kas bija mākslīgs, bet funkcionēja tikpat labi kā īsts orgāns vai loceklis.

Kira uzkrāsoja skropstas, pārklāja lūpas ar lūpu spīdumu, saģērbās un, apbruņojusies ar mākslīgu laimes smaidu, devās uz darbu.

 

–Labrīt, Andersones kundze! – Kiras jauniņā asistente nočivināja un, nesot vienā rokā daudzās dokumentu mapes, ar brīvo roku palīdzēja savai priekšniecei novilkt mēteli. – Kristers un Jūlija jūs jau gaida pie Beta V-5.

Kira pasveicināja asistenti un ļāva, lai viņa tiek galā ar dokumentiem un mēteli, bet pati devās uz telpu, kurā viņi glabāja Beta V-5 – robotu, pie kura izveides zinātnieku grupa Kiras vadībā strādāja jau desmit gadus. Augstpapēžu kurpju papēži ritmiski klaudzēja uz flīžu grīdas un sirds sitās kā negudra, jo Kira zināja – šī ir tā diena. Viņas dzimšanas diena būs arī Beta V-5 dzimšanas diena. Pasaulē pirmais robots, kurš domā, runā un jūt kā cilvēks. Pie velna, viņam pat aug mati un viņš jūt izsalkumu. Kira vēlamo uzdeva par esošo, kaut gan vēl nezināja, vai Kristers un Jūlija patiešām viņu gaida izmēģinājumu telpā tāpēc, ka daudzo gadu pūliņi vainagojušies ar panākumiem. Šaubas kā ledusauksts ūdens pārlija pār viņas galvu un Kira palēnināja gaitu, lai līdz kolēģu un Beta V-5 satikšanas brīdim varētu emocionāli saņemties. Ja nu šī atkal būs viena no tām daudzajām dienām, kad nekas nemainās? Ja nu Viņš tur joprojām guļ gandrīz kails un auksts uz metāla galda un izskatās kā pasaulē skaistākais manekens. Viņa pazina katru Beta V-5 miesas centimetru un reizēm, paliekot institūtā strādāt virsstundas, Kira apgūlās uz metāla galda blakus robotam un uzlika roku uz viņa torsa, kuru klāja materiāls, kas bija gandrīz tik maigs kā īsta āda. Ķermeni caurstrāvoja īslaicīga laime, jo cik gan bija patīkami atbrīvoties no vientulības sajūtas, kas vienmēr bija klātesoša. No rīta pamosties kādam blakus būtu tik patīkami. Ne pārgulēt, bet vienkārši pamosties blakus siltam ķermenim, pasmaidīt un pateikt: „Labrīt!” Kira juta vienu asaru pārritam pār vaigu, bet viņa to ātri notrausa, lai neviens institūtā nepamanītu Dzelzs Lēdijas īslaicīgo emocionālo sabrukumu.

Roka uzgūla uz roktura. Bija pienācis patiesības brīdis.

Karstā, sviedriem pārklātā plauksta noslīdēja no roktura un uz mirkli Kira aizmirsa elpot. Ar otro piegājienu izdevās rokturi nospiest uz leju un garās, slaidās kājas šķērsoja slieksni.

–Labrīt, Kira! – Kristers uzsmaidīja, atklādams savu žilbinoši balto smaidu, kas lika viņam izskatīties vairāk pēc modeļa vai Holivudas aktiera, ne pēc programmētāja.

–Sveika, Kira! – Jūlija piesteidzās klāt priekšniecei un pasniedza viņai dažus parakstāmos dokumentus.

–Labrīt! – Kiras balss nedaudz drebēja, bet viņa to centās slēpt, lai neļautu saviem padotajiem nojaust par satraukumu, ko viņa tobrīd izjuta. – Nojaušu, ka jums ir kas paziņojams.

Kristers nervozi mīņājās uz vietas un pārmija skatienus ar Jūliju.

–Beta V-5 ir pagalam, vai ne? – Kira pamanīja tukšo metāla galdu, uz kura parasti gulēja robots un viņa gandrīz sabruka uz grīdas. Visa mana dzīve izniekota. Kaklā iesprūda vaids un sāpes plosīja krūškurvi, jo viņa zināja, kas tālāk sekos – atskaitīšanās institūta vadībai, neskaitāmas preses konferences un samierināšanās ar faktu, ka viņa ir izniekojusi institūta naudu un ļoti lielu daļu savas dzīves. – Es pateikšu vadībai…

Kira centās atgūt līdzsvaru, kad izdzirdēja troksni no noliktavas telpas.

–Vai te ir vēl kāds? – Viņas skatiens sastapās ar Kristera un Jūlijas skatieniem un tie nešķita skumju vai nožēlas pilni.

–Te ir kāds, kuru tu noteikti jau ilgi esi vēlējusies satikt. – Kristers pasmaidīja un pievērsās noliktavas durvīm, kuras pēkšņi atvērās.

–Piedurknes varētu būt nedaudz garākas, bet neizskatās nemaz tik slikti. Kā jums šķiet? – Beta V-5 balss bija nedaudz aizsmakusi, bet vienlaicīgi vīrišķīga un maiga.

Viņš stāvēja noliktavas durvju ailē – gaišie, sprogainie mati krita uz pieres un nedaudz nosedza ausis, kā arī aizskāra izteikti asos vaigu kaulus; biezās, viegli sārtās lūpas atklāja divas perfekti baltu zobu rindas, bet caururbjoši zilās acis ieskāva biezas skropstas un izteiksmīgas uzacis. Kristera krekls viņa mugurā izskatījās amizanti, jo piedurknes bija krietnu sprīdi par īsu, bet apakšbikses, kuras Beta V-5 valkāja jau kopš dienas, kad tika izveidots viņa fiziskais veidols, bija krietni nodilušas.

–Tu izskaties smieklīgi. – Jūlija iespurdzās. Viņa runāja tik ikdienišķi, it kā katru dienu viņai nāktos runāt ar robotu, kuru nezinātājs nespētu atšķirt no īsta cilvēka.

Nekādu asu, robotisku kustību, nekādas robotiskas balss. Drebošām rokām un kājām Kira piegāja robotam tuvu klāt un satvēra viņa lielo plaukstu, kuras virspusi klāja raupji matiņi. Silta. Roka bija patīkami silta un maiga, turklāt šīm rokām bija pat īpaši izstrādāti pirkstu nospiedumi. Viņš bija tik īsts un tik cilvēcisks, ka Kira uz mirkli sajutās neomulīgi, bet tad viņa atcerējās tās naktis, kuras bija pavadījusi guļot šim vīrietim blakus. Vīrietim?! Vai es viņu drīkstu saukt par vīrieti? Bija grūti atbrīvoties no mulsuma, tomēr te nu viņš bija – nenoliedzami izskatīgs un harismātisks.

–Vadībai paziņojāt? – Kira, atguvusi koncentrēšanās spējas, pajautāja padotajiem.

–Kā būtu ja viņš pats paziņotu? – Kristers veltīja abām telpā esošajām dāmām šķelmīgu smaidu.

–Nē. – Kiras sejai pārslīdēja ēna. – Mums sākumā jāpārbauda, vai viss ir kārtībā. Mēs nedrīkstam nākt klajā ar pārsteidzīgiem un pārdrošiem paziņojumiem, pirms neesam pārliecinājušies, ka viss strādā kā plānots.

Smaidi nedaudz noplaka, bet nu arī Jūlija piegāja pie Beta V-5, lai pataustītu robota plaukstu un noglāstītu viņa vaigu. Kirā pēkšņi iedzēla sajūta, kas viņu nekad mūžā nebija piemeklējusi. Vai tā bija greizsirdība?

–Pietiek tīksmināties! – Kira pārtrauca jūsmošanu par daudzo gadu darbu, kas beidzot bija vainagojies ar panākumiem. – Pārbaudīsim viņu un tad sāksim domāt par atskaitēm vadībai un pirmajām preses konferencēm.

–Gulies uz galda! – Kristers pavēlēja robotam un tas bez ierunām paklausīja komandai.

Kira uzlika roku uz Beta V-5 torsa un vieglas trīsas pārņēma ķermeni, kad viņa sajuta silto ādu, bet pēc mirkļa skatiens sastapās ar robota skatienu un katru sīkāko ķermeņa centimetru pārklāja zosāda.

–Es atvainojos! – Kira atrāva savu roku no siltā ķermeņa. – Man uz mirkli jāiziet.

Jūlijas un Kristera skatienu pavadīta Kira pameta telpu un ātriem soļiem pa institūta gaiteni devās uz labierīcību pusi. Viņa ieslēdzās pašā tālākajā kabīnē un noskaloja seju ar aukstu ūdeni, lai atgrieztu sevi realitātē. Tā ir īstenība! Tas, ko Kira nevienam nebija pateikusi, bija fakts, ka Beta V-5 ārējais izskats tika projektēts, balstoties uz viņas gaumi – viņa bija piepildījusi daudzu sieviešu sapni. Viņa bija radījusi ideālo vīrieti. Visas vizuālās īpašības Kira bija smalki izstrādājusi, naktīs sēžot savā dzīvoklī un skicējot sejas pantus un ķermeni, kurš nebija pārāk muskuļots vai pārāk kalsns. Modes nami varētu maksāt man vai institūtam par Beta V-5 piedalīšanos modes skatēs, jo viņš taču ir ellīgi izskatīgs. Kira nebija domājusi, ko viņa darīs, kad eksperiments izdosies, jo visi šie gadi bija ceļš uz izdošanos bez absolūtas pārliecības, ka plānotais patiešām varētu vainagoties ar panākumiem. Un ko tagad?! Kira nolaida tualetes poda vāku un apsēdās uz tā, lai pēc mirkļa ļautu asarām vaļu. Šos asaru plūdus bija grūti izskaidrot, bet viņa domāja, ka tā notiek vienmēr, kad kāds posms dzīvē noslēdzas un tu dabū to, ko esi vēlējies. Tukšums pārņēma ķermeni, bet viņa lieliski apzinājās, ka tukšums ir domāts, lai to aizpildītu. Bija grūti atgūt elpu un saņemties, tomēr viņa nevarēja visu dienu sēdēt tualetē un raudāt, slēpjoties no padotajiem, kolēģiem, vadības un visas pasaules. Kaut gan tieši tobrīd viņa vēlējās sarukt līdz skudras izmēriem, lai nemanāmi varētu pazust no institūta, un nedēļu pavadīt mazā dzīvoklīša mājīgo sienu patvērumā. Doma, ka te viņu gaidīja Beta V-5, lika aizgaiņāt šīs domas un sakopties, lai varētu atgriezties pie Jūlijas un Kristera.

–Ar viņu viss ir vislabākajā kārtībā! – Kristers jautrā balsī sveica priekšnieci ar atgriešanos. – Veicām pamata testus un neviens no tiem neuzrādīja kļūdu sistēmā, kā arī daži rādītāji ir pat labāki, nekā bijām cerējuši.

Vai es patiešām biju prom tik ilgi, lai viņi varētu veikt visus nepieciešamos testus? Kira sev vaicāja un centās izskatīties tik ikdienišķi, cik iespējams.

–Laikam būšu noķērusi kādu vīrusu. – Viņa taisnojās saviem padotajiem, jo vēlējās izkliedēt aizdomas par emocionālajām svārstībām, kuras viņā bija sākušās jau kopš pamošanās brīža. – Jūs abi esat lieliski pastrādājuši, es patiešām ar jums lepojos.

Tajā brīdī viņa izdarīja vaļību, kādu nebija atļāvusies daudzo institūtā nostrādāto gadu laikā – viņa apskāva Jūliju un Kristeru, atzinīgi paberzēdama viņiem abiem muguras.

–Mēs taču nevaram viņu turpināt saukt par Beta V-5. – Atrāvusies no apskāviena, apmulsusī Jūlija ieminējās. – Viņš taču ir gluži vai cilvēks.

–Es esmu. – Ierunājās tikko no metāla galda pieslējušais robots.

–Varbūt pajautājam viņam pašam. – Kristers piebilda. – Beta V-5, kāds vārds tev patiktu?

–Es nezinu. – Viņš ar zināmu mulsumu atbildēja.

–Varbūt Toms vai Olivers? – Kira nedroši jautāja. Ja viņa savas dzīves laikā būtu dzemdējusi dēlu, viņa noteikti būtu puisēnam devusi vienu no šiem diviem vārdiem.

–Man patīk abi. – Jūlija pasmaidīja, atklādama smalkus, dzeltenīgus zobus.

–Balsoju par Oliveru. – Kristers uzsmaidīja robotam.

–Man arī patīk Olivers. – Beta V-5 piebalsoja.

–Tad lai būtu Olivers! – Kira kopš pamošanās pirmoreiz no sirds pasmaidīja un pat gribēja smieties no prieka. – Olivers… – Viņa šo vārdu klusi izčukstēja. Olivers!

            –Bet mēs taču nevaram viņu atstāt institūtā. Kur viņš dzīvos turpmāk? – Jūlija vaicāja.

–Labs jautājums. – Kira apsēdās uz vēsā metāla galda blakus Oliveram. – Institūtā mēs viņu patiešām nevaram atstāt, bet lūgt institūta vadībai atsevišķu dzīvokli robotam mēs arī nevaram. Ja nu ar sistēmu kas saiet grīstē, tad blakus vajag kādu, kas no viņa programmatūras un tehniskās uzbūves kaut ko saprot.

–Es nevaru. Mamma noteikti nepriecāsies, ja pie mums pēkšņi sāks dzīvot robots. – Jūlija atteicās no Olivera uzņemšanas savā miteklī, tāpēc vairs atlika tikai divi varianti.

–Diemžēl es arī nevaru. – Kristers ar skumjām balsī paziņoja. – Esmu Oliveram patiešām ļoti pieķēries, tomēr es dzīvoju kopā ar dzīvokļa biedriem un diez vai viņi priecāsies, ja pārnākšu mājās ar jaunu īrnieku.

–Tad palieku es. – Kira konstatēja faktu un centās izlikties, ka ir nedaudz vīlusies, kaut gan iekšēji priecājās par to, ka turpmāk Olivers dzīvos pie viņas. – Mans dzīvoklis gan nav pārāk liels, tomēr es to ar nevienu nedalu, tāpēc nebūs kas ceļ pretenzijas.

–Apsolu neradīt lieku nekārtību. – Olivers veltīja Kirai atbruņojošu smaidu, kas lika viņa lūpu kaktiņiem pacelties un vaigos iegult mazām bedrītēm. – Ja būs nepieciešams, palīdzēšu mājas darbos.

–Labi, labi… – Kristers pārtrauca Olivera monologu. – Bet šajās noskrandušajās apenēs gan tu nekur nebrauksi.

–Tev varbūt līdzi ir rezerves drēbju komplekts? – Jūlija vaicāja kolēģim. – Vai varbūt mājās ir liekas, nedaudz lielākas drēbes?

–Diemžēl tu pati redzi, cik komiski viņš izskatās manā apģērbā. Kā tāds bērns, kuram mamma uz pirmo septembri likusi uzvilkt iepriekšējā gada svētku drēbes.

–Tad man jums abiem ir uzdevums. – Kira izvilka no naudas maka divsimt eiro un pasniedza padotajiem. – Abi aiziesiet uz apģērbu veikalu un nopirksiet viņam bikses, kreklu, kurpes un apakšveļu.

–Domā pietiks? – Kristers no priekšnieces paņēma naudu un kritiski uzlūkoja mazo papīrnaudas kaudzīti.

–Labi, te būs vēl simts. – Kira iedeva jaunajam vīrietim vēl piecas divdesmit eiro banknotes un ar skumjām uzlūkoja pustukšo naudas maku. – Tikai pērciet kaut ko patiešām gaumīgu un vienkāršu.

Kad Kira bija palikusi divatā ar Oliveru, viņa pievērsās robotam un vienkārši sēdēja viņam blakus uz metāla galda, bet jau pēc mirkļa ieguldīja savu galvu Olivera siltajā azotē un aizvēra acis.

–Tu esi noskumusi? – Olivers vaicāja.

–Es nezinu. – Kira vēl vairījās no runāšanas ar Oliveru kā ar īstu cilvēku, kaut gan zināja: ja programmatūra darbojas kā plānots, tad viņš visu saprot, spēj analizēt informāciju, bagātināt zināšanas un just dažādas emocijas, kā arī reaģēt uz fiziskiem pieskārieniem.

–Vai tu skumsti tāpēc, ka es dzīvošu pie tevis.

–Nē, ne tāpēc. – Viņa pēkšņi bija nojaukusi visas sienas, kuras gadu laikā bija ap sevi uzcēlusi. – Patiesībā es par to priecājos.

–Tad kāpēc?

–Šaubos vai tu to sapratīsi.

–Es visu saprotu. – Olivers pārliecinoši sacīja.

–Cik gan maz tu saproti no pasaules. – Kira skumji iesmējās. – Nav pasaulē tāda cilvēka, kurš visu saprastu.

–Bet es saprotu tavas sajūtas un tas taču ir daudz. – Viņš uzlika roku uz sievietes muguras un maigi paberzēja to. – Tu esi apjukusi, bet pēc laika viss noskaidrosies un sajūtas izkristalizēsies.

–Ko gan mēs esam radījuši. – Kira piecēlās kājās un paņēma rokā viedtālruni, lai zvanītu institūta vadībai. Bija laiks paziņot viņiem par panākumiem, lai jau šodien sasauktu preses konferenci.

 

Līdz ar tumsas iestāšanos mājās atgriezās Kira, kurai pa pēdām sekoja Olivers, kas joprojām bija sajūsmā par žurnālistu interesi un fotoaparātu zibšņiem. Noslēgtajai Kirai gan tās bija īstas ugunskristības, jo uz daudziem jautājumiem viņa nespēja pienācīgi atbildēt, bet daži viņu pamatīgi samulsināja.

„Vai pieļaujat domu, ka Beta V-5 projektu jūs varētu pārdot seksa leļļu ražotājiem?” Vaicāja kāda Latvijā zināma blogere, kura bija specializējusies dažādu intīmu tematu aprakstīšanā. „Cilvēkiem, kas nevēlas saistības, šāda lelle varētu būt īsta sensācija.” 

            „Olivers nav nekāda seksa lelle.” Kira asi atcirta. „Es atvainojos, bet mēs šeit runājam par mākslīgo intelektu un būtni, kas fiziski, emocionāli un intelektuāli ir ārkārtīgi līdzīga īstam cilvēkam.” 

„Kāda būs turpmākā Beta V-5 nākotne?” Atskanēja balss no pūļa, bet jautātāja seju Kira tā arī nespēja saskatīt.

            „Ar Oliveru jeb Beta V-5 mēs esam uzsākuši ceļu uz lielām lietām. Viena no tām noteikti ir zaudēto locekļu aizvietošana ar mākslīgajiem, kas, manuprāt, ļaus gandrīz jebkuram cilvēkam ar fizisko invaliditāti atgūt zaudētās ķermeņa daļas, lai varētu pilnvērtīgi funkcionēt. Runājot par mākslīgo intelektu, mēs esam pierādījuši, ka spējam radīt būtni, kas spēj ne tikai pildīt noteiktas funkcijas, bet arī spēj bagātināt savas zināšanas, rīkoties patstāvīgi, kā arī pieņemt lēmumus.” 

            „Un kāda ir šādu… būtņu nākotne?” Kāds vīrietis no priekšējas rindas vaicāja.

„Mēs pieļaujam, ka šādi roboti varētu strādāt policijā, bankās, cietumos un citos darbos, kur nepieciešama lojalitāte, spēks un intelekts, kā arī nevēlēšanās pakļauties kukuļdevējiem un dažādām manipulācijām.” 

            „Bet jūs pati teicāt, ka Beta V-5 jeb, kā jūs to saucat, Olivera domāšana un rīcība ir līdzīga cilvēka rīcībai. Kur ir garantija, ka viņš savā intelektuālajā attīstībā būs absolūti taisnīgs un cilvēcei lojāls? Ja nu šie roboti savairojas un pārņem pasauli, kļūstot par sava veida pārāko rasi?” Vaicāja tas pats vīrietis no pirmās rindas.

„Man šķiet, ka zinātniskās fantastikas filmas uz jums ir atstājušas pārāk spēcīgu ietekmi.” Kira atbildēja un juta, kā sviedri rit pār muguru un nedaudz izsprāgst arī uz pieres, jo arī viņa bija domājusi par šādu iespējamību. Desmit gadi, kas tika veltīti Olivera radīšanai, bija pietiekami ilgs laiks, lai spētu pārdomāt dažādus scenārijus, no kuriem daudzi nebūt nešķita iepriecinoši. „Mums ir pilnīga kontrole pār šo projektu, turklāt pagaidām ir radīts tikai viens šāds robots un ārkārtas gadījumos pat es viena pati spētu novērst kļūdas, ja tādas rastos. Visi jauninājumi sākumā rada zināmu skepsi, bet gan zinātnieki, gan cilvēki no institūta vadības ir pārliecināti, ka bažām nav pamata.” 

            „Kad jūs sabiedrībai atrādīsiet to Beta V-5?” Vaicāja kāds pētnieciskās žurnālistikas raidījuma vadītājs, kurš bija izslavēts ar savu nešpetno dabu. „Vai šīs sarunas nav tikai tukša pļāpāšana, lai kliedētu šaubu ēnas par izšķērdēto institūta naudu, kas ieguldīta šajā projektā? Atvainojiet…” Žurnālists pašķirstīja mapi, kuru turēja savās rokās. „Runa ir par vairākiem miljoniem, institūta telpu nelietderīgu izmantošanu, kā arī darba spēka novirzīšanu no daudz nopietnāku problēmu risināšanas. Turklāt nesen taču paklīda baumas, ka šo projektu grasās slēgt.” 

Kiru šis fakts satrieca nesagatavotu, jo institūta vadība viņu nebija informējusi par projekta slēgšanu. Protams, tas vairs nebija aktuāli, jo Beta V-5 beidzot bija kļuvis par to, kam tam bija lemts kļūt, tomēr tas nemazināja sarūgtinājumu par institūta vadības neticību Kiras spēkiem.

„Patiesībā jūs visi jau redzējāt Beta V-5 robotu, kad viņš pirms preses konferences atklāšanas ienāca telpā.” Kira triumfējoši paziņoja un uz konferenču telpas paaugstinājuma sev blakus paaicināja Kristeru un Jūliju, lai arī viņi būtu projekta vadītājai līdzās, kad pasaule tiks iepazīstināta ar Oliveru. Aiz viņiem bija novietots aizslietnis ar krāšņiem sakuru zīmējumiem, kas no žurnālistu acīm slēpa Oliveru. „Mēs ar lepnumu un milzīgu prieku vēlamies jūs iepazīstināt ar Beta V-5 jeb Oliveru!” Kira bija pirmā, kas sāka aplaudēt, dodot zīmi robotam, lai tas iznāk no aizslietņa sniegtās drošības.

Viņš izskatījās samulsis, ģērbies tumši zilās džinsu biksēs, pelēkā kreklā un melnā mākslīgās ādas jakā. Kājās robotam bija melni šņorzābaki, kuri viņam īpaši patika, tikai grūtības sagādāja to aizšņorēšana, bet viņš solīja Kirai, ka līdz vakaram jau būs iemācījies, kā to izdarīt. Olivers pamāja sanākušajiem un pēkšņi sākās zibspuldžu lietus, kas lika viņam samiegt acis, lai spētu redzēt, kur spert nākamo soli, nepiedzīvojot apkaunojošu kritienu no paaugstinājuma.

„Sveiki!” Viņš samulsis izdvesa un pateicībā par šo vienu vārdu saņēma aplausu vētru.

„Vai tas patiešām ir robots?” Kāds no pūļa izkliedza.

„Mani sauc Olivers.” Šiem vārdiem sekoja atbruņojošs smaids un tobrīd šķita, ka katra sieviete ir gatava noslīkt viņa vaigu bedrītēs.

Žurnālisti kļuva nekontrolējami un vairs nebija iespējams telpā ieviest kārtību un klusumu, tāpēc Kira un Olivers apsardzes pavadībā pameta telpu, bet turpmākos komentārus sniedza institūta vadība, kā arī savās atklāsmēs par šo projektu dalījās Jūlija un Kristers.

 

–Beidzot mājās! – Kira ļāva Oliveram novilkt viņas mēteli, izjūtot lepnumu par to, ka viņa kādu laiku varēs dzīvot kopā ar īstu džentlmeni. – Nezinu, kā es pārcietīšu citas preses konferences, jo jau šī mani gandrīz piebeidza.

–Es gan labprāt patrenētos nākamajai.

–Tev tas nav jādara. – Kira ieslēdza elektrisko tējkannu un sagatavoja divas kafijas krūzes. – Tu tāpat visiem šķieti apburošs.

–Tev arī?

Kira samulsa. Ko man atbildēt? Atzīties, ka man arī simpatizē robots, kuru pati esmu radījusi? – Arī man. – Kira centās izvairīties no acu kontakta ar Oliveru. – Kāda kafija tev garšo?

–Nezinu. Nekad neesmu to dzēris. – Viņš apsēdās uz krēsla pie virtuves galda un sakrustoja kājas. – Bet esmu gatavs visam jaunajam.

Kira pagatavoja kafiju un pasniedza vienu krūzi Oliveram, bet otru nolika otrā galda galā, kur apsēdās, lai vairāku minūšu garumā ar karoti maisītu piķa melno šķidrumu, domājot par to, kāda būs viņas nākotne. Un brīžiem domās „mana” vietā pazibēja „mūsu”. Kāda būs mūsu nākotne? Vai tā vispār būs mūsu?

Doma par to, ka varētu tikt pārtraukti vientulības gadi, Kiru sildīja, tomēr viņu biedēja tas, kā tas notiktu, turklāt tam nenoliedzami sekotu skandāls. Bet vai tad katra meitene pusaudzes vecumā nesapņo par to, ka būtu pasakaini, ja viņa pati varētu sev radīt sapņu puisi. 

            –Tu daudz domā. – Olivers pārtrauca klusumu.

–Un tu… vai tad tu arī daudz nedomā?

–Mans prāts šobrīd ir kā kosmoss, kur uzmanību pievērš miljoniem zvaigžņu, planētu un viss ir tik mulsinošs, tik grūti aptverams, bet vienlaicīgi tik neaprakstāmi skaists.

–Reizēm es šo pasauli uztveru līdzīgi, jo tā ir tik liela, ka tu jūties nenozīmīgs un drūzmā ir viegli pazust, tomēr tajā visā ir arī zināms skaistums. Ir viegli justies vientuļam, ja tu apzinies savu niecīgumu šajā pasaulē, bet ir viegli justies lielam, ja kāds liek noticēt, ka bez tevis viņa pasaule nebūtu tik skaista vieta.

–Vai tavā dzīvē ir tāds cilvēks? – Olivers izlaida pirkstus caur sprogainajām cirtām un iedzēra malku no kafijas tases un saviebās, neslēpjot, ka viņam šis dzēriens neiet pie sirds.

–Vēl ne, bet es ceru, ka tāds būs. – Kira piecēlās kājās un paņēma kafijas krūzi no Olivera, lai varētu rūgto dzērienu izliet izlietnē. – Manā vecumā dzīve vienai vairs nav tik vilinoša un jautra, kā tas bija tad, kad man bija divdesmit. Zini, daudziem šķiet, ka otra cilvēka visvairāk trūkst tad, kad vajag kādu, kuram izstāstīt savas bēdas, bet patiesībā visskumīgāk ir tad, kad nav kāda, ar kuru dalīties priekos.

–Tad tu gribētu, lai tavā dzīvē kāds būtu?

–Es tam esmu gatava. – Kira uzlika savu plaukstu uz Olivera rokas un maigi to paberzēja. – Šķiet, ka esmu to pietiekami ilgi gaidījusi.

Olivers pēkšņi pierāva roku sev klāt un Kira jutās kā zibens spērienu saņēmusi un kauns caurstrāvoja visu ķermeni. Ak Dievs, kāda es esmu muļķe!

–Oliver, piedod! – Viņa strauji piecēlās kājās un izlēja arī savas krūzes saturu izlietnē un pameta virtuvi. – Es došos saklāt gultu.

 

Kira gulēja uz grīdas un juta nožēlu par visiem gadiem, ko bija veltījusi zinātnei, tā vietā, lai izklaidētos kopā ar draudzenēm un puišiem. Man jau sen būtu ģimene, ja es nebūtu bijusi tāda muļķe. Ko gan es centos apmānīt? Beigu beigās nozīme taču ir tikai tam, vai tu esi kādu mīlējis. Viņa ciešāk ietinās siltajā segā un centās ignorēt domu, ka Olivers sēž virtuvē un noteikti domā, kāda muļķe ir Kira, ja reiz spējusi iedomāties, ka viņus abus varētu saistīt kas vairāk par draudzību. Gulta, kuru klāja svaigi, smaržīgi palagi, joprojām bija tukša un gaidīja, kad to sasildīs Olivera ķermenis, tomēr Kira cerēja, ka viņš būs aizmidzis virtuvē uz galda, lai viņiem nevajadzētu atrasties vienā telpā.

Tad viņa dzirdēja basu kāju soļus istabā un šī skaņa lika aizturēt elpu. Viņš notupās, bet tad apgūlās uz grīdas un pacēla segu, lai ieritinātos blakus Kirai.

Olivera pirkstu gali pārslīdēja pār Kiras rokas virspusi, liekot viņai viegli nodrebēt, bet tad pirksti izvijās caur viņas pirkstu starpām un abas rokas saķēdējās ciešā tvērienā. Viņa siltā elpa kairināja kakla ādu un šķita, ka tā pēkšņi aizpūš visas raizes un bēdas prom.

Kira iemiga ar smaidu uz lūpām un prātu nepameta doma, cik patīkami ir iemigt, kad tevi apvijušas siltas rokas. Un bija pilnīgi vienalga, ka cietā grīda nebija tas ērtākais pamats, uz kura gulēt.

BEIGAS

Stāsts “Māja kalna galā”


2016. gada sākumā mana radošā enerģija burtiski mutuļoja, tāpēc to liku lietā, rakstot īsos stāstus, kurus tagad esmu nolēmis nodot bloga lasītāju vērtējumam. Katru nedēļu publicēšu vienu īso stāstu, par kura tapšanu pāris teikumos pastāstīšu. Viss sākās ar stāstu “Māja kalna galā”, kuram nosaukumu aizņēmos no amerikāņu rokgrupas The Pretty Reckless dziesmas House on a Hill. Ideja šim stāstam radās jau sen – kad bērnībā dzīvoju lielā lauku mājā, kurai visapkārt bija meži, bet tuvākie kaimiņi atradās kilometra attālumā. Kalna, kura nosaukums bija “Sārtiņkalns”, galā atradās pamesta māja, kurā bērnībā ar brāļiem, brālēniem un māsīcām spēlējāmies. Biju bērns ar bagātu iztēli, tāpēc, protams, galvā izdomāju dažādus šausmu stāstus par šo māju, turklāt kalna nosaukums fantāziju tikai veicināja, jo tas man vienmēr radīja asociācijas ar sārtiem, kuros tiek dedzinātas raganas. 

Īsumā tas arī viss par pirmā stāsta tapšanu. Ceru, ka stāsts jums patiks! P. S. Visi notikumi un varoņi ir izdomāti. 

Foto: Tracy Parker

Foto: Tracy Parker

PIRMĀ DIENA

Roka slīdēja pār balto papīra lapu, kuru lēnām piepildīja melnas tintes rakstīti burti, kas virknējās vārdos, veidojot teikumus. Romāns vēl bija tikai sākumā, bet es jau zināju, ka tas noteikti nokļūs The New York Times bestselleru sarakstā; iepriekšējie trīs romāni tajā bija nonākuši, turklāt izpelnījās ne tikai pozitīvas kritiķu atsauksmes, bet lika naudai manā kontā nevis ripot, bet gluži vai gāzties.

Izberzēju nogurušās, asinīm pieplūdušās acis, tad iedzēru malku melnas kafijas, kurai klāt biju pielējis divus šotus vodkas, un apsēdos dīvānā, kas bija novietots pretī kamīnam, kurā liesmas centās notiesāt vairākas malkas pagales. Un drīz arī es degšu šādās liesmās… Šīs domas mani nomāca, tomēr joprojām nespēju saprast, vai pirms daudziem gadiem pieņēmu pareizo lēmumu. Laikam jā, jo, kā Kurts Kobeins reiz teica, labāk ir izdegt, nekā izbalot. Un es izdegu, liekot citu cilvēku asinīm līt pār manām rokām, bet tāda bija manas dzīves cena. Katru gadu vienam nevainīgam cilvēkam jāmirst, lai es varētu dzīvot vēl vienu nožēlojamu gadu. Gadu, kurā manu gultu sildīja nepazīstamas sievietes ar skaistiem augumiem, kas naktīs, sveču izgaismoti, locījās zīda palagos, izdvešot apslāpētus un gluži vai sāpjpilnus vaidus. Un es ļāvu ne tikai sev slīkt grēkos, bet parāvu līdzi pēc iespējas vairāk cilvēku – es saindēju šo pasauli un visi, kas lasīja manus darbus, nonāca gluži vai ekstāzē, uzskatot mani par pārdabisku būtni, kāds es, ļoti iespējams, arī biju.

“Ne tikai ļoti inteliģents, bet arī grēcīgi skaists. Viņš ir tik seksīgs, ka es pat sāku apšaubīt faktu, ka esmu lesbiete. Ar aplausiem studijā sagaidīsim slaveno rakstnieku, vairāku filmu scenāriju autoru un modeli Pīteru Ouku.”

Šādi mani vakarnakt savā sarunu šovā pieteica tā ietekmīgā vadītāja, patiesībā, visietekmīgākā sarunu šova vadītāja visā pasaulē. Pēc tam, kad aplausi studijā bija apsīkuši, sekoja jautājumi par manu privāto dzīvi. Lielākoties no sērijas kāpēc-tu-vēl-neesi-precējies un slavenību-aprindās-klīst-baumas-ka-tu-tiecies-ar. Vienīgais, ko labprāt biju gatavs atklāt, bija fakts, ka patiesībā mani sauc Pēteris Ozoliņš, bet, kad sarunu šova vadītāja nespēja manu vārdu un uzvārdu izrunāt, smejoties viņai atbildēju, ka tieši tas bija iemesls, kāpēc, pārceļoties no Latvijas uz Ameriku, mainīju savu vārdu. Niknumu, kuru meistarīgi slēpu aiz smaida, izraisīja jautājums par drīzumā gaidāmo apģērbu līniju, par kuru vēlējos pirmoreiz paziņot gaidāmajā intervijā žurnālam Vogue Russia, tomēr es piecēlos kājās no ērtā sarunu šova dīvāna un, vētrainu aplausu un spiedzienu pavadīts, parādīju apakšveļu ar jaunā zīmola logo. Protams, daudzi domāja, ka es patiešām strādāju pie apģērbu modelēšanas, kaut gan patiesībā visu darbu paveica kāda modes nama vadošais dizaineris, kura paspārnē šoruden klajā tiks laista Oak Couture apģērbu līnija. “Tu esi seksa simbols, gudrs seksa simbols un tu zini, ka nekas apģērbu nepārdod tik labi kā sekss un slavenības.” Tā mani šim darījumam iedrošināja mans aģents un modes nama pārstāvji, kas solīja, ka mana popularitāte un ienākumi ievērojami augs.

Kad pārnācu mājās vai atvadījos no kārtējās piegulētājas, es paliku viens, gluži vai sataustāmas miglas un aukstuma ieskauts. Ar miglu mani viņš biedēja, tomēr es tik ilgi biju skatījies šajā tumsā un baidījies no tās, ka biju kļuvis par daļiņu no tās. “Arlabunakti, kucesdēl!” Es uzšņācu miglai un ieritinājos dīvānā zem pleda, lai ļautos miegam, bet pirms tam vēl skatiens pakavējās pie Interview žurnāla, kura vāku rotāja mana seja. Gandrīz baltie mati, kurus stilists bija ieteicis izbalināt, krita pāri augstajiem, izteikti asajiem vaigu kauliem, virs gaiši pelēkajām acīm izliecās piķa melnas, mežonīgas uzacis, bet biezās, gandrīz afrikāniskās lūpas bija nedaudz pavērtas, atklājot pērļbaltus zobus. Manu izskatu ilgi apsprieda stila eksperti, no kuriem daudzi apgalvoja, ka esmu stila ikona, bet citi pamanījās nopelt, apgalvojot, ka cenšos līdzināties albīnam.

Nakts vidū mani uzmodināja telefona zvans. Noslaucīju siekalu straumīti, kas pletās no mana mutes kaktiņa līdz dīvāna roku balstam, bet tad nospiedu atbildēšanas pogu un īgni kaut ko noņurdēju, liekot balsij čarkstēt gluži kā tādam aizkapa gārdzienam no lētām šausmu filmām, kuras ar māsu bērnībā skatījāmies.

– Pēteri? – Cik neierasti bija dzirdēt savu īsto vārdu, turklāt bija skaidrs, ka zvanītāja bija latviete. Savas māsas balsi es spētu atpazīt jebkurā diennakts laikā. Cik ilgi ar viņu nebiju runājis? Šķiet, ka pagājušā gadā kādas intervijas pārtraukumā biju piezvanījis, lai apsveiktu viņu dzimšanas dienā un pārmītu dažus vārdus par to, kā klājas vecākiem, bet, kad vēlējos pajautāt, kā klājas pašai māsai, sarunu nācās pārtraukt, jo grimētājs vēlējās atjaunot pūdera kārtu uz manas sejas. – Piedod, brālīt, es nezinu, cik tavā pusē pašlaik ir laiks, bet, ja tas nebūtu svarīgi, tad nemaz nezvanītu.

Pieslējos dīvānā sēdus un centos atbrīvoties no miega, kas gluži kā dzēruma reibums aizmigloja prātu.

– Klāj vaļā! – Ar zināmu devu neapmierinātības atbildēju. – Ja vajag naudu, tad rīt centīšos pārskaitīt.

– Nē, Pēter, man nevajag nekādu naudu! Kāpēc tu vienmēr domā, ka man vajag naudu?

Varbūt tāpēc, ka visiem tieši to no manis vienmēr vajag?!

– Kāpēc tad tu man tik vēlā stundā zvani?

– Mamma… – Viņas balss aizlūza un sapratu, ka viņai nemaz nevajag turpināt teikumu, lai es zinātu, kas viņai sakāms. – …vakar nomira.

– Ak! – Tas bija viss, ko spēju pateikt.

– Es saprotu, ka tavs darba grafiks ir saspringts, bet es tevi ļoti lūdzu – izbrīvē dažas dienas, lai atbrauktu ciemos un atvadītos no mammas. Pirms nāves viņa bieži runāja par to, ka gribētu tevi satikt.

– Kā viņa nomira?

– Sirdstrieka.

– Pēkšņi?

– Patiesībā nē. – Māsa kaut kur Latvijā, iespējams, stāvot un sildoties pie mūriņa mūsu ģimenes lauku mājās, skumji nopūtās. – Viņa jau ilgi sūdzējās par asām sāpēm krūškurvī, bet ārsti tikai izrakstīja zāles un ieteica regulārāk apciemot savu ģimenes ārstu. Ar redzi viņai arī nebija īsti labi. Sūdzējās, ka nepārtraukti redz miglu, laikam glaukoma acīs veidojās.

– Miglu?! – Miegainība un nomāktība pazuda kā nebijušas un tās nomainīja bailes un auksti sviedri, kas izsprāga uz muguras ādas.

– Jā, iedomājies, miglu istabā. – Māsa sirsnīgi iesmējās, bet smiekliem sekoja gara, skumja nopūta. – Negribēja atzīt, ka viņai ir problēmas ar redzi.

– Es būšu! – Pret kailajām kājām norīvēju plaukstas, lai atbrīvotos no karstās sviedru kārtiņas, kas klāja ādu. – Rīt nopirkšu biļeti.

– Labi, brālīt, izgulies!

Tonakt es vairs nespēju iemigt, jo zināju, ka cena aug. Tagad es vairs nevarēju pats izvēlēties, kuri būs tie cilvēki, kas maksās par manu dzīvi un panākumiem.

 

OTRĀ DIENA

Cieši ieķēros savas MCM M Moment Weekender modeļa somas rokturos un ar skatienu centos sameklēt māsu, kuru nebiju redzējis vismaz piecus gadus. Pēkšņi manu skatienu apžilbināja spožs gaismas zibsnis, kuram sekoja zibšņu sērija. Nolādētā dzeltenā prese!

– Pēteri! – Manu plaukstu pēkšņi satvēra māsas aukstā roka, kura bija daudz raupjāka nekā manējā. – Ārā mūs jau gaida taksis.

– Kā, pie velna, viņi uzzināja, ka šodien ieradīšos Latvijā? – Ar galvu pamāju uz fotogrāfu un žurnālistu pusi.

– Viņi te jau dežūrē kopš dienas, kad uzzināja, ka mamma nomirusi. – Māsa ar spēku rāva mani cauri pūlim, kurš izkliedza manu vārdu. – Neviens normāls preses izdevums Latvijā taču nelaidīs garām iespēju iemūžināt slavenāko latvieti fotogrāfijās, lai pēc tam tās publicētu savās nožēlojamās lappusēs. Tici man, viņi vēl pēc tam sagudros rakstus vesela atvēruma garumā un tas nekas, ka nebūsi bildis viņiem ne vārda.

– Neuztraucies par viņiem, domāju, ka šie knišļi tāpat baumu ziņā nekad nepārspēs amerikāņu presi.

Pametot lidostas telpas, manos elpceļos ielauzās ledains gaiss, kas uz mirkli gluži vai paralizēja un lika ieklepoties.

– Sasodīts, un es vēl domāju, ka Ņujorkā ir auksts!

Iekāpām taksometrā un es beidzot varēju atvilkt elpu, par spīti tam, ka fotoaparātu zibšņi joprojām lauzās caur spēkrata logiem. Taksometra vadītājs pameta skatienu atpakaļ, lai aplūkotu pasažierus, kas izpelnījušies tādu uzmanību, bet tad, neatpazinis braucējus, pievērsās ceļam un sāka braukt.

– Kā iet Aivaram un bērniem?

– Mēs pirms diviem gadiem izšķīrāmies. – Māsa nodūra skatienu. – Bērni pašlaik ir pie viņa, negribēju, lai viņi redz savu vecmammu mirušu vai arī mani noraudājušos.

– Un kā tu turies? – Uzliku roku uz māsas pleca.

– Viss kārtībā. – Viņa iešņukstējās, bet tad skaļi ieelpoja caur degunu. – Patiesībā jau ir totālākajā pakaļā. Banka grib atņemt māju, bet Aivars joprojām turpina cīnīties par aprūpes tiesībām.

Ļāvu, lai māsa uzliek galvu uz mana pleca, bet tad es atvēru savu MCM somu, lai no tās izņemtu vairākus naudas žūkšņus, kurus sniedzu māsai.

– Pēteri, es nevaru to pieņemt. – Viņa šokēta skatījās uz naudu. – Te taču ir vesela bagātība.

– Simts tūkstoši. – Es precizēju. – Norēķinies ar banku un nolīgsti sev labāko advokātu, lai dabūtu bērnus savā apgādībā.

– Es patiešām nevaru to pieņemt. – Viņa naudu centās iemest atpakaļ somā, bet es to neļāvu. – Tu taču tagad strādā pie tās apģērbu līnijas un tev pašam tā ir vairāk nepieciešama.

– Nemuļķojies! – Sirsnīgi iesmējos. – Speciāli šorīt biju bankā, lai izņemtu naudu un nogādātu to tev. Tas ir mazākais, ko esi pelnījusi par šiem gadiem, kurus esi pavadījusi Latvijā, rūpējoties par mammu un tēti, nesaņemot manu atbalstu. Reizēm es mēneša laikā nopelnu daudz vairāk.

Šķiet, ka man to nevajadzēja teikt, jo nu māsa uz mani skatījās kā uz tādu svešo, kā uz attālu planētu no citas galaktikas. Šo gadu laikā mēs patiešām bijām atsvešinājušies un viss, ko es varēju piedāvāt, bija nauda.

Četrus naudas žūkšņus, kas sastāvēja no piecdesmit piecsimt eiro banknotēm katrs, māsa tomēr ātri un bez liekām ceremonijām ieslidināja rokassomiņā un centās izvairīties no mana skatiena, kas pauda, ka nav iemesla par neko kaunēties vai justies parādā. Patiesībā jau es biju tas, kuram būtu jājūtas parādā, jo biju atstājis māsu Latvijā vienu, lai viņa parūpētos par mūsu vecākiem.

– Tu iesi šādā paskatā uz bērēm vai arī tomēr pārģērbsies? – Viņa centās mainīt sarunas tematu.

– Viesnīcā pārģērbšos.

– Kādā viesnīcā? – Viņa iespurdzās. – Nemaz negribi nakti pārlaist savās bērnības mājās?

Zināju, kādi tur ir apstākļi, tāpēc viesnīcas sniegtās ekstras noteikti izpaliks, bet divas naktis ar malku apkurināmā mājā, kurā nav arī tualetes iekštelpās, noteikti mani kapā neievedīs.

 

TREŠĀ DIENA

Pēc dievkalpojuma nesteidzos pamest baznīcu, jo zināju, ka ārā gaida fotogrāfi, kas centīsies noķert kadrus ar manu saraudāto seju, bet, pat tad, ja es pamestu baznīcu, viņi šādas bildes nedabūtu, jo es neraudāju. Māsa bija pirmspēdējā no bēru viesiem, kas pameta baznīcu, lai dotos uz kapiem, bet pirms tam viņa vēl pameta skatienu manā virzienā, lai aicinātu doties sev līdzi, bet es paliku sēžam, gluži kā pielīmēts aukstajam koka solam.

Kad biju palicis viens, uzkāpu pa kāpnēm līdz ērģelēm, lai no augšas labāk spētu aplūkot skaistās vitrāžas un iespaidīgo altārgleznu, kuru rotāja milzīgs rāmis ar smalkiem kokgriezumiem eņģeļu veidolos.

Dzirdēju soļus aiz sevis, tāpēc ātri pametu skatienu atpakaļ. Gribēju jau nācēju uzrunāt, bet tad, pamanījis ko šokējošu, aizšāvu mutei priekšā plaukstu, lai neļautu šausmu kliedzienam izlauzties uz āru. Nācējs bija tērpies viscaur melnā, izskatoties ļoti eleganti: garie, melnie mati krita pār pleciem un gandrīz pilnībā skatienam aizsedza seju, bet uz mirkli šķita, ka redzu nozibam melnu acu pāri – tajās nebija baltumu, pat ne kripatiņas. Tomēr ne tas mani šokēja visvairāk. Nācējam nebija apavu, jo tam nebija parastas kājas, precīzāk – tās nebija cilvēka, bet gan āža kājas, kas radījuma gaitai lika izskatīties spocīgi atsperīgai un grīļīgai vienlaicīgi.

Paslēpos aiz ērģelēm un centos elpot pēc iespējas klusāk, tomēr sirds sitās tik skaļi un sparīgi, ka šķita, tā izlauzīs pāris ribas. Klik, klak… dzīvniecisko kāju pieskārieni akmens grīdai atbalsojās visā baznīcā un ar katru nākamo mirkli, ko šī radība pavadīja ēkā, man arvien vairāk radās vēlme izvemties.

Pie kājām sajutu aukstu miglas pavedienu pieskārienus, tāpēc zināju, ka viņš tuvojas. Noriju siekalas, aizvēru acis un…

– Mister Ouk? – Dzirdēju dzidru, smalku balsi saucam mani uzvārdā.

Šīs balss īpašnieks noteikti nevarēja būt viņš, tāpēc atvēru acis un atsaucos. Miglas pavedieni bija izgaisuši kā nebijuši.

– Jūsu māti drīz guldīs kapā. – Altārzēna soļi tuvojās ērģelēm, tāpēc iznācu laukā no slēpņa un centos izskatīties pēc iespējas mierīgāks.

Gaišmatainais jauneklis ieraudzīja manu izbiedēto skatienu, tāpēc steidza atvainoties un ātriem soļiem devās lejā pa kāpnēm, lai pēc tam dotos uz izejas pusi.

– Es jau tūliņ došos. – Centos paspert soli uz priekšu, bet jutu, ka kājas trīc kā tāds galerts.

Drebošām kājām un krīta baltu seju devos ārā no baznīcas, lai ļautos zibspuldžu dušai, kas tobrīd šķita pat nedaudz mierinoša.

 

Vakarā, pēc bēru mielasta vietējā kafejnīcā, braucām mājās, lai dotos pie miera, jo jau nākamās dienas rītā man bija jāsēžas lidmašīnā uz Lielo Ābolu. Neteikšu, ka par to pārāk bēdātos, jo preses uzmanība jau sāka nogurdināt, bet Ņujorkā es atkal kļūšu par vienu no daudzām slavenībām, kas slavas zenītā atradīsies maksimums vēl desmit gadus, ja paveiksies.

– “Privātā Dzīve” izdos Pītera Ouka speciālizlaidumu. – Manas māsas labākā draudzene Vanda ieminējās, vadot savu aizvēsturisko spēkratu, ar kuru pieteicās nogādāt mūs mājās. – Vakar visu televīzijas kanālu ziņās tika pieminēts, ka Latvijā ieradies pats Pīters Ouks.

– Nesauc mani tā. – Noguruma pārpildītā balsī aizrādīju Vandai. – Mēs taču esam pazīstami jau kopš bērnības.

– Tomēr ne katram ir bērnības draugs, kurš ir bijis kopā ar Elaizu Stounu.

– Mēs bijām aizgājuši tikai uz dažiem randiņiem. – Izvilku no somas cigarešu paciņu un pēc mirkļa aizsmēķēju cigareti. – Turklāt tas bija tikai publicitātes triks, kā jau vairums attiecību slavenību aprindās.

– Ak tā! – Vanda nopūtās, bet tad pasmaidīja.

– Tu būtu pārsteigta, ja zinātu kaut pusi no tā, kas notiek lielajā šovbiznesā.

Vanda tikai pasmaidīja un atpakaļskata spogulī ielūkojās manā sejā un nesteidzās novērst skatienu. Māsa man šorīt stāstīja to, ka Vanda kļuvusi gluži vai apmāta ar mani un draudzenēm stāstot, ka reiz esot ar mani skūpstījusies, aizmirstot piebilst, ka tas bija laikā, kad biju tikai trīspadsmit gadus vecs un skūpsts notika pudeles griešanas spēles laikā. Kad esi slavens, visi cenšas izpušķot stāstus un klāstīt citiem, cik labi draugi ar tevi kādreiz bijuši. Patiesība ir tāda, ka man nav draugu. Kādreiz bija, bet nu viņi visi ir miruši. Es vienkārši nedrīkstēju pieļaut to, ka kāds uzzina, kā es nokļuvu šovbiznesa saldā krējuma aprindās, turklāt katru gadu man par to bija jāmaksā, tāpēc bija tikai loģiski, ka izvēlējos apklusināt tos, kuri bija mani līdzzinātāji.

Parakstīt līgumu ar Sātanu nav nekāds vieglais un ātrais darbiņš, turklāt līguma sastādīšana jāveic ārkārtīgi rūpīgi, lai pats nelabais nevarētu paņemt tavu dvēseli, apmaiņā sniedzot ne to, ko dvēseles pārdevējs cerējis saņemt. Par šādiem gadījumiem esmu dzirdējis. Piemēram, reiz kāda sieviete savā līgumā norādīja, ka vēloties kļūt slavena, tik slavena, ka viņas seja tiktu drukāta uz The New York Times pirmās lapas. Divus mēnešus pēc līguma parakstīšanas viņa sajuka prātā un nogalināja gan savu ģimeni, gan kaimiņu ģimeni, bet vēlāk šajās slepkavībās vainoja Hanibālu Lekteru. Savu The New York Times pirmo lapu viņa saņēma, kā arī bonusā par viņu Holivudā tika izveidota filma, kas tika nominēta Golden Globe balvai. Filmas pirmizrādi šī sieviete tā arī nesagaidīja, jo psihiatriskajā klīnikā izdarīja pašnāvību, pārkožot sev vēnas. Holivuda ir pārpildīta ar bezdvēseliskiem aktieriem, tikai retais par to runā atklāti. Lielākoties tāpēc, lai nesagrautu savu karjeru un neizjauktu attiecības ar aroda brāļiem un māsām, kā arī tāpēc, ka cilvēki, kas bija gatavi atklāt patiesību, tika uzskatīti par plānprātiņiem.

Zem automašīnas riteņiem nošņarkstēja grants un šī skaņa liecināja par to, ka esam mājās.

– Paldies, Vanda, ka atvedi mūs! – Palīdzēju māsai, kura visu ceļu līdz mājām bija nogulējusi, izkāpt no mašīnas. – Tad jau tiksimies… kādreiz.

Aprūsējušais Vandas Opelis pameta lauku mājas pagalmu, bet māsa devās iekštelpās, lai sasildītos. Es paliku ārā, lai uzsmēķētu un palūkotos uz pamesto māju kalna galā, kura arī pēc šiem daudzajiem gadiem drūmi slējās pretī debesīm šķietami neskarta. Iespējams, viņš neļāva tai sabrukt, jo tieši māja kalna galā bija tā vieta, kur sešpadsmit gadu vecumā kopā ar trim pamatskolas draugiem parakstījām līgumus ar Sātanu. Klasesbiedrene Veronika Ziemassvētku brīvdienu laikā internetā bija atradusi mājaslapu, kurā bija sīki pastāstīts, kā parakstīt līgumu ar Sātanu. Viņa par to pastāstīja man, bet es pastāstīju Tomam, kurš vēlāk pastāstīja Jēkabam. Sākotnēji to pieņēmām kā joku, bet Veronika to visu uztvēra tik nopietni, ka veselu pusgadu vāca dažādus materiālus par to, kas jāievēro dvēseles pārdošanas rituālā, kā arī meklēja dažādus rituālam nepieciešamos atribūtus – piemēram, āža galvu, litru jaunavas asiņu, vairākus kilogramus sāls pentagrammas iezīmēšanai, sveces, spoguļus un, pats galvenais, vietu, kur veikt rituālu. Neviens no mums nevēlējās rituālu veikt savās mājās, jo vecāki noteikti uzdotu jautājumus: kāpēc pa grīdu izlaistītas Veronikas asinis, kuras viņa katru mēnesi sev nolēja, lai sakrātu nepieciešamo daudzumu; kam mums nepieciešama āža galva un kur mēs to dabūjām; kāpēc pa istabu izbārstīts sāls; kāpēc mēs stundām ilgi murminām vārdus nesaprotamā valodā.

Rituāls prasīja daudz vairāk laika un spēku nekā bijām plānojuši, tāpēc gandrīz atmetām ar roku visam tieši mirkli pirms atbildes saņemšanas. Sveču liesmas apdzisa, visi vienlaicīgi zaudējām samaņu un sākās lēkme, kuras laikā galvā dzirdējām balsi, kura skanēja gluži kā caur kropļotiem radio viļņiem. Tā apgalvoja, ka apmaiņā pret savām dvēselēm saņemsim to, ko savos līgumos esam ierakstījuši. Tikai bija vēl kāds nosacījums: līgums ir derīgs vienu gadu, bet tā pagarināšana maksā viena cilvēka dzīvību katru gadu, samaksa jāveic dienā, kad parakstījām līgumu. Ja līgums netiek pagarināts, jāmirst pašam. Samaksas vietai nav nozīmes.

Visi pamodāmies aukstiem sviedriem pārklāti un pārbijušies. Veronika gandrīz vai zaudēja sajēgu, meklējot līgumus, no kuriem pāri bija palikuši vairs tikai pelni. “Nomierinies!”  Teica Toms. “Mums līgumi vairs nav nepieciešami – tie tāpat ir spēkā. Pat tad, ja tie nebūtu sadeguši, ko tu ar tiem biji ieplānojusi darīt?! Sūdzēt velnu tiesā par to, ka viņš nepilda kādu no līgumā noteiktajiem punktiem?” Tomēr mūs visus visvairāk biedēja fakts, ka jau pēc gada mums kāds būs jāupurē, lai līgumu pagarinātu. “Es to nedarīšu.” Iesaucās Veronika, kas pati visu šo bija tik aukstasinīgi izplānojusi. “Tas ir neprāts. Es piekritu pārdot savu dvēseli, bet es netaisos nevienu nogalināt.” To dzirdot, es pasmaidīju, jo zināju, ka tieši pēc gada Veronika mirs. Izdzers kafiju ar indi, pārdozēs miega zāles vai arī izdarīs pašnāvību – man tikai bija jāizvēlas viens no šiem variantiem vai arī jāizdomā kāds cits, kas izskatīsies pēc nelaimes gadījuma.

Kad biju sasniedzis deviņpadsmit gadu vecumu, Veronika bija mirusi no heroīna pārdozēšanas, Toms bija izdarījis pašnāvību, nolecot no deviņstāvu mājas jumta, bet Jēkabs bija miris no saindēšanās ar tvana gāzi. Protams, visi bija pamanījuši, ka nāves datumi sakrita un notika ar gada atstatumu, tomēr runas par sērijveida slepkavībām tika izslēgtas, jo visi tie bija tikai nelaimes gadījumi. Turklāt katrs no šiem jauniešiem bija izrādījis pašdestruktīvas tieksmes.

Es nedrīkstēju pieļaut, ka viņi paliek dzīvi, jo tas nozīmētu, ka katru gadu bojā jāiet vēl trim nevainīgiem cilvēkiem. Labāk viņi, nekā kāds cits.

Divdesmit gadu vecumā parakstīju līgumu ar modeļu aģentūru un devos uz Ņujorku – lielākoties tāpēc, ka tur neviens nepievērstu uzmanību faktam, ka katru gadu, vienā un tajā pašā datumā, mistiskos apstākļos mirst kāds cilvēks. Ja man būtu dvēsele, tad tā būtu melna un caurumaina, pateicoties saindētajam ēdienam un alkoholam, kuru gadadienās dāvināju bezpajumtniekiem. Nevienam taču neinteresēja kārtējais mirušais bezpajumtnieks – varbūt pat bija labāk, ka pamazām attīrīju Ņujorkas ielas no šiem dīkdieņiem.

No pārdomām attapos tikai tad, kad cigaretes oglīte sāka dedzināt pirkstus. Aizsmēķēju jaunu un pa kupenām bridu kalna mājas virzienā.

Ja vien būtu iespējams lauzt līgumu ar Sātanu, nezaudējot dzīvību, es to izdarītu. Popularitātes un bagātības garša nesniedza to laimi, ko biju cerējis saņemt. Laimes vietā ap mani sabiezēja un izpletās tumša, lipīga matērija, kas sekoja uz katra soļa un tās svars ar katru dienu arvien vairāk spieda plecus.

Kalna mājas tukšās logu ailas tumsā izskatījās kā mēmas mutes, kas pavērtas kliedzienam, bet tie retie augšstāva logi, kuros varēja manīt dažus daļēji izsistus stiklus, atstaroja mēnessgaismu, liekot tiem mirdzēt kā kristāliem uz apmelnējušo dēļu fona. Ēkai durvju nebija, tāpēc nebija nekādas šausmu filmām tipiskās durvju čīkstoņas vai arī durvju aizciršanās tajā brīdī, kad neaicinātais viesis pārkāptu mājas slieksni. Zem kājām krakšķēja būvgruži un, nonākot vietā, kurā pirms desmit gadiem ar draugiem bijām veikuši rituālu, secināju, ka nekas no tā visa vairs pāri nav palicis, par spīti tam, ka visu ēkā pametām uzreiz pēc tam, kad atmodāmies no rituāla radītās lēkmes. Meklēju āža galvaskausu, bet  to droši vien jau tajā pašā gadā, kad parakstījām līgumus, bija aizstiepis kāds plēsīgs meža zvērs, lai noskrubinātu to niecīgo miesas daļu, kas to klāja. Palūkojos uz labo plaukstu, kuru klāja slīpa, bāla rēta, kuru miesā biju iegrebis ar rituāla nazi, lai parakstītu līgumu, un uz mirkli šķita, ka sajūtu tajā aukstas, trulas sāpes.

Spārdīju būvgružus, lai sameklētu rituāla nazi, bet arī to nekur nevarēju atrast. Gar vienu no tukšā loga ailām garām paslīdēja ēna, kas lika visām maņām saasināties, bet kājām iegūt vārītu makaronu stingrību.

– Ei! – Uzkliedzu daudz nazālākā un drebelīgākā balsī, nekā to būtu vēlējies. – Šis ir privātīpašums. – Balss kļuva vēl drebelīgāka, bet acis aizmigloja plāna asaru kārtiņa.

Es vēl nebiju gatavs mirt. Ne tagad. Ne šādi.

Pa ļodzīgajām un čīkstošajām kāpnēm uzkāpu mājas otrajā stāva, kur grīda izskatījās pārāk nedroša, lai pa to varētu staigāt, tomēr es riskēju. Dēļi zem kājām čīkstēja un tad mans skatiens pievērsās kam tādam, kas mēnessgaismā mirdzēja. Noņēmu sudraba aproci no sienā iedzītas, aprūsējušas naglas un vājajā gaismā apskatīju to. Kad to atpazinu, man uzmetās zosāda – tās aizdari rotāja maza vilka galva, kura savos zobos turēja zaļgan-dzeltenu kaķaci, kas, atkarībā no apgaismojuma, mainīja krāsu un tās intensitāti. Veronika no šīs aproces nekad nešķīrās. Patiesībā viņa ar to tika apglabāta.

Garām durvju ailai paslīdēja tumšs stāvs. Steidzīgi un pārāk asi atkāpos, iekrakšķējās grīdas dēļi un es atmuguriski izkritu cauri dēļu grīdai, sekundes laikā nonākot pirmajā stāvā. Nu ko, vismaz nebūs jātērē laiks, kāpjot pa nedrošajām kāpnēm.

– Nolādēts! – Centos pieslieties sēdus, bet jutu, ka visu ķermeni caurstrāvo sāpes, bet visspēcīgāk tās jutu labās kājas potītē. – Sūda būšana!

Bailes bija stiprākas par sāpēm, tāpēc ar pēdējiem spēkiem pieslējos stāvus un klibodams pametu spocīgo ēku, kas ar savām tukšo logu acīm pavadīja mani. Notrausu no drēbēm putekļus un tumšajā ziemas sezonas Armani mētelī ieķērušās smalkās koka šķembas un skaidas. Cerēju, ka māsa vēl nav atmetusi ik vakara iedzeršanu, jo karsta tēja noteikti nebūs vienīgais dzēriens, ko šonakt vēlēšos nobaudīt.

Klibodams ienācu vecajā lauku mājā, ļaudams māsai, kas tobrīd sēdēja pie virtuves galda un malkoja vodku ar apelsīnu sulu no lielas glāzes, nopētīt mani no matu galiņiem līdz pat papēžiem.

– Izskaties pēc sūda. – Viņa norūca un iemalkoja dzērienu no glāzes. – No kapiem mājās ar kājām nāci?

– Tu neatceries? Mūs uz mājām atveda Vanda. – Apsēdos galda otrā galā un pastūmu māsas virzienā tukšu glāzi. – Ielej man arī!

– Pēča, pastāsti man, kā es nonācu šādā pakaļā?

– Es nezinu, mās, es nezinu. – Vienā piegājienā iztukšoju līdz pusei pilno glāzi un noskurinājos. – Mums agrāk šeit visiem taču klājās tik labi.

– Jā, bet tev joprojām klājas labi. – Māsa norīstījās, liekot man baidīties, ka viņa apvems lipīgo virtuves galdu. – Ne tā kā man.

– Zini, mās, tu esi stulba, ja domā, ka nauda atrisina visas problēmas.

– Es laikam došos gulēt. – Viņa grīļodamās piecēlās kājās un devās uz istabu, pamezdama mani vienu pie galda.

– Rīt es dodos uz Ameriku.

– Laimīgi! – Viņa uzbļāva no blakusistabas. – Es noteikti vēl gulēšu, tāpēc, lūdzu, no rīta iekurini plīti, lai tava māsa nenosalst.

 

CETURTĀ DIENA

Atgriešanās Amerikā man lika justies nedaudz labāk, jo fotogrāfi vairs nesekoja ik uz soļa, bet cilvēki apkārt šķita daudz laimīgāki.

Taksometrs atveda mani mājās tikai tad, kad debesis jau klāja zīdaina tumsa – no lidostas taisnā ceļā devos uz savu iemīļoto bāru, kurā šovakar satiku arī savu aģentu, kurš pavēstīja jaunumus par drīzumā gaidāmo apģērbu līniju, kā arī parādīja dažas skices, kuras viņam šorīt e-pastā bija atsūtījis modes nama dizaineris. “Ak, jā, šorīt saņēmu sūtījumu no MCM somu ražotājiem. Rīt nosūtīšu tev tās uz dzīvokli.” Aģents atvadoties piebilda un lika noprast, ka gaida jaunākā romāna manuskriptu jau vasaras vidū, tāpēc ieteica atturēties no regulārām vizītēm bāros.

Mājkalpotāja bija kārtīgi iztīrījusi manu Ņujorkas dzīvokli, kā arī labi izvēdinājusi to, lai, atgriežoties mājās, varētu justies labi un ķerties pie darbiem. Uz galda atradu dzeltenu līmlapiņu, kuru rotāja teksts: “Ledusskapī ir suši un grieķu salāti no Jūsu mīļākā restorāna. Nopirku un saldētavā ieliku arī Jūsu mīļāko saldējumu ar cepumu gabaliņiem, bet dzērienu dzesētājā ir sarkanvīns, alus un limonāde.”

Pāris dienu laikā jau biju sācis atrast no visām ekstrām – arī tualetes iekštelpās un aukstiem alkoholiskajiem dzērieniem un centrālapkures, tāpēc atkorķēju pudeli alus, atgāzos masāžas krēslā un noklausījos automātiskajā atbildētājā atstātās ziņas.

Vairāki ne pārāk populāri sarunu šovi un žurnāli gribēja mani uzaicināt uz intervijām, bet pēdējā ziņa bija no māsas – droši vien vēlējās uzzināt vai veiksmīgi esmu atlidojis.

“Ei, pakaļa, paldies, ka mani gandrīz nosmacēji. Dzīvojot pilsētā laikam esi aizmirsis, kā jākurina plīts. Visa māja pilna ar dūmiem, gluži kā tādi miglas vāli pa grīdu veļas un vēl tas aukstums. Labi, nav laika daudz runāt, zvani uz ārzemēm dārgi maksā. Ceru, ka veiksmīgi aizlidoji.”

Ziņojuma beigas.

Atkal tā migla. Apsolīju sev, ka tiklīdz ausīs rīts, viņai piezvanīšu.

Guļamistabā gulta jau bija saklāta. Palagi smaržoja pēc veļas mīkstinātāja, tāpēc es izģērbos pilnīgi kails, lai ļautos palagu maigajiem pieskārieniem un degunam tīkamajam aromātam. Jau pēc dažām minūtēm iemigu.

Nakts vidū sajutu aukstu roku, kas apķēra manu vidukli, bet miegā nespēju atcerēties, vai dzērumā kādu esmu atvedis sev līdzi, bet tikai tad, kad izdzirdēju čukstus ausī, alkohola reibums mani pameta un sapratu, ka nevienu mājās šonakt nepārvedu. Aukstā, pēc sēra smirdošā un čerkstošā balss teica: “Sen neesam tikušies!”

BEIGAS

“Visi monstri ir cilvēki” NOSLĒGUMS


2014. gada 16. jūnijs

Brīžiem šķita, ka gatavoju vakariņas valsts prezidentam, jo tieši tik satraukts es biju, domājot, ka tik kaut kas nenoietu greizi ar cūkgaļas cepeti cepeškrāsnī, zaļajiem zirnīšiem saldajā krējumā, kas sautējās mazajā katliņā, un kartupeļu biezeni, kuru jau biju sācis kult, lai ieputotu tajā gaisu. Man šķita būtiski, lai šīs vakariņas izdotos ideālas, tāpēc nemaz nebiju devies gulēt iepriekšējā naktī, jo visas miega stundas biju veltījis galdauta gludināšanai, salvešu locīšanai, trauku mazgāšanai, putekļu tīrīšanai, mēbeļu spodrināšanai, aizkaru mainīšanai, logu mazgāšanai un citiem mājas darbiem. Jo vairāk domāju par šīm vakariņām, jo vairāk spēka manā ķermenī ieplūda. Tagad gan beidzot sāku just, ka tomēr neesmu nekāds ar pārdabiskām spējām apveltīts radījums, jo nogurums piemeklēja arī mani.
– Vakariņas gatavas! – Priekpilnā balsī nodūdoju.
– Tad beidzot! – Deivids atviegloti nopūtās. – Es jau domāju, ka mums nāksies iet uz Hesīti vai Maķīti.
– Tu zini, kādas draņķības ir tajos burgeros?! – Sapratis savu vārdu tēvišķo raksturu, klusībā pasmaidīju. Pat nebija pagājusi diena aizbildņa lomā, bet runāju jau kā viens no tiem tipiskajiem vecākiem, kuriem ātrās apkalpošanas restorānu pasniegtie ēdieni šķita pasaules lielākais ļaunums.
– Smaržo gardi. – Dāvis piesteidzās pie plīts ar lielu šķīvi.
– Varēji jau pagaidīt. Es būtu pienesis jums ēdienu pie galda. – Iespēja par kādu rūpēties un apziņa, ka esmu kādam vajadzīgs, sniedza eiforijas sajūtu. Pat šīs šķietami ikdienišķās sarunas un darbības lika ap acīm savilkties smieklu krunciņām.
Porcionējot ēdienu šķīvjos, domāju par šodien notikušo bāreņtiesas sēdi, kuras iznākums mani pārsteidza, kaut gan vairāki man tuvi cilvēki bija paredzējuši tieši šādu rezultātu. Kaulainā bērnu nama direktore spēra zemes gaisā, kad sieviete ar gaļīgajiem vaigiem pārliecinoši nolasīja lēmumu un sagatavoja dokumentus, kas ļautu man pusbrāļus vest mājās jau šodien.
Kaulainā protestēja, bet manī valdīja tik nesatricināms miers, ka viņas lamas man slīdēja gar ausīm. Bāreņtiesas pārstāve apsveica mani ar vidusskolas absolvēšanu, paslavēja par iegūto algas pielikumu darbā un apsolīja, ka tuvākā mēneša laikā tikšot nokārtotas visas formalitātes, lai mēs varētu doties dzīvot uz Deivida un Dāvja tēva māju, kuras sniegtais plašums bērniem nākšot par labu. Mani gan nesajūsmināja doma, ka nāksies atgriezties mājā, kurā dzīvoja māte kopā ar manu pusbrāļu tēvu, kas tikai pirms pusgada bija šķīries no dzīvības.
Skatoties, kā mazie ķipari smaida un mielojas ar silto ēdienu, domāju par to, ko viņi jūt. Tik īsā laika posmā viņi bija palikuši bez abiem saviem vecākiem, kas par viņiem rūpējās un nenoliedzami arī mīlēja. Lieliski apzinājos, ka nekad nespēšu aizvietot viņu īstos vecākus, bet šodien man tika dota iespēja pierādīt to, ka spēju būt lielisks aizbildnis.
– Kā viņu sauc? – Dāvis baroja suņu puiku ar lielu cūkgaļas cepeša gabalu un skaļi iesmējās, kad taksis nolaizīja viņa mazos, smalkos pirkstiņus.
– Džimijs. Paņēmu viņu no dzīvnieku patversmes.
– Kāpēc viņš tika ielikts patversmē? – Dāvis vērās manī ar nopietnu skatienu. – Vai viņš slikti uzvedās?
– Es šaubos, ka Džimijs slikti uzvedās. – Pieliecos, lai noglaudītu radību, kas aktīvi luncināja asti, lai izrādītu simpātijas pret mazāko no brāļiem. – Vienkārši cilvēki ir savādas būtnes, kas nespēj novērtēt tos, kas sniedz viņiem visu labāko ne sevis. Tas, ja tevi nemitīgi kāds atgrūž, nenozīmē, ka esi slikts vai nemīlams, jo reizēm tā notiek, kad tu mīli kādu, kas nespēj tev atbildēt ar to pašu.
– Vai tu Džimiju paņēmi no patversmes tāpēc, ka tev viņa bija žēl? – Sarunā iesaistījās Deivids.
– Laikam jau es viņu paņēmu tāpēc, ka man bija žēl pašam sevis.

Kad bijām novākuši netīros traukus, saklāju gultu, lai brāļi varētu doties gulēt, bet pats sev uz grīdas noklāju matraci. Ieslēdzu arī iepriekšējā dienā nopirkto naktslampiņu, kuru biju iegādājies, domājot, ka brāļiem varētu būt bail no tumsas, bet atklājās, ka tā nemaz nav nepieciešama, jo abi puiši izrādījās īsti drosminieki, tāpēc ātri vien to izslēdzu, ļaujot istabai iegrimt tumsā.
Tomēr jau pēc pirmās stundas, kuru bijām pavadījuši savās guļvietās, sapratām, ka satraukums man un jaunā vide brāļiem kalpoja par bezmiega izraisītāju, tāpēc uzsākām naksnīgas sarunas, apspriežot to, kas kuram garšo, kāda krāsa patīk un kura multiplikācijas filma ir labākā. Tomēr starp šīm bērnišķīgajām sarunām ielauzās arī pāris nopietnāki temati.
– Tu mūs arī paņēmi aiz žēluma? Tāpat kā Džimiju? – Dāvis smalkā, bailīgā balstiņā vaicāja.
– Nē, nē… Es gribēju, lai mēs atkal esam ģimene, lai mēs esam laimīgi, tāpēc arī tik izmisīgi vēlējos iegūt aizbildniecības tiesības. Es jūs mīlu tikpat ļoti, kā jūs mīlēja mammīte.
– Tāpat kā mammīte mīlēja arī tevi? – Dāvis turpināja iztaujāšanu.
– Es… Es nezinu vai mamma mani mīlēja tā, kā jūs.
– Viņa mīlēja. – Mazākais no brāļiem apgalvoja.
– Kāpēc tu tā domā?
– Jo viņa tā teica.
Četri vārdi. Bet to spēks mani satricināja, izsitot visas domas no galvas.
– Mammīte ar tēti bieži strīdējās, jo viņa negribēja, lai tu dzīvo prom no mūsu ģimenes, bet tētis uzstāja, ka negribot audzināt sveša onkuļa dēlu.
– Viņa NEGRIBĒJA? – Neticīgi vaicāju un jau pēc mirkļa vēlējos, kaut nebūtu bijis tik tiešs.
– Bet viņa ļāva, lai tētis tevi izmet no mājas, jo tētis teica, ka tad, ja mammīte nepiekritīšot, viņš šķiršoties un paņemšot mūs līdzi.
Jutos vainīgs, jo tik ilgi biju turējis ļaunu prātu uz savu miesīgo radītāju, domājot, ka viņa bija tā, kas nevēlējās mani savā dzīvē. Jā, viņā noteikti bija rūgtums, ka manas neuzmanības dēļ gāja bojā viņas vienīgā meita, bet tāpēc māte nebija pārstājusi mani mīlēt.
– Mammīte naktīs nāca gulēt pie mums un teica, lai nedomājam, ka viņa ir slikta māte tikai tāpēc, ka ļāvusi tev iet. – Dāvis nopūtās un apzvērēju, ka viņa sejā manāmas skumjas, kaut gan istabā bija tik tumšs, ka nevarēja redzēt pat sejas priekšā izstieptu roku. – Viņa raudāja.
Un nu arī es raudāju.
– Viņa sūtīja tev naudu, bet, kad tētis uzzināja, viņš vairs neļāva to darīt, jo sacīja, ka esot jau pietiekami ilgi tevi uzturējis. – Nopūta. – Mammīte stāstīja, ka mums agrāk bijusi māsiņa, bet viņa tagad esot debesīs, jo Dieviņš tā gribējis. Viņam vajagot debesīs enģeļus, tāpēc daudzi labi cilvēki, arī bērni, mirstot jauni.
– Varbūt šonakt pietiks runāt?! – Ar T-krekla malu noslaucīju asaru sliedes no sejas un priecājos, ka pusbrāļi neredz manu seju. – Ir jau vēls un esmu ieplānojis jūs rīt aizvest uz kinoteātri.
– Vai mēs varēsim iet uz kādu multeni? – Beidzot ierunājās arī vecākais brālis – Deivids. – Zinu, ka tagad rāda vienu jaunu, bet aizmirsu nosaukumu.
– Kāda runa. – Iesaucos un baidījos no asarainā toņa, kas dažbrīd lika vārdiem izskanēt nazālā tonī. – Šogad jums būs labākais vasaras brīvlaiks, kādu jebkad būsiet piedzīvojuši.
– Un pēc tam aizbrauksim uz akvaparku. – Arī Dāvis bija iekarsis, runājot par nākamās dienas plāniem.
– Ei, ei! Es nedomāju jūs izlutināt.
Kādas desmit minūtes klusējām, domādami par dienu, kas nāks pēc šīs, bet tad ierunājās Dāvis.
– Daniel, vai Džimijs drīkst gulēt pie mums?
– Džimij! – Pasaucu suni, un, kad viņš pieskrēja man klāt, iecēlu silto radību pa vidu brāļiem un ļāvu, lai mazie rezgaļi priecājas par suņa bučām, ar kurām viņš noklāja puisēnu sejas no vienas vietas.

2014. gada 4. augusts

– Džimij, malā! – Ar kāju pagrūdu suni nost no paklājiņa, kas atradās pie mājas galvenās ieejas iekšdurvīm. Atkārtoti atskanēja durvju zvans. – Eju, jau eju.
Droši vien bāreņtiesas darbiniece atnākusi pārbaudīt, kā esam iekārtojušies Deivida un Dāvja tēva mājā, kuru viņi bija saņēmuši mantojumā no sava nelaiķa radītāja.
Noslaucīju rokas pret pelēkām kokvilnas sporta biksēm, kuras biju nopircis vietējā lietoto apģērbu veikalā, lai nevajadzētu sasmērēt kādas no izejamām drēbēm, kārtojot un tīrot māju. Pirms durvju atvēršanas paostīju paduses, lai pārliecinātos, ka, veicot neskaitāmos uzkopšanas darbus, neesmu pamanījies traki iesvīst, iemantojot nelāgu sviedru aromātu. Viss bija kārtībā. Izlaidu labās rokas pirkstus caur garajiem, tumši blondajiem matiem un tad atvēru durvis.
Domīgi paberzēju bārdas rugājus, kad ieraudzīju personu, kas stāvēja uz mājas sliekšņa.
– Vai nemaz nedomā sasveicināties? – Viņa ieķiķinājās un apkampa mani tik stipri, ka jutu gaisa trūkumu plaušās. – Tev ciema kukulis. – Meitene man pasniedza lielu augļu grozu, kurā starp vīnogām, banāniem, āboliem, persikiem un ķiršiem manīju arī šokolādes konfektes un sarullētu žurnālu.
– Braucot uz šejieni, laikam būsi aizmirsusi žurnālu manā dāvanā. – Joprojām stāvēju kā ieaudzis zemē.
– Muļķīt, tā ir daļa no dāvanas tev. – Zelda uzsita ar plaukstu man pa pakausi, bet tad izrāva žurnālu man no rokām un atrullēja to vaļā, lai varētu redzēt vāku, un pielika to sev pie sejas. – Esam līdzīgas?
Uz populārā modes žurnāla vāka bija redzama meitene ar apmēram desmit centimetrus gariem, gaiši blondiem matiem, viņas acis ieskāva garas, melnas skropstas, bet tumši sārtajā tonī iekrāsotās lūpas bija pavērtas, atklājot baltos zobus. Uz apakšlūpas daiļā būtne bija uzlikusi īkšķi ar melni lakotu nagu. Zem attēla ar lieliem burtiem bija rakstīts: „Neprātīgā Zelda – modele, kas parakstīja 200 000 dolāru vērtu līgumu”.
– Tu taču esi sasodīti bagāta. – Pārsteigts iesaucos un mēmi blenzu žurnāla vāka fotogrāfijā tā vietā, lai skatītos uz šīs būtnes miesisko versiju.
– Man tā nauda vēl jānopelna. Līgums paredz, ka es, sadarbojoties ar modeļu aģentūru, kas mani paņēma savā paspārnē, divu gadu laikā šo summu nopelnīšu, pateicoties viņu piesaistītajiem klientiem. Bet, ja nopelnītā summa būs mazāka, tad iztrūkstošo daļu man samaksās modeļu aģentūra.
– Apsveicu! – Apkampu draudzeni, bet tikai tad iedomājos, ka vajadzētu viņu ieaicināt iekšā. – Man te ir neliela nekārtība. Bērni un tā.
C’mon, es taču biju prom tikai nepilnus četrus mēnešus. Pa kuru laiku tu paspēji?
Bet atbilde jau skrēja mūsu virzienā.
– Daniel, Dāvi, šī ir Zelda, man ļoti tuva un laba draudzene. – Ļāvu, lai puikas paspiež meitenei roku, bet pēc tam iedevu bērniem augļu grozu, lai viņi dotos to izķidāt, atstājot mani un Zeldu divatā.
– Tie ir manas mammas un viņas drauga bērni. – Sausi informēju. – Pieņēmu viņus aizbildniecībā, jo…
– Es zinu. – Viņa atbildēja. – Man Juta visu pastāstīja, kad tikāmies dienā, kad mani izlaida no rehabilitācijas klīnikas.
– Vai jūs atkal esat kopā?
– Nē. – Balsī dzirdēju rūgtumu. – Bet viņa gribēja mani satikt, lai pateiktu, ka vēl man visu to labāko.
– Cik sen jau ir beidzies tavs rehabilitācijas kurss?
– Gandrīz divus mēnešus.
– Kāpēc tik ilgi nedevi ziņu par sevi?
– Man vajadzēja laiku, lai saprastu daudzas lietas. – Zelda sakrustoja rokas uz krūtīm, kuras sedza balta, vasarīga kleitiņa ar baltiem izšuvumiem augšdaļā. – Tad, kad es gribēju tevi apciemot, jo sapratu, ka esi bijis vienīgais mans draugs visu šo laiku, pienāca ziņa no modeļu aģentūras, kas piedāvāja piedalīties modeļu konkursā.
– Vai tu esi mainījusies?
– Nu, es vairs nelietoju narkotikas, no alkohola izvairos, bet smēķēšanu gan vēl neesmu atmetusi. – Viņa izvilka cigarešu paciņu no somiņas, lai jau pēc brīža aizsmēķētu vienu baltu zārka naglu.
Izrāvu no viņas lūpu satvēriena smēķi, pārlauzu to un iemetu metāla miskastē, kas stāveja priekšnamā.
– Nevajag! – Noskaldīju. – Labāk uzēdīsim kūku. Mans psihiatrs, kuru jau sen kā vairs neapmeklēju, iemācīja man gatavot brīnumgardu Filadelfijas siera kūku.

Rietēja saule un mēs divatā sēdējām uz lieveņa, malkodami kolu ar ledus gabaliņiem. Vērojām, kā Deivids tīšuprāt ļauj Dāvim iemest basketbola bumbu grozā vairākas reizes pēc kārtas, kam sekoja uzvaras kliedzieni no mazākā brāļa rīkles. Miers sildīja.
– Puikas, drīz būs jāiet mazgāties un tad pa gultām. – Uzkliedzu, bet šķita, ka bērni tik ļoti aizrāvušies ar sporta spēli, ka mani nemaz nedzirdēja.
Zelda apgūlās uz lieveņa, ielikdama savu galvu man klēpī – viņas gaišās, maiguma pilnās acis raudzījās manī, bet lūpas veidoja smaidu. Es noglaudīju meitenes galvu, atklādams savam un viņas skatienam rētu zem delnas – tikai tad atcerējos, ka šodien aprit tieši gads kopš dienas, kad mēģināju atņemt sev dzīvību.
Cik gan daudz kas varēja mainīties gada laikā. Un cik dīvainus ceļus reizēm mēroja laime, dedzinot un reizēm brucinot apkārtējo, lai tikai sasniegtu to vienu, kas visvairāk pēc tās izslāpis.
Un es skaidri zināju, ka visi monstri ir cilvēki. Bet starp šiem monstriem dzīvo arī eņģeļi, kas visbiežāk ir tieši bērni, kuru smaidos apslēpta visa pasaules godība, bet viņu sirdīs mīt mīlestība, kuru pieaugušais nav spējīgs pārspēt vai izmērīt.
Un laime vienmēr nedaudz sāp.

<<<BEIGAS>>>

“Visi monstri ir cilvēki” 22. turpinājums


2014. gada 12. jūnijs
Eksāmenu trakums beidzot bija galā, tāpēc varēju atvilkt elpu un veltīt laiku lietām, kuras jau tik sen plānoju izdarīt. Viena no tām mani biedēja, bet sapratu, ka dienā pirms izlaiduma man šo vietu vajag apmeklēt.

Uzmanīgi spēru soļus starp kapakmeņiem, rūpīgi sakoptajām kapu kopiņām un dažādu materiālu krustiem, cenšoties vienlaicīgi neizlaist no rokām trīs masīvus ziedu pušķus, kuros starp baltām lilijām vijās melni zīda lentes pavedieni. Pleca somā grabēja sešas kapu svecītes, ūdens pudele, šķiltavas un plastmasa vāzes ar asām pamatnēm, kuras iegremdēt baltajās kapu smiltīs, lai puķēm domātos traukus neapgāztu vējš.
Apstājos pie divām kapu kopiņām zem bērza – tā ūdenskritumam līdzīgie, zaļi salapojušie zari sniedza patīkami vēsu ēnu, kad stāvēju pretī baltajiem marmora kapakmeņiem, kurus rotāja vārdi SOFIJA HENSLIJA un LILIJA HENSLIJA. Kāds garāmgājējs, ielūkojoties dzimšanas un miršanas gados, kas bija iegravēti marmorā, varēja secināt vienu – abas šīs būtnes bija mirušas pāragri – viena no viņām tik agri, ka nebija pat paspējusi iepazīt, kāda izskatās pasaule ārpus naivuma un labestības prizmas.
Kapu kopiņas bija apkoptas, bet nebija nevienas vāzes ar grieztajiem ziediem, kas apliecinātu, ka nesen šeit kāds būtu bijis, lai apciemotu dusošo māti un meitu. Izņēmu no somas plastmasa vāzes, iegremdēju tās mīkstajā zemē, no ūdens pudeles ielēju katrā no tām pa puslitram ūdens, bet beigās iegremdēju ziedu pušķus ūdenī. Iededzu četras sveces, kuras novietoju kapakmeņu pakājē, un tad pēdējoreiz palūkojos uz vietu, kurā uz mūžīgiem laikiem dusēja man tik tuvās daiļās būtnes, bet tad, netērējot laiku liekām ceremonijām, devos tālāk, lai atbrīvotos no trešā liliju pušķa.

Šis kaps bija tikai nepilnu pusgadu vecs, bet jau izskatījās vientuļi pamests – tik ļoti, ka man sametās šeit apbedītā vīrieša žēl, pat par spīti tam, ka bija maz labu atmiņu, kas saistītas ar viņu. Tomēr viņš bija Deivida un Dāvja tēvs, kurš mīlēja gan savus dēlus, gan manu mammu, turklāt nevēlējos turēt naidu uz mirušu cilvēku.
Es piedodu.
Un kā piedošanas apliecinājumu atstāju uz kapa divas degošas sveces un liliju pušķi.
Gribēju neprātīgi smaidīt, kad neaprakstāms vieglums manas domas cēla debesīs, padarot visu apkārtni tik gaisīgu, ka šķita, es staigāju pa mīkstiem, pūkainiem mākoņiem.

2014. gada 13. jūnijs

– Diplomu par vidusskolas beigšanu saņem Daniels Henslijs. – Direktors skaļā balsī nodārdināja un kopā ar mācību pārzini, kas rokā turēja vienu baltu rozi, gaidīja, kad es piecelšos no krēsla, lai dotos saņemt diplomu un ziedu.
Zālē esošie cilvēki aplaudēja – lielākā daļa to darīja, jo tā bija pieņemts, bet tikai daži tāpēc, ka patiešām priecājās par mani. Tajā brīdī man bija vienalga, kādu motīvu vadīts katrs no zālē sēdošajiem cilvēkiem to dara, jo šī plaukstu sišanās skaņa lika man justies patiešām īpašam un laimīgam. Mugurā man bija jauns, pelēkas krāsas uzvalks, kuru biju iegādājies par algas pielikumu, ko man piešķīra kafejnīcas vadītāja, bet kājās – baltas ādas kurpes ar noapaļotiem purngaliem. Mati, kas vēl nebija paspējuši izbalot pavasara saulē, brīvās šķipsnās krita pāri ausīm, kaklam un dažbrīd arī sejai, radot bohēmisku izskatu.
Paspiedu direktora silto un plānās sviedru kārtiņas pārklāto plaukstu, lai ar smaidu sejā saņemtu diplomu, bet tad pagriezu vaigu mācību pārzinei, lai viņa varētu uzspiest ātru buču uz vaiga. Ar diplomu un baltu rozi rokās devos uz rindu, kurā stāvēja četri jau iepriekš izsauktie klasesbiedri. Nostājos rindas galā un zināju, ka tagad direktors aicinās apsveicējus nodot absolventiem ziedus.
Līdz ar diploma saņemšanu pazuda visas sliktās atmiņas, kas saistījās ar vidusskolā pavadītajiem gadiem. Tā nu tas bija, – lai arī kādai ellei nāktos iziet cauri, beigās, atskatoties uz pārvarētajām grūtībām, šķiet, ka nemaz tik traki nebija.
Daļa no telpā esošajiem cilvēkiem piecēlās kājās, sakārtoja tērpus, aplūkoja ziedus un stājās vienā no piecām rindām, lai apsveiktu savus tuviniekus. Mani pārsteidza tas, ka rindas patiešām bija piecas, nevis četras, jo arī mani bija ieradušies apsveikt cilvēki, kuru sejas man nešķita svešas.
– Apsveicu! – Gribēju smieties, kad Toms manās rokās iespieda dāvanu maisiņu un trīs gerberas, bet Marta klusēdama atdeva man vienu lielu saulespuķi. Draugs izskatījās apjucis, tāpēc nemaz nejautāju, kas viņam licis šeit ierasties – žēlums pret mani vai vienkārša pienākuma izjūta. – Man liels prieks par tevi.
Puisis brīdi mīņājās uz vietas, bet tad, draudzenes mudināts, devās atpakaļ sildīt savu sēdvietu.
Nākamo sveicēju pirmajā mirklī pat neatpazinu, jo viņa matus bija nokrāsojusi blondus, nogriezusi tos īsā, bet ļoti sievišķīgā griezumā, tomēr vislielākās pārmaiņas bija piemeklējušas kādreiz apaļīgo augumu. Nu meitene varēja lepoties ar labi trenētām kājām, kuras nekautrējās izrādīt ar minikleitas palīdzību, un ar šmaugu vidukli, kuru bija akcentējusi ar melnu josu.
Viņa man pasniedza sarkanu rožu pušķi, kurš sastāvēja vismaz no diviem dučiem ziedu.
– Apsveicu! – Viņa man uzspieda ilgu skūpstu uz lūpām, bet tad apkampa mani un sirsnīgi smējās vismaz desmit sekundes no vietas. – Dzirdēju par to, ko tu izdarīji ar Zeldu. Es lepojos ar tevi, Daniel. Ļoti.
Atbildes vietā pasmaidīju.
– Starp citu, tu izskaties patiesi laimīgs.
– Es tāds arī esmu. – Skatiens šaudījās no iespaidīgā rožu pušķa uz meitenes rūpīgi nogrimēto seju. – Tu… Tu izskaties satriecoši, Juta.
– To pašu domā arī mana jaunā draudzene.
– Tu esi laimīga? – Balss kļuva nopietna.
– Esmu gan. – Viņas acis staroja, apliecinādamas vārdu patiesumu. – Vēlreiz apsveicu un, lai tev veicas.
– Vai mēs kādreiz varētu tikties, lai pasēdētu kādā kafejnīcā un…
– Protams. – Viņa ātri atbildēja, pat nenoklausījusies jautājumu līdz galam. – Ja vien tu izmaksāsi.
Apsveicēju rindas lēnām sāka sarukt, bet tās vēl nebija pat pusē, tāpēc zināju, ka varēšu nedaudz parunāt arī ar beidzamo apsveicēju, lai nevajadzētu stāvēt kā muļķim, kamēr citu klēpjos tiek guldītas ziedu nastas.
– Apsveicu! – Staltais psihiatrs pasniedza man lielu, baltu liliju garā kātā, kurai bija izkniebti ziedputekšņu oranžie bumbuļi, lai nenosmērētu apģērbu, bet otrā rokā iespieda mazu, bet rūpīgi satītu kartona kasti cilindra formā. – Mana Filadelfijas siera kūka.
– Paldies. – Centos kasti turēt cieši, lai nenomestu to uz zemes, sabojājot tās saturu. – Vai jūs apsveicat visus savus pacientus izlaidumos?
– Nē. – Viņš saāķēja rokas aiz muguras un caur briļļu stikliņiem vērās manī ar lepnuma pilnu skatienu. – Gribēju tikai izmantot izdevību, lai satiktu tevi un novēlētu veiksmes pirmdien gaidāmajā bāreņtiesas sēdē.
– Man prieks, ka atnācāt.
– Neaizmirsti par blendētām ogām. – Krilova kungs norādīja uz iepakoto siera kūku. – Un vēlams arī labu tēju vai kafiju, bet šodien drīkst arī kādu glāzi vīna, lai atzīmētu.
– Noteikti neaizmirsīšu.
– Un, Daniel, atceries, ka pasaulē nav lielāka spēka par mīlestību. – Viņš uzsita knipi gaisā un pasmaidīja. – To nespēj salauzt nekas, pat ne nāve.
Domāju, ka psihiatrs citē kādu no Paulu Koelju darbiem, bet īsti drošs nebiju, tāpēc izvairījos no „tas taču Koelju!” un tamlīdzīgu frāžu lietošanas.
– Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. – Viņš nolaida skatienu un uz īsu mirkli nopētīja rūpīgi nospodrinātās kurpes, bet tad turpināja. – Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.
– Māte Terēze?
– Kā tu zināji?
– Mana mamma… Kad vēl bija dzīva, mēdza citēt Māti Terēzi reizēs, kad tētis viņai vai mums nodarīja pāri. Viņa šajos vārdos rada mierinājumu.
– Viņa noteikti bija gudra un mīloša sieviete.
– Iespējams. – Noriju rūgtumu, kas sāka krāties kaklā.
– Labi, beigšu tevi tincināt. – Vīrietis uz atvadām paspieda man roku un nopietnā balsī piebilda: – Parūpējies par saviem pusbrāļiem.
– Noteikti. – Ja vien man tiks dota tāda iespēja.
Mana apsveicēju rinda bija beigusies brīdī, kad citiem tā gausi tuvojās beigām.
Apkārtesošie cilvēki zāli piepildīja ar sviedru, parfīma, ziedu un cigarešu dūmu aromātiem, radot apdullinošu buķeti, kas lika uz mirkli galvā iedzelt sāpēm.
Pirmajā solu rindā zālē manīju sēžam arī manas klases audzinātāju Plikšķes kundzi, kura šodien izskatījās pēc klauna, kas noklīdis no ceļojošā cirka trupas. Smieklos iespurdzos un nemaz necentos emocijas apvaldīt, jo sievietes skābais ģīmis, kas pauda neapmierinātību par frizieres un grimētājas veikumu, skatu padarīja vēl komiskāku. Tagad es zināju, kā izskatās pūpēdis ar kosmētikas kārtu uz sejas.
Apsveicēju rindas izsīka un direktors izsauca nākamos piecus absolventus, pasniedza tiem diplomus, bet mācību pārzine katram uzspieda ātru skūpstu uz vaiga un rokā iespieda baltu rozi. Šis rituāls atkārtojās vairākas reizes, līdz zālē sēdošie jau bija noguruši, bet absolventi kļuvuši miegaini un stīvi no sēdēšanas uz cietajiem krēsliem.
Klusi pametu izlaidumu, kad sākās neoficiālā pasākuma daļa, kurā visi absolventi tika aicināti fotografēties kopā ar saviem tuviniekiem un draugiem. Ja šeit būtu Zelda, iespējams, būtu palicis, lai palūgtu kādam no zālē sēdošajiem uzņemt muļķīgu fotogrāfiju, kurā būtu redzams es kopā ar savu draudzeni. Varbūt es pat nofotografētos kopā ar mammu, ja viņa vēl būtu dzīva. Ja viņa ierastos uz manu izlaidumu. Vai viņa ierastos?! Ko darītu mamma, ja… Ja mamma būtu dzīva. Šādi jautājumi un dažādu situāciju modelēšana manas domas nomāca bieži, bet sapratu, ka vajag laikam dot laiku, lai ļautu sāpēm izgarot, bet rētām attīrīties, lai tās vēlāk spētu sadzīt. Steidzināt emociju virzību nebija vērts, jo skumjas nepazuda pēc burvju mājiena, tāpat kā tas bija ar visām citām emocijām. Cilvēks var piespiest sevi kaut ko darīt, bet ne just vai nejust kādas noteiktas emocijas. Es ticēju, ka labāk ir just sāpes, nekā nejust neko, jo jūtu esamība apliecināja, ka esi dzīvs. Un sāpes taču ir gluži kā strutas, kas palīdz visu slikto izvadīt no rētas, lai tā pēc laika skaisti sadzītu, atstājot tikai redzamu zīmi, ka kādreiz ir sāpējis.
Vienatnē devos mājās, lai kopā ar Džimiju notiesātu siera kūku, saliktu ziedus tukšās burkās un sameklētu apģērbu, ko vilkt uz pirmdienā paredzēto bāreņtiesas sēdi.
– Daniel, nesaki, ka tu jau dosies mājās? – Man klāt piesteidzās klasesbiedrene Klaudija, kura rokās jau turēja cigareti, kas lika viņai izskatīties kā Odrijai Hepbernai. – Būs taču izlaiduma balle un būtu reāli tizli, ja tu to ignorētu.
– Es nezinu, vai man vajadzētu iet. – Nedaudz mulsu no klasesbiedrenes skaistuma, kuru, tāpat kā meitenes intelekta trūkumu, bija grūti nepamanīt.
– Nu, lūdzu! Būs visa klase un būs limuzīns, šampis, pieļurbājušies skuķi un viss, kas nepieciešams, lai vakars būtu izdevies. – Meitene pieliecās man pie auss, lai kaut ko iečukstētu. – Olafs teica, ka dabūšot arī zālīti un, iespējams, arī ko jaudīgāku.
Brīdi domāju, lūkojoties uz šo meiteni, kura bija parakstījusi līgumu ar to pašu modeļu aģentūru, kurā strādāja arī Zelda, un atcerējos draudzenes teikto: „Pats labākais ir tas, ka, strādājot par modeli, tikpat kā nemaz nav jāizmanto smadzenes.” Tikko spēju apvaldīt smaidu, kas ar spēku cēla lūpu kaktiņus uz augšu.
– Piedod, bet nē. – Uzliku roku Klaudijai uz pleca. – Bet paldies par piedāvājumu.
– Ai, tu nu gan nemāki priecāties. – Meitene uzmeta lūpu.
– Lai priecājas tie, kas to māk.
Pagriezos un devos prom, lai visu brīvdienu garumā ļautos plānu kalšanai par to, kas notiks pirmdien.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 21. turpinājums


2014. gada 4. maijs

Pa pilsētas ielām maršēja Neatkarības dienas parāde, pieskandinot pēc pavasara silti smaržojošās ielas ar urravām un pacilājošu mūziku. Cilvēki ielenca ielas malas, lai tikai varētu vērot maršējošos karavīrus, pūtēju orķestri un pilsētas mēru, kurš maršēja pa priekšu visai šai parādei. Apkārt notiekošais gan nebija salīdzināms ar to, kas šodien notika galvaspilsētā, bet tas nemazināja svinīguma sajūtu un apziņu, ka mēs, latvieši, esam viens liels kopums.
Agresīvi lauzos cauri ļaužu pūlim, lai nokļūtu līdz lielas, baltas daudzstāvu mājas ieejai, kuras durvju brūnā krāsa bija sākusi lobīties un drupt, padarot koka durvju apdari asu un mākslinieciski skaistu. Parāvu koka rokturi, liekot eņģēm skaļi iečīkstēties, gluži kā zārka vākam vecās šausmu filmās par vampīriem. Degunā iecirtās asa tīrīšanas līdzekļu un terpentīna smarža, bet acis manīja, ka kāpņu telpa izstaro gaišumu un tīrību. Šādi izskatījās koplietošanas telpas daudzdzīvokļu mājās, kurās mitinājās patiešām ievērojami, turīgi un kulturāli ļaudis. Mans psihiatrs Roberts Krilovs dzīvoja otrā stāva sestajā dzīvoklī. Viņa adresi biju dabūjis no sekretāres, kura noticēja meliem par šizofrēnijas ārstēšanai domātu zāļu nozaudēšanu, tāpēc sievietei otrā vada galā pat nenācās uzdot mulsinošus un aizdomu pilnus jautājumus.
Nospiedu sudrabkrāsas zvana pogu un klausījos putnu balsīs, kuras atskanēja dzīvokļa iekšpusē. Lēni, klusināti soļi tuvojās durvīm, tad pavērās durvju actiņa, bet jau pēc mirkļa tika pavērtas arī dārgās metāla durvis, kuras no dzīvokļa iekšpuses klāja sarkans samta audums ar polsterējumu zem tā un dekoratīvām sudrabkrāsas kniedēm virs tā.
– Labdien. – Izskatīgais vīrietis nemaz nešķita apmulsis, kad ieraudzīja mani. – Daniels, vai ne? Natālijas Lorakas pacients, kurš šā gada sākumā tika man piespēlēts.
Apstiprinoši pamāju un tobrīd domāju, ka esmu nepieklājīgākais cilvēks pasaulē, jo traucēju ārstu ārpus darba laika, turklāt nebiju viņam nopircis nekādu ciemakukuli.
– Piedodiet, ka es tā pie jums iebrāžos svētku dienas viducī, bet man patiešām ir kāds svarīgs jautājums, kuru jums gribētu uzdot. Tas mani nomoka jau vairākas naktis un neļauj mierīgi gulēt.
– Ja jau reiz esi pacenties sadabūt manu adresi, tad esi pelnījis arī to, lai ieaicinu tevi uz tasi tējas. – Viņš pakāpās malā no durvju ailas un ar laipnu rokas žestu aicināja mani pārkāpt slieksni.
Terpentīna un pēc citrusaugļiem smaržojošo līdzekļu aromātu nomainīja maiga liliju smarža un svaigs, nedaudz mitrs gaiss.
– Jums ir skaists dzīvoklis. – Pārslidināju roku melnās šokolādes toņa kurpju plauktam, kurā novietoju arī savus melnos Nike sporta apavus. Visas mēbeles, kuras redzēju, bija saskaņotas un rūpīgi nopulētas un ievaskotas tā, ka tās mirdzēja kā eļļā izpeldinātas.
– Paldies. – Staltais vīrietis, kura deniņos jautās sirmums, pasmaidīja un pasniedza man istabas čības. – Kopā ar sievu paši remontējām un iekārtojām.
– Ja būtu zinājis, ka mājās neesat viens, būtu atnesis ziedus jūsu sievai. – Noplātīju rokas, lai parādītu, ka tajās neko neturu.
– Daniel, par to vari āāābsolūūūti neuztraukties. – Viņš pasmaidīja un uzrotīja koledžjakas piekurknes. – Ar sievu izšķīrāmies pirms pieciem gadiem, tāpēc tagad dzīvoju šajā elegantajā miteklī viens.
– Piedodiet, es tā negribēju.
– Tev nevajag atvainoties. – Atkal smaids. – Dzīvē nekas nenotiek bez iemesla, tāpēc nav pamata dusmoties par lietām, kuras nevaram mainīt.
Vai arī manas mātes nāvei bija kāds iemesls?
Laikam jau.
– Lūdzu, pagaidi viesistabā, kamēr es pagatavošu tasi labas angļu tējas un nogriezīšu katram pa Filadelfijas siera kūkas gabalam. – Un atkal šis smaids – atbruņojošs, nevainīgs un tik ļoti viesmīlīgs. Zināju, ka smaidi ir dažādi, bet šis bija viens no tiem, kas nešaubīgi izstaroja „esmu laimīgs” enerģiju.
Tiku ievests telpā, kurā uz galda stavēja liela vāze ar lilijām – tas arī izskaidroja saldeno aromātu, kas piepildīja māju, bet gaisa mitrinātājs uz masīvās palodzes lika man saprast, kāpēc gaiss šeit nav sauss un degunu kairinošs, bet gan patīkami mitrs, gluži kā silta migla. Augstie telpas griesti lika mēbelēm izskatīties mazām, bet man justies īsam, par spīti tam, ka gandrīz visi grāmatu plaukti un skapji šajā telpā bija vismaz divarpus metrus augsti, bet es – gandrīz metru un deviņdesmit centimetrus garš.
– Un tēja ir gatava! – Uz stikla galda virsmas nošķindēja sudraba paplāte, uz kuras bija divas porcelāna tasītes, kurās kūpēja tēja ar pienu, bet blakus tām atradās divi pieskaņoti deserta šķīvji ar gaišu siera kūku, kas bija pārlieta ar blendētām zemenēm. – Lūgtum!
Skeptiski uzlūkoju tējas tasi, jo nekad iepriekš nebiju dzēris tēju ar pienu, bet, kad to mazliet pagaršoju, sapratu, ka tā garšo neatkārtojami labi.
– Siera kūku pats gatavoju. – Krilova kungs pasniedza man deserta šķīvi, ļaujot aplūkot savus rūpīgi manikirētos nagus. – Man patīk rosīties virtuvē, remontēt, ķimerēties ap tehniku un… – Vīrietis uz mirkli samulsa. – Ak, lai nu paliek. Tu taču atnāci, lai man ko jautātu.
– Nuuuu, jā.
– Klāj vaļā!
– Es gribēju vaicāt, kāpēc jūs bāreņtiesas pārstāvjiem pateicāt, ka ar mani viss ir kārtībā, ka esmu vesels?
– Tāpēc, ka tā ir. – Sekoja kodolīga atbilde.
– Bet man nesen atausa atmiņā aina, kurā tēvs mani smagi piekāva…
– …pēc tam, kad uzzināja par savas meitas nāvi. – Psihiatrs pabeidza. – Es zinu.
– Bet kā?!
– Daniel, es vienmēr veicu izpēti, pirms piekrītu ārstēt kādu pacientu. Turklāt mūsdienās pastāv arhīvi, internets, sociālie portāli, kuros iespējams atrast visas liecības, sameklēt cilvēkus, kas varētu kaut ko zinātu un tā tālāk.
– Jūs mani izspiegojāt?
– Ja tev tā patīk domāt, tad, lūdzu. Bet man labpatīk uzskatīt, ka tikai veicu izpētes darbus un iemūrēju pamatus veiksmīgam terapijas iznākumam.
– Bet kāpēc tad jūs šo faktu ignorējāt? Kāpēc teicāt bāreņtiesas pārstāvjiem, ka ar mani viss kārtībā, ja manī ir tāds robs no pagātnes?
– Tāpēc, ka ticu, ka dzīve ar pusbrāļiem tevi spēs emocionāli salīmēt vienā veselumā un padarīt patiesi laimīgu. – Viņš ar deserta dakšiņu gaisā uzsita punktu un noknieba gabaliņu no siera kūkas. – Tā, manuprāt, būs arī noslēdzošā tavas ārstēšanas terapijas daļa. Ģimenes mīlestība un izjūta ir kas tāds, kas nepieciešams jebkuram – dažiem, lai sirdi atkausētu, citiem, lai saglabātu tās siltumu. Tev tā nepieciešama, lai liktu vēlmei dzīvot plosīties ar tādu spēku kā mežu ugunsgrēkiem Grieķijā.
– Tātad mana terapija nemaz nav beigusies?
– Ne jā, ne nē, bet tā būs pilnīga tikai tad, kad bāreņtiesa tevi iecels par pilntiesīgu pusbrāļu aizbildni.
– Un jūs domājat, ka tā notiks? – Noriju kūkas kumosu, kurš sprūda kaklā, bet ne tādēļ, ka tas būtu sauss. – Bāreņtiesa šīs lietas izskatīšanu atlika.
– Lai pēc vidusskolas diploma iegūšanas piešķirtu tev aizbildņa tiesības.
Klusēdams notiesāju atlikušo siera kūkas gabalu un klusībā gribēju smaidīt, lēkt gaisā un priekā kliegt. Drīz. Pavisam drīz es atpestīšu savus pusbrāļus no Kaulainās vadītā bērnu nama.

2014. gada 17. maijs

Mājas rezerves atslēgu atrast nebija grūti, jo tā stāvēja turpat, kur vienmēr – izdrupušā apmetuma caurumā zem virtuves loga palodzes. Lietus, kas gāza ar pamatīgu spēku, un debesis šķeļošie zibens žuburi lika man pasteigties brīdī, kad slēdzu vaļā durvis.
Iebrāzos gaitenī ar tādu sparu, ka gandrīz paslīdēju un nokritu uz flīzētās grīdas. Noāvu apavus no kājām un mitruma piesūcināto ādas jaku pakāru uz putekļiem noklātā pakaramā, kurš bija veidots no briežu ragu fragmentiem. Šīs mājas gaiss man šķita smags un smacējošs – gluži kā akmens tas spieda krūškurvi. Vajadzēja sadūšoties, lai atvērtu lielās, melnās koka durvis, kas veda uz virtuvi, jo nepameta sajūta, ka aiz tām mani gaida māte ar koka karoti rokās, maisot dārzeņu sautējumu. Jau spēju iztēloties viņas maigajā sejā smaidu – gluži tādu, kāds tas bija laikos, kad biju mazs. Bet, kad šī fantāzija pārtrūka, krāsas no gaiteņa noskalojās, padarot to tikpat pelēcīgu, kāds tas vienmēr bijis.
Te neviena nav.
Virtuves grīdu, pannas, katlus un mēbeles klāja bieza putekļu kārta, kas pacēlās gaisā līdz ar katru kustību, ko veicu. Tā bija tikai māja, bet tajā vairs nebija dzīvības. Mājai nav dvēseles, ja tajā neviens nedzīvo.
Smiekli. Tie šeit skanēja vienmēr, kad mamma ar savu draugu devās uz kādu svinīgu pasākumu, atstājot mani ar pusbrāļiem mājās vienus. Tad mēs ļāvāmies muļķīgiem un bezgala jautriem kulinārajiem eksperimentiem, kuru rezultāts bieži vien nebija ēdams, bet tas nemazināja prieku par paveikto. Mazākais no brāļiem bieži vien meloja, sakot, ka es protu gatavot gandrīz tikpat garšīgi kā mammīte, bet man šie meli patika – jo tie pierādīja, ka viņi grib, lai es jūtos labi. Un es justos labi arī tad, ja viņi būtu teikuši patiesību, atklājot, ka es gatavoju šausmīgākos un cietākos cepumus, kādi jebkad ēsti.
Devos augšup pa kāpnēm un apstājos uz pakāpiena, pret kuru Deivids bija salauzis labās kājas mazo pirkstiņu. Toreiz nesu viņu klēpī un teicu, lai neraud, jo viņš taču ir īsts spēkavīrs un drosminieks, kuru nekādas sāpes nespēj salauzt. Puisēns zināja, ka saku patiesību, tāpēc sakoda zobus un cieta sāpes klusēdams, kamēr es sazvanīju ātro palīdzību un sameklēju maisiņu ar ledu saldētavā, lai vēlāk to pieliktu pie lūzuma vietas, tādējādi mazinot uztūkumu.
Atmiņas. Tās bija visur, kur es gāju. Iespējams, ka tad, ja mana mamma būtu dzīva, viņa stāvētu uz šī kāpņu pakāpiena un atminētos, cik ļoti viņa todien uztraucās, bet, ienākot virtuvē, atcerētos par netīro trauku kalniem, kas viņu sagaidīja ikreiz pēc mūsu kulināro vakaru muļķošanās.
Un tur bija televizors viesistabā, kuru varēja redzēt arī no piektā kāpņu pakāpiena, uz kura parasti sēdēju kopā ar pusbrāļiem, lasot komiksus un spēlējoties ar transformeru rotaļlietām, kamēr vecāki nopietni bija pievērsušies ziņu raidījumiem. Gandrīz katru vakaru viņi skatījās ziņas, īpašu uzmanību pievēršot tematiem, kas skāra politiku, bet mamma, skatoties politikas jaunumus, vienmēr pateica savu iemīļotāko frāzi: „…stulbums galu galā ir pilna laika nodarbe.” Šī bija pirmā reize, kad es par to sirsnīgi iesmējos.
Mani pārņēma vieglums, kad biju nonācis savā vecajā, šaurajā istabā, kurā vairs nekas neliecināja, ka pirms pusotra gada šeit kāds būtu dzīvojis, lasījis grāmatas, spēlējis datorspēles, zīmējis dažādus abstraktus zīmējumus un radījis pašizdomātus komiksu varoņus. Tik ātri šī ēka bija gatava aprīt citus cilvēkus, lai tie ienestu sirdi un siltumu tajā. Pēc kārtas sāku vērt vaļa visas skapju durvis un rāvu vaļā Ikea rakstāmgalda atvilktnes, līdz no vienas no tām izkrita melnos vākos iesieta klade. Atvēru to vaļā un diezgan bērnišķīgā rokrakstā tajā bija noapaļotiem burtiem rakstīts teikums: „Ne vienmēr visvairāk sāp tam, kurš visvairāk raud.”
Vairākās lapās bija paša izdomātas dzīves atziņas – rakstītas dažādos vecuma posmos, bet vairākus atvērumus aizņēma fotogrāfijas un avīžu izgriezumi. Vienā no bildēm smaidīja mamma, kuru bija apķēris Deivida un Dāvja tēvs – viņam acis biju izskrāpējis ar šķēru aso galu, bet citā bija redzams mans tēvs ar augstskolas diplomu rokās un smaidu, kurā mājoja prieks, ar kuru spētu aplaimot visu pasauli. Kad pāršķīru klades nākamo lappusi, no atvēruma izkrita viena fotogrāfija, kuras stūri bija nodiluši un uzlocījušies uz augšu, un tā nokrita ar attēlu uz leju.
Pieliecos, lai to paceltu un sajutu kņudinošās putekļu vērpetes sasniedzam degunu. Nošķaudījos ar tādu spēku, ka manas mutes radītā vēja plūsma apmeta fotogrāfiju otrādāk, atklājot tajā attēloto – redzētais lika uz kādu pusminūti aizmirst par elpošanu.
SOFIJA!
Mazās meitenītes vārds triecās manā apziņā ar tādu spēku, ka acumirklī mani piemeklēja spēcīgai migrēnai līdzīgas galvassāpes. Šis smaids un acu skatiens lika izjust fiziskas sāpes – tās plosīja ķermeni, bet jo īpaši dūra sirdī un žņaudza elpceļus.
Iemetu fotoattēlu starp klades lapām un ātriem soļiem devos uz mājas izeju, lai pēc iespējas drīzāk tiktu svaigā gaisā.

Lietus bija pieņēmies spēkā un nu tas kapāja tikai pirms pāris nedēļām saplaukušās koku lapas un sazaļojušo piemājas zālienu.
Iebāzu melno kladi azotē zem ādas jakas, bet tad pametu skatienu atpakaļ, lai atvadītos no šīs mājas, kura nu piederēja Deividam un Dāvim – uz mirkli šķita, ka tā mani vēro, bet tad šīs domas nopurināju no sevis un devos tālāk, ļaudams, lai lietus izmērcē katru sīkāko drēbju vīlīti.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 20. turpinājums


2014. gada 12. aprīlis

Jau vairāk kā nedēļu visu brīvo laiku pavadīju rokoties arhīvos, kuros meklēju ziņas, kas spētu atkārtoti iedegt atmiņu liesmu, lai es beidzot atcerētos, kas notika pēc tam, kad sapratu, ka mazā māsiņa zaudējusi dzīvību. Pieļāvu iespējamību, ka daļu atmiņu izdzēsis satraukums, bet otru daļu tēva sitieni, kurus avīzes korespondentei pieminēja Emīlijas kundze no kaimiņmājas.
„Nerunāsim par to, jo vārdi nespēj mainīt notikušo.” Mātes balss galvā skanēja tik spilgti, ka spēju atcerēties to, cik skaidri viņa izteica katru vārdu un to, kā viņa to pateica – tonī, kas vēstīja par nogurumu un padošanos. Šķita, ka viņai bija iestājies dzīves apnikums, jo viss apkārt bruka tādā tempā, ka tas bija pārāk daudz – garās darba stundas, nogurdinošie ikdienas darbi mājās, vīrs alkoholiķis, meitas nāve un visbeidzot arī gaidāmais bāreņtiesas spriedums.
Atceros, ka kādā naktī, kad jau lēnām laidos miegā, Adrians apsēdās manas gultas kājgalī un runāja neierasti nopietni: „Vakar dzirdēju mammu un tēti strīdamies. Mamma teica, ka viņiem varētu atņemt vecāku tiesības, ja tu pastāstīšot, kas notika pēc tam, kad viņi uzzināja par… Nu, tu zini.” Māsas vārdu mēs nepieminējām un centāmies izvairīties arī no vārdiem „mirusi”, „nāve” un „bēres”, jo tie bija asi vārdi, kas dzēla mēlē. „Bet es neko neatceros.” Teicu brālim. „Es laikam nokritu pa kāpnēm. Tā teica tētis.” Adrians piecēlās, lai dotos uz savu istabu, bet uz atvadām noteica: „Tas labi.”
Pāris avīzēs atradu vienādus rakstus, kurus bija sagatavojusi kāda liela ziņu aģentūra – tie vēstīja, ka Hensliju ģimenes sēde bāreņtiesā beigusies paredzami, jo bāreņtiesa aprūpes tiesības vecākiem neesot atņēmusi, ļaujot, lai D. Henslijs un A. Henslijs aug savu vecāku gādīgajā paspārnē. Tobrīd, kad to lasīju, domāju, ka mamma nemaz nebūtu bijusi tik bēdīga, ja es tiktu piespiedu kārtā nošķirts no ģimenes – viņai nebūtu vairs jāredz mana seja, kas viņai tik ļoti derdzās kopš TĀS dienas.
Dažus avīžu atvērumus nokopēju un kopijas ievietoju pleca somā, kurā valdīja nekārtība un tukšo šokolādes batoniņu iepakojumu jūklis. Iedzēru pāris malkus no enerģijas dzēriena pudeles, bet tad pametu bibliotēku, lai dotos mājup, cerībā, ka mani sagaidīs karsta maltīte Zeldas gaumē.

Bija sajūta, ka katrs nākamais solis ir mans pēdējais, tāpēc labpatikā nopūtos, kad atslēdzu dzīvokļa durvis. Esmu gatavs aizmigt kaut vai uz paklāja. Degunā iesitās nevis tikko gatavota ēdiena smarža, bet gan cigarešu dūmu smārds un… Urīns?! Skatiens šaudījās pa telpu, meklējot dzeltenīgu Džimija atstātu peļķīti kaut kur istabas stūrī, bet neko neatradu.
Zelda aizmirsa izvest suņuku pastaigā.
Zelda – kur viņa vispār ir?!
Man pie kājām pieskrēja laimīgais takšu puika, kurš uzreiz mani gribēja aizvest līdz žurnālgaldiņam, kur, acīmredzot, mani gaidīja pārsteigums. Novilku plāno vējjaku un notinu no kakla plāno pavasara šalli, kad mans skatiens sastinga no ainas, kuru ieraudzīju. Gaišmatainā meitene gulēja uz paklāja aiz žurnālgaldiņa – acis pusaizvērtas, mutes kaktiņos putu kunkuļi, bet gaišo džinsu kājstarpi rotāja liels, slapjš pleķis.
– ZELDA! – Nometos uz grīdas, cenzdamies neizmērcēt ceļgalus urīnā.
Pieliku labās rokas rādītājpirkstu un vidējo pirkstu pie meitenes kakla un atviegloti nopūtos, jo sataustīju vāju pulsu.
Bet tu, Daniel, ja būtu īsts draugs, jau sen būtu to psihopāti aizsūtījis uz rehabilitācijas klīniku, nevis noskatījies, kā viņa sevi piebeidz. Atmiņā atausa Jutas teiktais un uzreiz zināju, kas jādara.
Trīs ātri pieskārieni telefona tastatūrai un es tiku savienots ar Neatliekamās medicīnas palīdzības dienestu. Noklausījies standarta frāzes, kuras ātri nobēra operatore, pastāstīju par radušos situāciju un sarunas beigās palūdzu, lai mediķi pasteidzas. Tad nospiedu sarkano, nolikšanas pogu, un skaļrunī atskanēja pīkstieni.
Notupos blakus Zeldai un glaudīju meitenes galvu, domājot par to, ka tā viņai būs labāk – pat tad, ja draudzene vēlēsies mani pēc tam nogalināt un vairs nekad nerunās ar mani. Jo īstam draugam draudzības vārdā jābūt gatavam upurēt pat pašu draudzību.

2014. gada 17. aprīlis

Sēdēju parkā uz soliņa, kura koka dēļos ar Zeldu bijām iegravējuši savus vārdus, izmantojot dzīvokļa atslēgas kā kaltu, lai katru burtu iegrieztu dziļi vecajā kokā. Uz meitenes vārda uzliku Narvesen kafijas glāzi un izdvesu smagu nopūtu – nu viņas vietā man blakus sēdēja vienreizlietojamais trauks ar karstu, melnu kafiju, jo Zelda jau ceturto dienu ārstējās rehabilitācijas klīnikā no narkotiku atkarības. Nebiju Zeldu saticis kopš divpadsmitā aprīļa – dienas, kad viņu nogādāja slimnīcā, tāpēc reizēm domāju, ko gan viņa domā, ko jūt un vai vēlēsies mani redzēt, kad ārstēšanās kursam tiks pielikts trekns punkts. Gribēju viņu savā dzīvē, bet ne šādu – sagrautu, haotisku, atkarību nomāktu un, pēc ārstu domām, iespējams, bipolāro traucējumu nomāktu.
Pa ceļam uz parku biju nopircis arī pāris žurnālus, kurus iestūķēju pleca somā blakus mācību grāmatām un kladēm, kurās ik vakaru centos rakstīt konspektus, lai labāk sagatavotos gaidāmajiem eksāmeniem. Gribēju sākt ar pierakstu pārlasīšanu, kad roka nonāca domstarpībās ar galvu un pasniedzās pēc tenku žurnāla, kura vāku rotāja liela Latviešu slavenības bilde. Fons – melns. Kā gan es to nepamanīju brīdī, kad iegādājos žurnālu?! Tā bija tā pati jaunā sieviete, kura pagājušā gada rudenī centās izdarīt pašnāvību, palecot zem automašīnas riteņiem. Toreiz viņa izdzīvoja, bet pašnāvības mēģinājums beidzās ar invaliditātes iegūšanu – skaistā būtne tika piekalta ratiņkrēslam.
Pēc tam presē bieži parādījās raksti, ka sieviete veiksmīgi tikusi pāri depresijai, ka velta laiku ģimenei, labdarības pasākumiem, memuāru rakstīšanai un bloga izveidei, kurā nolēmusi dalīties pieredzē ar cilvēkiem, kas cieš no depresijas un vēlmes mirt. Visās žurnālos publicētajās fotogrāfijās viņa smaidīja un izstaroja dzīvesprieku, tāpēc lasītāji noticēja šai laimes ilūzijai, kuru vietējā slavenība bija tik prasmīgi uzbūrusi.
Zem virsraksta „Valsts sēro!” bija arī apakšvirsraksts smalkākā drukā: „Šokējoši – viena no valsts mīlētākajām un smaidīgākajām slavenībām cietusi no depresijas jau kopš 12 gadu vecuma.” Ātri sameklēju atvērumu, kurš bija veltīts sievietes piemiņai – virsrakstā tika citēts viņas memuāru plānotais nosaukums: „Smaids ir tikai maska lēta”. Ievads bija rakstīts treknrakstā: Kopš vakardienas, kad jaunā sieviete labprātīgi šķīrās no dzīvības, pie viņas mājas redzami ziedu, svecīšu, plīša rotaļlietu un fotogrāfiju kalni. Nelaiķes radinieki, kolēģi un draugi atsakās sniegt komentārus, bet sola, ka runās tad, kad viss būs nedaudz norimis, jo pašlaik viņu dzīve pārvērtusies asaru jūrā un bezgalīgā bēdu ielejā. Šajā rakstā atskatīsimies uz Latvijā mīlētās slavenības spožākajiem mirkļiem un pēdējiem dzīves mēnešiem.
Kad beidzu lasīt rakstu, pāršķīru nākamo lappusi, kurā bija milzīga grāmatas reklāma, kas vēstīja: DRĪZUMĀ! Grāmata „Smaids ir tikai maska lēta” lielākajās Latvijas grāmatnīcās.
Jau tagad bija skaidrs, ka šī būs gada pirktākā, aktuālākā un apspriestākā grāmata visā valstī – iespējams, ka to pat kādreiz tulkos un izdos arī citās valstīs, ja vien Latvijas kūtrie grāmatu izdevēji pacentīsies šo stāstu veiksmīgi popularizēt, lai vēlāk pārdotu. Lai arī kā to reizēm gribētos noliegt, labākā reklāmas kampaņa ir nāve. Vai Džeimss Dīns, Kurts Kobeins un Dženisa Džoplina būtu tāda mēroga leģendas kā šobrīd, ja nebūtu nomiruši pāragri, bet gan nosirmotu un dotos uz viņsauli pensijas vecumā, sagaidījuši savas dzīves ziemu?! „Dzīvo ātri, mirsti jauns un atstāj skaistu līķi.” Šo vārdu paustā ideja fascinēja daudzus, jo, kā teicis Kobeins – labāk taču ir izdegt nekā izbalot.
Un tobrīd, sēžot uz soliņa, malkojot kafiju un ieelpojot svaigo, pēc zaļas zāles smaržojošo gaisu, es domāju, ka katram cilvēkam vajag atrast vismaz vienu iemeslu, lai dzīvotu. Vecākiem tie ir bērni, karjeristiem mērķi, kuriem katru gadu tiek paaugstināta latiņa, mīlētājiem otra pusīte, kuras mīlestību tie nespēj atdzerties, dabas bērniem tā ir visa pasaule, kuras skaistuma izbaudīšanai pat ar desmit mūžiem ir par maz, bet ir tādi, kas nomirst tā arī neatraduši savas dzīves jēgu. Mīlestībā patiešām ir meklējama dzīves jēga, tikai jāsaprot, ka tai ir dažādas izpausmes un ne visi spējīgi rast siltumu sirdī no vienas un tās pašas lietas.
Džimijs, kurš visu šo laiku bija sēdējis saulē sasilušajā, zaļajā zālītē, ielēca man klēpī un ļāva, lai es sabužinu tā spīdīgo spalvu, kas mirdzēja saules staru izgaismota. Un tas bija brīdis, kad visa mana mīlestība tika dāvāta suņa sirdij, kas bija tik plaša un gaiša kā svētajam.

2014. gada 30. aprīlis

Katrs solis lika kājām mežģīties un ik sīkākā bedrīte vai zemes pacēlums mani klupināja, bet centos nostāvēt kājās, jo man uz rokām gulēja viņa. Meitenītes labā roka nokarājās un šūpojās kā gaisu izlaidis balons vējā, bet no smalkajiem pirkstiem pilēja smagas ūdens piles. Mitrā kleitiņa, kas man spiedās pie krūškurvja, saldēja ķermeni, bet no viņas gaišajiem matiem tecēja smalkas ūdens tērcītes, kuras brīžiem trāpīja uz drēbēm, kājām, bet tad manīju tumšas, ūdens radītas svītras uz pelēka betona. Pagalms! Bijām jau mājas pagalmā. Fakts, ka tuvāko minūšu laikā satikšu tēvu, lika kuņģim sarauties čokurā un tā saturam celties pa kaklu augšup.
M…mm…mmās…māsa… N…nnn…nno…noslīka…
Valoda raustījās jau brīdī, kad vēl tikai domāju par šo vārdu izteikšanu skaļi. Šķita, ka šie vārdi nogalinās māsu pavisam, izsūcot pēdējās dzīvības paliekas, kuras patiesībā ķermeni bija pametušas jau pirms vairākām minūtēm. Sviedros izmirkusī plauksta apķēra durvju rokturi un nospieda to uz leju, liekot durvīm pavērties. Gaiss, kuru ieelpoju, svilināja rīkli un ķērās plaušās, kad centos to izpūst, bet ausīs spēcīgi šalca asinis, apklusinot apkārtējo pasauli uz laiku.
– Tēt?! – Balss skanēja nedroši un drebelīgi, gluži kā tāda apšu lapa vētras laikā. – Tēt! – Sauciens kļuva izmisīgāks un bailes tajā jaucās arvien vairāk. – TĒTI!!!
Jau gandrīz biju nokļuvis tēva istabā, kurā gaiss oda pēc cigaretēm, lēta, bet spēcīga pēcskūšanās līdzekļa un alkohola, kad izdzirdēju garu, gārdzošu krācienu. Šī skaņa lika aizturēt elpu.
– Tēt? – Nu jau klusi čukstēju.
Labā acs pavērās, tad atlipa vaļā arī kreisā un mirkli viņš, tērpies vienās apakšbiksēs, kurām dibengalā bija divu Eiro monētas lieluma caurums, apjucis palūkojās apkārt, līdz skatiens apstājās un palika piekalts manām rokām. Precīzāk – tam, kas tajās gulēja.
– Pie velna, kas par. – Viņš pielēca kājās un izrāva mazās meitenītes līķi no manām rokām. – KO TU VIŅAI NODARĪJI? – Viņš auroja kā saniknots zvērs, kuram visa pasaule pēkšņi aizplīvurojusies ar sarkanu šķidrautu. – SĪKAIS KROPLI, KO TU NODARĪJI MĀSAI? – Viņas smalkais augums tēva rokās šūpojās kā bezkaulaina lupatu lelle.
Māsa līgani tika noguldīta gultā, bet tā bija vienīgā maiguma izpausme, kuru todien varēja manīt tēva izpildījumā. Skumjas acīs pēkšņi pazuda un tajās iegailējās dzīvnieciskas dusmas.
Viņa smagā roka gluži kā demolēšanas bumba triecās manā sejā, aizlidinot manu smalko ķermeni pāri pusistabai. Metāliski sāļa garša ieplūda mutē un tā vietā, lai asinis izspļautu, es tās noriju, gluži kā lepnumu, aizvainojumu un sāpes, kuras tobrīd mani plosīja no visām pusēm. Skatiens pievērsās salātzaļam paklājam, kurā ik pēc pēdas varēja manīt taukainus pleķus un smilšainu apavu nospiedumus un mājdzīvnieku spalvas, kas lika mīkstajam grīdsegas materiālam ost pēc suņa. Sakodu zobus un biju gatavs visam, kas mani sagaidīja. Apvēlos uz muguras, lai redzētu, kur palicis mans tēvs, bet tad saņēmu spērienu pa ribām ar smagu armijas zābaku, kas lika sāpēm izkropļot gan skaņas, gan apkārtesošo pasauli.
Viņš speciāli bija uzvilcis smagos zābakus ar metāla purngaliem, lai tikai mani nosistu.
– Stulbais kucesdēl, ko tu nodarīji manai meitai? – Siekalas šķīda laukā no tēva mutes un dažas piles piezemējās uz manas sejas. – Es tevi nositīšu. Tici man, es tevi patiešām nositīšu, sīkā aborta atlieka.
Smagais, pēc ādas smaržojošais zābaks triecās žoklī ar tādu spēku, ka apsvieda mani otrādi, bet visvairāk sāpēja nevis sitiens, bet tas, ko es ieraudzīju brīdī, kad tiku apmests otrādi. Durvju ailē stāvēja māte ar brūnu ādas somu rokās, tērpusies vasarīgā kleitā, izlaistiem, gariem matiem un bezpalīdzīgu izteiksmi sejā. Viņas mute bija paplesta mēmā šausmu kliedzienā, kad viņa ieraudzīja savu mirušo meitu, bet neizskaidrojamas bija emocijas, kuras sejā parādījās, kad skatiens uzkavējās pie manas asiņainās sejas. Tur bija gan dusmas, gan apjukums, gan saltas skumjas.
Sitiens.
– Izbeidz! – Viņa nokliedzās un beidzot izkustējās.
Sārtā gaisma uz brīdi šķita kā mirdzums, bet tad tā kļuva ķiršsrakana, bet visbeidzot melna, liekot man atslēgties un aizmirst visu, kas notika pēc tam, kad izvilku māsas līķi no ūdens.

Elsodams pieslējos gultā tik strauji, ka Džimijs pamatīgi izbijās un paslēpās zem gultas. Slapjas, sviedru izmērcētas matu šķipsnas lipa pie karstās pieres, bet palagi, kas vēl smaržoja pēc veļas mīkstinātāja, tagad piegūla miesai gluži kā pielīmēti. Elpa normalizējās, bet sirds pamazām atguva ierasto ritmu. Parasti, kad cilvēki redz sliktu sapni, viņi sevi mierina ar vārdiem, ka tas bija tikai slikts sapnis.
Tas nebija tikai sapnis – beidzot biju atradis pazudušo puzles gabaliņu, kas lika bildes negatīvam pārvērsties pozitīvā, atklājot ainu, kas tik ilgi bija šķitusi neskaidra.

Turpinājums sekos…