Dainis Gžibovskis

“Visi monstri ir cilvēki” 3. turpinājums


2013. gada 3. septembris
Mēroju ceļu pa gaiteni, lai nokļūtu līdz Natālijas Lorkas kabinetam, kad man garām, galvu nodūrusi, pagāja Zelda.
– Čau, Zelda. – Paspēju pieskarties viņas plecam, lai kaut nedaudz gājēju aizkavētu.
Viņa pameta skatienu atpakaļ, atklājot apsārtušas acis, zem kurām rotājās asaru izpludinātas tušas un acu ēnu sliedes. Zelda neko neteica, bet viņas sejā varēja lasīt sāpes un bailes – šis skats man lika izjust žēlumu pret šo šķietami bezrūpīgo skaistuli.
– Sveiks, Daniel. – Lorakas kundze gāja man pretī pa gaiteni, rokās turot savu plānotāju, kuru izraibināja līmlapiņu spārni. – Vari doties uz manu kabinetu, bet es tikmēr pagatavošu kafiju. Varbūt arī tu vēlies?
– Emmm… – Palūkojos Zeldas virzienā, bet viņa jau bija paspējusi pagriezties, lai ātrā solī dotos prom. – Labprāt.
Gribēju skriet Zedai pakaļ, bet mani atturēja gaidāmais seanss pie psihiatres, kurš bija obligāts.
– Kāpēc tā meitene bija šeit? – Vaicāju.
– To es nedrīkstu atklāt.
– Tātad viņa ir jūsu paciente?
– Arī to es nedrīkstu atklāt, Daniel.

Šodien mēs malkojām kafiju un runājām par visu to, kas noticis skolā. Arī par to, kā mani šodien pagrūda kāds gadu vecāks puisis, veltot man ne pārāk glaimojošus apzīmējumus. Tad man nācās stāstīt, kā tobrīd jutos. Biju absolūti godīgs un atklāju, ka tobrīd gribēju tam puisim sadauzīt seju tā, lai miesīgā māte nespētu viņu atpazīt, bet no šīs vēlmes īstenošanas mani atturēja fakts, ka tas puisis ir stiprāks par mani, bet, ja tomēr man viņu izdotos pieveikt, tad man būtu darīšana ar viņa draugiem, kuri ir ne mazāk spēcīgi.
Vēlāk man uzdeva vienkāršus jautājumus, uz kuriem atbildēju vienkārši pamājot ar galvu.
– Vai tu lieto manis izrakstītos antidepresantus?
Apstiprinoši pamāju.
– Vai dusmu savaldīšana tev sagādā problēmas?
Mirkli vilcinājos, bet tad apstiprinoši pamāju.
– Vai tu esi uzsācis darba meklējumus?
Noliedzoši pamāju.
– Vai vakar tu ar kādu runāji?
Man bija kauns atklāt patiesību.
– Daniel?
– Nē! Bet arī tad, kad ar mani viss ir kārtībā, es mēdzu vairākas dienas ar nevienu nerunāt, jo…
Tobrīd mans prāts vienkārši atslēdzās – skatījos vienā punktā un visas domas izbira no prāta. Klausījos tajā, ko stāsta psihiatre, bet vairs neko nedzirdēju. Tikai vēlāk noskaidroju, ka tas ir viens no antidepresantu blakusefektiem. Todien es sapratu, ka man patīk šī sajūta – vienaldzība, kas caurstrāvo visu ķermeni, tāpēc pirms gulētiešanas izdzēru dubultu devu.

2013. gada 15. septembris
Par spīti tam, ka dzīvojām kopā, Tomu un Martu tikpat kā vairs nesatiku, jo pirms pāris dienām biju uzsācis strādāt kādā mazā, omulīgā kafejnīcā, kas vienmēr smaržoja pēc kafijas un svaigi ceptas maizes. Bija pāragri spriest par to, vai šī vieta man patiks tikpat ļoti arī pēc pāris mēnešiem, bet biju absolūti pārliecināts, ka finansiālā stabilitāte manā dzīvē ienesīs tikai un vienīgi pozitīvas pārmaiņas.
Sēdēju viesistabā pie loga un skatījos, kā spēcīga lietusgāze noskalo visus putekļus, kas bija sakrājušies uz sadzeltējušām koku lapām un zāles, kura smaržoja tik patīkami un nomierinoši. Fonā skanēja jaunā britu mūziķa Toma Odella albums Long Way Down, kuru biju iegādājies par pēdējo naudu kopā ar MP3 atskaņotāju. Lorakas kundze man bija ieteikusi klausīties mūziku, kas mani nomierina un palīdz justies laimīgam – Odella mūzika mani tikai nomierināja, bet nelika izjust laimi, jo jaunā brita balsij piemita kaut kaut kas tāds, kas lika uzaust atmiņām, kuras dzēla sirdī.
Šodien atcerējos to dienu, kad man vajadzēja pamest mātes drauga mājas. Todien ārā sniga – bija 2013. gada pirmā diena – arī mana dzimšanas diena, kuru mēs nesvinējām. Mammas draugs, divu manu pusbrāļu tēvs, sacīja, ka pie pusdienu galda vēlētos ar mani šo to pārrunāt, jo es beidzot biju kļuvis pilngadīgs un manā dzīvē vajadzētu ieviest šādas tādas pārmaiņas.
„Man šķiet, ka pienācis laiks tev, Daniel, uzsākt patstāvīgu dzīvi. Es tavā vecumā jau īrēju pats savu dzīvokli, strādāju, maksāju rēķinus… Manuprāt, būtu tikai taisnīgi, ja tu vairs nedzīvotu man un savai mātei uz kakla, bet no tava tēva – alkoholiķa, mēs finansiālu palīdzību tevis uzturēšanai neesam saņēmuši jau gadiem ilgi.”
Šī nebija saruna par naudu vai patstāvīgumu. Viņš vienkārši gribēja, lai es – vienīgā niecīgā daļiņa, kas palikusi no mātes iepriekšējām attiecībām – pazustu no viņu idilliskās, laimīgās un labi pārtikušās ģimenītes.
Palūkojos mātes virzienā un biju drošs, ka viņa spēja nolasīt manā sejā tu-taču-to nepieļausi izteiksmi, bet viņa klusēja.
„Protams, kādu laiku mēs tev neliegsim finansiālu atbalstu, bet tev jāsaprot, ka katram no mums ir jāiet savs ceļš, kad tam pienāk īstais laiks. Tu taču esi nopietns puisis un man šķiet, ka tavs laiks ir pienācis šodien, kad tu esi pilntiesīgs pieņemt savus lēmumus, nedomājot, ko par tiem domās citi.”
„Bet man taču ir jāapmeklē skola.” Protestēju. „Kāpēc es nevarētu pabeigt mācības vidusskolā un tikai tad uzsākt patstāvīgu dzīvi?!”
Apņēmība nepameta mātes dzīvesbiedra seju.
„Labāk to visu sākt ātrāk.”
„Tad jau mācību gada beigās es izvākšos un…”
Rupja, smagnēja balss mani pārtrauca: „Nē, es domāju, ka tev jāizvācas jau šodien!”
Māte piespieda pie mutes plaukstu, lai apslāpētu smago nopūtu, ko viņa izdvesa, bet jau pēc mirkļa viņa pameta telpu, lai atstātu mūs divatā. Biju pamests viens.
„Bet tas taču nav reāli. Kā gan es tik ātri atradīšu jaunu dzīvesvietu un darbu, lai sevi nodrošinātu?”
„Tā. Vairs. Nav. Mana. Problēma.”
Staltais vīrietis pameta telpu, lai dotos pie manas mātes. Tobrīd nezināju, ko ienīstu vairāk – šo aukstsirdīgo vīrieti vai gļēvo sievieti, kura man bija devusi dzīvību.
Tovakar sakaravāju savas mantas un devos pie vecākā brāļa un viņa sievas, kura tolaik bija otrā bērna gaidībās. Zināju, ka viņi bija nonākuši finansiālās grūtībās, tāpēc piekrita mani uz laiku izmitināt, pretī par to saņemot divsimt latus mēnesī, kurus man solījās piešķirt mātes draugs līdz brīdim, kad būšu atradis stabilu un labi apmaksātu darbu. Tobrīd lieliski sapratu, ka vecākajam brālim esmu nepieciešams tikpat ļoti kā manu pusbrāļu tēvam, tomēr biju nonācis tādā bezizejas situācijā, ka man tas viss bija kļuvis vienaldzīgs.

Lietus bija pārstājis līt un tobrīd Toms Odells dziedāja par citu mīlestību.

2013. gada 20. septembris
Tā nu es stāvēju divdesmit kvadrātmetru lielā telpā, kuras centrā bija liels, vecs kamīns ar tumši nokvēpušu apdari. Blakus tam atradās noplucis dīvāns, ovālas formas spogulis un niecīgs galdiņš ar puķu vāzi uz tā. Divos mazajos grāmatu plauktos rindojās arī dažas grāmatas – lielākā daļa no tām izdotas vēl PSRS laikos, tāpēc manu uzmanību tās īpaši nepiesaistīja.
Dzīvokļa izīrētāja palūkojās uz istabas stūri, kurā atradās duškabīne, izlietne, gāzes plīts un tvaika nosūcējs. Apaļīgā pensijas vecuma sieviete nopūtās un tad pārslidināja roku pār auksto ķieģeļu sienu, veltot kritisku skatienu katrai detaļai istabā.
– Nav jau nekas dižs, turklāt ziemās šeit ir diezgan auksti, bet gribas jau, lai kāds šeiten arī dzīvo. Tāds jauns puisit’s kā tu to aukstumu jau varēs izturēt.
Apsēdos nodeldētajā dīvānā, uzliku rokas uz cietajiem roku balstiem un pasmaidīju.
– Nē, šeit viss ir tieši tā, kā es vēlos.
Domāju, ka šī sajūta mani pārņēma tāpēc, ka man beidzot bija mājas – pašam savas mājas, par kuru īri es maksāšu pats no savas algas. Dzīvokļa īpašniece tikai norādīja uz telpas trūkumiem, pieminot, ka vienīgā norobežotā telpa esot tualete, bet man tie visi likās esam sīkumi.
– Sotaks mēnesī par īri un komunālajiem! – Īpašniece savilka ciešāk sava halāta jostu un ieskatījās man tieši acīs. Tas bija nedrošs un šaubu pilns skatiens. – Protams, tu droši vari atteikties no šī dzīvokļa īrēšanas. Es to sapratīšu… Nav jau te nekāda pils.
– Esmu gatavs parakstīt īres līgumu kaut vai šodien.
Mēs saskatījāmies un mūsu sejās iezīmējās patiess prieks.
Jau vakarpusē līgums bija parakstīts un dzīvokļa atslēgas atradās manā kabatā. Šķita, ka nespēšu aizmigt, jo apziņa, ka man ir pašam savs dzīvoklis, nedeva mieru, radot svētlaimīgumu, kurš darbojās gluži kā kofeīns.
Lai nosvinētu līguma parakstīšanu, saimniece atnesa klēpi sausas malkas, sakārtoja to kamīna lielajā mutē, bet tad piešķīla uguni, ļaujot, lai liesmu mestās gaismas rada istabā patiesu omulību. Ietinies pledā malkoju kafiju, un sāku lasīt kādu no apdzeltējušām grāmatām, kuras lapas smaržoja pēc mitruma un dūmiem.
Vairākus mēnešus nebiju izjutis tādu laimi kā todien – patiesu laimi, kas nedaudz arī sāpēja.

2013. gada 21. septembris
„Beigu beigās vajag vairāk drosmes lai dzīvotu, nekā lai nogalinātu sevi.” – Albērs Kamī

2013. gada 22. septembris
Dzirdēju klauvējienus pie durvīm, tāpēc satrūkos. Nevienam taču nebiju teicis, ka šeit dzīvoju – to zināja vienīgi dzīvokļa īpašniece.
Uzmanīgi atvēru durvis un ieraudzīju gaitenī stāvam Tomu ar lielu somu rokās. Šo somu es pazinu – biju to nopircis pirms vairākiem gadiem, kad devos ceļojumā pa Eiropu kopā ar tūristu grupu. Tikai mierā nelika doma, kur Toms dabūjis manu somu, kas bija palikusi mammas drauga mājās.
– Bija atbraukusi tava mamma, jo gribēja satikt tevi, lai atdotu mantas, kuras biji atstājis viņas un sava brāļa mājokļos. – Draugs pasniedza man somu. – Viņa sacīja, ka tur esot bankas kartes, dažādi apģērbi, medikamenti, smaržas, pāris grāmatas, mobilais telefons un citas lietas…
– Bet kā tu uzzināji, kur mani meklēt? Es taču nevienam nepateicu, kur turpmāk dzīvošu.
– Savā dzīvoklī atradu sludinājumu avīzi, kurā biji apvilcis dažus piedāvājumus, tāpēc secināju, ka tava pašreizējā dzīvesvietas adrese jāmeklē tieši kādā no atzīmētajiem sludinājumiem.
– Un tu mani meklēji pa visu pilsētu, zvanoties pie svešu dzīvokļu durvīm?
– Patiesībā jau šis ir pirmais dzīvoklis, kuru apmeklēju, lai atrastu tevi. – Toma sejā parādījās triumfējošs smaids. – Jau lasot sludinājumu sapratu, ka šī dzīvokļa apraksts ļoti atbilst tavām vēlmēm un prasībām.
– Un finansiālajam stāvoklim.
Pavēru durvis plaši vaļā, lai Toms varētu ienākt dzīvoklī.
– Diemžēl man nav ar ko tevi pacienāt. Kafija vakarnakt beidzās, kad pildīju mājasdarbus un veidoju literatūras konspektus.
– Vecīt, nesatraucies. Viss taču kārtībā. – Draugs piegāja pie kamīna un nedaudz savieba seju, it kā viņam acīs būtu iespīdējusi spoža saule. – Jā, pēc nelieliem remontdarbiem šis dzīvoklis izskatīsies diezgan labi.
– Es šeit nedomāju veikt nekādus remontdarbus. – Noriju siekalas. – Man šeit viss patīk tā, kā ir.
– Tu taču to nedomā nopietni?!
– Domāju gan. Cilvēki mūsdienās ir aizrāvušies ar perfekti gludām sienām, faktūras maskēšanu, labošanu, krāsošanu, ignorējot to, ka arī raupjumā un vizuālos trūkumos ir savs skaistums.
– Kādu dienu varētu kaut kur aiziet? Marta aizbrauca nelielā ceļojumā kopā ar savu ģimeni, tāpēc iedomājos, ka mēs varētu vienkārši aiziet uz kādu bāru vai vienkārši nolūrēt kādu filmu ķinītī. Ko saki?
– Labprāt. – Biju pārsteigts, ka Toms vispār šādu piedāvājumu izteicis. – Tikai šodien noteikti nē, jo man pēc pusstundas jāskrien uz darbu.
– Labi, bet, kad atbrīvojies, tad uzzvani man. Tā kā telefons tev tagad ir, tad tai nevajadzētu būt problēmai.
– Sarunāts. – Pasmaidīju, bet, pirms Toms aizgāja, piebildu: – Lūdzu, Tom, nesaki nevienam, kur es dzīvoju. Īpaši jau manai mātei, ja viņa vēl kādu reizi izdomā parādīties tavā pusē.
– Okei.
Kad biju palicis viens, sāku prātot, ko mana māte bija teikusi Tomam? Varbūt viņa vienkārši klusēdama atdeva somu, bet tad, degot dusmās, devās prom. Šīs domas man nemaz nepalīdzēja, jo veidoju dažādus scenārijus, kas palīdzētu šo sievieti parādīt kaut nedaudz labvēlīgākā gaismā, tikai tāpēc, lai spētu viņai piedot. Bet varbūt viņa gaida, ka es lūgšu piedošanu? Par to, ka centos pārtraukt dzīvību, kuru viņa man bija dāvājusi.
Jā, viņa mani tikai dzemdēja, bet ar to viss taču nebeidzas. Būt mātei – tas taču nav tikai termins vai ģenētisks stāvoklis, kas neuzliek nekādu atbildību. Ja sievietei nav olnīcu vai dzemdes, tad viņa nevarot būt māte, bet man šķiet, ka sieviete nevar būt māte vienīgi tad, ja viņai nav mīloša sirds.

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” 2. turpinājums


 

2013. gada 16. augusts
Šorīt Toms mani pārsteidza, pasakot, ka mana māte ieskaitījusi naudu viņa bankas kontā – veselus divsimt latus. Viņa nojauta, ka man nav naudas. Tomēr ļaunākais bija tas, ka viņa zināja, kur pašlaik esmu apmeties uz dzīvi, ja jau pārskaitīja naudu uz Toma kontu. Labprāt būtu visu summu pārskaitījis atpakaļ uz mātes kontu, bet vienkārši nevarēju to atļauties.
Piecdesmit latus iedevu Tomam, bet pārējo paturēju sev. Draugs sapriecājās par pēkšņo finansiālā stāvokļa uzlabošanos, tāpēc nolēma sarīkot sev un Martai romantisku vakaru kinoteātrī ar turpinājumu restorānā.
Pie vienatnes biju pieradis jau tik ļoti, ka mani tas vairs īpaši nesatrauca. Cilvēks pie visa pierod tik pārsteidzoši ātri, ka brīžiem tas šķiet biedējoši.
– Sveiks, vientuļniek. – Zināju, ka šī balss ir pazīstama, tikai nespēju atcerēties, kur iepriekš to biju dzirdējis.
Tad uzlūkoju runātāju, kura stāvēja manā priekšā, turēdama starp lūpām aizdegtu cigareti. Viņai mugurā bija melns T-krekls ar baltu pentagrammu uz krūtīm, bet kājās plēsti zila auduma džinsi un melni, smagnēji šņorzābaki, bet ap smalkajām rokām vijās neskaitāmas ādas un metāla aproces. Tomēr seja bija tā, kas skatienu piesaistīja visvairāk – smalkos, meitenīgos vaibstus ieskāva garas matu šķipsnas, bet uzmanības centrā bija dzidri zilās acis, kuras ieskāva tumšas acu ēnas, kuras lika meitenei izskatīties pēc pandas.
– Zelda! – Priekā iesaucos, izlaistīdams daļu kafijas uz bruģētā celiņa. – Ej tu nost, šādā apģērbā un ar kosmētiku uz sejas tevi nemaz nepazinu.
Viņa koķeti pasmaidīja, likdama, lai novērtēju perfekti baltās zobu rindas viņas mutē, kuras ieskāva pilnīgas lūpas – pārklātas ar plānu lūpu balzama kārtiņu, kas mirdzēja kā cukurota glazūra.
– Priecē, ka atceries manu vārdu, kaut gan esam tikai vienreiz tikušies uz īsu brīdi. – Viņa apsēdās man blakus un es sajutu viņas maigo aromātu, kuru nenomāca ķīmiskās smaržvielas. – Starp citu, kāpēc biji nonācis slimnīcā?
Ko viņa domās, ja pateikšu, ka mēģināju izdarīt pašnāvību?!
– Man bija plaušu karsonis.
– Vasaras vidū? – Viņa neticīgi pajautāja. – Cmon, vecīt, tad nu gan tev ir draņķīga imūnsistēma.
– Šogad saslimu pirmo reizi. – Taisnojos. – Parasti man nekādi vīrusi un slimības nelīp klāt un viss ir kārtībā.
– Daniel, nomierinies! – Zelda mīļi pasmaidīja. – Viss kārtībā. Es tikai pajokoju par to imūnsistēmu. Ja godīgi, tad tev nevienam nebūtu jātaisnojas pat tad, ja tu slimotu trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā. Tā ir tava dzīve un tu ar to vari darīt visu, ko vien vēlies.
– Arī slimot katru dienu. – Nu jau arī es smējos.
–Visu. Tu drīksti visu! Cilvēki to ir aizmirsuši, tāpēc ik uz soļa domā par to, ko citi padomās, ja rīkosies tā, kā tobrīd viņi to grib. Vai nav vienalga, ko par mums padomās šodien, jo kādu dienu mēs visi nomirsim, bet pēc kāda laika mēs būsim nogrimuši aizmirstībā, paņemot līdzi arī visas stulbās lietas, kuras būsim darījuši savas dzīves laikā. Kāda jēga būt jaunam, ja tu nespēj būt neprātīgs, impulsīvs, spontāns un vienaldzīgs pret to, ko par tevi domā apkārtējie?!
– Tu taču esi galīgi traka.
– Esmu jukusi, bet sasodīti brīva. – Zelda uzlika roku man uz pleca. – Bet dažbrīd man šķiet, ka es nemaz neesmu jukusi, jo tāda ir pārējā pasaule. Cilvēki, kuri kalpo naudai, īpašumiem, dažādiem elkiem, modei, seksam, varai un pārējiem mēsliem, kas piesārņojuši pasauli, kura kādreiz bija tik sasodīti tīra un skaista.
Paskatījos uz cigareti, kuras izsmēķi Zelda bija nometusi zemē, un tikai tad sapratu, ka tā nebija nekāda parastā tabaka, bet gan marihuāna, ko viņa smēķēja. Tas izskaidroja to, kāpēc viņa runāja tik savādi, bet jāatzīst, ka man tas patika.
– Tu esi sapīpējusies.
– Nu un?! Zālīte vēl nevienu nav nogalinājusi. Džīzas, tu taču neesi viens no tiem svētuļiem, kuri iedala visu pareizajā un nepareizajā?
– Nē. Es vienkārši konstatēju faktus.
– Zini, kādu faktu konstatēju es?
– Nu? – Biju sagatavojies uzbrukumam.
Viņa neko neteica, tikai satvēra plaukstās manu galvu un noskūpstīja mani – kaislīgi, bet vienlaicīgi arī ļoti maigi. Tad viņa iesmējās, nolaizīja man vaigu un piecēlās kājās, lai dotos prom.
– Ko tas nozīmēja?
– Es ļāvos mirklim. – Viņa man atbildēja un ar katru sekundi distance starp mums palielinājās.

2013. gada 28. augusts
Psihiatres kabinets nebija mainījies, bet pamanīju, ka pati Natālija Loraka nesen apmeklējusi frizieri, jo viņas tumšie mati bija apgriezti īsāki par veselu sprīdi, piešķirot griezumam rotaļīgumu. Lorakas kundze izskatījās lieliski – varu derēt, ka viņa vakaros apmeklē trenažieru zāli vai fitnesa nodarbības, jo viņas bikškostīmā tērptais augums bija gandrīz tikpat slaids un lokans kā Zeldai.
– Daniel, man ir radies iespaids, ka tu tīšuprāt norobežojies no apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc man ir pamats satraukumam. Tev vajag kādu, kas uzklausa – kādu, kas vienmēr būs gatavs uzklausīt, kad tev būs grūti.
– Jūs neko nesaprotat! Man vajag vienatni. Turklāt man taču esat jūs, kam es visu stāstu. Visu. – Nemierīgi knosījos polsterētajā dīvānā un mīkstajā audumā nemitīgi slaucīju plaukstas, kuras pastiprināti svīda. – Man taču ir draugs.
– Kā viņu sauc?
– Kāda tam nozīme?
– Labi. Tad pajautāšu, kad tu ar viņu pēdējo reizi runāji?
– Šorīt.
– Kāda veida saruna tā bija? Vai jūs runājāt par ikdienišķiem sīkumiem, vai arī tomēr apspriedāt kādas nopietnākas tēmas?
– Jūs to domājat nopietni?
– Jā, nopietni, bet es palūgšu tevi turpmāk neatbildēt uz maniem jautājumiem ar pretjautājumiem. Tātad, jautāšu nedaudz tiešāk – vai tu esi savam draugam pastāstījis par to, kāpēc centies padarīt sev galu?
– Nē. Es vienkārši nejustos ērti, ja man būtu Tomam kas tāds jāstāsta.
– Dažreiz ir jāizkāpj no savas komforta zonas, lai turpinātu virzību uz priekšu. Tev, Daniel, šī virzība ir nepieciešama kā gaiss, jo pašlaik tu esi iesprūdis vienā stāvoklī, kurā jūties visiem nevajadzīgs.
– Jūs gribat, lai es Tomam izkratu sirdi, bet es varu pateikt, ka tas nenotiks. Nekad!
– Lai nu tā būtu, bet es gribu tev dot uzdevumu. Nopērc istabas augu vai mājdzīvnieku, lai tev būtu par ko rūpēties un tad, kad tev paliks ļoti grūti, sākumā par savām problēmām un bēdām pastāsti tam. Tas būs kā treniņš. Reizēm sāpes mazina tas, ja par tām tiek runāts.
– Es taču nevaru pirkt mājdzīvnieku.
– Kāpēc ne?
– Es dzīvoju pie sava drauga un viņa aptaurētās draudzenes.
– Tad es tev ieteiktu sākt dzīvot atsevišķi.
– Kā jūs domājat, par kādu naudu es varētu samaksāt dzīvokļa īri un nopirkt pārtiku?
– Ir tāda lieta kā darbs. Par to parasti maksā algu.
– Man no otrā septembra jāatsāk mācības vidusskolā. Man nebūs laika, lai strādātu.
– Atrodi pusslodzes darbu, bet par pirmo algu iegādājies mājdzīvnieku. Labi? Tas būs tavs pirmais mērķis. Tas būs tavas virzības sākums.
– Kāds man no tā būs labums?
– Nemeklē visās lietās labumu, bet, ja vēlies, tad varu pastāstīt, ko tu iegūsi, ja tieksies uz manu noteikto mērķi. – Viņa apsēdās uz masīvā ozolkoka rakstāmgalda malas. – Tu jutīsies kādam vajadzīgs un apzināsies to, ka kādam būs nepieciešamas tavas rūpes.
– Ja nu es to nevēlos?
– Tad tu vēl nezini, cik brīnišķīgu sajūtu spēj sniegt apziņa, ka esi kādam vajadzīgs.
– Jūs man neprasīsiet, kāpēc es gribēju nomirt?
– Domāju, ka pienāks diena, kad tu man par to pats pastāstīsi un tad mēs spēsim aprakt visus tavus skeletus tā, lai tie nekad nepiedzīvotu augšāmcelšanos.
Sejā iezagās tikko manāms smaids, kuru atkal aizēnoja šaubas un uztraukums.
– Izskatās, ka ar to šodienas seanss ir jānoslēdz, bet domāju, ka nākamo tikšanos mēs varētu sarunāt jau trešajā septembrī, kad tu man varēsi pastāstīt par savu atgriešanos skolā. Labi?
– Bet todien man jābūt skolā. – Protestēju.
– Tad tiksimies pēc nodarbībām, labi?
– Sarunāts.

2013. gada 30. augusts
Ar Tomu iepazinos laikā, kad sāku mācīties vidusskolā. Viņš gan bija nedaudz dīvains, tomēr tas netraucēja tolaik sešpadsmit gadus vecajam puisim kļūt par absolūtu meiteņu mīluli un siržu lauzēju, kurš varēja iegūt gandrīz jebkuru meiteni. Mēs abi bijām un joprojām esam dīvaiņi – to nevar apšaubīt neviens, tieši tāpēc kļuvām par labiem draugiem. Tad es viņam varēju stāstīt pilnīgi visu.
Viss mainījās, kad Toma dzīvē ienāca Marta – pirmā meitene, kuru viņš patiešām mīlēja. Tieši šī vizuāli necilā būtne lika draugam tik ļoti mainīties, ka viņš vairs nedomāja par sānsoļiem, ballītēm līdz rīta gaismai un arī vairs ne tik ļoti par ārišķībām, kuras jau bija kļuvušas par viņa vizītkarti.
Man bija prieks par to, ka Toms dzīvē atradis laimi, bet jutos arī sarūgtināts, jo lēnām mana vieta drauga dzīvē palika arvien mazāka un mazāka, līdz brīdim, kad mani pārņēma sajūta, ka man tajā vispār nav vietas. Kaut ko tamlīdzīgu piedzīvoju arī laikā, kad sāku dzīvot pie vecākā brāļa, kurš ir precējies un kopā ar savu sievu audzina divus bērnus. Tomēr tad es jau pašā sākumā sapratu, ka būšu lieks brāļa ģimenes dzīvē – gluži kā tāds apendicīts.
No draugiem ir grūti šķirties, bet reizēm pārņem sajūta, ka mēs viņus vairs nepazīstam, bet vēl šausmīgāka sajūta ir tad, ja mēs vairs nevēlamies viņus pazīt.

2013. gada 2. septembris
Pusdienlaikā bija paredzēts svinīgais pasākums par godu mācību gada sākumam, bet man bija tikai tas apģērbs, kurš bija paņemts līdzi uz slimnīcu, tāpēc nācās nedaudz patērēt mātes piešķirto naudu. Lietoto apģērbu veikalā nopirku rūtainu kreklu un tumšas bikses, bet sporta preču veikalā iegādājos melnus Nike ielas apavus, kas izskatījās pietiekami universāli, lai tos vilktu kājās arī uz kādu svinīgu pasākumu.
Zināju, ka man vajag apmeklēt frizieri, jo gaišās matu šķipsnas jau krita acīs, bet biju nolēmis taupīt naudu, turklāt centos vairīties no apkārtējo skatieniem un garie mati lieliski palīdzēja noslēpt vismaz daļu sejas. Iespējams, ka ar laiku sākšu līdzināties savam elkam Kurtam Kobeinam.
Dodoties uz skolu, apmeklēju arī parfimērijas veikalu, kurā bez jebkādas taupības apsmidzināju savas drēbes, matus un ādu pie kakla ar dārgākajām vīriešu smaržām, kādas veikalā bija atrodamas. Pārdevēja man veltīja pārmetošu un saltu skatienu, kurš mani atstāja vienaldzīgu, jo zināju par astronomiskajiem uzcenojumiem, kādi tiek piemēroti šādām precēm.
Centos izturēties tik neuzkrītoši, cik iespējams, bet tāpat pamanīju sev pievērstus skatienus, kad ierados aktu zālē, kurā notika svinīgais pasākums par godu mācību gada sākumam. Runāja skolas direktors, kurš vasaras atvaļinājuma laikā bija pieņēmies svarā vismaz par desmit kilogramiem, kas lika viņam vēl vairāk izskatīties pēc nīlzirga. Kamēr direktors veltīja visiem runu, kura ļoti līdzinājās tai, kuru biju dzirdējis jau pagājušā gadā, tikmēr es centos atrast savus klasesbiedrus, kuriem man vajadzēja pievienoties, lai arī cik ļoti es patiesībā to nevēlējos. Reizē jutos atvieglots un satraukts, kad ieraudzīju Klaudiju – klasesbiedreni, kura smēķēja ikreiz, kad vien radās tāda izdevība. Viņa ir skaista, bet nenoliedzami arī ļoti augstprātīga, jo bez apstājas var runāt par to, cik daudz komplimentu saņēmusi no vīriešiem, cik modeļu aģentūrām atteikusi parakstīt līgumus un arī par to, cik apkārtējie cilvēki ir nekopti un neglīti. Viņas teiktais manī regulāri izraisīja skumjas, jo nesapratu, kāpēc tik skaista meitene aprobežojusies tikai ar ārējo skaistumu, pametot novārtā savas iekšējās pasaules izkopšanu.
Centos atrast kādu brīvu sēdvietu, bet vienīgā vēl neaizņemtā atradās blakus Klaudijai, kas pašlaik turēja rokās savu dārgo mobilo telefonu, kurā bija atvērusi mikroblogu vietni Twitter.com, lai informētu savus daudzos sekotājus par to, cik svinīgais pasākums ir garlaicīgs un nogurdinošs. Jutu, kā viņa spēcīgi smird pēc cigarešu dūmu un saldena parfīma sajaukuma, kas kairināja nāsis. Iespējams, ka tieši tāpēc populārās un puišu apbrīnotās Klaudijas tuvumā daudziem atrasties šķita tik apgrūtinoši.
– Sveika! – Čukstus pasveicināju blakussēdošo meiteni, bet viņa mani atpakaļ nepasveicināja.
Rūpīgi krāsoto skropstu iekļautās acis palika ieurbtas telefona displejā, kurā ik pēc mirkļa uznira jauni ieraksti.
Atskanēja aplausi, kas liecināja par to, ka runa ir beigusies un beidzot visi var doties uz savām klasēm, lai noklausītos nākamo runu, kuru sagatavojušas audzinātājas. Mūsu klasei tā bija skaista, īsa auguma sieviete ar rūpīgi ieveidotiem matiem, smalku augumu un patīkamu balsi – skolotāja Plikšķe.
Audzinātāja mūs informēja par lietām, kuras obligāti būs nepieciešamas mācību procesam, kā arī uzsvēra to, cik ļoti šis gads ir nozīmīgs mūsu izglītībā, jo šajā mācību gadā mūs sagaidīja noslēdzošie eksāmeni, kas noteiks mūsu nākotni.
– Eksāmenu rezultāti var noteikt to, kādā augstskolā tiksiet. – Šo teikumu pavadīja dažu puišu izsaucieni, ka augstskolā viņi nemācīsies. – Ja veiksmīgi nokārtosiet noslēdzošos eksāmenus, tad jums būs vienkārši fantastiska iespēja ietaupīt saviem vecākiem mācību maksas naudu, jo teicamnieki ļoti bieži tiek uzņemti budžeta grupās. Daudzi pat iegūst stipendijas mācībām. Negribu jūs biedēt, bet pret mācībām šogad jāizturas īpaši nopietni…
Tas, ko turpmāk teica skolotāja, man aizplūda gar dzirdes kanāliem, jo sāku domāt par to, cik labi būtu, ja vismaz Toms šobrīd būtu šajā klasē. Pagājušā mācību gada beigās viņš paziņoja, ka mācīsies vakarskolā, lai varētu pa dienu strādāt. Tikai pēc tam atskārtu, ka bez Toma man klasē nav neviena drauga.
– Daniel, vai tu manī vispār klausies? – Plikšķes caururbjošais skatiens pievērsās man un tam pievienojās arī pārējie divdesmit deviņi acu pāri, kas atradās klasē. – Man šķiet, ka tu atrodies pavisam citur. Mosties!
Mani pārņēma dusmas. Dusmas pret šo sievieti, kuru līdz šim biju uzskatījis par jauku radījumu.
– Lūdzu, lieciet mani mierā! – Norūcu zem deguna un pavilku krekla piedurknes tā, lai nosegtu rētas.
– Vai es sadzirdēju pareizi?! Daniel, vai tu patiešām gribi jau pirmajā dienā apciemot direktoru?
– Man ir vienalga. – Piecēlos kājās un mēroju ceļu starp solu rindām līdz durvīm, bet, kad pieskāros durvju rokturim, mani apturēja ledaina balss.
– Nemaz nedomā pamest klasi, Daniel! – Šī bija pirmā reize, kad dzirdēju skolotāju Plikšķi tik saniknotu. – Nezinu, kas tev kait, bet es netaisos tavas problēmas risināt, tāpēc apsēdies atpakaļ solā un noklausies to, kas man sakāms.
Roka uzgūla uz roktura ar visu svaru un durvis atvērās. Spēru pirmo soli pāri slieksnim un spert katru nākamo kļuva arvien vieglāk.
– Daniel, es zvanīšu taviem vecākiem!
Izdzirdot, ka tiek pieminēti mani vecāki, dusmas manī saviļņojās, liekot uzkarst asinīm un pulsēt vēnai pie deniņiem. Es turpināju iet, līdz biju nonācis līdz skolas pagalmam, tad līdz parkam, bet visbeidzot līdz Toma un Martas dzīvokļa durvīm.
Nezinu, kas man notika, bet es gribēju tikt no visa prom – doties uz vietu, kurā justos iederīgs.

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” 1. turpinājums


2013. gada 12. augusts
– Paldies, ka piekriti mani izmitināt. – Teicu, nesdams rokās iepirkumu maisiņu, kura saturam biju iztērējis gandrīz visu naudu. – Pagaidām negribu atgriezties pie savējiem, jo tad nāktos noklausīties brāļa morāli par to, cik stulbs esmu, bet tizlākais būtu tad, ja man nāktos satikt arī muterīti.
– Vispār jau tu patiešām esi stulbs. – Teica Toms, nesdams iepirkumu maisiņu, kas bija divreiz lielāks par manējo. – Zini, ka pašnāvnieki ir lielākie egoisti uz visas pasaules?!
– Lūdzu, aizveries! Tu ne sūda nezini par dzīvi, tāpēc nespried.
– Zini, ja tu patiešām būtu mans labākais draugs, kā tev parasti patīk visiem kladzināt, tad tu būtu man pastāstījis par problēmām, kas tevi novedušas līdz tādam solim. – Toms iesprauda starp lūpām cigareti, lai pēc mirkļa to aizsmēķētu un iepūstu dūmus man sejā. – Īsti draugi parasti izstāsta pilnīgi visu, kas viņiem uz sirds.
– Nevienam cilvēkam nav viens tāds draugs, kuram tiek stāstīts pilnīgi viss. Katram cilvēkam ir noslēpumi.
– Un tu tagad gribi, lai es tevi izmitinu, slēpju no radiniekiem, nesaņemot pretī nekādus paskaidrojumus?
– Tom, zini – ej dirst! Tu esi kaut kāds nolādēts lohs, ne draugs, ja iedomājies, ka apmaiņā pret gultasvietu es tev stāstīšu lietas, kuras patiesībā nemaz negribu nevienam atklāt.
Apstājos un apsēdos uz kāpnēm pie kādas daudzdzīvokļu ēkas, cerēdams, ka Toms vienkārši dosies prom un atstās mani vienu.
– Nestāsti, ja negribi! – Toms apsēdās man blakus uz kāpnēm. – Bet tu paliksi pie manis un gribu, lai apsoli, ka nedarīsi nekādas muļķības. Dzīvokli, kurā kāds ir izdarījis pašnāvību, pēc tam ir ļoti grūti pārdot. – Draugs to pateica ļoti nopietni, bet tad skanīgi iesmējās.
– Tu esi totāls pakaļa. – Arī iesmējos un abi gandrīz vienlaicīgi piecēlāmies, lai dotos tālāk.

Atverot dzīvokļa durvis, nāsis uzreiz sasniedza kairinoša, bet ļoti apetelīga smarža, kurā jaucās diļļu, rozmarīna, siera, dārzeņu un gaļas buljona smarža.
– Tomiņ, tu jau mājās? – No virtuves skanēja Toma draudzenes balss. – Šodien no darbiņa atnācu nedaudz agrāk mājās, tāpēc nolēmu sagādāt tev pārsteigumu…
Viņa, turēdama rokā zupas karoti, bija iznākusi no virtuves, lai sagaidītu draugu mājās, bet tad, ieraudzījusi mani, neizpratnē saviebās.
– Tu neteici, ka Daniels atnāks ciemos. – Viņa perfekti notēloja viesmīlīgu smaidu, bet tad noskūpstīja Tomu uz vaiga. – Ceru, ka esmu pagatavojusi pietiekami daudz biezzupas, lai pietiktu mums visiem.
– Marta, nesatraucies. – Toms aplika rokas draudzenei ap vidukli un tad viņu pievilka sev tuvu klāt. – Daniels man tikai šodien piezvanīja, tāpēc man īsti nebija laika, lai tev pateiktu, ka viņš kādu laiku padzīvos pie mums. – Klusums. – Mēs taču esam runājuši par situāciju, kādā tagad Daniels atrodas, vai ne?! Tu taču atceries?
Biju pārliecināts, ka Martu šie jaunumi šokēja, īpaši jau tāpēc, ka mūsu starpā vienmēr bijusi savstarpēja nepatika, kuru centāmies slēpt tikai un vienīgi Toma dēļ, jo mums abiem viņš kaut ko nozīmēja. Tomēr mani nelika mierā ziņkārība, jo vēlējos zināt, ko Toms ar Martu savā starpā ir runājuši par mani. Droši vien, to pašu, ko lielākā daļa. Nezinu, kāpēc, bet es viņus tobrīd nenosodīju.

Pēc pusdienām kopā ar Tomu izgājām uz balkona, lai uzsmēķētu, bet Marta mums nepievienojās.
– Marta ir atmetusi? Cik atceros, tad pēdējoreiz, kad tikāmies, viņa vēl smēķēja.
– Jā, jau kādu laiku vairs nesmēķē. Tagad strādā skaistumkopšanas salonā par administratori, tāpēc apgalvo, ka grib būt vienmēr sakopta un smaržīga.
Marta – skaistumkopšanas salona administratore?! Šīs divas lietas manā prātā nelīmējās kopā, jo skaistumkopšanas salonu administratores parasti ir slaidas, skaistas, perfekti koptas un patīkamas, bet Marta taču ir masīva un par skaistu arī viņu būtu grūti nosaukt. Patiesību sakot, nesapratu, ko Toms viņā ir atradis, jo viņš taču ir izskatīgs puisis – metroseksuālis, apveltīts ar lielisku gaumi, humora izjūtu un harizmu.
Toma izvēli vienmēr respektēju, tāpēc nekad nebiju ar viņu runājis par to, ka man Marta nešķiet viņam piemērota draudzene, jo parasti jau cilvēki neiemīlās ar veselo saprātu, bet gan ar sirdi vai ko tamlīdzīgu. Bet es visām tām muļķībām neticēju, jo nekad savā mūžā nebiju iemīlējies nevienā meitenē.
– Ko tu domā darīt tālāk? – Draugs vaicāja.
– Protams, ka pabeigšu mācības vidusskolā, tad jau redzēs, ko tālāk.
– Nē, es domāju, ko darīsi, kad būsi kādu laiku padzīvojis pie manis? Tu taču saproti, ka Marta negribēs, lai tu te paliec mēnešiem ilgi.
Pie velna to stulbo Martu! Gribēju uzkliegt Tomam un pateikt, lai viņš to idioti beidzot pamet, bet nespēju – vismaz ne šoreiz.
– Mājās es netaisos atgriezties. – Strikti noteicu. – Varētu sameklēt kādu pusslodzes darbu, lai būtu nauda patstāvīgai dzīvei. Reāli man jau ir astoņpadsmit, tāpēc sencīši neko vairs nevar aizliegt.
– Nedomā, ka vajadzētu viņus informēt par to, kur tu esi un, ka ar tevi viss ir kārtībā?
– Ar tevi agrāk bija jautri. – Nodzēsu izsmēķi pelnu traukā un devos uz viesistabu, kura tagad bija kļuvusi par manu pagaidu guļamistabu. – Kas ir mainījies?
– Tu! – Toms kodolīgi atbildēja.

 

2013. gada 13. augusts
Zināju, ka man vajag vienatni, tāpat kā to vajadzēja arī Martai ar Tomu, tāpēc biju nolēmis doties nelielā pastaigā, lai sakārtotu domas. Tuvējā Narvesen kioskā iegādājos kafiju, kuru vientulīgi malkoju, sēdēdams parkā uz soliņa. Apkārt manīju pāris cilvēkus, kas bija izveduši pastaigā savus suņus, viena māmiņa ar savu atvasi spēlējās bērnu rotaļu laukumā, bet kāds vecs kungs, kura mugurā bija iemājojis kūkums, lēnā solī devās uz pīļu dīķa pusi, lai pabarotu putnus ar līdzpaņemto baltmaizi. Man šādas ainas šķita nedaudz skumjas, jo apzinājos, ka, ļoti iespējams, kādreiz šī vecā kunga vietā būšu arī es, tāpēc prātoju, vai viņu kāds mājās gaida. Varbūt viņš ir zaudējis visus, kas viņam mīļi. Varbūt kāds no viņa bērniem nomiris pirms viņa. Varbūt visi viņa radinieki nomiruši pirms viņa, atstājot šo veco kungu vienu, slīkstam skumjās un atmiņās, kuras sagrauž gan sirdi, gan acis, kurām cauri iztecējušas asaru jūras. Un pēkšņi kļuva nepanesami grūti skatīties uz šo veco vīrieti, tāpēc pievērsu skatienu māmiņai ar bērnu.
Viņi izskatījās laimīgi. Vismaz tobrīd noteikti, jo mātes smaids bija neviltots brīdī, kad bērns viņu apķēra, nosmērējot viņas rūtaino flaneļa kreklu, kurš gandrīz pilnībā nosedza viņas legingos iespīlēto dibenu. Māte smaidīja un viņu nesatrauca fakts, ka cauri pilsētai būs jāiet nosmērētās drēbēs. Vai tāda ir laime? Spēt priecāties arī tad, ja tavas drēbes ir netīras, ķermeņa formas neatbilst modeļu parametriem, bet bankā paņemts kredīts, lai labiekārtotu bērnistabu.
Tad es sāku prātot, kāds būs šīs sievietes bērns, kad izaugs liels. Varbūt viņš pusaudža vecumā tiks pazemots, tāpēc nolems pārdozēt miega zāles. Varbūt viņš būs gejs, tāpēc māte vairs nesmaidīs tāpat kā šobrīd, jo dziļi nicinās sava bērna seksuālo orientāciju. Varbūt šis bērns kļūs par valsts prezidentu, kad es jau būšu vecs vai miris. Man patika veikt šādus minējumus, jo tas pierādīja to, cik patiesībā daudz spēj paveikt cilvēka izvēles – šim bērnam bija visas iespējas, lai kļūtu gan par sabiedrības padibeni, gan par valsts galvu. Tikai tobrīd domāju, ka šis mazais ķipars pats to vēl neapzinājās.
Tad parkā pamanīju sievieti, kura līdzinājās manai mātei. Viņa bija ģērbusies garā kleitā, kas sniedzās līdz potītēm, vizuāli pagarinot īso augumu, bet kājās viņai bija vienkāršas gladiatoru sandales miesas krāsā. Saules izbalinātie mati brīžiem aizsedza smalko seju, noslēpjot smaidu, kurš uzplauka ikreiz, kad viņa paskatījās uz sev līdzās esošo vīrieti. Manī pēkšņi piedzima naids pret šo sievieti, jo atminējos visas tās reizes, kad mana māte pārveda mājās kārtējo mīļāko, sakot, ka šoreiz tas ir nopietni, ka viss būs savādāk, nekā citas reizes, jo šoreiz viņa zinot, ko darot. Vienmēr sekoja stāsti par to, cik kārtējais eksemplārs ir lielisks, bet es jau katra šī „mistera īstā” sejā spēju nolasīt, ka viņš ir vai nu totāls āksts, zīmulis vai jāklis. Tomēr pēc gadu ilgā randiņu perioda nāca viņš – misters īstais. Diemžēl.
Skatiens noslīdēja līdz rokām, kuras joprojām rotāja šuvju rinda. Zināju, ka zem delnām paliks garas, dziļas rētas, kuras vienmēr atgādinās, cik ļoti man sāpēja. Ne fiziski, bet garīgi. Griezuma vietas izstaroja to enerģiju, kas virmoja gaisā ceturtajā augustā, todien, kad nolēmu, ka labākās zāles pret sāpēm ir nāve. Un es joprojām nespēju piedot – tas mani iznīcināja.
Izvilku no naudas maka vizītkarti, kuru slimnīcā man bija iedevis ārsts, kurš uzraudzīja manu veselības stāvokli. „Psihiatre Natālija Loraka” – vēstīja drukātie burti, bet vizītkartes otrā pusē bija ar roku rakstīts teksts: „14. augustā, 14:00, ierašanās OBLIGĀTA!!!”
Zināju, ko šī Natālija darīs – liks man stāstīt par savu bērnību un izjūtām, kuras snieguši konkrēti manas dzīves notikumi. Tā tas vilksies vairāku mēnešu garumā, līdz viņa sapratīs, ka ar mani patiesībā viss ir kārtībā. Varbūt man izrakstīs prozaku vai citus spēcīgus antidepresantus, lai atturētu no destruktīvām darbībām.

 

2013. gada 14. augusts
Vizīte pie psihiatres nebija nemaz tik slikta, jo viņa man uzdeva tikai dažus jautājumus un atļāva pārējo seansa laiku runāt pašam, lai sākumā nedaudz mani iepazītu. Tā nu es stāstīju par savu ģimeni – vecāko brāli, kurš ir precējies un laulības laikā ticis pie diviem bērniem, par diviem jaunākajiem brāļiem, kurus līdz šim īsti tā arī nebiju paspējis iepazīt, kā arī par saviem vecākiem, kuri izšķīrās, kad es biju desmit gadus vecs. Viņa gribēja, lai es pastāstu par sajūtām, kādas mani pārņēma laika posmā, kad vecāki kārtoja šķiršanos.
– Atvieglojumu. – Iedzēru nedaudz no ūdens glāzes, kas bija man nolikta pretī uz stikla žurnālgaldiņa, jo no runāšanas bija izkaltusi rīkle. – Es jutu atvieglojumu, jo bija beidzies murgs, kurš sabojāja visu manu bērnību. Un mana māte… Mana māte no tēva izšķīrās tikai tāpēc, ka gribēja būt kopā ar citu vīrieti, nevis tāpēc, ka gribēja, lai mums, bērniem, būtu labāka dzīve. Protams, savām draudzenēm viņa stāstīja, ka no mana vardarbīgā tēva izšķīrusies tāpēc, lai pasaudzētu mūs, bet es zināju, ka tā nav taisnība. Viņai vienmēr paticis tēlot svēto – sievieti, kura uzupurējas citu labā.
– Daniel! – Psihiatre pieskrēja man klāt un satvēra roku. Tikai tad es pamanīju, ka dusmās esmu iecirtis nagus delnās tik stipri, ka no ādas izsprāgušas smalkas asiņu tērcītes. – Dusmas ir ļoti spēcīgs un destruktīvs spēks.
Tagad, kad viņa bija man tik tuvu klāt, sajutu smaržu, kas nāca no sievietes – tā bija patīkami saldena un nomierinoša – tā parasti smaržo pusaugu meitenes, kurām patīk ķemmēt lielveikalus atlaižu laikā.
– Lorakas kundze?
– Jā, Daniel? – Viņa runāja ļoti lēni, uzsverot katru vārdu.
– Vai jūs manā vecumā domājāt par pašnāvību?
– Man šķiet, ka šodienas seanss ir beidzies. – Viņa ar īsiem, lēniem soļiem aizgāja līdz rakstāmgaldam, kas atradās pie kabineta loga, un ierakstīja kaut ko savā plānotājā. – Nākamais seanss būs nākamnedēļ, laiks un vieta paliek nemainīgi.
– Bet kāpēc jūs neatbildējāt uz manu jautājumu?
– Nebūtu pareizi, ja es savu privāto dzīvi apspriestu ar saviem pacientiem. – Viņa vēsi atbildēja. – Ja es tā darītu, tad vairs nespētu būt objektīva.
– Neviens cilvēks nav objektīvs. – Protestēju. – Patiesībā visi cilvēki izdara subjektīvus spriedumus un secinājumus, jo neviens nespēj visus cilvēkus uztvert kā vienlīdzīgus.
– Tomēr es varu censties tāda būt. Esmu droša, ka pēc terapijas beigām man par tevi būs izveidojies arī kāds subjektīvs viedoklis, bet es to noteikti paturēšu pie sevis. Man nav tiesību kādu nosodīt, jo esmu ārste un mans pienākums ir palīdzēt saviem pacientiem, nevis viņus par kaut ko tiesāt.
– Kas notiks, ja jūs man nevarēsiet palīdzēt?
– Es dziļi apšaubu, ka tā varētu notikt.
– Kāds vispār ir jūsu mērķis?
– Saistībā ar tevi mans vienīgais mērķis ir tāds, lai tu vairs nenonāktu līdz pašnāvības mēģinājumam. – Psihiatre pēkšņi izskatījās ļoti nogurusi. – Labi, tev pienācis laiks doties prom, jo mēs jau labu laiku esam novirzījušies no šodienas plāna. Turklāt šeit jautājumus uzdodu es, nevis pacienti.
Lorakas kundze man iespieda rokās zāļu recepti, piekodinot, lai es tās obligāti iegādājos aptiekā un lietoju katru dienu, līdz laikam, kad viņa liks medikamentu lietošanu pārtraukt. Jau zināju, ka viņa man izrakstījusi spēcīgus antidepresantus.

2013. gada 15. augusts
Atmiņas atgriezās, sagraujot visu pašpārliecību un drosmi, kuru biju uzkrājis pēdējo dienu laikā, tāpēc nepameta aukstā un biedējošā sajūta, ka nekas vairs nebūs labi. Pat elpot kļuva nepanesami grūti un šķita, ka uz krūtīm uzgūlis milzīgs smagums.
Gribēju šīs atmiņas izdzēst, bet ar katru reizi tās atgriezās arvien spēcīgākas, turklāt katru reizi parādījās detaļas, kuras patiesībā es pats biju uzbūris savā iztēlē, padarot to atminēšanos vēl smagāku. Balsis! Tās skanēja manā prātā un es gribēju, lai viņi visi aizver savas mutes, pār kurām plūda žults un naids. Vārdi, kuros viņi mani sauca, dzēla spēcīgāk par sarūsējušām naglām, kurām es uzkāpu, pārdurot pēdas, kad biju vēl tikai astoņus gadus vecs. Toreiz viss bija savādāk, jo zināju, ka mani gaida vecāki, kas aprūpēs brūces, mierinās un dāvās mīlestību.
Jutu, ka acīs iezogas asaras, kurām negribēju dot brīvlaišanu. Neraudi! Neraudi! Neraudi! NOLĀDĒTS – NERAUDI! Un asaras vēlās pāri vaigiem un jutu, ka sāpes mani nepamet – tās tikai auga lielākas, jo atmiņām pievienojās nespēja kontrolēt notiekošo.

 

Turpinājums sekos…

“Visi monstri ir cilvēki” SĀKUMS


2013. gada 4. augusts
Mani pārņēma saldsērīgums, jo nespēju nošķirt sajūtas – skumjas jaucās ar prieku, radot prātā dueli bez iznākuma. Biju laimīgs, jo šajā mirklī vairs nekam nebija nozīmes. Drīz viss tāpat būs zudis un atpakaļceļa vairs nebūs. Tomēr arī skumjas mani nepameta tieši šī paša iemesla dēļ. Atpakaļceļa vairs nebūs.
Karstas, lipīgas asinis tecēja slābano pirkstu starpās, bet jau pēc sekundes dažas sārtas piles piezemējās uz baltās grīdas, kura spēcīgi oda pēc dezinfekcijas līdzekļiem. Tās sasniedza grīdu, radod skaņu, kādu parasti rada pilošs krāns, bet šoreiz tā bija citādāka, jo tai bija atbalss – klusa, bet stindzinoša kā skaļākais kliedziens. Tieši tobrīd sajutu sirdī iedzeļam asu sāpi. Viss sagriezās. Skaņas attālinājās.
„Stāvoklis ir kritisks!”
Dzirdēju nervozu sievietes balsi, kas man tobrīd šķita sveša. Tā varēja būt medmāsa, bet tikpat labi tā varēja būt arī mana māte, kuras seju spēju iztēloties – šausmu, sāpju un vilšanās izkropļotu.
Tobrīd sapratu, ka patiešām vēlos mirt un vairs nenožēloju dziļās brūces, kuras biju iegrebis savā miesā ar papīra naža palīdzību, liekot dzīvībai strauji pamest ķermeni.
Tumsa.
Klusums.
Nekā nav…
Nekā.

Silts, pēc zālēm garšojošs elpas malks svilināja rīkli. Šķita, ka esmu norijis uguni, jo sirds sāka sisties biedējošā tempā – tuktuktuktuktuktuktuktuktuk. Mazliet pavēru acis, ļaujot, lai spožā gaisma mani apžilbina un nogurdina tik ļoti, ka neatlika nekas cits, kā vien aizmigt nāvei līdzīgā mierā.
Tad es sapratu, ka vienmēr ir divi varianti – mirt vai mirt nedaudz vēlāk.

2013. gada 6. augusts
Šodien manā palātā ienāca ārsts baltā virsvalkā, lai pastāstītu jaunumus par manu turpmāko ārstēšanos.
–Tev būs jāapemklē psihiatrs. – Viņš to pateica saltā un šķietami vienaldzīgā balsī. – Nekur jau nav garantijas, ka tu nesadomāsi atkal graizīt vēnas. Vai vēl izdomāsi sarīties tabletes, pakārties, noslīcināties, noindēties ar tvana gāzi…
– PIETIEK! – Mani bija sadusmojis jau fakts vien, ka būs jāapmeklē psihiatrs, tāpēc nevēlējos uzklausīt kaut kāda sakaltuša daktera padomus. – Tā. Ir. Mana. Dzīve. Tāpēc nejaucies tajā! – Caur zobiem izgrūdu katru vārdu, gluži kā indi.
– Jaunais cilvēk, neesiet tāds egoists! Starp citu, būtu labi, ja jūs beidzot parunātu ar savu māti. – Viņš uzmeta bažīgu skatienu palātas durvīm. – Viņa par jums uztraucas.
– Kas tev kaiš?! – Pieslējos gultā sēdus un jutu, kā viss acumirklī sagriežas un kļūst tumšs, bet tēloju, ka jūtos labi. – Dieva dēļ, tu vari mani atstāt vienu, labi?
Ārsts kaut ko pierakstīja savā bloknotā un tēloja, ka neko no manis teiktā nav dzirdējis.
– C’mon, tu taču nedomā, ka es centīšos pakārties palagā vai pārgriezt vēnas ar karoti?! Ak, jā, ja es to gribētu, tad vienkārši varētu atraut vaļā šuves un atplēst brūces – tās vēl nav sadzijušas.
Viņš pienāca pie gultas, uzlika roku uz manas galvas, bet tad kaut ko pierakstīja. Es ceru, ka viņš ar plaukstu necentās izmērīt temperatūru, jo tad viņš būtu uzskatāms par sasodīti draņķīgu ārstu.
– Kad mani laidīs laukā no šitās smirdīgās slimnīcas? – Sāku lūkoties uz rokām, kuras klāja balti apsēji – āda zem tiem mežonīgi niezēja, bet spītīgi turējos pretī kārdinājumam tos noplēst, lai pakasītu niezošās rētas.
– Iespējams, ka jau pēc dažām dienām. – Viņš veica pēdējās piezīmes bloknotā un tad pameta palātu, atstājot mani vienu ar savām dusmām.
Viņi bija to pelnījuši. Viņi visi. Es taču gribēju, lai manus vecākus plosa vainas apziņa, lai mani draugi domā, cik draņķīgi sūda gabali viņi patiesībā ir, lai mans vecākais brālis saprot, ka patiesībā mani nekad nav novērtējis, lai visi, kas mani pazīst, mokās neziņā par to, kas tādu šķietami laimīgu puisi novedis līdz pašnāvībai.
Bet es viņiem nesniegšu atbildes, jo biju devis laiku, lai viņi uzdotu jautājumus, kurus neviens tā arī neuzdeva.

Kāds pieklauvēja pie durvīm. Tad durvju spraugā pavērās maza šķirbiņa, no kuras iznira tik ļoti pazīstama seja, kurā bija iegūlušas raizes un miega trūkums.
– Vai drīkstu ienākt?
Galvā sāka darboties karuselis, kurš domas izmētāja uz visām pusēm, bet pār lūpām pārlidoja tikai viens vienīgs vārds: – NĒ!
Mirklī, kad durvis aizvērās, pār vaigiem sāka ritēt karstas asaras, kurās bija sakrājušās visas sāpes.
Es nespēju viņu ienīst, lai arī cik ļoti to gribētu. Sasodīts! Just ko tādu pret miesīgo māti bija grūti.

2013. gada 11. augusts
Šodien mani izrakstīs no slimnīcas, tāpēc garastāvoklis bija nedaudz uzlabojies, tomēr biedēja tas, kas mani sagaidīs aiz slimnīcas durvīm. Šķita, ka pēc šīs nedēļas slimnīcā pasaule būs mainījusies – vismaz apkārtējo viedoklis par mani noteikti.
Ak Dievs, kā lai es izvairos no tuvinieku satikšanas?! Viņiem noteikti būs jautājumi, uz kuriem es nevēlēšos sniegt atbildes.
Centos novirzīt savas domas, lasot Stīvena Kinga „Keriju”, bet arī tas nelīdzēja, jo Kerija taču bija slimīgas kristīgās fanātiķes meita, kuru regulāri terorizēja klasesbiedri, padarot viņas dzīvi par elli. Šāda literatūra mani vedināja domāt, ka arī man elle nebūs tālu jāmeklē, jo tā jau gaidīja aiz slimnīcas parādes durvīm.
Pēc pāris stundām sāku grauzt nagus, līdz no ādas izsprāga pirmās asins lāses, līdzi atnesot arī nejaukas sāpes. Nebiju smēķējis veselu nedēļu, bet stresa situācijās man vajadzēja nikotīnu vai vismaz pāris pudeles gaišā alus.
Pēkšņi atvērās un tikpat ātri aizcirtās manas palātas duvis, pret kurām nu bija atspiedusies slaida blondīne, kurai mugurā bija pieticīgs slimnīcas halāts baltā krāsā.
– Sveiks! – Viņa piesmakušā balsī teica un iesmējās.
Klusēju, jo šīs nedēļas laikā viņa bija pirmā persona, kuru nevēlējos izraidīt no telpas, kurā gulēju. Viņa ir skaista – to sapratu uzreiz, turklāt viņas balss mani paralizēja.
– Aizbēgu no tām tizlajām māsiņām, kuras man regulāri grib iebarot to draņķi, kuru viņas sauc par pārtiku. – Viņa iesmējās un uz augšu uzrautie lūpu kaktiņi lika viņai izskatīties jaukai. – Lūdzu, tikai necel trauksmi!
Vārgi pasmaidīju, liekot noprast, ka protu klusēt, kad tas ir nepieciešams.
– Tās maitas manā palātā atrada cigarešu paciņu un gribēja man to atņemt, bet es, velns parāvis, gribēju uzpīpēt, savādāk sajukšu prātā.
– Tev ir smēķi? – Pēkšņi atdzīvojās viss mans ķermenis, zinot, ka, ļoti iespējams, plaušas drīz piepildīs dūmi.
– Jā! – Viņa strauji piegāja pie palātas loga, tad atrāva to vaļā un apsēdās uz palodzes. – Arī gribi? – Viņa izvilka no krūšu spraugas cigarešu paciņu un šķiltavas.
Piecēlos no gultas, lai izvilktu no paciņas vienu smēķi, bet tad apsēdos viņai blakus uz palodzes.
Pirmais dūms bija reibinošs – jutos tā, it kā būtu izdzēris pudeli alus vienā piegājienā. Tobrīd es meiteni uzskatīju par eņģeli, jo viņa iedrāzās manā palātā, lai izpildītu vēlmi, kas tik ļoti tobrīd dega manā prātā.
– Zelda. – Meitene padeva man karstu, sasvīdušu plaukstu, kuru es saudzīgi paspiedu.
– Daniels.
Smēķējām klusēdami un es domāju, ka viņa šos cigarešu dūmus izbauda tikpat ļoti kā es. Baidījos ielūkoties viņai sejā, bet vienreiz, kad to izdarīju, ievēroju, ka viņa ir viena no tām retajām meitenēm, kuras seja izskatās satriecoši un staro arī bez jebkādas kosmētikas.
Pēkšņi durvis tika atrautas ar tikpat lielu sparu kā tad, kad Zelda iebrāzās manā palātā, tikai šoreiz durvju ailē stāvēja kupla auguma sieviete ar copē saņemtiem matiem.
– Skuķēn, ja man vēl būs tevi jāmeklē pa visu slimnīcu, tad man pie tavas palātas būs jānorīko apsargs!
Medmāsa mierīgi pienāca mums abiem klāt, lai izrautu no pirkstiem cigaretes un pārmestu tās pāri palodzei.
– Un tu, jaunais cilvēk, – viņa norādīja uz mani. – Nevarēji pāris stundas paciesties, līdz tiksi izrakstīts?
Man atlika tikai nolūkoties, kā Zelda medmāsas pavadībā pamet mani vienu, atstājot aiz sevis vien cigarešu dūmus.

Turpinājums sekos…

Drīzumā jauns romāns turpinājumos


Pastāvīgie bloga lasītāji noteikti pamanījuši, ka periodiski tiek atdzīvināta bloga sadaļa “Romāns turpinājumos”, kurā līdz šim publicēti jau trīs romāni – futūristiskais fantāzijas darbs “Lielās sacensības”, romāns pieaugušajiem “Bez jūtām”, kā arī jauniešu romāns “Krustnagliņas”. Februāra vidū šim sarakstam tiks pievienots jau ceturtais romāns turpinājumos – jauniešu romāns “Visi monstri ir cilvēki”.

Romāna galvenie varoņi ir divi jaunieši, kas mēģinājuši labprātīgi šķirties no dzīves, bet tikuši izglābti. Jauniešu atlabšana un dzīves gaišās puses meklēšana nebūt nav tie vieglākie uzdevumi, turklāt viņiem jāmēģina izlīgt ar pagātni, kā arī jāapmeklē skola un darbs.

Šo literāro darbu sāku rakstīt tieši gadu pēc kāda traģiska notikuma, kurš mani un daudzus man tuvus cilvēkus pamatīgi izsita no sliedēm, radot ļoti daudzus jautājumus un neskaitāmas domas, kas nepameta nakts stundās. Strādājot pie “Visi monstri ir cilvēki”, centos rast atbildes vismaz uz dažiem jautājumiem, bet vienlaicīgi rakstīšana man bija arī kā sava veida terapija. Lai arī šis romāns man ir emocionāli tuvs, to noteikti nevajadzētu uztvert kā autobiogrāfisku, kā arī nevajadzētu meklēt literāro varoņu līdzību ar reālām personām, jo visi šī stāsta varoņi dzīvo tikai un vienīgi manā galvā un rakstītajos tekstos.

Pateicoties māksliniecei Anetei Aizbaltei, jaunais romāns turpinājumos ticis pie ļoti skaistas titul-bildes. Citus Anetes darbus iespējams apskatīt viņas blogā.

Jau pavisam drīz lasītāji varēs pirmoreiz iepazīties ar romāna varoņiem, tāpēc ceru, ka jums patiks tas, ko esmu radījis! Uz tikšanos!

“Visi monstri ir cilvēki” – SĀKUMS

“Visi monstri ir cilvēki” – 1. turpinājums

“Visi monstri ir cilvēki” – 2. turpinājums 

“Visi monstri ir cilvēki” – 3. turpinājums

Par smukajiem un nesmukajiem bērniem


Foto: Kadrs no filmas "Ņujorkas ēnā".

Foto: Kadrs no filmas “Ņujorkas ēnā”.

“Ārprāts, cik neglīts bērns!”; “Redzēji, cik viņiem neglīts bērns?!”; “Ceru, ka mani bērni nebūs tik neglīti.” Tā kā augustā pirmoreiz kļūšu par onkuli, tad pastiprināti pievēršu uzmanību tam, ko runā topošās un esošās māmiņas un jāatzīst, ka bērniem neglaimojošus komentārus nākas dzirdēt ārkārtīgi bieži. 

Neesmu tas cilvēks, kurš bērnus šķiro smukajos un nesmukajos, iespējams tāpēc, ka bērnībā pats ietilpu kategorijā “nesmukie”, bet mani brāļi izskatījās pēc autiņbiksīšu piemīlīgajām reklāmas sejām, tādējādi ierindojoties kategorijā “smukie”. Man noteikti nav nekas pret saviem brāļiem, jo viņi nav vainīgi, ka no savu vecāku ārējās pievilcības nemantoju tikpat kā neko. Mierinājums bija kursabiedra teiktais, ka neglītie bērni pārtopot izskatīgos pieaugušajos, bet, diemžēl, arī šis likums uz mani neiedarbojās. Bet skaistums jau nav mērvienība un katram tie skaistuma standarti ir savādāki, tāpēc vienam tu vari šķist neglīts, bet citam – Apollons vai Afrodīte.

Patiesībā mani pārsteidz tas, ka savos izteikumos visnežēlīgākās ir tieši topošās un esošās māmiņas – sievietes, kurām vajadzētu būt iecietīgām pret bērniem. Vajadzētu! Jā, piekrītu, ka visi bērni nav vienlīdz skaisti, bet bērnu šķirošana un skaistuma apspriešana man vienmēr šķitusi neētiska, lai neteiktu vairāk. Ar vārdiem vajag būt uzmanīgiem, jo nekur taču nav garantijas, ka mātei, kura citu bērnus sauc par neglītiem, nepiedzims bērns, kurš ļaužu runās tiks dēvēts par neglītu.

Neglītums vēl nav tā lielākā katastrofa un par to man atgādina kāds patiess stāsts, kuru mamma man regulāri atgādina, kad esmu neuzmanīgs ar vārdiem, ko runāju. Mana mamma jaunībā pazina kādu sievieti, kura regulāri apsmēja un pazemoja kādu kurlmēmu sievieti, saucot viņu dažādos neglītos vārdos un izturoties pret viņu ar nicinājumu. Pienāca laiks, kad šī nežēlīgā sieviete gaidīja pirmo bērnu – tas piedzima kurlmēms, tāpat kā otrais un trešais… Šis stāsts man ataust atmiņā vienmēr, kad apzinos – labāk pieturēt muti un paklusēt, ja nav nekā laba, ko teikt, jo arī par izteiktajiem vārdiem, ne tikai par rīcību, ir dārgi jāmaksā.

Nesaprotu, vai tiešām dažiem vecākiem šķiet, ka aprunāt mazu, neaizsargātu radību ir normāli?! Turklāt bieži taču redzēti gadījumi, kad mazs, krunkains, sarkans, apaļīgs bērniņš izaug par pieaugušo, kas ar savu skaistumu lauž sirdis un liek apkārtējo acīm mirdzēt, gluži kā tauriņš pēc izlīšanas no kokona. Galvenais, ko gribēju pateikt – bērni nav jāaprunā un jānoniecina, tie ir jāmīl un jālolo!

Jāatceras arī tas, ka skaistums ir relatīvs jēdziens, jo reizēm vizuāli baudāma ārējā čaula slēpj diezgan lielu morālo izgāztuvi. Es noteikti nenoniecinu vizuālo pievilcību, bet saku, ka tas nebūt nav būtiskākais, jo ir daudzas nezūdošas lietas, kuras cilvēku spēj padarīt patiešām skaistu.

“Brīnišķā neprāta” reklāmas sejas


4

Pirms dažiem mēnešiem grāmatu izdevniecība “White Book” meklēja reklāmas sejas romānam “Brīnišķais neprāts” – izdevniecība meklēja puisi, kurš līdzinātos agresīvajam Trevisam un meiteni, kura līdzinātos maigajai un skaistajai Ebijai. Toreiz arī es pieteicos konkursam… un uzvarēju!

19. martā man vajadzēja doties pie lieliskā fotogrāfa Laura Nagliņa, lai kopā ar manu skaisto fotosesijas partneri Jeļenu Astratovu pārtaptu par Trevisu un Ebiju. Stiliste Agija Jakubane parūpējās par to, lai mēs vizuāli līdzinātos atveidojamiem varoņiem.

Pats gan uzskatu, ka man ar Džeimijas Makgvairas “Brīnišķā neprāta” Trevisu ir maz kā kopīga, bet jāatzīst, ka katram cilvēkam ir tumšā puse, kura kādā mirklī izlaužas uz āru – īpaši jau tad, kad jānosargā mīļotais cilvēks.

Jāatzīst, ka fotografēšanās procesu izbaudīju, tāpēc esmu pateicīgs izdevniecībai “White Book” un fotogrāfam Laurim Nagliņam par šo patīkami pavadīto dienu.

3

Fotogrāfs – Lauris Nagliņš

 Stiliste – Agija Jakubane