Romāns turpinājumos

“Visi monstri ir cilvēki” 12. turpinājums


2013. gada 31. decembris

Iznirām caur bieziem cigarešu dūmu vāliem, līdz nonācām lielā telpā, kuru piepildīja alkohola, sviedru un parfīma aromāti, kas jaucās kopā, radot degunu kņudinošu kokteili. Ausīs griezās skaļā un agresīvā mūzika, kas nāca no lielajām skandām, kuras dārdināja gluži kā pērkons. Skanēja Nirvanas dziesma Rape Me, kas lika naktskluba apmeklētājiem lēkāt un haotiski kratīt galvas, liekot matu sakārtojumiem izjukt tik ļoti, cik nu tas vispār bija iespējams.
– Kāpēc geju klubā skan Nirvana? – Neizpratnē vaicāju Zeldai, cenzdamies pārbļaut mūzikas troksni.
– Tāpēc, ka grupas līderis Kurts Kobeins savas dzīves laikā kaitināja homofobus un žurnālistus, izliekoties par geju. Reiz viņš izteicās, ka neesot homoseksuāls, bet vēlētos tāds būt, lai tikai varētu pakaitināt geju nīdējus. – Zelda pievilka mani pie bāra letes, kurai apkārt stāvēja raiba publika, sākot no puiciska paskata meitenēm un beidzot ar puišiem, kas uz sejas bija uzklājuši grima kārtu. – Man reizēm patīk, ja uzrodas tādi kā Kobeins, kas parausta mietpilsonisko sabiedrību aiz tās aprobežoto uzskatu ūsām.
Pamanīju, ka vairākas meitenes uzreiz pievērš uzmanību Zeldai. Pieļāvu, ka tas tāpēc, ka meitene šodien bija saģērbusies īpaši izaicinoši – baltā bezpiedurkņu kreklā, īsos ādas svārkos, bet kājās viņai bija melni šņorzābaki, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Viņa man atgādināja klasisku grūpiju – tādu, kas varētu braukāt līdzi kādai rokgrupai turnejās, smēķēt marihuānu kopā ar sasvīdušiem mūziķiem kādā nekārtīgā treilerī, bet vakarā nodoties mīlas priekiem ar grupas galveno vokālistu.
Pat nepamanīju brīdi, kad Zelda kopā ar pāris meitenēm devās uz deju placi, atstājot mani pie bāra letes vienu un apjukušu.
– Ko pasūtīsi? – Būdīgs bārmenis, kurš pavisam noteikti izskatījās pēc heteroseksuāla vīrieša, man vaicāja.
Apjuku, bet pēc mirkļa izstostīju: – Alu, lūdzu.
Samaksāju divus latus par alus kausu un jau pēc mirkļa centos savu satraukumu mazināt ar aukstiem rūgtās dziras malkiem, kas palīdzēja apslāpēt karstuma viļņus ķermenī.
– Tu šeit viens? – Man blakus apsēdās kāds vīrietis, kurš izskatījās ļoti līdzīgs kādam mazpazīstamam Latvijas dziedātājam. – Izskaties satraukts.
– Esmu jau arī. Draudzene mani pameta. – Norādīju ar rādītājpirkstu Zeldas virzienā – meitene izpildīja akrobātes cienīgus deju soļus, liekot garajiem matiem griezties līdzi dejā. – Viņa lieliski dejo.
Svešinieks vērtējoši nopētīja dejotājas, bet tad pievērsās bārmenim, lai pasūtītu divus sex on the beach – vienu no kokteiļiem viņš paslidināja uz manu pusi.
– Uz iepazīšanos! – Svešinieks teica un vienā malkā norija visu glāzes saturu, bet tad lūkojās manī, gaidot, ka es darīšu to pašu ar viņa uzsaukto dzērienu. – Aiziet!
Tramīgi paņēmu glāzi un ar četriem vidēji lieliem malkiem iztukšoju glāzi, bet tad pastūmu to uz bārmeņa pusi, lai atkal varētu turpināt alus kausa tukšošanu.
– Tu esi simpātisks. – Vīrietis, izsakot man komplimentu, uzlika savu roku uz manas kājās un lēnām to slidināja augšup.
Satrūkos un atgrūdu viņa raupjo roku no sava ķermeņa, kurā, gluži kā mūzikas instrumenta stīgas, jutu uzvelkamies katru muskuli. Vīrietis tikai pasmaidīja un piespieda lūpas nākamajai kokteiļa glāzei, kuru bārmenis bija nolicis uz letes viņa priekšā, lai nedaudz no tās iedzertu. Valgās lūpas pavērās, atklājot balti mirdzošu zobu rindu, kas zilajā neona gaismā burtiski mirdzēja.
– Labprāt tevi uzaicinātu ciemos pie sevis. – Viņš sniedzās pēc manas rokas, bet paspēju to laikus atraut. – Man ir jauks dzīvoklis pilsētas centrā, kurā mēs varētu parunāt mierīgākā gaisotnē, izbaudot viens otra kompāniju.
– Nē, paldies. – Asi atcirtu. – Turklāt mani vīrieši neinteresē.
Iedārdējās salti smiekli, kuru radītās vibrācijas bija pielīdzināmas skandu dārdošajiem basiem.
– Ko tad tu dari šeit?! – Svešinieks atbalstījās man pret plecu un pietuvināja savu seju pie manas labās auss. – Es varu tev atsūkāt tepat, kluba tualetēs. Ko saki?
Viņš pasmīnēja un ar līganu kustību ieslidināja roku manā kājstarpē, izraisot manī šoku, kas lika man atrauties no vīrieša tik spēcīgi, ka gandrīz apgāzos ar visu bāra krēslu.
– Kas tev kaiš?! Tu nesaproti, ka man tu neinteresē?! Esmu atnācis šeit kopā ar savu draudzeni, lai viņa nejustos vientuļi.
Biju gaidījis, ka pēc šīs saķeršanās mums būs pievērsušies apkārtējo skatieni, bet visi turpināja iesāktās nodarbes – runāja, dejoja, smēķēja, lietoja alkoholu un maigojās kādā no naktskluba stūriem vai uz kāda no gar sienām izvietotajiem dīvāniem. Acis meklēja Zeldu, bet viņa bija nozudusi no deju grīdas.
– Es vienkārši neesmu tavs tips, vai ne, smukpuisīt? – Blakussēdētājs neatlaidīgi turpināja sarunu, bet nu viņa balsī saklausīju nelielu agresiju. – Tu iedomājies, ka esi par labu man, jo tāds jauns un svaigs purniņš spējīgs nogrābt kādu bagātnieku vai satriecoši izskatīgu modeli, kam apakšbiksēs ir īsta vāle.
– Nē, problēma nav tajā, jo tu esi pietiekami izskatīgs un, manuprāt, ar naudu tev nav nekādu problēmu, tāpēc, lūdzu, pacenties saprast mani. – Iztukšoju atlikušo alus kausa saturu un jutu, ka pa kaklu augšā kāpj atrauga, kuru veiksmīgi izdevās apslāpēt. – Es nebūtu ieinteresēts arī tad, ja tavā vietā man pretī sēdētu Raiens Goslings ar miljons latiem čemodānā.
Vīrieša nagi ieurbās manas labās kājas augšstilbā – sāpes caurstrāvoja ķermeni, jo spēka viņam netrūka. Uz brīdi pat šķita, ka no uztraukuma un sāpēm pieslapināšu bikses.
Ar visu savu spēku centos atbrīvoties no ciešā tvēriena, bet vīrieša acīs liesmoja naids un arvien vairāk pieaugoša vēlme nodarīt man pāri. Sapratu, ka ir tikai viens veids, kā atbrīvoties no šī varmācīgā terorista.
Iedomājos, ko darītu, ja viņa vietā būtu man tīkama meitene, kas izrādītu man acīmredzamas simpātijas un neslēptu vēlmi dibināt ar mani intīmas attiecības. Tad paslidināju roku zem viņa krekla un maigi pārslidināju plaukstu pār karsto miesu, sajūtot katru viņa elpas vilcienu, kas cilāja krūškurvi un vēderu. Sāpīgais tvēriens kļuva vaļīgāks, līdz pazuda pavisam. Svešinieks nokāpa no bāra krēsla un lika man darīt to pašu, jo zināju, ka viņš vēlas aizvest mani uz vīriešu tualetēm, kur plānoja savas perversās rotaļas.
Acumirklī apjuku, zinādams, ka tas, ko es plānoju darīt, nav vīrieškārtas pārstāvja cienīga rīcība, bet man tobrīd nebija citas izejas, tāpēc pietuvojos vīrietim, it kā gribētu viņu noskūpstīt, bet tad nedaudz ieliecu kāju, lai pēc brīža izdarītu spēcīgu sitienu ar ceļgalu.
– SĪKAIS KROPLI! – Vīrietis nokrita zemē un sāpēs saķēra kājstarpi. – Es tevi nositīšu! Es tev daiktu noraušu, sīkais izdzimteni! Dzemdes atrauga, aborta atlieka!
Acu kaktiņos viņam izsprāga sāpju asaras, pieri pārklāja sviedru tērcītes, bet seja pēkšņi bija ieguvusi tumšu tomātu sulas nokrāsu. Zināju, kā sāp, kad kājstarpe piedzīvo spēcīgu triecienu – reiz, sporta stundas laikā, man kāda klasesbiedrene netīšām iemeta pa vārīgo vietu ar basketbola bumbu, radot tādas sāpes, ka melns gar acīm sametās, tad man šķita, ka zaudēšu samaņu. Sitienu pa kājstarpi parasti izmantoja meitenes, bet sapratu, ka šoreiz man šis paņēmiens bija kā pēdējais glābiņš, jo tradicionālā kautiņā es šo būdīgo tēviņu nespētu uzveikt pat tad, ja viņš būtu izdzēris desmit sex on the beach.
Bēdz! Teica iekšējā balss, bet es nevēlējos pamest naktsklubu bez Zeldas, tāpēc izmisīgi meklēju viņu, līdz sāku izkliegt meitenes vārdu. Beidzot pamanīju viņu uz kāda no dīvāniem, kurā viņa maigojās ar kādu slaidu, simpātisku tumšmati.
– Zelda! – Pieskrēju pie viņas, bet tad pamanīju meitenes miegaino skatienu un savādās acu zīlētes, kuras liecināja par narkotiku klātbūtni organismā. – Mums jādodas prom.
Vīrietis lēnām centās pieslieties kājās.
– Zelda, tu mani dzirdi?
– Ne tagad. – Viņa atmeta ar roku un turpināja skūpstīt tumšmati, kura izskatījās vismaz trīsdesmit gadus veca.
– Dari ko vēlies, bet es nozūdu.
Vīrietis jau bija piecēlies un lēnām devās manā virzienā.
Spēcīgs sitiens izsita mani no līdzsvara, likdams sagrīļoties, bet pārāk labi apzinājos, ka man jābēg. Ātri! Ja vien vēlējos palikt dzīvs.
Zināju, ka spēju skriet ātrāk nekā agresīvi noskaņotais tēviņš, tāpēc metos uz garderobi, kurā iemainīju numuriņu pret savu ziemas jaku un izskrēju uz ielas, kur viss pēkšņi šķita kļuvis tik kluss, tukšs un tumšs. Vilkdams mugurā jaku, dzirdēju aiz sevis balsi.
– Pag’, kad es tevi noķeršu sīkais kverpli.
Kājas pinās un vairākas reizes nokritu uz ledus, sasizdams sānus, rokas un kājas, bet tas šķita esam tīrais nieks, kad iedomājos par ievainojumiem, kādus varēja radīt vīrieša sitieni. Lūpa, kuru viņš bija pārsitis, bija uzblīdusi un sāpēs pukstēja.
Kāpēc gan es piekritu pavadīt Zeldu uz to sasodītu geju un lesbiešu naktsklubu?! Kāpēc?! Kas mani, velns parāvis, tur vispār dzina.
Brīdī, kad iekāpu pustukšā autobusā, kas solījās mani aizvest uz mājām, sapratu, ka beidzot esmu drošībā.

2014. gada 1. janvāris

Pēcpusdienā mani pamodināja Džimijs, kad tas sadomāja uzlēkt man uz vēdera, lai nolaizītu seju, likdams ostīt savu pēc suņu barības smirdošo elpu.
– Džim. – Norūcu un centos izgrūst suni no gultas, bet tas tik viegli nepadevās. – Lūdzu, vēl tikai desmit minūtes.
Beidzot izdevās uzmācīgo radību izmest no gultas, bet ilgi man miera nebija, jo Džimijs nekavējās un atkārtoti ielēca gultā, izārdot rūpīgu uzklāto palagu.
– Labi, labi. Ceļos jau. – Ietinos segā, jo dzīvoklī bija kļuvis sasodīti auksti.
Tējkannu piepildīju ar aukstu ūdeni un tad uzliku to vārīties, lai vēlāk varētu pagatavot sev karstu kafiju, kuru izbaudīt pie rīta cigaretes. Produktu skapī sameklēju gaļas konservu bundžu, kuru ar karotes palīdzību ieliku Džimija bļodiņā, lai tikai suņupuika ļautu man mierīgi izbaudīt auksto ziemas mieru un siltās gultas sniegto patvērumu.
Uz grīdas noliku kafijas krūzi, bet gultā ieliku lielu šķīvi ar cepumiem un vienu svaigi mazgātu ābolu, tad ieritinājos segā un ieslēdzu televizoru, kurš momentāni atdzīvojās, piepildot telpu ar ziņu diktores balsi.
„Šausminoša avārija notikusi galvaspilsētā Rīgā, kur kāds kravas automašīnas vadītājs nav spējis savaldīt savu transportlīdzekli, tādējādi izraisot avāriju, kurā tika bojāta degvielas cisterna, kas vēlāk arī uzliesmoja, radot milzīgu sprādzienu. Aculiecinieki stāsta, ka kravas automašīnai tuvāk esošie vieglie transportlīdzekļi tika aizsviesti ar tādu spēku, ka pāris no tiem ielidoja upē, pirms tam sadragājot un pārraujot tilta margas. Pēc sprādziena sekoja arī vairākas spēcīgas citu automobiļu sadursmes. Nakts ziņu speciālizlaidumā jau ziņojām, ka avārijas sekas bijušas ļoti smagas – divpadsmit bojāgājušie un vairāk nekā trīsdesmit ievainotie, no kuriem četri pašlaik atrodas ļoti smagā stāvoklī un katru stundu cīnās par savām dzīvībām.”
Diktores seja no ekrāna pazuda, bet tās vietā parādījās aina no traģēdijas vietas – visapkārt strādāja ugunsdzēsēji, kas centās attīrīt braucamo daļu no sprāgušo automašīnu pārpalikumiem, kurus klāja melni kvēpi, šur tur manīja policijas darbiniekus, kas nervozi staigāja apkārt, bet visaktīvākie bija žurnālisti, kas aši centās iemūžināt notikumu vietu un iztaujāt policijas darbiniekus.
Ekrānā parādījās piesarkuša un manāmi noguruša policista seja – varēja manīt, ka uz žurnālistes uzdotajiem jautājumiem viņš atbild nelabprāt:
„Daudz nav ko komentēt. Tas ir vienkāršs nelaimes gadījums,kurš varēja arī nenotikt, ja laikus būtu nokaisīta ceļa braucamā daļa. Protams, ceļu apsaimniekotājus vainot šeit negribu, jo vakarnakt sniga slapjš sniegs, kurš vēlāk izkusa pavisam, bet jau pēc neilga laika sasala, pārvēršot ceļa braucamo daļu spogulī. Turklāt kravas automašīnas vadītājs nedaudz pārsniedza atļauto ātrumu, tāpēc, ja kāds šeit ir vainīgs, tad tas ir šis pārgalvīgais braucējs, kuru diemžēl tagad var tiesāt vairs tikai Dievs.”
Vēl brīdi rādīja notikuma vietu, bet tad tika intervēti aculiecinieki, kas pārsvarā sniedza haotiskus un personīgajām emocijām un iespaidiem piesātinātus stāstus. Kāda veca sieviete savu stāstu tik ļoti izpušķoja, ka tas tik krasi atšķīrās no pārējo stāstītā, ka man šķita – viņa runā par pavisam citu notikumu.
„Tilts uz laiku būs slēgts, lai novērstu spēcīgā sprādziena radītās sekas, bet Rīgas mērs jau paziņojis, ka nedēļas laikā postījumi tiks laboti un tilts atkal būs darba kārtībā.” Diktore saknieba lūpas ciešā, bezemocionālā svītriņā un turpināja. „Policija un Ceļu Satiksmes direkcija iesaka būt uzmanīgiem uz ceļiem, ievērojot ātruma ierobežojumus un neiesaka braukt ar ziemas riepām, kuru protektori būtu pārāk nolietojušies. Reizēm taupība vai neuzmanība var maksāt dzīvību.” Sieviete sakārtoja papīrus uz galda, uz brīdi nolaida galvu, bet, kad to pacēla, sejā rotājās žilbinošs smaids – gluži kā tam vīrietim no naktskluba. „Ar to arī ziņu speciālizlaidumu beidzam. Lai jums jauka šī gada pirmā diena.”
Protams, man bija žēl to cilvēku, kuri šajā traģēdijā zaudēja savus tuviniekus, bet šādas ziņas manī izraisīja līdzpārdzīvojumus ārkārtīgi reti. Televīziju tik bieži pārpludināja negācijas un ziņas par traģēdijām, ka ar laiku sāka šķist – tā ir norma. Reizēm tika apgalvots, ka šādas ziņas rāda, lai nelaimes vairāk nenotiktu, bet patiesība bija skarba, jo šīs ziņas patiesībā pieradināja cilvēkus pie domas, ka traģēdijas, slepkavības, izvarošanas un zādzības nav nekas traks, jo tās taču notiek katru dienu. Atkal un atkal. Nebija nozīmes, cik bieži šīs pārraides brīdināja, lai cilvēki uzmanās no zagļiem, avārijām, izvarotājiem, jo vienmēr taču galvā bija nezūdošā doma – ar mani tā nenotiks, jo tā notiek tikai ar tiem cilvēkiem televizorā.
Kamēr tas tevi neskar, tikmēr tas neattiecas uz tevi.

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” 11. turpinājums


2013. gada 24. decembris

– Nespēju noticēt, ka Juta izvēlējās Ziemassvētkus pavadīt kopā ar saviem puritāniskajiem vecākiem, kas paši savu meitu pazīst tikai virspusēji, gluži kā tādu paziņu, ko nākas satikt radinieku sanākšanas svētkos. – Zelda iemeta kniedēm rotāto somu dīvānā un tad pietupās, lai samīļotu Džimiju. – Esmu tik fucking dusmīga. Nolādēts! Biju izplānojusi fantastisku Ziemassvētku vakaru, es pat biju nolēmusi pagatavot ēdienu.
– Zelda, nedusmojies. – Palīdzēju meitenei novilkt garo ziemas mēteli un tad to pakāru pie degošā kamīna, lai karstums izžāvētu slapjos, sniega radītos pleķus. – Ja tas tevi kaut mazākajā mērā var nomierināt, tad es varu pateikt, ka priecājos par to, ka svinēsim Ziemassvētkus kopā. Turklāt esmu nopircis tev dāvanu.
Meitene sāka rakņāties somā, izmētājot savu kosmētiku pa dīvānu, līdz atrada meklēto – mazu, dāvanu papīrā ievīstītu sainīti.
– Arī man tev ir dāvana – nopirku jau pirms kāda mēneša, jo, kad to ieraudzīju, uzreiz iedomājos par tevi. – Viņa pasniedza man kastīti un tad vēroja, kā es to izsaiņoju.
Tajā bija vairākas aproces – viena no tām bija izgatavota no melnas ādas, izrotāta ar metāla kniedēm, cita bija veidota no neskaitāmiem dzelzs krustiņiem, kurus klāja melna krāsas kārta, bet vēl pāris aproces bija savērptas no daudzām mazām koka bumbiņām. Divas no tām apliku ap labo, bet atlikušo pārīti ap kreiso roku – tikai tad sapratu, kāpēc Zelda man tās dāvājusi.
– Lai apslēptu rētas?
– Tu nu gan esi attapīgs. – Meitene iespurdzās. – Bet tagad laiks manai dāvanai.
Izvilku no pagultes dāvanu maisiņu, kurā Zeldai domāto dāvanu biju apbēris ar ledenēm, šokolādes konfektēm, konfeti papīrīšiem, dažiem eglīšu rotājumiem un apaļām svecītēm.
Zelda izbēra dāvanu maisiņa saturu uz grīdas, bet tad visā dekorāciju burzmā meklēja galveno dāvanu – kaklarotu. Meitene to pacēla gaisā un vēroja trīs vilku galvu formās veidotos sudrabkrāsas kulonus – to mutēs vizēja zili stikla pilnmēneši, bet radību acu dobumos mirdzēja rubīnkrāsas akmentiņi. Starp šīm galvām šķindēja dekoratīvi metāla dzelkšņi ar noapaļotām smailēm un melnas akmens bumbiņas. Palīdzēju draudzenei rotu aplikt ap kaklu, lai viņa varētu novērtēt tās svaru un skaistumu, kas kļuva vēl iespaidīgāks, kad pieskārās viņas maigajai ādai.
– Daniel, tā ir tik skaista. – Zelda ievilka dziļu elpu un šķita, ka negrasās to izpūst laukā. – Ak… Tu manu gaumi pārzini labāk nekā es pati. Paldies!
– Viss, pietiek slinkot! – Padevu Zeldai roku, lai palīdzētu meitenei piecelties. – Sāksim gatavot svētku vakariņas.
Līdz vakaram rosījāmies pie plīts, lai sagatavotu kaut ko ievērības cienīgu, izmantojot vairāku pavārgrāmatu sniegtos padomus gaļas ēdienu un desertu gatavošanā. Protams, neiztikām arī bez ķēmošanās – pateicoties tai, sabojājām kartupeļu biezeni, tāpēc nācās to gatavot atkārtoti. Vairāku stundu laikā bijām pagatavojuši karbonādes ar sēņu un siera cepurītēm, kartupeļu biezeni, ceptus vistu stilbiņus medus mērcē, zaļos salātus, siera salātus, augļu salātus un augļu želeju ar putukrējumu. Un tikai tad, kad darbs bija galā, sapratām, ka esam ļoti izbadējušies.
– Priecīgus Ziemassvētkus! – Iesaucos un apkampu Zeldu. – Paldies, ka man esi.
– Hei, hei! Tikai nekādas sentimentālas puņķošanās un banālas atzīšanās mīlestībā. – Zelda atbrīvojās no manām skavām un sāka piepildīt savu šķīvi ar ēdienu. – Es tāpat to visu zinu.

– Kāpēc tu man nekad neesi vaicājis, kāpēc man patīk meitenes? – Zelda ēda augļu želeju, nosmērējot muti ar putukrējumu. – Vai tiešam tas tevi nekad nav interesējis – kāpēc daži cilvēki ir homoseksuāli?!
– Man vienmēr šķitis, ka uzdot tādus jautājumus nav īpaši pieklājīgi. Tā ir tava izvēle.
– Patiesībā tā nav mana izvēle. – Zelda iedūra karoti desertā un pastūma trauku prom no sevis. – Tā nekad nav bijusi mana izvēle. Laikā, kad piedzimu, man neviens nejautāja, vai vēlos būt lesbiete vai parasta, heteroseksuāla sieviete – man neviens nepiedāvāja izvēles iespējas. Uzskatu, ka pasaulē nebūtu neviena homoseksuāla cilvēka, ja visiem būtu ļauts izvēlēties, ko viņi vēlas mīlēt. Saproti – mīlēt, nevis iekārot?! Maldīgi domā tie, kas uzskata, ka mēs esam kaut kāda fucking slima kopiena, kurai nav nekādu morāles normu un, ka mūsu vienīgā misija šajā pasaulē ir iedragāt tradicionālās ģimenes modeli.
– Tad kas to nosaka, ja ne jūs paši?
– Es nezinu. Varbūt mūs tādus radījuši augstāki spēki, varbūt patiešam pastāv kaut kāds homoseksuālais gēns, kas ir mūsos, bet tā noteikti NAV slimība. – Zelda pretīgumā izrunāja pēdējos vārdus. – Mēs vienkārši nespējam mīlēt pretējo dzimumu tā, kā mīlam savējo.
– Bet dzirdēts, ka homoseksuāli cilvēki dibina normālas ģimenes, apprecas ar pretējā dzimuma pārstāvi, audzina bērnus.
C’mon, normālas?! Piedod, Daniel, bet ja dzīve nemitīgos melos tev šķiet normāla, tad tu esi galīgi jucis. Daudzas šādas ģimenes laika gaitā izjūk – iedomājies, cik pazemota jūtas tā persona, kad uzzina, ka lielu daļu sava mūža pavadījusi kopā ar cilvēku, kurš patiesībā ir homoseksuāls. Un kā jūtas bērni?!
– Vai tas nozīmē, ka tu negribi bērnus? – Neticīgi vaicāju.
– Gribu, bet uzskatu, ka homoseksuāliem cilvēkiem nevajadzētu audzināt bērnus, kaut gan nešaubos, ka viņi to lieliski spētu un spēj izdarīt. Tas vienkārši nav pareizi, tāpat kā visi tie praidi un viendzimuma laulības.
Zelda mani pārsteidza, jo nebiju gaidījis, ka viņai par homoseksuāliem cilvēkiem ir šāds viedoklis – tas nebūt nelīdzinājās tam, ko šādi orientēto cilvēku organizāciju pārstāvji sludināja televīzijā un medijos.
– Es tikai gribu mīlēt, neizpelnoties nosodījumu par to. – Viņa klusi nočukstēja un turpināja ēst desertu.

2013. gada 27. decembris

Kopīgi ar Zeldu devāmies pie Natālijas Lorakas, lai apmeklētu pēcsvētku psihiatrijas seansu, kas, ārstesprāt, esot ļoti svarīgs, jo depresīvus cilvēkus destruktīvas domas visvairāk nomācot tieši svētku un pēcsvētku laikā. Kādā no iepriekšējiem seansiem viņa bija ieteikusi, lai sameklēju kādu, ar ko kopā pavadīt svētkus, lai tie nešķistu vientuļi, jo kopā arī skumt ir vieglāk.
Tomēr skumjas es vairs nejutu, jo biju ielaidis sevī svētku sajūtu, kurai pilnībā ļāvos – pat šķietami muļķīgajai komercijai, kas man iepriekš tik ļoti riebās. Nu es smaidīju, ieraugot izdekorētos veikalu skatlogus, bet vēl laimīgāks jutos brīžos, kad varēju sēdēt kādā no pilsētas kafejnīcām un skatīties uz ainavu aiz loga, malkojot gardu karstvīnu, kas sasildīja visu ķermeni. Nesmādēju arī Ziemassvētku atlaides, kuras pārpludināja veikalus, tādējādi sniedzot iespēju iegādāties preces ievērojami lētāk, vienlaicīgi neliedzot pārdevējiem ievērojami nopelnīt.
Pat drūmās sienas uzgaidamajā telpā pēkšņi šķita esam košākas un dzīvesprieka pilnas.
– Daniel, lūdzu, nāc pie manis uz kabinetu. – Man garām pagāja psihiatre, kuras mati šodien bija izlaisti un viegli ielokoti, bet mugurā viņai bija zaļa kleita, kas tikko sniedzās līdz ceļgaliem. – Šodien seanss gan būs tikai pusstundu garš, tāpēc uzreiz ķersimies pie būtiskā, sarunāts? Turklāt jūs abi man šodien esat vienīgie pacienti.
Iegāju telpā, kas šķita nedaudz tumšāka nekā citas reizes, bet izskaidrojumu šim gaismas trūkumam radu Ziemassvētku rotājumos, kas aizsedza lielu daļu no plašajiem kabineta logiem. Uz lielā masīvkoka rakstāmgalda grēdās krājās mapes un dažādas noputējušas grāmatas, kuru angliskie nosaukumi man neko daudz neizteica, jo tajos bija izmantoti dažādi profesionālie termini, kurus vidusmēra cilvēkam nebija lemts saprast.
– Tagad man pastāsti, kā tev klājas? – Viņa paņēma kādu mapi no galda un apsēdās man pretī. – Vai tevi nav piemeklējušas panikas lēkmes, depresija, izmisums?
– Es jūtos neparasti labi. – Brīdi klusēju. – Bet brīžiem mani pārņem līdzjūtība pret cilvēkiem, kurus es nemaz nepazīstu – man sāp to cilvēku sāpe, šķiet, ka daļu no tās es paņemu sev.
– Tev ir ļoti jūtīga emocionālā uztvere, brīžiem tu visu izjūti pastiprināti – to esmu secinājusi pēc daudzajiem seansiem, kas mums bijuši. Tas nav nekas tāds, ko vajadzētu ārstēt, jo tā tu izjūti šo pasauli un cilvēkus, bet nedrīksti pieļaut, ka tava dzīves uztvere kļūst nepārtraukti atkailināta un viegli traumējama.
– Bet labāk just sāpes nekā nejust vispār neko. Tukšums mani biedē, jo jau reiz tas mani paņēma savā varā un tas bija šausmīgi. Tad, kad tu tajā iegrimsti, vairs nav neviena salmiņa, kuram pieķerties, jo tad, kad nav nekā, nav arī iemesla dzīvot.
– Nav arī ko zaudēt. – Lorakas kundze piecēlās kājās. – Ja jau rodas vēlme mirt, tad kāpēc nemēģināt izdarīt pārdrošas lietas, kuras visu mūžu esi vēlējies darīt, bet esi baidījies no to īstenošanas?! Kāpēc nedod sev pēdējo iespēju, lai liktu uz spēles visu?! Ja šaubies, tad iedomājies, kā rīkotos tad, ja nebaidītos – un rīkojies tieši tā.
Brīdi apdomāju sievietes teikto, bet neteicu neko.
– Piedod, es laikam pārāk iekarsu. – Viņa atkal apsēdās un sakārtoja kleitu. – Turpināsim atlikušās seansa minūtes mierīgākā garā. Tāpēc gribu, lai pastāsti, ko darīji Ziemassvētkos.
Lorakas kundze klausījās manā Ziemassvētku dienas atstāstā, bet tikmēr darbojās ap kafijas automātu, lai sarūpētu mums katram pa karsti kūpošai kafijas tasei. Karstā krūze patīkami uzkarsēja plaukstas, bet rūgti smaržojošie garaiņi radīja omulīgu atmosfēru telpā.

– Ak! – Lorakas kundze izsaucās, kad ieskatījās sienas pulkstenī. – Mēs runājam jau stundu. Man patiešām prieks, ka tev, Daniel, svētki ir patiešām izdevušies, bet nu man laiks uzklausīt nākamo apmeklētāju.
– Vai man Zeldu pasaukt?
– Jā.
Pirms izgāju no kabineta, manīju, ka psihiatre atviegloti nopūšas un uz mirkli nolaiž plecus, liekot stājai kļūt necilai.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 10. turpinājums


2013. gada 14. decembris

Kopā ar Zeldu un Jutu pusdienojām kādā nesen atvērtā kafejnīcā, kuras izkārtne pie ieejas vēstīja, ka šeit pasniedz gardāko kafiju un svaigākās smalkmaizītes pilsētā, bet pasniegtie dzērieni un ēdieni tomēr apliecināja, ka izkārtne melo. Šīs kafejnīcas piedāvājums ar neko neatšķīrās no citu kafejnīcu piedāvātā, pat tās interjers līdzinājās simtiem citās kafejnīcās redzētajiem. Par spīti visam, bija jāatzīst, ka šeit jutāmies mājīgi – raupjās mūra sienas un ap masīvkoka galdiņiem izkārtotie dīvāni radīja māju sajūtu, tāpēc jutāmies ērti un nepiespiesti. Zelda pat iecēla ziemas zābakos tērptās kājas dīvānā, nosmērējot divus dekoratīvos spilvenus ar dubļiem.
– Zeld’, šeit taču pēc tam būs jāsēž arī citiem. – Juta aizrādīja un izgrūda draudzenes kājas laukā no dīvāna. – Pacenties būt kulturāla vismaz tad, kad esam ārpus mājām.
– Labāk beidz mani komandēt un pastāsti Danielam, kur mēs bijām pagājušonedēļ. – Zelda draudzīgi iebukņīja draudzenei sānā.
– Stāsti pati.
– Labi, Daniel, tad klausies. Mēs tikai nesen atgriezāmies no Londonas, kur mani apstiprināja vienam projektam.
– Nopietni?! Es taču zināju, ka tev viss ar to modeles darbu izdosies un ies tikai uz augšu.
– Nav jau nekas dižs. – Zelda centās tēlot vienaldzību, kaut gan viņa knapi valdīja prieku un kūsājošu sajūsmu. – Apmaksāja mums abām biļetes uz Londonu un viesnīcu, bet par fotosesiju apģērbu katalogam saņēmu četrsimt latus, kurus drīz jau būsim notriekušas, jo es ievācos Jutas dzīvoklī, kurā reāli ir tik maz mēbeļu, ka nācās šo to nopirkt.
– Nemuldi. – Juta piktojās. – Es vienkārši esmu minimāliste.
– Minimāliste, kura guļ uz piepūšamā matrača, bet drēbes karina uz aizkaru stangas.
Kopīgi smējāmies, pavelkot savam jautrības vilnim līdzi arī pašu Jutu, kas vairs nespēja notēlot aizvainoto draudzeni.
– Daniel? – Pēkšņi izdzirdēju balsi no blakus galdiņa.
– Tom?! – Neticīgi uzlūkoju draugu un tikai tad pamanīju, ka viņam blakus sēž Marta ar bērnu uz rokām. – Sveika, Marta!
Sasveicinājāmies un es iepazīstināju draugus savā starpā, bet mans skatiens periodiski atgriezās pie autiņos ievīstītā bērna, kuru Marta tik rūpīgi un mātišķi aijāja. Tas taču nevarēja būt viņu bērns, jo tad man Toms to būtu pateicis laikā, kad vēl biju apmeties viņu dzīvoklī.
– Vai varu tevi apsveikt? – Vaicāju Tomam, bet lūkojos uz mazuli.
– Ja tu domā par manas ģimenes pieaugumu, tad jā. – Toms staroja, lūkojoties uz savu pirmdzimto. – Novembrī kļuvām par vecākiem.
– Bet kāpēc tu man neko neteici, kad dzīvoju pie jums?
Marta uzrāva degunu brīdī, kad viņas skatiens sastapās ar manējo, tāpēc uzreiz sapratu, ka viss, ko turpmāk teiks Toms, būs meli, lai tikai slēptu faktu, ka Marta nevēlējās, lai es būtu informēts par viņu jaundibinātajā ģimenītē notiekošo.
– Mēs nolēmām, ka nevienam neteiksim līdz brīdim, kad bērns būs piedzimis.
– Bet kāpēc tad nepateici to man, kad bērns bija piedzimis? Mans telefona numurs taču tev ir.
– Es… Es vienkārši…
– Tu vienkārši nevēlējies to viņam teikt, jo esi totāls draņķa gabals, ne draugs. – Zelda iejaucās sarunā un pēc pateiktā viņa pašapmierināti pasmīnēja. – Draugi tā nedara.
– Zelda! – Centos meiteni pārtraukt.
– Daniel, nepārtrauc mani! Tu ļauj cilvēkiem spļaut sirdī un bradāt pa dvēseli, bet es to vairs negribu pieļaut, jo esmu tavs draugs. Patiess draugs, kuram rūp, kas ar tevi notiek, nevis kā šis fucking nolādētais pajoliņš.
– Skuķēn, pieturi muti. – Beidzot sarunā iesaistījās arī Marta.
– Ja nebūtu sākusi runāt, tad nemaz nebūtu apjautusi, ka neesi orangutānu mātīte. – Zelda piecēlās kājās. – Daniel, Juta, iesim prom!
– Tā būs labāk visiem. – Sacīja Toms, mierinot Martu, kas tobrīd izskatījās satriekta.
– Ak, jā, Tom, es tev piedodu, ka biji draņķīgs draugs. – Pasmaidīju un iedomājos, ko par šo visu teiktu Natālija Loraka. Piedošanas terapiju viņa noteikti nebija iedomājusies šādu.

Kafejnīcas apmeklētāju skatienu pavadīti pametām kafejnīcu, ļaujot, lai putenis rotaļājas ar drēbēm un matiem, iepinot tajos baltas, mirdzošas sniegpārslas, kuras ātri vien izkusa, izjaucot rūpīgi veidotās frizūras. Ielauzos meitenēm pa vidu un draudzīgi apķēru viņas, pievelkot sev cieši klāt.
– Jūs esat nenormālas, īpaši jau Tu, Zelda. – Mūsu sejas bija tik cieši saspiestas, ka izelpas sakrustojās, izkausējot pretī krītošās sniegpārslas. – Bet tieši tādas jūs man patīkat, tieši tādas.

2013. gada 20. decembris

Šodien skolas lielajā zālē valdīja totāls haoss – skolēni, tērpušies smieklīgos kostīmos, skraidīja pa skatuvi, meklēdami savus deju partnerus, skolotājus, teātra pulciņa vadītāju, pianistu un dažādus priekšnesumiem nepieciešamos atribūtus. Līdz svinīgajai Ziemassvētku pasākuma atklāšanai bija palikusi tikai nedaudz vairāk kā pusstunda, tāpēc varēja vērot, kā ierodas pirmie skatītāji – pārsvarā skolotāji, tehniskais personāls, audzēkņu vecāki un draugi. Stāvēju netālu no ieejas blakus savas klases audzinātājai, kas rokās turēja trīsdesmit liecības, kuras solījās izdalīt to īpašniekiem tikai pēc pasākuma beigām, lai neviens nesadomātu aizlaisties mājās pirms Ziemassvētku koncerta beigām.
Pamanīju, ka skolotājas Plikšķes skatiens klīst apkārt, meklējot kādu nezināmu personu, līdz viņa beidzot pievērsās man.
– Daniel, esi tik laipns un pasargā manas mantas, kamēr es aiziešu uz dāmistabu. – Viņa samākslotā laipnībā noteica, iegrūžot man rokās sarkanu lakādas rokassomiņu un liecību kaudzīti. – Nekur nepazūdi! Es drīz atgriezīšos.
Pametu skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka mani neviens nevēro, tad, pārliecinājies, ka nemanu nevienu aizdomīgu skatienu, pāršķirstīju liecību kaudzīti, līdz atradu savējo. Atviegloti nopūtos un papīra gabalu aizbāzu aiz džempera, bet pārējās liecības sakārtoju glītā kaudzītē.
– Paldies, Daniel. – Audzinātāja bija atgriezusies no tualetes ar pamatīgu pūdera kārtu uz bālās sejas, bet viņas jau tā stīvie mati nu smaržoja pēc jaunas matu lakas devas.
Jau grasījos izlavīties no lielās zāles, kad pamanīju telpas virzienā tuvojamies Martu un Tomu – viņiem ceļā stāvēju arī es, tāpēc no tikšanās nebija iespējams izvairīties. Prātoju, kā man reaģēt, kad satiksimies, bet, jo vairāk domāju, jo lielāks juceklis manā galvā valdīja.
Toms jau bija pavisam tuvu, tāpēc vairs nebija daudz laika, lai izlemtu – sveicināt viņu, vai tomēr ignorēt.
– Sveiks. – Neveikli izgrūdu.
Nācēju skatieni pievērsās man, bet sveicienu neviens no abiem neatņēma, tikai ar neticību sejās lūkojās manā virzienā pavisam īsu mirkli, bet tad novērsās, lai dotos tālāk un ieņemtu labākās sēdvietas zālē.
– Daniel, uz kurieni jau sataisījies? – Audzinātājas balss atskanēja man aiz muguras.
– Uz tualeti. – Laipni atbildēju, lai tikai izvairītos no papildjautājumiem. – Drīz būšu atpakaļ, bet jūs jau varat doties pie pārējām skolotājām, lai neviens cits neapsēstos jūsu vietā.
– Vai, cik laipni no tavas puses, Daniel. Laikam jau būsi manu teikto par uzvedības mainīšanu ņēmis vērā.
– Protams, skolotāj! – Tikai uz īsu mirkli izjutu sirdsapziņu kaut kur kņudam pakrūtē, bet atmiņa bija spēcīgāka, tāpēc nolēmu doties prom, lai izdarītu to, kas jau sen brieda manās domās.

– Suni gan varēji atstāt ārā. – Brālis pikti nomurmināja. – Sīkajiem varētu rasties kaut kāda alerģija.
– Adrian, tu taču negribi, lai Džimiju atstāju uz ielas. – Ielaidu suņu puiku dzīvoklī, par spīti brāļa ierosinājumam atstāt radību uz ielas. – Un es jums atnesu dāvanas. Nav nekas dižs… – Izvilku no pleca somas lielu dāvanu maisiņu, kuru biju piepildījis ar dažādiem saldumiem. – …bet domāju, ka saimniecībā noderēs.
– Ir arī Mars batoniņi?
– Jā, un arī Snickers šokolādes batoniņi, Fazer šokolādes, Geisha konfektes un arī pāris mandarīni, lai dibens neaizliptu. – Abi saskatījāmies un pasmaidījām, jo parasti tā teica mamma, kad ēdām pārāk daudz saldumus. – Tikai neapēd viens.
Dzīvoklī valdīja bezgaiss, kurā jaucās arī svaigi ceptu kartupeļu, cigarešu dūmu un alkohola dvingas.
– Jums nevajadzētu smēķēt šeit, kad mājās ir bērni. – Aizrādīju.
– Mēs jau tikai virtuvē, kad sīkie guļ, bet arī tad paveram vaļā mazu loga šķirbiņu. Neaugs jau viņi sterilā vidē, nē. – Brālis aizdedza cigareti un piedāvāja man vienu, bet es atteicos. – Būs pašam bērni, tad zināsi, kas un kā, tad arī varēsi mani pamācīt, ja ko gudru uzzināsi.
Paņemu pāris Geisha šokolādes konfektes, kas mētājās pleca somas dibenā, un iztinu tās no papīrīšiem, lai pabarotu ar tām Džimiju, kurš tās kāri notiesāja.
– Kopš kura laika tev vispār ir suns?
– Nesen paņēmu no patversmes, lai nebūtu vienam tik garlaicīgi.
– Kā – vienam?! Vai tad tu nedzīvo pie tā sava drauģeļa, kuram ir tā resnā vecene?
– Nē, tagad es dzīvoju viens.
– Muterīte par dzīvokli maksā un naudu dod?
– Nē, es strādāju.
– Labi maksā?
– Nesūdzos.
– Varbūt vari man aizšaut kādus pāris simtus? – Viņš blenza grīdā. – Vienkārši nesen sanāca baigie sūdi un vajadzēja no mentiem atpirkties, tāpēc atdevām tiem lohiem visu ietirgoto naudu. Vajag naudu jaunai precei – kaut vai tikai iesākumam.
– Tik bagāts es neesmu. – Patiesībā man bija iekrāti pāris simti latu, bet nevēlējos tos Adrianam aizdot, jo zināju, ka parāds netiks atdots. – Tev vajadzētu pielikt punktu tam biznesam, kamēr nav sanākušas lielākas nepatikšanas.
– Es netaisos vergot par kaut kādiem sūda grašiem. – Brālis noslaucīja degunu džempera piedurknē, kurš izskatījās vismaz pāris nedēļas nemazgāts. – Neaizdosi tu, aizdos kāds cits. – Tad sekoja gara pauze, kuras laikā Adrians klusēja, bet es glaudīju Džimija galvu. – Varbūt gribi nākt atpakaļ pie mums?
Uz brīdi apmulsu, bet tad sapratu, ka naudas problēmas brāļa ģimenē pašlaik ir nopietnas, tāpēc viņš atkal vēlas mani izmantot, lai gūtu finansiālu atbalstu.
– Es nevaru. Man ir labs dzīvoklis, izdevīgi īres nosacījumi, es nevēlos to visu zaudēt, turklāt man patīk dzīvot vienam. – Iecēlu suni klēpī, lai tas varētu uzlikt galvu man uz rokas un pagulēt, kamēr mēs runājam. – Jums taču arī ir vieglāk bez manis – vairāk vietas, lielāka brīvība, turklāt jūs esat viena ģimene un man jāļauj jums kā tādai dzīvot.
– Laikam jau. – Adrians nelabprāt piekrita.
Tā mēs vairākas stundas sēdējām un runājām par bērnību un tagadni, līdz es sapratu, ka Adrianam vecāku mīlestības ir trūcis un joprojām trūkst tikpat ļoti kā man. Iespējams, ka tieši tāpēc brālis uzaudzis par tādu materiālistu, jo ir pārliecinājies, ka nauda nemelo un neliekuļo, kā to dara cilvēki. Bet nauda cilvēku izmaina – tā viņā pamodina alkatību, varaskāri, egoismu, apslāpējot visu labo, kas cilvēkā mīt. Ja kādam nauda ir galvenā dzīves vērtība, tad tas ir tikai laika jautājums, kad viņš būs gatavs pārdot arī savu dvēseli, ja vien viņam tiks piedāvāta pareizā summa.
Izjutu žēlumu pret Adrianu, jo viņš pats neapzinājās, cik nožēlojams un izmisuma pilns kļuvis, tāpēc dažbrīd gribēju izvilkt no somas naudas maku, lai uzdāvinātu viņam tos divsimt latus, kurus tik ilgi biju krājis. Saprāts man to neļāva darīt, jo brīdināja, ka atkal tikšu izmantots.
Man patika periodi, kad brālim nebija tik daudz naudas, cik viņš to vēlētos. Man vispār patika cilvēki, kuriem nebija daudz naudas, jo tad viņi šķita patiesāki.
Vakarpusē mājās pārradās brāļa sieva, tāpēc es atvadījos un pametu viņa ģimenes dzīvokli. Mājupceļā iegriezos tuvākajā Narvesen kioskā, lai iegādātos pāris šokolādes batoniņus, divus hotdogus, minerālūdens pudeli un pāris žurnālus, kurus palasīt brīžos, kad televīzijā rādīs tikai kārtējās muļķības un filmu atkārtojumus.
Jocīgi, bet arī mani pēkšņi bija pārņēmusi Ziemassvētku gaidīšanas sajūta, tāpēc nolēmu nākamo dienu veltīt dāvanu iegādei.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 9. turpinājums


2013. gada 6. decembris

Atvēru koka vārtiņus, kurus kopā saturēja tikai pāris satrunējuši dēļi un zila izolācijas lenta, kas savu krāsu bija zaudējusi jau labu laiku atpakaļ. Plānā sniega kārta nedaudz nomaskēja gružus un salauztās mēbeles, kas mētājās pagalma vidū, bet malkas šķūnis ar iebrukušo jumtu pat ar sniega kārtu izskatījās traģiski. Palūkojos mājas logos, kas izskatījās drūmi tumši, jo istabās nebija piekārti dienas aizkari, lai padarītu skatu kaut nedaudz mīlīgāku. Mani pārņēma aukstums, bet ne tāpēc, ka ārā bija mīnus divdesmit septiņi grādi pēc Celsija, bet gan tāpēc, ka šī vieta, kura bija manas bērnības mājas, pēkšņi šķita kļuvusi biedējoša un sveša.

Atcerējos, kā ar brāli šūpojāmies šūpolēs, kuras nu bija saplēstas un vienā striķī žēlīgi nokarājās no lielā ozola zara, kurā rēgojās arī sen būvēt iesākts koka štābiņš. Viss šeit šķita miris – pat pagātnes atmiņās iestrēgušais prieks un bezrūpība.

Pagāju garām lielai atkritumu kaudzei, līdz nonācu pie ieejas durvīm, kuras rotāja mākslīgo skuju Adventes vainags, kuru atcerējos vēl no laikiem, kad nemācījos skolā. Uzmanīgi pieklauvēju pie durvīm, baidīdamies, ka katra niecīgākā kustība spētu šīs vecās durvis izlauzt no eņģēm, bet neviens nenāca, lai mani ielaistu mājā, tāpēc klauvēju vēlreiz.

– Eju, eju… – Atskanēja aizsmakusi, nīgra balss. – Varējāt jau vēstules pastumt pa durvjapakšu, lai es netraucēti varētu pagulēt.

Pagulēt?! Bija taču pusdienlaiks.

Durvis atvērās un redzēju to ailā stāvam kalsnu, salīkušu vīrieti, kura seju klāja tumšs, vairākas dienas neskūts apmatojums, bet lūpu kaktiņā viņam karājās nesen aizdegta cigarete. Viņa skatiens no miegaina pārvērtās apjukušā, bet tad tajā parādījās sapratne.

– Daniel?! – Cigarete izkrita no mutes, atsitoties pret zemi un izbārstot sārti kvēlojošās oglītes dzirksteles pa priekšnama grīdu. – Ko tu šeit dari?

Nezināju, kā lai uzrunāju šo cilvēku, kuru nebiju saticis veselus astoņus gadus, kaut gan mūs nešķīra nemaz tik liels attālums, lai regulāras tikšanās šķistu kaut kas neiespējams vai pat diži apgrūtinošs.

– Sveiks, tēt! – Uzrunājot viņu šādi, kaklā parādījās kamols. – Vienkārši atbraucu, lai apciemotu tevi.

Pēc astoņiem gadiem izdomāju tevi apciemot – tāpat vien, bez jebkādām savtīgām interesēm, lai beidzot iemidzinātu pagātnes dēmonus uz visiem laikiem.

            – Viens pats?

– Jā, atbraucu viens. – Un tikai tad, kad biju pateicis šos vārdus, apzinājos to baiso vēstījumu. – Ar pēcpusdienas autobusu. – Balsī brīžiem iezagās nazāls tonis.

– Nāc iekšā. – Viņš palaida mani sev garām, lai ļautu man spert soļus pa gaiteņiem un telpām, kuras joprojām labi pārzināju.

Ejot uz viesistabas pusi, atvēru pleca somu, no kuras izņemu lielu maltās kafijas paku, Fazer šokolādes tāfelīti un puslitrīgu vodkas pudeli. Alkoholu ciemakukulim biju iegādājis, lai atmaidzinātu vecā vīrieša sirdi, jo zināju, ka tieši tas no manām dāvanām viņa sirdij šķitīs vistīkamākais. Noliku šīs trīs lietas uz viesistabas noputējušā žurnālgaldiņa un apsēdos uz dīvāna, kura atsperes izdeva žēlīgas skaņas.

– Tevi mamma sūtīja? – Viņš uzreiz atvēra vodkas pudeli, lai ielietu daļu tās satura ūdens glāzē. – Ja viņa atkal grib no manis piedzīt alimentus, tad ir jau par vēlu, jo jūs ar brāli jau sen esat pilngadīgi.

– Nē, mani nesūtīja mamma un es nevēlos no tevis piedzīt nekādus uzturlīdzekļus vai lūgt meteriālo atbalstu. – Salti atcirtu, kaut gan vēlējos pateikt, ka kārtīgs vīrietis alimentus būtu godīgi maksājis arī tad, ja bērna māte tos nemaz nebūtu prasījusi. – Gribēju vienkārši ar tevi parunāt.

– Ak, tomēr sirdsapziņa moka. – Viņš pasmīnēja, atklādams dažus dzeltenīgus, cigarešu dūmu apkvēpinātus un sabojātus zobus. – Pametāt tēvu vienu, tāpēc tagad slikti iemigt un vainas apziņa moka.

Sasodīts, vecais muļķi, tu mūs visus solīji nogalināt, kad pārnāci mājās pielējies pilns kā sūnas pēc rudens lietiem. Tu, paštaisnais alkoholiķi, bezatbildīgais āpsi, nolādētā padibene!

            – Es negribu tagad sākt mazgāt visu netīro veļu, turklāt es tolaik, kad jūs izšķīrāties, biju tikai desmit gadus vecs, tāpēc nedomāju, ka kaut mazākajā mērā būtu vainojams mūsu ģimenes iziršanā. – Ievilku elpu, aizskaitīju līdz desmit un atsāku runāt. – Un tu ne reizes neiedomājies, ka vajadzētu uzmeklēt mani, lai vienkārši aprunātos, lai sniegtu kādu padomu, kurš man tik bieži bija nepieciešams…

Tēva sejā ar jaunu spēku uzplauka nicinošs smīns.

– Tu esi tāds pats kā tava māte – māki tikai norādīt uz lietām, ko citi dara nepareizi. Ja atnāci mani mācīt dzīvot, tad tur ir durvis. Ej!

Un es piecēlos, lai dotos prom.

– Zini, es tikai atnācu pateikt, ka piedodu tev par visu. Es tev piedodu par to, ka neieradies uz tēvu-dēlu sporta spēlēm, kurās mani vienaudži apsmēja, sakot, ka esmu tik pretīgs, ka miesīgais tēvs mani ienīstot. Es tev piedodu arī par to, ka izjauci manu desmitās dzimšanas dienas ballīti, kuras laikā tu izdemolēji māju, aizbaidīji manus ciemiņus un sašķaidīji dzimšanas dienas torti. Es tev piedodu… Tikai man ārkārtīgi žēl, ka man nekad blakus nebija tēva.

– Vācies! Tūlīt pat! – Viņš bļāva ar tādu spēku, ka siekalas šķīda uz visām pusēm. – Un savāc savas smirdīgās dāvanas.

Kafijas paka ar lielu spēku ietriecās man mugurā, bet šokolādes tāfelīte saplīsa druskās, kad tā atsitās pret potīti. Vodkas pudele nelidoja. Laikam alkoholu viņš mīlēja tik ļoti, ka tā dēļ bija gatavs zaudēt pēdējās pašcieņas drupačas, kas vēl pāri bija palikušas.

Aizvēru aiz sevis ārdurvis un tad sāku skriet, cik jaudas. Kaklu dedzināja aukstais gaiss, bet bailes, ka viņš varētu man dzīties pakaļ, lika nosvīst viscaur slapjam, līdz drēbes pieplaka miesai gluži kā pielīmētas.

Pēc desmit minūtēm kājas bija mani ievedušas klusā meža ielokā. Apkārt nevienu nemanīju.

– ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ. – Kliedzu, cik bija manos spēkos.

Dusmas lauzās ārā un tām drīz pievienojās arī karstas asaras, kas gāzās pār vaigiem, ietekot mutē, liekot izbaudīt to nepanesami sāļo un pazemojumiem pilno garšu.

 

2013. gada 9. decembris

            Skolā gaisotne pēkšņi bija kļuvusi satraukuma pilna, jo tika gatavoti Ziemassvētku pasākumam veltīti priekšnesumi, skolnieki medīja skolotājus, lai uzzinātu konsultāciju laikus, aktīvākie audzēkņi gatavoja rakstus skolas avīzei, bet apkopējas darīja visu iespējamo, lai gaiteņos radītu svētku noskaņu, izpušķojot kāpņu margas un durvju ailas ar krāsainiem eglīšu rotājumiem. Gandrīz visi bija ierauti šajā trakuma piepildītajā virpulī, kurā valdīja klišejas un komercializācija, bet es nevēlējos tam visam piederēt – Ziemassvētki ir ģimenes svētki, bet man ģimenes nav. Turklāt lielākā daļa nemaz nesaprata šo svētku iemeslu un jēgu, jo domāja, ka tie ir apdāvināšanas un resna, sarkanā tērpta veča svētki, kaut gan patiesībā Ziemassvētki ir Dieva dēla dzimšanas diena. Es Dievam ticu, bet neapmeklēju baznīcu, jo arī tā ir cilvēku izgudrojums. Vai tāpēc, ka lūgšu Dievu savā dzīvoklī, skolas tualetē, vilcienā vai zem tilta, nevis baznīcā, es nonākšu ellē? Nedomāju vis. Esmu dzirdējis par cilvēkiem, kas apmeklē baznīcu tikai tāpēc, lai paceltu savas akcijas līdzcilvēku acīs – pārsvarā tā dara deputāti un augstos amatos esoši biznesmeņi, jo viņiem ir svarīgs apkārtējo viedoklis. Un cilvēki akli tic, ka cilvēks, kurš apmeklē baznīcu, ir apveltīts ar šķīstu sirdi. Dzīve ir piepildīta ar meliem pat tad, kad cilvēki klusē.

Nodarbības skolā bija kļuvušas vēl garlaicīgākas nekā parasti, jo mācībām atvēlētais laiks tika izmantots, lai izmēģinātu Ziemassvētku pasākuma priekšnesumus un sadzejotu tekstus svinīgās daļas atklāšanai.

– Daniel, tu neesi bijis uz nevienu klases kopdziesmas mēģinājumu. – Skolotātja Plikšķe ar rādītājpirkstu nosodoši tēmēja manā virzienā. – Tu uzvedies kā tāds atkritējs mūsu draudzīgajā kompānijā.

Turpināju savā rūtiņu kladē zīmēt ainas no japāņu mangām, radot savu pasauli, kurā aizbēgt no šīs bezjēdzīgās mācīšanās vidusskolā, kurā neko dzīvei noderīgu pagaidām nebiju ieguvis.

– Vai tu kādreiz verētu arī klausīties, ko es saku?! – Klases audzinātāja pielēca kājās no polsterētā atzveltnes krēsla, kurā vēl pirms mirkļa sēdēja. – Tu absolūti necieni ne savus skolas biedrus, ne skolotājus, ne mani un pat ne savu māti. Varbūt vēlies, lai viņa atkal tiek izsaukta uz skolu?

– Man vienalga.

– Tas man nav nekāds jaunums. – Viņa nazālā tonī iekliedzās. – Varbūt mums vajag pielietot nedaudz radikālākus paņēmienus, piemēram, izslēgšanu no skolas?!

– Es nesaprotu, kur šeit ir problēma? Jā, skolu neapmeklēju tik bieži, cik jūs to vēlētos, jo man ir darbs, bet mācībās esmu sekmīgs.

– Sekmīgs, bet tāpat mācies visskliktāk no mūsu klases, turklāt nepiedalies nevienā no ārpusskolas aktivitāšu pulciņiem. – Skolotāja ieskatījās klases sekmju žurnālā, meklēdama tajā jaunu tematu strīda turpināšanai. – Un šorīt tu kavēji pirmo nodarbību. Gribētu zināt, kāpēc?

– Jo izvedu suni pastaigā. – Asi atcirtu. – Turklāt šodien, pirmās nodarbības laikā, jau atkal skolotāja veltīja matemātikai veltīto laiku, lai apspriestu gaidāmo Ziemassvētku ludziņu, kurā viņas audzināmā klase ieguvusi visvairāk lomu. Var jau būt, ka tam visam ar matemātiku ir kaut kāds sakars, bet es to dziļi apšaubu.

– Tad nāc un pats novadi kādu stundu! – Skolotāja Plikšķe ieķērcās. – Domā, ka ir tik viegli paciest baru pretī runājošu deģenerātu?!

– Es neko nesaku par to, ka novadīt nodarbību ir viegli, bet gan par to, ka šomēnes skolotājas koncentrējas uz Ziemassvētku pasākumu, tādējādi ignorējot mācību darbu. Mums taču šogad gaidāmi noslēguma eksāmeni.

– Daniel, lūdzu, aizveries. – Atskanēja balss no aizmugurējiem soliem.

– Jā, Daniel. Beidz tēlot kaut kādu zubri, kuram reāli baigi rūp kaut kādi eksāmeni. Tu bieži pat uz stundām nejēdz ierasties. – Pirmajam protestētājam pievienojās nākamais.

– Labi, klase, nomierinamies. – Audzinātāja pārtrauca kņadu. – Ar Danielu vienkārši nav nekādas jēgas sarunāties, tāpat atradīs attaisnojumus un vainos citus, tāpēc…

Atskanēja zvans, kas vēstīja, ka šī mokošā nodarbība beigusies. Sākās krēslu un solu grūstīšana un cīņa par to, kurš pirmais tiks līdz izejas durvīm, tāpēc šo darbību radītās skaņas apslāpēja absolūti visu, ko skolotāja Plikšķe teica. Šī kņada bija lielisks aizsegs, lai izslīdētu no klases, izvairoties no papildu sarunas ar skolotāju.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 8. turpinājums


Autore: Anete Aizbalte

Autore: Anete Aizbalte

2013. gada 1. decembris

            Vēroju Zeldas izteiksmīgo seju un prātoju, kā ir tad, kad apkārtējie tev regulāri atkārto, ka esi skaists. Šī sajūta noteikti ir lieliska, bet vai tā ar laiku apnīk? Varbūt pienāk brīdis, kad sāk šķist kaitinoši tas, ka apkārtējie redz tikai ārējo skaistumu, bet nespēj iedziļināties tevī kā personībā, kurai ir domas, jūtas un viedoklis. Daudzi domā, ka kāds ir laimīgs tikai tāpēc, ka ir skaists, bet tā nebūt nav, jo zinu daudzus vizuāli izskatīgus cilvēkus, kas ir nelaimīgi.

Bija dienas, kad varēju stundu nostāvēt pie spoguļa, lai saprastu, ko es par sevi domātu, ja būtu kāds cits – persona no malas – neitrāls vērotājs. Man šķita, ka deguns ir pārāk liels, galva neproporcionāli liela, ja to salīdzināja ar ķermeni, mati nevaldāmi, bet spoguļošanās beigās gandrīz vienmēr nācās attapties pie secinājuma, ka uzskatu sevi par neglītu. Protams, uzskatīju, ka tā ir patiesība, jo neviens taču man nekad nebija teicis pretējo. Kaut gan, ja tā labi padomāja, tad es runāju ar ļoti niecīgu skaitu cilvēku, tāpēc man nebija iespējas uzzināt, ko par mani domā cilvēki, kurus satiku gandrīz katru dienu.

– Zelda, vai tu domā, ka esmu skaists?

– Kas tas par tizlu jautājumu?! – Viņa nolika hamburgeru uz paplātes, kaut gan pirms mirkļa gribēja tajā iecirst savus sniegbaltos zobus. – Tu mēģini man piecirst kanti?

– Nē, es tikai gribu uzzināt, ko tu par mani domā.

Meitene ar lielu sparu sāka stūķēt mutē sāļos frī kartupelīšus, pirms tam tos pamērcējot baltā garšaugu mērcītē.

– Zelda, es nopietni gribu, lai tu atbildi uz šo jautājumu.

For fuck’s sake! Daniel, es zināju, ka esi nedaudz apdauzīts, bet, cmon, tas ir reāli dīvaini.

– Bet es taču tev prasu tikai viedokli.

– Nu, labi… – Viņa izēda muti tukšu un pārliecās pār galdu, lai būtu pēc iespējas tuvāk man. – Āda tev ir laba, mati arī, acis normālas, lūpas pilnīgas, deguns viduvējs, ausis tādas, kādām tām jābūt un zobi balti, skaisti, bet galvenais – veseli. Tas arī viss.

Zelda atkal ieņēma normālu pozīciju pie galda un turpināja tiesāt fast-food restorāna pārtiku, nelikdamās ne zinis par liekajiem kilogramiem, kaut gan nesen bija notikusi viņas pirmā modes skate.

– Tu neatbildēji uz manu jautājumu.

– Tu to nopietni?! – Meitene demonstratīvi nometa pusapēsto hamburgeru uz paplātes. – Jā, tu esi simpātisks puisis, kuram vizuāli nav nekādas vainas, bet tagad netraucē man ēst, jo drīz ieradīsies Juta un pārmetīs man, ja redzēs visus tos draņķus uz manas paplātes.

Varbūt Zeldai šie vārdi nenozīmēja neko, bet man tie izteica tik daudz, likdami domāt vieglas domas.

– Starp citu, kā pagāja pirmā modes skate?

– Labāk neprasi. – Viņa ar pilnu muti nobubināja. – Tie nelieši samaksāja tikai divdesmit latus par to sasodīto modes skati, bet pirms tam samaksas vietā piedāvāja vienu no dizaineres šallītēm, kuras vērtība esot astoņdesmit lati. Gribētu redzēt to idiotu, kurš par to neglīto babuļu šalli patiešam būtu gatavs maksāt veselus fucking astoņdesmit latus.

– Nav slikti.

– Nav slikti?! – Zelda iepleta acis, kuras šodien neieskāva melnas ēnas, bet gan tikai zilā krāsā uzkrāsotas skropstas. – Daniel, tu laikam smejies. Tās modes skates Latvijā notiek labi ja pāris reizes mēnesī. Man par to naudu tikai cīgām sanāk.

– Esmu dzirdējis, ka ārzemēs modelēm labi maksā…

– Un tu domā, ka mani kāds ārzemēs gribēs?

Jau gribēju atbildēt, kad pie mūsu galdiņa ātrās apkalpošanas restorānā pienāca Juta, kas bija pamatīgi satuntuļojusies, lai nenosaltu lielajā aukstumā, kas valdīja ārā.

– Sveikiņi. – Viņa burtiski staroja, bet aukstumā apsārtušie vaigi lika viņai izskatīties piemīlīgi, gluži kā bērnu multiplikācijas filmu varonei. – Ārā ir tik nežēlīgi auksts, ka tā vien gribas iztempt veselu spaini karstas tējas.

Vēroju meitenes, kuru sejās mirdzēja laime un rūpes vienai par otru, tāpēc šķita absolūti pretdabiski iebilst viņu attiecībām un izvēlei. Biju nolēmis, ka pirmo piedošanu vēlos saņemt, nevis kādam sniegt, tāpēc biju izstrādājis rīcības plānu.

– Meitenes, ko jūs teiktu par kino? – Manīju viņu sejās apmulsumu, kuru nevēlējos redzēt, jo tas man lika justies neveikli. – Es maksāju.

Smaidi uzplauka kā uz burvju mājiena.

– Es ar mieru. – Zelda jau sāka vilkt mugurā virsjaku un vīstīt ap kaklu šalli.

– Filmu izvēlēsies Juta. – It kā starp citu piebildu.

– Daniel, tas ir tik mīļi. – Jutas sejā dega bērnišķīgs prieks, kas lika jau tā sārtajos vaigos iesisties papildus asiņu devai. – Man patīk Eiropas kino, tāpēc ceru, ka jums pret to nav nekādu pretenziju.

Zināju, ka filmai, kuru skatīsimies, nebūs nekādas nozīmes, jo svarīgākais bija tas, ka ieguvu piedošanu no Jutas un biju arī pārliecināts, ka Zelda šo žestu pratīs novērtēt.

 

2013. gada 2. decembris

            Klaiņoju starp šaurajām ejām starp plauktiem, kas bija piepildīti ar dažādām dzīvnieku spēļmantiņām un nelāgi smaržojošu sauso barību un konservu bundžu krāvumiem. Reizēm nesapratu, kā mājdzīvnieku īpašnieki spēj izvēlēties piemērotāko barību saviem mīluļiem, jo te izvēle bija gandrīz tikpat milzīga kā cilvēkiem domātās pārtikas veikalos. Tomēr mani pārsteidza arī konservu cenas, kas lika man domāt, ka lielu suni spētu uzturēt tikai tad, ja vienlaicīgi strādātu divos darbos.

Kājas mani taisnā ceļā aizveda līdz sienai, kuru klāja vairāki desmiti akvāriju, kuros peldēja krāšņas zivis – tādas nedzīvoja Latvijas upēs un ezeros, tieši tāpēc tās uzlūkoju ar izbrīnā ieplestām acīm un puspavērtu muti. Līdzīgi reaģēja arī kāds mazs puisēns, kurš nepārtraukti lūkojās klaunzivju akvārijā. „Mammu, reku’ Nemo!” Viņš iesaucās un ar acīm meklēja mammu, kura pētīja sausās suņu barības iepakojumus.

Zivtiņas uzturēšana nemaz neizmaksātu tik dārgi, bet tad sāku domāt par to, ka šīs nenoliedzami skaistās un graciozās radības nevar samīļot un paņemt blakus gultā, kad paliek vientuļi, tāpēc devos tālāk, līdz nonācu pie dažādu grauzēju būriem. Kāmīši, žurciņas un smilšu peles savā nodabā spēlējās un nepievērsa man pat mazāko uzmanību, tāpēc sāku prātot, ka arī šīs radības nebūs īstie sabiedrotie, ar ko dalīt savu mazo dzīvoklīti.

Putnu un rāpuļu būriem ātri pagāju garām, pat necenšoties tos kaut nedaudz uzlūkot, jo šīs radības manī iedvesa nepatiku jau kopš bērnības. Laikā, kad vēl apmeklēju bērnudārzu, domāju, ka visi rāpuļi ir ļauni, bet putnu galvenā misija ir cilvēku acu izknābšana. Protams, tās bija šausmu filmu atstātās sekas, kurām nebija lemts iznīkt tuvāko simts gadu laikā.

Izmisīgi meklēju arī kaķu un suņu būrus, bet izskatījās, ka šajā zooveikalā to nemaz nav.

– Es atvainojos, vai jūs nevarētu pateikt, kur šeit var iegādāties kucēnus un kaķēnus?

– Šeit. – Zooveikala darbiniece zaļā uzsvārcī man atbildēja tādā tonī, it kā būtu pajautājis kaut ko tādu, ko zina visi pasaules iedzīvotāji, izņemot mani. – Paskaties katalogā, pasūti izvēlēto dzīvnieku, atstāj savu telefona numuru un tad jau mēs dosim ziņu, kad izvēlētais dzīvnieka mazulis būs pieejams.

Uzmanīgi no pārdevējas rokām paņēmu katalogu, kuru varēja uzskatīt par unikālu, jo to veidoja uz baltām lapām salīmētas fotogrāfijas, kuras papildināja komentāri datorrakstā un vietām arī rokrakstā. Kucēnu bildēm klāt bija pievienotas arī viņu vecāku bildes un īss ciltsrakstu kopsavilkums, bet vienmēr mani pārsteidza viens lielums šajos aprakstos – cena. Nevarēju atļauties iegādāties nevienu no šīm radībām, jo to cena bija mērāma vairākās manās mēnešalgās, bet lētāko dzīvnieku varēju atļauties tikai tad, ja mēnesi nolemtu atteikties no ēšanas un dzīvokļa īres maksāšanas.

Nemaz nepamanīju, ka man blakus pienāca pie akvārijiem satiktais puisēns ar savu māmiņu, kura rokās turēja lielu sausās suņu barības paku.

– Dēliņ, nepērc tak šķirnes dzīvnieku, kad patversmes pilnas ar pamestiem kaķēniem un suņukiem. – Viņa uzrunāja mani mātišķā, maigā balsī. – Tā tu izglābsi kādai dvēselītei dzīvību un ietaupīsi sev naudu. Lai šķirnes krančus pērk bagātnieku mīļākās.

– Paldies par padomu! – Sirsnīgi uzsmaidīju sievietei un viņas atvasei, bet pēc tam atdevu dzīvnieku katalogu pārdevējai, kura pēkšņi izskatījās tik pikta, it kā būtu nokavējusi savu mīļāko seriālu. – Tā arī darīšu.

Un pametu zooveikalu.

 

2013. gada 3. decembris

            Ierados dzīvnieku patversmē vienā laikā ar tās apsargu, kurš bija pārsteigts par manu nepacietību.

– Jūtos gluži kā lielveikala atklāšanā, kad pircēji gaida rindās, lai dabūtu lētākās akcijas preces. – Omulīgais vīrietis zobojās par manu ierašanos. – Dāmas un kungi, ķeriet un grābiet labāko, kas mūsu plauktos!

Mērojot ceļu līdz patversmes ieejai, prātoju, ka nākamajā algas dienā vajadzētu iegādāties ādas apavus ar aitādas oderi, jo mākslīgās ādas apavi, kurus valkāju jau divus gadus, aukstumu aizturēja tikai uz laiku. Mātes draugs vienmēr pirka sev un saviem bērniem kvalitatīvus ādas apavus, neskatīdamies pat uz to cenām, bet man noteica limitu, kuru nedrīkstēju pārtērēt, jo man taču esot tēvs, kuram būtu finansiāli jānodrošina savi dēli. Tā es pirms diviem gadiem tiku pie septiņpadsmit latus vērtiem mākslīgās ādas rudens/ziemas zābakiem, kuri patiesībā bija vienīgie, kas iekļāvās manu pusbrāļu tēva noteiktajā limitā. Un māte atkal neprotestēja un neiebilda, jo viņa todien tika pie četriem jauniem kurpju pāriem – kvalitatīviem, no Itālijas vestiem, īstas ādas.

– Labrīt. – Uz ieejas sliekšņa mani sagaidīja jauna meitene, kura pār plecu bija pārlikusi garu, nevīžīgi sapītu bizi. – Ļoti ceru, ka esi ieradies, lai kādam patversmes dzīvnieciņam dāvātu mājas un mīlestību. – Meitene runāja jokaini, gluži kā multfilmu varone, piepildot savu balsi ar bērnišķīgumu.

– Labrīt. – Ar cimdos tērptajām rokām saberzēju aukstos vaigus. – Tāda doma man ir. Tikai vēl nezinu, ko īsti vēlos – kaķēnu vai suni, bet vienu gan zinu droši – negribu dzīvnieku, kas apēstu visu manu algu.

Meitene sacīja, ka noteikti atradīšot man piemērotu radību, tāpēc ieaicināja mani patversmes telpās, kur viņa bija sagatavojusi veselu bļodu rindu.

– Ja vēlies, vari man palīdzēt izdalīt ēdienu. – Viņa padeva man divas metāla bļodiņas un aicināja doties būru labirintā. – Tad pie reizes varēsi apskatīt arī visus patversmē mītošos dzīvnieciņus, kuri labprāt sagaidītu Ziemassvētkus jaukā, siltā miteklī kopā ar saimniekiem. Protams, visi grib elegantus, skaistus šķirnes dzīvniekus ar kilometru gariem ciltsrakstiem, bet šīs pamestās dvēselītes spēj dāvāt tādu mīlestību, ka visi ciltsraksti un elegance šķitīs vienaldzīgi.

Uzmanīgi iebīdīju barības bļodu būrī, kurā mitinājās liels vilku sugas suns, kas mīlīgi luncināja asti, bet tas nemazināja manas bailes no lielo izmēru vilku pēcteča. Daži suņi izskatījās novārguši un bailīgi, bet citi tramīgi un bēdīgi – šī aina manī radīja skumjas, kuras ar katru mirkli auga tikai lielākas. Domāju, ka atrasties dzīvnieku patversmē, lai tiktu pie mājdzīvnieka, kuru izmitināt savā dzīvoklī, būs patīkami un pacilājoši, bet es kļūdījos, jo gaisotne, kas te valdīja, šķita nospiedoša.

– Ja gribi uzticamu draugu, kas katru dienu sagaidīs mājās no skolas vai darba, tad ieteiktu ņemt taksīti, kurš mums ir ļoti draisks un mīlestību alkstošs, bet arī kaķi mums ir jauki. – Meitene norādīja uz tālāko eju, kurā periodiski varēja dzirdēt ņaudēšanu. – Protams, kaķis var nepamanīt saimnieka pazušanu vairāku gadu garumā, ja vien tam būs kāds, kurš dod ēdienu, bet tas vismaz nebūs jāved ārā pastaigāties katru dienu. Turklāt kaķu murrāšanai piemīt dziednieciskas īpašības.

Kaķa vienpatība un patstāvīgums šķita vilinošs, bet man vienmēr šķitis, ka esmu suņu cilvēks, tāpēc ilgāk uzturējos tieši pie suņu būriem, domādams par mīlestību, kuru varētu saņemt katru dienu, kad pārnāktu mājās. Mazā takšu puika skatiens mani iežēlināja tik ļoti, ka biju gatavs vairs netērēt laiku, uzkavējoties šajā vietā, kas no manis izsūca spēkus un pacilātību, kura manī bija mitusi lielās devās vēl šorīt.

– Es laikam ņemšu to takšu puiku. – Pārliecinoši paziņoju. – Es gribētu viņu vest mājās pēc iespējas ātrāk, jo…

– Es saprotu. – Meitene piegāja pie takša būra. – Šī vide daudziem šķiet nomācoša, jo lielu daļu dzīvnieku gaida iemidzināšana… bet tava izvēle ir lieliska, jo šis suņuks ir īsta mīļuma eksplozija. Takša iepriekšējais saimnieks suni bija ielicis aizsietā maisā, kuru izmeta šosejas malā. Diemžēl mums neizdevās noskaidrot suņa saimnieka identitāti, bet šim cilvēkam pašam jāsadzīvo ar savu netīro sirdsapziņu.

Patversmes darbiniece ilgi turpināja runāt, informējot mani par daudzu suņu un kaķu nežēlīgajiem dzīvesstāstiem, no kuriem daudzi bija grāmatu un filmu cienīgi, bet es tikmēr vēroju, kā viņa ar zilu tintes pildspalvu aizpilda veidlapu tukšās ailītes. Laiks vilkās gausi, bet jutos atvieglots, kad vajadzēja samaksāt par suņa potēm un medicīnisko apskati, lai pieliktu formalitātēm punktu un iegūtu suni bez vārda savā īpašumā.

– Vai esi jau izdomājis vārdu? – Meitene atvadoties vaicāja.

– Džimijs. – Šis vārds nāca spontāni. – Par godu aktierim Džeimsam „Džimijam” Dīnam.

Patversmes darbiniece vēsi pasmaidīja, liekot noprast, ka vārds viņai nepatīk, bet pēc mirkļa jau piekodināja, lai suni kārtīgi baroju, ķemmēju, mazgāju, mīlu un regulāri vedu pastaigās. Iecēlu suņupuiku klēpī un devos uz mājām, lai jau vēlāk dotos kakla siksnas, pavadiņas un suņu barības meklējumos.

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” 7. turpinājums


2013. gada 15. novembris

– Es pastāvīgi izjūtu dusmas, un nezinu, kāpēc?!
– Cilvēkiem, kas sirgst ar depresiju, dusmu uzplūdi ir normāla parādība. Šo slikto enerģiju vajag novirzīt.
– Bet, sasodīts, kur lai es to novirzu?
– Patiesību sakot, man padomā jau labu laiku ir kāda ļoti laba ideja, kuru es vēlētos izmantot kā daļu no tava ārstēšanās kursa.
– Kas tā par metodi?
– Tā kā tu man šodien esi vienīgais pacients, tad es tev to parādīšu, ja vien tev ir brīvs laiks un vēlme doties nelielā izbraucienā.
Biju noguris no šiem psihiatrijas seansiem – apmeklēju tos jau vairākus mēnešus, bet nejutu krasus uzlabojumus savā dzīvē, tāpēc biju gatavs jebkam, kas palīdzētu tuvināt manu ārstēšanās kursu noslēgumam. Apstiprinoši pamāju un centos neizskatīties pārāk vienaldzīgs, kaut gan tieši tobrīd tā jutos.
– Tad jau pa ceļam ieskriesim veikalā un šodien izmēģināsim kaut ko jaunu.

Pēc pusotras stundas psihiatres sudrabkrāsas Range Rover Sport automašīna apstājās divstāvīgas lauku mājas pagalmā, kura centrā nevarēja nepamanīt milzīgu malkas bluķu krāvumu. Natālija Loraka eleganti izkāpa no transportlīdzekļa, ļaujot, lai vējš plivina viņas garā rudens mēteļa malas. Viņa pameta skatienu manā virzienā un triumfējoši uzsmaidīja.
– Te ir daļa no tavas terapijas. – Viņa norādīja uz lielo malkas bluķu krāvumu un cirvi, kas bija iecirsts lielā, vecā bluķī, kurš bija vismaz četras reizes lielāks nekā pārējie. – Manuprāt, dusmas vislabāk var izlādēt fiziskās nodarbēs, īpaši jau tādās, kurās nepieciešams liels spēks, izturība un pacietība.
Pēkšņi vēlme ārstēties bija izzudusi. Psihiatre taču nedomāja nopietni, ka varēs mani izmantot kā personīgo strādnieku savā lielajā lauku mājā.
– Zinu, zinu – tu domā, ka tevi šeit izmantošu savu interešu izpildīšanai, bet tā nebūt nebūs, jo es tev piedāvāju samaksu. Brīnišķīgi, vai ne?
Jāatzīst, ka naudas loma šajā terapijā visu mainīja.
– Ieguvēji būsim mēs abi, jo man būs saskaldīta malka, bet tu izlādēsi visas savas dusmas pret šiem necilajiem koka bluķiem. – Lorakas kundze izslidināja roku caur saviem melnajiem, rūpīgi ielokotajiem matiem. – Ja vien tu zinātu, cik grūti laukos atrast normālus strādniekus, kas katru dienu nepielejas kā tādi mārki.
– Tad jūs mani šeit atvedāt, jo šajā Dieva pamestajā lauku nostūrī visi vīrieši ir nolādēti plenči?
– Arī tāpēc, bet galvenais iemesls ir cits. – Viņa piegāja pie automašīnas bagāžnieka, lai atvērtu to un izņemtu lielveikalā iegādātos produktus. – Es vakar skatījos uz šo lielo malkas kaudzi un atcerējos savu bērnību. Kad biju pusaudzes vecumā, es bieži dusmojos uz saviem vecākiem un tad bēgu prom no mājām, lai dotos garās pastaigās. Salasīju pilnas saujas ar akmeņiem un devos meklēt tuvāko egli ar čiekuriem, lai ar akmeņu palīdzību tos notriektu zemē. Jau pēc pāris stundām dusmas bija izlādētas, bet spēki pametuši ķermeni, atstājot manī vienīgi mieru un skaidras domas.
– Un ko jūs darījāt tad, kad atkal sadusmojāties uz vecākiem?
– Darīju tieši to pašu. Bet laikā, kad sāku strādāt pilsētā, mirkļos, kad uznāca dusmu uzplūdi, sapratu, ka esmu iemācījusies kontrolēt savas emocijas. – Viņa padeva man pāris iepirkumu maisiņus un aizvēra mašīnas bagāžas nodalījumu. – Sanesīsim mājās pirkumus un tad tu varēsi uzsākt savu dusmu izlādēšanas terapiju.

Ārā bija sasodīti vēss, bet, skaldot malku, sviedri sāka ritēt pār muguru, bet uz plaukstām parādījās pirmās tulznas un nobrāzumi, kas radīja sūrstošas sāpes. Tomēr priecēja apziņa, ka Lorakas kundzei bija taisnība, jo līdz ar pēdējiem spēkiem ķermeni pameta arī dusmas, kuras tik ilgi biju sevī krājis. Zināju, ka ilgstošai dusmu savaldīšanai man vajadzētu apgādāt ar skaldītu malku vismaz desmit šāda lieluma mājas, bet pagaidām mani apmierināja arī īslaicīga iekšējā harmonija.
– Daniel, domāju, ka šodienai pietiks. – Uz priekšnama sliekšņa parādījās psihiatre, kurai mugurā bija kokvilnas sporta tērps, bet ap vidukli apsiets balts priekšauts. – Pievienojies man uz vakariņām, bet pēc tam es tevi aizvedīšu mājās.
– Jau nāku! – Ietriecu cirvi masīvajā koka bluķī un atvieglots devos uz divstāvīgās mājas pusi.
Tuvumā tā izskatījās milzīga un jāatzīst, ka arī pārāk liela, lai tajā dzīvotu vienatnē. Tomēr nekas neliecināja par to, ka šeit dzīvotu vēl kāds bez Natālijas Lorakas.

– Šo māju mantoju no saviem vecvecākiem. – Lorakas kundze uzsāka sarunu, liekot uz liela franču stikla šķīvja gabalu lazanjas. – Protams, ja nebūtu šīs mājas, tad es noteikti dzīvotu kādā vidēja izmēra Vecrīgas dzīvoklī, bet patreizējā situācija mani pilnībā apmierina. Īpaši jau dienās, kad esmu uzklausījusi kādu duci pacientu. Es atgriežos šeit, klusumā, mierā un absolūtā harmonijā ar dabu, sēžot pie kamīna, baudot labu literatūru un malkojot dienišķo glāzi vīna.
Klusēdams ēdu lazanju, kas bija neatkārtojami garda, ļaudams psihiatrei izpausties.
– Tu droši vien neticēsi, bet brīvajā laikā es sēņoju, ogoju un savus guvumus konservēju ziemai. Protams, es to visu varu atļauties iegādāties veikalā, bet tā ir mana terapija – mani psihiatrijas seansi pašai ar sevi notiek mežos un pļavās, kur manus seansus vada Dievs.
Pie galda pieskrēja liels, melns kaķis un pieglaudās manai kājai, tādējādi diedelējot ēdienu.
– Melni! Neuzmācies ciemiņam.
Viņa piegāja pie kāda virtuves skapīša, lai paņemtu kaķu barības bundžiņu, kuru ātri atvēra un tās saturu ielādēja metāla bļodiņā.
– Paldies, Lorakas kundze. Vakariņas bija patiešam gardas, bet man nu vajadzētu doties mājās. – Jutos mazliet neveikli, jo biju iztukšojis šķīvi, bet psihiatre savam lazanjas gabalam vēl nebija ķērusies klāt. – Man rīt jādodas uz darbu.
– Daniel? – Viņa mani uzrunāja. – Lūdzu, kad esi manās mājās, nesauc mani šādi. Uzrunā mani vārdā.
Apstiprinoši pasmaidīju un sapratu, ka viņa šodien ir pārkāpusi visas pacienta-ārsta uzvedības normas, bet man tas patika, jo tas nozīmēja, ka nu esam draugi.

2013. gada 19. novembris

Psihiatrijas seanss ar malkas skaldīšanu bija aizgaiņājis dusmas, bet to vietā uzradās slimība, kas mani novārdzināja un padarīja miegainu. Sēdēju dīvānā ar upeņu tējas krūzi rokās, ļaudams, lai paaugstinātās ķermeņa temperatūras radītais reibonis aiznes mani pagātnē, kad man vienmēr lika smaidīt divi lieliski cilvēki. Mani mazie pusbrāļi, kuru galvas rotāja gandrīz balti mati, kas atgādināja tikko dzimušu jērēnu spalvu.
– Daniel, paspēlēsies ar mums? – Ar šādu jautājumu pie manis bieži vērsās vecākais no brāļiem – Deivids, bet kautrīgais Dāvis slēpās aiz lielā brāļa muguras, cerēdams sagaidīt apstiprinošu atbildi. – Tu mūs pašūpināsi vai arī palīdzēsi uzcelt smilšu pili ar celiņiem mazajām mašīnītēm.
Bija grūti viņiem atteikt pat tad, ja biju dusmīgs, sastrīdējies ar mammu un pusbrāļu tēvu vai tik ļoti pārguris, ka acis pašas lipa ciet.
– Labi. – Tā atbildēju arī pēdējā reizē, kad devos ar mazajiem rakariem spēlēties. – Es dodu priekšroku smilšu pilīm.
– Jēēē… – Mazie pieskandināja viesistabu ar savām urravām. – Daniel, tu paņemsi lielo grozu ar mašīnītēm, bet mēs tevi gaidīsim dārzā.
Man patika spēlēties ar pusbrāļiem, jo viņi mani pieņēma kā vienlīdzīgu, neskatoties uz nesaskaņām, kas man bija ar mūsu māti un viņu tēvu. Viņiem nerūpēja, ko par mani domā vai runā citi, viņiem nerūpēja, ka skolā mani uzskatīja par totālu pajoliņu.
– Daniel, kāpēc mums ir citādāks uzvārds nekā tev? – Dāvis vaicāja, mirkšķinādams savas mazās, gaiši zilās actiņas.
– Tāpēc, ka mums ir dažādi tēvi.
– Bet kāpēc tavs tētis nedzīvo kopā ar mūsu mammu? – Šoreiz vaicāja Deivids.
– Tāpēc, ka tā nenotiek. Un mans tētis nedrīkst dzīvot kopā ar mammu, jo tā nav pieņemts – sieviete vienlaicīgi drīkst dzīvot kopā tikai ar vienu vīrieti.
– Kāpēc tad tu nedzīvo pie sava tēta?
– Jo mans tētis negribēja, lai pie viņa dzīvoju.
– Kāpēc viņš negribēja, lai tu dzīvo pie viņa? – Vecākais pusbrālis vaicāja.
– Jo viņam bija citas intereses un arī finansiāli viņš nespētu mani uzturēt. – Biju pabeidzis būvēt pili, tāpēc bija pienācis laiks braucamo ceļu izveidei. – Vispār man šķiet, ka viņš nemaz negribēja bērnus.
– Tu gribi bērnus? – Vaicāja Dāvis.
– Es pagaidām esmu tikai septiņpadsmit gadus vecs, tāpēc nezinu, ko nākotnē gribēšu, bet domāju, ka pienāks arī laiks, kad bērni ietilps manos plānos. – Pasmaidīju un pabužināju Dāvja balto galvu. – Vienu gan es zinu droši, – kad man būs bērni, gribēšu, lai viņi ir tieši tādi kā jūs.
– Tāpēc, ka mēs esam neciešami?
– Kas jums teica, ka jūs esat neciešami? – Atbildēju ar pretjautājumu.
– Tētis. – Mazākais no bērniem nokaunējās.
– Jūs neesat neciešami. Mazie, vienmēr atcerieties, ka jūs esat paši jaukākie, mīļākie un labākie bērni, kādi jebkad dzīvojuši uz šīs pasaules un nevienam nav tiesību teikt pretējo. Sapratāt?
Brāļi pilnā nopietnībā paskatījās uz mani un pamāja, apstiprinot, ka manis teikto sapratuši un uztvēruši to pilnīgi nopietni. Tad mēs turpinājām būvēt pilis, veselas ielas ar mājām, ceļus, dīķus, tramplīnus un lielas muižas. Vēlāk arī izdomājām pašizveidotā ciemata nosaukumu un likumdošanas sistēmu, bet tad, kad pamanījām, ka ārā satumst, ar lielu prieku un uzvaras saucieniem šo pašizveidoto pasauli sabradājām ar kājām, lai jau nākamajā dienā tā atdzimtu nedaudz citādākā veidolā.

2013. gada 25. novembris

Atgriežoties no darba, nekad nebiju juties tik gandarīts un laimīgs – šodien man nerūpēja ne pēc ēdienu pārpalikumiem smakojošās drēbes, ne arī rokas, kas sūrstēja pēc nebeidzamajiem beršanas darbiem kafejnīcas virtuvē. Mana prieka iemesls bija priekšnieces piešķirtā prēmija – lietots televizors, kuru darba devēja vēlējās izmest, bet tad iedomājās piedāvāt to kādam no darbiniekiem. Tā kā maniem kolēģiem mājās jau bija televizori, tad šis savdabīgais pielikums algai tika piešķirts man.
Protams, varēju bez šī laika kavēkļa iztikt, tāpat kā to biju darījis līdz šim, bet ekstras tomēr palika ekstras – vienmēr bija patīkami apzināties, ka dzīvot un atpūsties kļūst ērtāk un patīkamāk. Turklāt biju pārliecināts, ka bezjēdzīgas un trulas TV pārraides palīdzēs man izvairīties no depresīvām domām. Nelaimīgi cilvēki un mājsaimnieces taču regulāri skatījās televīzijas šovus, lai tikai paskatītos, kā citi cilvēki savās dzīvēs piedzīvo kaut ko pozitīvu, gūst panākumus un savas dzīves pagriež par simt astoņdesmit grādiem. Tas deva cerību, ka katrs cilvēks var kaut ko sasniegt – darīt dižas lietas un priecēt tūkstošiem vai pat miljoniem cilvēku. Pat zinot, ka nekad nesasniegsi slavas virsotnes, mierinoša šķita doma, ka tu to spētu, ja vien pietiekami pacenstos.
Turklāt man patika doma, ka, sākot no šodienas, manā mazajā dzīvoklītī būs šī kustīgo bilžu kaste, kuru varēs ieslēgt bezmiega naktīs, lai radītu sajūtu, ka neesmu viens.

2013. gada 27. novembris

Malkas skaldīšanas terapijai bija pienācis gals un cerēju, ka tai nesekos arī grēdās kraušanas terapija, kurā man obligāti būtu jāpiedalās, lai kaut kādā veidā pozitīvi ietekmētu manas garīgās veselības uzlabošanos. Pēc nogurdinošā darba mana apetīte bija neizmērojama, tāpēc šoreiz nekautrējos un saliku šķīvi Lorkas kundzes pagatavotos labumus – štovētus kāpostus, kartupeļu biezeni, žāvētas gaļas mērci, cīsiņus un dārzeņu salātus. Šķita, ka viņu mana veselīgā apetīte iepriecina.
– Daniel, domāju, ka pienācis īstais brīdis, lai tev pateiktu, ka laiks pamazām atteikties no antidepresantu lietošanas. – Psihiatre pati uzlika uz sava šķīvja tikai kartupeļu biezeni un dārzeņu salātus. – Zinu, zinu, ka tas šķitīs biedējoši, jo tev noteikti šķiet, ka bez šīm brīnum-tabletēm tava dzīve sabruks gruvešos, bet tā nebūs. Tu esi panācis lielisku progresu savā atveseļošanās terapijā, tāpēc domāju, ka esi atguvis spēkus, lai dzīvotu bez medikamentu palīdzības.
Iestūmu dakšiņu kartupeļu biezenī, jo jutu, ka apetīte pazudusi. Vēderu piepildīja satraukums un bailes, jo es nevarēju dzīvot bez antidepresantiem – vienkārši nevarēju, jo dubultā medikamentu deva noturēja mani pie dzīvības. Mani patiešām biedēja tas, ka bez tiem viss šo mēnešu laikā panāktais rezultāts izzudīs, atstājot mani tādā pašā bedrē, kādā biju sākumposmā. Vai vēl sliktāk, novedīs līdz stāvoklim, kādā biju nokļuvis pirms nonākšanas slimnīcā.
– Tev nav jābaidās. Es vienmēr būšu tava uzticamības persona un, ja radīsies nepieciešamība, atkal izrakstīšu antidepresantus, ja, lietojot tos, jutīsies drošāk un labāk. Tikai atceries, ka medikamenti tevi nepadarīs veselu – tie tikai nodrošinās stāvokli, kurā tev būs vieglāk samierināties ar apkārt notiekošo.
– Bet ko tad, ja es pārtraukšu lietot zāles, kādu brīdi jutīšos labi, bet tad atkal sabrukšu?
– Tev vienkārši vajag darīt visu, ko iepriekšējos seansos jau esam pārrunājuši, tad nekas tāds nenotiks. Daudzi cilvēki slīgst depresijā tikai tāpēc, ka vienmēr domā par ļaunākajiem scenārijiem – tas bremzē viņus izbaudīt dzīvi un piepildīt to ar fantastiskām lietām, cilvēkiem un notikumiem. – Lorakas kundze demonstratīvi uzsita sev ar plaukstu pa pieri. – Es jau sāku runāt kā tāda banāla sarunu šova psiholoģe. Ir muļķīgi teikt „izbaudi dzīvi!” cilvēkam, kurš sirgst ar depresiju.
– Laikam gan. – Klusi iesmējos un jutu, ka satraukums pazudis, atbrīvojot vēderā vietu izsalkumam. – Tomēr jums jāsaprot, ka daļa baiļu manī paliks pat tad, ja apmeklēšu seansus veselu desmitgadi.
– Es to lieliski saprotu, bet… – Viņa nolaida skatienu uz ēdienu, kas šķīvī lēnām sāka atdzist. – …mums terapijā jāveic pēdējie soļi. Viens no tiem ir izlīgšana ar pagātni.
– Bet…
– Par spīti nesaskaņām, kādas tev pagātnē bijušas ar vecākiem, tev jāsaprot, ka šis ir būtisks solis, lai tu justos laimīgs.
– Bet kā mani var padarīt laimīgu tikšanās ar cilvēkiem, kuri manu dzīvi bradāja, kad vien radās tāda iespēja?!
– Piedošana sniedz vieglumu, pat tad, ja neviens šo piedošanu nav lūdzis. Vienmēr piedod. Atceries – vienmēr! – Viņa bija tā iekarsusi, ka nepamanīja blūzes piedurkni, kas piezemējās mērces traukā. – Tas tev sniegs vieglumu, jo tev vairs nebūs jāvelk līdzi aizvainojuma un rūgtuma akmeņi no pagātnes, kas tev nemitīgi liek slīkt.
Klusēju, jo sapratu, ko tas nozīmē.
– Mazāk runu, vairāk darbu. – Viņa pacēla ūdens glāzi kā vēlēdamās uzsaukt tostu. – Un ar darbiem es domāju ēšanu.
Ķērāmies klāt maltītes baudīšanai un ēdiena garšā pazuda domas, atstājot vien patīkamu sāta un baudas sajūtu.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 6. turpinājums


2013. gada 4. novembris

Zināju, ka Natālija Loraka ir arī Zeldas psihiatre, tāpēc nolēmu pastāstīt par mūsu kopīgo nakti, jo, ļoti iespējams, viņa šo faktu noklusēs, bet biju drošs, ka Lorakas kundzei vajadzētu būt informētai par visu. Īpaši jau par tādām lietām, kas ārstei palīdzētu izprast Zeldu, jo es patiešām vēlējos, lai psihiatre padara meitenes dzīvi jēgpilnu un laimīgu.
– Bet kāpēc tu ar viņu pārgulēji, ja zināji, ka puiši viņu nesaista?
– Jo intīma tuvība taču ir augstākā mīlestības pakāpe, tā simbolizē uzticību un vienotību gan garīgi, gan fiziski. Turklāt es tobrīd biju pamatīgā alkohola reibumā. Vienkārši ļāvos mirklim, tas arī viss.
– Tu neesi domājis, ka no Zeldas puses tas bija tikai žēlsirdības akts? Viņa redzēja, ka tev viņa patīk, bet nespēja uz jūtām atbildēt, tāpēc ļāva sevi fiziski iekarot.
Ja Lorakas kundze mani uzskatīja par tādu idiotu, tad viņa nebija manas prāta spējas novērtējusi pienācīgi. Protams, ka biju par to domājis – katru nakti, kopš dienas, kad tas notika. Viņas auguma aprises iznira no sapņu melnās tumsas, likdamas man gluži vai jukt prātā no iekāres un sajūtas, cik tas viss ir nepareizi. Gulēt ar cilvēku, kurš tevi nemīl – tas šķita tik sasodīti nepareizi, ka es sevi ienīdu, jo tonakt nebiju Zeldu apturējis.
– Labi, Daniel, pietiks runāt par šo tēmu. – Psihiatre aizvēra bloknotu, kurā parasti visu cītīgi pierakstīja, un apsēdās uz dīvāna man pretī. – Patiesībā es vēlējos, lai šodien man pastāsti par dzīvi pie sava brāļa.
– Es taču jums jau esmu par to stāstījis. – Tobrīd domās iezagās doma, ka Lorkas kundze nav tā pati labākā psihiatre, ja jau pat nespēja atcerēties, ko pacienti viņai stāstījuši. – Kādu laiku tur padzīvoju un tad mani izlika uz ielas.
– Tu man iepriekšējos seansos tā arī nepaskaidroji, kāpēc?
– Mana brāļa sieva ir diezgan augstprātīga materiāliste, kuras vārds ir likums. Tāpat ir ar manu brāli. Viņi savā tuvumā patur cilvēkus, kas spēj viņiem nepieciešamības gadījumā sniegt materiālu labumu.
– Tevi izlika no dzīvokļa, jo nespēji vairs sniegt materiālu atlīdzību par gultasvietu?
– Ne gluži. – Jau atgriešanās pie šīm atmiņām lika uzdīgt dusmām. – Materiālu atlīdzību spēju sniegt, bet ne vairs tik lielu, cik viņi to gribēja. Turklāt brāļa sievai piedzima otrais bērns, kuram viņi vēlējās atsevišķu istabu, tāpēc arī man lika izbrīvēt telpas, kurās biju ievācies šā gada sākumā.
– Cik saprotu, tad jaunas atvases ienākšana tava brāļa ģimenē nebija galvenais iemesls, kāpēc tev atteica regulāras naktsmājas? – Atkal tika atvērts piezīmju bloknots.
– Nē!
– Tu taču zini, ka šāda atbilde mani neapmierina.
– Jā, zinu. – Vēsi atbildēju.
– Tad apgaismo mani. – Viņa veltīja man pašu sirsnīgāko smaidu, kāds jebkad bija rotājis viņas seju. – Pastāsti man, kas tavam brālim lika rīkoties tā!
Vismaz desmit minūtes domāju, vai man to vispār vajadzētu stāstīt, kamēr Lorakas kundze klusēdama gaidīja manu stāstu. Viņa ir pacietīgākā sieviete, kāda jebkad dzīvojusi uz šīs planētas.
– Labi. – Jau šis viens vārds atmodināja psihiatres uzmanību visā pilnībā. – Es pastāstīšu.
Pildspalva pieskārās bloknotam, gatava pierakstīt visus vārdus, kas pārslīdēs man pār lūpām.
– Es vairs nespēju piedāvāt tik lielu naudas summu par dzīvošanu, kas brāli apmierinātu, jo viņam uzradās jauns, ļoti ienesīgs bizness. – Būtiskāko jau biju pateicis, bet nolēmu turpināt, lai atklātu detaļas. – Viņš kļuva par narkotiku izplatītāju. Reizēm dzīvoklī ieradās aizdomīgi tipiņi, kas palūdza uzglabāt lielas somas ar daudziem maziem maisiņiem tajās, bet vēlāk šos mazos maisiņus mans brālis kopā ar sievu pārdeva tālāk. Šīs somas ienesa pamatīgas pārmaiņas mūsu ikdienā – logiem priekšā tika pieskrūvētas restes, strādnieki nomainīja vecās koka durvis pret jaunām metāla durvīm, kuras, kā viņi teica, esot necauršaujamas. Jau doma vien, ka dzīvoklim nepieciešamas ložu drošas durvis, uzdzina man šermuļus.
– Vai tad viņiem nebija bail izmest tevi no dzīvokļa, ja viņi zināja, ka tu esi informēts par viņu jauno peļņas avotu?
– Viņi zināja, ka turēšu muti. Es tikai traucēju viņu ģimenes dzīvei, jo tajā beidzot bija ienākusi tāda laime, kādu viņi vēlējās. Katru nakti tika pārskaitīti naudas žūkšņi un veikti aprēķini, cik naudas nepieciešams jaunas preces pasūtīšanai un cik būs jāiztērē jaunām drošības sistēmām. Vienreiz ar brāli sāku runāt, ka šis bizness viņam laimi neatnesīs, bet viņš vienkārši paņēma manas mantas un izmeta kāpņu telpā, sakot, ka no manis tāpat nekāds finansiālais labums vairs neesot, jo es mēnesī maksājot tik, cik viņš nopelnot dienas laikā. Tā nu es savācu savas mantas, atstājot kāpņu telpā vienīgi džemperi, kas bija aizmests bīstami tuvu narkomānam ar heroīna šļirci rokās, kurš tobrīd izskatījās tikai daļēji dzīvs. Tobrīd mani caurstrāvoja žēlums, jo sapratu, ka šī būs vide, kurā būs jāuzaug diviem jaukiem bērneļiem.
– Vai tavs brālis joprojām nodarbojas ar šo narkotiku rūpalu?
– Neesmu ar viņu kontaktējies, bet man šķiet, ka jā.
– Laikā, kad dzīvoji pie viņa, tu juties laimīgs?
– …dažreiz. Saprotiet, mani laimīgu darīja sajūta, ka vismaz daļiņa no ģimenes ir manā dzīvē.

2013. gada 5. novembris

Centos pārāk bieži nedomāt par savu bērnību un laikiem, kad mana ģimene bija viens veselums, bet seansi mani regulāri aizveda atpakaļ pagātnē pa bērnības takām. Nezinu, kāpēc psihiatri visu problēmu sakni meklē pacientu bērnības dienās, jo lielākā daļa bērnu taču ir laimīgi un bezrūpīgi.
Pēdējie pāris manu vecāku laulības gadi bija diezgan šausmīgi, jo māte gandrīz katru vakaru raudāja un izskatījās tā, it kā kāds no viņas būtu izsūcis pilnīgi visas laimīgās domas un atmiņas. Viņas skatiens vienmēr grima bezdibenī tik ļoti, ka drīz vien viņa pat mūsu un ciemiņu klātbūtnē pārstāja tēlot laimīgu. Tad es biju pārāk jauns, lai saprastu, kā cilvēki spēj būt tik ļoti nelaimīgi. Mani tas sadusmoja, jo tolaik man šķita, ka vecāki nedrīkst pieļaut to, ka bērni redz viņus nelaimīgus, jo tas arī viņus padara nelaimīgus.
Mans tēvs bieži lietoja alkoholu. Arī viņa tēvs lietoja alkoholu. Un arī viņa tēva tēvs lietoja alkoholu. Tā bija kā tradīcija, kuru es nevēlējos turpināt, tādējādi pārraujot šo dzimtas atkarību ķēdi. Mana māte apgalvoja, ka visas mana tēva radinieku ģimenes noslīkušas pudelē – tolaik es nesapratu, ko tas nozīmē un sapratu viņas teikto burtiski. Tikai nespēju iedomāties, cik lielu pudeli vajadzētu, lai tajā noslīcinātu visu manu ģimeni, turklāt nāve noslīkstot mani biedēja.
Kad biju mazs, nāve mani ļoti biedēja – reizēm naktīs uztrūkos no miega, kliedzot, ka negribu mirt, jo paniski baidījos no tā, ka pienāks brīdis, kad vairs nebūs nekā – tikai tukšums, par kura esamību es neko nezināšu, jo pats būšu kļuvis par daļu no tā. To visu atceroties, man gribējās smieties, jo nāve mani vairs nebiedēja. Tieši pretēji – neizbēgamība no tās šķita mierinoša. Nāve ir vienīgā, kas cilvēkus nešķiro – tā ir vienlīdzības māte.
Reizēs, kad šajās atmiņās dalījos ar Natāliju Loraku, viņa izrādīja patiesu interesi un uzmanīgi klausījās katrā vārdā, ko pateicu. Psihiatre sacīja, ka bērnība esot visa kodols – tā tiekot apaudzēta ar jauniem uzskatiem, notikumiem, cilvēkiem, viedokļiem, bet lielākā daļa cilvēku pat nespēj iedomāties, cik ļoti viņu nākotni ietekmē bērnībā piedzīvotais. Viņasprāt, meitenes, kuras izvēlas par sevi krietni vecākus vīriešus, bērnībā nav saņēmušas tēva uzmanību, vai arī viņām tās ir trūcis, tāpēc nopietnā vecumā šīs meitenes tēvišķumu meklē vīriešos, kas vecuma ziņā varētu būt viņu radītāji. Sarežģītāk esot tad, ja vecāku atvase bērnībā cietusi no seksuālas vardarbības – tad sekas varot būt dažādas un grūti ārstējamas.
Manā skolā reiz mācījās meitene, kuru tēvs regulāri seksuāli izmantoja. Viņa nošāvās, izmantojot tēva medību bisi, un atstāja atvadu vēstuli kādā no sociālajiem portāliem, kurā atklāja patiesību par savu radītāju. Policija uz šo notikumu reaģēja, bet meitenes tēvs palika nesodīts, jo nebija vairs neviena, kas liecinātu pret šo vīrieti. Bija tikai šī nelaimīgā vēstule, kuras patiesumu nevarēja apstiprināt neviens cilvēks un pat tad, ja to varētu, mani māca dziļas šaubas, ka kāds ko darītu lietas labā. Būtisku lomu šajā stāstā nospēlēja arī policijas vienaldzība, pateicoties kurai, vīrietis paspēja aizbēgt uz Angliju, kur atrada darbu un uzsāka jaunu dzīvi, atstājot perversijās tīto pagātni Latvijā.
„Zini, Latvijā tiek rīkotas kampaņas, lai atturētu cilvēkus no automašīnu vadīšanas reibumā, bet tikpat kā nekas netiek darīts, lai atturētu cilvēkus no pašnāvības. Pierādīts, ka astoņdesmit procentos gadījumu potenciālos pašnāvniekus var glābt no liktenīgā soļa, ja vien viņi laicīgi saņem profesionālu palīdzību. Tomēr mūsu valstī ir iekārtots tā, ka valdība ir kā zirgs ar klapēm uz acīm – tā redz ļoti šauru daļu no visas plašās situācijas, tādējādi nodrošinot to, ka kāda sabiedrības daļa tiek pilnībā ignorēta. Viena no šīm sabiedrības daļām ietilpināma zem nosaukuma „cilvēki ar destruktīvām tieksmēm”. Ironiski ir tas, ka bieži vien valdība ir tā, kas cilvēkos rada šīs destruktīvās tieksmes.”
Šādās pārdomās ar mani dalījās Lorakas kundze, kad mums bija kārtējais psihiatrijas seanss. Lai arī kā viņa to censtos noliegt un izvairīties no tā, man tomēr šķita, ka mēs lēnām kļūstam par labiem draugiem. Cilvēks nevarēja pret kādu palikt vienaldzīgs, ja tas viņam uzticēja gandrīz visu savu dzīvesstāstu un emocijas, kas piedzīvotas.

2013. gada 10. novembris

Biju satraukts, jo Zelda man iepriekšējās dienas vakarā piezvanīja, lai pateiktu, ka grib mani satikt – tas esot ļoti svarīgi. Norunājām tikties tuvākajā kafejnīcā, kurā gatavoja vienkārši šausmīgu kafiju, bet smalkmaizītes vienmēr bija akmens cietas, pat tad, ja tās bija tikko ceptas.
Sākumā dzirdēju piesmakušus smieklus, tad ieraudzīju Zeldu, kas bija tērpusies lielā pelēka adījuma jakā un biezos, melnos legingos, bet tikai pēc pāris sekundēm pamanīju, ka viņa nav atnākusi viena. Viņai līdzās soļoja īsa auguma meitene, kura vizuāli nobālēja blakus skaistajai Zeldai. Mani sāka mākt aizdomas, ka zinu, kāpēc esmu šeit aicināts, tomēr necentos izdarīt priekšlaicīgus secinājumus, pirms Zelda nebūs manas aizdomas apstiprinājusi vai noliegusi.
– Sveiks. – Viņa pieliecās, lai uzspiestu man skūpstu uz vaiga, bet tad savu draudzeni pastūma uz priekšu, gluži kā vēlēdamās viņu pārdot man verdzībā. – Šī ir Juta, mana draudzene.
– Sveika. – Es piecēlos un noskūpstīju meiteni uz vaiga, un tikai tad pamanīju, ka viņai izskūti mati galvas sānos, padarot frizūru patiešām dīvainu. – Jauka frizūra.
– Paldies. – Viņa nervozi pasmaidīja. – Zeldai arī patīk, bet viņai nevar ticēt, jo viņai patīk viss, kas saistīts ar mani.
– Tātad, jūs esat TĀDAS draudzenes? – Centos būt tiešs, bet negribēju būt nepieklājīgs. – Piedodiet, vienkārši paspruka.
– Jā, Daniel, bet varēji jau pagaidīt, līdz mēs pašas tev to paziņojam. – Zelda nometa savu lielo somu blakus man un drīz vien arī pati apsēdās uz nodeldētā mākslīgās ādas dīvāna. – Vispār jau mēs savas attiecības gribētu paturēt noslēpumā, tāpēc esi tik laipns un nevienam par mani un Jutu ne vārda. Sarunāts?!
Pamāju un uzreiz pievērsos ēdienkartes pētīšanai. Tobrīd šķita, ka mēs visi trīs jutāmies ārkārtīgi neērti, tāpēc klusums mūsu starpā nebija mierpilns, bet gan nervozitātes piepildīts un gluži vai taustāms. Jautājumi, kurus viens otram uzdevām, bija neveikli, bet atbildes sausas.
– Es laikam aiziešu uz labierīcībām. – Juta piecēlās kājās un drīz vien bijām atstāti divatā ar Zeldu.
– Kas, pie velna, tev lēcies?! Kāpēc tu izturies tik vēsi un nedraudzīgi. – Zelda čukstēja, bet viņas acīs dega dusmas. – Es Jutai stāstīju, ka esi viens no jaukākajiem, sirsnīgākajiem un atvērtākajiem puišiem, kādu esmu jebkad satikusi, bet ko dari tu… tu vienkārši izturies kā tāds salts, diplomātisks bankas darbinieks, kurš apmainās ar laipnības frāzēm un informējošām atbildēm.
– Ko citu man vajadzēja darīt? Es taču viņu satieku pirmo reizi un tikko satiktam svešiniekam neviens nestāsta par sava brīvā laika aktivitātēm, kurās ietilpst psihiatra apmeklējumi un palīgstrādnieka darbs nožēlojamā kafejnīcā.
– Protams, tev nav tas viss jāstāsta, bet pacenties izrādīt Jutai vairāk laipnības, jo līdz šim tu viņai esi ieteicis pāris labas diētas, kas, manuprāt, no tavas puses bija sasodīti nepieklājīgi. Cmon, ja es tev kaut ko nozīmēju, tad pacenties vismaz manis dēļ.
– Pacentīšos. Bet viņa ir resna…
– Daniel, saki atklāti, tas viss ir tāpēc, ka mēs tonakt pārgulējām. Vai ne? Es taču nekļūdos.
– Nē.
– Nemelo. Es zinu, ka tā ir. Vienkārši fucking shit, es zināju, ka tas viss ir nepareizi, Daniel. Es zināju un tā ir tikai mana vaina, bet, lūdzu, aizmirsti to visu, jo es kopā ar Jutu esmu laimīga.
– Skatos, ka bez manis sarunas jums vedās diezgan raiti. – Juta smaidīdama nāca no tualetes puses. – Par ko labu jau diskutējāt?
– Par šādiem tādiem sīkumiem.
– Jā, par sīkumiem. – Veltīju pārmetošu skatienu Zeldai. – Tikai par sasodītiem sīkumiem.
– Es iedomājos, ka mēs kopīgi varētu aiziet uz kādu filmu, tad mums būtu temats, ko vakarā apspriest, citādi sarunas mums trijatā izvēršas diezgan neveiklas. – Juta jau sāka vilkt mugurā virsdrēbes, bet viņa pārstāja ģērbties, kad es pavēru muti.
– Šodien nesanāks. – Uzvilku mugurā jaku un paņēmu rokās pleca somu aiz lences. – Man pēc stundas sāksies maiņa darbā, tāpēc, piedodiet, bet man jāskrien. Jauku jums abām vakaru.
Zināju, ka Zeldas skatiens naidpilni ieurbās manā mugurā, jo viņa zināja, ka šodien man ir brīvdiena un darbu es tikai izmantoju par ieganstu, lai tiktu prom no vakara viņas draudzenītes Jutas kompānijā. Zināju, ka sāpinu draudzeni, bet gribēju, lai viņa izdara izvēli – Juta vai es.

Turpinājums sekos…