Dainis Gžibovskis

“Visi monstri ir cilvēki” 21. turpinājums


2014. gada 4. maijs

Pa pilsētas ielām maršēja Neatkarības dienas parāde, pieskandinot pēc pavasara silti smaržojošās ielas ar urravām un pacilājošu mūziku. Cilvēki ielenca ielas malas, lai tikai varētu vērot maršējošos karavīrus, pūtēju orķestri un pilsētas mēru, kurš maršēja pa priekšu visai šai parādei. Apkārt notiekošais gan nebija salīdzināms ar to, kas šodien notika galvaspilsētā, bet tas nemazināja svinīguma sajūtu un apziņu, ka mēs, latvieši, esam viens liels kopums.
Agresīvi lauzos cauri ļaužu pūlim, lai nokļūtu līdz lielas, baltas daudzstāvu mājas ieejai, kuras durvju brūnā krāsa bija sākusi lobīties un drupt, padarot koka durvju apdari asu un mākslinieciski skaistu. Parāvu koka rokturi, liekot eņģēm skaļi iečīkstēties, gluži kā zārka vākam vecās šausmu filmās par vampīriem. Degunā iecirtās asa tīrīšanas līdzekļu un terpentīna smarža, bet acis manīja, ka kāpņu telpa izstaro gaišumu un tīrību. Šādi izskatījās koplietošanas telpas daudzdzīvokļu mājās, kurās mitinājās patiešām ievērojami, turīgi un kulturāli ļaudis. Mans psihiatrs Roberts Krilovs dzīvoja otrā stāva sestajā dzīvoklī. Viņa adresi biju dabūjis no sekretāres, kura noticēja meliem par šizofrēnijas ārstēšanai domātu zāļu nozaudēšanu, tāpēc sievietei otrā vada galā pat nenācās uzdot mulsinošus un aizdomu pilnus jautājumus.
Nospiedu sudrabkrāsas zvana pogu un klausījos putnu balsīs, kuras atskanēja dzīvokļa iekšpusē. Lēni, klusināti soļi tuvojās durvīm, tad pavērās durvju actiņa, bet jau pēc mirkļa tika pavērtas arī dārgās metāla durvis, kuras no dzīvokļa iekšpuses klāja sarkans samta audums ar polsterējumu zem tā un dekoratīvām sudrabkrāsas kniedēm virs tā.
– Labdien. – Izskatīgais vīrietis nemaz nešķita apmulsis, kad ieraudzīja mani. – Daniels, vai ne? Natālijas Lorakas pacients, kurš šā gada sākumā tika man piespēlēts.
Apstiprinoši pamāju un tobrīd domāju, ka esmu nepieklājīgākais cilvēks pasaulē, jo traucēju ārstu ārpus darba laika, turklāt nebiju viņam nopircis nekādu ciemakukuli.
– Piedodiet, ka es tā pie jums iebrāžos svētku dienas viducī, bet man patiešām ir kāds svarīgs jautājums, kuru jums gribētu uzdot. Tas mani nomoka jau vairākas naktis un neļauj mierīgi gulēt.
– Ja jau reiz esi pacenties sadabūt manu adresi, tad esi pelnījis arī to, lai ieaicinu tevi uz tasi tējas. – Viņš pakāpās malā no durvju ailas un ar laipnu rokas žestu aicināja mani pārkāpt slieksni.
Terpentīna un pēc citrusaugļiem smaržojošo līdzekļu aromātu nomainīja maiga liliju smarža un svaigs, nedaudz mitrs gaiss.
– Jums ir skaists dzīvoklis. – Pārslidināju roku melnās šokolādes toņa kurpju plauktam, kurā novietoju arī savus melnos Nike sporta apavus. Visas mēbeles, kuras redzēju, bija saskaņotas un rūpīgi nopulētas un ievaskotas tā, ka tās mirdzēja kā eļļā izpeldinātas.
– Paldies. – Staltais vīrietis, kura deniņos jautās sirmums, pasmaidīja un pasniedza man istabas čības. – Kopā ar sievu paši remontējām un iekārtojām.
– Ja būtu zinājis, ka mājās neesat viens, būtu atnesis ziedus jūsu sievai. – Noplātīju rokas, lai parādītu, ka tajās neko neturu.
– Daniel, par to vari āāābsolūūūti neuztraukties. – Viņš pasmaidīja un uzrotīja koledžjakas piekurknes. – Ar sievu izšķīrāmies pirms pieciem gadiem, tāpēc tagad dzīvoju šajā elegantajā miteklī viens.
– Piedodiet, es tā negribēju.
– Tev nevajag atvainoties. – Atkal smaids. – Dzīvē nekas nenotiek bez iemesla, tāpēc nav pamata dusmoties par lietām, kuras nevaram mainīt.
Vai arī manas mātes nāvei bija kāds iemesls?
Laikam jau.
– Lūdzu, pagaidi viesistabā, kamēr es pagatavošu tasi labas angļu tējas un nogriezīšu katram pa Filadelfijas siera kūkas gabalam. – Un atkal šis smaids – atbruņojošs, nevainīgs un tik ļoti viesmīlīgs. Zināju, ka smaidi ir dažādi, bet šis bija viens no tiem, kas nešaubīgi izstaroja „esmu laimīgs” enerģiju.
Tiku ievests telpā, kurā uz galda stavēja liela vāze ar lilijām – tas arī izskaidroja saldeno aromātu, kas piepildīja māju, bet gaisa mitrinātājs uz masīvās palodzes lika man saprast, kāpēc gaiss šeit nav sauss un degunu kairinošs, bet gan patīkami mitrs, gluži kā silta migla. Augstie telpas griesti lika mēbelēm izskatīties mazām, bet man justies īsam, par spīti tam, ka gandrīz visi grāmatu plaukti un skapji šajā telpā bija vismaz divarpus metrus augsti, bet es – gandrīz metru un deviņdesmit centimetrus garš.
– Un tēja ir gatava! – Uz stikla galda virsmas nošķindēja sudraba paplāte, uz kuras bija divas porcelāna tasītes, kurās kūpēja tēja ar pienu, bet blakus tām atradās divi pieskaņoti deserta šķīvji ar gaišu siera kūku, kas bija pārlieta ar blendētām zemenēm. – Lūgtum!
Skeptiski uzlūkoju tējas tasi, jo nekad iepriekš nebiju dzēris tēju ar pienu, bet, kad to mazliet pagaršoju, sapratu, ka tā garšo neatkārtojami labi.
– Siera kūku pats gatavoju. – Krilova kungs pasniedza man deserta šķīvi, ļaujot aplūkot savus rūpīgi manikirētos nagus. – Man patīk rosīties virtuvē, remontēt, ķimerēties ap tehniku un… – Vīrietis uz mirkli samulsa. – Ak, lai nu paliek. Tu taču atnāci, lai man ko jautātu.
– Nuuuu, jā.
– Klāj vaļā!
– Es gribēju vaicāt, kāpēc jūs bāreņtiesas pārstāvjiem pateicāt, ka ar mani viss ir kārtībā, ka esmu vesels?
– Tāpēc, ka tā ir. – Sekoja kodolīga atbilde.
– Bet man nesen atausa atmiņā aina, kurā tēvs mani smagi piekāva…
– …pēc tam, kad uzzināja par savas meitas nāvi. – Psihiatrs pabeidza. – Es zinu.
– Bet kā?!
– Daniel, es vienmēr veicu izpēti, pirms piekrītu ārstēt kādu pacientu. Turklāt mūsdienās pastāv arhīvi, internets, sociālie portāli, kuros iespējams atrast visas liecības, sameklēt cilvēkus, kas varētu kaut ko zinātu un tā tālāk.
– Jūs mani izspiegojāt?
– Ja tev tā patīk domāt, tad, lūdzu. Bet man labpatīk uzskatīt, ka tikai veicu izpētes darbus un iemūrēju pamatus veiksmīgam terapijas iznākumam.
– Bet kāpēc tad jūs šo faktu ignorējāt? Kāpēc teicāt bāreņtiesas pārstāvjiem, ka ar mani viss kārtībā, ja manī ir tāds robs no pagātnes?
– Tāpēc, ka ticu, ka dzīve ar pusbrāļiem tevi spēs emocionāli salīmēt vienā veselumā un padarīt patiesi laimīgu. – Viņš ar deserta dakšiņu gaisā uzsita punktu un noknieba gabaliņu no siera kūkas. – Tā, manuprāt, būs arī noslēdzošā tavas ārstēšanas terapijas daļa. Ģimenes mīlestība un izjūta ir kas tāds, kas nepieciešams jebkuram – dažiem, lai sirdi atkausētu, citiem, lai saglabātu tās siltumu. Tev tā nepieciešama, lai liktu vēlmei dzīvot plosīties ar tādu spēku kā mežu ugunsgrēkiem Grieķijā.
– Tātad mana terapija nemaz nav beigusies?
– Ne jā, ne nē, bet tā būs pilnīga tikai tad, kad bāreņtiesa tevi iecels par pilntiesīgu pusbrāļu aizbildni.
– Un jūs domājat, ka tā notiks? – Noriju kūkas kumosu, kurš sprūda kaklā, bet ne tādēļ, ka tas būtu sauss. – Bāreņtiesa šīs lietas izskatīšanu atlika.
– Lai pēc vidusskolas diploma iegūšanas piešķirtu tev aizbildņa tiesības.
Klusēdams notiesāju atlikušo siera kūkas gabalu un klusībā gribēju smaidīt, lēkt gaisā un priekā kliegt. Drīz. Pavisam drīz es atpestīšu savus pusbrāļus no Kaulainās vadītā bērnu nama.

2014. gada 17. maijs

Mājas rezerves atslēgu atrast nebija grūti, jo tā stāvēja turpat, kur vienmēr – izdrupušā apmetuma caurumā zem virtuves loga palodzes. Lietus, kas gāza ar pamatīgu spēku, un debesis šķeļošie zibens žuburi lika man pasteigties brīdī, kad slēdzu vaļā durvis.
Iebrāzos gaitenī ar tādu sparu, ka gandrīz paslīdēju un nokritu uz flīzētās grīdas. Noāvu apavus no kājām un mitruma piesūcināto ādas jaku pakāru uz putekļiem noklātā pakaramā, kurš bija veidots no briežu ragu fragmentiem. Šīs mājas gaiss man šķita smags un smacējošs – gluži kā akmens tas spieda krūškurvi. Vajadzēja sadūšoties, lai atvērtu lielās, melnās koka durvis, kas veda uz virtuvi, jo nepameta sajūta, ka aiz tām mani gaida māte ar koka karoti rokās, maisot dārzeņu sautējumu. Jau spēju iztēloties viņas maigajā sejā smaidu – gluži tādu, kāds tas bija laikos, kad biju mazs. Bet, kad šī fantāzija pārtrūka, krāsas no gaiteņa noskalojās, padarot to tikpat pelēcīgu, kāds tas vienmēr bijis.
Te neviena nav.
Virtuves grīdu, pannas, katlus un mēbeles klāja bieza putekļu kārta, kas pacēlās gaisā līdz ar katru kustību, ko veicu. Tā bija tikai māja, bet tajā vairs nebija dzīvības. Mājai nav dvēseles, ja tajā neviens nedzīvo.
Smiekli. Tie šeit skanēja vienmēr, kad mamma ar savu draugu devās uz kādu svinīgu pasākumu, atstājot mani ar pusbrāļiem mājās vienus. Tad mēs ļāvāmies muļķīgiem un bezgala jautriem kulinārajiem eksperimentiem, kuru rezultāts bieži vien nebija ēdams, bet tas nemazināja prieku par paveikto. Mazākais no brāļiem bieži vien meloja, sakot, ka es protu gatavot gandrīz tikpat garšīgi kā mammīte, bet man šie meli patika – jo tie pierādīja, ka viņi grib, lai es jūtos labi. Un es justos labi arī tad, ja viņi būtu teikuši patiesību, atklājot, ka es gatavoju šausmīgākos un cietākos cepumus, kādi jebkad ēsti.
Devos augšup pa kāpnēm un apstājos uz pakāpiena, pret kuru Deivids bija salauzis labās kājas mazo pirkstiņu. Toreiz nesu viņu klēpī un teicu, lai neraud, jo viņš taču ir īsts spēkavīrs un drosminieks, kuru nekādas sāpes nespēj salauzt. Puisēns zināja, ka saku patiesību, tāpēc sakoda zobus un cieta sāpes klusēdams, kamēr es sazvanīju ātro palīdzību un sameklēju maisiņu ar ledu saldētavā, lai vēlāk to pieliktu pie lūzuma vietas, tādējādi mazinot uztūkumu.
Atmiņas. Tās bija visur, kur es gāju. Iespējams, ka tad, ja mana mamma būtu dzīva, viņa stāvētu uz šī kāpņu pakāpiena un atminētos, cik ļoti viņa todien uztraucās, bet, ienākot virtuvē, atcerētos par netīro trauku kalniem, kas viņu sagaidīja ikreiz pēc mūsu kulināro vakaru muļķošanās.
Un tur bija televizors viesistabā, kuru varēja redzēt arī no piektā kāpņu pakāpiena, uz kura parasti sēdēju kopā ar pusbrāļiem, lasot komiksus un spēlējoties ar transformeru rotaļlietām, kamēr vecāki nopietni bija pievērsušies ziņu raidījumiem. Gandrīz katru vakaru viņi skatījās ziņas, īpašu uzmanību pievēršot tematiem, kas skāra politiku, bet mamma, skatoties politikas jaunumus, vienmēr pateica savu iemīļotāko frāzi: „…stulbums galu galā ir pilna laika nodarbe.” Šī bija pirmā reize, kad es par to sirsnīgi iesmējos.
Mani pārņēma vieglums, kad biju nonācis savā vecajā, šaurajā istabā, kurā vairs nekas neliecināja, ka pirms pusotra gada šeit kāds būtu dzīvojis, lasījis grāmatas, spēlējis datorspēles, zīmējis dažādus abstraktus zīmējumus un radījis pašizdomātus komiksu varoņus. Tik ātri šī ēka bija gatava aprīt citus cilvēkus, lai tie ienestu sirdi un siltumu tajā. Pēc kārtas sāku vērt vaļa visas skapju durvis un rāvu vaļā Ikea rakstāmgalda atvilktnes, līdz no vienas no tām izkrita melnos vākos iesieta klade. Atvēru to vaļā un diezgan bērnišķīgā rokrakstā tajā bija noapaļotiem burtiem rakstīts teikums: „Ne vienmēr visvairāk sāp tam, kurš visvairāk raud.”
Vairākās lapās bija paša izdomātas dzīves atziņas – rakstītas dažādos vecuma posmos, bet vairākus atvērumus aizņēma fotogrāfijas un avīžu izgriezumi. Vienā no bildēm smaidīja mamma, kuru bija apķēris Deivida un Dāvja tēvs – viņam acis biju izskrāpējis ar šķēru aso galu, bet citā bija redzams mans tēvs ar augstskolas diplomu rokās un smaidu, kurā mājoja prieks, ar kuru spētu aplaimot visu pasauli. Kad pāršķīru klades nākamo lappusi, no atvēruma izkrita viena fotogrāfija, kuras stūri bija nodiluši un uzlocījušies uz augšu, un tā nokrita ar attēlu uz leju.
Pieliecos, lai to paceltu un sajutu kņudinošās putekļu vērpetes sasniedzam degunu. Nošķaudījos ar tādu spēku, ka manas mutes radītā vēja plūsma apmeta fotogrāfiju otrādāk, atklājot tajā attēloto – redzētais lika uz kādu pusminūti aizmirst par elpošanu.
SOFIJA!
Mazās meitenītes vārds triecās manā apziņā ar tādu spēku, ka acumirklī mani piemeklēja spēcīgai migrēnai līdzīgas galvassāpes. Šis smaids un acu skatiens lika izjust fiziskas sāpes – tās plosīja ķermeni, bet jo īpaši dūra sirdī un žņaudza elpceļus.
Iemetu fotoattēlu starp klades lapām un ātriem soļiem devos uz mājas izeju, lai pēc iespējas drīzāk tiktu svaigā gaisā.

Lietus bija pieņēmies spēkā un nu tas kapāja tikai pirms pāris nedēļām saplaukušās koku lapas un sazaļojušo piemājas zālienu.
Iebāzu melno kladi azotē zem ādas jakas, bet tad pametu skatienu atpakaļ, lai atvadītos no šīs mājas, kura nu piederēja Deividam un Dāvim – uz mirkli šķita, ka tā mani vēro, bet tad šīs domas nopurināju no sevis un devos tālāk, ļaudams, lai lietus izmērcē katru sīkāko drēbju vīlīti.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 20. turpinājums


2014. gada 12. aprīlis

Jau vairāk kā nedēļu visu brīvo laiku pavadīju rokoties arhīvos, kuros meklēju ziņas, kas spētu atkārtoti iedegt atmiņu liesmu, lai es beidzot atcerētos, kas notika pēc tam, kad sapratu, ka mazā māsiņa zaudējusi dzīvību. Pieļāvu iespējamību, ka daļu atmiņu izdzēsis satraukums, bet otru daļu tēva sitieni, kurus avīzes korespondentei pieminēja Emīlijas kundze no kaimiņmājas.
„Nerunāsim par to, jo vārdi nespēj mainīt notikušo.” Mātes balss galvā skanēja tik spilgti, ka spēju atcerēties to, cik skaidri viņa izteica katru vārdu un to, kā viņa to pateica – tonī, kas vēstīja par nogurumu un padošanos. Šķita, ka viņai bija iestājies dzīves apnikums, jo viss apkārt bruka tādā tempā, ka tas bija pārāk daudz – garās darba stundas, nogurdinošie ikdienas darbi mājās, vīrs alkoholiķis, meitas nāve un visbeidzot arī gaidāmais bāreņtiesas spriedums.
Atceros, ka kādā naktī, kad jau lēnām laidos miegā, Adrians apsēdās manas gultas kājgalī un runāja neierasti nopietni: „Vakar dzirdēju mammu un tēti strīdamies. Mamma teica, ka viņiem varētu atņemt vecāku tiesības, ja tu pastāstīšot, kas notika pēc tam, kad viņi uzzināja par… Nu, tu zini.” Māsas vārdu mēs nepieminējām un centāmies izvairīties arī no vārdiem „mirusi”, „nāve” un „bēres”, jo tie bija asi vārdi, kas dzēla mēlē. „Bet es neko neatceros.” Teicu brālim. „Es laikam nokritu pa kāpnēm. Tā teica tētis.” Adrians piecēlās, lai dotos uz savu istabu, bet uz atvadām noteica: „Tas labi.”
Pāris avīzēs atradu vienādus rakstus, kurus bija sagatavojusi kāda liela ziņu aģentūra – tie vēstīja, ka Hensliju ģimenes sēde bāreņtiesā beigusies paredzami, jo bāreņtiesa aprūpes tiesības vecākiem neesot atņēmusi, ļaujot, lai D. Henslijs un A. Henslijs aug savu vecāku gādīgajā paspārnē. Tobrīd, kad to lasīju, domāju, ka mamma nemaz nebūtu bijusi tik bēdīga, ja es tiktu piespiedu kārtā nošķirts no ģimenes – viņai nebūtu vairs jāredz mana seja, kas viņai tik ļoti derdzās kopš TĀS dienas.
Dažus avīžu atvērumus nokopēju un kopijas ievietoju pleca somā, kurā valdīja nekārtība un tukšo šokolādes batoniņu iepakojumu jūklis. Iedzēru pāris malkus no enerģijas dzēriena pudeles, bet tad pametu bibliotēku, lai dotos mājup, cerībā, ka mani sagaidīs karsta maltīte Zeldas gaumē.

Bija sajūta, ka katrs nākamais solis ir mans pēdējais, tāpēc labpatikā nopūtos, kad atslēdzu dzīvokļa durvis. Esmu gatavs aizmigt kaut vai uz paklāja. Degunā iesitās nevis tikko gatavota ēdiena smarža, bet gan cigarešu dūmu smārds un… Urīns?! Skatiens šaudījās pa telpu, meklējot dzeltenīgu Džimija atstātu peļķīti kaut kur istabas stūrī, bet neko neatradu.
Zelda aizmirsa izvest suņuku pastaigā.
Zelda – kur viņa vispār ir?!
Man pie kājām pieskrēja laimīgais takšu puika, kurš uzreiz mani gribēja aizvest līdz žurnālgaldiņam, kur, acīmredzot, mani gaidīja pārsteigums. Novilku plāno vējjaku un notinu no kakla plāno pavasara šalli, kad mans skatiens sastinga no ainas, kuru ieraudzīju. Gaišmatainā meitene gulēja uz paklāja aiz žurnālgaldiņa – acis pusaizvērtas, mutes kaktiņos putu kunkuļi, bet gaišo džinsu kājstarpi rotāja liels, slapjš pleķis.
– ZELDA! – Nometos uz grīdas, cenzdamies neizmērcēt ceļgalus urīnā.
Pieliku labās rokas rādītājpirkstu un vidējo pirkstu pie meitenes kakla un atviegloti nopūtos, jo sataustīju vāju pulsu.
Bet tu, Daniel, ja būtu īsts draugs, jau sen būtu to psihopāti aizsūtījis uz rehabilitācijas klīniku, nevis noskatījies, kā viņa sevi piebeidz. Atmiņā atausa Jutas teiktais un uzreiz zināju, kas jādara.
Trīs ātri pieskārieni telefona tastatūrai un es tiku savienots ar Neatliekamās medicīnas palīdzības dienestu. Noklausījies standarta frāzes, kuras ātri nobēra operatore, pastāstīju par radušos situāciju un sarunas beigās palūdzu, lai mediķi pasteidzas. Tad nospiedu sarkano, nolikšanas pogu, un skaļrunī atskanēja pīkstieni.
Notupos blakus Zeldai un glaudīju meitenes galvu, domājot par to, ka tā viņai būs labāk – pat tad, ja draudzene vēlēsies mani pēc tam nogalināt un vairs nekad nerunās ar mani. Jo īstam draugam draudzības vārdā jābūt gatavam upurēt pat pašu draudzību.

2014. gada 17. aprīlis

Sēdēju parkā uz soliņa, kura koka dēļos ar Zeldu bijām iegravējuši savus vārdus, izmantojot dzīvokļa atslēgas kā kaltu, lai katru burtu iegrieztu dziļi vecajā kokā. Uz meitenes vārda uzliku Narvesen kafijas glāzi un izdvesu smagu nopūtu – nu viņas vietā man blakus sēdēja vienreizlietojamais trauks ar karstu, melnu kafiju, jo Zelda jau ceturto dienu ārstējās rehabilitācijas klīnikā no narkotiku atkarības. Nebiju Zeldu saticis kopš divpadsmitā aprīļa – dienas, kad viņu nogādāja slimnīcā, tāpēc reizēm domāju, ko gan viņa domā, ko jūt un vai vēlēsies mani redzēt, kad ārstēšanās kursam tiks pielikts trekns punkts. Gribēju viņu savā dzīvē, bet ne šādu – sagrautu, haotisku, atkarību nomāktu un, pēc ārstu domām, iespējams, bipolāro traucējumu nomāktu.
Pa ceļam uz parku biju nopircis arī pāris žurnālus, kurus iestūķēju pleca somā blakus mācību grāmatām un kladēm, kurās ik vakaru centos rakstīt konspektus, lai labāk sagatavotos gaidāmajiem eksāmeniem. Gribēju sākt ar pierakstu pārlasīšanu, kad roka nonāca domstarpībās ar galvu un pasniedzās pēc tenku žurnāla, kura vāku rotāja liela Latviešu slavenības bilde. Fons – melns. Kā gan es to nepamanīju brīdī, kad iegādājos žurnālu?! Tā bija tā pati jaunā sieviete, kura pagājušā gada rudenī centās izdarīt pašnāvību, palecot zem automašīnas riteņiem. Toreiz viņa izdzīvoja, bet pašnāvības mēģinājums beidzās ar invaliditātes iegūšanu – skaistā būtne tika piekalta ratiņkrēslam.
Pēc tam presē bieži parādījās raksti, ka sieviete veiksmīgi tikusi pāri depresijai, ka velta laiku ģimenei, labdarības pasākumiem, memuāru rakstīšanai un bloga izveidei, kurā nolēmusi dalīties pieredzē ar cilvēkiem, kas cieš no depresijas un vēlmes mirt. Visās žurnālos publicētajās fotogrāfijās viņa smaidīja un izstaroja dzīvesprieku, tāpēc lasītāji noticēja šai laimes ilūzijai, kuru vietējā slavenība bija tik prasmīgi uzbūrusi.
Zem virsraksta „Valsts sēro!” bija arī apakšvirsraksts smalkākā drukā: „Šokējoši – viena no valsts mīlētākajām un smaidīgākajām slavenībām cietusi no depresijas jau kopš 12 gadu vecuma.” Ātri sameklēju atvērumu, kurš bija veltīts sievietes piemiņai – virsrakstā tika citēts viņas memuāru plānotais nosaukums: „Smaids ir tikai maska lēta”. Ievads bija rakstīts treknrakstā: Kopš vakardienas, kad jaunā sieviete labprātīgi šķīrās no dzīvības, pie viņas mājas redzami ziedu, svecīšu, plīša rotaļlietu un fotogrāfiju kalni. Nelaiķes radinieki, kolēģi un draugi atsakās sniegt komentārus, bet sola, ka runās tad, kad viss būs nedaudz norimis, jo pašlaik viņu dzīve pārvērtusies asaru jūrā un bezgalīgā bēdu ielejā. Šajā rakstā atskatīsimies uz Latvijā mīlētās slavenības spožākajiem mirkļiem un pēdējiem dzīves mēnešiem.
Kad beidzu lasīt rakstu, pāršķīru nākamo lappusi, kurā bija milzīga grāmatas reklāma, kas vēstīja: DRĪZUMĀ! Grāmata „Smaids ir tikai maska lēta” lielākajās Latvijas grāmatnīcās.
Jau tagad bija skaidrs, ka šī būs gada pirktākā, aktuālākā un apspriestākā grāmata visā valstī – iespējams, ka to pat kādreiz tulkos un izdos arī citās valstīs, ja vien Latvijas kūtrie grāmatu izdevēji pacentīsies šo stāstu veiksmīgi popularizēt, lai vēlāk pārdotu. Lai arī kā to reizēm gribētos noliegt, labākā reklāmas kampaņa ir nāve. Vai Džeimss Dīns, Kurts Kobeins un Dženisa Džoplina būtu tāda mēroga leģendas kā šobrīd, ja nebūtu nomiruši pāragri, bet gan nosirmotu un dotos uz viņsauli pensijas vecumā, sagaidījuši savas dzīves ziemu?! „Dzīvo ātri, mirsti jauns un atstāj skaistu līķi.” Šo vārdu paustā ideja fascinēja daudzus, jo, kā teicis Kobeins – labāk taču ir izdegt nekā izbalot.
Un tobrīd, sēžot uz soliņa, malkojot kafiju un ieelpojot svaigo, pēc zaļas zāles smaržojošo gaisu, es domāju, ka katram cilvēkam vajag atrast vismaz vienu iemeslu, lai dzīvotu. Vecākiem tie ir bērni, karjeristiem mērķi, kuriem katru gadu tiek paaugstināta latiņa, mīlētājiem otra pusīte, kuras mīlestību tie nespēj atdzerties, dabas bērniem tā ir visa pasaule, kuras skaistuma izbaudīšanai pat ar desmit mūžiem ir par maz, bet ir tādi, kas nomirst tā arī neatraduši savas dzīves jēgu. Mīlestībā patiešām ir meklējama dzīves jēga, tikai jāsaprot, ka tai ir dažādas izpausmes un ne visi spējīgi rast siltumu sirdī no vienas un tās pašas lietas.
Džimijs, kurš visu šo laiku bija sēdējis saulē sasilušajā, zaļajā zālītē, ielēca man klēpī un ļāva, lai es sabužinu tā spīdīgo spalvu, kas mirdzēja saules staru izgaismota. Un tas bija brīdis, kad visa mana mīlestība tika dāvāta suņa sirdij, kas bija tik plaša un gaiša kā svētajam.

2014. gada 30. aprīlis

Katrs solis lika kājām mežģīties un ik sīkākā bedrīte vai zemes pacēlums mani klupināja, bet centos nostāvēt kājās, jo man uz rokām gulēja viņa. Meitenītes labā roka nokarājās un šūpojās kā gaisu izlaidis balons vējā, bet no smalkajiem pirkstiem pilēja smagas ūdens piles. Mitrā kleitiņa, kas man spiedās pie krūškurvja, saldēja ķermeni, bet no viņas gaišajiem matiem tecēja smalkas ūdens tērcītes, kuras brīžiem trāpīja uz drēbēm, kājām, bet tad manīju tumšas, ūdens radītas svītras uz pelēka betona. Pagalms! Bijām jau mājas pagalmā. Fakts, ka tuvāko minūšu laikā satikšu tēvu, lika kuņģim sarauties čokurā un tā saturam celties pa kaklu augšup.
M…mm…mmās…māsa… N…nnn…nno…noslīka…
Valoda raustījās jau brīdī, kad vēl tikai domāju par šo vārdu izteikšanu skaļi. Šķita, ka šie vārdi nogalinās māsu pavisam, izsūcot pēdējās dzīvības paliekas, kuras patiesībā ķermeni bija pametušas jau pirms vairākām minūtēm. Sviedros izmirkusī plauksta apķēra durvju rokturi un nospieda to uz leju, liekot durvīm pavērties. Gaiss, kuru ieelpoju, svilināja rīkli un ķērās plaušās, kad centos to izpūst, bet ausīs spēcīgi šalca asinis, apklusinot apkārtējo pasauli uz laiku.
– Tēt?! – Balss skanēja nedroši un drebelīgi, gluži kā tāda apšu lapa vētras laikā. – Tēt! – Sauciens kļuva izmisīgāks un bailes tajā jaucās arvien vairāk. – TĒTI!!!
Jau gandrīz biju nokļuvis tēva istabā, kurā gaiss oda pēc cigaretēm, lēta, bet spēcīga pēcskūšanās līdzekļa un alkohola, kad izdzirdēju garu, gārdzošu krācienu. Šī skaņa lika aizturēt elpu.
– Tēt? – Nu jau klusi čukstēju.
Labā acs pavērās, tad atlipa vaļā arī kreisā un mirkli viņš, tērpies vienās apakšbiksēs, kurām dibengalā bija divu Eiro monētas lieluma caurums, apjucis palūkojās apkārt, līdz skatiens apstājās un palika piekalts manām rokām. Precīzāk – tam, kas tajās gulēja.
– Pie velna, kas par. – Viņš pielēca kājās un izrāva mazās meitenītes līķi no manām rokām. – KO TU VIŅAI NODARĪJI? – Viņš auroja kā saniknots zvērs, kuram visa pasaule pēkšņi aizplīvurojusies ar sarkanu šķidrautu. – SĪKAIS KROPLI, KO TU NODARĪJI MĀSAI? – Viņas smalkais augums tēva rokās šūpojās kā bezkaulaina lupatu lelle.
Māsa līgani tika noguldīta gultā, bet tā bija vienīgā maiguma izpausme, kuru todien varēja manīt tēva izpildījumā. Skumjas acīs pēkšņi pazuda un tajās iegailējās dzīvnieciskas dusmas.
Viņa smagā roka gluži kā demolēšanas bumba triecās manā sejā, aizlidinot manu smalko ķermeni pāri pusistabai. Metāliski sāļa garša ieplūda mutē un tā vietā, lai asinis izspļautu, es tās noriju, gluži kā lepnumu, aizvainojumu un sāpes, kuras tobrīd mani plosīja no visām pusēm. Skatiens pievērsās salātzaļam paklājam, kurā ik pēc pēdas varēja manīt taukainus pleķus un smilšainu apavu nospiedumus un mājdzīvnieku spalvas, kas lika mīkstajam grīdsegas materiālam ost pēc suņa. Sakodu zobus un biju gatavs visam, kas mani sagaidīja. Apvēlos uz muguras, lai redzētu, kur palicis mans tēvs, bet tad saņēmu spērienu pa ribām ar smagu armijas zābaku, kas lika sāpēm izkropļot gan skaņas, gan apkārtesošo pasauli.
Viņš speciāli bija uzvilcis smagos zābakus ar metāla purngaliem, lai tikai mani nosistu.
– Stulbais kucesdēl, ko tu nodarīji manai meitai? – Siekalas šķīda laukā no tēva mutes un dažas piles piezemējās uz manas sejas. – Es tevi nositīšu. Tici man, es tevi patiešām nositīšu, sīkā aborta atlieka.
Smagais, pēc ādas smaržojošais zābaks triecās žoklī ar tādu spēku, ka apsvieda mani otrādi, bet visvairāk sāpēja nevis sitiens, bet tas, ko es ieraudzīju brīdī, kad tiku apmests otrādi. Durvju ailē stāvēja māte ar brūnu ādas somu rokās, tērpusies vasarīgā kleitā, izlaistiem, gariem matiem un bezpalīdzīgu izteiksmi sejā. Viņas mute bija paplesta mēmā šausmu kliedzienā, kad viņa ieraudzīja savu mirušo meitu, bet neizskaidrojamas bija emocijas, kuras sejā parādījās, kad skatiens uzkavējās pie manas asiņainās sejas. Tur bija gan dusmas, gan apjukums, gan saltas skumjas.
Sitiens.
– Izbeidz! – Viņa nokliedzās un beidzot izkustējās.
Sārtā gaisma uz brīdi šķita kā mirdzums, bet tad tā kļuva ķiršsrakana, bet visbeidzot melna, liekot man atslēgties un aizmirst visu, kas notika pēc tam, kad izvilku māsas līķi no ūdens.

Elsodams pieslējos gultā tik strauji, ka Džimijs pamatīgi izbijās un paslēpās zem gultas. Slapjas, sviedru izmērcētas matu šķipsnas lipa pie karstās pieres, bet palagi, kas vēl smaržoja pēc veļas mīkstinātāja, tagad piegūla miesai gluži kā pielīmēti. Elpa normalizējās, bet sirds pamazām atguva ierasto ritmu. Parasti, kad cilvēki redz sliktu sapni, viņi sevi mierina ar vārdiem, ka tas bija tikai slikts sapnis.
Tas nebija tikai sapnis – beidzot biju atradis pazudušo puzles gabaliņu, kas lika bildes negatīvam pārvērsties pozitīvā, atklājot ainu, kas tik ilgi bija šķitusi neskaidra.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 19. turpinājums


2014. gada 31. marts

Bija pagājušas jau vairākas nedēļas kopš tikšanās ar bāreņtiesas pārstāvi, bet neviens no šīs iestādes nebija ar mani kontaktējies, lai informētu par to, kas turpmāk jādara, lai es varētu iegūt Deividu un Dāvi aizbildniecībā, tāpēc nolēmu rīkoties. Un šobrīd bija tikai viens cilvēks, kurš man varēja palīdzēt.
Trīs strauji un spēcīgi dūres triecieni atsitās pret metāla durvīm, bet tad iestājās klusums un man atlika vienīgi gaidīt, kad kāds atvērs durvis. Dzirdēju, kā pagriežas slēdzene un jau pēc brīža man sejā iesitās silts, pēc cigarešu dūmiem un piedegušiem kartupeļiem smaržojošs gaiss, kas ieplūda kāpņu telpā no dzīvokļa. Durvju spraugā parādījās samiegojusies sievietes seja – brāļa sieva izskatījās tā, it kā būtu parādā nāvei.
– Sveiks. – Viņa aizsmakušā balsī norūca. – Ko vaig?
– Sveika. – Samulsumā minstinājos. – Vai Adrians mājās?
– Izs’tās, ka viņš būtu mājās?!
– Es nezinu.
Fonā dzirdēju mazuļa raudas, kuru skaņa lika brāļa dzīvesbiedrenei nepatikā ierūkties.
– Tas ir svarīgi. Man vajag parunāt ar brāli, lai nokārtotu mūsu pusbrāļu aizbildniecības jautājumu.
– Un ko tu gribi, lai Adrians dar’? – Sievietes lūpu kaktiņā uzradās neaizdegta cigarete ar baltu filtru.
– Lai Adrians ņem viņus aizbildniecībā.
– Ha! Tā tik mums vēl trūka. – Viņa aizdedza cigareti, ievilka pamatīgu dūmu plaušās un tad iepūta baltu mākoni man sejā. – Neredzi, ka mums jau ir divi sīkie, kuriem mutes ar rijamo jāaizbāž?! Tu domā, ka mēs naudu no dirsas raujam?!
– Bet.
– Viss. – Nekoptā, jaunā sieviete noskaldīja. – Mums nevaig tos draņķa sīkos uz kakla. Saruna galā.
– Vai, lūdzu, es beidzot varētu parunāt ar savu brāli? – Pamazām sāku kļūt nepacietīgs un dusmu termometrs nemitīgi paaugstināja rādītājus. – Tas patiešām ir svarīgi.
– Viņa nav mājās. – Sieviete atcirta un aizvēra durvis, pirms tam pasakot man „Labāk ej prom!”, nevis „Uz redzi!”, lai liktu man saprast, ka vairs neesmu gaidīts ciemiņš viņas miteklī, kas ar katru nākamo apciemojumu sāka atgādināt mitekli, kādus parasti rāda kriminālziņu izlaidumos.
Pagriezos, lai dotos prom, bet tad mani uzrunāja kāda mīlīga, bet vārga balstiņa, kas atskanēja no kaimiņdzīvokļa puses.
– Puis, ienāc pie manis. – Vecā kundzīte bija salīkusi – apmēram pusotru metru gara, bet viņas galvu rotāja balti, sprogaini mati, kas līdzinājās tikko dzimuša jēra sasukai.
Sākumā domāju, ka večiņa grib man lūgt palīdzību, lai izdarītu kādu fiziski smagu darbu, kuru pati nav spējīga paveikt, bet tad viņa izklīdināja manas priekšnojautas.
– Es šo to gribu pastāstīt par jūsu brāli.
Nešauboties pieņēmu aicinājumu un devos iekšā pustumšajā dzīvoklī, kura interjerā valdīja brūnie toņi, bet kā dekorus viscaur varēja manīt izšuvumus un tamborējumus.
– Es uzvārīšu tēju, bet tikmēr klausies, puis, ko es tev teikšu. – Viņa ieveda mani virtuvē un norādīja uz mazu koka bluķīti, kurš, acīmredzot, pildīja krēsla funkcijas. – Tu droši vien domāsi, ka esmu bezkaunīga vecene, kad būsi noklausījies manu sakāmo, bet jūtu, ka labāk man to pateikt, nekā turēt mēli aiz zobiem.
– Es klausos. – Saliku rokas klēpī un nervozi pētīju priekšmetus, kas atradās virtuvē.
– Jūsu brālis tirgoja narkotikas. – Teiktais pārvērtās čukstā. – Viņš šo māju bija pārvērtis par narkotiku perēkli, apdraudot visus mājas iedzīvotājus, tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad policija viņu ieslēgs aiz restēm.
– Jūs gribat teikt, ka viņš ir apcietināts?
– Puis, tieši tā. – Man tika pasniegta karsta tējas krūze, no kuras plūstošie garaiņi smaržoja pēc piparmētrām. – Lūdzu, tikai nenosodi mani par to, ko es teikšu, bet esmu laimīga, ka viņš tagad ir ķurķī un tās draņķības vairs šajā māja netiek tirgotas, turot no šejienes tos salašņas pa gabalu.
– Bet, kad tas notika?
– Jau pirms pāris nedēļām. – Večiņa no kāda skapīša izvilka maisiņu ar cepumiem un izbēra tā saturu uz skaista kristāla šķīvja. – Kāds bija informējis policiju par šeit notiekošo un, kad ieradās policija, lai veiktu kratīšanu, tavs radinieks tikko bija saņēmis jaunu preču pievedumu.
– Cik ilgi viņš būs cietumā?
– Puis, to gan man nejautā. – Bezzobainā mute nolauza gabalu no cepuma un tad tas tika noskalots lejā ar pamatīgu karstās tējas malku. – Bet tā spindzele vienudien vāca naudu, lai varētu samaksāt drošības naudu par sava vīra izpestīšanu.
– Un?
– Tu domā, ka kāds labprātīgi dos ziedojumus, lai izpestītu no cietuma kaut kādu narkotiku tirgoni, kurš mums vajadzīgs tikpat ļoti kā čūskai slidas?! Heh, heh, he. – Viņa sirsnīgi smējās, liekot cepuma gabaliņiem lidot laukā no mutes. – Visi ir laimīgi, ka viņam nepieciešama liela drošības nauda, lai atsvabinātos no policijas uzliktajām ieslodzījuma važām.
– Tagad saprotu, cik ļoti muļķīga bija mana ideja vispār nākt šeit. – Bezcerīgums lieca manu galvu uz leju, bet skatienu iegremdēja tējas garaiņos.
– Kāpēc tad tu šeit nāci? – Viņa ziņkārīgi pieliecās man tuvāk.
– Jo gribēju lūgt, lai mans brālis ņem aizbildniecībā mūsu pusbrāļus, kas jau ilgāku laiku ir bāreņi.
– Bet ņem pats viņus aizbildniecībā! – Viņa optimistiski iesaucās un priekā sasita plaukstas. – Tu tak izskaties pēc lāga zeļļa, kurš varētu izaudzināt pat piecus bērnus – jauns, brašs, spēcīgs, izskatīgs.
– Es jau gribētu, bet pagaidām izskatās, ka bāreņtiesa mani neuzskata par piemērotu aizbildņa kandidatūru.
– Ak tā. – Šie vārdi izklausījās pēc nopūtas. – Bet tavs brālis noteikti arī nav tā labākā kandidatūra, turklāt pēc šī skandāla viņš noteikti var pat necerēt uz aizbildņa tiesībām. – Sievietes skatiens uz brīdi pievērsās virtuves logam, caur kuru telpā ielija apslāpēti saules stari. – Viņš arī saviem bērniem nav nekāds labais tēvs, ja man jāizsaka savs viedoklis.
Gribēju doties prom, jo dzirdētais mani smacēja. Visi ceļi veda strupceļā.
– Paldies par tēju. – Gandrīz pilno krūzi noliku uz galda.
– Tu jau dodies prom?
– Man pēc stundas jābūt darbā. – Tobrīd domāju, ka meloju, lai tikai tiktu prom no kundzītes dzīvokļa, bet, ieskatījies pulkstenī, sapratu, ka līdz darba sākumam atlikusi krietni mazāk nekā pusstunda. – Patiesībā izskatās, ka es jau kavēju.
– Bija jauki parunāties.
Neko neatbildēju, tikai steigā pametu dzīvokli, cenšoties nedomāt par to, kā rīkošos tālāk.

2014. gada 2. aprīlis

– Mēs drīz slēgsim. – Bibliotekāre informēja brīdī, kad ar grāmatu kaudzi rokās pagāja man garām.
Rakos lielā avīžu kaudzē, jo zināju, ka kādā no tām ir informācija par tās dienas notikumiem – noteikti, ka kriminālziņu sadaļā.
– Vēl desmit minūtes. – Sirmā grāmatu tempļa darbiniece mani steidzināja, bet ar acs kaktiņu jau manīju, ka kundze sāk vilkt mugurā virsdrēbes, gatavojoties pamest darba vietu jau tajā pat mirklī.
Rokas stresā sāka trīcēt, bet atradu meklēto – tas bija mazs raksts, bet ar to man pilnībā pietika, lai atsvaidzinātu atmiņu.
Pametu zaglīgu skatienu visapkārt un tad ar divām asām roku kustībām izplēsu rakstu no avīzes, bet tad to salocīju un iestūķēju džinsu kabatā.
– Jau eju. – Pametu avīžu kalnus uz galda nekārtīgā kaudzē, bet brīdī, kad gāju garām garlaikotā paskata kundzei, atvadījos. – Visu labu. Lai jums jauks vakars!

Raitā solī devos mājup, bet nepacietība mani tik ļoti mocīja, ka nācās apstāties pie tuvākās laternas, lai tās mestajā gaismā izlasītu avīžrakstu.

TRAĢISKĀ NEGADĪJUMĀ DZĪVĪBU ZAUDĒJUSI DIVGADĪGA MEITENE
Kādai divgadīgai meitenītei vakardien, 2. jūlijā, rotaļāšanās piemājas pagalmā beigusies traģiski – viņa noslīkusi piemājas dīķī. Policijas pārstāvis informēja medijus, ka meitenīte iemetusi ūdenī savu lelli, bet, kad pamanījusi, ka tā grimst, devusies ūdenī rotaļlietu glābt. Meitenīte nemācēja peldēt, tāpēc sāka slīkt, bet centieni izkļūt krastā diemžēl nevainagojās ar panākumiem.
Mūsu korespondente sazinājās ar mirušā bērna ģimenes kaimiņiem, kas laipni piekrita sniegt komentārus. Kaimiņos dzīvojošā Emīlijas kundze nespēja valdīt asaras, stāstot par pāris gadus veco nelaiķi: „Meitēns bija patiešām jauks – skaista un patīkama meitene, bet tie vecāki… Kur prāts?! Tēvs nodzēries, bet māte darbā no rīta līdz vakaram, lai tikai varētu pabarot bērnus un nopirkt vīram grādīgo. Tas viņas vecis sadzēries mīl skandalēt tā, ka varēja dzirdēt vismaz kilometra rādiusā. Protams, visi tagad vaino mazo Danielu [mirušās meitenītes brālis; red. piezīme], bet, manuprāt, tam puikam jau tā daudz ko nācies pārciest, tāpēc nešaubos, ka viņam tāpat ir grūti. Turklāt tēvs, uzzinājis, ka ģimenes pastarīte noslīkusi, sasita puiku tā, ka šis dabūja smadzeņu trīci un lauztu roku.”
Bet vīrietis no blakus esošās mājas, kurš atteicās nosaukt savu vārdu, bija kodolīgs, bilstot, ka pie visa vainīgs septiņus gadus vecais meitenītes brālis, kurš todien viņu pieskatīja: „Vajag būt uzmanīgam, ne sapņot, kad bērns jāuzmana.”
Bāreņtiesas darbiniece mūs informēja, ka pāragri mirušās meitenītes vecākiem nāksies stāties bāreņtiesas priekšā. Lai arī kāds būtu bāreņtiesas lēmums, skaidrs ir viens – nekas vairs nespēs atgriezt cilvēkbērnu dzīvē.

Rakstā minētā Emīlijas kundze nomira jau pirms vairākiem gadiem, kad viņai tika atklāts audzējs galvā, kurš bija sasniedzis pēdējo stadiju – slimība jauko sievieti padarīja tik juceklīgu, ka viņa vairs nesaprata, kas viņa ir, kur atrodas un kāpēc viņa zaudējusi redzi, bet vienu viņa zināja skaidri – nāve nebūs ilgi jāgaida. Arī „vīrietis no blakusmājas” jeb Īgnais Alfijs, kā visi tuvāko māju iedzīvotāji viņu sauca, bija miris, bet tikai pirms pāris gadiem, kad viņu notrieca kravas automašīna, brīdī, kad vīrietis centās šķērsot gājēju pāreju, ignorējot tobrīd luksoforā degošo sarkano gaismu. Alfija pārgalvības izraisītā nāve lika viņa teiktajam par būšanu uzmanīgam izklausīties ironiski.
Tomēr mani visvairāk šokēja viens teikums: „Turklāt tēvs, uzzinājis, ka ģimenes pastarīte noslīkusi, sasita puiku tā, ka šis dabūja smadzeņu trīci un lauztu roku.” Atceros, ka tad, kad pamodos slimnīcā, pie manas gultas sēdēja tēvs – gandrīz tikpat skaidrs kā stikls juvelierizstrādājumu veikalu vitrīnās. „Tu slēpies no manis bēniņos, bet, kad kāpi lejā pa stāvajām kāpnēm, laikam paslīdēji un stipri sasities.” Tā viņš apgalvoja, bet nespēju atcerēties, ka pēc māsas noslīkšanas būtu devies uz bēniņiem, lai slēptos. Nespēju apstrīdēt viņa teikto, jo neko citu arī neatcerējos. Tagad atmiņas sāka ataust prātā gluži kā bojāta filma, tomēr atmiņu ainas bija tik bojātas, ka lika galvai iesmelgties sāpēs.
PIETIEK!
Šodienai pietiek.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 18. turpinājums


2014. gada 10. marts

Skatījos tualetes poda mēmajā mutē, kas bija pilna ar zilganu ūdeni, kas oda pēc hlora un tīrāmajiem līdzekļiem, un turēju sažņaugtu dūri virs šī cauruma, kas veda uz netīrajām kanalizācijas caurulēm. Atlaidu dūri vaļīgāk un jutu, kā smalkie priekšmeti, ko tajā biju saspiedis, krīt caur pirkstu starpām, lai ar sīkiem plunkšķiem piezemētos un nogrimtu podā. Kad visas plaukstā esošās tabletes biju sabēris podā, zāļu skapītī sameklēju atlikušās un bez apstājas tās bēru podā, bet tad nolaidu ūdeni, ļaujot, lai ūdens virpulis tās noskalo kanalizācijā.
Man nevajag antidepresantus, lai es justos laimīgs, dārgais, jaunais psihiatr.
Devos uz dzīvokļa dzīvojamo telpu – tur jau mani gaidīja divas Caines cigarešu paciņas, kas gulēja uz dīvāna atzveltnes, aicinot, lai ievelku plaušās dūmus, lai bagātinu savu dzīvi ar nikotīnu.
Man nevajag cigaretes, lai nomierinātu nervus.
Un abas gandrīz pilnās paciņas ielidoja liesmojošā kamīna mutē, kas tās uzreiz notiesāja un piepildīja istabu ar pēc dūmiem viegli smaržojošu atraugu.
Man ir viss nepieciešamais, lai paņemtu no dzīves to, kas man pienākas.
Man jābūt stipram, jo zināju, ka bāreņtiesa rīt uzcels no miroņiem kādu notikumu, kas jau sen bija apglabāts – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

2014. gada 11. marts

Vēderā dūra asa sāpe, tāpēc lūdzu Dievu, lai tikai tas nebūtu apendicīts – tikai ne šodien. TIKAI NE TAGAD! Plaukstas svīda un jutos neveikli, jo nācās mitrumu nosusināt papīra salvetēs, kuras biju ielicis pleca somas sānu kabatā, lai lietotu tās gadījumā, ja nu nāktos raudāt. Cilvēki man apkārt sarunājās, bet skaņas te izklausījās kā čuksti, te pēkšņi kā agresīva kliegšana.
Izvilku no somas minerālūdens pudeli un vienā piegājienā izdzēru gandrīz pusi tās satura – viss mazliet noskaidrojās un varēju koncentrēties apkārt notiekošajam. Korpulenta sieviete melnā bikškostīmā apspriedās ar savu krietni jaunāko kolēģi, bet tad paņēma no viņas pāris mapes, lai, turot tās iespiestas padusē, dotos pie manis. Viņa demonstratīvi pasmaidīja, atklājot ar lūpukrāsu notraipītos zobus, un apsēdās man tieši pretī. Viņai blakus atradās divi tukši krēsli, kurus pavisam drīz aizņēma arī viņas slaidākā kolēģe un bērnu nama direktore.
– Labdien, Daniel. – Sieviete ar gaļīgajiem vaigiem uzsāka sarunu. – Esam te kopā sanākuši, lai nedaudz apspriestu tavu vēlmi ņemt aizbildniecībā pusbrāļus. – Ātrs skatiens vienā no mapēm. – Deividu un Dāvi.
– Zinu, kāpēc esam šeit sanākuši. – Strupi atcirtu un uzreiz sapratu, ka esmu izvēlējies nepareizu toni sarunas sākumam.
– Jaunais cilvēk, jums nu gan ir temperaments. – Korpulentās sievietes kolēģe sirsnīgi iesmējās un manīju, ka viņas seja ir jauneklīga, gluži kā vidusskolniecei, tāpēc atbildēju ar draudzīgu smaidu.
– Beigsim amzierēties! – Bērnu nama direktore strauji uzsita ar pildspalvas galu pa galdu, liekot visiem nomierināties. – Man tam galīgi nav laika, turklāt vēlos, lai šī Henslija jaunskunga bērnišķīgā prasība ātrāk tiktu noraidīta un miers. Bērniem vajag ģimeni, kurā augt, nevis kaut kādu aizbildni – gaisa grābsli.
– Es atvainojos, bet mēs nedrīkstam noraidīt aizbildniecības prasību, to nemaz neizskatot un neapsverot visus plusus un mīnusus, kurus varētu sniegt Daniels saviem pusbrāļiem un, iespējams, ka topošajiem audžubērniem. – Mīkstie vaigi ļumēja, kad sieviete runāja. – Turklāt būtu taču tik ļoti jauki, ja bērniem nevajadzētu ilgāk mocīties bērnu namā.
– Es atvainojos, bet vai jūs patiešām uzskatāt, ka Deivids un Dāvis bērnu namā piedzīvo mocības, netiek pienācīgi aprūpēti un ir nosaluši?! – Kaulainā sieviete izbolīja acis, liekot tām bezmaz vai sprāgt laukā no orbītām.
– Tā es neteicu. – Omulīgā sieviete mierīgi atbildēja. – Lūdzu, neburiet drāmu, jo man tādām lietām patiešām nav laika, turklāt drāmas es skatos televīzijā un ar tur redzētajām man pilnībā pietiek.
– Tad ar ko sāksim? – Jaunākā no sievietēm bikli pajautāja.
– Daniel, tu uz mūsu biroju pirms nedēļas atnesi visus nepieciešamos dokumentus, bet gribētu, lai tagad pastāsti par to, kā rūpēsies par saviem pusbrāļiem, kā uzturēsi, kur izguldīsi, ja mēs aizbildniecības tiesības tev piešķirsim.
– Es… – Minstinājos, jo biju gaidījis, ka aizbildniecības iegūšana sastāvēs no daudzu dokumentu iesniegšanas un veidlapu aizpildīšanas, ne no sarunām draudzīgā gaisotnē. – Man ir dzīvoklis.
– Kurš ir par mazu trim cilvēkiem. – Kaulainā sieviete pārtrauca mani.
– …un es strādāju kafejnīcā…
– Kurā nenopelni pietiekami daudz, lai spētu nodrošināt sevi un vēl divus cilvēkus.
– …bet pa dienu apmeklēju vidusskolu…
– Tāpēc tev neatliks laika, lai parūpētos par saviem pusbrāļiem.
– …un man mājās ir suns, kurš noteikti patiks Deividam un Dāvim.
– Kurš aplipinās nabaga puisēnus ar blusām, bet drēbes mūždien būs spalvainas. – Nu jau bērnu nama direktore grieza zobus riebumā pret mani.
– Lūdzu, runāsim pa vienam un nepārtrauksim cita teikto. – Lielie vaigi pavilkās uz augšu, atklādami mazus, pelēcīgus zobus. – Ņemsim vērā, ka Daniela brāļi mantojumā saņems māju, kas piederēja viņu tēvam, bet papildus ienākumus nodrošinās pabalsts, kuru valsts piešķirs Danielam, lai viņš varētu finansiāli nodrošināt aizbilstamos. Ja runājam par laika trūkumu, tad tā gan varētu būt problēma.
– Un viņš ir psihiski slims. – Atskanēja čūskai līdzīgs šņāciens.
– Nevajag mētāties ar šādiem apvainojumiem, ja vien jūs, godājamā direktores kundze, nevēlaties stāties tiesas priekšā par apmelošanu. – Pretimsēdošā kundze ieskatījās vienā no mapēm. – Daniel, esmu saņēmusi atskaites no tava patreizējā psihiatra un viss izskatās diezgan labi. Depresija pievarēta. Emocionālais stāvoklis stabils. Garīgā veselība absolūtā kārtībā.
Apstiprinoši pasmaidīju un jutos pārsteigts, jo nezināju, ko par manu garīgās veselības stāvokli domā psihiatrs, kuru man vajadzēja apmeklēt. Kaut gan man vajadzēja to nojaust, jo pēdējā seansā viņš lika man saprast, ka marta beigās būs mana pēdējā vizīte pie viņa.
– Bet iedomājieties, kāda trauma bērniem būs, ja viņš izdarīs pašnāvību un mazajiem būs lemts atrast viņa līķi vannā, karājamies pie griestu sijas vai uz grīdas, kur viņš gulēs ar mēmi pavērtu muti, no kuras laukā gāzīsies putas. – Ģindenim līdzīgā sieviete tēlotās šausmās ievaidējās. – Tā bērniem būs trauma.
– Esmu pārliecināta, ka Daniels viņiem neko tādu nenodarītu. – Mapes tika aizvērtas. – Pagaidām man jāapbēdina gan jūs, direktores kundze, gan tevi, Daniel, jo aizbildniecības prasības lietas izskatīšanu atliksim uz vēlāku laiku. Daniel, man patiešām žēl, bet vienā jautājumā man jāpiekrīt pašreizējai jūsu pusbrāļu uzraudzei. Es baidos, ka jūsu saspringtajā ikdienas grafikā patiešam nav pietiekami daudz laika, ko veltīt diviem maziem puišeļiem, tāpēc pagaidām, vismaz līdz laikam, kad absolvēsiet vidusskolu, man jānoraida šī aizbildniecības prasība.
– Stulbums! – Strauji piecēlos kājās. – Kāpēc viņi drīkst palikt tās maitas vadītajā bērnu namā, bet ne pie manis?
Kaulainā ļaunā triumfā iesmējās.
– Lūdzu. – Mazās āčteles, kuras bija iegrimušas tuklajā sejā, skumjās ietrīsējās. – Es zinu, ka pašlaik emocijas ir sakāpinātas, bet gribu lūgt jūs nomierināties, jo tikai tā mēs nonāksim pie kāda kopsaucēja.
– Kāda kopsaucēja?! – Bāreņtiesas telpas mani nepanesami sāka smacēt. – Es jau visu sapratu. Labāk, lai bērni uzaug smirdīgā bērnu namā, nevis pie mīloša brāļa.
– Brāļa, kurš reiz ļāva noslīkt savai divgadīgajai māsiņai. – Čūska izspļāva indes devu, no kuras es tik ilgi biju baidījies.
Tas bija sen. Biju tikai septiņus gadus vecs un mani vecāki vēl centās sagrābt saujās savas mīlestības un ģimenes paliekas, kuras ikreiz izbira caur pirkstiem gluži kā pludmales smiltis, izkaisoties vējā. Ģimenes smilšu pilis tika lipinātas kopā ar asarām, bet sāļo pilienu bija tik daudz, ka tie aizskaloja visu – gan sāpes, gan ticību, ka viss kādreiz nokārtosies. Mamma tolaik daudz strādāja, lai tikai mēs visi būtu labi apģērbti un paēduši, bet tētis daudz dzēra, lai aizmirstos un barotu dēmonus, kas lēnām sagrauza mūsu ģimenes laimīgo dienu pavedienus.
Māsu – vienu no vecāku centieniem glābt irstošo laulību – parasti pieskatīju es, kamēr mamma bija darbā, tētis mocījās dzēruma delīrijā, bet vecākais brālis izklaidējās ar draugiem. Tolaik mazo radībiņu ar zeltainajiem matiem un zvārgulītim līdzīgajiem smiekliem uztvēru kā sodību, kas radīta tāpēc, lai manu bērnību apkaltu ne tikai ar finansiālajiem, bet arī ar fiziskajiem ierobežojumiem. Biju nikns – citi bērni varēja spēlēties ar vienaudžiem un bezrūpīgā veiglprātībā notriekt vecāku nopelnīto naudu, bet man tikmēr bija jāpieskata mazā māsa, kas savā nodabā vienmēr kaut ko murmināja un pamanījās nosmērēt manas drēbes ar savām mūždien nosmulētajām rokām. Es tikai uz mirkli novērsos…
…un baltā kleitiņa, gluži kā tāds spokains burbulis virs ūdens, lika manam kuņģim sajust neredzamas dūres triecienu, bet kājām kļūt par vates gabaliem. Klupdams krizdams skrēju, lai tikai ātrāk izvilktu mazo cilvēkbērnu no ūdens, bet apzinājos, ka ir par vēlu. TU NOKAVĒJI! Šī apziņa izraisīja nelabumu un lika pamatam zem kājām grīļoties, bet debesīm griezties ar ātrumu, kas ainavu izplūdināja krāsainās līnijās.
Satvēru ļengano ķermeni un jutu, ka man tikko pietiek spēka, lai to izvilktu no ūdens. Noguldīju māsiņu zemē – mierīgā un dzīvības pamestā seja vērās debesīs, it kā lūkotos uz savu dvēseli, kas jau devās pie Dieva. Ja man kāds jautātu, kas ir šausmīgākā sajūta uz šīs pasaules, tad es pārliecinoši atbildētu, ka tā, kas pārņem brīdī, kad rokās turi maza bērna mirstīgās atliekas.
Biju pārliecināts, ka tā arī bija diena, kad mammas mīlestība pret mani sāka drupt, atstājot vien niecīgas kripatiņas – gluži vai tikai puteklīšus. Kopš tās dienas kļuvu par cilvēku, kura dēļ nomira maza, nevainīga meitenīte, tāpēc visi mani atraidīja, tāpēc neviens mani nevēlējās un nespēja mīlēt… TĀPĒC!
Šīs atmiņas. Galvā pulsēja vēna un domāju, ka tā plīsīs, izraisot asiņošanu, kas mani nonāvēs. Ja tā patiešām notiktu, tad es to būtu pelnījis.
– Beidziet! – Omulīgā sieviete pēkšņi zaudēja savaldību. – Viņam bija tikai septiņi gadi, velns parāvis. – Šķiet, ka šis mans pagātnes fakts bija minēts kādā no bāreņtiesas rīcībā esošajām mapēm. Protams, kā gan savādāk?! Tajās mapēs droši vien bija viss mans dzīvesstāsts.
Atmiņas no sejas aizdzina visas asinis, padarot ādu baltu kā tikko uzsnigušu sniegu, bet reibonis ietriecās galvā ar tādu spēku, ka tas vienā acumirklī skāra arī kājas, kuras, saņēmušas neredzamo triecienu, ļāva man krist. Es ģību. Spēcīgs galvas atsitiens. Gluži kā dribls basketbolā. Bam-ba-bam.
– Ožamo spirtu.
– Tam puikam viss ar galvu nav kārtībā. – Balsi dzirdēju kā no tālienes un tad atskanēja arī viļņveidīgi smiekli. – Ticiet man, bērni no šī deģenerāta jātur vairāku kilometru attālumā.
Un tumsa.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 17. turpinājums


2014. gada 20. februāris

Sēdēju bērnu nama direktores kabinetā un ar acīm novērtēju telpas atturīgo interjeru – baltās sienas, kuras rotāja vienīgi kalendārs un glezna, kurā bija atainots kāds dabasskats ar upi centrā, grīdas dēļus, kuri bija nodeldēti un nomazgāti līdz drūmi pelēkam tonim, mēbeles – tās telpā izcēlās visvairāk, jo tās šķita tik vēsas, pateicoties sudrabotajām metāla kājām un stikla un nerūsējošā tērauda virsmām. Aiz lielā rakstāmgalda sēdēja ļoti kalsna sieviete, kas savus garos, melnos matus bija pārmetusi pār labo plecu, ļaujot man novērtēt to šampūnu reklāmas cienīgo spožumu. Brīdi viņa lūkojās datora monitorā, bet pēc tam sāka ar sarkani lakotajiem nagiem bungot pa galda stikla virsmu.
– Henslija jaunskung, es diemžēl nevaru jūs iepriecināt, jo mēs, bērnu nama vadība, nedrīkstam jums tā vienkārši atdot jūsu pusbrāļus, pat par spīti tam, ka es patiešām priecātos, ja šos bērnus audzinātu kāds no piederīgajiem. – Sievietes balss šķita tikpat vēsa un atturīga kā šī telpa. – Turklāt es nedaudz papētīju jūsu slimības vēsturi. Pašnāvības mēģinājums. Vizītes pie psihiatres, kuras izpratne par ārstēšanu stipri atšķīrusies no viņas aroda brāļu un māsu metodēm un uzskatiem. Neesmu droša, vai Deivids un Dāvis jūsu kompānijā varētu justies droši.
– Kādas muļķības! – Sāku zaudēt savaldīšanos. – Ja jūs gribat pārliecināties par manu garīgo veselību, tad, lūdzu, vērsieties pie mana pašreizējā psihiatra, kurš man nozīmējis vizītes tikai divreiz mēnesī, jo domā, ka AR MANI PATIESĪBĀ VISS IR KĀRTĪBĀ.
Sieviete graciozi piecēlās kājās un pārskatīja plauktu saturu, līdz izvilka no daudzkrāsaino mapju burzmas vienu vienīgo, un tad to uzmeta uz rakstāmgalda. Viņa atkal apsēdās un sāka pārskatīt smalki apdrukātās lapas, kurās vietām rēgojās paraksti, piezīmes un zīmogi.
– Tas taču būtu šausmīgi, ja jūs atkal mēģinātu izdarīt pašnāvību, bet šoreiz jau laikā, kad jūs būtu ieguvis savu pusbrāļu aizgādniecības tiesības. – Slaidais rādītājpirksts pieskārās mēlei, bet tad pāršķīra nākamo lapu. – Mūsu bērnu nams un bāreņtiesa tiktu izvazāti pa avīzēm, televīziju, interneta portāliem. Nē, tas patiešām ir riskanti.
– Jūs man nevarat liegt aizgādniecības tiesības. Viņiem taču vairs neviena nav.
– Ja neskaita jūsu brāli Adrianu Hensliju. – Sievietes skatiens pārslīdēja pāri briļlu stiklu taisnstūriem, lai triumfējoši palūkotos man tieši sejā. – Mēs labprātāk aizbildnieka lomā vēlētos redzēt tieši viņu. Precējies. Ar plašu dzīvokli. Divi bērni. Manuprāt, lielisks aizbildnis.
– Vienīgā nelaime, ka Deividu un Dāvi viņš redzējis tikai pāris reizes, bet es šos puišeļus pazīstu jau kopš dienas, kad viņi piedzima. Es-viņus-pat-auklēju! Mans brālis pat neieradās pats uz savas mātes bērēm, bet jūs domājat, ka šis cilvēks varētu būt labs viņas bērnu aizgādnis. Labāks par mani?
– Tik sīki es neko nezinu.
– Tad, lūdzu, pirms mētājaties ar neapdomātiem spriedumiem un subjektīvu viedokli, pacentieties sagatavot vairākas šādas mapītes. – Pārliecos pār galdu un aizcirtu sarkano mapi, kuru sieviete tik uzmanīgi bija pētījusi. Nu visa uzmanība bija pievērsta tikai man. – Aizbildniecības tiesības es dabūšu, to es varu garantēt, bet jūs šo procesu varat tikai nedaudz paātrināt vai piebremzēt. Izvēle ir jūsu ziņā.
Pretimsēdošā sieviete pasmīnēja.
– Un kas jums šajā situācijā šķiet tik smieklīgs?
– Man bija taisnība, ka jums nevar uzticēt šos jaukos puisēnus. Henslija jaunskung, jūs absolūti nespējat savaldīt savas dusmas un cerat, ka kāds jums piešķirs aizbildniecības tiesības?! Lūdzu, nesmīdiniet mani.
– Bāreņtiesai tāpat šajā situācijā būs galavārds. – Centos nedaudz nomierināties, lai neizklausītos pēc histēriķa. – Es spēju sevi nodrošināt, man ir arī dzīvesvieta.
– Vienistabas dzīvoklis.
– Jūs laikam esat aizmirsusi, ka gadījumā, ja man piešķirs aizbildniecības tiesības, es varēšu savus pusbrāļus audzināt mājā, kas nu ir viņu īpašums – mantots no tēva. – Uzbūru sejā triumfējošu smaidu, kas no malas noteikti izskatījās drīzāk maniakāls. – Turklāt, ja Deividam ar Dāvi būs kāda teikšana bāreņtiesas priekšā, tad nešaubos, ka viņi izvēlēsies dzīvi kopā ar mani, nevis ar kādu svešinieku pāri. Neskatoties uz to, cik šie svešinieki, kas vēlēsies viņus adoptēt, būs bagāti, labi un gādīgi. Ģimene paliek ģimene, arī tad, ja tā nav ideāla.
– Man tikai rūp šo bērnu nākotne. – Viņa attaisnojoties piebilda. – Tā viņiem būs trauma, ja aizbildnis kādā jaukā dienā izdarīs pašnāvību un viņiem nāksies atrast šīs personas līķi.
– Viņi būs iemesls, kāpēc es nekad nevēlēšos izdarīt pašnāvību.
– Kā es varu būt par to droša? – Sieviete atkal atvēra sarkano mapi un skatiens ieslīdēja tajā, vairoties no acu kontakta ar mani.
– Dzīvē NAV tādas lietas, par kuru jūs varētu justies simtprocentīgi droša. Nekur nav garantijas, ka kāds jauks pāris, kurš vēlēsies adoptēt Deividu un Dāvi, nebūs izvirtuši pedofili, kas slēpjas aiz vecuma vai labklājības maskas.
– Bet man ir uzskatāmi pierādījumi, ka…
– Bet man ir pierādījumi, ka es spēju un gribu rūpēties par saviem mazajiem radiniekiem.
– Izskatās, ka katram no mums ir sava taisnība. – Sieviete piecēlās kājās un pasniedza man kopto roku, lai atvadītos. – Pieļauju, ka tiksimies bāreņtiesā.
– Jā. – Salti pasmaidīju. – Tā būs pēdējā reize, kad redzēsiet mani un manus pusbrāļus.

2014. gada 24. februāris

Dzīvokli piepildīja Pink Floyd dziesmas Wish You Were Here melodija un skaistās lirikas, kas izstaroja gandrīz sataustāmas skumjas un sāpes, kuras jutu ieplūstam savos elpceļos. Klausoties šīs dziesmas vārdos, domāju, ka vēlētos būt viens no šiem lieliskajiem mūziķiem vai dziesmu autoriem, jo radīt ko tādu, kas spēj iedvesmot un aizkustināt cilvēkus, noteikti liek justies īpašam un Dieva labvēlības apdāvinātam. Un tad es domāju, ka šie cilvēki, kas radījuši pasaules labākās un neaizmirstamākās dziesmas, tobrīd, kad tās ierakstījuši studijā, pat nav nojautuši, ka tās spēs izmainīt cilvēku dzīves. Kaut vai tikai nedaudz, bet mūzika to patiešām spēj.
Kad mamma un viņas draugs vēl bija dzīvi, reiz sastrīdējos ar savu labāko draugu Tomu, tāpēc meklēju kādu, kurš spētu mani uzklausīt un saprast to, ka man patiešām sāp, jo nepārtraukti jutos visiem nevajadzīgs, bet nevienam no maniem tuviniekiem nebija laika. Visi aizbildinājās ar atrunām, ka jāpabeidz sen iekrājušies darbi, jāpilda mājasdarbi, jāapciemo kāds pēkšņi apslimis radinieks vai jāizved suns vakara pastaigā. Biju palicis viens ar savām problēmām.
Tā ir jocīga sajūta, kad apkārt ir tik daudz cilvēku, bet tāpat nepamet vientulības sajūta. Manuprāt, tieši šī vientulības sajūta visvairāk raksturo mūsdienu sabiedrību – ar katru dienu planētas populācija palielinās, bet cilvēki kļust arvien vientuļāki. Paradoksāli.
Todien biju uzsācis mācības vidusskolā, tāpēc jutos īpaši nedrošs un viegli ievainojams. Vakarā ieslēdzos guļamistabā un izvilku no somas vairākus miega zāļu iepakojumus, kurus biju slepeni izzadzis no mammas un viņas drauga guļamistabas. Vispirms gan sameklēju atsauksmes internetā par šīm zālēm un secināju, ka tās ir pietiekami spēcīgas, lai panāktu man vēlamo efektu. Negribēju nomirt klusumā, tāpēc YouTube interneta vietnē centos sameklēt dziesmas, kuras klausīties pēdējās savas dzīves stundās un tad nāca trieciens… Tabletes no rokām izbira, atsitoties pret grīdu un aizripojot zem galda, gultas un naktsskapīša, bet dažas no tām palika tur, kur piezemējās.
Šis trieciens bija Adama Lamberta dziesma Whataya Want From Me. Tagad zinu, ka tā ir parasta popmūzikas balāde, bet tobrīd man šķita, ka tā ir pasaules skaistākā dziesma. Tā bija pirmā un pagaidām arī vienīgā reize, kad dziesma lika man raudāt – nezinu, vai aiz skumjām vai atvieglojuma, bet man šķita, ka šis dziedātājs, kuru nekad nebiju saticis dzīvē, mani patiešām saprot. Tas viss likās tik savādi – gluži kā viena no tām reizēm, kad satiec nepazīstamu cilvēku, bet rodas sajūta, ka esi viņu pazinis kopš neatminamiem laikiem.
Un šī dziesma. Mani pārņēma sajūta, ka es to neatradu, jo tā atrada mani.

2014. gada 26. februāris

Izmēģināju, kā darbojas kafijas automāts, kuru man bija atdevusi priekšniece, dienā, kad uzzināja, ka traģiskajā avārijā, par kuru ilgi runāja visa valsts, esmu zaudējis arī savu māti. Šķiet, ka katrs kaut kā vēlējās padarīt manu dzīvi labāku pēc šīs traģēdijas. Pat Toms atsāka ar mani runāt, kad satikāmies tirdzniecības centrā, kurā iegādājāmies jaunas pavasara sezonas drēbes, cerībā, ka siltais laiks pārņems valsti tuvāko dienu laikā. Puiša kustībās manīju to, ka viņš jūtas ārkārtīgi neveikli, bet viņš tomēr pamanījās piedāvāt savu un Martas palīdzību, bet uz atvadām uzaicināja mani pusdienās uz kādu no tuvējām picērijām, lai varētu man izmaksāt lielo četru sieru picu. Necentāmies izlikties, ka mūsu starpā nebūtu bijušas nesaskaņas, bet tīšuprāt tās arī nepieminējām – vienkārši apmainījāmies ar standarta jautājumiem un klusēdami uzklausījām viens otru. Toms nespēja valdīt sajūsmu, kad stāstīja par to, cik lieliski ir būt tēvam – pat skolā un darbā nogurdinātā seja uz brīdi zaudēja pelēcību, iegūstot apgarotības mirdzumu.

Iepildīju kafiju divās krūzēs un vienu no tām pasniedzu Jutai, kas sēdēja uz izgulētā dīvāna, kurā parasti Zeldai patika sēdēt, smēķēt marihuānas pīpi un dzert aukstu Tuborg alu.
– Daniel, es vispār nezinu, vai man vajadzēja nākt pie tevis ciemos, jo es patiesībā vairs negribu satikt Zeldu. – Meitene sakārtoja brilles uz deguna un rūpīgi lasīja kādu Forbes rakstu. – Man patiesībā prieks, ka starp mums viss beidzās tik ātri un es beidzot tam visam esmu tikusi pāri, tāpēc nebūtu prāta darbs uzplēst vecās brūces.
Atvērās dzīvokļa durvis. Pa tām atmuguriski ienāca Zelda, apkrāvusies ar iepirkumiem. Nezinu, kāpēc man tobrīd aizrāvās elpa – vai tāpēc, ka bija gaidāma bijušo draudzeņu satikšanās, vai tāpēc, ka mani šokēja Zeldas jaunais izskats. Viņai kājās bija masīvi ādas šņorzābaki, mugurā gara kleita ar krāsainu ziedu apdruku un melna ādas jaka, tomēr brīdī, kad viņa pagriezās, vislielāko uzmanību izpelnījās tieši seja un jaunā frizūra. No garajiem matiem pāri bija palicis vien labi ja centimetrs gaišās galvas rotas, bet meitenes apakšlūpā un labajā uzacī rēgojās divi pīrsingi.
– Tikai nesaki, ka tev nepatīk. – Zelda beidzot ieraudzīja Jutu, kura izskatījās izbiedēta. – Ak, tev ir ciemiņš.
Viņa nometa pirkumus uz žurnālgaldiņa un devās pie izlietnes, lai nomazgātu rokas.
– O, jauns kafijas automāts. – Draudzene centās uzsākt šķietami ikdienišķu sarunu tikai tāpēc, lai varētu ignorēt Jutu. – Vai jau esi izmēģinājis?
– Jā, pagatavoju kafiju sev un Jutai. Vari pagaršot no Jutas krūzītes, kāda tā izdevusies, bet tikmēr pagatavošu tasīti arī tev.
– Es labāk pagaršošu no tavējās. – Zelda apvija pirkstus ap manu krūzi un malkoja kafiju, kamēr bija izdzērusi pusi no trauka satura. – Patiešām laba.
– Ej labāk apsēdies, bet es tikmēr pagatavošu uzkodas. – Centos Zeldu piedabūt Jutai tuvāk, bet izskatījās, ka viņu spītībā spētu pārspēt tikai ēzelis.
– Es palīdzēšu. – Meitene sameklēja atvilktnē nazi un sāka griezt cieti žāvēto desu, bet tad ķērās klāt sieram un ķirštomātiem.
Kodu apakšlūpā, lai tikai apvaldītu dusmas, kuras manī spēcīgi uzbangoja, radot vēlmi uzkodu sastāvdaļa nevis sagriezt, bet gan haotiski un ar spēku sakapāt putrā.
– SASODĪTS! – Iekliedzos, kad nazis pāršķēla kreisās rokas rādītājpirkstu līdz kaulam, liekot asinīm gāzties pār ripiņās sagrieztajām gurķu šķēlēm.
– Tev viss kārtībā? – Reizē iesaucās abas meitenes un katra no savas puses piesteidzās man klāt.
Meiteņu rokas saskārās brīdī, kad viņas mēģināja notīrīt un dezinficēt brūci. Klusums šķita mulsinošs, bet vienlaicīgi arī daudzsološs, jo uz brīdi viņas bija pamanījušas un atzinušas viena otras eksistenci.
– Sameklē pārsējus, bet es tikmēr saspiedīšu brūci, lai tā neasiņotu. – Juta izrīkoja Zeldu un zināju, ka tobrīd ir atvērusies arī kāda cita brūce, bet ne manējā un ne tāda, kuru varētu redzēt ar acīm.
Kad kņada bija beigusies, asiņošana apturēta un brūce apsaitēta, ķērāmies klāt uzkodām un kafijai, kas jau bija manāmi atdzisusi.
– Tev piestāv jaunā frizūra. – Sabužināju Zeldas galvu, kuru nu rotāja blonda zēngalviņa. – Un pīrsingi.
– Paldies. – Meitene sirsnīgi pasmaidīja un ar roku pārbrauca pār galvu, it kā vēlēdamās izlaist pirkstus caur garajiem matiem, kuri nu bija zuduši uz ilgu laiku. – Šorīt man bija paredzēta viena fotosesija, kuras laikā stilists vienkārši ierosināja nogriezt matus. Es piekritu.
– Bet tie taču ataugs tikai pēc vairākiem gadiem.
– Dāāā, es pati to zinu. Turklāt pastāv tāda lieta kā matu pieaudzēšana, kuru man apmaksās modeļu aģentūra, ja nu gadījumā man atkal vajadzēs ātri tikt pie gariem matiem. – Meitene izvilka no somas paciņu, kurā iekšā bija kas līdzīgs vīrakam. – Gribat pamēģināt ķīmisko zāli?
Zelda to pateica tā, it kā piedāvātu mums šokolādi.
– Nē, paldies. – Juta strauji piecēlās no dīvāna. – Vari nobeigt sevi vienatnē.
– Tā ir tikai zālīte.
– Zelda, sākumā bija TIKAI zālīte, bet tagad tu esi sākusi lietot visādus ķīmiskos draņķus, kokaīnu, LSD. Velns parāvis, tu pat duries.
– Tā nav taisnība! – Arī Zelda pielēca kājās. – Es neduros.
– Parādi rokas!
Īsmatainā blondīne stāvēja kā zemē iemieta un atteicās kaut nedaudz pakustēties.
– Es teicu – parādi-savas-rokas!
Kad Zelda sakrustoja rokas sev uz krūtīm, Juta tās atrāva vaļā un norāva no meitenes pleciem ādas jaku, lai atklātu locītavu vēnas, kuras klāja dūrienu punkti, kas dažviet bija kļuvuši zili.
– Tev nebija tiesību. – Zelda izrāva no Jutas rokām jaku un aizvainojumā novērsās.
– Nē, Zelda, tev nebija tiesību tā izturēties pret mani, jo es tevi patiešām mīlēju. – Jutas acīs iemirdzējās asaras.
– Ha, tu mīlēji. – Zelda iesmējās. – Tad tu būtu man piedevusi.
– Bet tu būtu darījusi visu, lai radītu manī vēlmi piedot, nevis likusi man tevi ienīst vēl vairāk.
Zelda aizsmēķēja cigareti un apsēdās, lai savaldītu emocijas, bet manīju, ka vēna meitenes deniņos aktīvi pulsē, nododot saspringumu, kas valdīja viņā.
– Es gribu, lai tu ārstējies.
– No kā?! – Zelda asi atkliedza.
– Tu pati nesaproti? No narkotiku atkarības, protams. – Juta pietupās un uzlika roku uz meitenes ceļgala, bet roka asi tika atmesta atpakaļ.
– Pati ej ārstējies, resnā lezba.
Redzēju, ka šie vārdi Jutu traumē spēcīgāk, nekā simtiem sejā triektu pliķu.
– Man žēl, ka vispār uz šejieni nācu. – Zeldas bijusī mīļotā uzvilka mugurā virsjaku un devās uz durvju pusi. – Bet tu, Daniel, ja būtu īsts draugs, jau sen būtu to psihopāti aizsūtījis uz rehabilitācijas klīniku, nevis noskatījies, kā viņa sevi piebeidz.
Neko vairs nespēju pateikt, jo šo dienu absolūti nebiju tā iztēlojies, kad no rīta pamodos ar domu, ka viss beidzot tiks sakārtots – gluži kā preces lielveikalu plauktos. Varbūt es patiešām biju slikts draugs, jo man būtu vajadzējis Zeldas atkarības uztvert nopietnāk, tā vietā, lai ar tām vienkārši samierinātos, pieņemot draudzeni arī visiem viņas trūkumiem, neskatoties uz to, cik ļoti tie dzen viņu iznīcībā.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 15. turpinājums


2014. gada 31. janvāris

Smagās darba dienas radītais nogurums vilka plecus pie zemes, bet kājas atteicās celties uz augšu, tāpēc nācās lēnām aizšļūkt līdz mājām, rokās turot maisiņus ar sakaltušām bulciņām un ēdiena pārpalikumiem, kurus kafejnīcas pavārs bija man iedevis, kad uzzināja, ka man pieder suns, kuram to visu varētu izbarot. Tiesa, man iedeva tik daudz dažādu gaļas atgriezumu, ka ar tiem varētu pabarot četrus vilku sugas suņas, bet takšu puikam ar tiem noteikti pietiktu vismaz pāris nedēļām.
Smagie acu plaksti gribēja aizkrist ciet jau kāpņu telpā, bet nomodā mani turēja doma, ka dzīvoklī gaida silta, mīksta gulta, kurā ļauties bezgalīgi saldam miegam. Jau grasījos slēgt vaļā durvis, kad tumsā ieraudzīju kādu guļošu siluetu.
– Ei, celies! – Uzkliedzu. – Ir taču ziema.
Atskanēja tikai vārgs gārdziens.
– Es izsaukšu policiju. – Izteicu šos vārdus ar bailēm. – Es nejokoju.
Jau atslēdzu dzīvokļa durvis, lai gadījumā, ja pēkšņi man šī persona sadomātu uzbrukt, es varētu ātri patverties dzīvoklī.
– Ei!
Paspēru soli tuvāk, bet tikpat ātri atkāpos, kad manīju gulētāja strauji veikto kustību ar roku.
– Es jau zvanu policijai! – Izvilku no kabatas mobilo telefonu, bet tad mani apturēja gulētāja vārgā balss.
– Daniel?
– Zelda? – Ieslidināju telefonu atpakaļ kabatā.
Ienesu pārtikas maisiņus dzīvoklī, kur tos nometu pie izlietnes un ātri devos atpakaļ uz kāpņu telpu, baidīdamies, ka Zelda mistiskā veidā pēkšņi varētu no turienes pazust.
– Kas ar tevi noticis? – Satvēru meiteni aiz padusēm un centos ļengano ķermeni piesliet kājās, bet spēju viņu vienīgi pavilkt, jo Zeldas kājas bija tikpat stingras kā vārīti spageti.
Ievilku draudzeni dzīvoklī, kur viņu noguldīju gultā un noģērbu līdz apakšveļai, bet tad apsedzu. Skatiens sastinga pie rokas locītavas, kas bija nosēta ar dūrienu pēdām.
– Zelda, tu lieto narkotikas? – Saudzīgi papliķēju meitenei pa seju, lai viņa kaut nedaudz nāktu pie saprašanas.
– Juta mani negrib redzēt. – Zelda čerkstošā balsī novilka un turpināja gulēt.
– Ja tu šādi turpināsi rīkoties, tad viņa vēl vairāk negribēs tevi redzēt. – Apsēdos gultā un glaudīju meitenes galvu, kurā rēgojās dažādu nobrāzumu un pušumu pēdas. – Es ceru, ka tu saproti, ka vari nomirt, ja tā turpināsi.
Un tobrīd baidījos, ka tieši to arī Zelda visvairāk vēlas.
Zināju, ka mīlestība cilvēkus apreibina un padara neprātīgus, bet daži dēļ tās kļuva arī vājprātīgi un maniakāli apmāti ar domu, ka bez otra nespēs dzīvot. Daudzi cilvēki uzskatīja, ka šāda mīlestība ir piedzīvošanas vērta, jo skaistākie mīlasstāsti visbiežāk bija tieši traģēdijas.
Nesen kādā žurnālā biju lasījis vienas slavenas aktrises teikto par mīlestību: „Brīdī, kad tu kādu mīli, ir grūti iedomāties, ka pienāks diena, kad pret šo cilvēku vairs neko tādu nejutīsi.” Vēlāk intervijas autore bija ievirzījusi sarunu citās sliedēs, cenšoties nosodīt aktrises mūžīgo tieksmi pēc destruktīvām attiecībām ar narkomāniem un rokmūziķiem, kuras viņu tikai izsmeļot un nepapildinot. Uz šiem pārmetumiem aktrise pārliecinoši atbildēja: „Ja man jāizvēlas starp rāmu mieru un spilgtu sadegšanu, tad es izvēlos otro variantu. Jo reizēm neprātīga rīcība ir prātīgākais, ko cilvēks var darīt.”
Šī aktrise man atgādināja Zeldu, jo arī viņu fascinēja šī sadegšana, rokmūziķu dzīvesstils un Džeimsa Dīna „dzīvo ātri, mirsti jauns” filozofija. Tikai Zeldas skaistums lēnām zuda – to saēda narkotikas, negulētās naktis, alkohols, stress un modes skates, kurās meitene piedalījās arvien biežāk, izpelnoties pašmāju modes dizaineru atzinību. Modeļu aģentūras īpašnieks pat jūsmoja par Zeldas vēso, nogurdināto augstās modes seju, kas izstaroja vienaldzību un rokmūziķu grūpijas auru. Tomēr tā bija tikai čaula – ārējs veidols, kurš slēpa ilgas pēc mīlestības, bet to saprast spēja tikai retais, jo cilvēki vairs netērēja laiku, lai iedziļinātos citu rīcībā un tās motīvos.
Pēdējā laikā Zelda bija kļuvusi agresīva un regulāri apgalvoja, ka Juta viņai nemaz neesot vajadzīga, jo bijusī mīļotā esot resna neglītene, kurai vajadzētu piedomāt pie sava ģērbšanās stila un formas, bet šajos vārdos vienmēr bija arī kādas citas sajūtas. Zeldas agresija bija maska sāpēm, kuras viņa tik izmisīgi gribēja izkliegt un izvemt gluži kā žulti, kas rada rūgtu un ilgi nezūdošu garšu mutē.
Ievīstīju draudzeni mīkstajā segā, bet sev pagatavoju rūgtu kafiju bez cukura, lai tikai spētu palikt nomodā līdz brīdim, kad Zelda modīsies.

2014. gada 1. februāris

Sapnis, kurā biju iegrimis, uzsprāga kā ziepju burbulis, kad izdzirdēju mobilā telefona zvana signālu, kura griezīgā melodija pieskandināja istabu. Ar plaukstām saberzēju seju un nožāvājos, bet tikai tad sapratu, ka mans plāns palikt nomodā ir piedzīvojis fiasko, bet vismaz Zelda nebija nekur aizbēgusi. Beidzot ielūkojos telefona displejā un nezināmais numurs, kas tajā mirgoja, padarīja mani nervozu, tāpēc vilcinājos uz zvanu atbildēt līdz pat brīdim, kad zvana melodija jau tuvojās izskaņai.
– Hallo!
– Labdien. Vai es runāju ar Danielu Hensliju? – Laipna un nedaudz drūma sievietes balss mani uzrunāja.
– Jā, Daniels klausās. – Nospriedu, ka man zvana kāda no mobilo operatoru pārstāvēm, lai piedāvātu lauzt līgumu ar pašreizējo operatoru.
– Šeit jums zvana no slimnīcas.
Viņa ir mirusi. Es zināju.
– Es nezinu, kā lai jums to pasaku, bet…
– Zinu. – Nopūtos. – Viņa ir mirusi.
Abos klausules galos valdīja klusums, it kā pieminot aizgājēju.
– Man žēl. – Slimnīcas pārstāve šobrīd noteikti ienīda savu darbu. – Pēc stundas viņu nogādās morgā. Es jums varu īsziņā nosūtīt morga adresi, lai vajadzības gadījumā tā būtu pa rokai.
– Jā, tas būtu jauki. – Manī uzvirmoja dusmas pret šo sievieti, kura pret mani bija tik laipna un centās kā spēja, lai tikai sagalabātu mieru. Šīs nepamatotās dusmas man lika ienīst arī pašam sevi, jo slimnīcas darbiniece pie nekā taču nebija vainīga.
– Ja es jums varu kā palīdzēt, tad tikai sakiet un es skatīšos, kas manos spēkos. – Balss lēnām kļuva satraukuma un apjukuma pilna. – Patiešām.
– Viss kārtībā. – Dīvaini, ka šie divi vārdi visbiežāk tika izteikti tad, kad patiesībā vairs nevarēja būt sliktāk.
– Esat pārliecināts?
– Jā. – Pie velna, kas tie par muļķīgiem jautājumiem?! – Paldies. Visu labu.
– Visu lab… – Pī, pī, pī, pī.
Pārtraucu sarunu, pirms zvanītāja bija pateikusi pēdējo vārdu. Tad atmiņā atausa tas, ko skolotāja bija stāstījusi ētikas nodarbībā. „Sarunu parasti pārtrauc zvanītājs – tas ir labais tonis, tāpēc, ja jums kāds zvana, klausuli pirmajam ļaujiet nolikt viņam.” Pie velna ētiku!
Ierausos atpakaļ gultā pie Zeldas, kura nu dzīvoja pie manis, jo viņai vairs nebija, kur citur doties, un pieglaudos meitenei tik cieši klāt, cik to spēju. Nu arī man nav neviena, izņemot viņu un Džimiju. Dziļi ievilku gaisu – sajutu marihuānas un sviedru smaržu, kas nāca no Zeldas, bet tad, kad gaisu izpūtu, sejai pāri tecēja karstas straumītes.

2014. gada 2. februāris

Atgriezies no morga, jutu tādu spēku izsīkumu, kādu nebiju piedzīvojis sen. Šķita, ka staigāju apkārt iesprostots burbulī, kas izolē mani no apkārtējās pasaules, neļaujot dzirdēt skaņas un redzēt kustības, kas notiek pat pāris metru attālumā. Uz gājēju pārejas mani gandrīz notrieca kāda apvidus automašīna, jo ceļu šķērsoju brīdī, kad luksoforā dega sarkanā gaisma. Automašīnas vadītājs aizsvilies izlēca no transportlīdzekļa un sāka kliegt, bet es tikai devos tālāk, ignorējot viņu. Vīrietis bezpalīdzīgi noplātīja rokas, nospļāvās un devās tālāk savās ikdienas gaitās.
Mātes seja daudz nebija mainījusies – tikai kļuvusi nedaudz bālāka, bet miers tajā bija tieši tāds pats, kā pēdējoreiz, kad redzēju viņu slimnīcā vēl dzīvu, nepārtraukto sistēmas pilienu skaņu ieskautu. Morga darbinieks man teica, ka esmu pirmais no radiniekiem, kas ieradies viņu apskatīt, tāpēc jautāja, kādu es vēlētos redzēt savu māti bēru dienā.
„Skaistu!” Es atbildēju.
„To mēs varam nokārtot.” Zilajā uzsvārcī tērptais vīrietis atbildēja un centās izskatīties pēc iespējas nosvērtāks, kaut gan varēja saprast, ka tikšanās ar aizgājēja radiniekiem viņam ir netīkamākā darba daļa. „Mēs varam arī sameklēt viņai apģērbu, ja vēlaties, tikai pastāstiet, kādas ir jūsu vēlmes un mēs visu nokārtosim.”
Brīdi vilcinājos, jo skatiens uzkavējās pie nobrāzumiem un rētām, kuras vēl nebija sadzijušas un gaišajiem matiem, kas izskatījās juceklīgi.
„Vai jūs nomaskēsiet ievainojumus?”
„Jā, protams. Mums ir fantastiska grimētāja, kura līdz šim izpelnījusies tikai pozitīvas atsauksmes.”
Vārgi uzsmaidīju masīvajam vīrietim. Viņš manī raisīja pārdomas par to, ko tad īsti jūt šie cilvēki, kas strādā morgā, katru dienu sastopoties ar mirušajiem, kuri jāmazgā, jāfrizē, jāģērbj, jāgrimē un dažreiz arī jāšuj kopā? Vai viņus nenomāca šeit valdošā atmosfēra, kas izstaroja mirušu enerģiju? Pieļāvu, ka viņi jau sen to uztver tikai kā darbu un necenšas iedziļināties, kas ar katru no šiem cilvēkiem noticis.
„Es jums uzticos.” Apsedzu mātes seju, tādējādi dodot mājienu, ka mana vizīte šeit beigusies.

Atvēru dzīvokļa durvis un manā sejā momentāni ievēlās viegli dūmu mākoņi. Sākumā domāju, ka kaut kas aizdedzies, bet tad atpazinu šo smaržu, kuru tik bieži biju jutis, kopš Zelda ievācās dzīvot pie manis.
– Zelda, tu taču apsolīji. – Niknuma pārņemts pieskrēju pie meitenes un izrāvu no viņas pirkstiem nevīžīgi uztīto kāsīti, kura galā gailēja sārta oglīte. – Tu nedrīksti tik vienkārši pievilt arī manu uzticību, vai tu to saproti?
Viņa tikai pasmīnēja un izvilka cigareti no Caines paciņas, kura stāvēja uz dīvāna malas.
– Ko tu sadarīji, kamēr es biju prom? – Sāku izpakot no iepirkumu maisiņiem produktus, kurus biju iegādājies lielveikalā pēc morga apmeklējuma. – Vai sazinājies ar modeļu aģentūru?
Nu viņa sāka histēriski smieties, bet vēlāk atvēra savu nesen iegādāto portatīvo datoru, kura monitors pēc brīža atdzīvojās.
– Es brīžiem tevi nesaprotu, jo modeles darbs taču kaulus nelauž un pagaidām tev piedāvājumu ir tik daudz, lai tu spētu normāli dzīvot, bet tu esi gatava šo iespēju palaist vējā.
C’mon, beidz būt tāds jautrības gandētājs. – Zelda pārtrauca manu monologu un atkorķēja alus pudeli, kurai piesūcās kā dēle. – Tu vienkārši mani nesaproti, jo nekad neesi mīlējis nevienu. Tu nezini, kā tas ir, kad kāds salauž tavu sirdi.
– Zelda, tu pati vairs nesaproti, ko runā. – Izrāvu no meitenes rokām aprasojušo alus pudeli, kuras saturu izlēju izlietnē. – Bet es tev visu piedošu, jo tu esi tā salietojusies visas tās dranķības, ka nekontrolē neko, ko saki.
– Piedrāzt tevi! – Meitene man iemeta ar aizdegtu cigareti, kura izsvilināja apaļu caurumu sintētiskajā ziemas jakā, kas man bija mugurā. – Tu tikai gribi mani nosodīt tāpat, kā to dara visi.
– Beidz vienreiz vainot apkārtējos! Es-tev-cenšos-palīdzēt. – Sāku likt pārtiku skapīšos un ledusskapī, kad pamanīju, ka daudzi augļi ir vienkārši iekosti un turpat pamesti, bet brokastu pārslas izbārstītas pa visu sauso produktu skapīti. Zelda manu dzīvokli bija pārvērtusi izgāztuvē. – Zini, kad tu teici, ka es nezinu, kas ir mīlestība, jo mana sirds nekad nav bijusi salauzta, tu kļūdījies tik smagi, cik smagi vien cilvēks var kļūdīties. Pēc tavām domām, kā var justies cilvēks, kuram pirms dienas nomirusi māte?! Māte, pēc kuras mīlestības viņš tik ļoti vienmēr alcis, bet pats sev bija aizliedzis viņai pateikt, cik daudz patiesībā viņam šī sieviete nozīmē. Māte, kuru viņš tik ļoti bija centies ienīst.
Zeldas sejā iegūla nopērta kucēna izteiksme.
– Citi vaino paši sevi, kad nomirst kāds no viņu tuviniekiem, bet man pat tādas iespējas nav, jo mēs dzīvojām gluži kā paziņas, ne ģimene. Velns, es saprotu, ka nekad tā īsti neesmu savu miesīgo māti pazinis un izpratis viņas rīcību. – Pasniedzu meitenei kolas pudeli un apsēdos viņai blakus ar divām glāzēm rokās, kurās salēju pudeles saturu. – Tas viss ir tik, tik… Tik ļoti – nepareizi? Es pat nezinu. Man brīžiem šķiet, ka visapkārt valda nekārtība, kuru nav iespējams sakārtot, ka esmu netīrs, bet tā, ka to nav iespējams nomazgāt.
– Man žēl, ka es tev nekādi nepalīdzu.
– Bet tu vari saņemties, lai mēs varētu palīdzēt viens otram. Es zinu, ka tu to vari. – Centos draudzeni sapurināt. – Tev tikai šķiet, ka tas viss nepāries, bet pienāks brīdis, kad tev būs pietiekami daudz spēka, lai nostātos stabili uz kājām un tu paņemsi no dzīves visu, kas tev no tās pienākas.
– Bet tas būs tik fucking grūti. – Zelda gaudās.
– Labas lietas dzīvē viegli nenāk.
– Es ceru, ka tu zini, ka esi sasodīti kaitinošs. – Zelda sāka histēriski smieties, bet pēc mirkļa nopietni palūkojās man acīs. – Man žēl par tavu mammu.
Neko neteicu, bet šis klusums runāja pats par sevi.
Saskandinājām glāzes un svinīgi tās iztukšojām, līdz dusmas izsīka tāpat kā saldais dzēriens no traukiem.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 14. turpinājums


2014. gada 17. janvāris

Brīdī, kad nonācu pie durvīm, kuras biju atvēris tik bieži, ka biju iegaumējis katru sīkāko skrāpējumu tajās, sastingu, jo plāksnītes ar vārdiem „psihiatre Natālija Loraka” vairs nebija, bet tās vietā tagad varēja vērot lielu A3 formāta plakātu, kuru rotāja printera tintes radīti burti, kas virknējās vārdos un teikumos:
„Dārgie Natālijas Lorakas klienti, ceram uz jūsu sapratni, jo mums diemžēl jāpaziņo, ka psihiatre atstādināta no amata.
Iesakām jums griezties administrācijā, lai saņemtu informāciju par turpmāko ārstēšanos un iegūtu jaunā psihiatra kontaktinformāciju.”
Ieraudzīju, ka gaiteņa pretējā galā pie kāda kabineta durvīm stāv sieviete melnā bikškostīmā, cenšoties vienā rokā noturēt dokumentu kaudzi, bet ar otru atslēgt durvis. Viņas centieni beidzās ar neveiksmi, jo dokumenti izslīdēja no rokām, radot īstu papīra lietu, kas nokaisīja grīdu ar dažādām veidlapām, bukletiem, informatīviem materiāliem un analīžu izdrukām.
Pieskrēju sievietei klāt, lai palīdzētu savākt jucekli, bet šai rīcībai pamatā bija savtīgas intereses.
– Šodien esmu tik neveikla. – Nervozitātes pārņemtā sieviete ātri centās savākt papīrus glītā kaudzītē, bet galarezultāts izskatījās haotisks, jo starp dokumentiem nu bija saķērušies netīrumi un cilvēku mati.
– Kam negadās. – Savāktos papīrus pievienoju kaudzītei, kuru viņa turēja rokās.
– Paldies. – Jaunā sieviete piecēlās kājās un palūdza, lai atslēdzu kabineta durvis. – Vienkārši tikai vakar šeit sāku strādāt un satraukums tomēr dara savu.
– Starp citu, varbūt zināt, kāpēc šeit vairs nestrādā psihiatre Natālija Loraka? – Nemaz necerēju sagaidīt apmierinošu atbildi, bet mēģināt jau varēja vienmēr.
Sievietes sejai pārslīdēja šaubu ēna – šķita, ka viņa nezina, vai drīkst man stāstīt to, ko viņa zināja.
– Nu, cik esmu dzirdējusi no kolēģiem, tad viņa nebija īsti kompetenta ārste. – Viņa iekoda lūpā, it kā sodīdama sevi par pateikto. – Man to nevajadzētu teikt, bet daudzi runā, ka kaut kas ar viņas izglītību arī īsti nebija kārtībā, tāpēc Lorakas kundze nemaz nedrīkstēja ārstēt pacientus, jo garīgā veselība nav nekāda joka lieta.
Ak Dievs, viņa mani nevis ārstēja, bet mentāli čakarēja.
Bet kāpēc tad man radās sajūta, ka man patiešām kļūst labāk?! Kāpēc es brīžiem pat izjutu laimi, kādu nebiju jutis sen?
– Vai jums viss kārtībā? – Sievietes balss mani izsita no pārdomu sliedēm.
– Jā. – Jau gatavojos promiešanai. – Tikai nedaudz aizdomājos.
– Šodien kolēģe teica, ka Lorkas kundze rīt plānojot pamest valsti. Lidošot uz Angliju ar kādu no vakara reisiem.
Viņa bēgs, neatvadījusies no manis?
Viņa, kura tik ļoti centās tēlot manu draugu – uzticamības personu.
Nē, viņa man ir parādā dažu labu paskaidrojumu.

2014. gada 18. janvāris

Jau vēlā pēcpusdienā sāku dežūrēt lidostā, gaidot, kad manā redzeslokā nokļūs slaidā pusmūža vecuma tumšmate, kurai biju uzticējis visus noslēpumus, padarot viņu par savu uzticamības personu. Pat nebiju izdomājis, ko Natālijai Lorakai teikšu, ja viņu patiešām satikšu, bet vienkārši zināju, ka nespēšu rast mieru, kamēr nebūšu vismaz no viņas atvadījies.
Caines cigarešu paciņu izsmēķēju divu stundu laikā, jo satraukums prasīja barību, kas šajā gadījumā bija nikotīns, bet, jo vairāk smēķēju, jo nervozāks kļuvu. Kādā no lidostas kioskiem nopirku košļājamo gumiju un melnu kafiju, lai atsvaidzinātu elpu un iegūtu možumu, bet, maksājot par pirkumiem, spogulī, kas bija novietots aiz pārdevējas muguras, pamanīju savu seju – taukainos, pāris dienas nemazgātos matus un lielos, melnos lokus zem acīm. Uz brīdi man pašam no sevis kļuva bail un mirklī, kad pārdevēja lūdza samaksāt par pirkumiem, vienkārši blenzu spoguļa atspulgā, kurš nemeloja.
– Es atvainojos. – Iedevu pārdevējai piecu eiro banknoti un, nesaņēmis atlikumu, lēnā gaitā devos uz krēslu rindu pusi.
Vai tiešam es biju kļuvis par personu, kas izskatās gluži kā narkomāns vai neglābjams alkoholiķis, kuru atkarības nomocījušas tik tālu, ka ārējais izskats palicis mazsvarīgs.
Varbūt es jau nelāgi ožu?
Atrāvu vaļā ādas jakas rāvējslēdzēju un atpogāju koledžjaku, lai varētu paostīt paduses, kuras, kā jau iepriekš nojautu, pēc nekā jauka nesmaržoja.
Kad es pēdējoreiz mazgājos?
Jau gribēju doties prom no lidostas, lai nebūtu sevi jāapkauno Lorakas kundzes priekšā, bet tad galvā sāka virmot visi PAR un PRET, nosliecoties par labu tam, ka man jāpaliek šeit, lai satiktu psihiatri.
Devos uz vīriešu tualeti, kur ātri novilku visu apģērbu no ķermeņa augšdaļas, piegāju pie izlietnes, iespiedu plaukstā lielu daudzumu šķidro ziepju, kuras nesmaržoja īpaši patīkami, bet aromāts pavisam noteikti bija tīkamāks par sviedru radīto. Tad atgriezu vaļā ūdens krānu un steidzīgi mazgāju paduses, bet vēlāk arī seju, nošļakstot bikses ar mazām ūdens pilītēm un saputotām ziepēm.
– Velns! – Centos ar papīra dvieļiem nosusināt mitrumu no drēbēm, bet pleķi tik ātri neizžuva. – Sasodīts! Sūda būšana!
Lēnām apģērbos un pieliku visas pūles un izmantoju dažus akrobātiskus trikus, lai ar roku žāvētāja palīdzību tiktu vaļā no slapjajiem plankumiem uz biksēm. Atviegloti nopūtos, kad man tas bija izdevies, bet, atkārtoti ielūkojoties spogulī, secināju, ka sejai spētu līdzēt tikai tonālais krēms vai pūdera kārta, bet matiem vienīgi ūdens un šampūns vai…
…cepure!
Kā gan es par to ātrāk neiedomājos.

Atgriezos sēdvietā, kur mani jau gaidījā atdzisusi kafija un žurnāls, kuru biju izlasījis jau pāris reizes no viena vāka līdz otram, neizlaižot pat TV programmu. Ārā valdīja tumsa, bet lidostā nepārtraukta steiga un juceklīgas sarunas, kuras saplūda vienā lielā trokšņu kamolā.
Klik, klak, klik, klak, klik, klak.
Šo soļu skaņu un ritmu es pazinu.
Klik, klak.
Meklēju, no kurienes šī soļu skaņa nāk.
Klik, klak, klik.
Tepat vien bija.
– Daniel?! – Mierīgā, bet neticības pilnā balss mani uzrunāja. – Ko tu šeit… – Viņa apsēdās man blakus, pirms tam atstutējot lielu čemodānu pret kādu no krēsliem. – Tikai nesaki, ka ieradies šeit, lai satiktu mani.
Pamāju.
– Tu droši vien esi dusmīgs, jo uzzināji patiesību par mani?
Tēlotā vienaldzībā paraustīju plecus.
– Zinu, ka, ārstējot tevi, es pārkāpu daudzas robežas un absolūti neizturējos profesionāli, bet es arī redzēju, ka tev visvairāk nepieciešams draugs, tāpēc centos tāda tev būt.
Uzmanīgi nopētīju viņas seju – viņa bija kļuvusi nedaudz svešāka – mati nogriezti uz pusi īsāki, lūpas uzkrāsotas viegli rozīgā tonī, skropstas iekrāsotas piķa melnas un biezas, vaigi nopūderēti ar persiku krāsas sārtumu, bet uzacis rūpīgi izraustītas un akcentētas ar brūnu uzacu zīmuli. Viņā spētu iemīlēties jebkurš pusmūža vīrietis, jo viņa izstaroja maigu skaistumu – tādu, kuru ir vēlme uzlūkot katru rītu pamostoties.
– Atceries to dienu, kad jautāji man par pašnāvību un es neatbildēju? – Viņa novērsa skatienu. – Es todien neatbildēju nevis tāpēc, ka pati kādreiz būtu vēlējusies izdarīt pašnāvību, bet gan tāpēc, ka šādu lēmumu reiz pieņēma mans dēls… – Lorakas kundze tik skaļi norija siekalas, ka zināju – tas drīzāk bija kamols, kas iestrēdzis viņas kaklā. – …un viņš neatstāja pat atvadu vēstuli, lai paskaidrotu, kāpēc. Klāvs bija tikai divpadsmit gadus vecs.
– Man. Ļoti. Žēl. – Katru vārdu izrunāju uzmanīgi un stiepti, gluži vai kaunoties par to, ka nespēju pateikt neko vairāk – neko tādu, kas patiešām varētu palīdzēt sievietei. – Patiešām. Es to nesaku tikai tāpēc, ka tā vajag, bet gan tāpēc, ka tā jūtu.
Psihiatre vārgi pasmaidīja.
– Vai Klāva tēvs arī…
– Izdarīja pašnāvību? – Lorakas kundze pieskandināja plašo lidostu ar dzidriem smiekliem. – Pie velna, nē! Viņš mani pameta brīdī, kad man visvairāk bija nepieciešams atbalsts, jo nemitīgi pārmeta, ka Klāvs tādu lēmumu pieņēma manis dēļ. Zini, gandrīz katru nakti es ticu, ka tā patiešām ir taisnība. Varbūt biju pārāk stingra māte. Varbūt kaut ko nepamanīju.
– Jūs esat jauks cilvēks. – Uz brīdi ļāvāmies klusumam, bet tad es vēlējos to pārtraukt, jo sapratu, ka mums nav īpaši daudz laika, lai runātu. – Un es izpildīju jūsu norādījumus. Uzsāku patstāvīgu dzīvi, iegādājos mājdzīvnieku, atradu uzticamu draugu un beidzot arī piedevu visiem.
Sieviete atkal sadrūma, nolaižot koptās rokas klēpī.
– Vai kaut kas nav kārtībā?
– Nē… Jā, viss kārtībā. Tikai… Tikai es gribēju pateikt, lai nenodari savai mammai to, ko man nodarīja Klāvs, jo bērna nāve mātei sagādā tādas ciešanas, kurām uz šīs pasaules vienlīdzīgu nav. – Viņa maigi noglaudīja vaigu un tad saņēma manas rokas savējās. – Es ļāvu savām sienām nojukt un pārkāpu psihiatra-pacienta attiecību slieksni tikai tāpēc, ka vēlējos tevi glābt, lai tavai mātei nenāktos piedzīvot manu likteni.
Viņa noteikti domāja, ka pašnāvība ir lielākais cilvēka egoisma apliecinājums, bet es taču neesmu egoists – nē! Vienkārši es jau sen biju miris, bet tobrīd atlika nomirt tikai fiziski.
– Mana mamma ir komā.
Lorakas kundze izskatījās šokēta.
– Un manu pusbrāļu tēvs ir miris.
Šoks piedzīvoja jaunu uzplaiksnījumu – šoreiz stiprāku.
– Bet viss kārtībā, jo mani pusbrāļi ir dzīvi. – Pateicu to tikpat parastā tonī kā pēdējos divus teikumus.
– Daniel, tu droši vien vēl esi šoka stāvoklī. – Šķita, ka sievieti tūlīt piemeklēs panikas lēkme. – Tu atnāci pēc palīdzības, vai ne? – Viņas rokas ieslīdēja matos, lai sāktu tos plucināt. – Ak, es muļķe, egoiste.
– Natālij, viss patiešām ir kārtībā. – Apķēru viņu, lai savaldītu rokas un atturētu tās no matu plēšanas. – Es tikai atnācu, lai pateiktu paldies.
– Piedod, ka biju tik draņķīga psihiatre.
Mūsu sarunu pārtrauca balss, kura atskanēja skaļruņos. Lorakas kundzei bija pienācis laiks sēsties lidmašīnā, lai dotos prom uz zemi, kurā nosacītu laimi bija atraduši jau tik daudzi mani tautieši.

Turpinājums sekos…