karš

Par sniegpārslu, kas rada lavīnu


Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Katrreiz, kad sāku lasīt kādu triloģiju, zinu, ka riskēju, jo nekur nav garantijas, ka grāmatu sērijas noslēdzošā daļa būs tikpat laba kā pirmā grāmata. Turklāt pieredze rāda, ka visbiežāk noslēdzošā daļa ir visvājākā, bet reizēm tā ir pat tik slikta, ka spēj sabojāt visu triloģiju. Asinszāles triptiha noslēdzošā grāmata “Nepieciešamais ļaunums” noteikti nav šāds gadījums. 

Jāatzīst, ka Asinszāles triptihā ir viena lieta, kas man nepatīk – par šīm grāmatām ir sasodīti grūti uzrakstīt atsauksmes tā, lai nenāktos tekstā iepīt kādu spoileri. Rakstot par triptiha noslēdzošo grāmatu, izvairīties no spoileriem ir praktiski neiespējami, jo iepriekšējā grāmata “Visaukstākais karš” beidzās ar cliffhanger ainu, bet trešā sērijas grāmata veltīta tam, lai atrisinātu situāciju, kas radās otrās grāmatas beigās. Tieši tāpēc, lai nebojātu lasītprieku cilvēkiem, kas vēl tikai plāno lasīt Asinszāles triptihu, grāmatas notikumu atstāstu izlaidīšu.

Salīdzinot ar iepriekšējām divām triloģijas daļām, šajā ir daudz vairāk spriedzes un notikumu, kā arī robeža starp labo un ļauno ir tik ļoti izplūdusi, ka vienīgais izteikti labais tēls “Nepieciešamajā ļaunumā” ir Mārša sieva Līva, kura ir vienkāršs otrā plāna tēls, kas nenojauš par lielajām lietām, kuras spēj ietekmēt viņas vīrs un citas viņam tuvu stāvošas personas. Kaut gan lasītājam noteikti nevajadzētu Līvu novērtēt pārāk zemu, jo, lai arī kā varone viņa ir klusa un sirsnīga, viņas netiešā ietekme uz visu notiekošo ir visai iespaidīga.

Jau iepriekšējās grāmatās Īans Tregilliss iepazīstināja lasītājus ar vāciešiem, kas karā izmantoja apbrīnojamas tehnoloģijas, kas sniedza cilvēkiem prātam neaptveramas spējas, un britiem, kas karā izmantoja burvju un baiso eidolonu palīdzību. Trešajā grāmatā šie spēki vairs netiek slavināti un lasītājam tos ir diezgan grūti apbrīnot, neizjūtot pretīgumu pret cilvēkiem, kas šādus paņēmienus izmanto, lai manipulētu ar kara iznākumu. Tie, kas ir lasījuši otro triptiha grāmatu, zina, par ko ir runa.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Protams, lasot noslēdzošo sērijas grāmatu, vislielākā interese ir par to, kuram varonim autors būs piešķīris laimīgas beigas, kuram ne tik laimīgas, bet kuram trīs saujas baltu smilšu. Atzīšu, ka viena varoņa liktenis mani nedaudz sarūgtināja, jo autors, iespējams, bija domājis, ka konkrētā varoņa liktenis tiks uztverts kā kaut kas no sērijas visi-saņem-pēc-nopelniem, bet manā uztverē konkrētais personāžs, kura vārdu neminēšu, bija pelnījis labākas beigas, jo rīkojās patiesu jūtu vadīts.

Zinu, ka, lasot grāmatu sērijas, reti ir tā, ka noslēdzošā daļa ir labākā, bet šis nu ir tas gadījums – Tregilliss labāko pietaupījis beigām un “Nepieciešamais ļaunums” ir lielisks Asinszāles triptiha noslēgums, gluži kā putukrējums un ķirši uz kūkas. (Saturiski gan nekā salda šajā darbā nav, bet tieši tas man arī visvairāk patika.)

Noslēgumā citāts, kas diezgan spēcīgi raksturo visu grāmatas saturu un tajā pausto domu:

“Viens vienīgs olis var panākt, ka sākas zemes nogruvums; viena vienīga sniegpārsla var izraisīt sniega lavīnu.” – 12. lpp

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

No angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane; Izdevējs: Izdevniecība Prometejs.

Haosa spēle turpinās – “Jautājums un Atbilde”


Uzreiz gan ķeršos pie lietas, sakot, ka “Haosa spēles” triloģijas otrā grāmata mazliet maldina lasītāju, – tās nosaukums ir “Jautājums un Atbilde”, bet grāmata sniedz ārkārtīgi lielu jautājumu daudzumu, bet būtiskas atbildes tā arī netiek sniegtas. Tas nozīmē tikai vienu, – pastāv milzīga iespējamība, ka tieši pēdējā “Haosa spēles” triloģijas grāmata būs iespaidīgākā no visas triloģijas. 

Atzīšos, ka biju mazliet vīlies, jo triloģijas pirmā daļa “Nazis, ko neatlaist” intrigu uzkurināja līdz ārkārtīgi augstam līmenim, tāpēc cerēju, ka grāmatas turpinājums sniegs atbildes uz visiem jautājumiem, kas radās, lasot pirmo daļu. Atbildes uz dažiem jautājumiem gan tika sniegtas, bet intriga tika uzkurināta vēl karstāka nekā pirmajā grāmatā un sižets pārtrūka tieši pašā spraigākajā brīdī. (Tāpat kā tas bija arī pirmajā triloģijas grāmatā.)

Bēgot no mēra Prentisa armijas, Tods ar nāvīgi ievainoto Violu nonāk Patvērumā, kur viņus sagaida pats mērs Prentiss. Tā beidzās “Nazis, ko neatlaist” un, “Jautājums un Atbilde” darbība norisinās Patvērumā, jeb Jaunajā Prentistaunā, kuras prezidents nu ir Prentiss. Atšķirībā no pirmās grāmatas, šajā nav spraigas pakaļdzīšanās, bet darbība lielākoties norisinās tikai pilsētas apkārtnē un ieslodzījumā. Tomēr nežēlīguma un brutalitātes ziņā šī grāmata ir tikpat spilgta kā “Nazis, ko neatlaist”, – es pat teiktu, ka dažviet šī daļa pārspēj pirmo.

Šo grāmatu es gribētu raksturot ar Stīga Lārsona romāna “Meitene, kas spēlējās ar uguni” varones Līsbetas Salanderes vārdiem: “Nevainīgo nav. Toties ir dažādas atbildības pakāpes.” Grāmatā nav neviena izteikti laba vai slikta varoņa, – jo karā taču nepastāv jēdzieni labs un slikts, jo jebkura slepkavība un uzbrukums nes ļaunumu un iznīcību, pat tad, ja tas tiek veikts pašaizsardzības labad.

“Jautājums un Atbilde” nostāda tās lasītāju apmulsuma priekšā, – jo vairs nevar saprast, kurš ir tas ļaunākais no spēkiem pret kuru jācīnās un kuras puses armija nodara lielāku ļaunumu pilsētai un tās iedzīvotājiem. Brīžiem pat šķiet, ka abu pušu cīņas atnesīs absolūtu iznīcību, bet saldajam ēdienam autors pietaupījis arī trešās puses iejaukšanos…

“Jautājums un Atbilde” liek domāt par globālām tēmām, – karu, holokaustu, dzimumu nevienlīdzību, sugu iznīcību un tamlīdzīgiem tematiem. Es “Haosa spēļu” triloģiju nesauktu par jauniešiem domātu, jo tās saturs ir smags, domāts cilvēkiem, kuri ir vismaz vecāki par sešpadsmit gadiem.

Robeža starp labo un ļauno šajā darbā tiek nojaukta un man bija tikai divi tēli, kas šajā romānā izraisīja simpātijas, – tas bija Deivijs un ēnkāji. (Laikam jau tāpēc, ka abi cietuši no līdzcilvēku pastrādātiem noziegumiem.) Turpretī Tods radīja pat zināmu riebumu.

“Haosa triloģijas” pirmās divas grāmatas atstāj patīkamu pēcgaršu, tikai Patriks Ness varēja katru triloģijas grāmatu veidot pabeigtāku, tā, lai nepaliek sajūta, ka sižets pārrauts spraigākajā brīdī tikai tāpēc, lai lasītājs iegādātos grāmatas turpinājumu. Labam autoram jāmāk noturēt lasītāja uzmanība arī neizmantojot brutālu sižeta pārraušanu. (Bet uz to šoreiz pievēršu acis, jo darbs ir patiešām labs.)

Protams, arī šajā darbā bija pāris skaisti citāti, kuri man patika:

“Ja tu jebkad gribi pārliecināties, cik maza esi Dieva lielajā plānā, pastāvi okeāna malā.”

Un otrs citāts:

“Mūsu izvēles nosaka to, kas mēs esam.”

Ļoti ceru, ka pēdējā “Haosa triloģijas” daļa sniegs atbildes uz visiem jautājumiem, – par Toda mātes rakstīto, kara iznākumu, ēnkājiem, Toda un Violas attiecībām utt.

VĒRTĒJUMS: 8/10