Dainis Gžibovskis

“Visi monstri ir cilvēki” 12. turpinājums


2013. gada 31. decembris

Iznirām caur bieziem cigarešu dūmu vāliem, līdz nonācām lielā telpā, kuru piepildīja alkohola, sviedru un parfīma aromāti, kas jaucās kopā, radot degunu kņudinošu kokteili. Ausīs griezās skaļā un agresīvā mūzika, kas nāca no lielajām skandām, kuras dārdināja gluži kā pērkons. Skanēja Nirvanas dziesma Rape Me, kas lika naktskluba apmeklētājiem lēkāt un haotiski kratīt galvas, liekot matu sakārtojumiem izjukt tik ļoti, cik nu tas vispār bija iespējams.
– Kāpēc geju klubā skan Nirvana? – Neizpratnē vaicāju Zeldai, cenzdamies pārbļaut mūzikas troksni.
– Tāpēc, ka grupas līderis Kurts Kobeins savas dzīves laikā kaitināja homofobus un žurnālistus, izliekoties par geju. Reiz viņš izteicās, ka neesot homoseksuāls, bet vēlētos tāds būt, lai tikai varētu pakaitināt geju nīdējus. – Zelda pievilka mani pie bāra letes, kurai apkārt stāvēja raiba publika, sākot no puiciska paskata meitenēm un beidzot ar puišiem, kas uz sejas bija uzklājuši grima kārtu. – Man reizēm patīk, ja uzrodas tādi kā Kobeins, kas parausta mietpilsonisko sabiedrību aiz tās aprobežoto uzskatu ūsām.
Pamanīju, ka vairākas meitenes uzreiz pievērš uzmanību Zeldai. Pieļāvu, ka tas tāpēc, ka meitene šodien bija saģērbusies īpaši izaicinoši – baltā bezpiedurkņu kreklā, īsos ādas svārkos, bet kājās viņai bija melni šņorzābaki, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Viņa man atgādināja klasisku grūpiju – tādu, kas varētu braukāt līdzi kādai rokgrupai turnejās, smēķēt marihuānu kopā ar sasvīdušiem mūziķiem kādā nekārtīgā treilerī, bet vakarā nodoties mīlas priekiem ar grupas galveno vokālistu.
Pat nepamanīju brīdi, kad Zelda kopā ar pāris meitenēm devās uz deju placi, atstājot mani pie bāra letes vienu un apjukušu.
– Ko pasūtīsi? – Būdīgs bārmenis, kurš pavisam noteikti izskatījās pēc heteroseksuāla vīrieša, man vaicāja.
Apjuku, bet pēc mirkļa izstostīju: – Alu, lūdzu.
Samaksāju divus latus par alus kausu un jau pēc mirkļa centos savu satraukumu mazināt ar aukstiem rūgtās dziras malkiem, kas palīdzēja apslāpēt karstuma viļņus ķermenī.
– Tu šeit viens? – Man blakus apsēdās kāds vīrietis, kurš izskatījās ļoti līdzīgs kādam mazpazīstamam Latvijas dziedātājam. – Izskaties satraukts.
– Esmu jau arī. Draudzene mani pameta. – Norādīju ar rādītājpirkstu Zeldas virzienā – meitene izpildīja akrobātes cienīgus deju soļus, liekot garajiem matiem griezties līdzi dejā. – Viņa lieliski dejo.
Svešinieks vērtējoši nopētīja dejotājas, bet tad pievērsās bārmenim, lai pasūtītu divus sex on the beach – vienu no kokteiļiem viņš paslidināja uz manu pusi.
– Uz iepazīšanos! – Svešinieks teica un vienā malkā norija visu glāzes saturu, bet tad lūkojās manī, gaidot, ka es darīšu to pašu ar viņa uzsaukto dzērienu. – Aiziet!
Tramīgi paņēmu glāzi un ar četriem vidēji lieliem malkiem iztukšoju glāzi, bet tad pastūmu to uz bārmeņa pusi, lai atkal varētu turpināt alus kausa tukšošanu.
– Tu esi simpātisks. – Vīrietis, izsakot man komplimentu, uzlika savu roku uz manas kājās un lēnām to slidināja augšup.
Satrūkos un atgrūdu viņa raupjo roku no sava ķermeņa, kurā, gluži kā mūzikas instrumenta stīgas, jutu uzvelkamies katru muskuli. Vīrietis tikai pasmaidīja un piespieda lūpas nākamajai kokteiļa glāzei, kuru bārmenis bija nolicis uz letes viņa priekšā, lai nedaudz no tās iedzertu. Valgās lūpas pavērās, atklājot balti mirdzošu zobu rindu, kas zilajā neona gaismā burtiski mirdzēja.
– Labprāt tevi uzaicinātu ciemos pie sevis. – Viņš sniedzās pēc manas rokas, bet paspēju to laikus atraut. – Man ir jauks dzīvoklis pilsētas centrā, kurā mēs varētu parunāt mierīgākā gaisotnē, izbaudot viens otra kompāniju.
– Nē, paldies. – Asi atcirtu. – Turklāt mani vīrieši neinteresē.
Iedārdējās salti smiekli, kuru radītās vibrācijas bija pielīdzināmas skandu dārdošajiem basiem.
– Ko tad tu dari šeit?! – Svešinieks atbalstījās man pret plecu un pietuvināja savu seju pie manas labās auss. – Es varu tev atsūkāt tepat, kluba tualetēs. Ko saki?
Viņš pasmīnēja un ar līganu kustību ieslidināja roku manā kājstarpē, izraisot manī šoku, kas lika man atrauties no vīrieša tik spēcīgi, ka gandrīz apgāzos ar visu bāra krēslu.
– Kas tev kaiš?! Tu nesaproti, ka man tu neinteresē?! Esmu atnācis šeit kopā ar savu draudzeni, lai viņa nejustos vientuļi.
Biju gaidījis, ka pēc šīs saķeršanās mums būs pievērsušies apkārtējo skatieni, bet visi turpināja iesāktās nodarbes – runāja, dejoja, smēķēja, lietoja alkoholu un maigojās kādā no naktskluba stūriem vai uz kāda no gar sienām izvietotajiem dīvāniem. Acis meklēja Zeldu, bet viņa bija nozudusi no deju grīdas.
– Es vienkārši neesmu tavs tips, vai ne, smukpuisīt? – Blakussēdētājs neatlaidīgi turpināja sarunu, bet nu viņa balsī saklausīju nelielu agresiju. – Tu iedomājies, ka esi par labu man, jo tāds jauns un svaigs purniņš spējīgs nogrābt kādu bagātnieku vai satriecoši izskatīgu modeli, kam apakšbiksēs ir īsta vāle.
– Nē, problēma nav tajā, jo tu esi pietiekami izskatīgs un, manuprāt, ar naudu tev nav nekādu problēmu, tāpēc, lūdzu, pacenties saprast mani. – Iztukšoju atlikušo alus kausa saturu un jutu, ka pa kaklu augšā kāpj atrauga, kuru veiksmīgi izdevās apslāpēt. – Es nebūtu ieinteresēts arī tad, ja tavā vietā man pretī sēdētu Raiens Goslings ar miljons latiem čemodānā.
Vīrieša nagi ieurbās manas labās kājas augšstilbā – sāpes caurstrāvoja ķermeni, jo spēka viņam netrūka. Uz brīdi pat šķita, ka no uztraukuma un sāpēm pieslapināšu bikses.
Ar visu savu spēku centos atbrīvoties no ciešā tvēriena, bet vīrieša acīs liesmoja naids un arvien vairāk pieaugoša vēlme nodarīt man pāri. Sapratu, ka ir tikai viens veids, kā atbrīvoties no šī varmācīgā terorista.
Iedomājos, ko darītu, ja viņa vietā būtu man tīkama meitene, kas izrādītu man acīmredzamas simpātijas un neslēptu vēlmi dibināt ar mani intīmas attiecības. Tad paslidināju roku zem viņa krekla un maigi pārslidināju plaukstu pār karsto miesu, sajūtot katru viņa elpas vilcienu, kas cilāja krūškurvi un vēderu. Sāpīgais tvēriens kļuva vaļīgāks, līdz pazuda pavisam. Svešinieks nokāpa no bāra krēsla un lika man darīt to pašu, jo zināju, ka viņš vēlas aizvest mani uz vīriešu tualetēm, kur plānoja savas perversās rotaļas.
Acumirklī apjuku, zinādams, ka tas, ko es plānoju darīt, nav vīrieškārtas pārstāvja cienīga rīcība, bet man tobrīd nebija citas izejas, tāpēc pietuvojos vīrietim, it kā gribētu viņu noskūpstīt, bet tad nedaudz ieliecu kāju, lai pēc brīža izdarītu spēcīgu sitienu ar ceļgalu.
– SĪKAIS KROPLI! – Vīrietis nokrita zemē un sāpēs saķēra kājstarpi. – Es tevi nositīšu! Es tev daiktu noraušu, sīkais izdzimteni! Dzemdes atrauga, aborta atlieka!
Acu kaktiņos viņam izsprāga sāpju asaras, pieri pārklāja sviedru tērcītes, bet seja pēkšņi bija ieguvusi tumšu tomātu sulas nokrāsu. Zināju, kā sāp, kad kājstarpe piedzīvo spēcīgu triecienu – reiz, sporta stundas laikā, man kāda klasesbiedrene netīšām iemeta pa vārīgo vietu ar basketbola bumbu, radot tādas sāpes, ka melns gar acīm sametās, tad man šķita, ka zaudēšu samaņu. Sitienu pa kājstarpi parasti izmantoja meitenes, bet sapratu, ka šoreiz man šis paņēmiens bija kā pēdējais glābiņš, jo tradicionālā kautiņā es šo būdīgo tēviņu nespētu uzveikt pat tad, ja viņš būtu izdzēris desmit sex on the beach.
Bēdz! Teica iekšējā balss, bet es nevēlējos pamest naktsklubu bez Zeldas, tāpēc izmisīgi meklēju viņu, līdz sāku izkliegt meitenes vārdu. Beidzot pamanīju viņu uz kāda no dīvāniem, kurā viņa maigojās ar kādu slaidu, simpātisku tumšmati.
– Zelda! – Pieskrēju pie viņas, bet tad pamanīju meitenes miegaino skatienu un savādās acu zīlētes, kuras liecināja par narkotiku klātbūtni organismā. – Mums jādodas prom.
Vīrietis lēnām centās pieslieties kājās.
– Zelda, tu mani dzirdi?
– Ne tagad. – Viņa atmeta ar roku un turpināja skūpstīt tumšmati, kura izskatījās vismaz trīsdesmit gadus veca.
– Dari ko vēlies, bet es nozūdu.
Vīrietis jau bija piecēlies un lēnām devās manā virzienā.
Spēcīgs sitiens izsita mani no līdzsvara, likdams sagrīļoties, bet pārāk labi apzinājos, ka man jābēg. Ātri! Ja vien vēlējos palikt dzīvs.
Zināju, ka spēju skriet ātrāk nekā agresīvi noskaņotais tēviņš, tāpēc metos uz garderobi, kurā iemainīju numuriņu pret savu ziemas jaku un izskrēju uz ielas, kur viss pēkšņi šķita kļuvis tik kluss, tukšs un tumšs. Vilkdams mugurā jaku, dzirdēju aiz sevis balsi.
– Pag’, kad es tevi noķeršu sīkais kverpli.
Kājas pinās un vairākas reizes nokritu uz ledus, sasizdams sānus, rokas un kājas, bet tas šķita esam tīrais nieks, kad iedomājos par ievainojumiem, kādus varēja radīt vīrieša sitieni. Lūpa, kuru viņš bija pārsitis, bija uzblīdusi un sāpēs pukstēja.
Kāpēc gan es piekritu pavadīt Zeldu uz to sasodītu geju un lesbiešu naktsklubu?! Kāpēc?! Kas mani, velns parāvis, tur vispār dzina.
Brīdī, kad iekāpu pustukšā autobusā, kas solījās mani aizvest uz mājām, sapratu, ka beidzot esmu drošībā.

2014. gada 1. janvāris

Pēcpusdienā mani pamodināja Džimijs, kad tas sadomāja uzlēkt man uz vēdera, lai nolaizītu seju, likdams ostīt savu pēc suņu barības smirdošo elpu.
– Džim. – Norūcu un centos izgrūst suni no gultas, bet tas tik viegli nepadevās. – Lūdzu, vēl tikai desmit minūtes.
Beidzot izdevās uzmācīgo radību izmest no gultas, bet ilgi man miera nebija, jo Džimijs nekavējās un atkārtoti ielēca gultā, izārdot rūpīgu uzklāto palagu.
– Labi, labi. Ceļos jau. – Ietinos segā, jo dzīvoklī bija kļuvis sasodīti auksti.
Tējkannu piepildīju ar aukstu ūdeni un tad uzliku to vārīties, lai vēlāk varētu pagatavot sev karstu kafiju, kuru izbaudīt pie rīta cigaretes. Produktu skapī sameklēju gaļas konservu bundžu, kuru ar karotes palīdzību ieliku Džimija bļodiņā, lai tikai suņupuika ļautu man mierīgi izbaudīt auksto ziemas mieru un siltās gultas sniegto patvērumu.
Uz grīdas noliku kafijas krūzi, bet gultā ieliku lielu šķīvi ar cepumiem un vienu svaigi mazgātu ābolu, tad ieritinājos segā un ieslēdzu televizoru, kurš momentāni atdzīvojās, piepildot telpu ar ziņu diktores balsi.
„Šausminoša avārija notikusi galvaspilsētā Rīgā, kur kāds kravas automašīnas vadītājs nav spējis savaldīt savu transportlīdzekli, tādējādi izraisot avāriju, kurā tika bojāta degvielas cisterna, kas vēlāk arī uzliesmoja, radot milzīgu sprādzienu. Aculiecinieki stāsta, ka kravas automašīnai tuvāk esošie vieglie transportlīdzekļi tika aizsviesti ar tādu spēku, ka pāris no tiem ielidoja upē, pirms tam sadragājot un pārraujot tilta margas. Pēc sprādziena sekoja arī vairākas spēcīgas citu automobiļu sadursmes. Nakts ziņu speciālizlaidumā jau ziņojām, ka avārijas sekas bijušas ļoti smagas – divpadsmit bojāgājušie un vairāk nekā trīsdesmit ievainotie, no kuriem četri pašlaik atrodas ļoti smagā stāvoklī un katru stundu cīnās par savām dzīvībām.”
Diktores seja no ekrāna pazuda, bet tās vietā parādījās aina no traģēdijas vietas – visapkārt strādāja ugunsdzēsēji, kas centās attīrīt braucamo daļu no sprāgušo automašīnu pārpalikumiem, kurus klāja melni kvēpi, šur tur manīja policijas darbiniekus, kas nervozi staigāja apkārt, bet visaktīvākie bija žurnālisti, kas aši centās iemūžināt notikumu vietu un iztaujāt policijas darbiniekus.
Ekrānā parādījās piesarkuša un manāmi noguruša policista seja – varēja manīt, ka uz žurnālistes uzdotajiem jautājumiem viņš atbild nelabprāt:
„Daudz nav ko komentēt. Tas ir vienkāršs nelaimes gadījums,kurš varēja arī nenotikt, ja laikus būtu nokaisīta ceļa braucamā daļa. Protams, ceļu apsaimniekotājus vainot šeit negribu, jo vakarnakt sniga slapjš sniegs, kurš vēlāk izkusa pavisam, bet jau pēc neilga laika sasala, pārvēršot ceļa braucamo daļu spogulī. Turklāt kravas automašīnas vadītājs nedaudz pārsniedza atļauto ātrumu, tāpēc, ja kāds šeit ir vainīgs, tad tas ir šis pārgalvīgais braucējs, kuru diemžēl tagad var tiesāt vairs tikai Dievs.”
Vēl brīdi rādīja notikuma vietu, bet tad tika intervēti aculiecinieki, kas pārsvarā sniedza haotiskus un personīgajām emocijām un iespaidiem piesātinātus stāstus. Kāda veca sieviete savu stāstu tik ļoti izpušķoja, ka tas tik krasi atšķīrās no pārējo stāstītā, ka man šķita – viņa runā par pavisam citu notikumu.
„Tilts uz laiku būs slēgts, lai novērstu spēcīgā sprādziena radītās sekas, bet Rīgas mērs jau paziņojis, ka nedēļas laikā postījumi tiks laboti un tilts atkal būs darba kārtībā.” Diktore saknieba lūpas ciešā, bezemocionālā svītriņā un turpināja. „Policija un Ceļu Satiksmes direkcija iesaka būt uzmanīgiem uz ceļiem, ievērojot ātruma ierobežojumus un neiesaka braukt ar ziemas riepām, kuru protektori būtu pārāk nolietojušies. Reizēm taupība vai neuzmanība var maksāt dzīvību.” Sieviete sakārtoja papīrus uz galda, uz brīdi nolaida galvu, bet, kad to pacēla, sejā rotājās žilbinošs smaids – gluži kā tam vīrietim no naktskluba. „Ar to arī ziņu speciālizlaidumu beidzam. Lai jums jauka šī gada pirmā diena.”
Protams, man bija žēl to cilvēku, kuri šajā traģēdijā zaudēja savus tuviniekus, bet šādas ziņas manī izraisīja līdzpārdzīvojumus ārkārtīgi reti. Televīziju tik bieži pārpludināja negācijas un ziņas par traģēdijām, ka ar laiku sāka šķist – tā ir norma. Reizēm tika apgalvots, ka šādas ziņas rāda, lai nelaimes vairāk nenotiktu, bet patiesība bija skarba, jo šīs ziņas patiesībā pieradināja cilvēkus pie domas, ka traģēdijas, slepkavības, izvarošanas un zādzības nav nekas traks, jo tās taču notiek katru dienu. Atkal un atkal. Nebija nozīmes, cik bieži šīs pārraides brīdināja, lai cilvēki uzmanās no zagļiem, avārijām, izvarotājiem, jo vienmēr taču galvā bija nezūdošā doma – ar mani tā nenotiks, jo tā notiek tikai ar tiem cilvēkiem televizorā.
Kamēr tas tevi neskar, tikmēr tas neattiecas uz tevi.

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” 11. turpinājums


2013. gada 24. decembris

– Nespēju noticēt, ka Juta izvēlējās Ziemassvētkus pavadīt kopā ar saviem puritāniskajiem vecākiem, kas paši savu meitu pazīst tikai virspusēji, gluži kā tādu paziņu, ko nākas satikt radinieku sanākšanas svētkos. – Zelda iemeta kniedēm rotāto somu dīvānā un tad pietupās, lai samīļotu Džimiju. – Esmu tik fucking dusmīga. Nolādēts! Biju izplānojusi fantastisku Ziemassvētku vakaru, es pat biju nolēmusi pagatavot ēdienu.
– Zelda, nedusmojies. – Palīdzēju meitenei novilkt garo ziemas mēteli un tad to pakāru pie degošā kamīna, lai karstums izžāvētu slapjos, sniega radītos pleķus. – Ja tas tevi kaut mazākajā mērā var nomierināt, tad es varu pateikt, ka priecājos par to, ka svinēsim Ziemassvētkus kopā. Turklāt esmu nopircis tev dāvanu.
Meitene sāka rakņāties somā, izmētājot savu kosmētiku pa dīvānu, līdz atrada meklēto – mazu, dāvanu papīrā ievīstītu sainīti.
– Arī man tev ir dāvana – nopirku jau pirms kāda mēneša, jo, kad to ieraudzīju, uzreiz iedomājos par tevi. – Viņa pasniedza man kastīti un tad vēroja, kā es to izsaiņoju.
Tajā bija vairākas aproces – viena no tām bija izgatavota no melnas ādas, izrotāta ar metāla kniedēm, cita bija veidota no neskaitāmiem dzelzs krustiņiem, kurus klāja melna krāsas kārta, bet vēl pāris aproces bija savērptas no daudzām mazām koka bumbiņām. Divas no tām apliku ap labo, bet atlikušo pārīti ap kreiso roku – tikai tad sapratu, kāpēc Zelda man tās dāvājusi.
– Lai apslēptu rētas?
– Tu nu gan esi attapīgs. – Meitene iespurdzās. – Bet tagad laiks manai dāvanai.
Izvilku no pagultes dāvanu maisiņu, kurā Zeldai domāto dāvanu biju apbēris ar ledenēm, šokolādes konfektēm, konfeti papīrīšiem, dažiem eglīšu rotājumiem un apaļām svecītēm.
Zelda izbēra dāvanu maisiņa saturu uz grīdas, bet tad visā dekorāciju burzmā meklēja galveno dāvanu – kaklarotu. Meitene to pacēla gaisā un vēroja trīs vilku galvu formās veidotos sudrabkrāsas kulonus – to mutēs vizēja zili stikla pilnmēneši, bet radību acu dobumos mirdzēja rubīnkrāsas akmentiņi. Starp šīm galvām šķindēja dekoratīvi metāla dzelkšņi ar noapaļotām smailēm un melnas akmens bumbiņas. Palīdzēju draudzenei rotu aplikt ap kaklu, lai viņa varētu novērtēt tās svaru un skaistumu, kas kļuva vēl iespaidīgāks, kad pieskārās viņas maigajai ādai.
– Daniel, tā ir tik skaista. – Zelda ievilka dziļu elpu un šķita, ka negrasās to izpūst laukā. – Ak… Tu manu gaumi pārzini labāk nekā es pati. Paldies!
– Viss, pietiek slinkot! – Padevu Zeldai roku, lai palīdzētu meitenei piecelties. – Sāksim gatavot svētku vakariņas.
Līdz vakaram rosījāmies pie plīts, lai sagatavotu kaut ko ievērības cienīgu, izmantojot vairāku pavārgrāmatu sniegtos padomus gaļas ēdienu un desertu gatavošanā. Protams, neiztikām arī bez ķēmošanās – pateicoties tai, sabojājām kartupeļu biezeni, tāpēc nācās to gatavot atkārtoti. Vairāku stundu laikā bijām pagatavojuši karbonādes ar sēņu un siera cepurītēm, kartupeļu biezeni, ceptus vistu stilbiņus medus mērcē, zaļos salātus, siera salātus, augļu salātus un augļu želeju ar putukrējumu. Un tikai tad, kad darbs bija galā, sapratām, ka esam ļoti izbadējušies.
– Priecīgus Ziemassvētkus! – Iesaucos un apkampu Zeldu. – Paldies, ka man esi.
– Hei, hei! Tikai nekādas sentimentālas puņķošanās un banālas atzīšanās mīlestībā. – Zelda atbrīvojās no manām skavām un sāka piepildīt savu šķīvi ar ēdienu. – Es tāpat to visu zinu.

– Kāpēc tu man nekad neesi vaicājis, kāpēc man patīk meitenes? – Zelda ēda augļu želeju, nosmērējot muti ar putukrējumu. – Vai tiešam tas tevi nekad nav interesējis – kāpēc daži cilvēki ir homoseksuāli?!
– Man vienmēr šķitis, ka uzdot tādus jautājumus nav īpaši pieklājīgi. Tā ir tava izvēle.
– Patiesībā tā nav mana izvēle. – Zelda iedūra karoti desertā un pastūma trauku prom no sevis. – Tā nekad nav bijusi mana izvēle. Laikā, kad piedzimu, man neviens nejautāja, vai vēlos būt lesbiete vai parasta, heteroseksuāla sieviete – man neviens nepiedāvāja izvēles iespējas. Uzskatu, ka pasaulē nebūtu neviena homoseksuāla cilvēka, ja visiem būtu ļauts izvēlēties, ko viņi vēlas mīlēt. Saproti – mīlēt, nevis iekārot?! Maldīgi domā tie, kas uzskata, ka mēs esam kaut kāda fucking slima kopiena, kurai nav nekādu morāles normu un, ka mūsu vienīgā misija šajā pasaulē ir iedragāt tradicionālās ģimenes modeli.
– Tad kas to nosaka, ja ne jūs paši?
– Es nezinu. Varbūt mūs tādus radījuši augstāki spēki, varbūt patiešam pastāv kaut kāds homoseksuālais gēns, kas ir mūsos, bet tā noteikti NAV slimība. – Zelda pretīgumā izrunāja pēdējos vārdus. – Mēs vienkārši nespējam mīlēt pretējo dzimumu tā, kā mīlam savējo.
– Bet dzirdēts, ka homoseksuāli cilvēki dibina normālas ģimenes, apprecas ar pretējā dzimuma pārstāvi, audzina bērnus.
C’mon, normālas?! Piedod, Daniel, bet ja dzīve nemitīgos melos tev šķiet normāla, tad tu esi galīgi jucis. Daudzas šādas ģimenes laika gaitā izjūk – iedomājies, cik pazemota jūtas tā persona, kad uzzina, ka lielu daļu sava mūža pavadījusi kopā ar cilvēku, kurš patiesībā ir homoseksuāls. Un kā jūtas bērni?!
– Vai tas nozīmē, ka tu negribi bērnus? – Neticīgi vaicāju.
– Gribu, bet uzskatu, ka homoseksuāliem cilvēkiem nevajadzētu audzināt bērnus, kaut gan nešaubos, ka viņi to lieliski spētu un spēj izdarīt. Tas vienkārši nav pareizi, tāpat kā visi tie praidi un viendzimuma laulības.
Zelda mani pārsteidza, jo nebiju gaidījis, ka viņai par homoseksuāliem cilvēkiem ir šāds viedoklis – tas nebūt nelīdzinājās tam, ko šādi orientēto cilvēku organizāciju pārstāvji sludināja televīzijā un medijos.
– Es tikai gribu mīlēt, neizpelnoties nosodījumu par to. – Viņa klusi nočukstēja un turpināja ēst desertu.

2013. gada 27. decembris

Kopīgi ar Zeldu devāmies pie Natālijas Lorakas, lai apmeklētu pēcsvētku psihiatrijas seansu, kas, ārstesprāt, esot ļoti svarīgs, jo depresīvus cilvēkus destruktīvas domas visvairāk nomācot tieši svētku un pēcsvētku laikā. Kādā no iepriekšējiem seansiem viņa bija ieteikusi, lai sameklēju kādu, ar ko kopā pavadīt svētkus, lai tie nešķistu vientuļi, jo kopā arī skumt ir vieglāk.
Tomēr skumjas es vairs nejutu, jo biju ielaidis sevī svētku sajūtu, kurai pilnībā ļāvos – pat šķietami muļķīgajai komercijai, kas man iepriekš tik ļoti riebās. Nu es smaidīju, ieraugot izdekorētos veikalu skatlogus, bet vēl laimīgāks jutos brīžos, kad varēju sēdēt kādā no pilsētas kafejnīcām un skatīties uz ainavu aiz loga, malkojot gardu karstvīnu, kas sasildīja visu ķermeni. Nesmādēju arī Ziemassvētku atlaides, kuras pārpludināja veikalus, tādējādi sniedzot iespēju iegādāties preces ievērojami lētāk, vienlaicīgi neliedzot pārdevējiem ievērojami nopelnīt.
Pat drūmās sienas uzgaidamajā telpā pēkšņi šķita esam košākas un dzīvesprieka pilnas.
– Daniel, lūdzu, nāc pie manis uz kabinetu. – Man garām pagāja psihiatre, kuras mati šodien bija izlaisti un viegli ielokoti, bet mugurā viņai bija zaļa kleita, kas tikko sniedzās līdz ceļgaliem. – Šodien seanss gan būs tikai pusstundu garš, tāpēc uzreiz ķersimies pie būtiskā, sarunāts? Turklāt jūs abi man šodien esat vienīgie pacienti.
Iegāju telpā, kas šķita nedaudz tumšāka nekā citas reizes, bet izskaidrojumu šim gaismas trūkumam radu Ziemassvētku rotājumos, kas aizsedza lielu daļu no plašajiem kabineta logiem. Uz lielā masīvkoka rakstāmgalda grēdās krājās mapes un dažādas noputējušas grāmatas, kuru angliskie nosaukumi man neko daudz neizteica, jo tajos bija izmantoti dažādi profesionālie termini, kurus vidusmēra cilvēkam nebija lemts saprast.
– Tagad man pastāsti, kā tev klājas? – Viņa paņēma kādu mapi no galda un apsēdās man pretī. – Vai tevi nav piemeklējušas panikas lēkmes, depresija, izmisums?
– Es jūtos neparasti labi. – Brīdi klusēju. – Bet brīžiem mani pārņem līdzjūtība pret cilvēkiem, kurus es nemaz nepazīstu – man sāp to cilvēku sāpe, šķiet, ka daļu no tās es paņemu sev.
– Tev ir ļoti jūtīga emocionālā uztvere, brīžiem tu visu izjūti pastiprināti – to esmu secinājusi pēc daudzajiem seansiem, kas mums bijuši. Tas nav nekas tāds, ko vajadzētu ārstēt, jo tā tu izjūti šo pasauli un cilvēkus, bet nedrīksti pieļaut, ka tava dzīves uztvere kļūst nepārtraukti atkailināta un viegli traumējama.
– Bet labāk just sāpes nekā nejust vispār neko. Tukšums mani biedē, jo jau reiz tas mani paņēma savā varā un tas bija šausmīgi. Tad, kad tu tajā iegrimsti, vairs nav neviena salmiņa, kuram pieķerties, jo tad, kad nav nekā, nav arī iemesla dzīvot.
– Nav arī ko zaudēt. – Lorakas kundze piecēlās kājās. – Ja jau rodas vēlme mirt, tad kāpēc nemēģināt izdarīt pārdrošas lietas, kuras visu mūžu esi vēlējies darīt, bet esi baidījies no to īstenošanas?! Kāpēc nedod sev pēdējo iespēju, lai liktu uz spēles visu?! Ja šaubies, tad iedomājies, kā rīkotos tad, ja nebaidītos – un rīkojies tieši tā.
Brīdi apdomāju sievietes teikto, bet neteicu neko.
– Piedod, es laikam pārāk iekarsu. – Viņa atkal apsēdās un sakārtoja kleitu. – Turpināsim atlikušās seansa minūtes mierīgākā garā. Tāpēc gribu, lai pastāsti, ko darīji Ziemassvētkos.
Lorakas kundze klausījās manā Ziemassvētku dienas atstāstā, bet tikmēr darbojās ap kafijas automātu, lai sarūpētu mums katram pa karsti kūpošai kafijas tasei. Karstā krūze patīkami uzkarsēja plaukstas, bet rūgti smaržojošie garaiņi radīja omulīgu atmosfēru telpā.

– Ak! – Lorakas kundze izsaucās, kad ieskatījās sienas pulkstenī. – Mēs runājam jau stundu. Man patiešām prieks, ka tev, Daniel, svētki ir patiešām izdevušies, bet nu man laiks uzklausīt nākamo apmeklētāju.
– Vai man Zeldu pasaukt?
– Jā.
Pirms izgāju no kabineta, manīju, ka psihiatre atviegloti nopūšas un uz mirkli nolaiž plecus, liekot stājai kļūt necilai.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 5. turpinājums


2013. gada 13. oktobris

Zelda izskatījās nogurusi, bet neizmērojami lamīga. Pat viņas sarkan-melni rūtotā flaneļa kleita rudens vējā plīvoja dzīvespriecīgāk nekā citās dienās, rotaļīgi te atsedzot, te nosedzot bālos ceļgalus, līdz kuriem sniedzās melni ādas šņorzābaki. Viņas garie, blondie mati nebija mazgāti jau vismaz nedēļu, bet tas netraucēja viņai izskatīties sasodīti valdzinošai.
– Iedomājies, tas džeks man sākumā atraksta, ka piedāvā man modeles darbu, bet es domāju, ka šis mēģina mani tikai sakoļīt, lai vienkārši noliktu slīpi, tāpēc nedaudz augstprātīgā manierē atbildēju, lai draudzējas vien tālāk ar savu dūri. – Zelda sāka smieties tik histēriski, ka pat nepamanīja cigaretes oglīti, kura bija izdegusi caur flaneļa audumam. – Protams, man vēlāk bija kauns, kad to džeku iegūglēju un atklājās, ka viņš ir modeļu aģentūras īpašnieks. Es taču nezināju, ka šamējie tagad tā meklē modeles.
– Un? – Paņēmu picas šķēli no kastes, kuru biju nolicis mums pa vidu uz parka soliņa. – Tu taču saglābi visu, kas vēl bija glābjams?
– Neradās tāda nepieciešamība, jo tas džeks man atbildēja, ka no modelēm ne to vien esot dzirdējis, tāpēc man tiekot piedots. – Nu arī Zelda paņēma picas šķēli no kastes, kuru, žestikulējot ar rokām, tik sparīgi kustināja, ka nosmērēja kleitu ar izkusušo sieru. – Viņš mani uzaicināja uz tikšanos nākamajā dienā un teica, ka būs arī neliela fotosesija, lai varētu sagatavot pamatu manam modeles portfolio.
– Fantastiski! – Ar pilnu muti izsaucos, liekot ēdiena gabaliņiem izskrist no mutes. – Kā veicās?
– Sāksim jau ar to, ka todien pamodos trīs stundas agrāk, lai tikai varētu uzklāt perfektu grimu, sameklētu skaistāko apģērbu, noskūtu kājas, ko, starp citu, izdarīju veselas trīs reizes. Es pat ieveidoju matus. – Viņa zīmīgi paskatījās uz mani, liekot noprast, ka labākā stāsta daļa vēl tikai sekos. – Aizpildīju visus dokumentus, iepazinos ar līguma noteikumiem, satiku pāris modeles, kuras man laipni pastāstīja par to, kāds ir viņu darbs… Jāatzīst, ka viņas nemaz neizskatījās laimīgas – viņām rokās bija kafijas krūzes un aizdegtas cigaretes, bet sejas gluži kā akmenī kaltas, bezemocionālas un nomocītas, gluži kā pēc mežonīgas trīs dienu ilgas ballītes.
– Tu sāc novirzīties no galvenā.
– Sorry! – Zelda piesmēķēja jau otro cigareti, kaut gan iepriekšejās izsmēķi bija iemīdījusi zālē tikai pirms desmit sekundēm. – Tālāk bija tā, ka tas galvenais džeks man pasaka, ka kosmētika jānotīra, bet apģērbu jāpārvelk, jo vēlams, lai es fotogrāfijās izskatītos dabiski. Tā nu man tika uzdāvināts balts topiņš bez piedurknēm, zilas džinsenes un melnas kedas. Cmon, es vienkārši domāju, ka garlaicīgāk mani apģērbt vairs nebūtu iespējams. Gribēju parādīt sevi kā personību, kurai ir savs individuālais stils, bet pēkšņi es kļuvu tik garlaicīga – kā tāda paraugmeitene, kurai mamma neļauj krāsoties un vilkt miņukus.
– Kādas sanāca bildes?
– Es tev varu parādīt. – Viņa izvilka no lielas, melnas, kniedēm rotātas rokassomas A4 formāta aploksni, kuru padeva man. – Uzreiz brīdinu, ka bildes ir šausmīgas un es domāju, ka neviens dizainers, pat ne latviešu, mani neņems savām modes skatēm, ja ieraudzīs manas bildes. Nu, cmon, kā tā modeļu aģentūra var domāt, ka kāds gribēs savus dizainētos apģērbus redzēt man mugurā, ja es tajās fotogrāfijās izskatos pēc meitenes no „Dzīvo miroņu atgriešanās”?!
Izņēmu visas trīs fotogrāfijas no aploksnes – tās vēl smaržoja pēc ķimikālijām, bet man tas patika, jo tāds aromāts bija arī glancētajiem ikmēneša žurnāliem.
Ievilku elpu, un šķita, ka to izpūtu tikai pēc pāris minūtēm, jo Zeldas portfolio „mugurkauls” bija radīts tā, ka biju drošs – drīz to papildinās jauni foto uzņēmumi no fotosesijām un modes žurnāliem vai dizaineru apģērbu katalogiem. Viņas skatiens – tik trausls, lūpas – pilnīgas un aicinošas, augums – pat apģērbts tas šķita perfekts, bet iespaids, ko viņa radīja – neaizmirstams.
Tikai pēc krietna laika sprīža pamanīju Zeldas skatienu, kurš gaidoši vērās manī.
– Tu izskaties skaista. – Skatiens pielipa pie portreta fotogrāfijas. – Tik skaista, ka mani sāpina fakts, ka neesi ieinteresēta attiecībās ar puišiem.
Viņa mani maigi noskūpstīja.
– Tas bija tik mīļi. – Viņa sirsnīgi iesmējās un atņēma man aploksni ar bildēm, liedzot vēl mirkli izbaudīt to, kāda viņas seja izskatās bez kosmētikas. – Tikai, lūdzu, neiemīlies manī. Tā tu tikai sāpināsi mūs abus, jo nesaņemsi pretjūtas, bet es, lai arī kā to vēlētos, nespēšu mīlēt tā, kā tu to vēlēsies. Daniel, tu esi pelnījis labu meiteni, ne tādu kā es.
– Zini, kopš dienas, kad uzzināju, ka esi lesbiete, es vēlos, kaut būtu meitene. – Smējos, kaut gan tie nebija prieka smiekli. – Jau satiekot tevi slimnīcā, sapratu, ka tu man patīc.
– Ja tā, tad kāpēc neuzticies man? – Zelda kļuva nopietna. – Es taču zinu, ka slimnīcā nebiji dēļ plaušu karsoņa.
Brīdi klusēju. Tad atrotīju ādas jakas piedurknes, lai atklātu delnas – parādīju tās viņai un ātri atkal nosedzu tās ar jakas piedurknēm.
– Kāpēc? – Aizsmakušajā balsī iezagās neizpratne.
– Domāju, ka kādreiz tev pastāstīšu. – Centos izvairīties no Zeldas skatiena, jo zināju, ka nu tajā mīt nosodījums. – Bet tad, kad būšu tam gatavs.

2013. gada 21. oktobris

Man tik ļoti trūka dabas tuvuma, ka šorīt devos uz autoostu, lai nopirktu biļeti un iesēstos pirmajā autobusā, kurš spētu mani aizvest pēc iespējas tālāk no pilsētas drūzmas. Jau biju piemirsis, cik jauki ir sēdēt autobusā un klausīties mūziku mp3 atskaņotāja austiņās, skatoties uz ainavām, kuras varēja vērot caur transportlīdzekļa logu. Apziņa, ka drīz būšu prom no ļaužu pūļiem, nomierināja.
Tikai tad, kad izkāpu kādā no pieturām, iedomājos, ka neesmu nemaz izplānojis to, kā tikšu atpakaļ uz pilsētu. Bija jau ļoti vēla pēcpusdiena, tāpēc sāka mākt bažas, ka no šāda lauku nostūra autobusi pilsētas virzienā vēlāk varētu nemaz vairs nekursēt. Mierinājumu sniedza pieturā izvietotais autobusu sarksts, kuru bija izbalinājusi saule un lietus – tas vēstīja, ka man ir veselas piecas stundas, lai izbaudītu pastaigas pa mežiem un pļavām.
Rudens saulīte sildīja, tāpēc nācās pat novilkt ādas jaku, atstājot mugurā raupja adījumu kokvilnas džemperi, lai pārāk nenāktos ne sasvīst, ne arī saaukstēties. Šķita, ka svaigo gaisu izbauda ne tikai plaušas, bet arī prāts. Visa šī brīvība, šī cilvēku neesamība un nesabojātā daba, kuras skavas bija tik mierinošas.
Pēc stundu ilgas pastaigas atradu grants karjeras priežu meža vidū – šī ainava mani apbūra – mākslīgi radītie ezeri un kalnu uzbērumi, kuri tā vien lūdzās, lai tajos uzkāptu. Atlikušo laiku līdz autobusa atiešanai nolēmu pavadīt, sēžot paša augstākā grants kalna virsotnē, lūkojoties uz ainavu, kuru brīžiem atdzīvināja stirnas, kas nāca veldzēt slāpes, vai zaķi, kas aizcilpoja pāri klajumam, atkal pazūdot mežā. Lēnām saule pazuda aiz horizonta, atstājot mežu pustumsā, pūču ūjināšanas piepildītu un nu jau mazliet biedējošu, ne mierinošu. Bija laiks doties prom.
Zari zem kājām lūza brakšķēdami, liekot man regulāri satrūkties un mest skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav parādījies kāds meža zvērs, kas varētu manu naksnīgo pastaigu pārtraukt. Vienā brīdī šķita, ka pamanu nozibam zaļgan-dzeltenas acis egļu pudurī, tāpēc sāku skriet, cik ātri spēju. Attapos, kad izskrēju uz lielceļa. Tālumā mirdzēja autobusa radītie gaismas kūļi, kas sniedza mierinošu drošības izjūtu.
Elsodams iekāpu autobusā, samaksāju par biļeti, un pamanīju sev pievērstos skatienus. Joprojām elsoju, cenšoties atgūt elpu, bet tad pamanīju, ka brūnie rudens zābaki ir vienās smiltīs, bet džinsu bikses uz ceļgala uzplēstas un netīras. Centos paslēpties no apkārtējo skatieniem, iekārtojoties vienā no aizmugurējiem autobusa sēdekļiem, bet, lai nedzirdētu apkārtējo sarunas, atkal ieslēdzu mp3 atskaņotāju un ļāvos mūzikai, kas aizskaloja visu prom.

2013. gada 30. oktobris

Kopā ar Zeldu sēdējām manā dzīvoklī un jutos nedaudz pazemojoši, jo nebija nekā, ko meitenei piedāvāt kā cienastu. Mēneša beigas vienmēr šķita mokošas, jo naudas bija ļoti maz un apziņa, ka mēneša sākumā būs jāmaksā rēķini, nemaz nešķita mierinoša.
– Zini, Daniel, man padomā ir veids, kā sarīkot normālas viesības. – Zelda pārlaimīgi smaidīja un starp visām emocijām, kuras atklāja viņas seja, cauri lauzās arī neprātīgums. – Tikai mums abiem.
Man patika doma, ka kaut ko darīsim tikai divi vien – tas man lika justies īpašam, jo manā ģimenē vienmēr bija iekārtots tā, ka katrs ir pats par sevi. Nevienam nekad nebija laika, lai kaut vai nedaudz parunātos – vienkārši tāpat, bez jebkāda iemesla. Mamma atrada laiku sarunām tikai tad, ja tas bija saistīts ar kādām problēmām vai lieliem svētkiem – viesībās mēs tēlojām laimīgu ģimeni, bet sarunās ar direktoru mamma vienmēr šausminājās par to, kāpēc mana rīcība reizēm ir neadekvāta, jo viņa taču mani neesot tā audzinājusi. Gandrīz vienmēr mēs esam bijuši vienlaicīgi tik tuvi un tāli, gluži kā divas planētas, kurām ir pievilkšanās spēks, bet nekad nav lemts satikties. Es ilgojos pēc mātes mīlestības, gluži tāpat, kā katrs bērns pēc tās tīko, pat tad, ja visām varītēm cenšas apgalvot pretējo.

Pusi no Zeldas sejas nosedza milzīgas saulesbrilles, bet azotē viņa bija iespiedusi lielu, dekoratīviem dzeloņiem klātu somu, kuru uzmanīgi atvēra vaļā, bet tad nervozi skatījās, vai nekur nemana kādu apsargu. Veikals bija pārbāzts, tāpēc pūlis šoreiz šķita patīkams – tāds, kurā var paslēpties.
Viņa ātri ieslidināja somā divas siera ravioli paciņas un devās tālāk pa eju. Pirmajā mirklī apmulsu, bet ātri vien sapratu, ko Zelda domāja ar viesībām viņas gaumē – tikai cerēju, ka šī viesību mielasta gādāšana nenovedīs mūs aiz restēm. Pēc mirkļa jau bijām pie alkohola stenda, kur Zelda tēloja, ka apskata Jim Beam viskija pudeli, bet jau pēc mirkļa litrīgā stikla pudele tika ieslidināta somā blakus ravioli pakām.
Nākamā pietura bija augļu nodaļa, kurā Zelda paņēma dažus vīnogu ķekarus, kas eleganti tika pārklāti pāri iepriekšējiem medījumiem, noslēdzot meitenes „iepirkšanos”.
– Varam doties! – Viņa vēsi paziņoja. – Tikai neaizmirsti paņemt kolu un ledu. Tik daudz naudas tev taču būs?
Apstiprinoši pamāju, bet tikai tad pārskatīju naudas maka saturu, lai pārliecinātos, vai man patiešām ir vismaz pāris lati Zeldas nosaukto lietu iegādei.
Sameklējuši visu vajadzīgo, devāmies pie kases, kur Zelda tēloja garlaikotu draudzeni, kas vēlas pēc iespējas ātrāk pamest pārbāzto lielveikalu. Samaksāju par pirkumiem, bet tad devos uz izejas pusi, gaidot, kad sāks gaudot sirēnas, bet nekas nenotika. Klusums.
– Kā tev tas izdevās? – Vaicāju Zeldai, kad bijām nokļuvuši veikala ārpusē.
– Labāk pajautā, kā man izdevās šis. – Viņa sirsnīgi iesmējās un izvilka no somas divas Caines cigarešu paciņas un novicināja tieši man gar seju. – Esmu ģeniāla.
Zināju, ka tas, ko mēs izdarījām, bija sasodīti nepareizi, bet kopības sajūta, smiekli un apziņa, ka mums būs lielisks vakars, sniedza sajūtu, ka pareizāk vairs nevar būt.
– STĀVIET! – No veikala bija iznācis uniformā tērpts vīrietis.
Apsargs.
– Skrienam! – Zelda parāva mani aiz rokas.
Skrējām pāri ielai, spītējot tam, ka luksoforā dega sarkanā gaisma – tā aizkavēja veikala apsargu, bet ne mūs. Histēriski smiekli izlauzās no pakrūtes, bet kājas pašas mūs nesa uz priekšu, līdz attapāmies pie dzīvokļa durvīm. Caur elsām ieskanējās apslāpēti smiekli un klepus, kas pieskandināja kāpņutelpu.

Kamīnā sprakšķēja pēdējās divas malkas pagales, kuru sveķainā smarža papildināja siera ravioli izdalīto aromātu. Vakariņas ēdām klusēdami, bet sarunas atraisījās tad, kad glāzēs sabērām ledus gabaliņus, kas vēlāk tika aplieti ar kolu un viskiju.
Katrs kokteiļa malks lika mēlēm kustēties un mežģīties arvien vairāk un vairāk, līdz vairs tikai smējāmies un pusi glāžu satura izlaistījām pa grīdu. Kad vairs nespējām iedzert, nodzēsām cigarešu izsmēķus glāzēs un apgūlāmies uz grīdas, uz kuras biju izklājis matraci.
– Todien, kad tu mani parkā noskūpstīji… – Palūkojos Zeldai tieši sejā, lai pārliecinātos, ka viņa klausās, ko saku. – …tas bija mans pirmais skūpsts.
Viņa kļuva tik nopietna, cik vien piedzēries cilvēks nopietns var kļūt.
– Zinu, ka tev tā bija spēle, bet man prieks, ka mans pirmais skūpsts bija tieši ar tevi.
– Tu gribi teikt, ka esi nevainīgs? – Balsī nebija ne kripatiņas izsmiekla, neizpratnes vai nicinājuma. Tikai bērnišķīga ziņkāre.
Apstiprinoši pamāju un jutu, kā vaigos iesitas sārtums.
Zeldas smalkie pirksti ieslīdēja manos matos un viņas lūpas pieplaka manējām. Mūsu kastās elpas saplūda un es zināju, ar ko tas viss beigsies…
…un es neprotestēju un nemēģināju Zeldu no tā atturēt.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 3. turpinājums


2013. gada 3. septembris
Mēroju ceļu pa gaiteni, lai nokļūtu līdz Natālijas Lorkas kabinetam, kad man garām, galvu nodūrusi, pagāja Zelda.
– Čau, Zelda. – Paspēju pieskarties viņas plecam, lai kaut nedaudz gājēju aizkavētu.
Viņa pameta skatienu atpakaļ, atklājot apsārtušas acis, zem kurām rotājās asaru izpludinātas tušas un acu ēnu sliedes. Zelda neko neteica, bet viņas sejā varēja lasīt sāpes un bailes – šis skats man lika izjust žēlumu pret šo šķietami bezrūpīgo skaistuli.
– Sveiks, Daniel. – Lorakas kundze gāja man pretī pa gaiteni, rokās turot savu plānotāju, kuru izraibināja līmlapiņu spārni. – Vari doties uz manu kabinetu, bet es tikmēr pagatavošu kafiju. Varbūt arī tu vēlies?
– Emmm… – Palūkojos Zeldas virzienā, bet viņa jau bija paspējusi pagriezties, lai ātrā solī dotos prom. – Labprāt.
Gribēju skriet Zedai pakaļ, bet mani atturēja gaidāmais seanss pie psihiatres, kurš bija obligāts.
– Kāpēc tā meitene bija šeit? – Vaicāju.
– To es nedrīkstu atklāt.
– Tātad viņa ir jūsu paciente?
– Arī to es nedrīkstu atklāt, Daniel.

Šodien mēs malkojām kafiju un runājām par visu to, kas noticis skolā. Arī par to, kā mani šodien pagrūda kāds gadu vecāks puisis, veltot man ne pārāk glaimojošus apzīmējumus. Tad man nācās stāstīt, kā tobrīd jutos. Biju absolūti godīgs un atklāju, ka tobrīd gribēju tam puisim sadauzīt seju tā, lai miesīgā māte nespētu viņu atpazīt, bet no šīs vēlmes īstenošanas mani atturēja fakts, ka tas puisis ir stiprāks par mani, bet, ja tomēr man viņu izdotos pieveikt, tad man būtu darīšana ar viņa draugiem, kuri ir ne mazāk spēcīgi.
Vēlāk man uzdeva vienkāršus jautājumus, uz kuriem atbildēju vienkārši pamājot ar galvu.
– Vai tu lieto manis izrakstītos antidepresantus?
Apstiprinoši pamāju.
– Vai dusmu savaldīšana tev sagādā problēmas?
Mirkli vilcinājos, bet tad apstiprinoši pamāju.
– Vai tu esi uzsācis darba meklējumus?
Noliedzoši pamāju.
– Vai vakar tu ar kādu runāji?
Man bija kauns atklāt patiesību.
– Daniel?
– Nē! Bet arī tad, kad ar mani viss ir kārtībā, es mēdzu vairākas dienas ar nevienu nerunāt, jo…
Tobrīd mans prāts vienkārši atslēdzās – skatījos vienā punktā un visas domas izbira no prāta. Klausījos tajā, ko stāsta psihiatre, bet vairs neko nedzirdēju. Tikai vēlāk noskaidroju, ka tas ir viens no antidepresantu blakusefektiem. Todien es sapratu, ka man patīk šī sajūta – vienaldzība, kas caurstrāvo visu ķermeni, tāpēc pirms gulētiešanas izdzēru dubultu devu.

2013. gada 15. septembris
Par spīti tam, ka dzīvojām kopā, Tomu un Martu tikpat kā vairs nesatiku, jo pirms pāris dienām biju uzsācis strādāt kādā mazā, omulīgā kafejnīcā, kas vienmēr smaržoja pēc kafijas un svaigi ceptas maizes. Bija pāragri spriest par to, vai šī vieta man patiks tikpat ļoti arī pēc pāris mēnešiem, bet biju absolūti pārliecināts, ka finansiālā stabilitāte manā dzīvē ienesīs tikai un vienīgi pozitīvas pārmaiņas.
Sēdēju viesistabā pie loga un skatījos, kā spēcīga lietusgāze noskalo visus putekļus, kas bija sakrājušies uz sadzeltējušām koku lapām un zāles, kura smaržoja tik patīkami un nomierinoši. Fonā skanēja jaunā britu mūziķa Toma Odella albums Long Way Down, kuru biju iegādājies par pēdējo naudu kopā ar MP3 atskaņotāju. Lorakas kundze man bija ieteikusi klausīties mūziku, kas mani nomierina un palīdz justies laimīgam – Odella mūzika mani tikai nomierināja, bet nelika izjust laimi, jo jaunā brita balsij piemita kaut kaut kas tāds, kas lika uzaust atmiņām, kuras dzēla sirdī.
Šodien atcerējos to dienu, kad man vajadzēja pamest mātes drauga mājas. Todien ārā sniga – bija 2013. gada pirmā diena – arī mana dzimšanas diena, kuru mēs nesvinējām. Mammas draugs, divu manu pusbrāļu tēvs, sacīja, ka pie pusdienu galda vēlētos ar mani šo to pārrunāt, jo es beidzot biju kļuvis pilngadīgs un manā dzīvē vajadzētu ieviest šādas tādas pārmaiņas.
„Man šķiet, ka pienācis laiks tev, Daniel, uzsākt patstāvīgu dzīvi. Es tavā vecumā jau īrēju pats savu dzīvokli, strādāju, maksāju rēķinus… Manuprāt, būtu tikai taisnīgi, ja tu vairs nedzīvotu man un savai mātei uz kakla, bet no tava tēva – alkoholiķa, mēs finansiālu palīdzību tevis uzturēšanai neesam saņēmuši jau gadiem ilgi.”
Šī nebija saruna par naudu vai patstāvīgumu. Viņš vienkārši gribēja, lai es – vienīgā niecīgā daļiņa, kas palikusi no mātes iepriekšējām attiecībām – pazustu no viņu idilliskās, laimīgās un labi pārtikušās ģimenītes.
Palūkojos mātes virzienā un biju drošs, ka viņa spēja nolasīt manā sejā tu-taču-to nepieļausi izteiksmi, bet viņa klusēja.
„Protams, kādu laiku mēs tev neliegsim finansiālu atbalstu, bet tev jāsaprot, ka katram no mums ir jāiet savs ceļš, kad tam pienāk īstais laiks. Tu taču esi nopietns puisis un man šķiet, ka tavs laiks ir pienācis šodien, kad tu esi pilntiesīgs pieņemt savus lēmumus, nedomājot, ko par tiem domās citi.”
„Bet man taču ir jāapmeklē skola.” Protestēju. „Kāpēc es nevarētu pabeigt mācības vidusskolā un tikai tad uzsākt patstāvīgu dzīvi?!”
Apņēmība nepameta mātes dzīvesbiedra seju.
„Labāk to visu sākt ātrāk.”
„Tad jau mācību gada beigās es izvākšos un…”
Rupja, smagnēja balss mani pārtrauca: „Nē, es domāju, ka tev jāizvācas jau šodien!”
Māte piespieda pie mutes plaukstu, lai apslāpētu smago nopūtu, ko viņa izdvesa, bet jau pēc mirkļa viņa pameta telpu, lai atstātu mūs divatā. Biju pamests viens.
„Bet tas taču nav reāli. Kā gan es tik ātri atradīšu jaunu dzīvesvietu un darbu, lai sevi nodrošinātu?”
„Tā. Vairs. Nav. Mana. Problēma.”
Staltais vīrietis pameta telpu, lai dotos pie manas mātes. Tobrīd nezināju, ko ienīstu vairāk – šo aukstsirdīgo vīrieti vai gļēvo sievieti, kura man bija devusi dzīvību.
Tovakar sakaravāju savas mantas un devos pie vecākā brāļa un viņa sievas, kura tolaik bija otrā bērna gaidībās. Zināju, ka viņi bija nonākuši finansiālās grūtībās, tāpēc piekrita mani uz laiku izmitināt, pretī par to saņemot divsimt latus mēnesī, kurus man solījās piešķirt mātes draugs līdz brīdim, kad būšu atradis stabilu un labi apmaksātu darbu. Tobrīd lieliski sapratu, ka vecākajam brālim esmu nepieciešams tikpat ļoti kā manu pusbrāļu tēvam, tomēr biju nonācis tādā bezizejas situācijā, ka man tas viss bija kļuvis vienaldzīgs.

Lietus bija pārstājis līt un tobrīd Toms Odells dziedāja par citu mīlestību.

2013. gada 20. septembris
Tā nu es stāvēju divdesmit kvadrātmetru lielā telpā, kuras centrā bija liels, vecs kamīns ar tumši nokvēpušu apdari. Blakus tam atradās noplucis dīvāns, ovālas formas spogulis un niecīgs galdiņš ar puķu vāzi uz tā. Divos mazajos grāmatu plauktos rindojās arī dažas grāmatas – lielākā daļa no tām izdotas vēl PSRS laikos, tāpēc manu uzmanību tās īpaši nepiesaistīja.
Dzīvokļa izīrētāja palūkojās uz istabas stūri, kurā atradās duškabīne, izlietne, gāzes plīts un tvaika nosūcējs. Apaļīgā pensijas vecuma sieviete nopūtās un tad pārslidināja roku pār auksto ķieģeļu sienu, veltot kritisku skatienu katrai detaļai istabā.
– Nav jau nekas dižs, turklāt ziemās šeit ir diezgan auksti, bet gribas jau, lai kāds šeiten arī dzīvo. Tāds jauns puisit’s kā tu to aukstumu jau varēs izturēt.
Apsēdos nodeldētajā dīvānā, uzliku rokas uz cietajiem roku balstiem un pasmaidīju.
– Nē, šeit viss ir tieši tā, kā es vēlos.
Domāju, ka šī sajūta mani pārņēma tāpēc, ka man beidzot bija mājas – pašam savas mājas, par kuru īri es maksāšu pats no savas algas. Dzīvokļa īpašniece tikai norādīja uz telpas trūkumiem, pieminot, ka vienīgā norobežotā telpa esot tualete, bet man tie visi likās esam sīkumi.
– Sotaks mēnesī par īri un komunālajiem! – Īpašniece savilka ciešāk sava halāta jostu un ieskatījās man tieši acīs. Tas bija nedrošs un šaubu pilns skatiens. – Protams, tu droši vari atteikties no šī dzīvokļa īrēšanas. Es to sapratīšu… Nav jau te nekāda pils.
– Esmu gatavs parakstīt īres līgumu kaut vai šodien.
Mēs saskatījāmies un mūsu sejās iezīmējās patiess prieks.
Jau vakarpusē līgums bija parakstīts un dzīvokļa atslēgas atradās manā kabatā. Šķita, ka nespēšu aizmigt, jo apziņa, ka man ir pašam savs dzīvoklis, nedeva mieru, radot svētlaimīgumu, kurš darbojās gluži kā kofeīns.
Lai nosvinētu līguma parakstīšanu, saimniece atnesa klēpi sausas malkas, sakārtoja to kamīna lielajā mutē, bet tad piešķīla uguni, ļaujot, lai liesmu mestās gaismas rada istabā patiesu omulību. Ietinies pledā malkoju kafiju, un sāku lasīt kādu no apdzeltējušām grāmatām, kuras lapas smaržoja pēc mitruma un dūmiem.
Vairākus mēnešus nebiju izjutis tādu laimi kā todien – patiesu laimi, kas nedaudz arī sāpēja.

2013. gada 21. septembris
„Beigu beigās vajag vairāk drosmes lai dzīvotu, nekā lai nogalinātu sevi.” – Albērs Kamī

2013. gada 22. septembris
Dzirdēju klauvējienus pie durvīm, tāpēc satrūkos. Nevienam taču nebiju teicis, ka šeit dzīvoju – to zināja vienīgi dzīvokļa īpašniece.
Uzmanīgi atvēru durvis un ieraudzīju gaitenī stāvam Tomu ar lielu somu rokās. Šo somu es pazinu – biju to nopircis pirms vairākiem gadiem, kad devos ceļojumā pa Eiropu kopā ar tūristu grupu. Tikai mierā nelika doma, kur Toms dabūjis manu somu, kas bija palikusi mammas drauga mājās.
– Bija atbraukusi tava mamma, jo gribēja satikt tevi, lai atdotu mantas, kuras biji atstājis viņas un sava brāļa mājokļos. – Draugs pasniedza man somu. – Viņa sacīja, ka tur esot bankas kartes, dažādi apģērbi, medikamenti, smaržas, pāris grāmatas, mobilais telefons un citas lietas…
– Bet kā tu uzzināji, kur mani meklēt? Es taču nevienam nepateicu, kur turpmāk dzīvošu.
– Savā dzīvoklī atradu sludinājumu avīzi, kurā biji apvilcis dažus piedāvājumus, tāpēc secināju, ka tava pašreizējā dzīvesvietas adrese jāmeklē tieši kādā no atzīmētajiem sludinājumiem.
– Un tu mani meklēji pa visu pilsētu, zvanoties pie svešu dzīvokļu durvīm?
– Patiesībā jau šis ir pirmais dzīvoklis, kuru apmeklēju, lai atrastu tevi. – Toma sejā parādījās triumfējošs smaids. – Jau lasot sludinājumu sapratu, ka šī dzīvokļa apraksts ļoti atbilst tavām vēlmēm un prasībām.
– Un finansiālajam stāvoklim.
Pavēru durvis plaši vaļā, lai Toms varētu ienākt dzīvoklī.
– Diemžēl man nav ar ko tevi pacienāt. Kafija vakarnakt beidzās, kad pildīju mājasdarbus un veidoju literatūras konspektus.
– Vecīt, nesatraucies. Viss taču kārtībā. – Draugs piegāja pie kamīna un nedaudz savieba seju, it kā viņam acīs būtu iespīdējusi spoža saule. – Jā, pēc nelieliem remontdarbiem šis dzīvoklis izskatīsies diezgan labi.
– Es šeit nedomāju veikt nekādus remontdarbus. – Noriju siekalas. – Man šeit viss patīk tā, kā ir.
– Tu taču to nedomā nopietni?!
– Domāju gan. Cilvēki mūsdienās ir aizrāvušies ar perfekti gludām sienām, faktūras maskēšanu, labošanu, krāsošanu, ignorējot to, ka arī raupjumā un vizuālos trūkumos ir savs skaistums.
– Kādu dienu varētu kaut kur aiziet? Marta aizbrauca nelielā ceļojumā kopā ar savu ģimeni, tāpēc iedomājos, ka mēs varētu vienkārši aiziet uz kādu bāru vai vienkārši nolūrēt kādu filmu ķinītī. Ko saki?
– Labprāt. – Biju pārsteigts, ka Toms vispār šādu piedāvājumu izteicis. – Tikai šodien noteikti nē, jo man pēc pusstundas jāskrien uz darbu.
– Labi, bet, kad atbrīvojies, tad uzzvani man. Tā kā telefons tev tagad ir, tad tai nevajadzētu būt problēmai.
– Sarunāts. – Pasmaidīju, bet, pirms Toms aizgāja, piebildu: – Lūdzu, Tom, nesaki nevienam, kur es dzīvoju. Īpaši jau manai mātei, ja viņa vēl kādu reizi izdomā parādīties tavā pusē.
– Okei.
Kad biju palicis viens, sāku prātot, ko mana māte bija teikusi Tomam? Varbūt viņa vienkārši klusēdama atdeva somu, bet tad, degot dusmās, devās prom. Šīs domas man nemaz nepalīdzēja, jo veidoju dažādus scenārijus, kas palīdzētu šo sievieti parādīt kaut nedaudz labvēlīgākā gaismā, tikai tāpēc, lai spētu viņai piedot. Bet varbūt viņa gaida, ka es lūgšu piedošanu? Par to, ka centos pārtraukt dzīvību, kuru viņa man bija dāvājusi.
Jā, viņa mani tikai dzemdēja, bet ar to viss taču nebeidzas. Būt mātei – tas taču nav tikai termins vai ģenētisks stāvoklis, kas neuzliek nekādu atbildību. Ja sievietei nav olnīcu vai dzemdes, tad viņa nevarot būt māte, bet man šķiet, ka sieviete nevar būt māte vienīgi tad, ja viņai nav mīloša sirds.

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” 2. turpinājums


 

2013. gada 16. augusts
Šorīt Toms mani pārsteidza, pasakot, ka mana māte ieskaitījusi naudu viņa bankas kontā – veselus divsimt latus. Viņa nojauta, ka man nav naudas. Tomēr ļaunākais bija tas, ka viņa zināja, kur pašlaik esmu apmeties uz dzīvi, ja jau pārskaitīja naudu uz Toma kontu. Labprāt būtu visu summu pārskaitījis atpakaļ uz mātes kontu, bet vienkārši nevarēju to atļauties.
Piecdesmit latus iedevu Tomam, bet pārējo paturēju sev. Draugs sapriecājās par pēkšņo finansiālā stāvokļa uzlabošanos, tāpēc nolēma sarīkot sev un Martai romantisku vakaru kinoteātrī ar turpinājumu restorānā.
Pie vienatnes biju pieradis jau tik ļoti, ka mani tas vairs īpaši nesatrauca. Cilvēks pie visa pierod tik pārsteidzoši ātri, ka brīžiem tas šķiet biedējoši.
– Sveiks, vientuļniek. – Zināju, ka šī balss ir pazīstama, tikai nespēju atcerēties, kur iepriekš to biju dzirdējis.
Tad uzlūkoju runātāju, kura stāvēja manā priekšā, turēdama starp lūpām aizdegtu cigareti. Viņai mugurā bija melns T-krekls ar baltu pentagrammu uz krūtīm, bet kājās plēsti zila auduma džinsi un melni, smagnēji šņorzābaki, bet ap smalkajām rokām vijās neskaitāmas ādas un metāla aproces. Tomēr seja bija tā, kas skatienu piesaistīja visvairāk – smalkos, meitenīgos vaibstus ieskāva garas matu šķipsnas, bet uzmanības centrā bija dzidri zilās acis, kuras ieskāva tumšas acu ēnas, kuras lika meitenei izskatīties pēc pandas.
– Zelda! – Priekā iesaucos, izlaistīdams daļu kafijas uz bruģētā celiņa. – Ej tu nost, šādā apģērbā un ar kosmētiku uz sejas tevi nemaz nepazinu.
Viņa koķeti pasmaidīja, likdama, lai novērtēju perfekti baltās zobu rindas viņas mutē, kuras ieskāva pilnīgas lūpas – pārklātas ar plānu lūpu balzama kārtiņu, kas mirdzēja kā cukurota glazūra.
– Priecē, ka atceries manu vārdu, kaut gan esam tikai vienreiz tikušies uz īsu brīdi. – Viņa apsēdās man blakus un es sajutu viņas maigo aromātu, kuru nenomāca ķīmiskās smaržvielas. – Starp citu, kāpēc biji nonācis slimnīcā?
Ko viņa domās, ja pateikšu, ka mēģināju izdarīt pašnāvību?!
– Man bija plaušu karsonis.
– Vasaras vidū? – Viņa neticīgi pajautāja. – Cmon, vecīt, tad nu gan tev ir draņķīga imūnsistēma.
– Šogad saslimu pirmo reizi. – Taisnojos. – Parasti man nekādi vīrusi un slimības nelīp klāt un viss ir kārtībā.
– Daniel, nomierinies! – Zelda mīļi pasmaidīja. – Viss kārtībā. Es tikai pajokoju par to imūnsistēmu. Ja godīgi, tad tev nevienam nebūtu jātaisnojas pat tad, ja tu slimotu trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā. Tā ir tava dzīve un tu ar to vari darīt visu, ko vien vēlies.
– Arī slimot katru dienu. – Nu jau arī es smējos.
–Visu. Tu drīksti visu! Cilvēki to ir aizmirsuši, tāpēc ik uz soļa domā par to, ko citi padomās, ja rīkosies tā, kā tobrīd viņi to grib. Vai nav vienalga, ko par mums padomās šodien, jo kādu dienu mēs visi nomirsim, bet pēc kāda laika mēs būsim nogrimuši aizmirstībā, paņemot līdzi arī visas stulbās lietas, kuras būsim darījuši savas dzīves laikā. Kāda jēga būt jaunam, ja tu nespēj būt neprātīgs, impulsīvs, spontāns un vienaldzīgs pret to, ko par tevi domā apkārtējie?!
– Tu taču esi galīgi traka.
– Esmu jukusi, bet sasodīti brīva. – Zelda uzlika roku man uz pleca. – Bet dažbrīd man šķiet, ka es nemaz neesmu jukusi, jo tāda ir pārējā pasaule. Cilvēki, kuri kalpo naudai, īpašumiem, dažādiem elkiem, modei, seksam, varai un pārējiem mēsliem, kas piesārņojuši pasauli, kura kādreiz bija tik sasodīti tīra un skaista.
Paskatījos uz cigareti, kuras izsmēķi Zelda bija nometusi zemē, un tikai tad sapratu, ka tā nebija nekāda parastā tabaka, bet gan marihuāna, ko viņa smēķēja. Tas izskaidroja to, kāpēc viņa runāja tik savādi, bet jāatzīst, ka man tas patika.
– Tu esi sapīpējusies.
– Nu un?! Zālīte vēl nevienu nav nogalinājusi. Džīzas, tu taču neesi viens no tiem svētuļiem, kuri iedala visu pareizajā un nepareizajā?
– Nē. Es vienkārši konstatēju faktus.
– Zini, kādu faktu konstatēju es?
– Nu? – Biju sagatavojies uzbrukumam.
Viņa neko neteica, tikai satvēra plaukstās manu galvu un noskūpstīja mani – kaislīgi, bet vienlaicīgi arī ļoti maigi. Tad viņa iesmējās, nolaizīja man vaigu un piecēlās kājās, lai dotos prom.
– Ko tas nozīmēja?
– Es ļāvos mirklim. – Viņa man atbildēja un ar katru sekundi distance starp mums palielinājās.

2013. gada 28. augusts
Psihiatres kabinets nebija mainījies, bet pamanīju, ka pati Natālija Loraka nesen apmeklējusi frizieri, jo viņas tumšie mati bija apgriezti īsāki par veselu sprīdi, piešķirot griezumam rotaļīgumu. Lorakas kundze izskatījās lieliski – varu derēt, ka viņa vakaros apmeklē trenažieru zāli vai fitnesa nodarbības, jo viņas bikškostīmā tērptais augums bija gandrīz tikpat slaids un lokans kā Zeldai.
– Daniel, man ir radies iespaids, ka tu tīšuprāt norobežojies no apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc man ir pamats satraukumam. Tev vajag kādu, kas uzklausa – kādu, kas vienmēr būs gatavs uzklausīt, kad tev būs grūti.
– Jūs neko nesaprotat! Man vajag vienatni. Turklāt man taču esat jūs, kam es visu stāstu. Visu. – Nemierīgi knosījos polsterētajā dīvānā un mīkstajā audumā nemitīgi slaucīju plaukstas, kuras pastiprināti svīda. – Man taču ir draugs.
– Kā viņu sauc?
– Kāda tam nozīme?
– Labi. Tad pajautāšu, kad tu ar viņu pēdējo reizi runāji?
– Šorīt.
– Kāda veida saruna tā bija? Vai jūs runājāt par ikdienišķiem sīkumiem, vai arī tomēr apspriedāt kādas nopietnākas tēmas?
– Jūs to domājat nopietni?
– Jā, nopietni, bet es palūgšu tevi turpmāk neatbildēt uz maniem jautājumiem ar pretjautājumiem. Tātad, jautāšu nedaudz tiešāk – vai tu esi savam draugam pastāstījis par to, kāpēc centies padarīt sev galu?
– Nē. Es vienkārši nejustos ērti, ja man būtu Tomam kas tāds jāstāsta.
– Dažreiz ir jāizkāpj no savas komforta zonas, lai turpinātu virzību uz priekšu. Tev, Daniel, šī virzība ir nepieciešama kā gaiss, jo pašlaik tu esi iesprūdis vienā stāvoklī, kurā jūties visiem nevajadzīgs.
– Jūs gribat, lai es Tomam izkratu sirdi, bet es varu pateikt, ka tas nenotiks. Nekad!
– Lai nu tā būtu, bet es gribu tev dot uzdevumu. Nopērc istabas augu vai mājdzīvnieku, lai tev būtu par ko rūpēties un tad, kad tev paliks ļoti grūti, sākumā par savām problēmām un bēdām pastāsti tam. Tas būs kā treniņš. Reizēm sāpes mazina tas, ja par tām tiek runāts.
– Es taču nevaru pirkt mājdzīvnieku.
– Kāpēc ne?
– Es dzīvoju pie sava drauga un viņa aptaurētās draudzenes.
– Tad es tev ieteiktu sākt dzīvot atsevišķi.
– Kā jūs domājat, par kādu naudu es varētu samaksāt dzīvokļa īri un nopirkt pārtiku?
– Ir tāda lieta kā darbs. Par to parasti maksā algu.
– Man no otrā septembra jāatsāk mācības vidusskolā. Man nebūs laika, lai strādātu.
– Atrodi pusslodzes darbu, bet par pirmo algu iegādājies mājdzīvnieku. Labi? Tas būs tavs pirmais mērķis. Tas būs tavas virzības sākums.
– Kāds man no tā būs labums?
– Nemeklē visās lietās labumu, bet, ja vēlies, tad varu pastāstīt, ko tu iegūsi, ja tieksies uz manu noteikto mērķi. – Viņa apsēdās uz masīvā ozolkoka rakstāmgalda malas. – Tu jutīsies kādam vajadzīgs un apzināsies to, ka kādam būs nepieciešamas tavas rūpes.
– Ja nu es to nevēlos?
– Tad tu vēl nezini, cik brīnišķīgu sajūtu spēj sniegt apziņa, ka esi kādam vajadzīgs.
– Jūs man neprasīsiet, kāpēc es gribēju nomirt?
– Domāju, ka pienāks diena, kad tu man par to pats pastāstīsi un tad mēs spēsim aprakt visus tavus skeletus tā, lai tie nekad nepiedzīvotu augšāmcelšanos.
Sejā iezagās tikko manāms smaids, kuru atkal aizēnoja šaubas un uztraukums.
– Izskatās, ka ar to šodienas seanss ir jānoslēdz, bet domāju, ka nākamo tikšanos mēs varētu sarunāt jau trešajā septembrī, kad tu man varēsi pastāstīt par savu atgriešanos skolā. Labi?
– Bet todien man jābūt skolā. – Protestēju.
– Tad tiksimies pēc nodarbībām, labi?
– Sarunāts.

2013. gada 30. augusts
Ar Tomu iepazinos laikā, kad sāku mācīties vidusskolā. Viņš gan bija nedaudz dīvains, tomēr tas netraucēja tolaik sešpadsmit gadus vecajam puisim kļūt par absolūtu meiteņu mīluli un siržu lauzēju, kurš varēja iegūt gandrīz jebkuru meiteni. Mēs abi bijām un joprojām esam dīvaiņi – to nevar apšaubīt neviens, tieši tāpēc kļuvām par labiem draugiem. Tad es viņam varēju stāstīt pilnīgi visu.
Viss mainījās, kad Toma dzīvē ienāca Marta – pirmā meitene, kuru viņš patiešām mīlēja. Tieši šī vizuāli necilā būtne lika draugam tik ļoti mainīties, ka viņš vairs nedomāja par sānsoļiem, ballītēm līdz rīta gaismai un arī vairs ne tik ļoti par ārišķībām, kuras jau bija kļuvušas par viņa vizītkarti.
Man bija prieks par to, ka Toms dzīvē atradis laimi, bet jutos arī sarūgtināts, jo lēnām mana vieta drauga dzīvē palika arvien mazāka un mazāka, līdz brīdim, kad mani pārņēma sajūta, ka man tajā vispār nav vietas. Kaut ko tamlīdzīgu piedzīvoju arī laikā, kad sāku dzīvot pie vecākā brāļa, kurš ir precējies un kopā ar savu sievu audzina divus bērnus. Tomēr tad es jau pašā sākumā sapratu, ka būšu lieks brāļa ģimenes dzīvē – gluži kā tāds apendicīts.
No draugiem ir grūti šķirties, bet reizēm pārņem sajūta, ka mēs viņus vairs nepazīstam, bet vēl šausmīgāka sajūta ir tad, ja mēs vairs nevēlamies viņus pazīt.

2013. gada 2. septembris
Pusdienlaikā bija paredzēts svinīgais pasākums par godu mācību gada sākumam, bet man bija tikai tas apģērbs, kurš bija paņemts līdzi uz slimnīcu, tāpēc nācās nedaudz patērēt mātes piešķirto naudu. Lietoto apģērbu veikalā nopirku rūtainu kreklu un tumšas bikses, bet sporta preču veikalā iegādājos melnus Nike ielas apavus, kas izskatījās pietiekami universāli, lai tos vilktu kājās arī uz kādu svinīgu pasākumu.
Zināju, ka man vajag apmeklēt frizieri, jo gaišās matu šķipsnas jau krita acīs, bet biju nolēmis taupīt naudu, turklāt centos vairīties no apkārtējo skatieniem un garie mati lieliski palīdzēja noslēpt vismaz daļu sejas. Iespējams, ka ar laiku sākšu līdzināties savam elkam Kurtam Kobeinam.
Dodoties uz skolu, apmeklēju arī parfimērijas veikalu, kurā bez jebkādas taupības apsmidzināju savas drēbes, matus un ādu pie kakla ar dārgākajām vīriešu smaržām, kādas veikalā bija atrodamas. Pārdevēja man veltīja pārmetošu un saltu skatienu, kurš mani atstāja vienaldzīgu, jo zināju par astronomiskajiem uzcenojumiem, kādi tiek piemēroti šādām precēm.
Centos izturēties tik neuzkrītoši, cik iespējams, bet tāpat pamanīju sev pievērstus skatienus, kad ierados aktu zālē, kurā notika svinīgais pasākums par godu mācību gada sākumam. Runāja skolas direktors, kurš vasaras atvaļinājuma laikā bija pieņēmies svarā vismaz par desmit kilogramiem, kas lika viņam vēl vairāk izskatīties pēc nīlzirga. Kamēr direktors veltīja visiem runu, kura ļoti līdzinājās tai, kuru biju dzirdējis jau pagājušā gadā, tikmēr es centos atrast savus klasesbiedrus, kuriem man vajadzēja pievienoties, lai arī cik ļoti es patiesībā to nevēlējos. Reizē jutos atvieglots un satraukts, kad ieraudzīju Klaudiju – klasesbiedreni, kura smēķēja ikreiz, kad vien radās tāda izdevība. Viņa ir skaista, bet nenoliedzami arī ļoti augstprātīga, jo bez apstājas var runāt par to, cik daudz komplimentu saņēmusi no vīriešiem, cik modeļu aģentūrām atteikusi parakstīt līgumus un arī par to, cik apkārtējie cilvēki ir nekopti un neglīti. Viņas teiktais manī regulāri izraisīja skumjas, jo nesapratu, kāpēc tik skaista meitene aprobežojusies tikai ar ārējo skaistumu, pametot novārtā savas iekšējās pasaules izkopšanu.
Centos atrast kādu brīvu sēdvietu, bet vienīgā vēl neaizņemtā atradās blakus Klaudijai, kas pašlaik turēja rokās savu dārgo mobilo telefonu, kurā bija atvērusi mikroblogu vietni Twitter.com, lai informētu savus daudzos sekotājus par to, cik svinīgais pasākums ir garlaicīgs un nogurdinošs. Jutu, kā viņa spēcīgi smird pēc cigarešu dūmu un saldena parfīma sajaukuma, kas kairināja nāsis. Iespējams, ka tieši tāpēc populārās un puišu apbrīnotās Klaudijas tuvumā daudziem atrasties šķita tik apgrūtinoši.
– Sveika! – Čukstus pasveicināju blakussēdošo meiteni, bet viņa mani atpakaļ nepasveicināja.
Rūpīgi krāsoto skropstu iekļautās acis palika ieurbtas telefona displejā, kurā ik pēc mirkļa uznira jauni ieraksti.
Atskanēja aplausi, kas liecināja par to, ka runa ir beigusies un beidzot visi var doties uz savām klasēm, lai noklausītos nākamo runu, kuru sagatavojušas audzinātājas. Mūsu klasei tā bija skaista, īsa auguma sieviete ar rūpīgi ieveidotiem matiem, smalku augumu un patīkamu balsi – skolotāja Plikšķe.
Audzinātāja mūs informēja par lietām, kuras obligāti būs nepieciešamas mācību procesam, kā arī uzsvēra to, cik ļoti šis gads ir nozīmīgs mūsu izglītībā, jo šajā mācību gadā mūs sagaidīja noslēdzošie eksāmeni, kas noteiks mūsu nākotni.
– Eksāmenu rezultāti var noteikt to, kādā augstskolā tiksiet. – Šo teikumu pavadīja dažu puišu izsaucieni, ka augstskolā viņi nemācīsies. – Ja veiksmīgi nokārtosiet noslēdzošos eksāmenus, tad jums būs vienkārši fantastiska iespēja ietaupīt saviem vecākiem mācību maksas naudu, jo teicamnieki ļoti bieži tiek uzņemti budžeta grupās. Daudzi pat iegūst stipendijas mācībām. Negribu jūs biedēt, bet pret mācībām šogad jāizturas īpaši nopietni…
Tas, ko turpmāk teica skolotāja, man aizplūda gar dzirdes kanāliem, jo sāku domāt par to, cik labi būtu, ja vismaz Toms šobrīd būtu šajā klasē. Pagājušā mācību gada beigās viņš paziņoja, ka mācīsies vakarskolā, lai varētu pa dienu strādāt. Tikai pēc tam atskārtu, ka bez Toma man klasē nav neviena drauga.
– Daniel, vai tu manī vispār klausies? – Plikšķes caururbjošais skatiens pievērsās man un tam pievienojās arī pārējie divdesmit deviņi acu pāri, kas atradās klasē. – Man šķiet, ka tu atrodies pavisam citur. Mosties!
Mani pārņēma dusmas. Dusmas pret šo sievieti, kuru līdz šim biju uzskatījis par jauku radījumu.
– Lūdzu, lieciet mani mierā! – Norūcu zem deguna un pavilku krekla piedurknes tā, lai nosegtu rētas.
– Vai es sadzirdēju pareizi?! Daniel, vai tu patiešām gribi jau pirmajā dienā apciemot direktoru?
– Man ir vienalga. – Piecēlos kājās un mēroju ceļu starp solu rindām līdz durvīm, bet, kad pieskāros durvju rokturim, mani apturēja ledaina balss.
– Nemaz nedomā pamest klasi, Daniel! – Šī bija pirmā reize, kad dzirdēju skolotāju Plikšķi tik saniknotu. – Nezinu, kas tev kait, bet es netaisos tavas problēmas risināt, tāpēc apsēdies atpakaļ solā un noklausies to, kas man sakāms.
Roka uzgūla uz roktura ar visu svaru un durvis atvērās. Spēru pirmo soli pāri slieksnim un spert katru nākamo kļuva arvien vieglāk.
– Daniel, es zvanīšu taviem vecākiem!
Izdzirdot, ka tiek pieminēti mani vecāki, dusmas manī saviļņojās, liekot uzkarst asinīm un pulsēt vēnai pie deniņiem. Es turpināju iet, līdz biju nonācis līdz skolas pagalmam, tad līdz parkam, bet visbeidzot līdz Toma un Martas dzīvokļa durvīm.
Nezinu, kas man notika, bet es gribēju tikt no visa prom – doties uz vietu, kurā justos iederīgs.

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” 1. turpinājums


2013. gada 12. augusts
– Paldies, ka piekriti mani izmitināt. – Teicu, nesdams rokās iepirkumu maisiņu, kura saturam biju iztērējis gandrīz visu naudu. – Pagaidām negribu atgriezties pie savējiem, jo tad nāktos noklausīties brāļa morāli par to, cik stulbs esmu, bet tizlākais būtu tad, ja man nāktos satikt arī muterīti.
– Vispār jau tu patiešām esi stulbs. – Teica Toms, nesdams iepirkumu maisiņu, kas bija divreiz lielāks par manējo. – Zini, ka pašnāvnieki ir lielākie egoisti uz visas pasaules?!
– Lūdzu, aizveries! Tu ne sūda nezini par dzīvi, tāpēc nespried.
– Zini, ja tu patiešām būtu mans labākais draugs, kā tev parasti patīk visiem kladzināt, tad tu būtu man pastāstījis par problēmām, kas tevi novedušas līdz tādam solim. – Toms iesprauda starp lūpām cigareti, lai pēc mirkļa to aizsmēķētu un iepūstu dūmus man sejā. – Īsti draugi parasti izstāsta pilnīgi visu, kas viņiem uz sirds.
– Nevienam cilvēkam nav viens tāds draugs, kuram tiek stāstīts pilnīgi viss. Katram cilvēkam ir noslēpumi.
– Un tu tagad gribi, lai es tevi izmitinu, slēpju no radiniekiem, nesaņemot pretī nekādus paskaidrojumus?
– Tom, zini – ej dirst! Tu esi kaut kāds nolādēts lohs, ne draugs, ja iedomājies, ka apmaiņā pret gultasvietu es tev stāstīšu lietas, kuras patiesībā nemaz negribu nevienam atklāt.
Apstājos un apsēdos uz kāpnēm pie kādas daudzdzīvokļu ēkas, cerēdams, ka Toms vienkārši dosies prom un atstās mani vienu.
– Nestāsti, ja negribi! – Toms apsēdās man blakus uz kāpnēm. – Bet tu paliksi pie manis un gribu, lai apsoli, ka nedarīsi nekādas muļķības. Dzīvokli, kurā kāds ir izdarījis pašnāvību, pēc tam ir ļoti grūti pārdot. – Draugs to pateica ļoti nopietni, bet tad skanīgi iesmējās.
– Tu esi totāls pakaļa. – Arī iesmējos un abi gandrīz vienlaicīgi piecēlāmies, lai dotos tālāk.

Atverot dzīvokļa durvis, nāsis uzreiz sasniedza kairinoša, bet ļoti apetelīga smarža, kurā jaucās diļļu, rozmarīna, siera, dārzeņu un gaļas buljona smarža.
– Tomiņ, tu jau mājās? – No virtuves skanēja Toma draudzenes balss. – Šodien no darbiņa atnācu nedaudz agrāk mājās, tāpēc nolēmu sagādāt tev pārsteigumu…
Viņa, turēdama rokā zupas karoti, bija iznākusi no virtuves, lai sagaidītu draugu mājās, bet tad, ieraudzījusi mani, neizpratnē saviebās.
– Tu neteici, ka Daniels atnāks ciemos. – Viņa perfekti notēloja viesmīlīgu smaidu, bet tad noskūpstīja Tomu uz vaiga. – Ceru, ka esmu pagatavojusi pietiekami daudz biezzupas, lai pietiktu mums visiem.
– Marta, nesatraucies. – Toms aplika rokas draudzenei ap vidukli un tad viņu pievilka sev tuvu klāt. – Daniels man tikai šodien piezvanīja, tāpēc man īsti nebija laika, lai tev pateiktu, ka viņš kādu laiku padzīvos pie mums. – Klusums. – Mēs taču esam runājuši par situāciju, kādā tagad Daniels atrodas, vai ne?! Tu taču atceries?
Biju pārliecināts, ka Martu šie jaunumi šokēja, īpaši jau tāpēc, ka mūsu starpā vienmēr bijusi savstarpēja nepatika, kuru centāmies slēpt tikai un vienīgi Toma dēļ, jo mums abiem viņš kaut ko nozīmēja. Tomēr mani nelika mierā ziņkārība, jo vēlējos zināt, ko Toms ar Martu savā starpā ir runājuši par mani. Droši vien, to pašu, ko lielākā daļa. Nezinu, kāpēc, bet es viņus tobrīd nenosodīju.

Pēc pusdienām kopā ar Tomu izgājām uz balkona, lai uzsmēķētu, bet Marta mums nepievienojās.
– Marta ir atmetusi? Cik atceros, tad pēdējoreiz, kad tikāmies, viņa vēl smēķēja.
– Jā, jau kādu laiku vairs nesmēķē. Tagad strādā skaistumkopšanas salonā par administratori, tāpēc apgalvo, ka grib būt vienmēr sakopta un smaržīga.
Marta – skaistumkopšanas salona administratore?! Šīs divas lietas manā prātā nelīmējās kopā, jo skaistumkopšanas salonu administratores parasti ir slaidas, skaistas, perfekti koptas un patīkamas, bet Marta taču ir masīva un par skaistu arī viņu būtu grūti nosaukt. Patiesību sakot, nesapratu, ko Toms viņā ir atradis, jo viņš taču ir izskatīgs puisis – metroseksuālis, apveltīts ar lielisku gaumi, humora izjūtu un harizmu.
Toma izvēli vienmēr respektēju, tāpēc nekad nebiju ar viņu runājis par to, ka man Marta nešķiet viņam piemērota draudzene, jo parasti jau cilvēki neiemīlās ar veselo saprātu, bet gan ar sirdi vai ko tamlīdzīgu. Bet es visām tām muļķībām neticēju, jo nekad savā mūžā nebiju iemīlējies nevienā meitenē.
– Ko tu domā darīt tālāk? – Draugs vaicāja.
– Protams, ka pabeigšu mācības vidusskolā, tad jau redzēs, ko tālāk.
– Nē, es domāju, ko darīsi, kad būsi kādu laiku padzīvojis pie manis? Tu taču saproti, ka Marta negribēs, lai tu te paliec mēnešiem ilgi.
Pie velna to stulbo Martu! Gribēju uzkliegt Tomam un pateikt, lai viņš to idioti beidzot pamet, bet nespēju – vismaz ne šoreiz.
– Mājās es netaisos atgriezties. – Strikti noteicu. – Varētu sameklēt kādu pusslodzes darbu, lai būtu nauda patstāvīgai dzīvei. Reāli man jau ir astoņpadsmit, tāpēc sencīši neko vairs nevar aizliegt.
– Nedomā, ka vajadzētu viņus informēt par to, kur tu esi un, ka ar tevi viss ir kārtībā?
– Ar tevi agrāk bija jautri. – Nodzēsu izsmēķi pelnu traukā un devos uz viesistabu, kura tagad bija kļuvusi par manu pagaidu guļamistabu. – Kas ir mainījies?
– Tu! – Toms kodolīgi atbildēja.

 

2013. gada 13. augusts
Zināju, ka man vajag vienatni, tāpat kā to vajadzēja arī Martai ar Tomu, tāpēc biju nolēmis doties nelielā pastaigā, lai sakārtotu domas. Tuvējā Narvesen kioskā iegādājos kafiju, kuru vientulīgi malkoju, sēdēdams parkā uz soliņa. Apkārt manīju pāris cilvēkus, kas bija izveduši pastaigā savus suņus, viena māmiņa ar savu atvasi spēlējās bērnu rotaļu laukumā, bet kāds vecs kungs, kura mugurā bija iemājojis kūkums, lēnā solī devās uz pīļu dīķa pusi, lai pabarotu putnus ar līdzpaņemto baltmaizi. Man šādas ainas šķita nedaudz skumjas, jo apzinājos, ka, ļoti iespējams, kādreiz šī vecā kunga vietā būšu arī es, tāpēc prātoju, vai viņu kāds mājās gaida. Varbūt viņš ir zaudējis visus, kas viņam mīļi. Varbūt kāds no viņa bērniem nomiris pirms viņa. Varbūt visi viņa radinieki nomiruši pirms viņa, atstājot šo veco kungu vienu, slīkstam skumjās un atmiņās, kuras sagrauž gan sirdi, gan acis, kurām cauri iztecējušas asaru jūras. Un pēkšņi kļuva nepanesami grūti skatīties uz šo veco vīrieti, tāpēc pievērsu skatienu māmiņai ar bērnu.
Viņi izskatījās laimīgi. Vismaz tobrīd noteikti, jo mātes smaids bija neviltots brīdī, kad bērns viņu apķēra, nosmērējot viņas rūtaino flaneļa kreklu, kurš gandrīz pilnībā nosedza viņas legingos iespīlēto dibenu. Māte smaidīja un viņu nesatrauca fakts, ka cauri pilsētai būs jāiet nosmērētās drēbēs. Vai tāda ir laime? Spēt priecāties arī tad, ja tavas drēbes ir netīras, ķermeņa formas neatbilst modeļu parametriem, bet bankā paņemts kredīts, lai labiekārtotu bērnistabu.
Tad es sāku prātot, kāds būs šīs sievietes bērns, kad izaugs liels. Varbūt viņš pusaudža vecumā tiks pazemots, tāpēc nolems pārdozēt miega zāles. Varbūt viņš būs gejs, tāpēc māte vairs nesmaidīs tāpat kā šobrīd, jo dziļi nicinās sava bērna seksuālo orientāciju. Varbūt šis bērns kļūs par valsts prezidentu, kad es jau būšu vecs vai miris. Man patika veikt šādus minējumus, jo tas pierādīja to, cik patiesībā daudz spēj paveikt cilvēka izvēles – šim bērnam bija visas iespējas, lai kļūtu gan par sabiedrības padibeni, gan par valsts galvu. Tikai tobrīd domāju, ka šis mazais ķipars pats to vēl neapzinājās.
Tad parkā pamanīju sievieti, kura līdzinājās manai mātei. Viņa bija ģērbusies garā kleitā, kas sniedzās līdz potītēm, vizuāli pagarinot īso augumu, bet kājās viņai bija vienkāršas gladiatoru sandales miesas krāsā. Saules izbalinātie mati brīžiem aizsedza smalko seju, noslēpjot smaidu, kurš uzplauka ikreiz, kad viņa paskatījās uz sev līdzās esošo vīrieti. Manī pēkšņi piedzima naids pret šo sievieti, jo atminējos visas tās reizes, kad mana māte pārveda mājās kārtējo mīļāko, sakot, ka šoreiz tas ir nopietni, ka viss būs savādāk, nekā citas reizes, jo šoreiz viņa zinot, ko darot. Vienmēr sekoja stāsti par to, cik kārtējais eksemplārs ir lielisks, bet es jau katra šī „mistera īstā” sejā spēju nolasīt, ka viņš ir vai nu totāls āksts, zīmulis vai jāklis. Tomēr pēc gadu ilgā randiņu perioda nāca viņš – misters īstais. Diemžēl.
Skatiens noslīdēja līdz rokām, kuras joprojām rotāja šuvju rinda. Zināju, ka zem delnām paliks garas, dziļas rētas, kuras vienmēr atgādinās, cik ļoti man sāpēja. Ne fiziski, bet garīgi. Griezuma vietas izstaroja to enerģiju, kas virmoja gaisā ceturtajā augustā, todien, kad nolēmu, ka labākās zāles pret sāpēm ir nāve. Un es joprojām nespēju piedot – tas mani iznīcināja.
Izvilku no naudas maka vizītkarti, kuru slimnīcā man bija iedevis ārsts, kurš uzraudzīja manu veselības stāvokli. „Psihiatre Natālija Loraka” – vēstīja drukātie burti, bet vizītkartes otrā pusē bija ar roku rakstīts teksts: „14. augustā, 14:00, ierašanās OBLIGĀTA!!!”
Zināju, ko šī Natālija darīs – liks man stāstīt par savu bērnību un izjūtām, kuras snieguši konkrēti manas dzīves notikumi. Tā tas vilksies vairāku mēnešu garumā, līdz viņa sapratīs, ka ar mani patiesībā viss ir kārtībā. Varbūt man izrakstīs prozaku vai citus spēcīgus antidepresantus, lai atturētu no destruktīvām darbībām.

 

2013. gada 14. augusts
Vizīte pie psihiatres nebija nemaz tik slikta, jo viņa man uzdeva tikai dažus jautājumus un atļāva pārējo seansa laiku runāt pašam, lai sākumā nedaudz mani iepazītu. Tā nu es stāstīju par savu ģimeni – vecāko brāli, kurš ir precējies un laulības laikā ticis pie diviem bērniem, par diviem jaunākajiem brāļiem, kurus līdz šim īsti tā arī nebiju paspējis iepazīt, kā arī par saviem vecākiem, kuri izšķīrās, kad es biju desmit gadus vecs. Viņa gribēja, lai es pastāstu par sajūtām, kādas mani pārņēma laika posmā, kad vecāki kārtoja šķiršanos.
– Atvieglojumu. – Iedzēru nedaudz no ūdens glāzes, kas bija man nolikta pretī uz stikla žurnālgaldiņa, jo no runāšanas bija izkaltusi rīkle. – Es jutu atvieglojumu, jo bija beidzies murgs, kurš sabojāja visu manu bērnību. Un mana māte… Mana māte no tēva izšķīrās tikai tāpēc, ka gribēja būt kopā ar citu vīrieti, nevis tāpēc, ka gribēja, lai mums, bērniem, būtu labāka dzīve. Protams, savām draudzenēm viņa stāstīja, ka no mana vardarbīgā tēva izšķīrusies tāpēc, lai pasaudzētu mūs, bet es zināju, ka tā nav taisnība. Viņai vienmēr paticis tēlot svēto – sievieti, kura uzupurējas citu labā.
– Daniel! – Psihiatre pieskrēja man klāt un satvēra roku. Tikai tad es pamanīju, ka dusmās esmu iecirtis nagus delnās tik stipri, ka no ādas izsprāgušas smalkas asiņu tērcītes. – Dusmas ir ļoti spēcīgs un destruktīvs spēks.
Tagad, kad viņa bija man tik tuvu klāt, sajutu smaržu, kas nāca no sievietes – tā bija patīkami saldena un nomierinoša – tā parasti smaržo pusaugu meitenes, kurām patīk ķemmēt lielveikalus atlaižu laikā.
– Lorakas kundze?
– Jā, Daniel? – Viņa runāja ļoti lēni, uzsverot katru vārdu.
– Vai jūs manā vecumā domājāt par pašnāvību?
– Man šķiet, ka šodienas seanss ir beidzies. – Viņa ar īsiem, lēniem soļiem aizgāja līdz rakstāmgaldam, kas atradās pie kabineta loga, un ierakstīja kaut ko savā plānotājā. – Nākamais seanss būs nākamnedēļ, laiks un vieta paliek nemainīgi.
– Bet kāpēc jūs neatbildējāt uz manu jautājumu?
– Nebūtu pareizi, ja es savu privāto dzīvi apspriestu ar saviem pacientiem. – Viņa vēsi atbildēja. – Ja es tā darītu, tad vairs nespētu būt objektīva.
– Neviens cilvēks nav objektīvs. – Protestēju. – Patiesībā visi cilvēki izdara subjektīvus spriedumus un secinājumus, jo neviens nespēj visus cilvēkus uztvert kā vienlīdzīgus.
– Tomēr es varu censties tāda būt. Esmu droša, ka pēc terapijas beigām man par tevi būs izveidojies arī kāds subjektīvs viedoklis, bet es to noteikti paturēšu pie sevis. Man nav tiesību kādu nosodīt, jo esmu ārste un mans pienākums ir palīdzēt saviem pacientiem, nevis viņus par kaut ko tiesāt.
– Kas notiks, ja jūs man nevarēsiet palīdzēt?
– Es dziļi apšaubu, ka tā varētu notikt.
– Kāds vispār ir jūsu mērķis?
– Saistībā ar tevi mans vienīgais mērķis ir tāds, lai tu vairs nenonāktu līdz pašnāvības mēģinājumam. – Psihiatre pēkšņi izskatījās ļoti nogurusi. – Labi, tev pienācis laiks doties prom, jo mēs jau labu laiku esam novirzījušies no šodienas plāna. Turklāt šeit jautājumus uzdodu es, nevis pacienti.
Lorakas kundze man iespieda rokās zāļu recepti, piekodinot, lai es tās obligāti iegādājos aptiekā un lietoju katru dienu, līdz laikam, kad viņa liks medikamentu lietošanu pārtraukt. Jau zināju, ka viņa man izrakstījusi spēcīgus antidepresantus.

2013. gada 15. augusts
Atmiņas atgriezās, sagraujot visu pašpārliecību un drosmi, kuru biju uzkrājis pēdējo dienu laikā, tāpēc nepameta aukstā un biedējošā sajūta, ka nekas vairs nebūs labi. Pat elpot kļuva nepanesami grūti un šķita, ka uz krūtīm uzgūlis milzīgs smagums.
Gribēju šīs atmiņas izdzēst, bet ar katru reizi tās atgriezās arvien spēcīgākas, turklāt katru reizi parādījās detaļas, kuras patiesībā es pats biju uzbūris savā iztēlē, padarot to atminēšanos vēl smagāku. Balsis! Tās skanēja manā prātā un es gribēju, lai viņi visi aizver savas mutes, pār kurām plūda žults un naids. Vārdi, kuros viņi mani sauca, dzēla spēcīgāk par sarūsējušām naglām, kurām es uzkāpu, pārdurot pēdas, kad biju vēl tikai astoņus gadus vecs. Toreiz viss bija savādāk, jo zināju, ka mani gaida vecāki, kas aprūpēs brūces, mierinās un dāvās mīlestību.
Jutu, ka acīs iezogas asaras, kurām negribēju dot brīvlaišanu. Neraudi! Neraudi! Neraudi! NOLĀDĒTS – NERAUDI! Un asaras vēlās pāri vaigiem un jutu, ka sāpes mani nepamet – tās tikai auga lielākas, jo atmiņām pievienojās nespēja kontrolēt notiekošo.

 

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” SĀKUMS


2013. gada 4. augusts
Mani pārņēma saldsērīgums, jo nespēju nošķirt sajūtas – skumjas jaucās ar prieku, radot prātā dueli bez iznākuma. Biju laimīgs, jo šajā mirklī vairs nekam nebija nozīmes. Drīz viss tāpat būs zudis un atpakaļceļa vairs nebūs. Tomēr arī skumjas mani nepameta tieši šī paša iemesla dēļ. Atpakaļceļa vairs nebūs.
Karstas, lipīgas asinis tecēja slābano pirkstu starpās, bet jau pēc sekundes dažas sārtas piles piezemējās uz baltās grīdas, kura spēcīgi oda pēc dezinfekcijas līdzekļiem. Tās sasniedza grīdu, radod skaņu, kādu parasti rada pilošs krāns, bet šoreiz tā bija citādāka, jo tai bija atbalss – klusa, bet stindzinoša kā skaļākais kliedziens. Tieši tobrīd sajutu sirdī iedzeļam asu sāpi. Viss sagriezās. Skaņas attālinājās.
„Stāvoklis ir kritisks!”
Dzirdēju nervozu sievietes balsi, kas man tobrīd šķita sveša. Tā varēja būt medmāsa, bet tikpat labi tā varēja būt arī mana māte, kuras seju spēju iztēloties – šausmu, sāpju un vilšanās izkropļotu.
Tobrīd sapratu, ka patiešām vēlos mirt un vairs nenožēloju dziļās brūces, kuras biju iegrebis savā miesā ar papīra naža palīdzību, liekot dzīvībai strauji pamest ķermeni.
Tumsa.
Klusums.
Nekā nav…
Nekā.

Silts, pēc zālēm garšojošs elpas malks svilināja rīkli. Šķita, ka esmu norijis uguni, jo sirds sāka sisties biedējošā tempā – tuktuktuktuktuktuktuktuktuk. Mazliet pavēru acis, ļaujot, lai spožā gaisma mani apžilbina un nogurdina tik ļoti, ka neatlika nekas cits, kā vien aizmigt nāvei līdzīgā mierā.
Tad es sapratu, ka vienmēr ir divi varianti – mirt vai mirt nedaudz vēlāk.

2013. gada 6. augusts
Šodien manā palātā ienāca ārsts baltā virsvalkā, lai pastāstītu jaunumus par manu turpmāko ārstēšanos.
–Tev būs jāapemklē psihiatrs. – Viņš to pateica saltā un šķietami vienaldzīgā balsī. – Nekur jau nav garantijas, ka tu nesadomāsi atkal graizīt vēnas. Vai vēl izdomāsi sarīties tabletes, pakārties, noslīcināties, noindēties ar tvana gāzi…
– PIETIEK! – Mani bija sadusmojis jau fakts vien, ka būs jāapmeklē psihiatrs, tāpēc nevēlējos uzklausīt kaut kāda sakaltuša daktera padomus. – Tā. Ir. Mana. Dzīve. Tāpēc nejaucies tajā! – Caur zobiem izgrūdu katru vārdu, gluži kā indi.
– Jaunais cilvēk, neesiet tāds egoists! Starp citu, būtu labi, ja jūs beidzot parunātu ar savu māti. – Viņš uzmeta bažīgu skatienu palātas durvīm. – Viņa par jums uztraucas.
– Kas tev kaiš?! – Pieslējos gultā sēdus un jutu, kā viss acumirklī sagriežas un kļūst tumšs, bet tēloju, ka jūtos labi. – Dieva dēļ, tu vari mani atstāt vienu, labi?
Ārsts kaut ko pierakstīja savā bloknotā un tēloja, ka neko no manis teiktā nav dzirdējis.
– C’mon, tu taču nedomā, ka es centīšos pakārties palagā vai pārgriezt vēnas ar karoti?! Ak, jā, ja es to gribētu, tad vienkārši varētu atraut vaļā šuves un atplēst brūces – tās vēl nav sadzijušas.
Viņš pienāca pie gultas, uzlika roku uz manas galvas, bet tad kaut ko pierakstīja. Es ceru, ka viņš ar plaukstu necentās izmērīt temperatūru, jo tad viņš būtu uzskatāms par sasodīti draņķīgu ārstu.
– Kad mani laidīs laukā no šitās smirdīgās slimnīcas? – Sāku lūkoties uz rokām, kuras klāja balti apsēji – āda zem tiem mežonīgi niezēja, bet spītīgi turējos pretī kārdinājumam tos noplēst, lai pakasītu niezošās rētas.
– Iespējams, ka jau pēc dažām dienām. – Viņš veica pēdējās piezīmes bloknotā un tad pameta palātu, atstājot mani vienu ar savām dusmām.
Viņi bija to pelnījuši. Viņi visi. Es taču gribēju, lai manus vecākus plosa vainas apziņa, lai mani draugi domā, cik draņķīgi sūda gabali viņi patiesībā ir, lai mans vecākais brālis saprot, ka patiesībā mani nekad nav novērtējis, lai visi, kas mani pazīst, mokās neziņā par to, kas tādu šķietami laimīgu puisi novedis līdz pašnāvībai.
Bet es viņiem nesniegšu atbildes, jo biju devis laiku, lai viņi uzdotu jautājumus, kurus neviens tā arī neuzdeva.

Kāds pieklauvēja pie durvīm. Tad durvju spraugā pavērās maza šķirbiņa, no kuras iznira tik ļoti pazīstama seja, kurā bija iegūlušas raizes un miega trūkums.
– Vai drīkstu ienākt?
Galvā sāka darboties karuselis, kurš domas izmētāja uz visām pusēm, bet pār lūpām pārlidoja tikai viens vienīgs vārds: – NĒ!
Mirklī, kad durvis aizvērās, pār vaigiem sāka ritēt karstas asaras, kurās bija sakrājušās visas sāpes.
Es nespēju viņu ienīst, lai arī cik ļoti to gribētu. Sasodīts! Just ko tādu pret miesīgo māti bija grūti.

2013. gada 11. augusts
Šodien mani izrakstīs no slimnīcas, tāpēc garastāvoklis bija nedaudz uzlabojies, tomēr biedēja tas, kas mani sagaidīs aiz slimnīcas durvīm. Šķita, ka pēc šīs nedēļas slimnīcā pasaule būs mainījusies – vismaz apkārtējo viedoklis par mani noteikti.
Ak Dievs, kā lai es izvairos no tuvinieku satikšanas?! Viņiem noteikti būs jautājumi, uz kuriem es nevēlēšos sniegt atbildes.
Centos novirzīt savas domas, lasot Stīvena Kinga „Keriju”, bet arī tas nelīdzēja, jo Kerija taču bija slimīgas kristīgās fanātiķes meita, kuru regulāri terorizēja klasesbiedri, padarot viņas dzīvi par elli. Šāda literatūra mani vedināja domāt, ka arī man elle nebūs tālu jāmeklē, jo tā jau gaidīja aiz slimnīcas parādes durvīm.
Pēc pāris stundām sāku grauzt nagus, līdz no ādas izsprāga pirmās asins lāses, līdzi atnesot arī nejaukas sāpes. Nebiju smēķējis veselu nedēļu, bet stresa situācijās man vajadzēja nikotīnu vai vismaz pāris pudeles gaišā alus.
Pēkšņi atvērās un tikpat ātri aizcirtās manas palātas duvis, pret kurām nu bija atspiedusies slaida blondīne, kurai mugurā bija pieticīgs slimnīcas halāts baltā krāsā.
– Sveiks! – Viņa piesmakušā balsī teica un iesmējās.
Klusēju, jo šīs nedēļas laikā viņa bija pirmā persona, kuru nevēlējos izraidīt no telpas, kurā gulēju. Viņa ir skaista – to sapratu uzreiz, turklāt viņas balss mani paralizēja.
– Aizbēgu no tām tizlajām māsiņām, kuras man regulāri grib iebarot to draņķi, kuru viņas sauc par pārtiku. – Viņa iesmējās un uz augšu uzrautie lūpu kaktiņi lika viņai izskatīties jaukai. – Lūdzu, tikai necel trauksmi!
Vārgi pasmaidīju, liekot noprast, ka protu klusēt, kad tas ir nepieciešams.
– Tās maitas manā palātā atrada cigarešu paciņu un gribēja man to atņemt, bet es, velns parāvis, gribēju uzpīpēt, savādāk sajukšu prātā.
– Tev ir smēķi? – Pēkšņi atdzīvojās viss mans ķermenis, zinot, ka, ļoti iespējams, plaušas drīz piepildīs dūmi.
– Jā! – Viņa strauji piegāja pie palātas loga, tad atrāva to vaļā un apsēdās uz palodzes. – Arī gribi? – Viņa izvilka no krūšu spraugas cigarešu paciņu un šķiltavas.
Piecēlos no gultas, lai izvilktu no paciņas vienu smēķi, bet tad apsēdos viņai blakus uz palodzes.
Pirmais dūms bija reibinošs – jutos tā, it kā būtu izdzēris pudeli alus vienā piegājienā. Tobrīd es meiteni uzskatīju par eņģeli, jo viņa iedrāzās manā palātā, lai izpildītu vēlmi, kas tik ļoti tobrīd dega manā prātā.
– Zelda. – Meitene padeva man karstu, sasvīdušu plaukstu, kuru es saudzīgi paspiedu.
– Daniels.
Smēķējām klusēdami un es domāju, ka viņa šos cigarešu dūmus izbauda tikpat ļoti kā es. Baidījos ielūkoties viņai sejā, bet vienreiz, kad to izdarīju, ievēroju, ka viņa ir viena no tām retajām meitenēm, kuras seja izskatās satriecoši un staro arī bez jebkādas kosmētikas.
Pēkšņi durvis tika atrautas ar tikpat lielu sparu kā tad, kad Zelda iebrāzās manā palātā, tikai šoreiz durvju ailē stāvēja kupla auguma sieviete ar copē saņemtiem matiem.
– Skuķēn, ja man vēl būs tevi jāmeklē pa visu slimnīcu, tad man pie tavas palātas būs jānorīko apsargs!
Medmāsa mierīgi pienāca mums abiem klāt, lai izrautu no pirkstiem cigaretes un pārmestu tās pāri palodzei.
– Un tu, jaunais cilvēk, – viņa norādīja uz mani. – Nevarēji pāris stundas paciesties, līdz tiksi izrakstīts?
Man atlika tikai nolūkoties, kā Zelda medmāsas pavadībā pamet mani vienu, atstājot aiz sevis vien cigarešu dūmus.

Turpinājums sekos…