mūzika

Atskats uz 2016. gadu


6359893062651349621860352261_booksandmoviesJa būtu iespējams, es 2016. gadu restartētu, jo man, līdzīgi kā daudziem cilvēkiem, šis gads nebija tas pats veiksmīgākais, bet tajā bija arī daudz labu lietu. Piemēram, parasti tikai grūtībās cilvēks var uzzināt, kas ir viņa patiesie draugi, tāpēc man prieks, ka mans draugu loks arī pēc 2016. gada ir palicis nemainīgs. (Paldies jums, draugi!) Tieši tāpēc 2017. gadā gribu jums, bloga lasītāji, vēlēt labu veselību un draugus, kuru klātbūtne visvairāk jūtama tieši tad, kad neklājas viegli!

holden-caulfield

Foto: Carmela Alvarado

Veselības problēmu dēļ lasīju ļoti maz (gada laikā izlasīju 19 grāmatas), toties daudz skatījos filmas, seriālus, kā arī klausījos mūziku. Savu 2016. gada mīļāko grāmatu izlasīju jau pašā gada sākumā: šo godu ieguva Dž. D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”.  Pateicoties izdevniecībai “Zvaigzne ABC”, izlasīju Millennium triloģijas turpinājumu, pirms tas parādījās grāmatnīcu plauktos. Gada beigās izlasīju gada lielāko vilšanos literatūrā jeb Poteriādes lugu, kuras publicēšanu ir grūti izskaidrot, jo tā ir totāla grāmatu sērijas aklā zarna, ne papildinājums.

sense8_wallpaper_by_alexlima1095-d8xiqy9

Foto: Alex Lima

Seriālu lauciņā 2016. gads bija patiešām izcils. Veltīju savu brīvo laiku This Is Us, Sense8, Stranger Things, Teen Wolf, American Horror Story, 11.22.63., American Crime Story un Mr. Robot seriāliem. Pārtraucu skatīties seriālus Salem un Bates Motel, jo tie sāka mani garlaikot un to saturs vairs nešķita saistošs. Gada labākā seriāla titulu gribētu piešķirt gan This Is Us, gan Stranger Things, gan Sense8, bet, ja jāizvēlas tikai viens, tad priekšroku dodu Sense8.

Par gada labāko filmu man nebija jādomā, jo mana absolūtā 2016. gada favorīte ir Swiss Army Man. (Iespējams, ja būtu noskatījies jaunāko Ksavjē Dolana filmu, tad par labāko atzītu to, bet It’s Only The End Of The World skatīšanās man vēl tikai priekšā.)

rs-224400-21

Foto: Rolling Stone

Pagājušo gadu mana mīļākā grupa Paramore, kas tagad ir duets, pavadīja ierakstu studijā, lai jau 2017. gadā klausītāju vērtējumam nodotu savu jaunāko albumu. Kamēr Paramore pavadīja laiku studijā, tikmēr manu dziesmu atskaņošanas sarakstu pārņēma kāda cita grupa – twenty one pilots. Šī puišu dueta dziesmas Heathens un Stressed Out pagājušā gadā skanēja gandrīz visur: kafejnīcās, pasākumos un populārās filmās. Pateicoties šīm dziesmām, puiši tikuši arī pie 3 Grammy nominācijām. Savās dziesmās TØP apvienojuši vairākus žanrus, radot unikālu skanējumu, kā arī dziesmu tekstus izvēlējušies jēgpilnus – tiek dziedāts par emocionālās un garīgās veselības problēmām, jauniešu pašnāvībām, sevis meklējumiem, vientulību un daudz ko citu.

Gada beigās pie klausītājiem atgriezās britu dziedātājs Džeimss Arturs, kura jaunākais albums Back From The Edge atnesa viņam panākumus ne tikai Eiropā.

Mūzikas lauciņā gads bija patiešām labs, tomēr jāatzīst, ka nedaudz kaitināja pārspīlētā Bejonses glorificēšana un viņas PR komandas aktivitātes. Turklāt Bejonse sāka apnikt arī vairākiem profesionālajiem mūzikas kritiķiem, kuri viņas albumu Lemonade neiekļāva 2016. gada labāko albumu topā, jo, būsim godīgi, tas bija kvalitatīvs, bet ļoti uzspēlēts un mākslīgs.

Kādi ir mani plāni 2017. gadam? Vairāk rūpēties par savu veselību, veltīt laiku draugiem, izlasīt vairāk nekā 19 grāmatas, skatīties kvalitatīvas filmas, kā arī izvairīties no jauniem seriāliem (kas ir neiespējami).

Sievišķās enerģijas altāris


Foto: Albuma vāciņš.

Foto: Albuma vāciņš.

Šī gada 30. septembrī pie klausītājiem nonāca jau otrais amerikāņu dziedātājas Banks albums The Altar, kurš jau izpelnījies lielākoties pozitīvas mūzikas kritiķu atsauksmes. 

2013. gadā Banks koncertēja kopā ar kanādiešu dziedātāju The Weeknd, bet jau nākamajā gadā izdeva savu pirmo studijas albumu Goddess, kurš nodrošināja dziedātājai plašu atpazīstamību. Vairāki mūzikas kritiķi viņu nodēvēja par the next big thing mūzikas lauciņā, tādējādi uzstādot ārkārtīgi augstu latiņu nākamajam dziedātājas albumam. Lai arī dziesmu kvalitātes līmenis nav krities un Banks joprojām bauda kritiķu labvēlību, vairākās albuma recenzijās nācies lasīt, ka 28 gadus vecās dziedātājas izaugsme ir apstājusies un viņa turpina pirmajā albumā iesākto, tādējādi nepiedāvājot klausītājiem svaigu skanējumu.

Daļēji piekrītu profesionālajiem mūzikas kritiķiem, tomēr ne par visiem 100%, jo Banks turpina būt Banks, kas, manuprāt, ir pats svarīgākais, jo, iegādājoties The Altar, klausītāji grib dzirdēt to pašu dziedātāju, kas viņus apbūra ar savu pirmo albumu. Intervijā Chart Attach dziedātāja atzinusi, ka, ierakstot mūziku, dod vaļu saviem dzīvnieciskajiem instinktiem, tādējādi nojaucot visas robežas. To ļoti labi var just Banks jaunākajā albumā, jo dziesmas caurstrāvo tumšas un dažbrīd pat mežonīgas noskaņas, kā arī jūtami rituālu un afrikāņu motīvi (piemēram, dziesmā Haunt). Simpatizē arī tas, ka dziedātāja spēlējas pati ar savu balsi, radot gan ļoti maigas dziesmas, gan agresīvas un seksuāli uzlādētas dziesmas.

Foto: Kadrs no Gemini Feed dziesmas videoklipa.

Foto: Kadrs no Gemini Feed dziesmas videoklipa.

Albuma favorītes izkristalizējās ātri: hipnotizējošā Gemini Feed, ritmiski izaicinošā Fuck With Myself, enerģiskā Trainwreck, harmoniskā Mother Earth, rituāla noskaņās ieturētā Judas, nedaudz afrikāniskā Haunt, spēcīgi uzlādētā 27 Hours. (27 Hours diemžēl nav pieejama kompaktdiska pircējiem, jo šī ir digitālā albuma bonusa dziesma.) Pārējās sešas albuma dziesmas arī nav zemē metamas, tomēr dažas no tām man šķiet garlaicīgas: piemēram, To The Hilt un Lovesick. Esmu vīlies, ka albumā netika iekļauta dziesma Better, jo tā ir labāka par vismaz pusi dziesmu, kuras albumā tika iekļautas, turklāt dziesmā Better spilgti izpaužas dziedātājas unikālais stils un īpatnēji skaistā balss.

Šis albums ir īsts sievišķās enerģijas altāris, kurā tiek cildināts sievietes spēks, seksualitāte, garīgā pasaule un uzdrīkstēšanās nepakļauties. Manuprāt, albums patiks R&B un alternatīvās popmūzikas cienītājiem, kā arī dziedātājas Lorde faniem un tiem mūzikas mīļotājiem, kas noguruši no vienveidīgās meinstrīma mūzikas.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Laba garastāvokļa receptes


Foto: Ekrānuzņēmums no "Origo" mājaslapas.

Foto: Ekrānuzņēmums no “Origo” mājaslapas.

“Origo” 2016. gada vasaras izdevumā iejutos viesredaktora lomā un pastāstīju par laba garastāvokļa receptēm grāmatās, mūzikā un filmās, kā arī ieteicu pāris lietas, kas spēj uzlabot manu dienu vai nedēļas nogali. Ar saviem ieteikumiem nolēmu padalīties arī ar jums, bloga lasītāji! 

Grāmatas: Pēdējo pāris gadu laikā ļoti esmu iemīļojis klasisko literatūru – īpaši patīk Dž. D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”, Viljama Goldinga “Mušu valdnieks” un F. S. Ficdžeralda “Lieliskais Getsbijs”, bet arī jaunākajā literatūrā ir daudz spilgtu grāmatu. Uz klasikas statusu var pretendēt pagājušā gadā izdotais Patrika Nesa darbs “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, bet tiem, kas mīl nervus kutinošu un izklaidējošu lasāmvielu, iesaku pievērsties Roberta Golbraita (Dž. K. Roulingas pseidonīms) kriminālromāniem par kolorīto privātdetektīvu Kormoranu Straiku.

Mūzika: Siltā pavasara vai vasaras vakarā, baudot kādu dzērienu, klausīties Frenka Sinatras “Moon River” – manuprāt, šī ir perfekta kombinācija, lai sajustu laimes pielietu mieru. Patīkami pēdējo pāris gadu atklājumi ir sintpopa grupa Years and Years un alternatīvā roka pārstāvji Wolf Alice; abas šīs grupas šogad varēsim dzirdēt un vērot arī Positivus festivālā.

Par indie duetu Aquilo, iespējams, dzirdējis tikai retais, bet esmu drošs, ka ikvienam, kurš izbauda relaksējošu mūziku, patiks Bena un Toma radītās dziesmas.

Filmas: Bleika Edvardsa “Breakfast at Tiffany’s” un Elia Kazana “East of Eden” ir tās divas filmas, kuras varu skatīties atkal un atkal, jo tām piemīt šarms, kas raksturīgs tikai piecdesmito un sešdesmito gadu kino. Ne mazāk mīļa man ir Sema Mendesa zināmākā filma “Amerikāņu skaistums”, kura man joprojām liek uz vējā plīvojošiem plastikāta maisiņiem skatīties kā uz mākslu. Silti iesaku redzeslokā paturēt arī 27 gadus veco kanādiešu režisoru/aktieri Ksavjē Dolanu, kurš režisējis ne tikai sešas pilnmetrāžas filmas, bet arī britu dziedātājas Adeles “Hello” mūzikas videoklipu. Pieļauju, ka par Dolana sesto filmu “Juste la fin du mondešogad tiks runāts daudz, jo viņš nebaidās būt neparasts, atsakoties no standarta risinājumiem un viegli pārdodama satura.

Lietas, kas uzlabo garastāvokli:

  1. Brauciens pie radiniekiem uz Latgali vienmēr ir notikums, jo latgaliešu raupjā nesamākslotība un siltā sirsnība liek aizmirst par mazsvarīgo, liekot novērtēt cilvēciskas vērtības.
  2. Mans labākais pēdējā gada pirkums ir hanteles un jogas paklājiņš, jo, ja mājās ir viss treniņam nepieciešamais, ir grūti atrast attaisnojumu, lai netrenētos, turklāt apziņa, ka treniņa beigās gaidāms endorfīnu pieplūdums, vienmēr motivē.

Lai jums saulaina nedēļas nogale un arī visa vasara! 

Sliktā meitene kļuvusi laba


rihanna-anti-album-cover Kas ilgi nāk, tas labi nāk. Šo teicienu noteikti var attiecināt uz barbadosiešu dziedātājas Riannas jauno albumu Anti, kurš klausītāju vērtējumam tika nodots šī gada 28. janvārī. 

Iepriekšējie albumi tika izdoti diezgan raitā tempā – 2005., 2006., 2007., 2009., 2010., 2011. un 2012. gadā, tāpēc četrus gadus ilgā pauze starp septīto albumu (Unapologetic) un astoto albumu (Anti) ir kas nebijis šīs dziedātājas karjerā. Veidojot Anti, dziedātāja noraidīja veselu lērumu dziesmu, kuras viņai piedāvāja daudzi patiešām ietekmīgi mākslinieki un dziesmu autori (piemēram, Grimes, Kiesza, Kelvins Heriss, Tinashe un citi). Rūpīgais dziesmu atlases process un ilgais laiks, ko Rianna pavadīja ierakstu studijās, lika domāt, ka gaidāms kaut kas patiešām īpašs.

Iespējams, klausoties Anti, daudzi dziedātājas fani būs vīlušies, jo Rianna atbrīvojusies no kliedzošās vulgaritātes, kā arī agresija viņas tekstos ir zudusi, turklāt albums ieturēts diezgan klasiskā RnB stilā. Jāatzīst, ka man patīk gan dziedātājas jaunais tēls, gan nedaudz oldskūlīgais albuma skanējums, jo tas padara Riannu tīkamu arī nobriedušiem mūzikas mīļotājiem, ne tikai pusaudžiem un jauniešiem.

Publicitātes foto.

Publicitātes foto.

The Guardian mūzikas kritiķi šo albumu nodēvējuši par drosmīgu, neskaidru un pusceptu – varbūt vaina slēpjas faktā, ka Anti producentu sarakstā atrodami 23 vārdi un uzvārdi. Dažbrīd albums patiešām atgādina taustīšanos tumsā, tomēr ir jūtams, ka Rianna tiecas pretī RnB mūzikas saknēm. Divdesmit septiņus gadus vecā dziedātāja arī izvairījusies no popmūzikas dziesmu šablonu izmantošanas, tāpēc albumā nav atrodamas We Found Love vai Diamonds līmeņa līdzi dungojamās dziesmas. Vadošais albuma singls Work, kurā dzirdama arī Deika balss, ir populārās mūzikas topiem piemērotākais gabals no šī albuma.

Foto no dziedātājas Instagram konta.

Foto no dziedātājas Instagram konta.

Vērtējot subjektīvi, labākās albuma dziesmas ir šīs: Work, kura skanējuma ziņā ir vislipīgākā un komerciālākā albuma dziesma; vesternu tematikā ieturētā Desperado; relaksējošā Yeah, I Said It; Same Ol’ Mistakes, kas ir austrāliešu grupas Tame Impala dziesmas New Person Same Old Mistakes pārveidotā versija; Love On The Brain, kurā dzirdams Aretas Frenklinas cienīgs vokāls, kas ir īsta bauda ausīm. Mana absolūtā Anti favorīte ir dziesma Never Ending, pie kuras radīšanas strādājusi arī britu dziedātāja Daido. Pēc Anti noklausīšanās, visvairāk simpatizē tas, ka Riannas dziesmu lirikas kļuvušas dziļākas, bet vokāls krietni vien izkoptāks.

Daudziem Anti varētu šķist garlaicīgs, bet šis viennozīmīgi ir Riannas labākais albums.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Iespējams, Coldplay pēdējais albums


homepage_large.64b8f1daUzzinot, ka Coldplay jaunākais albums A Head Full Of Dreams, iespējams, būs arī pēdējais, pārņēma dalītas izjūtas, jo, no vienas puses, skumji, ka jaunu albumu no grupas nebūs, bet, no otras puses, prieks, ka grupa spēj nokāpt no lielās skatuves laikā, kad tā vēl atrodas popularitātes virsotnē. 

Septītais britu grupas Coldplay studijas albums A Head Full Of Dreams klausītāju vērtējumam tika nodots 2015. gada 4. decembrī. Divas dziesmas no albuma jau izdotas kā singli: pozitīvi uzlādējošā Adventure of a Lifetime, kas tika izdota pagājušā gada novembrī, un romantiskā Birds, kas tika izdota šī gada janvārī. Ja grupas iepriekšējais albums Ghost Stories (2014) tika dēvēts par šķiršanās albumu, tad viņu jaunāko veikumu varētu dēvēt par vientuļā optimista albumu.

Ja bija tādi Coldplay fani, kurus skumdināja fakts, ka iepriekšējā grupas albumā nebija dzirdami viesmākslinieki, tad A Head Full Of Dreams daudzus varētu pārsteigt, jo albumā dzirdamas Bejonses, zviedru dziedātājas Tove Lo, aktrises Gvinetas Paltrovas un pat ASV prezidenta Baraka Obamas (!) balsis.

Albumā atrodamas 11 dziesmas, no kurām tikai deviņas, manuprāt, ir pelnījušas saukties par pilntiesīgām dziesmām, jo divas (Colour Spectrum un Kaleidoscope, kurā dzirdama ASV prezidenta balss) ir tikai minūti vai nedaudz vairāk garas, turklāt tajās pat nav dzirdama paša Mārtina balss. Ne velti dziesmās tiek piesaukts gan krāsu spektrs, gan kaleidoskops, jo albumā jūtama šī daudzkrāsainība un vēlme eksperimentēt – grupa nav baidījusies no riska, radot skanējuma ziņā ļoti atšķirīgas dziesmas dažādām gaumēm. Jāatzīst, ka no sevis aizbēgt nav iespējams, tāpēc nekur nav pazudis arī tikai Coldplay tik ļoti raksturīgais skanējums, kas patiesībā ļoti priecē, jo, pērkot Coldplay albumu, cilvēks taču vēlas dzirdēt Coldplay mūziku.

Foto: grupa Coldplay

Foto: grupa Coldplay

Šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visas manas favorītes atrodamas albuma pirmajā pusē: pozitīvi uzlādētā A Head Full Of Dreams; Birds, kuru daudzi mūzikas kritiķi dēvē par albuma labāko dziesmu; lieliskā Hymn For The Weekend, kurā dzirdama arī Bejonses balss; harmoniski romantiskā Everglow, kas ir mana absolūtā favorīte no šī albuma; albuma enerģiskākā dziesma Adventure Of A Lifetime, kas daudziem mūzikas mīļotājiem, pateicoties dziesmas video, paliks atmiņā ar dejojošiem mērkaķiem. Lai arī man patīk tas, ko mūzikas pasaulē dara Tove Lo, duets ar Krisu Mārtinu dziesmā Fun mani īsti neuzrunāja. Pieminēšanas vērta ir arī dziesma Army Of One, kurā, starp citu, ir apslēpta dziesma X Marks The Spot, tāpēc nemelos ne tie, kas teiks, ka albumā ir 11 dziesmas, ne tie, kas teiks, ka patiesībā ir veselas 12.

Ja Coldplay savā divdesmitajā pastāvēšanas gadā patiešām uz neatgriešanos aizies no mūzikas pasaules, tad jāsaka, ka atvadas būs notikušas uz ļoti pozitīvas un komerciāli veiksmīgas nots. Es gan sliecos domāt, ka jau pēc dažiem gadiem pie klausītājiem nonāks atkalapvienošanās albums, jo šaubos, ka kaut kam, kas pastāvējis divas desmitgades, iespējams tik vienkārši pielikt punktu.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 

2015. gads literatūrā, kino un mūzikā


Gads bez kultūras baudīšanas nenoliedzami būtu izniekots, tāpēc arī 2015. gadā kultūra tika baudīta lieliem malkiem. Kas tad bija mani favorīti literatūrā, kino un mūzikā? 

Amy-BLOG-SCROLLKino un seriāli: Gads sākās ļoti daudzsološi, jo mani sajūsmināja Beneta Millera sporta drāma “Lapsu medības” un Alehandro Gonsalesa Injarrita veidotā drāma “Putncilvēks”, kā arī britu telekanāla BBC seriāls The Casual Vacancy. Mans tik ļoti iemīļotais šausmu žanrs 2015. gadā lika vilties, jo režisora Deivida Roberta Mičela veidotā filma “Tas seko Tev” bija vienīgā šī žanra filma, kas mani tā pa īstam aizrāva, nobiedēja un pārsteidza ar svaigām idejām. No seriāliem mans aizgājušā gada absolūtais favorīts ir “Kā izbēgt no soda par slepkavību”, kurš, starp citu, no šī gada 4. janvāra būs vērojams arī TV3 kanālā. Patīkami pārsteidza dokumentālais kino, jo tieši Asifa Kapadija dokumentālā filma “Eimija”, kurā stāstīts par lielisko dziedātāju Eimiju Vainhausu, ir mana 2015. gada absolūtā favorīte. Jāatzīst, ka 2015. gadā filmu, kuras vēlējos noskatīties, bija daudz vairāk nekā brīvā laika, tāpēc daudzas pērnajā gadā iznākušās filmas noteikti skatīšos šogad.

Foto: britu grupa Years & Years

Foto: britu grupa Years & Years

Mūzika: Protams, 2015. gads daudziem mūzikas mīļotājiem atmiņā paliks ar Adeles atgriešanos un jauniem rekordiem, kurus uzstādīja šī lieliskā britu dziedātāja, bet ne par Adeles jauno albumu es gribu runāt. Aizgājušā gadā daudz klausījos indie mūziku, sintpopu un drīmpopu: starp favorītiem nokļuva Džeimss Bejs ar debijas albumu Chaos and The Calm, Lana Del Rey ar savu ceturto studijas albumu Honeymoonaustrālietis Trojs Sivāns ar savu pirmo studijas albumu Blue Neighbourhoodkā arī britu sintpopa apvienība Years & Years ar albumu Communion, kurš manā subjektīvajā vērtējumā ir labākais 2015. gada albums. Pie patīkamiem atklājumiem mūzikā varu pieskaitīt arī amerikāņu grupu Bleachers, kanādiešu dziedātāju Grimes, austrāliešu rokgrupu Tame Impala, androgīno dziedātāju IAMX, britu dziedātāju Rhodes, kā arī britu duetu Aquilo.

Foto: Džima Keja ilustrācija Patrika Nesa grāmatai "Septiņas minūtes pēc pusnakts"

Foto: Džima Keja ilustrācija Patrika Nesa grāmatai “Septiņas minūtes pēc pusnakts”

Literatūra: 2015. gadā ar grāmatu lasīšanu man neveicās pārāk spoži, jo izlasīju 32 grāmatas, starp kurām bija tikai dažas, kuras labprāt lasītu atkal. 2015. gadā nelika vilties klasika, jo Viljama Goldinga “Mušu valdnieks” lika sajūtām mutuļot, bet  Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetne” neļāva nolikt malā pildspalvu un bloknotu, jo gandrīz katrā lapaspusē bija pa kādam izrakstīšanas vērtam citātam.  Maikla Kaningema grāmatas “Mājas pasaules malā” lasīšana šķita kā ielūkošanās pašam sevī caur grāmatas lapaspusēm, turklāt Kaningems atgādināja to, ka mājas ne vienmēr ir ēka ar četrām sienām un jumtu. Gada aizraujošākās grāmatas titulu varētu piešķirt Ernesta Klaina romānam “Spēle sākas”, kura lasīšana atgādināja smalki izstrādātas datorspēles spēlēšanu. No pašmāju autoriem īpaši gribu izcelt Daci Rukšāni, kuras stāstu krājums “Mīlasstāsti” man šķita ļoti baudāms un dažādām noskaņām piesātināts. Gada grāmatu gan biju pamanījies pietaupīt pašām gada beigām: Patrika Nesa grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts” šķita kā sava veida dvēseles mazgāšana, kas bija reizē nedaudz sāpīga un svētīga. Par gada lielāko vilšanos uzskatu F. S. Ficdžeralda romānu “Šaipus paradīzes”, kura lasīšana man šķita īpaši mokoša. (Iespējams, pēc “Lieliskā Getsbija” lasīšanas biju pārāk sacerējies.)

Tāds īsumā bija mans 2015. gads kultūrā. Šogad plānoju vairāk laika veltīt kino aktualitātēm, klasiskajai literatūrai, grāmatām angļu valodā, bet mūzikas pasaulē tveršu visu, kas šķitīs ausīm tīkams.

Ilgi gaidītais Troja Sivāna debijas albums ir klāt!


1800x1800srTroja Sivāna vārdu un dziesmas noteikti dzirdējuši daudzi, tāpēc jaunā puiša mūzikas cienītājus varētu pārsteigt fakts, ka viņa kontā ir četri minialbumi, bet līdz decembra sākumam nebija neviens studijas albums. Šī gada 4. decembrī šī statistika izmainījās, jo klausītāju vērtējumam tika nodots Troja Sivāna debijas albums Blue Neighbourhood.

Tie, kas iepazinušies ar šī gada 4. septembrī izdotā minialbuma Wild saturu, noteikti atpazīs pirmās trīs Blue Neighbourhood dziesmas, jo tās iekļautas gan minialbumā, gan studijas albumā. Manuprāt, šis fakts daudziem Troja faniem varētu sagādāt vilšanos, jo, iegādājoties dziedātāja debijas albumu, viņi iegūs tikai septiņas pilnībā jaunas dziesmas un trīs dziesmas, kuras jau ieguvuši, iegādājoties šīgada rudenī izdoto minialbumu. Turklāt, ja tiek pirkta studijas albuma deluxe versija, tad jārēķinās, ka tajā ir visas sešas Wild minialbumā iekļautās dziesmas, viens remikss un deviņas pilnībā jaunas dziesmas.

Trojs pārstāv pašlaik tik ļoti aktuālos indie, sintpopa un drīmpopa žanrus, kas viņa balsij ļoti piestāv, turklāt pie savu dziesmu radīšanas dziedātājs strādā pats, sadarbojoties ar citiem dziedātājiem, dziesmu autoriem un producentiem. Veidojot Blue Neighbourhood dziesmas, Trojs visaktīvāk sadarbojies ar divdesmit divus gadus veco dziesmu autori Aleksu Houpu, kura vairākām dziesmām ir līdzautore un producente, turklāt dziesmā Blue dzirdama arī Aleksas balss. Kopumā albumā iekļauti pieci dueti ar mazpazīstamiem māksliniekiem, no kuriem mūzikas mīļotājiem zināmākais varētu būt Broods: harmoniskais māsas un brāļa indie duets no Jaunzēlandes.

Līdz pirmā studijas albuma izdošanas dienai klausītāju vērtējumam tika nodoti četri singli no tā: Wild, FOOLS, Talk Me Down un Youth, tādējādi sniedzot ieskatu Blue Neighbourhood albuma noskaņās. Jāatzīst, ka albuma noskaņas ir patīkamas un dziesmu temati ir nopietni un dziļi – diezgan netipiski jaunietim, kurš tikai pirms pusgada nosvinējis savu divdesmito dzimšanas dienu. Piemēram, rakstot dziesmu Heaven, Trojs esot domājis par to, vai eksistē Dievs, un, ja eksistē, vai viņš ienīst puisi par to, kas viņš ir. (Šīs domas viņu piemeklējušas jau 14 gadu vecumā.)

Foto: Dziedātājs Trojs Sivāns.

Foto: Dziedātājs Trojs Sivāns.

Blue Neighbourhood albums man asociējas ar Lana Del Rey mūziku, jo Trojs Lanai raksturīgā manierē sapludinājis priecīgo ar skumīgo un nostalģisko, radot skanējumu, kas vienlaicīgi liek vēlēties gan smaidīt, gan iegrimt dziļās pārdomās. Grūti pat izšķirt, kuras tad ir albuma labākās dziesmas, bet, vērtējot subjektīvi, visvairāk piesaistīja Wild, Bite, Fools, Talk Me Down, Heaven, Youth, Suburbia, Too Good un Blue. Mana absolūtā šī albuma favorīte ir Heaven (kopdarbs ar dziedātāju Betty Who), kurā dzirdamas patiešām skaistas lirikas:

“Without losing a piece of me
How do I get to heaven?
Without changing a part of me
How do I get to heaven?
All my time is wasted
Feeling like my heart’s mistaken, oh
So if I’m losing a piece of me
Maybe I don’t want heaven?”

Kopumā jāpiekrīt laikraksta The Guardian mūzikas kritiķim, kurš apgalvojis, ka atrast trūkumus Troja debijas albumā ir sarežģīti. Protams, trūkumi ir, bet, manuprāt, tie nav tik nopietni, lai tie spētu kļūt par darvas karoti medus mucā, tādējādi sabojājot veiksmīgo albumu. Četru minialbumu izdošana Troju viennozīmīgi ir pietiekami norūdījusi un sagatavojusi, lai viņš spētu radīt patiešām veiksmīgu pirmo studijas albumu, kuru atzinīgi vērtē ne tikai viņa fani, bet arī mūzikas kritiķi.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10